Avsnitt
-
Nesen medijos izskanēja ziņas par autobusa lieluma asteroīdu, kas nākotnē varētu ietriekties zemeslodē. Lai arī šobrīd NASA ir izslēgusi šādu scenāriju, nav solīts, ka nākotnē šādi potenciāli bīstami kosmosa ķermeņi nevarētu skart mūsu planētu. Kādas sekas tas radītu un kā varam zināt asteroīdu trajektoriju?
Par to studijā saruna ar IT speciālistiem, astronomijas entuziastiem Raiti Misu un Intu Ķešānu, kā arī sazināmies caur Zoom ar "StarSpace" observatorijas saimnieci Annu Ginteri.
Skatot līdz šim uzņemtos attēlus ar Marsa pavadoņiem, kļūst skaidrs, ka tie nevarētu piedalīties debess objektu skaistumkonkursā – neregulāras formas, punaini un ar iedobumiem, pēc izskata tie vairāk līdzinās kartupelim, ne Mēnesim, ja gribam vilkt paralēles ar Zemes dabisko pavadoni. Šos abus pavadoņus atklāja amerikāņu astronoms Asafs Holls 1877. gadā, un tā kā Marss ir kara dievs romiešu mitoloģijā, jeb Arejs – sengrieķu mitoloģijā, tad, skatot seno grieķu mītus par Areja pēcnācējiem, šos pavadoņus Holls nosauca Areja dēlu vārdos – Foboss (bailes) un Deimoss (šausmas). Bet patiesībā šie debess objekti ir miermīlīgi un nekaitīgi. Ar Deimosu un Fobosu raidījumā iepazīstina Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills.
Kā varam lasīt tīmekļa vietnē astronomijas interesentiem „Starspace”, paņemot abu pavadoņu paraugus, ticis konstatēts, ka pavadoņu virsma ir ļoti tumša un tā atstaro tikai 5–7 % no saņemtās gaismas. To pamatsastāvā konstatēti primitīvi oglekļa savienojumi, kuru izcelsme ir meklējama asteroīdu joslas tālākajos apgabalos. Velkot paralēles ar Zemes pavadoni Mēnesi, arī Foboss un Deimoss Marsam ir pagriezuši tikai vienu pusi un abi atšķirīgu ātrumu uzlec un noriet. Kosmosa iekarotāju plānos ir nākotnē šos pavadoņus, konkrēti lielāko – Fobosu (aptuveni Cēsu izmērā) –, izmanot kā dabisku vilcējspēku, nogādājot kravas turp un atpakaļ no Marsa.
-
Turpinām runāt par vēja enerģiju, tās sniegtajām priekšrocībām un izaicinājumiem. Pēc klausītāju lūguma raidījumā skaidrojam, kā darbojas vēja turbīnas, kāpēc tās sasniedz pat vairāku simtu metru augstumu un kā tās saražo elektrību? Skaidrojam arī, cik tālu Latvija ir tikusi vēja enerģijas izmantošanas ziņā. Stāsta vēja turbīnu tehniķis Dainars Zolmans un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis Maksis Rūdolfs Apinis.
Raidījumā arī Zinātnes ziņas.
Centieni atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību.
Vēsts, kas priekšplānā izvirzījusies ne vienā vien zinātnes jaunumiem veltītā vietnē, ir par iespēju atjaunot ziloņu senču jeb mamutu eksistenci. Ļoti iespējams, to izdzirdot, daudzi varētu saraukt pieri, bet amerikāņu uzņēmums “Colossal Biosciences” pilnā nopietnībā ir izvirzījis sasniegt šādu mērķi līdz 2028. gadam.
Dānijā atklātais neparastais koka aplis ir aptuveni tikpat vecs kā Stounhendža.
Kamēr amerikāņi mēģina panākt seno mamutu atdzimšanu, Dānijā atrastas kādas citas senas liecības. Arheologi Dānijas ziemeļos ir atklājuši liela koka apļa paliekas, kas ir tūkstošiem gadu senas un kurām ir paralēles ar Anglijas Stounhendžu. Šī brīvdabas struktūra, iespējams, bijusi daļa no lielākas "rituāla ainavas", ko izmantojuši vēlā neolīta jeb jaunā akmens laikmeta un agrā bronzas laikmeta cilvēki.
