Avsnitt
-
Otro gadu Piejūras Kino ciemā Liepupē notiek jauniešu radošā kino darbnīca jeb nometne. Piejūras Kino ciems atklāts pērn, un ir dokumentālā kino režisora Ivara Zviedra izlolota vieta, kur satikties ar kino un tā tapšanas procesu. Šogad Piejūras Kino ciemā dažādas kino prasmes nedēļas garumā apgūst 15 jauni cilvēki, bet ar zināšanām dalās režisore Linda Olte, kinooperators Haralds Ozols un dokumentālists Ivars Zviedris.
Nometni jau otro gadu atbalsta Vidzemes augstskola, nodrošinot filmēšanas tehniku un montāžas iespējas. -
Kā digitālo tehnoloģiju attīstība ietekmē to, kā patērējam kultūru? Un kāpēc klātienes pieredzei joprojām ir nozīme arī laikā, kad tik daudz ko it kā varam baudīt datorā un telefonā? Atbildes zina jauna Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma autori. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta veiktā pētījuma „Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi” ziņojuma autori, zinātņu doktoi Līgu Vinogradovu un pētījuma asistenti Loti Katrīnu Cērpu.
--
Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūts publicējis pētījuma ziņojumu “Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi”, kurā analizēts, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē kultūras patēriņu Latvijā, kā iedzīvotāji izmanto digitālo kultūras saturu un kā digitālā līdzdalība saistās ar klātienes kultūras pieredzi. Pētījums pieejams LKA mājaslapā.
Pētījuma rezultāti atklāj, ka digitālajai un klātienes kultūras pieredzei ir atšķirīga nozīme iedzīvotāju paradumos. To atklāj arī dati par iedzīvotāju izteiktāku gatavību maksāt par klātienes saturu, savukārt digitālais kultūras saturs biežāk tiek uztverts kā bezmaksas vai zemākas cenas pakalpojums. Tāpat secināts, ka digitālajās kultūras aktivitātēs iesaistītie iedzīvotāji augstu novērtē klātienes kultūras sociālo un emocionālo nozīmi, tādējādi digitālās kultūras izmantošana pati par sevi nenozīmē vēlmi aizvietot klātienes pieredzi ar digitālajām iespējām. Digitālais kultūras saturs tiek vērtēts drīzāk kā ērts, sasniedzams un elastīgs, dod plašāku izvēli. To arī apliecina tādas Latvijas iedzīvotāju visbiežāk patērētās digitālās kultūras formas kā mūzikas klausīšanās un filmu skatīšanās, bet mazāk patērēti tiek tādi produkti, kas prasa aktīvāku iesaisti, piemēram, vietējo kultūras institūciju radītie digitālie resursi. -
Saknas det avsnitt?
-
Rēzeknes novada Rogovkā jau vairāk nekā 20 gadu tiek rīkots dzejniekam Pīteram Jurciņam veltīts literātu konkurss. Viens no tā mērķiem ir veicināt jaunu literāru darbu latgaliski tapšanu, jo īpaši – veltītu bērniem un jauniešiem. Šogad darbus varēja iesniegt trīs kategorijās. Dzejā uzvaras laurus plūca literāte ar radošo pseidonīmu Elizabete, humoreskā – Aija Mikele un bērnu un jauniešu literatūrā – Meldra Gailāne.
Plašāk par latgaliešu literātu konkursu mūsu LSM Latgales studijas kolēģes Beatrises Borises sagatavotajā ierakstā.
Nautrēnu kultūras centrā aizvadīta „Pīterdīna Rogovkā” ar tradicionālo Pīteram Jurciņam veltīto literātu konkursa noslēguma pasākumu. Par viņa devumu Nautrēnu pagastam un to, kāpēc ir svarīgi turēt cieņā Jurciņa piemiņu, vairāk stāsta Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule:
“Viņš bija tāds kā jauno literātu skolotājs. Viņš aicināja, lai nebaidās sākt rakstīt, un viņš palīdzēja jaunajiem literātiem uzsākt savas gaitas rakstniecībā. Un mums tad, kad tika sākts literātu konkurss, likās, ka tas ir pats piemērotākais veids, kā godināt viņa piemiņu. Tā kā turpinot to, ko viņš ir darījis un kam ir veltījis savus spēkus.”
