Avsnitt
-
Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks.
Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju.
Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?
Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas.
Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.
Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs
redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam.
Arī no krievvalodīgo puses?
Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku. Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam.
Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem.
Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.
Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet
lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.
To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.
Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.
Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.
Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas
Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm.
Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem.
Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu. -
Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai.
Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus.
„Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs.
Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis.
„Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."
Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu.
Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus?
Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā.
Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju.
Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters.
Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly").
"Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.
-
Saknas det avsnitt?
-
Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja.
Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā.
Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties.
"Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers.
"Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis
Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.
-
Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi?
Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem.
Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa.
Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti.
Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.
Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus?
Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna.
Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam.
Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.
Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā.
Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.
Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus.
Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.
-
„VEF” un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”.
Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde, bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde.
VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.
Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā.
Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai.
Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem. Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība. -
Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.
Zinātnes ziņas
Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā
Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību.
“Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku.
Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to”
Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt.
Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni?
Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies.
Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem.
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam ([email protected], 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.
Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.
-
Aizvien biežāk dzirdam piesaucam dažādus medikamentus, ar kuru palīdzību ātri un bez īpašas piepūles var zaudēt lieko svaru. Pēdējos gados lielu populariāti guvuši diabēta pacientiem paredzēti medikamenti, kas ļaujot ātri atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Lai notievētu, tos lietojot pat slavenas aktrises; un tievētgribētāji tik aktīvi steiguši iegādāties šos medikamentus, ka bešā paliek tie, kuriem šīs zāles patiešām vajadzīgas. Holivudas slavenību iedvesmoti cilvēki visā pasaulē izmēģina šos līdzekļus, kas sākotnēji paredzēti pavisam citiem mērķiem - diabēta ārstēšanai. Kas īsti ir šie semaglutīdi un cik pamatota ir to lietošana? Ar kādu mērķi tie radīti un vai brīnuminjekcija vai tablete kādu dienu patiešām ļaus atbrīvoties no liekajiem kilogramiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dietoloģe, Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Laila Meija.
Patiesībā mēs esam ļoti priecīgi, ka ir arī mums palīdzīgs rīks tieši lai ārstētu aptaukošanos, jo aptaukošanās - tas ir atzīts, ka tas nav tikai izlaidīgs dzīvesveids, ka daudz ēd un maz kustās, tam tiešām ir ļoti daudz medicīnisku cēloņu, gan ģenētisku cēloņu. Cilvēkiem bieži ir izmainīta vielmaiņa, ir izmainīta sāta sajūta, apetītes regulēšana, arī ēšanas kāri lielā mērā nosaka ģenētika. Protams, tas darbojas kopā ar dzīvesveidu. No otras puses, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas ievērošot visas rekomendācijas, un tomēr visu dzīvi svaru kontrolēt ir ārkārtīgi grūti. Tā kā aptaukošanās problēma pieaug, protams, arī tiek meklēti risinājumi dažādi, arī medikamenti, kas palīdzētu aptaukošanos mazināt," norāda Laila Meija.
Medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds, sākotnēji tika radīti, lai ārstētu otrā tipa cukura diabētu, bet tad pamanīja, ka ir papildus ieguvums - svara zaudēšana. Tāpēc šī viela ir reģistrēta arī svara mazināšanai, tikai ir atšķirīgas devas un atšķirīgi soļi, kā šīs devas palielina.
"Šī aktīvā viela, ja tas tiešām ir medikaments, tā ir arī pierādīta kā efektīva svara mazināšanai," atzīst Laila Meija.
Kas notiek, ja cilvēkam liekas, ka viņam ir mazliet par daudz kilogramu, un vienkāršāk, kā vienmēr, ir iedzert tableti, nekā domāt par savu dzīvesveidu un visu pārējo? Ja veselam cilvēkam, kuram viss it kā strādā, vēl no malas ar kaut kādiem medikamentiem ir dota iespēja kaut ko savā organismā izmainīt, kāds ir efekts un kādas ir sekas?
