Avsnitt
-
Kāda saikne pastāv starp ornamentu un mitoloģiju? Cik daudz no patiesajām zīmju nozīmēm esam devalvējuši, tās komercializējot? Un – vai ar akadēmisku folkloristikas spēku spēsim reabilitēt ugunskrusta nozīmi? Par daudzveidīgajām mitoloģiskā ornamenta izpausmēm mūsdienās, tā interpretāciju un kritiskajiem punktiem ārpus romantizētā skatījuma izvaicājam Latviešu folkloras krātuves pētnieci Digni Ūdri-Lielbārdi.
Nesen Tartu Universitātē LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētniece Digne Ūdre-Lielbārde aizstāvēja promocijas darbu zinātniskā doktora grāda iegūšanai aizstāvēšana.
Promocijas darbs “The Latvian Folk Ornament and Mythology Nexus as Revival: Contested Historical Layers, Visualized Ideologies, and Commodified Creativity” (Latviešu tautas ornamenta un mitoloģijas saikne kā atjaunotā tradīcija: strīdīgi vēsturiskie slāņi, vizualizētas ideoloģijas un komercializēta jaunrade) veltīts latviskā tautas ornamenta mitoloģiskajai interpretācijai, kas arheoloģiskajā materiālā un tradicionālajā kultūrā balstītām, vizuālajām formām piešķir saturisku jēgu, to saistot ar mitoloģiju un folkloru. Pētījumā analizēta šīs pieejas vēsturiskā attīstība un izpausmes kultūrā un vernakulārajās kultūrpraksēs sākot no 20. gadsimta sākumā līdz pat mūsdienām.
Balstoties lauka pētījuma laikā veiktās intervijās, arhīvu materiālos un publicētos darbos, promocijas pētījumu veido četras publikācijas un tās apkopojoša nodaļa. Apkopojošā nodaļa sniedz padziļinātu ieskatu latviskā tautas ornamenta mitoloģiskās interpretācijas aizsākumos starpkaru perioda Latvijā un tās izveidotāja mākslinieka, dievtura, nacionālisma ideologa un pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa (1892–1942) intelektuālajā biogrāfijā, kā arī iezīmē promocijas darba teorētiskās nostādnes un ar pētnieka pašrefleksiju saistītus jautājumus.
Promocijas darbs aktualizē folkloristikas teorētisko jautājumu problemātiku to apvienojot ar kolektīvās atmiņas studijām, postkoloniālo teoriju, sociālo kustību un vizualitātes studijām. Katrā no četrām promocijas darba publikācijām padziļināti analizēts kāds no laika periodiem, kad latviskais ornaments bijis cieši saistīts ar tā laika vēsturiskajām un ideoloģiskajām norisēm, vai arī detalizēti pētīts konkrēts vizuāls simbols.
Pētniece Digne Ūdre-Lielbārde ir arī virtuālo izstāžu "Ornaments un mitoloģija", "Zīmju parki Latvijā" un "Zīmes vidē" autore. -
Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”.
„Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.
Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.
Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam.
Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām.
Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags.
Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās. -
Saknas det avsnitt?
-
Andras Neiburgas dienasgrāmatas “Es esmu tas, kas paliek pāri. 2003–2019”. Par sešpadsmit gados pieredzēto un piezīmēs fiksēto, un tagad izcelto Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju Ilmāru Šlāpinu un literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu.
Šajā grāmatā publicētās dienasgrāmatas aptver periodu sešpadsmit gadu garumā.
Šajā laikā daudz kas ir mainījies ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā "Diena", nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan "Neiburgu īpašumus", gan viesnīcu un restorānu "Neiburgs". Pēdējais daudz pieminēts — ar visām tapšanas, finansējuma un apsaimniekošanas problēmām.
Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko grāmatu izlasīšana, bērnu audzināšana, rūpes par savu vecāku veselību un labbūtību, rūpes par mājdzīvniekiem, lauku māju, attiecības ar radiniekiem un dzīvesbiedru, bažas un trauksmes — tā visa šajās dienasgrāmatās ir tik daudz, ka brīžiem nav aptverams, kā to visu varēja paspēt izdzīvot un izdarīt, pārdzīvot un pierakstīt viens cilvēks.
