Avsnitt
-
Turpinām iepazīstināt ar jaunajiem skatuves māksliniekiem, "Spēlmaņu nakts" balvas pretendentiem. Tiekamies ar Dailes teātra jauno aktrisi Madaru Viļčuku. Aktrises gaitas viņa iesākusi Jūrmalas amatierteātrī, studējusi Liepājas Universitātē, aktiermākslu apgūstot Liepājas teātra 8.studijā. Madara jau gadu ir Dailes teātra aktrise. Balvai izvirzīta par Rozas lomu Dailes teātra izrādē „Wintera stāsts”, kurā aktrisei sarežģīts uzdevums – eksistēt striktos ierobežojumos.
Ieklausīsimies arī teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējumā.
"Kad es uzzināju, ka esmu nominēta tieši par šo lomu, es biju šausmīgi izbrīnīta. Jo 90 procentus mana skatuves laika es uz skatuves atrodos lielā plīša maskā. Tātad ir atņemts tas instruments, ar kuru mēs parasti komunicējam savā starpā vispār kā cilvēki un it īpaši kā aktieri. Man nav sejas, man nav acu, ar kuru palīdzību tu vari kaut ko pateikt un pavēstīt. Un ķermenis ir ļoti svarīgs aktiera instruments, manā varbūt līdz šim darbā pat vissvarīgākais," atklāj Madara Viļčuka.
"Šajā izrādē man ir jādzīvo noteiktos rāmjos un noteikumos. Un arī kaut kāda ķermeniskā valoda man ir atņemta. Un es biju ļoti izbrīnīta, ka tieši par šo lomu mani nominēja kā jauno mākslinieku. Man pašai likās, ka es dzīvoju ļoti tādos striktos ierobežojumos tajā izrādē un aktieriski daru mazāk varbūt nekā citās izrādēs."
"Manas varones attīstība notiek pārsvarā videospēlē. Un ko tas nozīmē aktierim? Tas nozīmē, ka ir ļoti konkrēti noteikumi, kuros tavs ķermenis strādā, tās ir atstrādātas kustības, kustības kvalitāte, kurā tu dzīvo, tu nevari sadzīviski kaut kādu tekstu izlaist cauri savam ķermenim," turpina Madara Viļčuka.
"Mēs pat vairāk strādājām ar to, lai nevis izdzīvotu to tekstu un sadzīvotu ar to, kas ir rakstīts, to situāciju, bet pat slēgtu ārā, jo ķermenis jau tev strādā pats, viņš jūt un iet, un ir kaut kādi impulsi, bet viņi visi tev ir jāapslāpē. Emociju tev ir jāsaglabā, tāda domas gaita arī, bet tu nedrīksti ļaut savam ķermenim iet līdzi, tam visam ir jānotiek ļoti kā iekšā sevī. Tas bija ļoti liels izaicinājums, tāds tehnisks tīri, jo psiholoģiskajam žestam tur nav vietas, un izrādes laikā es arī neredzu savus partnerus, un es pat neredzu, kur es īsti eju un atrodos, nu, tur bija jāslēdz citas maņas. Jā, tā bija ļoti interesanta pieredze." -
Par džeza leģendas, bigbendu vadītāja, komponista un pianista Djūka Elingtona muzikālo devumu un tā aranžējumiem Kultūras rondo saruna ar Latvijas Radio bigbenda vadītāju saksofonistu Kārli Vanagu un vadošo solistu Jāni Strazdiņu.
Sarunā ieskandinām 22. novembrī pulksten 19 Spīķeru koncertzālē gaidāmi Latvijas Radio bigbenda, Latvijas Radio kora un dziedātāja Jāņa Strazdiņa veidoto Amerikas džeza vakaru. -
Saknas det avsnitt?
-
„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā.
Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt.
Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību.
„Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas.
„Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei.
„Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.”
Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē.
„Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.”
Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju.
Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna… -
Izmēģināt jaunu estētiku un aktieru eksistences veidu uz skatuves – to vēlējies režisors Matīss Budovskis, iestudējot izmeklēšanu divos cēlienos „Rītausma Vakaros” Liepājas teātrī. Lugu rakstījuši kopā ar Klāvu Melli, aicinot skatītājus sekot līdzi eksistenciāli absurdam detektīvam. Arī par izdegšanu un kā rast prieku drūmos brīžos rosina domāt iestudējuma veidotāji.
Tuvākā izmeklēšana divās daļās „Rītausma Vakaros” Liepājas teātrī notiks 30.novembrī. -
"Manas vakardienas šodienās" ir Ērika Hānberga, kā viņš pats teic "īsinātie kopotie raksti": Ēriks žurnālistos, Ēriks rakstniekos, Ēriks lauku sētā, Ēriks Latvijas bērzos, Ēriks omulībās un pārsteigumos. Tāda noskaņā arī pie viņa mājās šķiram vaļā jauno grāmatu. Viņš aicina uz tēju pie sevis mājās un jau iztālēm māj no sava loga, lai nepaeju garām.
