Avsnitt
-
1924. gada novembra sākums ir laiks, kad pirmo reizi tā brīža neatkarīgajā Latvijā iznāk žurnāls „Atpūta” – žurnāls, kam ir īpaša vieta visā Latvijas preses vēsturē. Par „Atpūtu”, kāda tā bija un kāpēc tā ir īpaša, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieci Inetu Lipšu.
„Atpūta” ir savā ziņā starpkaru neatkarīgās Latvijas ikona, viena no ikonām, tā varētu teikt, viens no tiem artefaktiem, kas tika īpaši glabāts ļoti daudzās ģimenēs. Mēs varam vēl šādā sakarā piesaukt, teiksim, piecu latu sudraba monētas, kas tika glabātas un dāvinātas, varbūt arī tajās mājās, kur tās bija, Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevums, kas arī ir tāda starpkaru Latvijas grāmatniecības emblēma. Un žurnāls „Atpūta”, vai nu iesieti vai atsevišķi numuri, kā nu kurā mājā, bet, ja tie bija saglabājušies, tad tos tā vieglu roku parasti padomju okupācijas periodā prom no mājas nedeva. Tie glabājās un arī tika lasīti, jo ļoti lielā mērā veidoja ļaudīm prieks par to, kāda bija tā neatkarīgā valsts, kura Otrā pasaules kara laikā tika faktiski zaudēta un uz kuras atjaunošanu tā klusi cerēja visus okupācijas gadus. -
16. oktobrī Rīgas pilsētas vadība lēma par dažām izmaiņām Rīgas pilsētvidē, proti, runa ir par vairākiem pieminekļiem, kas vai nu pazudīs, vai, stipri izmainīti turpmāk varētu būt Rīgas vidē skatāmi. Par visu šo pieminekļu situāciju un ko mums no tā būs mācīties un secināt saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.
Mēs jau par pieminekļiem, ciktāl tie ir kļuvuši ļoti kustīgi pēdējos gados Rīgā, esam runājuši arī jau iepriekš. Process jau joprojām ir apmēram vienas un tās pašas tendences noteikts, proti, izskaust no Rīgas vides tos tēlus, simbolus, pieminēšanas zīmes, kuras saistās ar Latvijai naidīgu spēku klātbūtni šai telpā vai katrā ziņā svešu un pirmām kārtām tādu, kas nāk no Austrumiem. Lai gan šajā brīdī tas, par ko ir runa, tad tie ir, teiksim tā, principā tādā perifērijā esoši.
Ja mēs domājam par Mihaelu Andreasu Barklaju de Tolli, tad, protams, viņš bija Krievijas impērijas ģenerālis, viņš bija Krievijas kara ministrs, vācbaltiešu izcelsmes. Un vēl klāt divi personāži, par kuriem daudz arī līdz šim ir runāts, Andrejs Upīts un Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers. Abi pietiekami ievērojami, lai viņiem būtu vieta latviešu literatūras vēsturē, bet arī abi, tā sacīt, sabojājuši savu reputāciju, sadarbojoties ar padomju režīmu pagājušā gadsimtā. -
Saknas det avsnitt?
-
Turpinām sarunu par padomju represīvo iestāžu darbību Latvijā pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Sistematizējot to, ko mēs iepriekšējā sarunā skārām ar tādiem konkrētiem piemēriem, vai varam iezīmēt zināmu hronoloģiju šajā represīvo iestāžu darbībā - kas bija galvenie šīs darbības virzieni kara noslēguma posmā, tūlīt pēc kara, un vai un kā tie pakāpeniski nomainījās, mainoties visai dzīves situācijai?
Sarunas pirmā daļa.
-
Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Rīga nomainīja savus okupantus, proti, 1944. gada 13. oktobrī nacistisko okupācijas varu nomainīja padomju boļševistiskā okupācija, jau atkārtoti ierodoties šeit. Iezīmējot to, ko nozīmēja Latvijai šī atkārtotā okupācijā, raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies vienam no nozīmīgākajiem aspektiem, tā ir padomju represīvo iestāžu darbība.
Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Tiek lēsts, ka tik daudz cilvēku, kā tas bija 1944. līdz 1946. gadā, cauri Stūra mājai nav izgājuši ne pirms, ne pēc tam. Dažādas padomju varai nevēlamo personu meklēšanas, arestēšanas, tiesāšanas sasniedz savu kulmināciju tieši šajā laikā. Motīvs ir visumā skaidrs, šeit ir bijusi citas valsts okupācijas vara un padomju vara ir ārkārtīgi nadzīga noskaidrot, kuri un kā ir sadarbojušies ar ienaidnieku, līdz ar to ir bargi sodāmi citiem par pamācību.
Paiet gandrīz gads, ja skatāmies no pirmo Sarkanās armijas vienību parādīšanās Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā līdz nacistu spēku kapitulācijai Kurzemē 1945. gada maijā. Pirmajā posmā, kamēr notiek kaujas Latvijas austrumdaļā, Latgalē un arī Zemgalē, savas represīvās struktūras darbojas arī frontē un tās tuvumā. Tās visas šajā laikā apvienotas ar nosaukumu SMERŠ, tulkojumā no krievu valodas - nāvi spiegiem.
Kā darbojas šī struktūra, kādas ir tās intereses attiecībā pret ļaudīm, kas nonāk tās ietekmes teritorijā, Latvijas iedzīvotājiem, kad viņu dzīves vietu tiešā tuvumā parādās Sarkanā armija?
Sarunas otrā daļa. -
5. septembrī atzīmēsim 88. gadskārtu, kopš pasaulē nācis dzejnieks Knuts Skujenieks (1936.-2022.). Jau divus gadus dzejnieka vairs nav mūsu vidū, taču droši vien daudz ir to, kurus iedvesmo viņa radošais mantojums, dzeja, atdzeja, publicistika un arī viņa personība. Knuts Skujenieks bija viens no tiem, kurus padomju režīms represēja salīdzinoši liberālajā pēcstaļinisma posmā. Lēģera gadi, kā apgalvoja pats dzejnieks, bijuši viņam personības un literārā talanta nozīmīgas rūdīšanās laiks, kas, protams, tikai vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko raudzi.
Raidījumā Šīs dienas acīm savulaik tapušas vairākas nozīmīgas sarunas ar dzejnieku. Šoreiz skan fragmenti no tām. -
1989. gada otrā puse, kad nobrieda un īstenojās Baltijas ceļa akcija, bija izšķirošs laiks arī Vācijas vēsturē. Par to, kā notikumi Baltijā izskatījās no Vācijas perspektīvas, sarunājos ar vēsturnieku Detlefu Henningu. Šobrīd viņš ir pētnieks Hamburgas Universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā institūtā, bet 1989. gada 23. augustā Detlefs Hennings bija Rīgā un līdz ar simtiem tūkstošu baltiešu stāvēja Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē.
-
Rosinoties no skandāla, kas sacēlās ap šī gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Parīzē, jo sevišķi režisora Tomā Žolī veidoto performanci, kurā daudzi saskatīja līdzību ar Leonardo da Vinči gleznu "Svētais vakarēdiens", diskutējam par reliģijas lomu un vietu šodienas pasaulē.
Turpinām iepriekšējā raidījumā sākto sarunu ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Juri Cālīti un Andri Priedi. -
Kas bija nacionālkomunisti, kādi bija viņu mērķi un kādas sekas šiem notikumiem bija Latvijas tālākajā attīstībā? Raidījumā par šīm tēmām sarunājas vēsturnieki Daina Bleiere un Ilgvars Butulis.