Rakstniece, māksliniece un tulkotāja Andra Neiburga (1957–2019) ir atstājusi nelielu, taču nozīmīgu literāro mantojumu – viņas darbi ir lasīti, atkārtoti izdoti, dramatizēti un iekļauti skolu mācību programmās, uzsvēra izdevēji: "Izcila literārā valoda un trāpīgi mūsdienu cilvēku psiholoģisko pārdzīvojumu vērojumi padarījuši šos tekstus par klasiskiem un pārlaicīgiem. Lai arī savas dzīves pēdējās desmitgadēs lielu daļu laika Andra veltīja dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai, viņa turpināja būt nozīmīga Latvijas kultūras dzīves dalībniece, aktīva mākslas, literatūras, mūzikas, teātra un kino notikumu apmeklētāja, bieži vien savu vērtējumu paturot pie sevis vai daloties tikai draugu lokā, taču nepieciešamība rakstīt nepazuda. Andra vienmēr rakstīja privātu dienasgrāmatu kladēs un datorā. Un arī publisku — interneta vietnē klab.lv jeb "Sviesta ciba"."
Raidījumā skan arī Andras Neiburgas balss. Raidījumā „Radio mazā lasītava” viņa raksturojusi savu darbu pie stāstu krājuma „Stum,stum.” Tas izdots 2004.gadā, bet Radio saruna ierakstīta 2017. gadā, kad Andras Neiburgas jubilejā krājums tika izdots atkārtoti. -
Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma.
Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!”
Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku.
„Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.”
Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.
Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā.
Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.
-
19. decembrī Rīgas cirkā pirmizrāde Ziemassvētku uzvedumam „Sniega dzirksteles”. Muzikālus priekšnesumus, iespaidīgas video projekcijas un cirka mākslinieku pārsteidzošās prasmes apvienojis režisors Reinis Boters. Izrādē piedalās Rīgas cirka un teātra trupas "Kvadrifrons" dalībnieki.
Kad lielais baigais pamodināts, aiz priekškara iesākumā redzama vien viņa lielā acs, skatītāji var sekot līdzi cirka brīnumam. Uz sarkanā paklāja mākslinieki žonglē, brauc ar vienriteni un demonstrē akrobātikas numurus, dažbrīd iesaistot arī skatītājus.
Režisors Reinis Boters atklāj, ka jau pirms gada nolemts "Kvadrifronam" sadarbībā ar Rīgas cirku veidot Ziemassvētku izrādi. Kā zināms abi kolektīvi mīt zem viena jumta.
Izrādē dominē cirka mākslinieku numuri, tomēr arī senā cirka stāsts ir svarīgs, to skatītājiem nodod divi mītiski tēli gan aktrises Antas Aizupes varone, gan Lielais Baigais, ko iemieso aktieris Jānis Kronis.
Anta Aizupe kļuvusi par "Kvadrifrona" aktrisi un šīs izrādes vajadzībām nedaudz apguvusi arī gaisa akrobātiku. -
Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā.
No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos.
Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Register of Good Safeguarding Practices) tika iekļautas trīs iniciatīvas. Par veiksmīgām un tādēļ starptautiskā līmenī izceļamām Komiteja atzina šādas prakses: amata prasmju skola ULUV (Slovākija), Kobzas un rataliras tradīcijas ilgtspējīgas attīstības programma (Ukraina) un Omānas Jauniešu Izglītības kuģis – miera un kultūru dialoga programma (Omāna).
Neatliekami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding) šogad tika iekļautas divas vērtības – lietus izsaukšanas un labklājības nodrošināšanas rituāls Vosana un ar to saistītās prakses (Botsvāna) un Reog Ponorogo rituālais priekšnesums (Indonēzija).
Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā (Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity) šogad tika iekļautas 58 jaunas vērtības. Starp tām ir dažādi festivāli un tradicionāli svētki – piemēram, Jaunā gada svinības Novruz (arī Nauruz, Nevruz, Navrus), ko bija pieteikušas 13 valstis (Afganistāna, Azerbaidžāna, Indija, Irāna, Irāka, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna, Pakistāna, Tadžikistāna, Turcija, Turkmenistāna un Mongolija). Un arī Ķīna starptautiskajam sarakstam pieteica Pavasara sagaidīšanas svinības, kas vienlaikus ir Ķīnas Jaunais gads. Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļautas arī dažādas amata prasmes, piemēram, Parīzes cinka jumtu meistaru amata prasme (Francija), norvēģu tautastērpu darināšana un valkāšana (Norvēģija), Alepo ziepju izgatavošana (Sīrija) u. c. Uzmanību un atzinību izpelnījās arī vairākas gastronomiskās tradīcijas, piemēram, Astūrijas sidra kultūra (Spānija), Tomjum Kung zupas gatavošana (Taizeme), Malaizijas brokastu kultūra (Malaizija), arābu kafija (Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Katara, Saudi Arābija un Jordānija) un sakē gatavošanas tradīcijas (Japāna). Igaunija šim sarakstam iesniedza divus pieteikumus – mulgi putras gatavošanu un ēšanu Mulgimā novadā un kopīgi ar Ukrainu gatavoto pieteikumu – Pisanka, kas ir ukraiņu olu krāsošanas tradīcija. Lielu starptautisku vērību guva arī 16 arābu valstu kopīgi sagatavotais pieteikums par hennas rituāliem, estētiku un pielietojumu sabiedrībā. -
Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte.
"Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte.
"Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās."
Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts.
Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad bija uzrakstītas 12 jaunas dziesmas!
Koncertuzvedumā piedalās: Gundars Grasbergs - vokāls un dzeja, Ērika Eglija-Grāvele - vokāls, dzeja, Raimonds Pauls - klavieres, Raimonds Macats - taustiņinstrumenti, Jānis Kalniņš - ģitāra, Andris Grunte - bass, Māris Briežkalns - sitaminstrumenti, vokālais trio "Limonāde". Skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss. -
Vai zinājāt, ka Igaunija ir muzeju lielvalsts? Dodamies uz Tartu, kur arī atrodas daudz muzeju. Tartu pilsētas muzejā pašlaik skatāmas divas lieliskas izstādes - „Veļasmašīna no bietēm” un „Mūsu Tartu”. Izstādes „Veļasmašīna no bietēm” ekspozīcija ir tik daudzpusīga, ka aplūkojama trijos muzejos. Savukārt izstādē „Mūsu Tartu” iespēja iepazīt dažādās pilsētas daļas.
Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” ir arī viens no Tartu Eiropas kultūras galvaspilsētas pamatprojektiem. To organizē trīs muzeji vienlaikus - Tartu pilsētas, Lielceļu muzejs un Igaunijas Lauksaimniecības muzejs. Ar Ilzi Ilze Salnāju-Vervu, vienu no trim šīs izstādes kuratorēm un projekta vadītāju, tiekamies Tartu pilsētas muzejā.
Muzeja galvenais uzdevums bijis atspoguļot pilsētnieku radošumu. Lai arī ekspozīcijā ir dažādu rūpnīcu ražotas preces, kas raksturo laiku, tomēr uzsvars ir uz pašu rokām radīto.
Tartu pilsētas muzeja 2.stāvā apskatām arī izstādi „Mūsu Tartu”. Jau izstādes plakāts vēsta par pilsētas dažādiem rajoniem, kas kā raibs deķis izklāts uz pilsētas kartes. Ilze Salnāja-Verva laipni izrāda arī šo ekspozīciju, kurā izceltas vairākas pilsētas daļas:
Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” Tartu pilsētas muzejā aplūkojama vēl tikai līdz līdz 29.decembrim, savukārt izstāde „Mūsu Tartu” aplūkojama līdz 2027.gada 31.decembrim. -
Par sapņiem un to skaidrojumiem, un iespējām sapņus izmantot savai izaugsmei Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās grāmatas “Gulbju nakts” autors Georgs Rubenis.
Kāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību saviem sapņiem? Kādus noderīgus vēstījumus no izmainīta apziņas stāvokļa nakts aizsegā mēs varam gūt savai ikdienas dzīvei? Un – ja nekad neesi strādājis ar savu sapņu un bezapziņas dzīļu materiālu – kā to vislabāk un pareizāk būtu sākt? -
“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu.
Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem. Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā.
17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fabrikas kvartāls, Miera iela 58a) norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku īstenotā fundamentālā un lietišķā pētījuma “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” noslēguma pasākums – simpozijs “Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā”.
Simpozija pirmajā daļā “Pētniecība” projekta pētnieku komanda – Maija Spuriņa, Iveta Ķešāne un Sabīne Ozola – iepazīstina ar pētījumā izmantotajām metodēm, savāktajiem datiem, sniegs vispārēju pārskatu par akadēmiskajiem rezultātiem un ieskicēs ar šo darbu saistīto problemātiku.
Nozīmīga pētījuma daļa veltīta pētniecībā balstītai mākslai: simpozija otrajā daļā “Māksla” dramaturģe Krista Burāne piedāvās ieskatu topošajā izrādē “Piegāde tieši laikā”, un režisors Dans Silovs pastāstīs par dokumentālās filmas “Neredzamie cilvēki” tapšanu, piedāvājot simpozija apmeklētājiem noskatīties filmas fragmentu.
Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem. Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? -
Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve).
Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt.
Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības.
Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt.
Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā.
Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors. -
Saruna par jaunās galerijas “ASNI” pieredzi, kopā ar citām galerijām šogad rīkojot Mazo mākslas mesi un gleznotājas Paulas Zariņas-Zēmanes izstādi "Acis atvērtas, aizvērtas", kas aplūkojama no 13. decembra.
Jaunākajā darbu sērijā, kuru ievada ideja par mākslas darba rašanās impulsu (jeb stāstu mākslinieces acu priekšā), māksliniece eksperimentē ar glezniecības medija iespējām, galeriju ASNI atklājot kā maiguma un siltuma pilnu telpu, kurā patverties no gada noslēgumam ierastās steigas. Gleznas izstādē papildina arī mākslinieces autortehnikā radīti keramikas objekti.
Jaunā mākslas galerija “ASNI”sevi pieteica brīdī, kad ēka pretī Nacionālajam Mākslas muzejam tika remontēta. Fasāde bija aizsegta. Abas galeristes – Auguste Petre un Elīna Drāke – fokusējas uz Baltijas jaunajiem māksliniekiem, kā arī kopsadarbībām ar starptautiskiem kuratoriem, nekaunoties no Austrumeiropas vārda. Galerija “ASNI” plāno ne tikai izstādes, bet arī iespēju radīt īpašu mākslas satiksmes pieturu. Tikko atvērta mākslinieces Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde "Acis atvērtas/ aizvērtas".
Galerijā “ASNI” tiekamies ar mākslinieci un Elīnu Drāki. -
Pētījumi rāda, ka katrs trešais skolēns Latvijā ir saskāries ar mobingu jeb apcelšanu, izsmiešanu un vardarbību no vienaudžu puses. Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis” 14. decembrī būs skatāma šai tēmai veltīta laikmetīgās dejas izrāde, kur par mobingu kustību valodā runās paši skolēni – Ādažu novada Mākslu skolas Deju nodaļas audzēkņi. Izrādi kopā ar jaunajiem dejotājiem veidojusi horeogrāfe Karīna Lapšina, režisors Emīls Alps un trīs mūziķi, kas izrādē arī paši būs uz skatuves.
Horeogrāfe un Deju nodaļas pedagoģe Karīna Lapšina ar apmēram 20 bērniem skolas deju zālē atkārto izrādes kustības. Pagājis pusgads kopš pirmizrādes un šis tas piemirsies, bet var redzēt, ka dejotāji ar lielu patiku atkal iejūtas izrādes tēlos.
Laikmetīgās dejas izrāde „Tas viss dzīvo mūsos” savulaik tapa kā dejas nodaļas gada noslēguma koncerts un guva tik lielu atsaucību, ka 14.decembra vakarā to varēs redzēt atkal – šoreiz Siguldā. Izrādē piedalās apmēram 20 dejotāju no trešās līdz astotajai klasei un skan dzīvā mūzika, ko radījis čellists Tomass Ančs, pianiste Marta Balode un bundzinieks Ernests Ervīns Dovgāns.
