Avsnitt
-
Turaidas Muzejzervāts ir vieta, kur arheoloģiskā izpēte ir ar pamatīgu un bagatīgu tradīciju, taču nekas nav apstājies un izpēte aizvien turpinās. Šajā teritorijā atrastas liecības par cilvēku dzīvi vēl pirms Rīga kļuva par pilsētu. Kas atrasts Turaidā, kā notiek arheoloģiskā izpēte šeit un kā nākotnē plānots atklāt aizvien jaunus faktus par cilvēku dzīvi Turaidas pils apkaimē. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Mārcis Kļaviņš, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks, Justīne Timermane, Turaidas muzejrezervāta vēsturniece, un Egīls Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists.
Vispirms par aktuālo, jo jau 12. jūnijā Turaidā norisināsies Eiropas arheoloģijas dienas. Šī gada Arheoloģijas dienu tēma “Ēdiens pilī” aicina ielūkoties viduslaiku ikdienā caur arheoloģiskajām liecībām par uzturu un galda kultūru.
Savukārt jūlija otrajā pusē atjaunos pļavas, 19. jūlija līdz 1. augustam Turaidas muzejrezervātā norisināsies starptautisks projekts, kurā jaunie kultūras mantojuma speciālisti no visas Eiropas apvienos spēkus, lai praktiski atjaunotu un koptu Turaidas vēsturiskā centra kultūrainavu, izmantojot tradicionālās metodes. Tas nozīmē, ka zāli pļaus ar izkapti un kraus zārdos.
Zinātnes ziņas par kādu atradumu Ķīnā
Nesen Ķīnā atrastie akmens priekšmeti liecina, ka cilvēki spējuši radīt visai sarežģītus darba rīkus 146 tūkstošu gadu senā pagātnē, kad valdījis ledus laikmets. Tas liek pārvērtēt uzskatu, kad notiek lielāka civilizācijas attīstība.
Vai cilvēku radošums zeļ tikai vieglos un labklājīgos laikos? Iespējams, ka ne, un par to, ka varētu būt citādi, aicina domāt Ķīnas zinātnieki. “Žurnālā par cilvēka evolūciju” publicētā rakstā pētnieki pēc vairāk nekā 10 gadu ilga darba senā vietā Ķīnas centrālajā daļā, izrokot dzīvnieku kaulus un sarežģītus akmens darbarīkus, snieguši pierādījumus, ka agrīnie cilvēki varbūt kļuvusi atjautīgāki, dzīvojot skarbā ledus laikmetā. Runa ir par laiku pirms 146 tūkstošiem gadu, un atrastās arheoloģiskās liecības raksturo mūsdienu cilvēkam radniecisku grupu "Homo juluensis". Tādējādi ne tikai Eiropā cilvēka senčiem bijusi attīstīta domāšana.
Par pētījumu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Valdi Bērziņu, un iesākumā palūkosimies, kāda bija aina "Homo juluensis" darbības laikā izskatījās Eiropā. -
Visi orgāni mums ir svarīgi un ārsti nereti saka ārsti - lieku orgānu nav. Tomēr ir daži, kuri dzīvības nodrošināšanai ir ļoti būtiski un viens no šādiem orgāniem, protams, ir plaušas. Tas ir orgāns, kas ik dienu nemanot veic milzīgu darbu - filtrē tūkstošiem litru gaisa. To, cik svarīgs ir svaiga gaisa malks un spēja piepildīt plaušas pilnas ar gaisu, nereti saprotam tikai tad, kad to izdarīt paliek grūti. Viens no cēloņiem apgrūtinātai elpošanai ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS, ko nereti izraisa smēķēšana. Kā plaušas spēj sevi atjaunot, kad to vairs nespēj un kādas sekas HOPS rada elpošanai un sirds un asinsvadu veselībai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pneimonoloģe, interniste, medicīnas zinātņu doktore, RAKUS Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Madara Tirzite un kardiologs Roberts Feders.
Madara Tirzite norāda, ka 85-90% procentu gadījumu HOPS ir saistīts ar smēķēšanu.