Kā mājas strazdi lidojumā spēj radīt skaistas formas? Zinātnieki guvuši labāku sapratni.
Bet “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts ieved lasītājus putnu pasaulē. -
Saknas det avsnitt?
-
2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā.
Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā.
Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās.
Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd.
20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos.
Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi.
Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš.
Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”.
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību.
Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt.
Piedāvātās tēmas bija:
kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties;
kas notiks ar golfa straumi;
kur paliek brilles;
kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam?
Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo? -
Lai arī Latvijā pavasaris nāk ar sausumu augsnē un gaisā, kā to tikko dzirdējām Toma stāstītajā, Latvija ir bagāta ar ūdeņiem un vismaz tuvākajā laikā mums nav jāraizējas par dzeramā ūdens trūkumu. Dažkārt pat plūdos varam teikt, ka tā ir par daudz, bet lielajā vairumā pasaules valstu dzeramā ūdens resursi ir ierobežoti un tas rada lielu spriedzi. Tiek minēts, ka tie ir pat divi miljardi iedzīvotāju, kuriem ikdienā raizes rada ūdens pieejamība. Kā attīra ūdeni, lai tas būtu dzerams, un kā inženieri nāk talkā ar jauniem risinājumiem ūdens sagādē? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas asociētā profesore Linda Mežule.
"Mums tiešām ir paveicies ar ūdens resursu pieejamību un daudzumu. Mums arī ir paveicies arī ar ūdens kvalitāti lielā mērā. Kādreiz, kad liekas, ka ir lielie plūdi, negribētos to milzīgo daudzumu, bet tad, protams, arī uznāk sausuma periodi, bet visā visumā pazemē ūdens resursi ir pietiekami. Vismaz šobrīd," raksturo Linda Mežule. "Bet daudz kur citur pasaulē tā tiešām ir liela problēma, un patiesībā arī salīdzinoši netālu, teiksim, Dienvideiropas valstīs, jau šobrīd cilvēkiem šī resursa nepietiek. Ir ļoti daudz mēģinājumi un cīņas, un dažādi risinājumi, kas tiek piedāvāti, lai, pirmkārt, saglabātu to, kas ir, recirkulētu, atgrieztu apritē ūdeni un mēģinātu izbalansēt starp to patēriņu, kas nepieciešams iedzīvotājiem, ar to, kas nepieciešams industrijai. Jāsaprot jau arī tas, ka ne tikai mums dzeršanai tas ūdens ir vai mājsaimniecībā vajadzīgs, bet arī visā ražošanā."
Bet, ja runājam par pasaules sausajiem reģioniem, kur ir lielākā problēma - ūdens tur ir ļoti dziļi? Vai ir problēma to tīri tehniski dabūt līdz cilvēkiem vai tur tīri fiziski tā ūdens arī ļoti dziļi nemaz nav?
Sandis Dejus: Sausie reģioni noteikti saistīti ar to ūdens pieejamību tieši dziļumā . Ja mēs, piemēram, paskatāmies filmas par faraonu kapenēm vai citiem Ēģiptes noslēpumiem, tad tur bieži vien tas viss notiek ļoti dziļi pazemē un ūdens nav ne ziņas. Latvijā noteikti šādas kapenes nevarētu izveidot vai līdzīgus pieminekļus, vienkārši mums lāpstas attālumā zem zemes parādās gruntsūdeņi un tas ūdens ir daudz vienkāršāk pieejams.
Tas nozīmē, ka ir zemes un valstis, kur noteikti jārok daudz dziļāk un tie ir simtiem un pat, iespējams, tūkstošiem metru, līdz mēs sasniedzam šo ūdens līmeni, kurš varētu tikt izmantots kaut kādā veidā ūdensapgādē. Bet šeit atkal ļoti svarīgi saprast arī to, jo pazemē ir vairāk dažādu cilvēkiem absolūti nevajadzīgu "štruntu" kā zelts, naftas, dimanti, litijs un vēl kaut kādas pilnīgi nevajadzīgas lietas, jo šī augsnē ir vairāk piesārņota ar šo visu, jo arī ūdens resurss ir daudz piesārņotāks un daudz sarežģītāk sagatavojams dažnedažādām vajadzībām, gan dzeramā ūdens vajadzībām, gan arī dažādiem ražošanas procesiem. Lai sagatavotu šo ūdeni, ir jāizmanto dažādas sarežģītas tehnoloģijas, kas ir salīdzinoši dārgas un nepieejamas, it sevišķi mazāk turīgos reģionos, kur šis ūdens nav pieejams. -
Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt.
Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.
Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.
Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties.
Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka.
Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.
Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža.
Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss.
Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona.
Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.
-
3. martu Apvienoto Nāciju Organizācija ir pasludinājusi par Savvaļas dienu un šogad īpaši izceļ investīcijas un ieguldījumus sugu atjaunošanā. Raidījumā skaidrojam, vai dabas aizsardzība ļauj arī pelnīt, ne tikai liek investēt.
Bieži dzirdam sakām, ka dabas un vides aizsaradzība un klimata mērķu izpilde ierobežo peļņu un prasa lielas investīcijas, tomēr pētījumi norāda, ka zaļās darbavietas un zaļā ekonomika jau šobrīd nodrošina ekonomiskus ieguvumus. Vai dabai un klimatam saudzīga saimniekošana ir savienojama ar peļņu un jaunām darbavietām? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē ekonomists Mārtiņš Danusēvičs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors, vides zinātnieks Jānis Brizga, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks, un Edvards Kušners, Latvijas Bankas ilgtspējas vadītājs.
Indikatorsugas Latvijas dabā, kas liecina par tīru vidi
„Ir augi, kas var vienlīdz labi jūtas gan kopmītnēs, gan pieczvaigžņu viesnīcās, un ir tādi, kuri spēj dzīvot tikai luksusa klases apartamentos,” tā, runājot par tiem augiem, kas dabā sastopami tikai bioloģiski un ekoloģiski augstvērtīgās vietās, teic savvaļas augu eksperte Linda Uzule. Iztaujājam viņu par labas vides indikatoriem augiem Latvijas dabā.
"Izlics tīras vides indikators ir Ziemeļu upes pērlene," jau sarunas sākumā min eksperte.
Lai arī saruna ir par augiem, tomēr tas ir pirmais, kas kā indikatorsuga tīrai videi dabā nāk prātā Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE IP LatViaNature" ekspertei Lindai Uzulei. Jāpiebilst, ka Ziemeļu upespērlene piesārņojuma dēļ jau ierindota teju izmirstošu dzīvnieku sugu sarakstā. Un dabas eksperti tur slepenībā tās dažas upes Latvijā, kur šī gliemene mīt, lai pērļu kārotāji tai nedzītu pēdas un tādejādi neiznīcinātu vēl atlikušos eksemplārus mūsu upēs.
Bet kā jau pieteikumā minēts, tad saruna būs par augiem, tām indikatorsugām Latvijas dabā, kas liecina par tīru vidi. Ja runa ir pa ūdenstilpju augiem, tad tās nav baltās ūdensrozes, kas liecina, ka vide ap šiem skaistajiem ziediem ir tīra. Linda Uzule sagrauj šo mītu.
Patiesībā tie ūdensaugi, kuri signalizē par tīru ūdeni, salīdzinot ar pieminēto balto ūdensrozi, ir izmēros krietni mazāki un necilāki pēc izskata. Tos var atpazīt tikai ļoti vērīgi dabas vērotāji. Piemēram, smalkā najāda - smilgas resnuma kātiņš ar nelielu izspūrušu garenu lapu pušķīti galā. Audziņš mazs, bet ļoti nozīmīgs Latvijas ezeros.
-
Februāris - mīlestības mēnesis un mīlestība ir kas tik ļoti raksturīgs cilvēkiem kā dzīvām būtnēm. Sākot no antīkās pasaules domām par dažādo mīlestību, līdz pat mūsdienām, kad laulības vairumā pasaules valstu veidojam jūtu vadīti. Ko tādas spēcīgas jūtas kā mīlestība dara ar mūsu organismu, prātu un sabiedrību kopumā?
Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē antīkās kultūras pētniece Ilze Rūmniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, sociālantropoloģe Diāna Kiščenko, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. -
28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības?
Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave.
Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā
Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu.
Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt.
Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām.
Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot.
Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu [email protected]
Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā.
Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu. -
Kur vēl labāk vērot dabu, sekot gada laiku maiņai un emocionāli pieķerties dažādiem organismiem, kas labprāt uzturas cilvēka tuvumā - kā piemājas dārzā! Bet arī šīs piemāju teritorijas skar izmaiņas dabā un klimatā. Kā mūsu dārzi mainījušies daudzu gadu laikā un kāda ir bioloģiskā daudzveidība pagalmā?
Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus, botāniķe, Latvijas Dabas fonda pārstāve Rūta Sniedze-Kretalova, bioloģe, Vides risinājuma institūta speciāliste Rūta Abaja un Pasaules Dabas fonda pārstāve Madara Merle. -
Toms Bricis šoreiz nav studijā, jo atrodas Cēsīs, kur norisinās konference “Cēsis 2025: kultūra un klimats. Dialogs par nākotni un dzīves kvalitāti”. Tāpat kā visi pārējie, arī kultūras nozare saskaras ar klimata pārmaiņām.
Ir divi galvenie aspekti, ko kultūras un mākslas cilvēki plāno pārrunāt šajā tikšanās reizē. Būtiskākais ir gauži praktisks, ar ko jau tagad saskaras būvnieki un kultūras mantojuma sargātāji – kā klimatam draudzīgi renovēt un restaurēt vēsturiskās ēkas un saglabāt vēsturiskās vērtības. Skaidrs, ka siltināšana muižai vai pilij atšķiras no mūsdienu dzīvojamās mājas vai dzīvokļu mājas siltināšanas. Pilis un muižas ir jāpadara energoefektīvākas, bet siltināt un mainīt fasādi kā blokmājai, būtu šī mantojuma zaimošana.
Un otrs aspekts – kā caur mākslu un kultūru varam runāt par klimata pārmaiņām.
"Šeit gan man pašam ir dažās situācijas bijis skeptisks skats un es centīšos gūt no māksliniekiem pamatojumu un pārliecību, ka ir veidi, kā caur mākslu nodot vēstījumu cilvēkiem, kas par klimata pārmaiņām neaizdomājas," atzīst Toms Bricis.
Saruna ar energoauditoru Kārli Grīnbergu, kurš ir pieredzējis kultūrvēsturisko būvju renovācijā, un arī kultūras vēstnieci Ēriku Mālderi, kura piedalīsies Vidzemes mākslinieku izstādē ar nosaukumu “Klimata pārbaude”, kurā runā par to, kā ar mākslas starpniecību runāt par klimatu. -
Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija?
Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors.
Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda.
"Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa.
Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta.
"Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa.
Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei. -
Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.
"Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa.
"Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta.
"Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš.
Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana?
"Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa.
"Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek."
Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt.
"Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš.
Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi.
"Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa.
"Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu.
Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem?
Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu."
"Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa.
"Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas.
Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš.
Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa?
"Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā.
Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?"
Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem
Termins "izdegšana" kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados, kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.
Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta, palielināta garīgā attālināšanās no darba, negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd.
Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz Šekspīra darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz izdegšanas sindromu literatūrā var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls Tomass Budenbroks jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus. Tā savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī.
Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās.
Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa.
Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos. -
Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā?
Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis.
"Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs, tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība."
Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".
Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai.
"Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns.
Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem.
Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos.
Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā.
"Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns.
Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.
-
Sniega pēdējās desmitgadēs kļūst arvien mazāk. To jūtam arī šajā ziemā, kad sniegs ir reta parādība. To arī spilgti parāda dati.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izmanto šādu metodiku: tas paņem visas savas meteoroloģiskās stacijas un no 1. oktobra līdz 30. aprīlim izrēķina vidējo ziemas rādītāju visā Latvijā. Dati ir analizēti kopš 40. gadu beigām, un, savelkot vidējos rādītājus pa desmitgadēm, atklājas šāda aina: ja iepriekšējās desmitgadēs bija ziemas, kad sniega ir pavisam maz un tad atkal daudz, bet vidējais rādītājs līdz 1990. gadam parasti bija 6-7 centimetri, tad šajā gadsimtā, pat sākot jau no 90. gadiem, rādītājs ir nokritis uz 4,8 centimetriem. Pēdējā desmitgadē tie ir 4,1 centimetrs. Ja vēl pieliktu piecas ziemas, kas ir bijušas šajā desmitgadē, rādītājs jau nokrīt zem četriem centimetriem. Samazinājums ir acīm redzams. Statistiski rēķinot, procentuāli, varētu teikt, kopš pagājušā gadsimta vidus sniega ziemās mums ir par 34% mazāk.