Šogad Pīteram Jurciņam veltītajā literātu konkursā piedalījās 13 autori. Žūrija vērtēja 22 darbus trīs kategorijās – dzejā, humoreskā un bērnu un jauniešu literatūrā. Un tieši par bērnu un jauniešu literatūras kategoriju konkursa rīkotājiem bija vislielākās bažas, cik tā būs kupli pārstāvēta, jo autoru, kas rakstītu latgaliski jaunākajai paaudzei, ir gaužām maz. Par pārsteigumu bērnu un jauniešu literatūras kategorijā tika iesūtīts visvairāk darbu – astoņi. Un uzvaras laurus šajā kategorijā plūca Rēzeknes novada iedzīvotāja Meldra Gailāne par darbu, kurš iecerēts kā sākums topošajai grāmatai.
Meldra Gailāne ir četru bērnu mamma. Iespējams, tieši tas motivējis rakstīt ne vien dzeju, bet pievērsties arī stāstiem bērniem. Līdz šim Meldra jau izdevusi divas grāmatas bērniem. -
„acij ir maza kabatiņa” – šādu nosaukumu savam otrajam dzejas krājumam pieaugušajiem devusi dzejniece Linda Mence, intriģējot lasītāju, kas tad glabājas šajā kabatiņā. Tas interesēja arī Kultūras rondo, jo Lindu Menci pazīstam ne vien kā talantīgu dzejnieci, bet daudzpusīgu radošu personību un dziļi domājošu sarunbiedri. Raidījumā saruna ar Lindu Menci – par kontekstiem, kādos tapis viņas jaunais dzejas krājums, par to, kā dzejā iesūcas pasaulē notiekošais, un arī par to, kas pašlaik dod ticību literatūrai, sev un apkārtējiem. Un, protams, klausāmies arī Lindas Mences dzejoļus viņas pašas lasījumā.
„Mences otrajā dzejoļu krājumā pieaugušajiem harmoniski sadzīvo interese par vēsturi, raizes par tagadni un rūpes par valodu. Šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz saglabāt ticību literatūrai un cilvēkiem." Tā Lindas Mences krājumu „acij ir maza kabatiņa” raksturo tās redaktors Artis Ostups.
Studējusi antropoloģiju, teoloģiju, absolvējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, skolojusies grafikā Latvijas Mākslas akadēmijā un tagad savos 34 sākusi mācības, kurās jūtas pavisam savā vietā – Lēvenes universitātē viņa studē literatūrzinātni. Linda Mence ir literatūras un filozofijas žurnāla „Punctum” galvenā redaktore un dzejniece, kuras otrais dzejoļu krājums pieaugušajiem „acij ir maza kabatiņa” ir iemesls, kura dēļ tikāmies uz sarunu tieši pašlaik. Tiesa gan – attālināti, jo Linda pašlaik ģimenes apstākļu dēļ dzīvo un mācās Beļģijā.
Grāmatu laidis klajā apgāds "Neputns".
Bet žurnālā „Punctum” varat lasīt arī lieliskas Lindas Mences intervijas ar dažādiem literātiem un domātājiem, kur viņa ir jautātāja, nevis atbildētāja kurpēs. Un izrādās, ka Lindas Mences dzejoļu krājums „acij ir maza kabatiņa” jau ieinteresējis pirmos tulkotājus un šoruden iznāks arī nīderlandiešu valodā.
-
Kamēr Latviju pārņem vasarīga tveice, saules zemes Spānijas vēsmas parādās pie mums arī kultūrā. “Rīgas biržā” šobrīd izvietoti 25 spāņu mākslinieka Lido Riko darbi, lielākā daļa no tiem veidoti izstādei. Lido Riko attīstījis pētījumu par vēsturi, sapludinot teikas un paša fantāzijas stāstus laikmetīgos mākslas darbos. Turklāt vairāki no darbiem vistiešākajā nozīmē iemieso paša mākslinieka ķermeni.