"Uzrunājums laikabiedriem un mēģinājums sarunāties ar nākamām paaudzēm un pastāstīt, kā mēs dzīvojām un kā tas viss bija," par savu grāmatu saka Ēriks Hānbergs.
Omulīga saruna ar 91 gadu vērtu vīru. Tieši tā – vērtu nevis vecu, jo tā par sevi saka grāmatas jeb kopotu rakstu vienā sējumā „Manas vakardienas šodienās” autors Ēriks Hānbergs. Kas ir Ēriks Hānbergs - dzejnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists?
Arvien katru rītu pulksten 6 Ēriks Hānbergs ieslēdz radio un seko līdzi notikumiem Ukrainā. Grāmatā ir iekļauta fotogrāfija, kurā viņš redzams Krimā. Jautāts, vai kādreiz mums vēl būs iespēja aizbraukt uz brīvu Krimu, viņš atzīst: "Es par to neesmu domājis, es domāju par to ārprātu, kad tas beigsies. Kur nu vēl par to, ka varētu uz Krimu aizdoties. Tu man impulsēji šo sapņojumu, ka tāds varētu notikt."
"Katru rītu klausos jaunākās ziņas. Kā tas viss beigsies? Tas manī rada nebeidzamās pārdomās, ka cilvēce paliek aizvien gudrāka un mākslīgais intelekts, un kas viss tik nav, bet paliek joprojām cilvēce tik trula, ka visu kārto tikai savstarpēji nogalinot. Vai nav ārprāts! Kā to izskaidrot?" jautā Ēriks Hānbergs.
"Acīmredzot cilvēciski mēs nekļūstam cilvēciskāki. Tiklīdz rodas kāds konflikts - šauj nost. Tā ir tāda pati neizskaudrojamība kā Visuma rašanās. Mēs zinām, ka no nekā nevar rasties nekas, bet tajā pašā laikā ir radies. Tiklīdz es par to vairāk sāku domāt, es saprotu, ka Ēriks jūk prātā un labāk par to es nedomāju."
Ilgus gadus Ēriks Hānbergs ir strādājis žurnālistikā. Runājot par mūsdienu žurnālistiku, viņš retoriski jautā, vai var nosaukt kādu mediju, kas nemitīgi vispusīgu lasītājiem sniedz? Bieži vien lasītājs, klausītājs ir nostādīts neveiklā situācijā, ka viņam ir faktoloģiski jāmēģina domāt līdzi, nevis izvērtējoši.
"Žurnālistikas vislielākais mīnus, ka bieži vien žurnālisti medijos apgalvo, iekams nav pārbaudīts līdz galam. Mans princips vienmēr ir bijis un arī tagad - vienmēr otro pusi uzklausīt, pretējo pusi uzklausīt, lai varētu patiesi būt neatkarīgs un izvērtēts.
Tagad bieži - fakts vēl nav noticis, ir tikai pusiecerējumā, pusdarīts, bet mēs jau paužam. Līdz ar to bieži rodas neprecīza informācija un maldīgums. Tāpēc bieži žurnālistus kritizē gan drukātajā presē, gan elektroniskajā presē, pietrūkst šī abpusējība, izvērtējums un faktu pārbaude pirms drukāšanas," uzskata Ēriks Hānbergs.
Ērika Hānberga "Manas vakardienas šodienās" izdevis apgāds "Dienas Grāmata" -
Ceļā uz teātra balvas “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, kas notiks 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominantus. Viens no viņiem – Matīss Kaža – jau uzkrājis lielu pieredzi kino jomā, bet aizvadītajā rudenī debitēja kā teātra režisors Nacionālā teātra Jaunajā zālē, iestudējot izrādi “Maigā vara”, par ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā. Šajā izrādē liela loma ir arī Kažas galvenajam mākslas medijam – kino.
Ierakstā režisora atbildes uz nopietniem un mazāk nopietniem jautājumiem, bet izskaņā – arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedoklis.
„Arī joprojām, skatoties to izrādi, vienmēr valda tāda nemiera sajūta. Ne jau tāpēc, ka aktieri kaut ko aizmirst vai kaut kas tāds notiktu. Tas parasti izvēršas vienkārši smieklīgi, ja kad pārsakās, vai neveiklības notiek. Bet ja tehniski kaut kas nobruktu, tas ir tas, par ko mēs satraucamies. Tur tiešām, ja pazūd signāls, tad tā izrāde ir pilnīgi kaut kas cits. Un skaidrs, ka pēdējās dienās pirms pirmizrādes tur vēl nebija viss ideālā pozīcijā, līdz ar to visu laiku tika turēti īkšķi, lai tehniski mēs netiktu pievilkti, jo aktieriski tur viss bija sakārtots,” atminas Matīss Kaža.