Laila Meija: Īslaicīgais efekts, protams, būs, svars mazināsies, jo cilvēks vienkārši ēd mazāk. Un ēšana mazāk un retāk var būt ieguvums, bet tas varbūt arī gluži otrādi, process, kas pēc tam, ja šo medikamentu nelieto visu mūžu, arī būtībā šīs maltītes regulācijas izjauc. Cilvēki ir priecīgi - negribas ēst, es visu dienu neēdu, pēc tam es paēdu jebko, bet vienkārši ļoti maz. Un, apēdot kaut ko ļoti maz, arī nevēlamus produktus, tik un tā tas svars zudīs. Un līdz ar to daudziem ir eiforiska sajūta, cik labi un es varu dzīvot.
Jautājums, kas notiek tālāk? Protams, šiem cilvēkiem nav šis medikaments jālieto visu mūžu, viņi arī paši to negribēs, jo tās ir arī izmaksas. Būs daļa cilvēku, kam tiešām šis medikaments jālieto visu mūžu, tāpat kā, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, bet tā būs neliela daļa, kas ir nopietni slimi ar aptaukošanos.
Par ēšanas traucējumiem, no vienas puses, tas varētu palīdzēt nepārēsties, kam ir bulīmija, no otras puses, tiem, kam iepriekš jau bijuši ēšanas traucējumi, viņiem jau tāpat ir problēmas, kā saka, sliktas attiecības ar ēdienu, ar maltītēm, šie medikamenti varētu būt patiesībā nelabvēlīgi. Galvenais - ja cilvēks tikai lieto medikamentu, bet nemaina dzīvesstilu, kas jau kā lozungs skan, tātad gan uzturu, gan fiziskās aktivitātes, tad tas ilgtermiņa efekts nebūs vai būs gluži pretēji - negatīvs.
Es, nozīmējot medikamentus, vienmēr saku, tagad jums ir kolosāla iespēja, jūs neesat tik ļoti atkarīgs no savām vēlmēm, kārēm, jūs varat pārdomāti, bez tādas pārēšanās izvēlēties tos produktus, kas ir veselīgi, mierīgi iemācīties gatavot veselīgi, jo nav tā drebuļa. Tāpat arī kustības.
(..) Ja mēs runājam par cilvēkiem, kam nepatīk daži lieki kilogrami, protams, tās nav indikācijas un nevajadzētu izrakstīt. Nu, bet mēs līdzās redzam, kas saņem šo medikamentu.
Veselības inspekcijā raidījuma veidotāji noskaidroja, ka Latvijā nav novērots, ka šādus medikamentus izrakstītu nepamatoti, bet informācija liecina, ka citviet pasaulē pietrūkst jau daudzviet šo medikamentu, kas ir vajadzīgi diabēta pacientiem. Tas liecina, ka iespējams, citur ir viegli tikt pie šiem medikamentiem arī tie, kas varbūt pat nelegālā veidā tos iegādājas internetā.
Laila Meija atgādina, ka nelegāli iegādāti medikamenti var būt arī bīstami.
Skaistumkopšanas injekciju plusi un mīnusi
Kamēr mediķi vēl nav izdomājuši, kā cilvēkiem novecojot var atjaunot smadzeņu, sirds, kaulu vai citu iekšējo orgānu darbību, tikām vismaz sejas ādu var saglabāt svaigāku krietni ilgāku laiku, pateicoties botulīna toksīna, hilauroskābes, kolagēna, hidroksilapatīta un vēl citu ādas pildvielu injekcijām. Senākā no šīm vielām – botulīna toksīns – pazīstama jau no 70. gadiem. Kas ir šo injekciju sastāvā? Cik tās drošas un veselīgas? Kas ir kolagēns, koenzīms, botokss un kā šīs vielas darbojas mūsu organismā, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes asistenta pienākumu izpildītāja un Latvijas Universitātes medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova.
Aina Semjonova arī skaidro par riskiem, ko var izraisīt minētās injekcijas, vispirms viņa kā ķīmiķe un farmaceite stāsta, kā iedalās jau minētie filleri, jeb ādas pildvielas, ko izmanto skaistumkopšanā.