Izrādes režisors ir Emīls Alps, kurš līdz šim darbojies kino jomā un ar dejas valodu strādā pirmoreiz, bet ar horeogrāfi Karīnu Lapšinu savulaik sastrādājies kinorežisora Roberta Vanaga diplomdarba filmā „Ziemeļpols”. -
Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus.
Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere.
1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta.
Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā.
Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu. -
Gūt iekšēju mieru un prieku sola kokļu meditācija. Izbaudīt unikālu pieredzi kokļu skaņās 11. decembra vakarā iespēja Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Paši koklētāji kokļu meditāciju raksturo kā muzikālu sarunu un improvizētu saspēli, savukārt apmeklētājiem iespēja ne tikai klausīties un iedziļināties kokļu skanējumā, bet ar visu augumu izjust pasaulē lielākās kokles – dižkokles vibrāciju.
Kokļu skaņas nomierina un rada īpašu noskaņu. Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē notiks kokļu meditācija. Telpu piepilda egļu smarža, uz grīdas salikti mīksti sēžammaisi. Meditāciju vadīs Rīgas Latviešu biedrības koklētāja Rozīte Katrīna Ponne kopā ar kopienas „Rīgas danči” koklētājiem Malvīni Mantinieci, Dzintaru Jēkabu Spīču un Madaru Lisovsku. Rozīte atklāj, ka iecere spēlēt kokli meditatīvā gaisotnē viņai radusies jau sen, sarunā pievienojas arī Malvīne.
Uz kokļu meditāciju aicinājums ierasties 15 minūtes pirms sākuma. Ja šajā reizē brīvu vietu vairs nav, atliek sekot informācijai Rīgas Latviešu biedrības mājas lapā, jo kokļu meditāciju sola rīkot arī janvārī. -
Jau divdesmit gadus izdevniecība "Liels un mazs" izdod grāmatas bērniem. Par pieredzi un jauniem meklējumiem, kā uzrunāt bērnu un jauniešu auditoriju, Kultūras rondo pārrunājam ar izdevniecības kodolu - Inesi Zanderi, Alīsi Nīgali un Ūnu Laukmani.
-
Par šā gada Eiropas labāko filmu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā atzīta franču režisora Žaka Odijāra kinolente “Emīlija Peresa”. Kannās pirmizrādītā filma ir savdabīgs mūzikla, trillera un komēdijas sajaukums, kura satura pārstāsts izklausās gandrīz absurdi – filmas centrā ir meksikāņu narkobarons, kurš vēlas kļūt par sievieti, falsificē savu nāvi un nonāk identitātes meklējumos starp savu veco un jauno dzīvi, pagātnes grēkiem un šodienas jūtām.
Kad par franču “dzīvo klasiķi” dēvētais režisors Žaks Odijārs uz Eiropas Kinoakadēmijas skatuves kāpa pirmoreiz, saņemot balvu par labāko režiju, viņš jokoja, ka ir sagatavojis nevis vienu, bet divas un varbūt pat trīs runas, jo ir optimists.
Otrajā runā kā nu jau arī labākais scenārists viņš lūdza sevi vairs nesaukt par “Jacques Audiard”, bet gan par “Jacques Award” jeb “Balvu Žaku”.
Bet trešoreiz uz skatuves kāpa visa filmas komanda, jo “Emīlija Peresa” uzvarēja vairāku tūkstošu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā par Eiropas labāko filmu.
Filma “Emīlija Peresa” ir neparasta. “Pilnīgi traka,” vēlāk saka kinokritiķe Dita Rietuma. Odijāra radītais stāsts par meksikāņu narkobarona pārvērtībām un identitātes meklējumiem ietekmīgo narkotiku karteļu un to karos nogalināto cilvēku tūkstošu kontekstā šķiet tik dīvains, ka to pat nav vērts mēģināt paskaidrot ārpus kopējās filmas estētikas.