Latvijas Universitātes pētniece Gunta Kalvāne, fenoloģe, kas skatās, kā laikapstākļi, klimats ietekmē dzīvo dabu gan īsā, gan ilgākā termiņā, atzīst, ka sniega trūkuma ietekmi uz augiem un dzīvniekiem ir grūti nošķirt no pārējiem apstākļiem, jo tas ir tikai viens ķēdes posms. To ļoti labi pierāda arī šī ziema. Ziemas sākumā redzējām, ka nav sniega, jo ir pārāk silts, otrs, ka nav sniega, bet ir sals un iestājas kailsals.
Ja mēģinām izšķirt kādus procesus, kur ir tikai sniega ietekme, tad redzamāko, kur tiešām sniegam ir svarīga lomā, Gunta Kalvāne minēja pārnadžu - stirnu, briežu, mežacūku un lielo plēsēju populācijas dinamiku.
--
Vēl par to, ka laika prognozes kļūs precīzākas
Eiropas vidēja termiņa laika prognožu centrā 25. februārī mākslīgā intelekta vadīts modelis kļūst par operatīvu prognožu sistēmu. Tūlītējs un pēkšņs laika prognožu precizitātes pieaugums nav gaidāms, bet šis solis ļauj cerēt, ka būs revolucionāras izmaiņas ilgtermiņā.
Līdz šim laika prognozēšanā izmantoja skaitliskos modeļus. Datorprogrammai iedod datus par to, kādi laikapstākļi jeb atmosfēras stāvoklis ir pašreiz, un, izmantojot algoritmus, vienādojumus, tiek rēķināts, kā gaisa masas un vispār atmosfēras īpašības mainīsies turpmāk, kas pēc tam tiek pārvērsts laika prognozēs. Galvenās problēmas, kāpēc šīs prognozes joprojām bieži ir neprecīzas, ir divas, - ir datu trūkums, jo šai datorprogrammai, lai veiktu aprēķinus, ir jāzina visi atmosfēras parametri visā pasaulē, un šādu datu nav.
Otra problēma ir datoru jaudu trūkums, jo, lai aprēķinātu šo visu, datorjaudu pietrūkst.
Līdz šim raudzījās kvantu datoru virzienā, ka tie ar ļoti milzīgām jaudām, un tad tā vairs nebūs problēma. Bet mākslīgais intelekts šo problēmu var risināt, jo vairs tik ļoti neizmantos sarežģītos fizikas vienādojumus, jo tas atcerēsies, ko ir darījis iepriekš, ko vairs nevajag pārrēķināt. Un tas spēja atrast līdzīgus gadījumus vēsturē un iekļaut prognozēs.
Kad mākslīgā intelekta prognozes kļūs par realitāti tādā izpratnē, ka tās būs precīzākas par pašreiz izmantoto skaitlisko modeļu prognozēm, to vēl ir pāragri spriest. Bet ir skaidrs, ka ir sperts nopietns solis, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita nereāls. -
Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters.
Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās?
Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs.
Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs.
Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā apkopotās senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba.
Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu.
Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi.
Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā.
Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.
-
Raidījumu esam veltījuši Valentīna dienas noskaņām dzīvnieku pasaulē. Cilvēks ir radījis sarežģītu sociālo shēmu, kā iepazīstas, dibina kontaktus, draudzības, vēlāk arī partnerattiecības. Dzīvnieku pasaulē katrai sugai ir savi paradumi un stingri rakstīti likumi, kuriem sekot. Taču kā dzīvnieki nonāk viens otra uzmanības lokā, dzīvojot slēgtā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Dabā stiprākais ir iekārojamāks pretēja dzimuma acīs, bet ģimenes dibināšana sākas ar skaistu gada parādi - riestu. Kā tas notiek ierobežotā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Kā speciālisti darbojas par dzīvnieku "savedējiem" un kā rodas pēcnācēji šādos kontrolētos apstākļos? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un ihtiologs, Zinātniskā institūta "BIOR" Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.
