Avsnitt
-
Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs.
Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem?
Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas.
4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus.
Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss.
Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas.
„Brīvības dienas” apmācies rīts
Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm.
Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums.
Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas.
Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību.
Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli.
Lepēnu diskvalificē
31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas.
Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās.
Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī.
Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.”
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru.
Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās? -
Saknas det avsnitt?
-
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar militāro vēsturnieku Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieku Valdi Kuzminu par Eiropas bruņošanās, aizsardzības plāniem un starpvalstu sadarbību, un tā saukto Krievijas - Ukrainas miera sarunu iznākuma variantiem.
Kas ir multipolārā pasaule, kā veidojas jaunas politiskās savienības un kādā veidā iepriekšējās, 20. gadsimtā veidotās saites starp valstīm tiek pārskatītas?
Daži Rietumu militārie stratēģi uzskata, ka Krievijas armijai būs nepieciešami vismaz pieci gadi, lai atgūtos no zaudējumiem Ukrainas karā. Izdevums "Der Spiegel" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka Eiropas bruņošanās realitāte ietver arī tādu pesimistisku viedokli, ka Eiropai ir tikai divu līdz trīs gadu loks, pirms Krievija būs atguvusi spēju veikt konvencionālu uzbrukumu. Tā vismaz izteicies Norvēģijas bruņoto spēku virspavēlnieks Eiriks Kristofersens. Tomēr Rietumu eksperti ir šajā publikācijā vienisprātis par to, ka Krievija rada tiešus un nenovēršamus draudus mieram un drošībai Eiropā un, ja mēs vēlamies atturēt Putinu, tad viss ir jādara tagad, nevis pēc pieciem vai 15 gadiem.
Versijas par to, cik mums ir ilgs laiks dots gatavoties iespējamiem Krievijas uzbrukumiem Eiropā, ir ļoti dažādas. Daži saka, ka nav laika, daži saka - trīs līdz pieci gadi, daži saka - 15 gadi. Jautājums, vai no kara turpinājumā Eiropā vēl var izvairīties un no kā tas iratkarīgs?
Valdis Kuzmins: Pirmām kārtām tas ir atkarīgs no Vladimira Putina, cik viņš ilgi dzīvos. Viņš mirs, to mēs zinām droši - viņš miris kādā brīdī. Jo ātrāk viņš mirs, jo ātrāk būs izmaiņas šajā situācijā. Un no visiem šiem jūsu minētajiem dažādiem scenārijiem, manuprāt, ir vairāki elementi ļoti svarīgi. Pirmais elements - no kura brīža mēs sākam skaitīt?
Primārais ir: kamēr Ukrainas bruņotie spēki turpina aktīvi pretoties - un salīdzinoši sekmīgi pretoties, nekāda konflikta eskalācija citos reģionos nav iespējama. Krievijai esošajā politiskajā uzstādījumā - ne tikai militārajā, bet arī politiskajā uzstādījumā - nav resursu īstenot bruņotus, aktīvus iebrukumus citos reģionos, kā tur, kur viņa atrodas uz savu spēju robežas. Nevis vispārējo spēju robežas, bet spēju robeža savā definētajā politiskajā logā.
Vladimirs Putins ir izvēlējies tādu iekšpolitisko kursu, ka kara nav. Pat nosaukuma nav. Tā ir speciālā militārā operācija, ko viņi uzsver visu laiku. Karš nav. Un arī sabiedrības lielākā daļa šo karu neredz. Pie šāda politiska uzstādījuma var karot tikai Ukrainā. Un arī, kā mēs redzam, šie panākumi ir ļoti nosacīti.
No brīža, kad karadarbība beidzas, nevis beidzas pamiera formā jeb uguns pārtraukšanas formā, beidzas tādā formā, ka Vladimirs Putins var pateikt: jā, mēs esam droši, mēs varam definēt, ka mūsu iedomātie mērķi, te nav runa par to, cik šie mērķi ir leģitīmi, taisnīgi vai godīgi. Viņš ir definējis kaut kādus mērķus, viņš saka - mērķi sasniegti, mēs varam pārsviest spēkus uz citiem reģioniem, piemēram, Baltijas valstīm, Somiju, nezinu, Ķīnu, Kazahstānu.