-
Olimpiskās spēles Parīzē šodien, 11. augustā, finišē. Vēl joprojām, domājams, daudzviet nav rimušas diskusijas un viļņošanās par to, kas notika olimpiādes atklāšanas ceremonijā 26. jūlijā, un pirmām kārtām par vienu no daudzajiem tur vērojamajiem mākslas aktiem - performancēm, kas veidoja visu šo grandiozo izrādi, kuras režisors bija Tomā Žolī. Un viena no šīm performancēm daudziem, pirmām kārtām tiem, kuri sevi identificē kā kristiešus, šķita aizskaroša, sadusmojoša. Dažādi formulējumi lietoti.
Kas tad īsti notika Parīzē, skatoties uz to no ticības un citu cilvēka darbības sfēru, varbūt konkrētāk vēl mākslas robežu viedokļa? Par to saruna ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Andri Priedi un Juri Cālīti. -
Raidījumā saruna par Pirmo pasaules karu, par pirmo šī kara mēnesi. Stāsta vēsturniece Ilze Krīgere.
-
Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu.
Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska pielietojuma faktiski. Jūsuprāt, cik dziļi un tālu aizgāja šī izjūta par to, ka ir iestājies mūžīgais miers?
Māris Andžāns: Pēc Padomju Savienības sabrukuma radās jautājumi Rietumu pasaulē: vai NATO ir vajadzīga vispār? Padomju Savienības vairs nav organizācija 1949. gadā tika veidota, lai aizsargātu Eiropas sabiedrotos pret iespējamu Padomju Savienības agresiju, arī lai apturētu Padomju savienību no agresijas. Padomju Savienība beidz pastāvēt - priekš kam NATO? Bet NATO spēja diezgan ātri pielāgoties, jaunas misijas, operācijas uzņēmās. Un, no vienas puses, protams, mēs šeit bieži runājam, ka tāds miers iestājās. Bet nebija jau viss tik mierīgi. Balkānu kari deviņdesmitajos gados un divtūkstošajos gados, kur NATO iesaistījās jau 90. sākumā, gan Bosnija Hercegovina, gan arī vēlāk līdz pat Kosovai. Tāpēc arī nevar tā teikt, ka bija pilnīgs miers. Balkāni, jo īpaši deviņdesmitie gadi aizgāja tādos sevis meklējumos. NATO un Balkāni beigu beigās ir jāsaka, ka ir kopumā tomēr liels veiksmes stāsts, jo daļa no Balkānu valstīm jau ir NATO sastāvā - no Rietumbalkāniem gan Horvātija, gan Slovēnija, gan arī Albānija un Melnkalne.
Protams, sāpju bērni paliek Kosova, kuru arī visas NATO dalībvalstis pat neatzīst kā neatkarīgu valsti. Protams, Serbija neraugās NATO virzienā un Bosnija Hercegovina ir ārkārtīgi problemātiska, nupat briestošs potenciāli ir jauns konflikts. Tālāk NATO meklē jaunas partnerības ar Krieviju 1997. gadā tika noslēgts pamatakts par attiecībām, kur daudz ko abas puses apsolīja, tika izveidots arī pastāvīgs sadarbības mehānisms starp krievu un NATO. Un tad nākamā desmitgade šī gadsimta pirmajā desmitgadē aizgāja terorisma gaismā, tātad 2001. gada terora akti ASV - Ņujorka un arī Vašingtona, Pentagons un Pasaules tirdzniecības centrs. Pēc tā ASV iebrukuma Afganistānā, un vēlāk arī NATO pārņēma aizsargmisiju, kas ilga gandrīz divas desmitgades. NATO visu laiku spēj kaut kādā veidā atrast jaunu lomu, pielāgoties, Ceļā uz 2014. gadu vēl, protams, Lībija bija, NATO iesaista gaisa triecienos. No vienas puses, var piekrist apgalvojumiem, ka NATO bija sapuvusi organizācija uz 2014. gadu: ja mēs desmitgadē raugāmies atpakaļ, ka tā mētājās šurpu turpu tā vietā, lai attīstītu jaunas nopietnas kaujas sistēmas, jaunus tankus, iznīcinātājus un jaunas taktikas stratēģijas, ko NATO karavīri darīja - cīnījās ar nemierniekiem stratēģiski pilnīgi nenozīmīgās vietās, īpaši Afganistānā.