„Tad vēl atšķirība, ka bišķiņ citādāk konstruē domāšanu, jo
kino tomēr tāda puzles veida domāšana, kur tu nestrādā hronoloģiski, strādā pa lokācijām, tad arī aktierim jābūvē tā loma citādāk. Šeit – kā tu sāc, tā tu pabeidz, visam tam izej cauri. Tādā ziņā drīzāk teātris ir līdzīgs tām viena kadra filmām, tur arī tu sāc un tad viss ir maksimāli precīzi jāizdara, un tad tas viss arī tiek nospēlēts līdz galam.
Kino, protams, režisoram ir vairāk ietekmes pār aktierisko priekšnesumu, jo es varu izvēlēties, kurš dubls būs tas, kurš tiks iekļauts, cik ilgi tiks iekļauts, varbūt vispār netiks iekļauts, ja kaut kas slikts ir sanācis.”
„Es to procesu atceros kā pārsteidzoši strukturētu un gludu. Varbūt tas tāpēc, ka man ir tāda tendence visu saplānot pusotru nedēļu uz priekšu. Protams, arī tas faktors, ka tā ir oriģināldramaturģija, kur mēs kopā ar Elzu Martu Ružu izstrādājām, un daudz kas tika arī, protams, procesā mainīts, kaut kādi sīkumi,” par iestudējuma tapšanu stāsta Matīss Kaža. „Un tas
bija interesanti redzēt, kā kaut kas, ko tu esi iztēlojies uz papīra, kā tas teksts tiek atdzīvināts, izmainīts, ka ainās parādās kaut kādas jaunas nianses, kuras, iespējams, nebija plānotas sākotnēji. Pat jaunas ainas parādās potenciāli. Iespējams, kaut kas tiek dzēsts savukārt atkal, jo tur ir diezgan liela atšķirība - rakstīt teātrim, tādam klasiskam, vismaz dramaturģiskam teātrim, un rakstīt kino, jo teātri ir šausmīgi runāties patīk cilvēkiem, kino bez tā var arī iztikt.
Tur dialogs ir viens no tādiem vismazāk svarīgajiem izteiksmes līdzekļiem. Vismaz parasti.” -
Jaunas zināšanas par mazo radošo pilsētu darbību, pārskatot radošo pilsētu konceptu. Kas ir radošie starpnieki un kā viņi spēj sekmēt daudzveidību un atvērtību pilsētas dzīvē, iesaistot iedzīvotājus kopradē? Par radošo industriju ekosistēmu Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta asociēto profesori un vadošo pētnieci pētnieci Ievu Zemīti un socioloģi, LKA Kultūras un mākslu institūta vadītājas vietnieci starptautiskās sadarbības jautājumos, vadošo pētnieci Ilonu Kundu.
Drīzumā noslēgsies trīs gadus tapis pētījums „Pārskatot radošo pilsētu konceptu: tīkli, starpnieki un attīstības virzieni / RePrint”. Kā veidojas radošo industriju ekosistēma un kā saredzēt un nepalaist garām labas iespējas „mazajās radošajās pilsētās”?
-
Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika.
Dailes teātra direktora kabinetā ir dubultiemesls dzert kafiju ar teātra grandāmām, kuras šogad "Spēlmaņu naktī" saņems balvas par mūža ieguldījumu. Ilze Vazdika un Lidija Pupure. Abas ir Dailes teātra 3. studijas audzēknes, šī studija jau nodēvēta par "pēdējiem romantiķiem", kam veltīta arī Silvijas Geikinas grāmata.
Ingvildai Strautmanei ir tas gods dzert kafiju kopā ar Lidiju Pupuri un Ilzi Vazdiku. Un pajautāt. Un abas arī apstiprinoši atbild, ka ir "pēdējie romantiķi" ar visām viņu kļūdām...
--
"Spēlmaņu nakts" 31. ceremonija notiks 23. novembrī Valmieras teātrī. Tiešraidē no pulksten 19.00 tai varēs sekot līdzi sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Radio 1 ēterā, bet vēlāk vakarā – Latvijas Televīzijā. -
"Dabīgais intelekts jeb literatūras filozofija" – grāmata, ar kuras autori filozofi Skaidrīti Lasmani meklējam saskares punktus tēlainai poētikai un filozofiskai domāšanai. Saruna par domāšanas piepūli, jaunām idejām un realitāti.
