Avsnitt
-
Nule kā Savienotajās Valstīs un zināmā mērā visā pasaulē atzīmēja apaļu jubileju, proti, 250. gadskārtu kopš Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Tātad 1776. gada 4. jūlijs, kad Savienoto Valstu tobrīd koloniju, šobrīd mēs tās pazīstam jau kā pavalstis, pārstāvji pieņēma šo savai vēsturei ļoti nozīmīgo dokumentu, kas tiek uzskatīts par Amerikas Savienoto Valstu vēstures aizsākumu. Tas ir arī ļoti nozīmīgs teksts pasaules valststiesiskajai, cilvēktiesību un vispār tiesiskās domas jomai. Par to arī saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Augstākās tiesas senators Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Jānis Pleps.
Šajā reizē nerunāsim par to politisko un militāri politisko kontekstu, jo tajā brīdī jau notiek karadarbība starp Britu impērijas spēkiem Ziemeļamerikā un koloniju spēkiem, un nebūt vēl nav skaidrs, kā tas viss varētu beigties. Britu karalis ir pasludinājis tai brīdī, ka deklarācijas pieņēmēji ir dumpinieki, valsts un monarha nodevēji un viņu rīcība pelna nāvi. No politiskā viedokļa un arī no tā laika valsts tiesisko priekšstatu viedokļa tā ir diezgan izteikta anomālija, ja tā varētu teikt. Revolūcija. Jo līdz tam tomēr pamatprincips ir, ka monarhs ir kā valsts suverenitātes nesējs un subjekts. No otras puses, jāsaka, ne jau tukšā vietā rodas šīs idejas. Saknes ir tajā pašā laikmetā. Tāpēc vispirms par to, kur smeļas iedvesmu "tēvi dibinātāji"? Uzreiz jāsaka, ka briti jau paši lielā mērā ar savu 17. gadsimta vēsturi un savu 17. gadsimta valststiesisko domu ir šo izauklējuši. -
1941. gada 22. jūnijā Nacistiskā Vacija uzsaka karadarību pret Padomju Savienību. Jau no pirmajām kara dienām kara darbība risinājās arī Latvijas teritorijā. Un no pirmajām kara dienām Latvijā sākās arī process, ko dēvē par holokaustu - ebreju kopienas metodiska iznīcināšana. Raidījumā stāsta vēsturnieki Marģeris Vestermanis un Artūrs Žvinklis.
-
Saknas det avsnitt?
-
Raidījumā pievēršamies notikumiem, kuri mūsu dzimtenē risinājās pirms 85 gadiem. 1941. gada vasarā līdz ar padomju–vācu kara sākumu mūsu dzimtene nonāca jauna, totalitāra okupanta – nacistiskās Vācijas rokās.
Rīdziniekiem, kuri 1941. gada 1. jūlijā sagaidīja pilsētā ienākošās Vērmahta kolonnas ar ziediem un smaidiem, varēja būt dažādi motīvi. Daudzi ziņkārīgie vēlējās vienkārši savām acīm redzēt armiju, kurai tobrīd, kā šķita, nav līdzvērtīgu pretinieku nedz rietumos, nedz austrumos. Citiem vācu spēku ierašanās patiesi šķita atbrīvošana. Nedēļu iepriekš 14. jūnijā masveida deportācijas rezultātā no dzimtās zemes bija aizrauti tūkstoši ģimeņu, un daudziem citiem bija pamats baiļoties, ka viņus var gaidīt līdzīgs liktenis. Tikai retais nojauta, ka cerībām uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu un pilnvērtīgu latviešu nācijas pastāvēšanu Vācu reiha paspārnē īsti nav pamata. Tobrīd Berlīnē drīzāk cilāja plānus par Baltijas jūras austrumu krasta zemēm kā vācu nācijas dzīvestelpu, kur no vietējiem drīkstēs palikt tikai tie, kas atbilst nacistu ideoloģijas noteiktajiem rases pilnvērtības kritērijiem, un tātad ir piemēroti asimilācijai. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Kārlis Kangeris.