Lido Riko ir viens no vadošajiem spāņu laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kura darbi iekļauti nozīmīgās publiskās un privātās kolekcijās gan Spānijā, gan citur. Tajā skaitā Aleksandrijas Modernās mākslas muzejā Ēģiptē, Peresa Simona kolekcijā Meksikā un citviet. Mākslinieks savas karjeras laikā saņēmis vairākus starptautiskus apbalvojumus, tostarp Lielo balvu Aleksandrijas biennālē Ēģiptē, kā arī šogad piedalās 6. Starptautiskajā Kasablankas biennālē Marokā. -
Kad jūs pēdējoreiz godīgi atbildējāt sev uz jautājumu: "Kā es šodien jūtos?" Vai pajautājāt kādam līdzcilvēkam ar patiesu vēlmi sadzirdēt atbildi? Daļa no mums mēdz atvairīt šos jautājumus kā nevajadzīgu rakņāšanos savā vai otra dvēselē, tomēr spējai apzināties savas emocijas var būt liela nozīme mūsu veselībā.
„Kā tu jūties?” bija jautājums, ko katram pacientam uzdeva pazīstamā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kas pērn aizgāja mūžībā. Viņas aizsākto sarunu par emociju pratību tagad turpina jauna izstāde Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.
„Ārējā pasaule šobrīd tiek kartēta ar ārkārtīgu precizitāti. (..) Taču daudz grūtāk orientējamies teritorijā, kas atrodas mums vistuvāk, - paši savā emocionālajā ainavā,” – tā rakstīts izstādes „Kā tu šodien jūties? Emociju pratība” ievadā. Vai ir iespējams tiešajā ēterā godīgi atbildēt uz jautājumu „kā tu pašlaik jūties”? To izzinām sarunā ar izstādes kuratorēm Daigu Rudzāti un Unu Meisteri.
Runājam par to, kā uz emocijām var raudzīties caur mākslu un zinātni un kā tas var palīdzēt mums arī pieaugušā vecumā iemācīties vadīt savu emociju pajūgu, nevis ļaut tam vadīt mūs. -
Diskusiju temperatūra par notikumiem Latvijas kultūrtelpā jūnijā kāpj tāpat kā termometra stabiņš ar loga. No rīkojuma Nr. 2 līdz krievu valodas lietojuma aizliegumam Kultūras ministrijas dadotības iestādēs un režisora Ādolfa Šapiro izslēgšanai no “Spēlmaņu nakts” nominatu saraksta.
Uz jūniju Latvijas kultūrā atskatīsimies kopā ar kultūras žurnālistiem Noru Riekstu-Ķeņģi, Aneti Ašmani-Vilsoni un Tomu Treibergu, jautājam arī teātra kritiķes Edītes Tišheizeres viedokli. -
Rīgas laikmetīgās mākslas mese „Riga Contemporary" šonedēļ sevi piesaka ar vērienīgu programmu. Kultūras Rondo studijā izvaicājam meses programmas direktori Zani Onckuli, mākslas projektu kuratori Elīnu Lazarevu un mākslinieci Karlīnu Mežecku.
Mese norisināsies no šā gada 2. līdz 5. jūlijam kultūrtelpā "Hanzas perons", un ieeja tajā būs bez maksas, iepriekš reģistrējoties vietnē rigacontemporary.com.
-
Jūlijā Rīgas Cirka arēnā gaidāms Ievas Gauriļčikaites-Sants jaundarbs “Sugmija”. Lietuviešu/latviešu horeogrāfe un dejotāja pievērsusies cilvēka sugas izpētei divos posmos – mirklī, kad tā tapa, un pašreizējā pārejas posmā uz nākamo attīstību.