Bet mērķus viņš ir definējis dažādus. Ir mērķis atjaunot bijušo Padomju Savienību, ir mērķis...
Valdis Kuzmins: Ukrainas kara kontekstā 23. februāra vakarā viņa bēdīgi slavenā runa, viņš definēja vairākus grūti izmērāmus [mērķus]. Demilitarizācija, denacifikācija, teritoriju atzīšana, vēl kaut kādi elementi. Militarizāciju Ukraina ir tikai palielinājusi. Denacifikācija ir tāds apzīmējums, kas ir šausmīgi izplūdis, un pēdējā laikā pats Putina kungs nav sevišķi detalizējis, kā tas varētu reāli izskatīties. Viņš no tā ir atteicies, nav atteicies? Mēs to nezinām.
Tas, ko es personīgi redzēju 2021. gadā, 2022. gadā un kas redzams tagad, tie noteikti ir gadi. Tas nav mēnešos mērāms posms. Un tie būs trīs, četri, pieci gadi noteikti.
Kāpēc šo tādā veidā mēs varam definēt? Ir jāatgriežas pie tā, kā šī karadarbība tiek īstenota. Krievijas bruņoto spēku triecienspēks, kas tagad iet uz priekšu, ir algotņi šī vārda gandrīz burtiskā nozīmē. Tā sabiedrības daļa, kura ir nonākusi finansiālās grūtībās, kura ir nonākusi cietumā, kura tūlīt nonāks cietumā. Šie cilvēki ir devušies karot, kā viņi paši apgalvo ļoti bieži sociālos medijos, ne tādēļ, ka viņi mīl dzimteni vai Putinu personīgi, bet tādēļ, ka viņiem ir smagi sociālie, finansiālie apstākļi.
Brīdī, kad Ukrainas karš beidzas, arī viņi beidzas, arī viņi iet mājās. Nav nekādu līdzekļu, kas varētu viņus piespiest finansiāli doties karot uz nosacīto Somiju. Viņi jau tur ir bijuši, viņi redzējuši, kā tas viss izskatās.
Jūs domājat Ziemas karā?
Valdis Kuzmins: Vienalga, kurā karā. Jebkurā karā kaut kur citur ārpus Ukrainas. Pieļauju, varbūt viņus varētu pierunāt propagandas uzplūdos un karstumos par Kazahstānas okupāciju un aneksiju. Kas varētu iešauties galvā... Tas, ko jūs minējāt, Padomju Savienības atjaunošana.
Bet, ja mēs runājam par to, kas mūs varētu interesēt, Eiropa, Polija, Baltijas valstis, nu jau Somija, kas ir NATO valsts, šie izaicinājumi ir nesalīdzināmi lielāki. Un kā to varētu darīt. Īstenībā mēs dzīvojam savā informatīvajā telpā, un Krievijas propagandistu informatīvā telpa, viņi jautā, kā izskatīsies Krievijas bruņotie spēki pēc karadarbības beigām? Un saskata to ļoti pesimistiskā gaismā dažādu iemeslu dēļ. Ka tā nav tā armija, kas bija 2022. gadā, tā armija ir principiāli savādāka no sociālā stāvokļa, finansiālā, tehniskā, taktiskā - visiem šiem viedokļiem.
Valdis Kuzmins ir humanitāro zinātņu maģistrs vēsturē, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Vairāk nekā 18 gadus strādā Latvijas Kara muzejā Starpkaru un Otrā pasaules kara vēstures nodaļā. Ir arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks. Viņa pētnieciskās intereses ir Latvijas 20. gadsimta militārā vēsture. -
Turpinām diskusiju par to, vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Pagājušajā nedēļā šo jautājumu uzdevām ekspertiem. Šoreiz Krustpunktā diskutē Saeimas frakciju pārstāvji. Ko politiķi domā par Edgara Rinkēviča rosinājumu deleģēt Valsts prezidentam izraudzīties kandidātus tiem amatiem, par kuriem parlamentam jābalso? Studijā: Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Andris Šuvajevs (Progresīvie), Svetlana Čulkova (Stabilitāte) un Edgars Tavars (Apvienotais saraksts).