Bet par kādu sev īpašu grāmatu stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta, Jūras Monitoringa nodaļas vadošā pētniece Solvita Strāķe.
Viņa izraudzījusies Robina S. Šārma grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Pētniece atzīst, ka grāmata ilgi laiku gulējusi plauktā un šobrīd pienācis laiks to ievērot. Tā ir par cilvēku pašpilnveidošanos, par pašdisciplīnu, par domu pārvaldīšanu. kas ir aktuāli mūsdienu pasaulē.
"Šobrīd, kad ir ļoti saskaldīta un trauksmaina ikdiena, lai arī katrs cenšas, arī es, sevi disciplinēt, es teiktu, ka domu pārvaldīšana ir samērā grūta. Lasot šo grāmatu, es labāk izpratu teikumu par to, ka prāts ir gan mūsu sabiedrotais, gan ienaidnieks," atklāj Solvita Strāķe.
-
Savvaļas ugunsgrēki mežos nu jau kļuvuši par biežu parādību visos pasaules reģionos. Kā dabas vide atjaunojas pēc uguns nelaimes? Vai koki iet bojā vai tomēr ataug? Vai sadeg visa dzīvā radība, vai tomēr ir kādi dzīvnieki, kas labprāt apdzīvo šādu vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Latvijas Universitātes profesors Guntis Brumelis un entomologs, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pasniedzējs Kristaps Vilks.
"Ugunsgrēki dabai nedara neko sliktu. Ugunsgrēki rada ekonomisko zudumu cilvēkam. Tas posts ir cilvēkam, nevis dabā," norāda Guntis Brumelis. "Ugunsgrēki vienmēr ir bijuši, vienmēr būs. Daļa dabiski izceļās ar zibeni. Bet vēsturiski lielākā daļa ugunsgrēku ir cilvēka radīti, it sevišķi kad cilvēki ierīkoja līdumus, dedzināja mežus, ierīkoja lauksaimniecības zemes, tālāk attīrīja krūmus ar ugunsgrēka palīdzību. Tātad cilvēks izraisīja lielāko daļu ugunsgrēku. Bet
daba ir pielāgojusies ugunsgrēkiem un ugunsgrēki nekad neizposta visu mežu. Reti būs tāda teritorija, kur visi koki ir sadeguši, parasti daļa koku paliek dzīvi un un degumi ir ļoti heterogēni, nav vienādi. Būs vieta, kur neviens koks nav miris, ir vietas, kur visi koki ir miruši un pa vidu."
Arī Kristaps Vilks piekrīt, ka ugunsgrēks dabā īsti nav nelaime.
"Es arī piekrītu apgalvojumam, ka meždegās, man patīk šis vārds attiecībā uz degumiem mežā, tā nav dabas katastrofa. Tur patiesībā koncentrējas daudz dzīvības pēc tam, tieši pēc degšanas, jo degšana rada struktūras, kas nav parastā mežā, nedegušā mežā. Šajās vietās uz apdegušām kritalām var dzīvot sugas, kas citur nav," skaidro Kristaps Vilks. "Protams, daļa augsnes dzīvnieku, kas nelido, aiziet bojā. Bet es vienmēr saku: jāpatur prātā tādi kā svaru kausi - vienā svaru pusē ir parastās sugas, kas ir visur, to skaitā būs arī kādi lēnīgi kukaiņi vai gliemezīši, vai daudzkāji, kas nevar aizbēgt. Un viņi aizies bojā. Daļa no viņiem izdzīvos. Kā Guntis jau minēja, mežs neizdeg visur vienādi, būs ieplaciņas ar mitrākiem apstākļiem, tur viņi saglabāsies un varēs kolonizēt atpakaļ deguma teritoriju. Un tad ar sugas otrā svaru kausā, kas ir dabas retumi, kuriem citur vienkārši nav māju. Viņi dzīvo tieši meždegās." -
Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku.