Viens no izrādes producentiem ir neatkarīgā dejas organizācija TUVUMI, ko Ieva vada kopā ar Krišjāni Santu. Viņi abi zināmi kā mākslinieku dueta IevaKrish dalībnieki. Ievas solo izrāde ir iekļauta “Dejas māja Rīgas cirkā” 2026. gada programmā. Ielūkojāmies vienā no izrādes mēģinājuma posmiem. -
Madonā pašlaik skatāma izstāde “Lielas jūtas, mežonīgs zvērs”, kurā redzami divu māsu, grafiķu Artas Volbetas un Karīnas Volbetas, savstarpēji saistīti stāsti. Izstādes atklāšanā sanākušos kustību ritmos aicināja trešā māsa – dejotāja Kristianna Volbeta. Savukārt izstādes kuratore ir māsu bērnības draudzene, māksliniece, MABOCA galerijas Visuma Centrs 2 vadītāja Madonā Margrieta Griestiņa.
Taču ar visām trim māsām un Margrietu Kultūras Rondo tikās nevis Madonā, bet Doles salā. -
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LULFMI) savā pastāvēšanas 80. jubilejā starptautiskajā zinātnisko institūciju izvērtējumā saņēmis augstāko kopvērtējumu “izcili”. Kā institūtam jau otro reizi izdodas noturēt šo augsto vērtējumu un kā zinātne un kultūra palīdz mums dzīvot zaļi?
Studijā izvaicājam institūta direktori Evu Eglāju-Kristsoni, pētniekus Jāni Ogu un Haraldu Matuli. -
Stāsts par Blaumaņa „Skroderdienām”, seniem un jauniem lugas lasījumiem, saprastām un nesaprastām lietām, Blaumaņa pētīšanu un sajūtām.
Blaumanis vienmēr liek tādus grūtus uzdevumus priekšā. Sākumā likās tik viegli – jaizstāsta par jaunajām „Skroderdienām Silmačos” Valmieras teātrī un saulgriežu raidījums gatavs. Bet nekā. Jo vairāk lasi, skaties, klausies un domā – jo grūtāk.
1901. gadā Rūdolfs Blaumanis uzraksta „Skroderdienas SIlmačos”. Kritika kritizē, tāpat kā visas citas Blaumaņa komēdijas. Bet režisorus tā turpina nodarbināt. 2026. gada vasarā grūti būtu atrast kādu vietu Latvijā, kur netiek spēlētas „Skroderdienas” – profesionāli un pusprofesionāli aktieri, ceļojoši komedianti, komercializēti un par baltu velti. Amatierteātri, iesaistot vietējās kopienas dziedātājus un dejotājus, draugu pulciņi un radu saietos pulcētie. Zem jumta un brīvdabā. Blaumaņa muzejā „Brakos” un Druvienā.
Ar Skroderdienu tautu Nacionālajā teātrī ienāk jaunie aktieri. Ja paveicas – jaunās aktrises caur Ieviņu, Elīnu, Zāru un Antoniju nonāk vecenēs. Ja vien režisoram neienāk prātā par Bebeni, kurai vārds ir Made, Pindacīšu un Tomulīšu iesvētīt vēl gluži jaunas aktrises.
Lai arī visur un visādi notiek „Skroderdienas”, raidījumā pievēršam uzmanību divām – 22. jūnijā pēdējoreiz Indras Rogas versijā tiks spēlētas Nacionālā teātra „Skroderdienas”, kas bija zīmīgas ar Nika Matvejeva pārradīto Aleksandra Būmaņa mūziku. Un tikko pirmizrādi piedzīvojušas „Skroderdienas” Valmieras teātrī, kur Blaumani no jauna lasījis režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, bet kādam Valmieras teātra jaunajam aktierim tā ir pirmā Silmaču pieredze.
Viņi visi stāsta par savu Blaumaņa un Jāņu sajūtu.
Bet pirms dažiem gadiem Blaumaņa Braku sētā muzeja vadītāja Zinta Saulīte stāstīja par prototipiem un kritikas vērtējumiem, arī par „Skroderdienu” iestudējumu „viļņiem”.