Grāmata piedāvā sarunu par diviem radošas domāšanas veidiem – skaidru, vispārinošu, loģiski pamatotu filozofisko domāšanu un daudznozīmīgu nepabeigtību, kas iekļauta tēlainos poētikas tekstos un literāros vēstījumos. Tā skaidro literatūras vērtējumu filozofijā, sākot no antīkās kultūras līdz mūsdienām, meklējot atbildes uz jautājumu, kā vēsturē mainījies priekšstats par literatūru. Izmantotas filozofu atziņas par literāro mākslu un tās lomu cilvēka ekoloģijā. Piedāvāta literatūras filozofiskā aina, aplūkoti atsevišķi literatūrai raksturīgi konteksti un pazīmes, kā arī noslēgumā pievienota dažu latviešu literatūras darbu refleksija. -
Ideālais teātris ir Liepājas teātris – atzīst jaunais aktieris Kārlis Ērglis, kuram rit ceturtā sezona Liepājas teātrī. Par Maikla Alīna lomu izrādē "Ziloņa dziesma" viņš nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā "Gada jaunais skatuves mākslinieks".
Sarunā ar aktieri uzzinām, kā no skolas gaitām Valmierā nokļuvis Liepājas universitātes aktieru kursā un kāpēc nevēlētos atgriezties studiju gados. Uzklausām arī teātra kritiķes Ilzes Kļaviņas vērtējumu par aktiera veikumu Maikla lomā, kurā aktieris parāda augstu artistisko līmeni.
"Laikam svarīgākā lieta, ko es paņemu no šī procesa, bija pats process, jo tieši
šajā iestudējumā, šajā gabalā es sapratu, ka šis darbs, šī profesija spēj mani glābt pašu no sevis. Dzīvē var notikt kādi slikti notikumi, blakus apstākļi, bēdas, sēras, sirdsēsti un viss pārējais, bet ja tu ļaujies tam mēģinājumu procesam, tad tā iekšējā uguntiņa, ja to tā var nosaukt, tā iekšējā gruzdēšana, tā urdīšanās par to, ka es gribu labi izdarīt savu darbu, es gribu uztaisīt foršu izrādi ar foršu lomu, ka tā iekšējā urdīšanās tevi var ātri izvilkt no kaut kādām personīgajām bedrēm.
Šis iespējams, tādā ziņā man ļoti terapeitiski kaut kā palīdzēja," izrādes tapšanas procesu vērtē Kārlis Ērglis.
"Bija komentārs internetā, ka smiekli nāk, bet nav par ko smieties, nekā smieklīga nav, bet smiekli nāk. Man liekas, tā jau ir kaut kāda neliela tāda, ko es esmu pamanījis, ka tā ir tāda laba recepte labai izrādei - ir smieklīgi, bet beigās ir bēdīgi. Ka tas humors ar to drāmu iet roku rokā. Tiešām ļoti mīļš process tas bija ar foršiem kolēģiem," uzskata Kārlis Ērglis.
"Runājot par Maiklu, jā, man liekas, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, kuru nevar glābt. Es arī pēc savas kaut kādas dzīves pieredzes saprotu, ka starp mums ir cilvēki, kurus nevar glābt, viņi nav glābjami, un arī viņus nevajag mēģināt glābt, jo tas būs bezjēdzīgi," vērtē Kārlis Ērglis. "Es domāju, ka Maikls ir kaut kādā ziņā ģēnijs, nenormāli talantīgs, es pat nezinu, kā viņš ir talantīgs, kaut kāda emocionālā intelekta dēļ, un es šādus personāžus sauc par tādiem, nezinu, tumšajiem ģēnijiem, kuri ir kaut kādā ziņā... Viens cilvēks var būt tik ģeniāls, bet viņš to savu ģenialitāti izmanto ļoti destruktīvos veidos, vai darot citiem pāri, vai sev pāri. Un es domāju, ka Maikls ir tāds."
Mēģinājumu procesā aktieri sadarbojusies ar psihoterapeiti Guntu Andžāni, kas palīdzējusi izprast, kas "slēpjas aiz tiem burtiņiem tajā materiālā tīri zinātniskā, psiholoģiskā ziņā".
"Tas ļoti palīdzēja izprast, kādi ir tie stāvokļi depresijām, kas ir tas, ko viņš patiesībā mēģina pateikt, kas ir tie zemteksti, par ko viņš grib, lai cilvēki domā. Tas bija tāds ļoti pētošs process kopā ar profesionālu cilvēku," atzīst Kārlis Ērglis. -
"Skatuves darbi" – dīvaina, kakafoniska pasaule, ka tekstgtrupa "Orbīta" uzbūrusi Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Ir sajūta – varbūt netraucēt, jo notiek vēl skatuves darbi? Novadu kultūras namu un kultūras centru izdzīvošanas jautājums ir viens no skatupunktiem izstādē.
Kas notiek uz lauku kultūras namu skatuvēm, Kultūras rondo atklāj tekstgrupas „Orbīta” dalībnieki Sergejs Timofejevs un Artūrs Punte.