Valsts prezidents rosina mainīt Latvijas Bankas prezidenta, kā arī Valsts Kontroliera un tiesībsarga izvirzīšanas kārtību, deleģējot šīs tiesības pašam prezidentam. Pagājušonedēļ attiecīgas izmaiņas vairākos likumos nodotas komisijām, tomēr atsaucība šim priekšlikumiem nav ļoti pārliecinoša. Vai prezidents grib uzņemties pārāk daudz?
Nedaudz arī pievēršamies vēl kādam rosinājumam, kas nupat arī nācis no Rīgas pils un tas attiecas uz referendumu ierosināšanas kārtību. -
Ir cilvēki, kuri no sirds tic gan mūsu indēšanai no lidmašīnām, lielvaru vēlmei kontrolēt visus pasaules iedzīvotājus un citām sazvērestības teorijām. Tāpēc arī raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par sazvērestības teorijām.
Mūsu mērķis nav reklamēt kādu no šīm teorijām, taču arī akadēmiskajā vidē kādureiz nākas atzīt, ka dažai labai teorijai ir arī sava daļa pamatojuma. Turklāt pēdējā laikā, redzot to, cik veiksmīgi ar šādām teorijām, spekulācijām, nepatiesiem apgalvojumiem spēlējas dažu lielvalstu vadītāji, nākas atzīt, ka arī politologiem un starptautisko attiecību pētniekiem paveras milzīgs lauks turpmākai pētniecībai.
Par Rotšildu ģimenes varu pār pasauli, Džordža Sorosa neiedomājamām spējām kontrolēt visu pasauli (pēc dažu domām arī Latvijas Radio) un citiem līdzīgiem apgalvojumiem savulaik esam stāstījuši arī “ Diplomātisko pusdienu” raidījumos iepriekšējo piecu gadu laikā. Bet, tā kā pašlaik pasaulē notiek diezgan ievērojamas tektoniskas pārmaiņas, nolēmām, ka būtu interesanti paskatīties uz dažādām sazvērestības teorijām, kas saistītas ar mums pavisam tuvu reģionu – ar Eiropu un Eiropas Savienību.
Laikā, kad Eiropu kritizē gan Donalds Tramps, gan Vladimirs Putins, aplūkojam dažas no tām un, iespējams, mēģinām arī atspēkot. Piemēram, ir tā dēvētais Kodenhova-Kalergi plāns. Šī teorija tika izstrādāta 20. gadsimta sākumā un tās autors ir austriešu-japāņu politiķis un arī Čehoslovākijas un Francijas pilsonis Ričards fon Kodenhovs-Kalergi. Viņš prognozēja, ka pasaule pamazām virzīsies pretī kontinentu līmeņa federācijām, kur Eiropa būtu viens vienums, Amerika – otrs un tā tālāk. Dažādi aizspriedumi ar laiku pazustu, cilvēce kļūtu par vienu rasi – cilvēku rasi.
Šī ideja ir veiksmīgi izmantota, lai apgalvotu, ka Eiropas elites mērķis ir atbrīvoties no dažādām Eiropas kultūrām un tautībām. Vēlāk, modificējot Kalergi plānu, ir radusies Lielās aizvietošanas teorija. Proti, tas esot Eiropas Savienības līderu plāns izmantot dažādas migrācijas krīzes, lai radītu Arābu Eiropu jeb Eirābiju.
Zināma loģika šajos apgalvojumos ir, jo migrācija tiešām ir kļuvusi par ļoti aktuālu jautājumu daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā un citur, kur ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas skaitliski kļūst par arvien lielāku spēku, radot nopietnus izaicinājumus gan vietējiem iedzīvotājiem, gan politiķiem. Vai to varētu uzskatīt par apzinātu plānu iznīdēt Eiropas kultūras vai tautības – visticamāk, nē. Tas, ka šī daudzviet pret bēgļiem un ieceļotājiem labvēlīgā politika ir parādījusi kopējās sistēmas nepilnības, tas gan ir fakts. -
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai ierosinājumu likuma izmaiņām, kas stiprinātu balsstiesīgo pilsoņu iesaisti sabiedrībai būtisku jautājumu izlemšanā. Prezidents rosina no 10% līdz 5% samazināt sākotnēji savācamo parakstu skaitu tautas nobalsošanas ierosināšanai par likumu iniciatīvām. Prezidents piedāvā uz pusi samazināt nepieciešamo parakstu skaitu, taču arī saīsināt parakstu vākšanas laiku līdz sešiem mēnešiem.