"Lielākā daļa HOPS gadījumu diemžēl rodas smēķēšanas dēļ," norāda Madara Tirzīte. "Dati ir mainīgi, bet aptuveni 85-90% HOPS gadījumu ir smēķēšanas dēļ. Unne tikai aktīvā smēķēšana, kad cilvēks pats smēķē vai ir kādreiz dzīves laikā smēķējis, bet arī pasīvā smēķēšana, ja ir blakus smēķētāji darbā, mājās, ja ilgstošus gadus dzīvo kopā ar smēķētāju.
Neglābj tas, ja dzīvo kopā ar smēķētāju, kurš iziet ārā uzpīpēt. Ir pacienti, kuriem diemžēl attīstās šī slimība, un mēs arī mēģinām saprast iemeslus un jautājam par smēķēšanu. Cilvēki saka, ka dzīvo kopā ar smēķētāju, bet vienmēr jau iziet ārā smēķēt. Diemžēl tas skaitās, jo paiet laiks, kamēr plaušās kārtīgi apmainās viss ieelpotais gaiss. Lai smēķēšanas laikā plaušās ievilktās kaitīgās vielas pilnībā izelpotos ārā, ir jāpaiet pāris stundām."
Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā pētnieki strādā pie īpaši ādu reģenerējoša plākstera, kas tapis no visai universāla līdzekļa – Prūsijas zilā
Vienā no Latvijas Universitātes laboratorijām ķīmiķis, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds rāda nelielos trauciņos iepildītu dažādu nokrāsu zilu želeju. Iiespējams, regulārie raidījuma klausītāji atminēsies, ka pirms neilga laika jau izskanēja saruna ar Ingaru Reinholdu, kurā viņš stāstīja par krāsvielu, ko sauc par „Prūsijas zilo”, jo tā tika atklāta 18. gs. sākumā toreizējā Prūsijas karalistē. Viela, ko sākotnēji izmantoja glezniecībā, kareivju tērpu krāsošanā, bet mūsdienās to plaši lieto arī citās sfērās. Laboratorijā dūc aparāts, kurā ritmiski tiek maisītas vairākas mēģenes ar dažādu krāsu šķīdumiem. Tā tiek pētīts, kā ar dažādiem citu ķīmisku vielu savienojumiem šis Prūsijas zilais maina krāsu un var tikt pielietots kā antibakteriāls materiāls.
Laboratorijā darbojas vairāku zinātnieku komanda un brīdī, kad Ingars Reinholds piemin Prūsijas zilā krāsu pārvērtības, ienāk Ingara kolēģis, bioloģijas zinātņu doktors, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, Molekulāro dzīvības zinātņu, mikrobioloģijas un biotehnoloģijas nodaļas vadošais pētnieks Indriķis Muižnieks ar attēlā palielinātu paraugu, kur redzams, kā minētā krāsviela baktēriju klātbūtnē darbojas kā sensors, proti, maina krāsu no baltas uz zilu.
Prūsijas zilo var arī izmantot kā sensoru, lai testētu bakteriālo piesārņojumu, bet Indriķis Mužinieks turpina par to, kā šajā laboratorijā viņi pēta šo sen zināmo, bet vēl līdz galam neatklāto materiālu, lai pielietotu to dažādos veidos ātrākā brūču dzīšanā.
--
Kāpēc Latvijas laukos tik raksturīgā griezes griešana iet mazumā, stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. -
Saknas det avsnitt?
-
"Manuprāt, Jāņos jebkurš Latvijā var dzirdēt griezi arī vēl mūsdienās, taču ir jāieklausās dabā. Tās, ka cilvēks nav dzirdējis griezi, norāda, ka dabā viņš ieklausās pārāk maz," vērtē bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. "Grieze ir Latvijas lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās ar griezi ir pašvaki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. "
"Par griezi ir izplatīti daudzi mīti. Tā kā griezi praktiski nekad cilvēki neredz, tad pat zinātniskā literatūra ir senos laikos rakstīts, ka grieze uz ziemošanas vietām iet kājām. Bet tā, protams, nav. Grieze lido. Varbūt nelido tik labi kā izcilie lidotāji bezdelīgas un svīres, un, protams, lido diezgan tālus gabalus un pārziemo Centrālāfrikā," turpina Oskars Keišs.