No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs.
Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums.
Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus.
Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas.
Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā. -
Cilvēks un nauda ir vienas no sarežģītākajām attiecībām. Vienam nauda ir mērķis, citam - līdzeklis mērķa sasniegšanai, taču pilnīgi visiem attiecības ar naudu veidojušās no bērnības pieredzes, laikmeta, kurā dzīvojam, un izpratnes par to, kurš kontrolē kuru - nauda tevi vai tu naudu.
Šoreiz lielajā sarunā skaidrosim, kā mūsdienu latvieša attiecības ar naudu, parādu, trūkumu un bagātību ietekmējusi padomju pieredze un 20. gadsimta banku krīzes. Kāpēc viduslaikos būt nabagam nebija netikums, bet mūsdienās skrējiens pēc naudas "iedzen kapā"? Palūkosimies uz cilvēka attiecībām ar naudu caur vēstures, psiholoģijas un sociālantropoloģijas acīm.
Par naudu un tās nozīmi sarunājas vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, sociālantropologs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. -
Liela daļa mūsu ikdienas darbību ir automātiskas - mūsu ķermenis un prāts tās ir iegaumējis, ļaujot mums atcerēties jaunas lietas. Taču, kā īslaicīgā un automātiskā atmiņa darbojas cilvēkiem, kuri pārcietuši dažādas slimības? Kas notiek mūsu galvās, kad mācāmies automatiskas darbības un kāpēc dažkārt atceramies vecus faktus, bet aizmirstam, kāpēc atnācām uz veikalu? Kas notiek ar mūsu ierastajām darbībām un neseno notikumu atminēšanos, kad kļūstam vecāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras pasniedzējs, VCA Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.
Vai dabas līdzekļi var palīdzēt asināt prāta modrību?
Neviens vien līdzeklis aptieku plauktos sola uzlabot prāta darbību un atmiņu. Ginko, žeņšeņs, rozmarīns… Vai tiešām mēs savu atmiņu varam uzlabot, lietojot preparātus ar minētajiem augiem? Ko tie sevi slēpj un vai arī Latvijas dabā ir rodami augi, kas uzlabo atmiņu un cilvēka kognitīvās spējas, stāsts Rīgas Stradiņa universitātes Lietišķās farmācijas docētāja Inga Sīle.
Āzijas floras pārstāvji žeņšeņs, divdaivu ginks, eleitorokoks, rožainā rodiola jeb zeltsakne jau izsenis ir atzīti kā atmiņu uzlabojoši ārstniecības augi, un izrādās, šīs senču zināšanas nav tikai mārketinga triks, bet tiešām šie augi ir labi izpētīti un to ķīmiskajā sastāvā atklātas vielas, kas palīdz labāk darboties mūsu atmiņai.
Inga Sīle norāda, ka lignānu savienojumi šajos augos ir tie, kas veicina atmiņas uzlabošanos, bet šie savienojumi ir arī sastopami citos augos un ir arī atbildīgi arī par imūnsistēmu un palīdz hormonālās sistēmas darbībai. Nav vienas konkrētas vielas, kas vieno pieminētos augus. Katram augam būs savas aktīvās vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz mūsu atmiņu.
Inga Sīle vairākus gadus arī ir pētījusi Latvijas dabā augošos ārstniecības augus un šie pētījumi rezultējušies grāmatā „"Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Vai arī mūsu platuma grādos ir atrasti augi, kas uzlabi atmiņu? Latvijas florā nav daudz tādu, kas tiešā veidā uzlabo atmiņu, tie būs vairāk svešzemju augi, bet tos var kultivēt dārzos.
Par izvēlēto grāmatu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Šnē.
Viņš izraudzījies detektīvstāstus un konkrēti par Šerloku Holmsu.
Aicinājums izvēlēties kādu dārgumu grāmatu plauktā bijis grūts un izaicinošs uzdevums, jo ikdienā ir daudz jāstrādā ar literatūru un dažādiem pētījumiem par vēsturi un arheoloģiju.