-
Siltumapgādes tarifi Rīgā un iedzīvotāju materiālā situācija visā Latvijā. Par to priekšvēlēšanu video rullīšos runā partijas “Latvijas attīstībai” pārstāvji. Vai viss viņu teiktajā atbilst faktiem? To stāstām "Re:Baltica" faktu pārbaudes projektā "Re:Check". Tāpat stāsts par to, kā kārtējoreiz maldina Eiroparlamenta deputāts Vilis Krištopans no “Latvija pirmajā vietā”.
Autore žurnāliste Evita Puriņa. -
Ar premjeres rīkojumu ir izveidota darba grupa birokrātijas mazināšanai, Rīgas dome ir atkal lēmusi par iespējām slēgt azartspēļu zāles, pasludināts spriedums Okupācijas muzeja dedzinātājiem. Krustpunktā analizējam aktualitātes. Studijā Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, "Rus TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča, Latvijas TV raidījuma"Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Frihdrihsone un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.
-
Vai tu kādreiz esi pievienots nepareizajam čatam? Prasiet krāpniekiem citēt latviešu kino klasiku! Vai latvieši apmaksās vakariņas ķīniešu senioriem?
0:00 Ievads: rakstiet komentārus!
1:44 Kas sāp: par daudz sevis reklāmās; skolotājas telefonos; izbeigušies seriāli.
10:45 Smagās ziņas: brīvās pasaules līderu čats pupiņu valodā; latvieši krīt krāpnieku nagos; ķīniešu vakariņas senioriem.
48:43 Vieglās ziņas: mākslas forums Rēzeknes SPA; latvieši “nokar” Latvija.lv; TikTok trendi, panorāmas rata galvenā influencera vēstis.
Seko šim podkāstam un pastāsti par to visiem!
P.S. Virsraksta tulkojums - nemaini zirgus upes vidū (ChatGPT) -
ASV prezidents Donalds Tramps kopš stāšanās amatā ir veicis vairākas darbības, kas būtiski ietekmē augstākās izglītības iestādes valstī – aptur finansējumu vairākām pētniecības programmām, plāno likvidēt Izglītības departamentu, kā arī iestājas pret antisemītismu universitātēs. Tāpat Trampa administrācija aktīvi izmeklē vairāk nekā 50 universitātes, kas īsteno iniciatīvas, kuras veicina daudzveidību, vienlīdzību un iekļaušanu darba tirgū. Politiskie vēji jau tagad daudzās universitātēs liek krasi samazināt budžetu. Vai šūpošanās ASV augstskolās varētu sekmēt, ka Eiropa atgūs „gudros prātus”?
-
Kamēr starptautiskās drošības dēļ nākas pārskatīt arī dažādas starptautiskas vienošanās, uzmanība jāpievērš arī Latvijas iekšējai drošībai. Krievijas atgriešanās starptautiskajā politikā iedrošina arī tās atbalstītājus, kuru balsis pēdējos trīs gadus bija kļuvušas klusākas. Iekšlietu ministrs atzīst – informatīvajā telpā Krieviju slavinoša retorika kļūst dzirdamāka, taču drošības iestādes norāda, ka nopietns apdraudējums valstij šobrīd nav novērots. Plašāk – Agnijas Lazdiņas ierakstā.
Pēdējā laikā vairākas Latvijas amatpersonas ir izteikušas bažas, ka notikumi uz lielās politikas skatuves var ietekmēt arī drošību tepat Latvijā. Arī sociālajos medijos redzams, ka atkal sāk parādīties iepriekš pieklusuši naratīvi, piemēram, par krievu valodas vietu Latvijā.