Projektā “Skatuves darbi” apvienība “Orbīta” pievēršas veselai virknei tēmu un jautājumu, necenšoties sniegt viennozīmīgas atbildes. Viens no tiem ir mazāk apdzīvoto teritoriju kultūras namu un kultūras centru izdzīvošanas jautājums, kuram bieži vien mēģina pievērsties no tīri ekonomiska skatupunkta. “Orbīta” šo pieeju it kā materializē, izvedot uz skatuves ārkārtīgi praktiskas darbības-pakalpojumus. No otras puses, šīs īsfilmas uzved uz skatuves vai ierāmē mūsu laikam ierastas un pieprasītas profesijas. Treškārt, šie video uzdod jautājumu par to, kur novelkamas mākslas robežas: kādā mērā kultūras telpas ierāmējums pārvērš jebkuru darbību uz skatuves par sava veida mākslas darbu vai izteikumu kultūras laukā?
-
Jauna balva latviešu skatuviskās dejas kolektīvu vadītājiem; domas par deju svētku lieluzvedumu; jo tālāk no Rīgas, jo lielāka sociālā funkcija; nepieciešamās pārmaiņas izglītības sistēmā - tie ir tikai daži no jautājumiem, kas bija aktualizēti starptautiskā konferencē “Kādi esam: skatuviskā tautas deja šodien, Deju svētki rīt”. Par tendencēm skatuviskās tautas dejas jomā un lieluzveduma vietu deju svētkos parrunājam Kultūras rondo ar nozares ekspertiem.
Diskutē Zanda Mūrniece, horeogrāfe, Latvijas Nacionālā kultūras centra Latviešu skatuviskās dejas eksperte, Renāte Linde, Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolas direktore deju kolektīvu "Pumpurēni", "Dzīpariņš" un "Dzīpars" vadītāja, Edžus Arums, tautas deju ansambļa "Katvari" vadītājs, bet arī brīnumaino uzvedumu "No zobena saule lēca" un "Dziesma dejo. Deja skan" autors un producents, un Ilmārs Dreļs, horeogrāfs, deju pedagogs, Latgales novada folkloras kopējs un popularizētājs, vidējās paaudzes deju kopas "Dziga" vadītājs.
--
12. un 13. novembrī Siguldas novada Kultūras centrā “Siguldas devons” norisināsinājās Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotā starptautiskā konference “Kādi esam: skatuviskā tautas deja šodien, Deju svētki rīt”, kas bija veltīta aktualitātēm un tendencēm skatuviskās tautas dejas nozarē, īpašu uzmanību pievēršot Deju svētkiem kā deju amatierkustības kulminācijas punktam. -
Gaidot „Spēlmaņu nakti”, mūsu uzmanības lokā jaunie skatuves mākslinieki. Dodamies uz Kurzemi, lai tiktos ar Liepājas teātra aktieri Kārli Artejevu. „Spēlmaņu nakts” žūrija pamanījusi un izvirzījusi jauno skatuves mākslinieku balvai par cietumnieka lomu izrādē „Gaišās naktis”. Kārlis skatuves vilinājumu sajutis jau Valmierā vidusskolas laikā, beidzis Liepājas Universitātes aktieru kursu un tagad ir štata aktieris Liepājas teātrī.
Uzklausām arī teātra kritiķa Ata Rozentāla vērtējumu un vēlējumu.
„Pirmais, kad dzirdēju, ka spēlējušu cietumnieku – jā, forši būs, es varēšu slikto čali spēlēt! Visi pirmie priekšstati, kas ienāk prātā, visas amerikāņu filmas, kur es redzu izlaušanos cietumniekiem un to trako dzīvi,” atminas Kārlis Artejevs. „Un tad pienāca jau pirmie mēģinājumi, bija mums galda periods, lasījām tekstus un sapratu, tas būs kaut kas ļoti sentimentāls, kaut kas ļoti trausls.”
„Kristīne Brīniņa daudz izrādes nav iepriekš iestudējusi, bet es zinu to, ka viņa strādā, viņa meklē jebkurā cilvēkā, pat ja viņš ir ļauns un riebīgs, bet viņa kaut kā iedziļināsies viņā un atradīs to iemeslu, kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un līdz ar to šajā procesā es tam visam gāju cauri,” turpina Kārlis Artejevs. „Es personīgi runāju ar Andra tēlu, protams, vārds mainīts, lai saudzētu viņu. Es runāju ar viņu personīgi, arī zinu visu to stāstu. Bet viņi ir ļoti vienkārši parasti cilvēki, bijuši visi bērni un ļoti daudz cietuši. Un tam es arī gāju cauri.
Biju arī pašā cietumā. Izbaudīju, kā tas ir 15 - 20 minūtes karcerī, kur viens cilvēks guļ. Tur ir vienkārši dēļu gulta, viens krēsls, galdiņš, maziņš, un tualete. Es neatceros, cik tur bija ilgākais termiņš, ko tur pavadīt. Tas ir kā sods cietumā, liekas bija četras nedēļas vai divas nedēļas. It kā šķietami neliekas daudz, bet es tur pavadīju tikai 15 minūtes. Tur smird pēc vīriešu sviedriem, urīna un sūdiem, vecām krāsotām sienām. Auksti un riebīgi. Tā ir elle uz zemes.”