Arī Baltijas valstis pievienojas NATO, kas vairs nebija tas NATO, jo tur pie galda daudzās sanāksmēs sēdēja Krievija, bija NATO Krievijas padome, kura šobrīd ir deaktivizēta.
Krievija bija partneris līdztekus arī ar virkni citām valstīm. Bet, ja uz to sapūšanas argumentu raugās, ja NATO nebūtu iesaistījusies gan konflikta risināšanā Rietumbalkānos, gan arī Lībijā, gan arī Afganistānā, tad ļoti iespējams, ka NATO vairs nebūtu. Tāpēc, iespējams, labi, ka tā, labi, ka bija šīs pretterorisma aktivitātes un iesaiste citos konfliktos.
Pagājušās trīs desmitgades - tā ir tāda arī palēnā atvadīšanās no ilūzijām Krievijas sakarā. Ilūzijām, kas bija ārkārtīgi augstā līmenī līdz ar 1991. gadu, Padomju Savienības sabrukumu, kur bija izjūta par to, kā šīs bijušās padomju republikas, ja jau tās ir nolēmušas sagraut šo savu, tā sacīt, tautu cietumu, šo padomju totalitārā komunisma būvi, ka tās visas būs orientētas uz Rietumu attīstības modeļiem un liberālo demokrātiju un tā tālāk. Kas izrādījās lielāko tiesu neadekvāts pieņēmums.
Eduards Liniņš: Šī izjūta par to, ka lielākais ļaunums, kas vispār ir teju bijis cilvēces vēsturē, katrā ziņā pagājušā gadsimta otrajā pusē, tātad totalitārais komunisms, ka tas nu ir uzvarēts un ka vairs nav par ko īpaši uztraukties. Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad šis motīvs jau kaut kur vēl joprojām ir klātesošs, ka tomēr Krievija - tā ir tā vai citādi tirgus ekonomika un kā tie, ar kuriem mēs varam tirgoties, ar tiem mēs varam sarunāt arī lielā mērā visu pārējo. Tādās spilgtākās variācijās tā ir pašreizējā Ungārijas politiskā konjunktūra. Šādi motīvi jau bija klātesoši arī ilglaicīgajai Vācijas līderei Angelai Merkelei. -
Šonedēļ Latvijas Republikas bruņotie spēki atzīmēja savas pastāvēšanas 105. gadadienu. 1919. gada 10. jūlijā Latvijas Republikas Pagaidu valdība iecēla pirmo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, ar kura pavēli vienotā struktūrā tika apvienotas divas vienības - Dienvidlatvijas brigāde, kura bija veidojusies kā daļa no tā sauktās Latvijas zemessardzes, kur ietilpa arī vācu un krievu vienības, un Ziemeļlatvijas brigāde, kas bija formējusies Igaunijas bruņoto spēku sastāvā.
Par šo vēsturisko momentu saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu. -
30. jūnijā 85. dzimšanas dienu svin Jānis Peters - dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, viens no Trešās atmodas līderiem. Sveicot Jāni Peteru raženajā gadskārtā, raidījumā saruna ar dzejnieku, kas pirmo reizi izskanēja 2008. gada jūnijā un bija veltīta tobrīd nule mūžībā aizgājušajam kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam.
Domājams, ka Čingizs Aitmatovs joprojām ir Latvijā mīlēts un cienīts literāts, kaut, protams, latviešu un Latvijas literārā interese un orientācija varbūt ir krietni mainījusies kopš tiem laikiem, kad Aitmatova darbi šeit sacēla tādu pašu viļņošanos kā varbūt visā pārējā Padomju Savienībā. Bet Jānim Peteram ir bijusi izdevība tikties ar Čingizu Aitmatovu arī personiski. -
Šajās dienās atzīmējam 105. gadskārtu kopš Cēsu kaujām – notikumiem, kam bija nozīmīga loma Latvijas neatkarības kara gaitā un ietekme uz tālāko Latvijas Republikas un arī Igaunijas Republikas sabiedriski politisko attīstību. Aicinām palūkoties uz militārajām un politiskajām norisēm 1919. gada vasarā.