Kā norāda Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (“Jaunā Vienotība”), starptautiskie notikumi ietekmē arī Latvijas iekšējo drošību, piemēram, sabiedrībā pieaug interese par civilo aizsardzību. Vienlaikus, ņemot vērā globālo nestabilitāti un Krievijas centienus atgūt ietekmi starptautiskajā arēnā, Latvijā kļūst aktīvāki arī tie, kas simpatizē Krievijas režīmam. Kā uzsver ministrs – “viņiem rodas sajūta, ka var vairāk pabāzt galvu ārā” un brīvāk paust savu nostāju. -
Turpmāk katra mēneša pēdējā ceturtdienā tiksimies raidījumā Kurp griezies, pasaule? Šoreiz sarunas temats ir - Eiropa kā iespējams neatkarīgs militāri stratēģisks spēlētājs. Analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas kolekcijas glabātājs Dainis Poziņš.
Tik izteikti, kā tas ir šobrīd, kad Eiropa piespiedu kārtā domā, ka tai varbūt būs jāiztiek bez Savienoto Valstu klātbūtnes tās drošības struktūrā, tāda situācija laikam pārskatāmā pagātnē nav bijusi? Tai pagātnē, kurā Eiropa ir kļuvusi daudzmaz vienota un iztiek bez iekšējiem konfliktiem.
Dainis Poziņš: Tā domā nemaz tik jauna nav. Faktiski jau divtūkstošo gadu sākumā, kad bija laimīga sajūta, ka Padomju Savienība ir sabrukusi un spriedze kontinentā šķietami ir mazinājusies, radās pirmās balsis par to, vai vispār NATO ir nepieciešams kā militāra organizācija. Pirmajā jaunā gadsimta periodā tas uzsvars lielā mērā novirzījās nevis starpvalstu konfliktiem, bet izvirzījās jauna problēma - cīņa ar starptautisko terorismu. Visi redzēja, cik salīdzinoši viegli Amerikas Savienoto Valstu un to sabiedroto armijas uzvarēja Sadama Huseina bruņotos spēkus, un radās tāda ilūzija, ka nedz Eiropai pašai, nedz arī Amerikas Savienotajām Valstīm nav vairs nepieciešama tik liela militārā komponente.
Domas par vienoto armiju, Eiropas spēkiem vai lielāku neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm diezgan tradicionāli [uzturētāja] Francija. Bet tās domas vienmēr izskan politiskās diskusijās, līdz praktiskam tas, nedz divtūkstošo gadu sākumā, nedz arī līdz pat pēdējiem notikumiem Ukrainā... īsti praktiskas skaidrības, kā veidot šos Eiropas vienotos bruņotos spēkus, nav. Tā tāda teorētiska spriešana. Un arī ir ļoti daudz iebildumu.
Viens no iebildumiem - mums taču ir NATO. Kāpēc mums veidot atsevišķu paralēli militāru struktūru Eiropā, ja mums ir funkcionējošs NATO? Un tās krīzes pazīmes transatlantiskajās attiecībās nebija nemaz tik izteiktas. Lai gan tie, kas seko militārai literatūrai un tēmai, jau Balkānu kara laikā amerikāņi laiku pa laikam izteica pārmetumus, ka eiropieši īsti nav gatavi dažās kritiskās jomās mūsdienu karam un ka sabiedrotajiem ir vairāk jādomā par tehnisko progresu.
(..) Diskusijas un strīdi ilgst jau gandrīz 30 gadus, bet ir atšķirīgs tas līmenis, kā tas notiek. Šobrīd noteiktu politisko spēku vidū tā ideja ir diezgan aktuāla kļuvusi.
Sigita Struberga: Es piekritīšu, tiešām Francija jau kādu laiku ir runājusi, un šis piedāvājums par Eiropas stratēģisko autonomiju, tās diskusijas, kas bija pirms tam, ka Francijas izpratnē tas tiešām bija arī attiecībā uz militāro jomu, kamēr pārējie, ieskaitot Latviju, vairāk runāja nedaudz citā kontekstā, paplašinot šo stratēģiskās autonomijas izpratni, runājot par enerģētiku un tamlīdzīgi, un liekot uzsvaru uz to, ka NATO ir tā, kas nodrošina šo militāro komponenti.
Taču ir jāsaka, ka arī šobrīd nav ir pilnīgi vienota pozīcija, ka Eiropai ir jānodalās, noteikti nav. Tai pašā "Baltajā grāmatā", kas tikko iznāca, faktiski tiek uzsvērta joprojām NATO loma. Tālāk tas uzsvars ir par Eiropas spēju stiprināšanu NATO ietvaros.