Tomēr daudziem Latvijas iedzīvotājiem vācu okupācijas vara nozīmēja zināmu dzīves normalizāciju, salīdzinot ar intensīvo sovjetizācijas procesu padomju okupācijas gadā. Vācu varas iestādes drīz vien arī saprata, ka ērtāk ir uzturēt autonomu pārvaldības aparātu vietējo iedzīvotāju sociālo un administratīvo lietu kārtošanai. Radās tā sauktā Latviešu zemes pašpārvalde, kuru veidoja ģenerāldirektorāti, kas darbojās stingri Vācijas civilās administrācijas vadībā. Arī Vācijas varasiestāžu ekonomiskās politikas sākotnējā koncepcija piedzīvoja dažas korekcijas. Par to stāsta vēsturnieks, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts.
Atsevišķs stāsts ir latviešu iesaiste vācu varas izveidotajās militārajās un policijas vienībās. Padomju–vācu kara sākumā vairāki tūkstoši latviešu uzsāka bruņotu cīņu pret padomju varu un bēgošo Sarkano armiju. Latvijas jaunajiem saimniekiem nācās izlemt, ko iesākt ar šiem bruņotajiem vīriem. Par to vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. -
Raidījumā atgriežamies 85 gadus senā pagātnē, proti, 1941. gada jūnijā, kad mūsu dzimtene piedzīvoja vienu no traģiskākajiem posmiem savā vēsturē. Gadu iepriekš laupījis Baltijas valstīm neatkarību, staļiniskais padomju režīms bija īstenojis strauju un nesaudzīgu sovjetizāciju, kuras daļa bija masveidīga īpašumu un kapitāla konfiskācija. Pārmaiņu rezultātā notika straujš naudas pirktspējas kritums, tātad atlikušo ietaupījumu vērtības zudums, un arī pastāvīgais padomju dzīves realitātes pavadonis - patēriņa preču deficīts. Jau ar pirmajām okupācijas dienām sākās represijas, kas kulminēja masu deportācijā 1941. gada 14. jūnijā. Latvijas cilvēki vēl nebija attapušies no deportācijas radītā šoka, kad 22. jūnijā viņu dzīvē ielauzās jauns bieds - padomju - vācu karš. Divi totalitārie režīmi, nepilnus pāris gadus iepriekš draudzīgi sadalījuši Eiropas austrumdaļu ietekmes sfērās un sagrābuši tā dēvēto bufervalstu teritorijas, līdz ar to nonāca aci pret aci, un konflikts to starpā bija tikai laika jautājums. Par kara cēloņiem stāsta vēsturnieks, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis.
Kā zināms, kara sākumposms Padomju Savienībai bija grandiozs militārs fiasko. Fronte strauji vēlās uz austrumiem, 1000 un 10000 lieli sarkanarmijas grupējumi nonāca ielenkumā un tika iznīcināti, karavīriem krītot vai padodoties gūstā. Par šīs sagrāves cēloņiem stāsta militārais vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.
Līdz ar pirmajām kara dienām karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju.
Visumā vācu ofensīvas laikā Rīgā un visā Latvijā postījumi bija nelieli, arī kaujas darbības rezultātā bojāgājušo civiliedzīvotāju nebija daudz. Tomēr nopietnas dzīvības briesmas draudēja ikvienam, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ šķita nevēlams vai neuzticams vai nu bēgošās iepriekšējās, vai uzbrūkošās jaunās varas kalpiem un pakalpiņiem. Līdz ar kara sākumu Padomju Savienībā uzliesmoja īsta spiegu ķeršanas mānija. Savukārt nacistu režīms vērsās pret visiem, uz kuriem varēja attiecināt definīciju žīdi un komunisti Asiņainas pēdas savas varas pēdējās dienās Latvijā atstāja padomju represīvās iestādes, tai skaitā Rīgas Centrālcietumā bez tiesas nogalinot 99 Latvijas iedzīvotājus. Par to stāsta Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Inese Dreimane.
Par to, ka ikviena cilvēka dzīvība šajās dienās karājās mata galā, liecina arī filoloģes, nacionālās pretestības kustības dalībnieces Valentīnes Lasmanes savulaik stāstītās atmiņas. Varu maiņu Rīgā Valentīne Lasmane sagaidīja kā Latvijas telegrāfa aģentūras līdzstrādniece. -
2026. gada 14. jūnijā aprit jau 85. gadskārta kopš padomju okupācijas režīma veiktajām masu deportācijām 1941. gadā. Par to saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri.