Filmā piedalās un arī dzied un dejo spožs spāņu un amerikāņu aktrišu ansamblis – Zoja Saldana (Zoë Saldaña), Selēna Gomesa (Selena Gomez) un Karla Sofija Gaskona (Karla Sofía Gascón) – viņa ir pirmā transpersona, kas saņēmusi labākās aktrises balvu gan Kannās, gan tagad arī Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā.
Saņemot balvu, Gaskona teica, ka speciāli uzvilkusi zilu kleitu, lai izrādītu cieņu Eiropas vērtībām – taisnīgumam, demokrātijai un likumu ievērošanai. Aktrise Karla Sofija Gaskona, kura savulaik bija pazīstama kā aktieris Huans Karloss Gaskons (Juan Carlos Gascón), ir no Spānijas, bet jau ilgus gadus dzīvo un strādā Meksikā. Tieši tur norisinās arī filmas “Emīlija Peresa” darbība.
Kritiķu atsauksmes par filmu “Emīlija Peresa” ir ļoti pretrunīgas. Angļu valodā vien varat izlasīt visu no sajūsmas līdz nopēlumam. Kinokritiķe Dita Rietuma, kura šo filmu redzēja pirmizrādē Kannu kinofestivālā, pieder pie sajūsminātajiem. Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas viņa sarunā atzinusi, ka “Emīlija Peresa” ir viņas šī gada mīļākā filma. Un to apstiprina arī intervijā pēc ceremonijas, kurā “Emīlija Peresa” ieguva visas galvenās balvas.
Žaka Odijāra filma “Emīlija Peresa” ir Francijas pieteikums “Oskariem”. Vai tā iekļūs starp nominantiem, uzzināsim janvāra vidū. Jaunajā gadā filma varētu nonākt arī Latvijas kinoteātros. -
Režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Mihaila Durņenkova darbu "Dziedināšana" ar pazīstamajām krievu aktrisēm Čulpanu Hamatovu un Jūliju Augu. Iestudējums pirmizrādi piedzīvojis Tallinā, bet 9. decembrī to rādīja Rīgā.
Uz skatuves sastapās divas lieliskas aktrises – Čulpana Hamatova, kura tagad dzīvo Latvijā un jau pavasarī gaidāma Dailes teātra izrāde pēc Olgas Tokarčukas romāna "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", kur viņai būs galvenā loma. Un Jūlija Auga, kura tagad dzīvo Igaunijā un vairāk strādā kā režisore. Viņa bijusi Kirila Serebreņņikova aktrise Gogoļa centrā, bet tā jau ir pagātne, un kino – filmās „Māceklis” un „Čaikovska sieva”. Speciāli viņām izrādi "Dziedināšana" rakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs, kurš tagad dzīvo Somijā. Režisors Elmārs Seņkovs.
Kad negaidīti mirst labdarības fonda “Dziedināšana” dibinātājs, visa atbildība gulstas uz viņa meitas Annas (Jūlija Auga) pleciem. Labdarības fonda pārmantošana nav vienīgais pagrieziena punkts viņas dzīvē. Drīz vien uzrodas pētnieciskā žurnāliste Soņa (Čulpana Hamatova), kurai ir aizdomas, ka labdarības organizācijas veiksmīgās darbības pamatā bijusi krāpšana. Atklājoties arvien jauniem noslēpumiem, drīz vien kļūst skaidrs, ka Soņas motīvi ir daudz personiskāki.
Skatoties izrādi, nāk prātā arī pašas Čulpanas Hamatovas stāsts par to, ka 2022. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins izslēdzis aktrisi Čulpanu Hamatovu no labdarības fonda "Labestības loks'' ("Krug dobra") pilnvaroto padomes. No padomes izslēgta arī aktrise Ksenija Rapoporta. Bet, protams, izrāde nav par šo faktu, vairāk par to, ko esam gatavi darīt, lai glābtu cilvēku dzīvības. Un varbūt par mainīt pasauli.
Pēc izrādes "Dziedināšana" saruna ar trim emigrantiem – Mihailu Durņenkovu, Jūliju Augu un Čulpanu Hamatovu. Un latviešu režisoru Elmāru Seņkovu. -
“Mani neinteresē taisīt “Šreku 10”, un man ir skaidrs, ka gribu turpināt strādāt Latvijā,” pēc filmas “Straume” lielajiem panākumiem saka režisors Gints Zilbalodis. 7. decembra vakarā “Straume” tika kronēta par Eiropas labāko animācijas filmu, apsteidzot sāncenšus no Francijas, Spānijas, Čehijas un Šveices.