Raidījuma ievadā zinātnes ziņas
Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju
Mēs mēdzam lietot tādus teicienus kā “pafantazēsim - kā būtu, ja mēs tagad atrastos vienā vai otrā vietā”, “manās fantāzijās es dažkārt mēdzu darīt vienu vai otru lietu” un tamlīdzīgi. Bet izrādās, ka nelielai daļai pasaules iedzīvotāju ir afantāzija, un tas nozīmē, ka viņi nespēj neko vizuāli iztēloties, un par to tad vietnē “Live Science”. Tātad, ja cilvēkam ar afantāziju liek iedomāties, ka viņš, piemēram, atrodas pludmalē un redz rietošas saules starus, kas jūras virsmu oranžā un zeltainā krāsā, tad viņš visticamāk neko tādu neredzēs. Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju, tomēr pētījumi par šo parādību vēl ir visai ierobežotā skaitā.
Kafija nāk par labu cilvēka zarnu mikrobiomam
Ja par afantāziju vēl daudz kas nav zināms, tad gadsimtiem ilgi daudz ir zināms par aromātisko dzērienu kafiju. Tajā pašā laikā ir parādījies daudz un dažādu versiju gan par kafiju, gan citiem produktiem, piemēram, šokolādi vai vīnu un to, kā tie atsaucas uz cilvēka organismu.
Uzticēties var speciālistiem - ārstiem, kuri, ja runājam kafiju, ir teikuši, ka divas līdz trīs kafijas tases dienā organismam nekaitē un pat nāk pat labu, piemēram, sirds veselībai, un šoreiz apstājāmies pie raksta vietnē “Scientific American”, kurā vēstīts par kafijas labvēlīgo ietekmi uz zarnu baktēriju darbību - par šo aspektu nudien līdz šim nekas plaši nav bijis zināms.
Mikro- un nanoplastmasa spēj uzkrāties cilvēka galvas smadzenēs
Vēl īpaši pēdējo gadu laikā ir bijis daudz publikāciju par mikroplastmasu - plastmasas daļiņām, kas mazākas par pieciem milimetriem un var būt pat ar izmēru viens nanometrs, ko mēs ar aci tad redzēt nevaram. Ir bijuši skaidrojumi, ka mikroplastmasa nu jau pilnīgi noteikti nonāk mūsu organismā, ņemot vērā, kādi plastmasas kalni peld gan jūrās un okeānos, gan vienkārši ir kaut kur izsviesti.
“CNN” publicēts raksts, kur minētas atsauces uz dažādos laikos veiktiem pētījumiem, tostarp uz pavisam nesen publicētu pētījumu žurnālā “Nature Medicine”. Šajā pētījumā zinātnieki analizējuši smadzeņu, nieru un aknu audus, kas jau agrākos gados iegūti no cilvēkiem, kuriem veikta tiesu ekspertīze. Smadzeņu audos salīdzinājumā ar aknām un nierēm konstatētas lielākas polietilēna proporcijas, un, kas vēl būtiski, lielāka mikro- un nanoplastmasas koncentrācija novērota to mirušo cilvēku smadzeņu paraugos, kuriem ir bijusi fiksēta demence, attiecīgi mikro- un nanoplastmasa ievērojami nogulsnējusies uz smadzeņu asinsvadu sieniņām un imūnajās šūnās.
-
Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.
Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas. Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē.
Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.
Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas. Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē.
Senie alfabēti
Nesen arheologi ir uzgājuši šobrīd senāko alfabētu – Sīrijas ziemeļos uz nelielas māla plāksnītes atrasts zīmju raksts, kas tapis pirms aptuveni četriem ar pusi tūkstošiem gadu. Par to, kā veidojušies senie alfabēti – feniķiešu, grieķu un romiešu – un kā cilvēki tolaik ir sapratušies, lietojot šos agrīnos burtu rakstus, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas profesore Ilze Rūmniece.