Sarunas iesākumā par to, kas notika Latvijā līdz šai masu deportācijai. Represīvas akcijas notika jau visu pirmo okupācijas gadu. Cik tās bija plašas? Varbūt liela daļa sabiedrības līdz 1941. gada jūnija izsūtīšanai šī režīma represīvo un nežēlīgo raksturu vēl īsti nebija ievērojusi un atklājusi. -
Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par kādu nesen iznākušo grāmatu. Tās nosaukums - "Viena mūža grāmata. Jānis Peters - dzejnieks, diplomāts, cilvēks". Apjomīgo grāmatu izdevis apgāds "Aminori". Iepazīstina sastādītāja, apgāda redaktore Inita Saulīte-Zandere.
-
2. aprīlī pagāja 150. gadskārta, kopš nācis pasaulē ģenerālis Kārlis Goppers - viens no ievērojamākajiem starpkaru perioda Latvijas militārajiem darbiniekiem, arī sabiedrisks darbinieks, rakstnieks. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par ģenerāli Kārli Gopperu, par viņa likteni, par tā traģisko noslēgumu Baigajā gadā.
Stāsta Gopperu dzimtas atvase, Emīla Dārziņa mūzikas skolas pasniedzēja Lelde Paula un Latvijas Kara muzeja Vēstures departamenta vadītājs Juris Ciganovs.
Sarunas iesākumā par nākamā ģenerāļa dzīves pašiem aizsākumiem. Viņš nāk no Vidzemes, no Plāņiem, mācījies Trikātas draudzes skolā, zemnieku dzimtas pārstāvis, kādi toreiz pirms 150 gadiem ir vairāk nekā 90% latviešu. -
Nesen sabiedrības uzmanību piesaistīja situācija Kuldīgā, kur vietējā vara izlēmusi pārkārtot pilsētas parku zonu, bet šai sakarā ir lemts pārvietot pāris padomju laikā uzstādītus pieminekļus. To autore ir kādreizējā kuldīdzniece, nu jau aizsaulē aizgājusī tēlniece Līvija Rezevska. Viens piemineklis ir veltīts 1905. gada cīņu piemiņai, otrs - 1919. gadā vācu landesvēra vienības nogalinātajiem, kā landesvēristi uzskatīja "boļševiku, Stučkas valdības piekritēju piemiņai". Tātad 135 Kuldīgas un apkārtnes iedzīvotāji 1919. gada februārī tur zaudēja dzīvību.
Vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docents Mārtiņš Mintaurs vispirms skaidro notikumus, kam veltīti šie pieminekļi.
Par iecerētajām pārmaiņām Kuldīgā diskusija arī Latvijas TV raidījumā "Kultūršoks". -
Raidījums Šīs dienas acīm skan starp divām Latvijas valstiskumam svarīgām svētku dienām: piektdien bija 1. maijs, kad atzīmējām Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 106. gadadienu, savukārt rīt, 4. maijā, atzīmēsim 36. gadskārtu, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Raidījumā pieminām abus šos vēsturiskos notikumus.
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Uzsākusi savu darbību 1. maijā, Satversmes sapulce deva neatkarīgajai Latvijai tās konstitucionālo ietvaru - Satversmi, kas ir spēkā joprojām. Par Satversmes sapulces vēlēšanām un tajās iesaistītajiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.
Gluži citas vēlēšanas gluži citos apstākļos Latvijā notika 1990. gada 18. martā. Tas, ka šajās vēlēšanās, kas notika vēl saskaņā ar toreizējiem padomju likumiem, pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie un tās idejas atbalstošie kandidāti, noteica to, ka šī likumdevēja institūcija pieņēma Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanai izšķirošo lēmumu. Par priekšvēlēšanu procesu un 4. maija deklarācijas pieņemšanas apstākļiem stāsta toreizējie Augstākās Padomes deputāti - publicists Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis. -
1986. gada 26. aprīlī Padomju Savienībā notika negaidīts un daudziem arī traģisks notikums, proti, avārija Čornobiļas kodolspēkstacijā. Tam ir ne tikai medicīniskas, ekoloģiskas un ekonomiskas sekas, bet arī visnotaļ un varbūt visnozīmīgāk - tālejošas politiskas sekas.