"Pēc pārdomām paliku nevis pie zinātniskas literatūras, bet pie daiļlitratūras. Nav nekāds noslēpums, ka ne viens vien arheologs un vēsturnieks ir arī detektīvromānu cienāts, tāpēc grībētu pievērst uzmanību vienam no saviem iecienītākajiem literārajiem tēliem - Šerlokam Holmsam," stāsta Andris Šnē. -
Klimata pārmaiņas draud ar lielākiem plūdiem, ilgstošākiem sausuma periodiem, negaidītām salnām un bez sniega ziemām. Šādiem apstākļiem tiek pielāgotas arī dažādu pārtikas augu kultūras. Ko var ģenētiski modificēt tā, lai tas būtu droši augam, videi un patērētajam, un kādu stihiju priekšā pat visizturīgākā šķirne ir bezspēcīga? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors, Latvijas Universitātes profesors Nils Rostoks un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes profesore Dina Popluga.
-
Aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijā piedzīvojām itin bargas salnas. Nekas neparasts Latvijas pavasarim, bet ik gadu sāpīgi tiem, kas kaut ko audzē - vai tie būtu piemājas dārziņi vai plaši lauki, bet ir kultūras, kas cieš.
Klimata pārmaiņas situāciju diemžēl ir padarījušas riskantāku. No vienas puses tas varētu šķist pretrunīgi - ja kopumā kļūst siltāks, kāpēc salnas varētu kļūt bīstamākas? Un nav pat runa par klimata pārmaiņu radītām straujākām laika svārstībām. Tādas pavasaros mums bijušas vienmēr. Taču tagad, ja uznāk siltums martā un aprīļa pirmajā pusē, tas ir krietni siltāks, nekā agrāk. Un pēdējos gados ir jau vairākkārt sasniegti iepriekš nepiedzīvoti siltuma viļņi tik agri pavasarī. Tas liek augiem pāragri attīstīties. Un ja viengadīgos augus mēs vēl varam paši kontrolēt - kad sēt, kad stādīt, tad ogulājus un augļukokus mēs nepierunāsim mazliet pagaidīt. Ja ir silts, tie sāk ziedēt, bet salnas, pat sasilstošā klimatā, tik drīz nepazudīs.
Jau vēsturiski aukstuma viļņi aprīļa beigās un maijā ir bijuši ar temperatūru krietni zem nulles, bet tad bija mazāk kam nosalt. Tagad salnas un aukstuma viļņi lielākoties pat ir vājāki, bet zem nulles temperatūra noslīd, taču sazaļojis un saziedējis ir daudz vairāk.
Aukstums mūs sasniedz no Skandināvijas un Arktikas. Kamēr Skandināvijā ir plaši sniega lauki un Arktikā gaiss vēl nav sasilis, tikmēr jekurš divu trīs dienu ziemeļu vēja plūsmas periods vēso gaisu atnes līdz mums. Un ir ārkātīgi reti tādi pavasari, kad atmosfēras cirkulācija sakritību un nejaušību dēļ mūsu reģionā neieslēdz šo ziemeļu vēju režīmu. Pēdējā izteiktā reize bija 2018. gadā, kad maija sākumā kā sāka valdīt dienvidu gaisa masas, tā visu mēnesi turpināja, un kad pēc tam sāka ieplūst gaisa masas no Skandināvijas, tās vairs nebija tik aukstas, lai radītu salnas. Tiesa, ziemeļos tagad gaiss kopumā sasilst gana ātri, jo dienas Arktikā jau ir daudz garākas, nekā pie mums, un daļā Arktikas jau ir sākusies polārā diena, kad saule nenoriet nemaz un lai arī vājāk, nekā pie mums, bet silda visu diennakti.