Un šis jūnijs aizved vēl uz kādu citu sētu – uz „Pulka sētu”, kur Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuves lasītavā literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas 95. dzimšanas dienā satikās bijušie un esošie muzejnieki un pētnieki, lai pakavētos sarunās par „Līviju no Šarlotes ielas”.
Līvija Volkova savu arhīvu novēlēja Rakstniecības un mūzikas muzejam, jo viņas dzīve cieši saistīta ar muzejiem un jauno muzejnieku skolu. Izsūtītu vecāku meitu neuzņēma mediķos, biogrāfija nederēja, toties viņa kļuva par izcilu skolotāju ķīmijā un dabas zinātnēs, kas savus skolniekus ieinteresēja par ceļošanu, bet pašai liktenīga bijusi ienākšana Veidenbauma „Kalāčos”, tur esot bijusi neatšifrēta stenogramma. Tā tas sācies. Visu to izstāsta Līvijas Volkovas skolniece, tagad Rakstniecības un mūzikas muzeja teātra krājuma glabātāja Andra Lazdāne. Bet Līvijas Volkovas pēdējā intervija bija 2024. gada vasarā Radio mazajai lasītavai, kad tikko bija iznākusi viņas sastādītā Blaumaņa darbu izlase ar komentāriem, kur katrs teikums būtu pētījuma vērts. -
Pirmsjāņu tradīcija kultūrizglītības lauciņā ir topošo mākslinieku izstādes, kurās mācību gada noslēgumā var iepazīt un novērtēt gada laikā apgūto. Šī nedēļa Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā iesākās ar kvalifikācijas eksāmenu Produktu dizaina audzēkņiem. Savukārt aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Mākslas akadēmijā atklāta Diplomandu izstāde, kurā bakalaura un maģistra programmas diplomdarbi. Abas izglītības iestādes no šī gada sākuma saista tehnoloģiju un radošuma darbnīca „Rīga Makerspace”.
Mākslas akadēmijā diplomandu un Dizaina dienu izstāde “Definīcija” būs skatāma līdz 28. jūnijam, savukārt Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas Produktu dizaina izstāde radošajā kvartālā “Veldze” – līdz 22. jūnijam. -
Ucināmās dziesmas un panti, to izmantošana mutvārdu tradīcijā apkopotas grāmatā "Jājam, jājam mēs ar zirgu. Ucināmās dziesmas un panti". Kultūras rondo iztaujājam grāmatas sastādītāju - pētnieci Unu Smilgaini.
Grāmatā apkopoti Latviešu folkloras krātuvē glabātie ucināmo dziesmu teksti un dziesmas.
Kopā ar bērnu „cepot, cepot kukulīti”, „vārot, vārot putriņu” vai „jājot, jājot kunga zirgu”, mēs varbūt nemaz nenojaušam, ka tā krāšņa un daudzveidīga latviešu bērnu folkloras daļa, ko pētnieki sauc par ucināmajām dziesmām un pantiem.
Ucināmās dziesmas ir nozīmīga latviešu bērnu folkloras daļa. Tie ir nelieli, ritmiski teksti, ko pieaugušais skaita vai dzied vienkāršā melodijā un ko pavada kustības: spēles ar bērna pirkstiem, rokām, kājām, kutināšana un paijāšana, bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām. Līdz šim publicēta tikai daļa šī vērtīgā materiāla. Unas Smilgaines grāmatā pirmo reizi apkopoti Latviešu folkloras krātuves materiāli no visiem ucināmo dziesmu veidiem – 4010 teksti un melodijas.
Ucināmās dziesmas grāmatā strukturētas četrās tematiskajās grupās – ucināmās dziesmas, darbojoties ar bērna pirkstiem un rokām, jādināmās dziesmas, ucināmās dziesmas, darbojoties ar bērna kājām un ucināmās dziesmas bērna paijāšanai un kutināšanai. Grāmatā iekļauti arī nošu materiāli, zinātnisks priekšvārds, komentāri un vārdnīca ar vairāk kā 100 vārdiem, kas sastopami ucināmajās dziesmās.
Grāmatu izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds.