Kārlis vērtē, ka cilvēka problēmu cēloņi ir jāmeklē viņa bērnībā, kāda bijusi audzināšana, vai vecāki par bērnu interesējušies, vai ar visu bijis jātiek galā pašiem un tad parasti cilvēki meklē vieglāko ceļu. Kā Andris, kurš mācījies internātskolā, tur saticis draugus. Zādzības, narkotikas...
„Es atceros, bērnudārzā es nozagu rokas pulksteni. Tam puisim, viņš riktīgi stilīgs, rāda savu jauno pulksteni, un visi viņu mīlēja. Tie bija elektroniskie pulksteņi bija ļoti stilīgi, bija modē. Es arī tādu gribu!” stāsta Kārlis Artejevs. „Kad mūs lika gulēt, es izlavījos no gultas un aizgāju uz viņa plauktiņu, atradu to pulksteni un uzvilku. Es pat nedomāju viņu nest mājās, būtu atdevis atpakaļ, bet vienkārši gribēju padzīvoties. Uzvilku to pulksteni, skolotāja mani pamanīja, ka esmu izbeidzis no gultas un man tas pulkstenis. Viņa mani uzreiz paņēma aiz matiem un teica – tas tavs pulkstenis? Saku, ka nav.
Sacēla kājās visu bērnudārzu, visus bērnus sasauca, kuri bija iemiguši. Mani vienkārši visu bērnudārza priekšā nosodīja un nosauca par zagli. Mani ienīda un nicināja. Es biju ļoti vientuļš. Man nebija draugu. Pagāja tiešām ilgs laiks, kamēr es tiku atpakaļ.
Es tā arī sapratu, es gāju uzreiz dabūju to uguni. Man nebija tā, ka mamma vai tētis mācīja, jo nebija pieredzes, ja es būtu kaut ko varbūt viņu klātbūtnē nozadzis, tad viņi uzreiz mani pamācītu. Bet mani šajā gadījumā mācīja uzreiz pa bargo. Ar to pilnīgi pietiek, man visu mūžu palikusi šī atmiņa un es viņu kaut kā varu pielietot.
Lai gan viņa ir salīdzinājumā ar Andra tēlu simts reiz vājāka. Priekš manis tas bija viss, ar tādu sīkumiņu pietiek. Ir daudzas tādas lietas, detaļas, ko aktieris var ievietot. Visas, ieskaitot slepkavību.” -
Par britu horeogrāfa Keneta Tindala baleta "Kazanova" iestudējumu Latvijas Nacionālajā baletā Kultūras rondo saruna ar baletdejotājiem Sabīni Strokšu un Antonu Freimani.
Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) skatuves pirmizrādi piedzīvojis krāšņs baleta iestudējums "Kazanova" par slavenā 18. gadsimta sieviešu pavedēja, rakstnieka, aktiera, mūziķa un filozofa Džakomo Kazanovas daudzveidīgo dzīvi.
To iestudējusi britu kompānija "Northern Ballet", jau vairākus gadus baletu uzvedot dažādos pasaules opernamos. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, izsmalcinātās neoklasiskās horeogrāfijas autors – Kenets Tindals.
Uz Baltā nama skatuves valda pacilātības un prieka pilna gaisotne pēc krāšņā baleta "Kazanova" pirmizrādes. Latvijā to iestudējusi britu kompānija "Northern Ballet", cenšoties pavērt glezniecisku skatu uz krāšņo 18. gadsimta Itālijas un Francijas vidi.
Komponists Kerijs Mazijs, libreta autors Īans Kellijs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kristofers Orams un horeogrāfs Kenets Tindals atklāj šīs 18. gadsimta leģendārās daudzpusīgās personības – Džakomo Kazanovas dzīvi visā tās skaistumā un daudzveidībā. Viņš ir ne tikai kaislīgs mīlētājs, bet arīdzan rakstnieks, mūziķis, aktieris, diplomāts, pat spiegs un filozofs. -
Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti sevi apliecina diplomdarba izrādēs. Studijā jaunie aktieri Matīss Kučinskis un Poļina Čerņenoka, Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa un režisors Elmārs Seņkovs. Viņi visi meklē savu balsi teātrī.
Varbūt laiks radīt jaunu Studentu teātri? Kultūras akadēmijā tagad ir Nacionālā skatuves mākslas skola, un 4. kursa studenti rāda savas diplomdarba izrādes – tajā skaitā „Kristāla bērni” vēl šovakar, 12. novembrī un „Māceklis/Moceklis” – 16. un 17. novembrī.
Top vēl jaunas izrādes, un katrs rīts nāk ar neziņu un jauna atrašanu… Un, ja vajag nomirt gaisā, es to izdarīšu, saka viens no jaunajiem.