1919. gada maija nogalē Vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 16. jūnijā ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņuvilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. -
25. maijā mūs sasniedza sēru vēsts - 86 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas fotogrāfs, fotovēsturnieks, daudzu grāmatu autors un viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem – Pēteris Korsaks (1937-2024). Viena no Pētera Korsaka galvenajām izpētes tēmām bija izgudrotāja Valtera Capa biogrāfija un viņa leģendārais izgudrojums – fotokamera „VEF Minox”. Tai bija veltīta arī saruna ar Pēteri Korsaku, kas pirmo reizi izskanēja ēterā 2013. gadā.
1938. gada aprīlī Latvijā plašā pārdošanā parādījās jauns tehnikas brīnums - fotoaparāts „VEF Minox”. Kaut kāds priekšstats par „VEF Minox” ir diezgan daudziem. Un ir stāsti par šo, jāsaka, leģendāro aparātu. -
Tuvojoties 20. gadskārtai kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, piedāvājam sarunu, kas pirmoreiz izskanēja pirms desmit gadiem. Toreiz raidījumu ciklā "Eiropas nākotne desmit tēmās" 2014. gada februārī vērtējām Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas valstu kopībā un ieskicējām nākotnes perspektīvas.
Ieklausāmies un izvērtējam, kas no teiktā joprojām aktuāls arī šodien. Eduarda Liniņa sarunu biedres studijā: politoloģe Žaneta Ozoliņa un socioloģe Ieva Strode. -
24. martā apritēja kāda simtgade, proti, 1924. gada 24. martā tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis - arī šobrīd Latvijas Republikas augstākais apbalvojums. Tas ir iemesls, lai parunātu par Latvijas Republikas apbalvojumu sistēmu un par to, kas vispār pasaules vēsturē šādi apbalvojumi, kā tie radušies.
Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un nodaļas krājuma galvenā glabātāja Laima Kostrica. -
Raidījums skan dienā, kad savu pirmizrādi piedzīvo spēlfilma "Marijas klusums". Saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani.
Latviešu aktrises Marijas Leiko mūža pēdējā ziema, kas paiet Maskavā un noslēdzas Komunarkas masu slepkavību vietā Piemaskavā, kur ne viens vien latvietis beidza savu dzīves ceļu Staļina lielā terora laikā. Šobrīd Marijas Leiko biogrāfija piedzīvo tādu zināmā mērā uzmanības bumu. Ir filma "Marijas klusums", ir nesen Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī", būšot arī Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko.
Kas tevi saistīja Marijas Leiko liktenī?
Dāvis Sīmanis: Manuprāt, Marija Leiko ne vien tāds varbūt īpašs gadījums Latvijas teātrī un kino, tomēr aktrise ar starptautisku skanējumu un pamatā savu slavu un savas karjeras augstākos punktus aizvadījusi Vācijā 20. gados un 30. gadu pašā sākumā. Viņas personība savā ziņā ir tāda prizma, caur kuru var ļoti plaši apskatīt visu 20. gadsimta pirmo pusi, un ar tajā iekļautajām katastrofām un tajā iekļautajām dažāda veida politiskajām kustībām, arī dažāda veida sociālkultūras fenomeniem. Viņa savā ziņā spoguļo ļoti daudzus dažādus vēstures aspektus, un līdz ar to viņas personība ļoti pateicīga.