Tas, kam es arī noteikti piekritīšu, ir, ka ASV jau visai ilgi ir runājušas - tas nav parādījies pirms trīs mēnešiem vai ar Trampa otro prezidentūru - ka Eiropai ir jāstiprina spējas. Nē, ASV par to jau ir diezgan ilgi runājušās, tāpat kā par tiem stratēģiskajiem mērķiem ir bijušas tiešām atšķirības viedokļos.
Tas, ka Tramps šo izsaka radikālāk, skaļāk, varbūt ir papildinājis šo pretenziju sarakstu, piekrītu. Bet faktiski ASV par to jau ir kādu laiku runājusi.
Kāds ir iemesls tam, ka Vašingtona runā, Eiropa lielā mērā turpina "laist to gar ausīm"?
Dainis Poziņš: Ir jārunā ne tikai par finansiāliem rādītājiem un kopproduktu, bet arī par to, kā tie līdzekļi tiek iztērēti un kādas ir reālās militārās spējas, jo mēs Eiropas un Amerikas militāros budžetus pilnīgi identiski nevaram salīdzināt. Amerikas militārajā budžetā ir iekļauti arī lieli sociālie komponenti, kas ir ļoti lielas izmaksas par veterāniem.
Eiropas problēma ir tā, ka drīzāk politiski tādā varētu būt ilūzija, varbūt pat naivums. Man tīri personīgi no kāda 2006. - 2007. gada ir iekšēji dilemma, runājot ar Rietumu sabiedrotajiem un mūsu politiķiem, jo es vienmēr esmu uzskatījis, ka Baltijas valstīm un NATO valstīm Austrumeiropā, pievienojoties šai aliansei, ir militārā struktūra un militārās spējas jāvirza tuvāk Austrumiem. Tas, ka Krievija gatavojas konfliktiem ar Rietumiem informācijas telpā un arī tīri praktiski, tas jau nav ne vakardienas, ne aizvakardienas un arī pat ne Ukrainas konflikta sākums. Mums ir jāpatur prātā, ko Putina kungs pateica slavenajā Minhenes runā.
Cik ilgi bija sarunas un raksti par kārtējām mācībām Baltkrievijā vai Krievijas rietumu kara apgabalos, kur tiek izspēlēti scenāriji uzbrukumam Baltijai? Tradicionālā atbilde, ko nācās dzirdēt: nē, nē, tā ir tikai politiska retorika iekšējam patēriņam.
Bet mēs ļoti labi zinām no vēstures, ka valstis pirms karadarbības veic konkrētas darbības ekonomikā, propagandā, karaspēka apmācībā, ideoloģijā. Bija skaidri redzams, ka Krievija tiek gatavota konfliktam ar Rietumiem. Savukārt mūsu Rietumu partneri, it sevišķi tie, kas tālāk par Oderu, neuzskatīja to par draudu un joprojām daudzi neuzskata.
Sākās Ukrainas karš, un ko izdara Eiropas lielākās valstis? Uzdāvina Krievijai "Nord Stream 2" gāzes vadu. Kad jau bija jāceļ pie visiem trauksmes zvaniem, kas notiek?
Eiropas problēma nav resursu vai cilvēkresursu, vai finanšu, vai IKP problēma. Problēma ir identificēt Eiropas stratēģiskos mērķus un saprast, kādi ir reālie, nevis iedomātie draudi, kas nāk no ārpuses. Un daudziem politiķiem ir savs vēlētājs, viņiem ir savas iekšpolitiskās cīņas, viņiem ir savas partijas biroja intrigas.
Nevienam jau negribas teikt, ka mums tagad ir jāinvestē tankos, zemūdenēs, vienmēr ir jābūt pamatojumam, kāpēc mēs to darām un kādi ir tie reālie draudi, ko Krievija vai autoritārie režīmi kopumā rada. Problēma jau nav tikai Krievija, faktiski pēc Ukrainas notikumiem redzam no Tuvajiem Austrumiem līdz pat Tālajiem Austrumiem, ka autoritārie režīmi ir globāli saaktivizējušies. -
Jau veiktās revīzijas un tās, kas vēl iecerētas. Krustpunktā iztaujājam valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu.
jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāliste Inese Helmane.