Eiropas Kinoakadēmijas balva, kuras rezultātu nosaka nevis žūrija, bet vairāki tūkstoši Kinoakadēmijas biedru, ir būtiskākā kino balva Eiropā. Un tās iegūšana palielinājusi “Straumes” izredzes arī uz Amerikas Kinoakadēmijas balvas jeb “Oskaru” nomināciju. Kolēģe Māra Rozenberga nedēļas nogalē bija balvu pasniegšanā Šveices pilsētā Lucernā un aprunājās gan ar “Straumes” radošo komandu, gan citvalstu žurnālistiem par šīs filmas fenomenu.
Uzvarētāja paziņošana izsauc gaviles ne vien zālē, bet arī mediju centrā tai līdzās, kur ap pussimt Eiropas žurnālistu vienlaikus skatās ceremoniju un strādā. Vēlāk uzzināšu, ka par “Straumi” turējuši īkšķus arī vairāki citu valstu kolēģi.
Vēlāk preses konferencē pēc balvu pasniegšanas žurnālisti grib zināt, kā tik mazai valstij kā Latvija izdevies radīt Eiropas labāko animācijas filmu, vai komanda jau domā par “Oskariem” un kāpēc “Straumē” nav slikto varoņu.
Par pirmo jautājumu Gints Zilbalodis saka: jābūt labām idejām, gatavībai riskēt un nekopēt lielās studijas; par “Oskariem” diplomātiski atbild, ka tad jau redzēs, bet kāpēc slikto varoņu filmā nav tāpēc..., ka viņu tie garlaiko. Gintam patīk veidot varoņus, kam ir trūkumi kā mums visiem, bet ne apzināts ļaunums. Jo tiem var just līdzi. Bet tādas filmas taisīt ir grūtāk nekā vienkārši sadalīt varoņus labajos un sliktajos, saka Gints un piebilst: es taisīju tādu filmu, ko pats gribētu skatīties, nevis darīju “kā vajadzētu”.
Angliski pēdējā pusgada laikā Gintam Zilbalodim nācies runāt daudz vairāk nekā latviski, jo “Straumes” starptautiskie panākumi liek sniegt simtiem interviju visās pasaules malās. Klātienē redzot, kā tas notiek, var tikai apbrīnot viņa un arī citu nominēto režisoru un aktieru izturību. Dienā pirms ceremonijas Gintam Zilbalodim ir sarīkotas četras apaļā galda intervijas, katrā pa pieciem, sešiem žurnālistiem. Vairums grib zināt vienu un to pašu: kā radās filmas ideja, kas viņu iedvesmoja, vai kaķa balss ir īsta, vai filma ir mājiens par klimata pārmaiņām, un tā tālāk. Un Gints Zilbalodis nesatricināmā mierā pacietīgi atbild.
--
Savukārt 9. decembrī saņēmām ziņas, ka “Straume” ir uzvarējusi arī Losandželosas Kinokritiķu asociācijas un Bostonas Kinokritiķu asociācijas balsojumā. Iepriekš to par labāko animāciju atzina arī Ņujorkas Kinokritiķu asociācija. Vai “Straume” oficiāli pietuvosies ASV Kinoakadēmijas balvu jeb “Oskara” nominācijām, uzzināsim 17.decembrī, kad tiks izziņoti pretendentu “īsie saraksti”, bet nominantu pieciniekus izsludinās janvāra vidū. -
Kad pieņemts nākamā gada valsts budžets, varam lēnām mēģināt saprast, ko tas nozīmēs kultūras nozarē. Šoreiz par Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un nacionālo balvu vizuālajā mākslā. Izstāžu zāles „Arsenāls” pārbūve un rekonstrukcija, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ieceres tālākvirzība, dažādo balvu klātesamība nozarē – pieturas punkti, izvaicājot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci.
- Visa fler