-
Paziņoti "Spēlmaņu nakts" nominanti 17 kategorijās, kurus no 2025. gada 1. augusta līdz 2026. gada 15. jūnijam skatījās un vērtēja žūrijas komisija deviņu nozares profesionāļu sastāvā. Kopumā tika izvērtēti 108 profesionālā teātra jauniestudējumi. Kultūras rondo studijā nominantu sarakstu pārskatām kopā ar balvas žūrijas komisijas pārstāvjiem teātra kritiķi un zinātnieci Zani Radzobi, teātra kritiķi Ati Rozentālu un mākslinieci Sandru Krastiņu.
Ar 19 nominācijām žūrijas vērtējuma līderis ir Latvijas Nacionālais teātris, kuram pēdas min Dailes teātris ar 18 nominācijām. Gan Liepājas, gan Valmieras teātris katrs ieguvis 14 nominācijas.
Šī gada 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonija notiks jau 33. reizi, tā norisināsies Dailes teātrī.
Žūrijas komisijā strādāja: Atis Rozentāls, žūrijas komisijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists; Ingrīda Vilkārse, žūrijas priekšsēdētājas vietniece, teātra kritiķe un zinātniece; Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece, LU ESZF docente un LKA KMI pētniece; Jānis Siliņš, LKA profesors, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks; Kitija Balcare, teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece; Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe un teātra pētniece; Sandra Krastiņa, māksliniece; Uģis Segliņš, psihodrāmas speciālists; Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis. -
Neparasts salmu būtņu uguns rituāls uz ūdens ir sena pirmsjāņu tradīcija, kas joprojām saglabājusies Kazdangas pusē Dienvidkurzemē. Un to pamanījuši arī netālās Liepājas kā nākamā gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas rīkotāji, kas programmu veido ar saukli „(Ne)miera zeme”. Nākamgad Liepājā, Dienvidkurzemē un Kuldīgā Jāņu svinības plānotas arī kā daļa no "Liepāja 2027" projekta. Šogad notikumus ieskandinās Kazdangā.
Lai sagatavotos saulgriežu notikumiem šajā gadā un gatavotos uzņemt viesus nākamajā, aizvadīts meistarklašu cikls "Jāņi lauku sētās". Dalībnieki varēja apgūt teorētiskas zināšanas un praktiskas iemaņas tradicionālu Jāņu svinību rīkošanā. Kā tad var turpināt tradīcijas, ikviens varēs novērtēt arī svētdien, 21. jūnijā, Kazdangā - būs gan zaļumballe, gan koncerti, gan dažādas darbnīcas. Turklāt te varēs smelties iespaidus, kā nākamgad svinības turpināsies, uzņemot Eiropas kultūras galvaspilsētas un šī reģiona viesus. -
Aicinām doties uz vietām, kas pēdējās desmitgadēs sevi arvien pārliecinošāk piesaka dažādu pasaules pilsētu kultūrainavā un tūrisma ceļvežos: tie ir radošie kvartāli. Latvijā šis vārdu savienojums un ideja par jaunas, radošas elpas piešķiršanu lielākoties postindustriālām teritorijām ienākusi pirms nepilniem 20 gadiem. Visvairāk to ir galvaspilsētā Rīgā, tāpēc Kultūras rondo vēršam skatu tieši Rīgas radošo kvartālu virzienā un ar četriem nozares profesionāļiem sarunājamies par Rīgas radošo kvartālu ekosistēmu, iespējām un izaicinājumiem.
Izvaicājam radošo kvartālu eksperti Andu Vaičekoni, viņa vairākus gadus vadīja Tallinas ielas kvartālu, radošās rūpnīcas „Veldze” izpilddirektori Zani Ruģēnu, "Kimmel" kvartāla valdes locekle Kristu Lubgani un Vagonu radošā kvartāla pasākumu producentu Jāni Jansonu. -
Kā varam domāt par saglabāto, ko ietekmējis mūsu politiskais un ģeogrāfiskais konteksts? Un kādēļ ir svarīgi to apzināties un ar to paraudzīties ar šodienas acīm? Šādus jautājumus liek uzdot Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), kas norišu ciklā „Drošības zonas un mainīgas laika līnijas” aicina atskatīties uz savu attīstību vairāku desmitgažu garumā un uzrunājis trīs māksliniekus veidot intervences jeb ar savu mākslas valodu „iejaukties” centra arhīvā un bibliotēkā. Trīs jauni mākslas darbi, kas veidoti, atsaucoties uz arhivēšanas procesu, tā nozīmi un saglabātajiem materiāliem, it kā saplūst ar arhīva vidi.