Grieze ir viens no pēdējiem gājputniem, kas pie mums atgriežas. Grieze ligzdo uz zemes. Viņai ir 8 līdz 12 olas, un tas norāda, ka grieze ir pielāgojusies augstai mirstībai. Gluži kā pīles.
Cilvēki parasti ir dzirdējuši griezes tēviņa balsi, bet ne citas griezes balsis. Arī mātītēm un mazuļiem ir balsis un tie tādi pīkstieni, kas atgādina dzeltenās cielavas balsi.
Grieze Latvijā ir ienākuši kopā ar cilvēku, jo pirms lauksaimniecības laikmetā grieze dzīvoja tikai stepes zonā, kur nav mežu, jo grieze nav meža putns. Grieze ir lauku putns.
"Ilgstoši grieze sadarbojās ar cilvēka cilvēka ekstensīvo saimniecību. Taču kopš mehāniskās pļaujmašīnas ieviešanas griezei Eiropā klājas grūti. Piemēram, Anglijā tā ir izzudusi un notiek reintrodukcijas programma. Grieze nespēj izvairīties no pļaujmašīnām, īpaši, ja visu nopļauj vienā reizē. Ja pļautu pakāpeniski, grieze varētu aizbēgt. Kad pirms 100 gadiem visas pļavas lēnām nopļāva, tā pļava, kuru pļāva pirmo, jau bija pietiekami piemērota, lai tur atkal varētu paslēpties grieze. Modernā tehnika ļauj visu nopļaut 2-3 dienās. To, ko nesapļauj pļaujmašīnas, apēd dažādi plēsēji," skaidro Oskars Keišs.
Arī tādu pļavu, kur griezēja būtu piemērota dzīvesvieta, kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecības zemes pārvēršana par aramzemēm daudzām sugām nav piemērota. -
Tiesu ekspertīze ne vienmēr nozīmē strādāt ar cilvēka atstātām pēdām, dažkārt palīdzēt var liecības par kāda dzīvnieka vai auga klātbūtni. Kā pēta "nehumāno DNS" tiesu ekspertīzē un kā šāds darbs palīdz noziegumu izpētē? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja tiesu eksperte Kristīne Dokāne un Valsts tiesu ekspertīžu biroja vecākā tiesu eksperte Ieva Gutovska.
-
Latvijā tuvojas pļavu ziedēšanas laiks. Un lai gan dažādas augu tējas var ievākt gan pavasarī, gan vēlāk rudenī, tieši vasaras ziedošās pļavas piedāvā plašāko augu klāstu. Tāpēc šodien saruna ar zinošiem augu tēju vācējiem un ražotājiem.
Pie mums ir diezgan daudz mājražotāju, kas nodarbojas ar zāļu tēju gatavošanu. Šoreiz Toma Briča ceļš veda uz Madonas novada Praulienu, kur tikās ar augu tēju pazinēju, tiešām ļoti zinošo un pieredzējušo Līgu Lieplapu, kas izveidojusi uzņēmumu „Plūkt”. Sarunā pievienojās arī uzņēmuma ilgtspējas jautājumu eksperts Juris Jātnieks.
Viņi uzreiz atklāj, ka šis gads pagaidām ziedu pļavām ir izcils. Atšķirībā no pagājušās vasaras. Savukār mēs ceram, ka viņu stāsts iedvesmos ne tikai sākt lietot zāļu tējas, bet arī pašiem doties pļavā šovasar ievākt kādus labumus rudenim un ziemai.
Ne vienmēr var sekot senču padomiem un vākt augus noteiktā mēneši, piemēram, āboliņu un liepziedus ir jāvāc, kad ir. Dažreiz jau pirms Jāņiem. Līga Lieplapa arī stāsta, ka laikapstākļi ietekmē ne tikai to, kad vākt augus, bet arī augu sastāvu. Droši vien tik daudz ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu augos, cik vasaras svelmē, rudenī nav, bet pēdējos trīs gados ir bijis tik silts laiks septembrī, ka pat meteoroloģiskā vasara ir krietni pēc 1. septembra. -
Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā?
Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču.
Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm?
Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu.
Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola. -
Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām?
Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. -
"Skaisti dziedi, lakstīgala Rīgas torņa galiņā." Šāds raksturojums nebūs precīzākais, jo lakstīgalas nesastapsi sēžam augstu kādā atklātā koka galotnē un dziedam. Dziedot lakstīgalas galvenokārt sēž krūmu vai koku lapotnē, visbiežāk to vidusdaļā, nevis galotnē.
Ar skaisto pogotāju iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.
Lakstīgalas dzīves vide ir dažādi upmalu un mežmalu krūmāji, mitras un krūmainas pļavas pie upēm un strautiem, dārzi un to apkārtne. Tikai galvenais, ka atrodami gana daudz krūmi.
Daudziem ir zināma raksturīgā lakstīgalas pogošana, kura sastāv no vairākām atšķirīgām frāzēm, kas tiek vairākkārt atkārtotas. Atsevišķu lakstīgalu dziesmas daudzveidība ir atkarīga no putna pieredzes. Tik raksturīgās dziesmas dēļ lakstīgalai ir bijusi liela nozīme arī latviešu kultūrā.
Lakstīgalas uztraukumu raksturo skaļi svilpieni. Bet, par spīti krāšņajai dziesmai, lakstīgalas izskats gan nav tik krāšņs. Lakstīgalas ir brūngani pelēki putni ar tumši rūsgano asti. Vēderpuse ir gaišāka - balti pelēka, ar nelieliem raibumiņiem sānos.
Ligzdu lakstīgalas būvē krūmos uz zemes, pērnajās lapās, diezgan noslēptās vietās. Lakstīgalas barojas galvenokārt ar dažādiem kukaiņiem, to kāpuriem, sliekām, gliemežiem un citiem bezmugurkaulniekiem, kā arī reizēm ar ogām un sīkiem augļiem. -
Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam?
Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru.
Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Eurostat" aptaujas datiem Eiropas Savienībā šādu cilvēku īpatsvars 2025. gadā sasniedz apmēram 60 procentus, bet Latvijā - aptuveni 47 procentus.
"Skaidrs arī, ka veselības informācijas meklēšana internetā kļūst arvien izplatītāka, lai gan Latvijā šie rādītāji joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs," atzīst Viola Daniela Kiseļova.
Pēdējā laika tendence - cilvēki dod analizēt un skaidrot savus analīžu rezultātus mākslīgajam intelektam. Vai to var uzticēt mākslīgam intelektam?
Viola Daniela Kiseļova: No manas puses galvenās bažas par mākslīgā intelekta lietojumu ir tā pārliecinošā retorika, kad izlasot arī man šķiet, ka varbūt nemaz nav jāveic pētījums. Es pajautāju jautājumu un varu pat palūgt, lai man publikāciju izveido, tādu, kas varbūt neeksistē nekur. Protams, svarīgs arī ir vaicājums, ko cilvēki vispār jautā mākslīgajam intelektam.
Bažas ir par to, ka cilvēki nekorekti interpretē. Tas var būt palīdzošs rīks, lai labāk interpretētu kādus terminus, ja, piemēram, runā ar veselības aprūpes speciālistu, saņem atbildi un īsti kaut ko neuztver, tad var vienkāršotā valodā pēc tam pārskatīt un saprast, ko tas nozīmē.
Ēnas puse varētu būt, pirmkārt, sensitīvie dati, tie paši analīžu rezultāti tiek "iebaroti" mākslīgajam intelektam, mēs nezinām, kur tie dati nonāk tālāk. Mēs droši vien pat neizlasām šo politiku konkrētajam rīkam vai programmatūrai, cik ilgi šie dati tiek glabāti. Otrs - vai mēs tiešām, ja mums nav priekšzināšanu vai izglītības veselības nozarē, spēsim kritiski izvērtēt, kuri rezultāti ir patiesi un kas varbūt ir ļoti maldinoši?
Informācijas pieejamība pieaug, bet tas nenozīmē, ka iegūstam kvalitatīvāku saturu un ka spējam kritiski izvērtēt, kādu saturu patērējam. Kāds ASV veikts pētījums liecina, ka aptuveni 20% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir izmantojuši mākslīgo intelektu, lai jautātu kaut ko saistībā ar savu veselību.