-
Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis.
"Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas."
"Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu."
Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.
-
"Mēs esam virtuālās mājas Bahmutas iedzīvotājiem," saka interneta medija "Bahmut.in.UA" galvenā redaktore Hanna Bokova. Sarunā ar Dīvu Reiznieku Hanna atklās, kādēļ viņi turpina šī portāla darbību pat pēc tam, kad pilsēta izpostīta un tās izdzīvojušie iedzīvotāji izkaisīti pa visu Ukrainu un pasauli. Kā, esot emigrācijā, uzrunāt arvien plašāku auditoriju, vienlaikus cīnoties par medija izdzīvošanu laikā, kad zudis ASV finansiālais atbalsts.
Savukārt Rihards Plūme iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:
Vai pamiera sarunās Saūda Arābijā panākts progress vai arī Krievija turpina manipulēt ar pārējo pasauli?
Ko par ASV administrācijas profesionalitāti liecina "Signal" lietotnes skandāls?
Kā nestabilā situācija, kas pēdējās nedēļas laikā izveidojusies Turcijā, var ietekmēt Ukrainu?
Epizodes gaita:
00:31 Ievads
01:05 Vai mēs tuvojamies mieram? Vai Meksikai jāpārņem daļa ASV teritorijas? ASV amatpersonas atkārto krievijas dezinformācijas vēstījumus.
04:24 Kāds viesis mums šoreiz?
05:50 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm:
06:00 Vai pamiera sarunās Saūda Arābijā panākts progress vai arī Krievija turpina manipulēt ar pārējo pasauli?
12:39 Ko par ASV administrācijas profesionalitāti liecina Signal lietotnes skandāls?
19:25 Kā nestabilā situācija, kas pēdējās nedēļas laikā izveidojusies Turcijā, var ietekmēt Ukrainu.
23:19 EXPLAINER: Ukrainas okupēto un piefrontes reģionālo mediju izaicinājumi.
29:10 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – portāla “bahmut.in.ua” galveno redaktori Hannu Bokovu. Savulaik, lokāls Bahmutas pilsētas ziņu portāls, kas nu uzrunā jau daudz plašāku auditoriju, - cilvēkus, kuri kara dēļ bijuši spiesti pamest Ukrainas austrumu reģionus un nu izkaisīti pa visu Ukrainu un pasauli.
30:51 Portāla “bahmut.in.ua” uzdevumi mainās līdz ar laiku.
35:27 Portāls strādā kopš 2015.gada, sākotnēji pildot sociālo funkciju un izceļot Ukrainas ideju krieviski runājošajā reģionā.
36:24 Šobrīd izaicinājums ir redakcijas darbinieku izkaisītība pa ļoti dažādām vietām.
36:58 Kāda situācija šobrīd ir Bahmutā?
39:16 Informācijas iegūšana par notiekošo okupētajās teritorijās.
42:48 Kas ir tie cilvēki, kuri labprāt dzīvo okupācijā?
46:03 Daudzi krievijas paspārnē nesagaidīja cerēto.
46:45 Ja agrāk portāla konkurence bija tikai Bahmutas mērogā, tad šobrīd jākonkurē jau ar visiem pieejamajiem resursiem. Tas liek strauji augt gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi.
48:58Izaugsme bijusi iespējama pateicoties ASV finansiālajam atbalstam.
50:00 Sevi esam definējuši kā Bahmutas iedzīvotāju virtuālās mājas.
52:43 Par portāla izaugsmi, arī angliski runājošajā mediju telpā.
53:49 Par ASV finansiālā atbalsta apturēšanu, kas apdraud portāla pastāvēšanas nākotni.
55:24 Reģionālo mediju esamība ir vitāli svarīga demokrātijas uzturēšanai Ukrainā.
58:18 Darbs okupācijas apstākļos uzlika milzīgu psiholoģisko slogu, kas nav zudis arī šobrīd.
1:04:20 Pateicība par uzmanības izrādīšanu ukraiņiem.
1:04:40 Sarunas beigas.
1:04:50 Rihards un Dīvs pārspriež dzirdēto.