Līdz šim par senāko alfabētu jeb zīmju rakstu, kur noteiktu skaņu apzīmēja burts, uzskatīja feniķiešu alfabētu, bet 20024.gada nogalē ASV pētnieciskās Džona Hopkinsa universitātes arheologi publicēja rakstu par atradumu Sīrijā, proti, par pirksta lieluma cilindriskiem māla veidojumiem, uz kuriem bija ieskrāpētas zīmes, kas, kā uzskata universitātes pētnieku komanda, ir izkārtotas alfabētiskā secībā.
Šie mālā iespiestie raksti tiek attiecināti četri ar pusi tūkstošu gadu senu laika posmu. Un šie arheoloģiskie atklājumi liecina, ka alfabētiskā rakstība varētu būt aptuveni 500 gadus vecāka nekā līdz šim datētais feniķiešu alfabēts, kas nāk no mūsdienu Libānas teritorijas. Tiesa gan, ja paskatās kartē, tad senās tautas un ciltis dzīvojušas ne pārāk tālu cita no citas Vidusjūras austrumos. Lai vai kā, kamēr zinātnieki vēl tikai šifrē visus uzietos rakstus mālā, tikām aplūkojam, no kurienes nācis un kā veidojies šodien Eiropā lietotais alfabēts.
Zinātnieka grāmatu plaukts
Šoreiz vēsturniece Ineta Lipša stāsta par savu izvēlēto grāmatu. Atbilstoši raidījuma tēmai arī grāmata ir par vēsturi – par to, kas vēsture ir pašlaik un to, kā pagātne un tagadne viena ar otru mijiedarbojas.
Ineta Lipša ir Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece un žurnāla "Latvijas Arhīvi" atbildīgā redaktore. Viņa iesaka grāmatu "What is History, Now? How the past and present speak each other" ("Kas ir vēsture tagad?")
Grāmatas redaktores Sjūzena Lipkomba (Suzannah Lipscomb) un Helena Karra (Helen Carr) ir noorganizējušas 19 vēsturnieku esejas, kas rakstītas vieglā valodā. Katrai esejai pievienota ieteicamā literatūra. Dažas tēmas, kurām veltītas esejas šajā grāmatā: kāpēc globālā vēsture ir svarīga?; kāpēc vēsture ir pelnījusi būt kino filmas? Kas ir tautas vēsture?; kā varam rakstīt impēriju vēsturi?; slavējošā atmiņa; vai mūsu emocijām ir vēsture. -
Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā vēja parki ietekmē dzīvo dabu un cilvēku. Pētījumu šajā jomā kļūst arvien vairāk, tam klāt nāk asās diskusijas par vēja parku izbūvi iekšzemes teritorijās. Kas atklāts un izpētīts par putnu un sikspārņu migrāciju? Vai vēja parki jūrā ietekmē jūras dzīvniekus un kā ir ar pašu cilvēku?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. -
Kas ar vēju notiek Latvijā klimata pārmaiņu dēļ? Viens ir skaidrs - vēji kļūst lēnāki. Ne ļoti, bet tomēr. Un izrādās, ka zinātniekiem un klimatologiem pētīt vēju ir krietni sarežģītāk, nekā, piemēram, gaisa temperatūru un tās izmaiņas.
Vēji kļūst lēnāki un tas rada neizprati pētniekos. Nav skaidras atbildes uz šo jautājumu.
Latvijā jārunā par vidējo vēja ātrumu, kas, kā parasti, ir grūti izprotami un sajūtams. Bet klimata pētījumi rāda, ka references periodā no 1961. līdz 1990. gadam vidējais vēja ātrums Latvijā bija 3,5 metri sekundē. Pēdējā trīsdesmitgadē - no 1991. līdz 2020. gadam - tie ir trīs metri sekundē, samazinājums par 0,5 metriem sekundē.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone saka, ka nav liels samazinājums, bet, ja skatāmies procentuāli, tie ir aptuveni 15%, kas ir starp šīm divām trīsdesmitgadēm samazinājušies.
Nav varbūt pilnībā korekti salīdzināt ar citiem parametriem, bet, piemēram, nokrišņu pēdējā trīsdesmitgadē par 4,4 procentiem vairāk, un to mēs uzskatam par gana lielu kāpumu. Bieži runājam, ka klimata pārmaiņu dēļ kopumā nokrišņu daudzums pie mums palielinās. Tā kā vēja ātruma samazinājums par 15% tomēr ir gana redzams.