Par to, kas bija Čornobiļas kodolnelaime un kāds bija tās iespaids uz procesiem Padomju Savienībā, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar atvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri.
Daina Bleiere: Pirmais, ko es gribētu uzsvērt, ir tas, ka šis ir lielākais kodolenerģētikas incidents vispār pasaules vēsturē un tās paliek joprojām. Otrais lielākais ir Fukušimas atomelektrostacija, un pirms tam pirmais bija "Three Miles" atomelektrostacijas incidents Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču Čornobiļas avārija faktiski ir gan pēc mēroga, gan arī pēc tā, ka tā vienīgā no visām šīm lielajām avārijām izraisīja cilvēku upurus. Un trešais, protams, tas, ka tā bija pēc savām sekām visilglaicīgākā un arī visdārgākā. Nenoliedzami. Lai gan cipari var atšķirties par to, cik tas viss ir izmaksājis un cik vēl izmaksās nākotnē, taču, bez šaubām, neviena cita avārija nevar to pārsniegt. -
Nesen apritēja 77. gadskārta, kopš dibināta Ziemeļatlantijas alianse jeb NATO. Un arīdzan nesen - 22 gadi, kopš Latvija ir šīs alianses dalībvalsts. Par to, kas ir NATO šodien un kas tā bija mazliet pagātnē, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas vadītāju politoloģi Sigitu Strubergu.
Šoreiz sarunā atstāsim "ārpus iekavām" NATO dižo pagātni, kad tā bija primāri pretpadomju militārā alianse, domāta, lai turētos pretim padomju ekspansionismam. Tai pretim stāvēja otra, ne mazāk spēcīga alianse, kas bija tā sauktais Varšavas līgums. Tā bija tā bipolārā pasaule toreiz. Bet šodien runājam par to, kas ar NATO ir noticis pēc aukstā kara beigām un kāda šī organizācija ir šajās nu jau arī pagājušajās vairāk nekā trīs desmitgadēs veidojusies, un kādi ir bijuši izaicinājumi tās pastāvēšanai.
Sākam ar vispārīgu jautājumu: kas noteica to, ka NATO netika uzskatīts par savu laiku nodzīvojušu un lieku pēc tam, kad beidza pastāvēt Varšavas līgums, kad Padomju Savienība sadalījās un tās galvenā mantiniece Krievija arī tā kā tai brīdī šķita nostājusies uz demokratizācijas ceļa. -
Turpinām runāt par Pirmā pasaules kara notikumiem un par latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku pirmo kaujas darbību, kas sākas 1915. gada rudenī un par laika posmu apmēram līdz 1916. gada vasarai.
Sarunbiedri studijā ir Latvijas Kara muzeja pētnieki, vēsturnieki Ilze Krīgere un Dagnis Dedumietis.
Jau iepriekšējos raidījumos esam runājuši par to, ka tad, kad Krievijas valdība piekrīt latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, kad tiek izdota Ziemeļrietumu frontes komandiera pavēle, uz kuras pamata tas notiek, tad doma ir strēlniekus kā vietējos, kā labus vietējo apstākļu zinātājus, valodas pratējus izmantot attiecīgi izlūkošanai, diversiju operācijām kā tādas īpašo uzdevumu vienības. Kā zināms, vēlāk notiek taktikas nomaiņa strēlnieku sakarā, un viņus sāk izmantot kā regulāras kaujas daļas.
-
9. aprīlī apritēja 135. gadskārta kopš nācis pasaulē rakstnieks Jānis Ezeriņš. Nodzīvojis vien 33 gadus, viņš atstājis ievērojamu literāro mantojumu, sevišķi noveles žanrā, tiekot uzskatīts par anekdotiskās noveles iedibinātāju latviešu literatūrā.
Piedāvājam skatījumu uz Jāni Ezeriņu un viņa literāro devumu. Vispirms fragmenti no sarunas ar literatūrzinātnieci, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņo fakultātes profesori Ievu Kalniņu un literatūrzinātnieku, Latvijas Universitātes emeritēto profesoru Viesturu Vecgrāvi. Bet turpinājumā fragmenti no sarunas ar rakstnieku, romāna "Meklējot Ezeriņu" (2021) autoru Andri Akmentiņu. -
Raidījumā Šīs dienas acīm pieminām dažas Latvijai tuvākā un tālākā pagātnē nozīmīgas personības, kurām šīgada pirmajā pusē atzīmējamas apaļas jubilejas.