Runājot par sociālo mediju algoritmiem, kas piedāvā dažādus līdzīgus ierakstus, ja esi izvēlējies vienu, Viola Daniela Kiseļova atzīst, ka jāuzdod jautājums, vai tiešām mēs saprotam, ko patērējam?
"Arī pētījumi rāda, ka cilvēki sāk arvien vairāk izmantot sociālos medijus un arī patērēt influenceru saturu saistībā ar veselības tēmām. Bet, ja paraugās datos, galvenokārt cilvēki uzticas veselības aprūpes profesionāļiem," norāda pētniece.
Vai ir pamats domāt, ka veselības influenceru veidotais saturs vismaz kādai daļai sabiedrības kļūst, ja ne gluži ģimenes ārsta aizvietotāju, tad par cilvēku, ar kuru primāri viņi konsultēsies vai uztvers viņu teikto kā konsultāciju par saviem veselības jautājumiem?
Viola Daniela Kiseļova: Pētījumi rāda, ka primārais avots aizvien ir ģimenes ārsts vai veselības aprūpes speciālists. Bet vienlaikus mums ir jādomā arī par pašiem pētījumiem - kā tie tiek veikti un kāda ir metodoloģija. Un, ja mēs domājam par veselības informācijas meklēšanas paradumiem, tad tur galvenokārt ir intervijas un aptaujas.
Ir arī tāds fenomens kā sociāli pieņemamāka atbilde. Tas nozīmē, ka cilvēks, izvērtējot un iepazīstoties ar jautājumu, varbūt jutīsies kaut kādā mērā neērti atbildēt patiesi. Ja viņš patiesi zina, ka galvenokārt patērē saturu, kas saistās ar veselību, izmantojot sociālos medijus, nevis vēršoties pie sava veselības aprūpes speciālistu, pie ārsta, tad cilvēks varētu arī tās atbildes pielāgot, zinot, kā tas varbūt ir mums sociāli pieņemts.
--
Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar skaisto pogotāju lakstīgalu. -
Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.
-
Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem.
Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā.
Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais. -
Ikvienu cilvēku veido triljoni šūnu, kas dzīvo diezgan intensīvu dzīvi. Izrādās, ne visas šūnas iet bojā pēc tam, kad vairs nespēj dalīties. Dažas paliek mūsu organismā un sāk pastiprināti ražot vielas, kas veicina iekaisumu. Kā tas notiek un kā ietekmē mūsu orgānu veselību, un kā šīs šūnas iznīcināt?
Ir kāds process mūsu organismā, kas norit klusi nemanot, radot mums gan dažādas slimības, gan paātrinot novecošanu. Ne visas šūnas, pārstājot dalīties, iet bojā. Dažas paliek aktīvas un rada mūsu organismā nevēlamas sekas - ne reti tās dēvē par zombiju šūnām.
Raidījumā plašāk skaidro medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore Maija Dambrova. Uzklausām arī sertificētu uztura speciālisti Gunu Bīlandi.
Cik ilgs laiks nepieciešams, lai limfas šķidrums apceļotu visu mūsu organismu?
Aplūkojot cilvēka ķermeņa orgānu sistēmu shematiskus zīmējumus, līdzās asinsrites orgānu sistēmai ir vēl kāda tikpat svarīga, kas caurauž mūsu organismu, bet par kuru ikdienā, iespējams, runājam mazāk. Tā ir limfātiskā sistēma. Līdzīgi kā asinsritē arī limfātiskā sistēma sastāv no caurulītēm - dažāda lieluma limfas vadiem, pa kuriem plūst limfa. Ar limfātiskās sistēmas nozīmi plašāk iepazīstina Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore. Kas tad limfa īsti ir, kā tā mūsu organismā veidojas un vai tas notiek pastāvīgi? -
Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane.
Vēl raidījumā zinātnes ziņas un saruna ar Hannu Kārinu Jokenu no Somijas par zinātnieku iesaisti miera kustībās aukstā kara laikā un akadēmiķu lomu antikodolieroču aktīvismā.
Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Rīgā un piedalījās Ziemeļvalstu-Baltijas Jauno akadēmiju tikšanās reizē, ko pirmo reizi Latvijā rīkoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Kopumā 40 dalībnieki sanāksmē plaši apsprieda akadēmisko ētiku, akadēmisko brīvību un arī zinātnes lomu drošības stiprināšanai. Hanna savā pētniecībā vairākus gadus pievērsusies akadēmiķiem un pacifismam pagājušā gadsimta 80. gados, skatot tieši Somijas piemēru.
Par saviem atklājumiem stāsta Hanna Kārina Jokena: Mans pētījums, ko prezentēju šeit, ir daļa no plašāka projekta ar nosaukumu “Atvadas no ieročiem: protests pret kodolieročiem, emocijas un dzimums Somijā 1980. gados”, un šis projekts tapa Covid-19 pandēmijas laikā. Es atrados Apvienotajā Karalistē, kur tobrīd dzīvoju, visa valsts tika slēgta, un es izjutu lielas bailes. Un tā rezultātā es sāku zvanīt saviem gados vecākiem radiniekiem, jautājot, kad viņi piedzīvojuši milzīgus globālu nemieru brīžus, kas viņus emocionāli satricinājuši līdz pašiem pamatiem. Daži no viņiem pieminēja Kubas raķešu krīzi 1960. gados, bet daudzi minēja 1980. gadu eiroraķešu krīzi un ideju par kodoldraudiem. Tā nu es nonācu līdz savam projektam, kurā plaši aplūkoti pret kodolieročiem vērstie protesti 1980. gados Somijā.
Interesanti bija tas, ka ar šī projekta ideju nācu klajā aptuveni 2020. gadā, bet tad viss mainījās. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, protams, mainīja kursu. Pēkšņi pretkodolu kustības Somijā šķita ļoti būtiskas. Visa Somijas ārpolitikas perspektīva mainījās. Somija iestājās NATO, kas arī ietekmējis šo projektu. -
Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.
"Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece.
"Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece.
Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle.
Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim.
Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta.
Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos. -
Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli.
Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti.
"Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī."
Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.
Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā
Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm.
Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli.
--
Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. -
Anatomija ir medicīnas pamats, anatomijas kolekcijas un krājums – vērtīgi avoti, kas ļauj ielūkoties cilvēka trauslajā dzīvē no pavisam bioloģiska skatu punkta. Kā tapis anatomikums Latvijā un kādas ir vērtīgākās kolekcijas pērles?
Tas nav gluži ierasts muzejs, bet tajā ir eksponāti – ļoti tieši, patiesi, kādam var šķist nepatīkami un tomēr – tie visi ataino reālo cilvēka bioloģiju un tapuši ar cieņu un nerimstošu zinātkāri par cilvēka dabu. Anatomikumu vēsturei pasaulē, Latvijā, šo neparasto eksponātu un kolekciju tapšanā pievēršamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktors, profesors Juris Salaks un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. -
Raidījumā arvien biežāk pievēršamies vasarīgiem tematiem un šoreiz stāsts par attiecībām starp laikapstākļiem un brīvdabas pasākumu rīkotājiem.
Sākotnēji šķiet, ka brīvdabas pasākumu rīkotāju un laikapstākļu attiecības varētu būt ļoti dramatiskas no mīlas līdz naidam dažās minūtēs. Pēc sarunas ar vienu no pieredzējušākajiem koncertu un festivālu rīkotājiem Latvijā Ģirtu Majoru jāsecina, ka nav tik traki, jo šajā jomā tiešām gatavojas visiem iespējamiem scenārijiem un nelolo veltas ilūzijas, ka gan jau būs labi.
Pat rīkojot dārza ballītes vai jebkādus āra pasākumus, būtu daudz vieglāk ikviena pieņemt negaidītu lietu, ja tam būtu gatavi. Protams, tas prasa gan lielāku darbu, gan bieži arī vairāk līdzekļu. Un nauda lielu festivālu un koncertu rīkošanā ir tik liela, ka paļauties, ka gan jau būs labi, nevar. Izrādās, ka arī Latvijā lielie brīvdabas pasākumi tiek apdrošināti pret laikapstākļu stihijām un arī pati apdrošināšana ir dārga.