-
"Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks" ir jauna izstāde Paula Stradiņa Medicīnas muzejā. Kultūras rondo par ētiskajiem jautājumiem, kurus izvirza izstāde, pārrunājam ar tās kuratoriem Igoru Gubenko un Kasparu Vanagu.
Laikā, kad militārie konflikti pasaulē, toskait Krievijas karš Ukrainā, pierāda, ka centieni pasludināt kādu tautu par mazvērtīgāku kā attaisnojums savai agresijai diemžēl nav tikai pagātnes tumsonība, bet arī baisa šodienas realitāte, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tapusi izstāde, kas citstarp jautā: kas notiek, kad ambīcijas zinātniski noteikt un politiski kontrolēt, kāda dzīvība ir vēlama, zaudē cilvēcību? Un kādi ir upuri cilvēku idejām par šķietami labāku nākotni? Izstāde "Nepieskaitāmie" tapusi lielā kopdarbā: trīs kuratori – Māra Traumane, Igors Gubenko un Kaspars Vanags, galvenā pētniece Anna Žabicka un vēl plaša radošā komanda.
Šī izstāde aptver ļoti daudz pagātnes liecību un aicina uz tām raudzīties šodienas kontekstā. Zinātnes centieni mūs padarīt arvien veselīgākus, ilgmūžīgākus un spējīgākus ir reizē vilinoši un riskanti. Sevis pašu labad daudzi gatavi riskēt uz nebēdu. Bet kas notiek, kad it kā „labākas nākotnes” vārdā cilvēks sāk lemt par to, vai un kādiem būs tiesības būt vai nebūt citiem? No izturīgāku ābeļu un pienīgāku govju selekcionēšanas līdz cilvēku piespiedu sterilizācijai – tik plašā amplitūdā par šo ideju runā izstāde "Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks". -
Šonedēļ Rīgā atklās 20. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkus „Gaudeamus”. Par tradīciju un jauno svētku programmā pārrunāsim ar "Gaudeamus 2026" māksliniecisko komandu.
Raidījuma viesi: režisors un svētku mākslinieciskās koncepcijas autors Juris Jonelis, deju programmas mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale un koru programmas mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.
Saredzēt sevi kā daļu no kultūras lielā spēka un sajust sevi lielākā – Baltijas – kontekstā šajā nedēļas nogalē no 19. līdz 21.jūnijam aicina Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki „Gaudeamus”, kas Baltijas studentus kopā pulcē kopš 1957. gada un šogad notiks apaļu 20. reizi. Iepriekšējie notika Viļņā, vēl pirms tam – Tartu, pirms 12 gadiem „Gaudeamus” uzņēma Daugavpils, bet Rīgā Baltijas dziedošie, dejojošie un spēlējošie studenti pēdējoreiz sabrauca 2004. gadā, kad šā gada svētku rīkotāji un raidījuma vadītāja paši vēl bija studenti vai varbūt pat vēl skolēni.
Šajā nedēļā Rīgā priecāsies un skatītājus priecēs apmēram pieci tūkstoši studentu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, jo vārds jo „gaudeamus” nozīmē „priecāsimies”.
Svētku pasākumi norisināsies Latvijas Universitātē (LU), Vērmanes dārzā, Dailes teātrī, Doma baznīcā, Vecrīgā un Brīvības laukumā. Svētkos Rīgā piedalīsies Baltijas valstu augstākās izglītības iestāžu studentu kolektīvi – 64 kori, 39 tautas deju ansambļi un deviņi pūtēju orķestri.
- Visa fler