Pirmais no viņiem - izcilais jurists un politiķis, viens no pagājušā gadsimta pirmās puses pamanāmākajiem minoritāšu tiesību teorētiķiem ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā - Pauls Šīmanis. 17. martā apritēja 150. gadskārta kopš Paula Šīmaņa dzimšanas. Par viņu raidījumā bija saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Raimondu Cerūzi.
Vēl pieminām Voldemāru Kalpiņu. No vienas puses, viņš pieder pie tiem, kuri savulaik atradās PSRS okupētās un anektētās Latvijas varas virsotnē. Laikā no 1959. līdz 1962. gadam Voldemārs Kalpiņš bija toreizējās Latvijas PSR kultūras ministrs, vienlaicīgi ieņemot arī gluži dekoratīvo republikas ārlietu ministra amatu. No otras puses, tieši ar Voldemāra Kalpiņa darbību kultūras ministra vietnieka un pēc tam ministra amatā saistās pēcstaļinisma perioda jeb tā sauktā Hruščova atkušņa liberalizācijas procesi Latvijas kultūras dzīvē. Ne velti Voldemārs Kalpiņš bija viens no tiem, kuri galu galā izrādījās nevēlami padomju režīmam un tika atstumti no nomenklatūras virsotnes. Šodien mēs viņus Latvijas vēsturē pazīstam kā nacionālkomunistus. 19. februārī apritēja 110. gadskārta kopš Voldemāra Kalpiņa dzimšanas. Par viņu savulaik bija saruna ar literatūrzinātnieku Andreju Grāpi.
Savukārt 28. martā savu 70. dzimšanas dienu svinētu dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete. Diemžēl jau trešo gadu Amandas vairs nav mūsu vidū. Viņa bija viena no spilgtākajām parādībām savā dzejnieku paaudzē. Viņas dzejas krājumi izdoti arī vācu, zviedru, somu, krievu un lietuviešu valodās. Amanda Aizpuriete bija raidījuma Šīs dienas acīm viešņa 2013. gadā, kad sarunas tēma bija krievu dzejnieks un dziesminieks Vladimirs Visockis. Ieklausīsimies Amandas balsī. -
Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā.
Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu. -
Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Normana Deivisa grāmatu "Dieva spēļlaukums: Polijas vēsture". Stāsta izdevuma zinātniskais redaktors - vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks Edvards Seliška.
Normans Deiviss latviešu lasītājiem ir pazīstams autors. Pirms vairākiem gadiem latviski iznāca viņa grāmata "Eiropas vēsture", ļoti apjomīgs arī fiziski izdevums. Normans Deiviss ir ļoti pamanāma figūra ar to, ka viņš mēģina tuvināt vēstures procesu populārai uztverei, ka viņam patīk lietot spilgtas metaforas, raksturojot vēstures procesus. To liecina arī šīs grāmatas nosaukums, kas gan nav viņa oriģināls izgudrojums, bet ir atrasts Polijas vēstures annālēs. Bet nevar noliegt, ka Normans Deiviss tiešām prot izvilkt tādas nozīmīgas vēstures konsekvences, vēstures cēloņsakarības. Fundamentāls darbs. Šobrīd izdota tā pirmā daļa, kas noslēdzas ar 1795. gadu, tā ir trešā Polijas dalīšana. Tātad šī savulaik milzīgā un varenā valsts beidza savu eksistenci.
Pirms runāt par pašu apjomīgo pētījumu, Edvards Seliška raksturo Polijas vēstures gaitu līdz šim dramatiskajam lūzumam 18. gadsimta noslēgumā.
Normana Deivisa grāmatu “Dieva spēļlaukums. 1. daļa” izdevis apgāds "Jumava". -
5. martā uzzinājām sēru vēsti - mūžībā devies Jānis Streičs - kinorežisors, filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns" un daudzu citu nozīmīgu kinodarbu radītājs, arī rakstnieks, publicists, gleznotājs.