Laikapstākļu neprognozējamība padara brīvdaba pasākumus dārgus. Veiksmīgai apstākļu sakritībai tur vietas nav, jo atbildība tomēr ir arī par tūkstošiem cilvēku, kas pasākumos atpūšas. Bet visumā Ģirts Majors ir ļoti optimistisks par Latvijas vasarām. -
20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām?
Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā.
Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu.
Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi.
Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča. -
Šogad slimnīcā nonācis jau pirmais pacients ar saindēšanos no savvaļā atrodamām sēnēm. Šoreiz pie vainas bijusi nepareiza bisīšu pagatavošana. Taču ne tikai bisītes ir sēnes, kas prasa īpašu rūpību gatavojot, šādu sēņu un arī augu ir lērums. Ko drīkst cept, vārīt un kaltēt droši, ko drīkst tikai ar īpašu piesardzību un no kā labāk atturēties. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, farmācijas doktore Renāte Teterovska.
Zinātnes ziņās par pētījumu, kurā atklāts, ka mūsu mikrobiomu ietekmē cilvēki, ar kuriem ikdienā visvairāk pavadām laiku. Vai šī ietekme ir pozitīva un mūsu mikrobioms kļūst bagātīgāks?
Pārsteidzoši vai ne, bet saskaņā ar jaunu Austrumanglijas Universitātes pētījumu dzīvošana kopā ar citiem cilvēkiem var ietekmēt mūsu zarnu baktērijas jeb mikrobiomu. Šādu secinājumu zinātnieki izdarījuši, pētot gan nevis pašu cilvēku, bet Seišelu salu dziedātājputnus. Zinātnieki savākuši putnu ekskrementu paraugus un izmantojuši tos, lai pētītu zarnu mikrobiomu. Atklājies, ka putniem ar spēcīgākām sociālām saitēm bija arī vairāk kopīgu zarnu mikrobu, īpaši tādu, kuru izplatībai nepieciešams tiešs kontakts. Tas liecina, ka sociālā mijiedarbība veicina mikroorganismu apmaiņu, un tas pats process varētu notikt arī cilvēku mājsaimniecībās.
Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Fridmanīs norāda, ka publikācija apstiprina jau zināmu faktu, un tas, ka mēs ar savu mikrobiomu apmaināmies, pirms aptuveni septiņiem gadiem skaidrots arī Izraēlas Veicmana Zinātnes institūta, konkrēti profesora Erana Segala pētījumā. -
Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.
Dziedātājstrazdam patīk mūzika jeb dziesmas. To norāda tā nosaukums gan latviski, gan arī latīniski - Turdus philomelos - mūziku mīlošais, dziesmu mīlošais strazds.
"Dziedātājstrazds arī atdarina citu putnu dziesmas, taču mazāk nekā mājas strazds. Un viņam ir cita raksturīga iezīme, viņš katru strofu, katru fragmentiņu no dziesmas atkārto vairākas reizes," stāsta Oskars Keišs. "Tā ir tieši dziedātājstrazds raksturīgākā pazīme."
"Par dziedātājstrazdu mežā liecina ne tikai viņa dziesma, bet arī saucieni kā par jebkuru putnu. Un viņam ir ļoti raksturīgs uztraukuma sauciens, ko viņš parasti izdod, aizlidojot no ligzdas, " turpina Oskars Keišs.
Ligzda parasti dziedātājstrazdam ir pamežā nelielā eglītē, parasti zemu virs zemes līdz diviem metriem. Un dziedātājstrazdi ligzdas īpatnība ir tāda, ka to pazīt pat tad, ja tā ir tukša, jo viņa ir "iztapsēta" ar prauliem. Tā arī nedara nevienu citu putnu suga Latvijā.
"Tukša dziedātājstrazda ligzda iekšpusē izskatās tāda dzeltenīga, kā koksne, kā parketa grīda. Ja ligzdā ir olas, tās ir zilā krāsā ar maziem, ļoti sīkiem melniem punktiņiem," atklāj Oskars Keišs. - Visa fler