Raugoties tālākās prognozēs, Dace Zandersone no Meteoroloģijas centra stāsta, kā klimata pārmaiņu scenārijos izskatās, kas ar vidējo vēja ātrumu notiks, ja tas līdz šim ir diezgan stabili nedaudz samazinājies, kas notiks tālāk. -
Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene.
"Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs uztveram to notikumu laiku, kas ilgāks, ātrāks vai īsāks."
Zanda Rubene atzīst, ka viņa to dēvē par subjektīvo laika izjūtu, jo cilvēkam nav varas pār laiku.
Viņa atsaucas uz norvēģu antropologu Ēriksenu, kurš norāda, la digitālajā laikmetā laika izjūtai ir piemērojams kā grēdas princips. Notikumi, kas mūsuprāt saistās ar mūsu dzīvi, krājas un pārvietojas tādos tempos, ka nespējam tos akumulēt un aptvert, un izveido ko līdzīgu grēdām.
"Grēdas princips liek mūsos rasties sajūtai, ka laika nav, ka ir drausmīga steiga un stress no tā visa," norāda Zanda Rubene.
"Vēl viens jēdziens, kas raksturo šo laikmetu un situāciju, ir vienlaicīgums. (..) Lēnās laika izjūtas šobrīd pietrūkst. Digitālajā laikmetā secīgumu un lēnumu ir aizstājis vienlaicīgums. (..) Tas grēdas princips un vienlaicīgums ir tas, kas liek mums visiem teikt – nav laika, nav laika. Kāds ar mums grib parunāt... Runāšana un sarunāšanas ir tas lēnais laiks. Sakām – ne tagad. Bērniem, piemēram," atzīst Zanda Rubene.
Vai un kā pāreja uz vasaras laiku ietekmē veselību?
Nav aiz kalniem laiks, kad atkal griezīsim pulksteņus vienu stundu uz priekšu, un atkal daļai cilvēku nāksies pielāgoties vasaras laika režīmam. Vai tiešām pulksteņu grozīšana divreiz gadā tikai negatīvi ietekmē mūsu organismu un īpaši pavasaros, kad viena stunda no laika it kā tiek nozagta? Vairāk par to, kā pārēja uz vasaras laiku iedarbojas uz cilvēku veselību un uzvedību, sarunā ar miega speciālisti Martu Celmiņu.
"Katrai lietai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. ASV arī tad, kad bija mēģinājums palikt vienā laikā, cilvēki bija neapmierināti," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra pediatre, miega speciāliste Marta Celmiņa, kad ir iepazinusies ar rakstu, kas pirms teju diviem gadiem tika publicēts populārzinātnisko rakstu vietnē „Science Daily”, kur runa bija par divdesmit gadu ilgušu pētījumu vairākos ASV štatos, kurā atklāts, ka ikgadējā pāreja uz vasaras laiku ir saistīta ar letālu autoavāriju pieaugumu par sešiem procentiem.
Kolorādo Universitātes pētnieki konstatēja, ka nedēļā pēc pavasara laika maiņas nepārtraukti pieauga letālo negadījumu skaits. Jāņem vērā, ka pētījums attiecas tikai uz datiem vienā nedēļā, bet neraugoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, palūkojam, kā pāreja uz vasaras laiku, kad it kā viena stunda diennaktī mums tiek nočiepta, ietekmē cilvēka organismu un uzvedību.
Bet raidījuma iesākumā par Saules un Mēness "dejām"
Ir sācies solārais pavasaris. Interesanti, ka aizvadītajā nedēļā piedzīvojām dienu, kad bija astronomiskā ziema, meteoroloģiskais rudens un solārais pavasaris.
Interesanti, ka kalendāram vienalga, kas notiek laukā aiz loga. Starp citu, par kalendāru runājot – zinām, ka ir Saules kalendārs, tātad tas, kurā Zeme apriņķo ap Sauli, bet mums ir arī pavadonis Mēness, arī tam ir kalendārs, to lietojuši, piemēram, senie ēģiptieši. Kāda tam īsti funkcija un kā salāgot Saules un Mēness ritmu? To skaidro astronoms Ilgonis Vilks.
- Visa fler