12. novembrī plkst. 19.00 Tallinas ielas kvartāla Angārā var noskatīties režisora Elmāra Seņkova izrādi “Kristāla bērni”, kurā izskan vienas paaudzes jaunu cilvēku stāsti. Izrādē piedalās vienpadsmit Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti, un šī izrāde tika pirmizrādīta 2024. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmā. -
Krimiķis ar komēdijas piesitienu – tik kodolīgi aktieri formulē jaunāko mūzikas teātra izrādi „Alfas”, kas tapusi "Dirty Deal Teatro". Iestudējums veidots iedvesmojoties no notikumiem Jēkabpilī 2011.gadā, kad četri policisti un viena civilpersona veica laupīšanu spēļu zālē. Izrāde ir režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža ilgi briedis kopdarbs, kas īstenota mūzikas teātra žanrā, piesaistot komponistu Edgaru Raginski.
Ar sitaminstrumentālista Ernesta Mediņa uzdoto ritmu iesākas mūzikas teātra izrāde, kura atgādina neseno pagātni, laiku pirms 12 gadiem, kas sakrita ar krīzes zemāko brīdi, un atgādina par „trekno gadu” vērtībām, arī par kredītos balstītu dzīvesveidu.
Libreta pamatā ir patiess notikums, kas risinājās Jēkabpilī 2011.gada janvāri, tolaik ziņu kanāli vēstīja „Jēkabpilī noticis bruņots laupīšanas uzbrukums spēļu zālei. Aizturot iespējamos uzbrucējus, gājis bojā viens policists, vēl vairāki cilvēki ievainoti”. Izrādes veidotāji pārvērtējuši notikumus dramatiski muzikālā formā.
Libreta autors Jānis Balodis atklāj, cik sena ir vēsture un kā kopā ar režisoru Valteru Sīli briedusi doma par notikumu pārtapšanu izrādē.
Izrāde skatītājus ved pa Jēkabpils ielām līdz spēļu zālei, kur notiek uzbrukums. Taču pirms tam esam liecinieki nozieguma plānošanai, ko veic četri policisti, divi no uzbrucējiem specvienības „Alfa” darbinieki un viena civilpersona.
Izrādē piedalās Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Mārtiņš Gūtmanis, Armands Siliņš un Emīls Kivlenieks.
"Dirty Deal Teatro" mūzikas teātra izrādi „Alfas” atkal rādīs 26. un 27.novembrī, pēc tam 3. un 4.decembrī. -
Triju Zvaigžņu ordenim šajos valsts svētkos atzīmēsim simtgadi. Par notikumiem Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un 18.novembrī paredzēto pasākumu “Atkalsatikšanās. Latviešu vēsturiskās zemes Rīgas pilī” Kultūras rondo pārrunājam ar Tomu Ķikutu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā un Janu Vērdiņu, Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāju.
Īpašas programmas, gan fiziskas, gan virtuālas ekskursijas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī. Kamēr gaidām ekspozīciju, kuru sola uz 2025. gada rudeni, pilī ir īpašie notikumi.
Māja sāk dzīvot, un tā ir atvērta apmeklētajiem. Par Rīgas pils vēsturi stāsta arī divas pilī skatāmās izstādes “Pazaudēts un atrasts” un “Toreiz un tagad”. Dodamies arī nelielā ekskursijā uz Rīgas pili, apskatām kapelu, kas ir viena no autentiskākajām telpām un mestra ēdamzāli - remteri. -
Ragana, lauma un spīgana latviešu ticējumos un stāstos, un pētnieku secinājumos. Studijā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sandis Laime, izdevuma „Raganas” autors, kurš ar raganām saistītus folkloras avotus pēta jau aptuveni 15 gadus. Jaunais izdevums aizsāk jaunu grāmatu sēriju "Latviešu teiku tipu un motīvu rādītājs".
-
Ceļā uz „Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanu 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt „Gada jaunā skatuves mākslinieka” kategorijas nominantus. Šonedēļ uzmanības centrā divi Valmieras teātra jaunā kursa absolventi. Aizvakar dzirdējām Akselu Aizkalnu, kurš nominēts par Jāzepa lomu izrādē „Jāzeps un viņa brāļi”, šoreiz kārta Krišjānim Strodam, kuru žūrija novērtējusi par Krustiņa lomu izrādē „Pazudušais dēls”.
„Šī loma ir pacēlusi manu un pašapziņu profesionāli, tā es teiktu bez augstprātības, bet es jūtos spējīgs viņu nest, un tā ir laba sajūta,” atzīst aktieris Krišjānis Strods. „Dzīvē? Man vajadzēja aizbraukt apskatīties uz savu mammu tad, kad mēs veidojām šo izrādi, vienkārši apskatīties, vienkārši pasēdēt ar viņu un pārrunāt, un atcerēties vispār, ko tas nozīmē, ka tev ar mammu ir labas attiecības. Lai es varētu iet tajā virzienā, ko piedāvā Blaumanis ar šo dramaturģiju.