1:07:12 Padalieties ar šo interviju un epizodi
1:07:39 Rakstiet mums [email protected]
1:07:55 Par nākamās nedēļas viesi, kurš atklās Ķīnas iesaisti okupēto teritoriju atjaunošanā.
Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta "Drošinātājs" jaunākajā epizodē.
Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs -
Ir objektīvs pamats, ka sabiedrībā apspriež NATO stabilitāti un vienotību, intervijā Latvijas Radio sacīja mūsu vēstnieks NATO, diplomāts Māris Riekstiņš. Cilvēki ir satraukti, īpaši tie, kas dzīvo kaimiņos Ukrainai, kur karo. Viņi gaida skaidru nostāju arī no ASV administrācijas.
Riekstiņš arī norādīja, ka nebūtu jāsatraucas par ASV apņemšanos atbalstīt Baltijas valstis. -
Eiropas Savienības (ES) un ASV interesēs ir nepieļaut nestabilu situāciju Gruzijā. Šādu pārliecību intervijā Latvijas Radio pauda Gruzijas piektā prezidente Salome Zurabišvili, kura 26. martā bija ieradusies Latvijā. Intervijā viņa uzsvēra, ka gruzīni joprojām ir apņēmības pilni protestēt un panākt, ka valstī tiek sarīkotas brīvas un godīgas vēlēšanas. Viņasprāt, Gruzijas partneriem nepieciešama saskaņotāka pozīcija pret Gruzijas varasiestādēm, lai panāktu Gruzijas atgriešanos uz eiropeiskā ceļa.
-
Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.
Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko.
Tērzēšana ar sekām
Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei.
Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs.
Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā.
Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu.
„Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu.
Kremļa diskrētā miermīlība
25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai.
Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti.
Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā.
Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas.
Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā.
Bīstamais pilsētas galva
19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem.
Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu.
Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm.
Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru.
Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām.
Sagatavoja Eduards Liniņš. -
Tas, ka Donalda Trampa otrās prezidentūras laiks nebūs vienkāršs, bija zināms jau pirms vēlēšanām, tomēr tādus Savienoto Valstu ārpolitikas un arī iekšpolitiskos manevrus, kādus kā redzam tagad un to ietekmi, šķiet, prognozēja retais. Kāda nākotne gaida Rietumus, vai esam demokrātijas globāla sabrukuma priekšā? Krustpunktā analizē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, biroja "Cobalt" partneris Lauris Liepa.
Pasaulē viss plūst un mainās, un kurš gan to vēl labāk zina kā vēstures pētnieki? Bet tajā pašā laikā šķiet, ka cilvēkam nav viegli piemēroties visām pārmaiņām. Pēdējā laikā Krustpunktā studijā viesi bieži atkārto domu, kas mums pārņem arvien vairāk, proti, ka mēs un vispār visa Rietumu pasaule tagad saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas tai sen nav bijuši. Tā gan esam teikuši ne vienā vien krīzē. Kad sākās lielais migrācijas vilnis, tā sacījām. Kad pasauli pārņēma Covid pandēmija, teicām - cik sen tā nav tas bijis. Tad, protams, Krievijas karš visu satricināja vēl vairāk.
Tagad, lūkojoties uz Donalda Trampa plosīšanos - solījumiem anektēt Grenlandi, pakļaut Kanādu un vispār padarīt Ameriku savā izpratnē par varenu lielvaru, daudzi patiešām nesaprot, kur mēs virzāmies, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, tās lielajām vērtībām? Kā tas izdzīvos, kas jādara, lai tās nepazaudētu? Tajā laikā, kad lielvaras pārņem vēlme savu negausību realizēt, lai cik dārgi tas kādiem arī maksātu, šādi globāli un fundamentāli jautājumi rodas cilvēku prātos, un mēs tos uzdodam savos sociālajos kontos, meklējot atbildes. Jautājums: vai atbildes vispār ir? -
Miera sarunu virzībā uz priekšu Ukrainas karā ir ieinteresētas vien Amerikas Savienotās valstis un Donalda Trampa administrācija, vērtē Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedis, militārais analītiķis un bezpartejiskais Saeimas deputāts Igors Rajevs. No visām pusēm ir vērojama kritika un roku berzēšana par miera sarunu izgāšanos.
- Visa fler