Ja domā par šo periodu, kur savā ziņā tā pasaule, ko Pirmā pasaules kara kontekstā dēvē par to pasauli vai sabiedrību, kas ir jau sajukusi prātā, un tāda viņa turpinās būt vēl ilgi, tad prātā sajukusī sabiedrība Marijas Leiko personībā ļoti labi spoguļojas. Protams, vistraģiskākais - un savā ziņā vienlaikus arī visintīmākais periods viņas dzīvē ir šis noslēdzošais posms Maskavā, kur patiesībā viņa nonāk nejaušības rezultātā un paliek. Paliek uz laiku, lai beigu beigās, varbūt ne līdz galam saprotot to sistēmas tumsu, kas ir apkārt, ka viņa iet bojā.
Domājot par mūsdienu aktualitāti un šībrīža aktualitāti, ir skaidrs, ka šī tēma un tieši Marijas Leiko un teātra "Skatuve" liktenis, kas bieži tiek izmantots kā tāda zīme Staļina teroram vispār, un jo sevišķi šīm nacionālajām operācijām, ka šobrīd nekas tiešāk neapzīmē Putina Krieviju un šo režīmu, kurš vienkārši kopē Staļina režīmu un arī pat kaut kādas tās terora prakses, tā kā tādā mums acīmredzamā veidā ja un tas, protams, es domāju, aktualizē ļoti tieši šo viņas dzīvi un viņas likteni tieši Padomju Krievijā. -
2024. gada 23. martā zemes klēpī guldīja Aināru Dimantu - publicistu, sabiedrisko darbinieku, pasniedzēju, vienu no pēdējo desmitgažu pamanāmākajiem Latvijas mediju pētniekiem. Ainārs Dimants bija izcils mediju vēstures zinātājs, ko apliecina arī viņa aizpērn iznākusi monogrāfija „Latvijas prese 200 gados: no latviešu avīzēm līdz digitālo mediju laikmetam”.
Viņa mūžs aprāvās 13. martā - 58. mūža gadā.
„Es ar Aināru iepazinos 1983. gadā, kad viņš kā agrākais dalībnieks apmeklēja toreizējo radošās jaunatnes nometni „Aicinājums”. Turpmākajās pāris desmitgadēs mums bija dažas epizodiskas tikšanās, tai skaitā kāda visai karsta personiska diskusija laikraksta „Diena” redakcijā, bet pēc 2006. gada Ainārs kļuva par manu autorraidījumu viesi Latvijas Radio,” atminas raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš.
Šoreiz raidījumā vairāku raidījumu, kuros piedalījies Ainārs Dimants, fragmenti. -
2024. gada 17. martā aprit 80. gadskārta kopš Latvijas Centrālās padomes memoranda pieņemšanas. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos tapušais teksts, kuru 1944. gadā parakstīja 188 prominenti latviešu sabiedrības pārstāvji, uzsvēra Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma de jure pastāvēšanu un to, ka nedz padomju, nedz vācu totalitārajiem režīmiem nav nekādu leģitīmu tiesību uz Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem. Memorands prasīja Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanu.
Otrā pasaules kara situācijā diemžēl šādai atjaunošanai trūka nepieciešamo militāri politisko priekšnoteikumu, un memorands, ja arī nonāca demokrātisko valstu institūciju redzeslokā, palika faktiski neievērots.
Laimīgā kārtā teksta oriģināls un parakstītāju saraksts negāja zudībā. Tas nonāca dokumenta parakstītāja - inženiera Vilhelma Jansona un viņa dzīvesbiedres juristes Valija Sveščūnas-Jansones - rīcībā, kuri to paslēpa zem grīdas dēļiem savā dzīvesvietā Vecrīgā. Dzīves laikā viņi tā arī neatklāja dokumenta atrašanās vietu, un tas tika nejauši uziets jau pēc viņu nāves 2001. gadā un nonāca Latvijas Kara muzeja krājumā.
Dokuments iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā sarakstā.
Šī gada janvārī Latvijas Kara muzejā notika Latvijas Centrālās padomes memorandam veltīta diskusija. Raidījumā Šīs dienas acīm diskusijas fragmenti ar tās dalībnieku paustajiem viedokļiem. - Visa fler