Savulaik Jānis Streičs vairākkārt ir viesojies raidījumā Šīs dienas acīm. Pieminot viņu, skan fragmenti šim sarunām. -
Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri”. Par pašu datu bāzi plašāks stāsts bija raidījumā Zināmais nezināmajā. Šajā raidījumā saruna par to, kas vispār ir pieejams, runājot par vēsturisko avotu kopumu, kur var smelties datus un ziņas. Kādas ir tēmas un virzieni, kas ļauj iezīmēt to, kas ar latviešiem ir noticis 20. gadsimta karos. Stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Šobrīd datu bāzē ir apkopotas Latvijas Kara muzeja rīcībā esošas ziņas par Pirmā un Otrā pasaules kara karavīriem. -
Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.
Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko.
Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņasmaidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts. Savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts minēto procesu analīzei. Vērtē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus. -
Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par kadu nesen iznākušu grāmatu. Tā ir Ellas Medaljes atmiņu un citu ar viņu saistītu materiālu apkopojoša grāmata "Tiesības dzīvot". Par Ellas Medaljas likteni un par tā atspoguļojumu šajā grāmatā saruna ar vēsturniekiem - muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku, vienu no grāmatas sastādītājiem Artūru Žvinkli.
Ella Medalje ir viena no burtiska uz pirkstiem skaitāmajiem cilvēkiem, kurai izdevās izdzīvot 1941. gada holokausta masu iznīcināšanas akcijās. Ir vairāki simti Latvijas ebreju, kuriem izdevās pārdzīvot holokaustu, taču tajos gadījumos pamatā viņi paspēja paslēpties, pirms tas bija sācies, vai šī procesa sākumā. Vēlāk viņiem palaimējās izbēgt no kādas ieslodzījuma vietas tad, ja viņi holokausta laikā tika pataupīti kā lietojams darbaspēks. Šādi likteņi.
Ella Medalje ir viena no tiem, kas nonāca, var teikt, bedres malā. Un tad viņai izdevās pārliecināt slepkavotājus, ka viņa nav ebrejiete. Šeit viņai palīdzēja viņas ārējais izskats un, jāsaka, laimīga nejaušība. Tas, ko var teikt par viņas izglābšanos, tā tiešām bija skatīšanās nāvei vaigā vairākkārt. Pie kam vienu reizi nāves personifikācija bija Viktors Arājs. Citu reizi tas bija pats SS un policijas šefs Baltijā Fridrihs Jekelns, kurš arī viņai uzdeva dažus jautājumus, un tad esot teicis: Mana nojauta man saka, ka viņa ir āriete.
Šī staigāšana pa naža asmeni, šī balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, kur tiešām tikai laimīgs gadījums un dažu cilvēku gatavība atbalstīt, palīdzēt, pašiem riskējot, ļauj izdzīvot.
Sākumā par grāmatas tapšanas apstākļiem. Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, nebūt neiestājas situācija, kad ebreju glābšana, izdzīvošana būtu kaut kas tāds, kuru mestos apzināt vēsturnieki, juristi, interesenti. Ella Medalje par savu likteni faktiski ceturtdaļgadsimtu klusē, un viņas atmiņas pieraksta un stāstīto padara par lasāmu materiālu entuziastisks cilvēks Dāvids Zilbermans, kurš arī ir pavīdējis šajos raidījumos ļoti epizodiski. Tāpēc vispirms mazliet par Dāvida Zilbermaņa darbu un likteni.
--
Ella Medalje (dz. Gūtmane 1913-1999) dzimusi un uzaugusi Tukumā, pabeigusi Valsts Tukuma ģimnāziju, ieguvusi pedagoģisko izglītību Rīgā, strādājusi par latviešu valodas skolotāju ebreju pamatskolās Subatē, Kuldīgā, Liepājā un Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Ella ar māsu Sāru strādāja slimnīcā Rīgas geto, no kurienes viņas tika aiztransportētas uz Rumbulu.
Nacistu organizētajās masveida slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī tika nogalināti ap 25 000 Latvijas pilsoņu – Rīgas geto ieslodzīto ebreju. Tikai divām sievietēm izdevās izdzīvot Rumbulas slaktiņā – Ellai Medaljei un Frīdai Mihelsonei.
Grāmatu izdevus apgāds "Zinātne". - Visa fler