Jā, kārtējo reizi bija jāpārskata kaut kādas savas morālās vērtības attiecībā pret tuvākajiem. Kas ir labi.”
„Tā ir ļoti skaista loma, ko nospēlēt jaunam vīrietim. Tāpēc, ka viņa ir godīga, tas viss ir šķietami ļoti saprotams, tanī pat laikā kaut kas ļoti tāls no manis personīgi, bet kaut kas ļoti saprotams,” Krustiņa lomu vērtē Krišjānis Strods. „Protams, manī bija domas par to, ka šis darbs ir ne vienreiz vien iestudēts un ir daudzi dažādi Krustiņi bijuši. Un tad kāds būs mans Krustiņš? Par to šad tad man sanāca domāt.”
„Tad, kad mēs tam ķērāmies klāt, es tam ķēros klāt bez šīs te aizmugures, kas varbūt vilktos līdzi ar kaut kādu smagumu par to, ka man tagad ir tas Krustiņš, un tas ir jānes, un tā tālāk. Bez tā visa,” turpina aktieris. „Bet es daudz domāju par to, kas ir varonis un kas ir antivaronis, tāpēc ka man sākumā ļoti gribējās turēties pretī tam, ka viņš ir antivaronis un ka cilvēki uz viņu skatās kā uz antivaroni, un es pret to cīnījos pats ar sevi.
Es meklēju to labo, es meklēju to gaišo, jo man gribējās ar šo Krustiņu nest arī kaut kādu gaismu, lai nav tikai rūgtums pēc viņa, bet arī kaut kāda cerība paliek. Vai man tas ir izdevies? Par to lai spriež skatītāji.
Bet es ļoti negribēju viņu pataisīt par visurgājēju, par tādu dragātāju.
Man bija svarīga viņa bērnība, kura ir maz, bet tur man bija daudz vietas manai interpretācijai par to, kas ir viņa bērnība, jo mēs šeit runājam par maksimums divdesmitgadīgu puisi, kas tagad, paskatoties uz ielas, divdesmitgadīgs puisis, viņš ir, ja ne vēl bērns, tad nu drusciņ pāri tam. Un man likās, ka mēs esam pieraduši uz viņu skatīties kā uz pilnīgi nobriedušu jaunu cilvēku, kuram tūlīt ir jāpārņem saimniecība un viņš to negrib. Man šķita svarīgāk tomēr paskatīties uz to, ka nevis viņš varbūt, jā, varbūt negrib, bet kas no viņa tiek prasīts un kā viņš ar to..., kur tad viņš nevar saāķēties ar nevienu? Un tā nebeidzamā protams, notikumu virkne, no kura brīža viņš sākas tāds, kādu mēs viņu tagad redzam uz skatuves?”
Ierakstā uzklausām arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedokli. -
Iznācis akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” pēdējais – 13. sējums. Cik dažādas un pārsteidzošas lietas parādās tautasdziesmās un kā tās dzīvo mūsdienu pasaulē? Kultūras rondo saruna ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli un ši institūta zinātnisko asistenti Artu Krūzi.
Latviešu folkloras krātuves arhīvā atrodama lielākā latviešu tautasdziesmu kolekcija – ap miljonu tautasdziesmu tekstu. Lai šo vērtīgo kultūras mantojumu darītu publiski pieejamu, 1979. gadā uzsākta akadēmiskā izdevuma „Latviešu tautasdziesmas” izdošana. Strādājot vairākām folkloristu paaudzēm, tikko izdots pēdējais – 13. „Latviešu tautasdziesmu” sējums.
13. sējums “Dzīve tautās. Mūža vakars. Bēres” tematiski veidojas divās daļās. Pirmā daļa atspoguļo dzīvi laulībā, apcerot dažādus, arī mūsdienās aktuālus aspektus no saticīgām un mīlestības pilnām attiecībām līdz vardarbībai un alkohola postam, attiecības pēc kāzām ar vīra un sievas radiem, kā arī dzīvi vecumā. Sējuma otrajā daļā dziesmas izseko ļaužu priekšstatiem par slimībām, nāvi, atspoguļo bēru rituālu – pēdējos lielos godus cilvēka mūžā.
13. sējuma izdošana noslēdz vairāk nekā 60 gadu ilgu, vairāku LFK darbinieku paaudžu, laikmetu un režīmu robežas pārsniedzošu darbu. Tā iznākšana sakrīt ar Latviešu folkloras krātuves simtgadi, simboliski godinot tautasdziesmu kā vienu no nācijas veidošanās stūrakmeņiem.
Raidījumā skan arī ieraksts no Latvijas Radio arhīva, kurā 2015.gada sakumā Baiba Krogzeme-Mosgorda (1966.–2021.), kura bija Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece, akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" zinātniskā vadītāja, raksturo darbu pie izdevuma. - Visa fler