--
Atskatoties uz aprīli kopumā, var teikt, ka tas nav palicis kaunā uz citu gadu aprīļu fona, jo šomēnes bija gan sniegs, gan vasarīgs siltums un spēcīgi pērkona negaisi, kam atkal sekoja aukstums, salnas un aizvadītajās brīvdienās arī dažviet snidzis. -
Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors.
Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos?
Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti
Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni.
Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu?
Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur.
Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies.
Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā.
Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K
Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs.
Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada.
Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.
Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde
Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem.
Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi.
“Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē. -
Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle.
Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros
Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi.
"Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.
Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle.
"Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis.
Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?
"Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene.
Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči.
"Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822.
Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk."
Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.
Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.
Noslēgumā zinātnes ziņas
Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas?
Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta.
Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti
Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem.
Kāpēc žāvāšanās ir lipīga?
Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū.
Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).
Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas
Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.
-
Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.
"Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns.
Pērtiķi var būt ļoti bīstami.
"Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns.
Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.
"Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns.
Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot.
"Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties.
Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus."
Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.
Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško.
"Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.
Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.
Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne.
"Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne.
Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet").
"Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne. -
To, vai jūras dzelme glabā zelta lādes un pirātu apslēptos dārgumus, diezin vai uzzināsim, taču jau šobrīd zināms, ka arī Baltijas jūrā un arī Latvijas iekšējos ūdeņos glabājas liecības no senas pagātnes. Ko pēta zemūdens arheologi? Ko slēpj upes Latvijā un mūsu Dzintara jūra?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologi - Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskais aistents Jānis Meinerts un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists Kaspars Markuss Molls. -
Jau gadu desmitiem runā, ka Ziemeļatlantijas jeb Golfa straume var apstāties un Eiropā tad sāktos ledus laikmets. Tomēr nav tik traki.
Ziemeļatlantijas straume, kas silda Eiropu, biežāk tautā saukta par Golfa straumi, ir jau gadu desmitiem diskusiju objekts – tā apstāsies, palēnināsies, savārgs, izzudīs un ko tad mēs Eiropā darīsim? Sasalsim ragā? Pētniekiem šis ir ciets rieksts joprojām, bet pagaidām straume plūst kā plūdusi un silda Eiropu kā sildījusi.
Starp citu pats nosaukums Golfa straume nav saistīts ar golfu, sporta spēli, bet gan ir fonētiski pārņemts, neiztulkojot no angļu valodas. Angliski to sauc Gulf stream un Gulf ir līcis, ar to domājot Meksikas līci, kur šī straume sākas.
Pilnīgas skaidrības, kas ar straumi notiks nākotnē, nav, un tas rada lieliskus apstākļus dažnedažādām teorijām un pat sazvērestībām.
Dažādas sazvērestības un spekulācijas rodas un arī zinātniekiem ir grūti noskaidrot patiesību par Golfa straumi, jo okeānu straumes un to ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir viena no vissarežģītākajām procesu sistēmām uz Zemes. To ir grūti ne tikai prognozēt, bet pat novērot un konstatēt tās esošo stāvokli. Skolas mācību grāmatās vai kādos populārzinātniskos rakstos parasti ir uzzīmēta karte, kur ar sarkanu bultu norādīts, kā siltais ūdens plūst no ASV piekrastes uz Eiropas ziemeļiem. Dabā tas diemžēl ir daudz sarežģītāk.
Okeanogrāfija Latvijā nav tā populārākā zinātnes nozare, taču lai aptvertu problēmas lielumu, pietiek izprast galveno metodi, kas tiek izmantota šādu procesu pētīšanā, un tā ir modelēšana jeb datorsimulācija.
Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Informācijas tehnoloģijas institūta asociētais profesors Arnis Lektauers. Viņš skaidro, kāpēc sarežģīti dabas procesi faktiski nemaz nav līdz galam izpētāmi.
Vēl arī par to, ka aizvadītās Lieldienu brīvdienas piedāvāja gana košus laikapstākļus - karstuma rekordus un vasarīgus negaisus, kas bijuši arī pavasarim netipiski spēcīgi un pat postoši. -
Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par ļoti neparastiem eksperimentiem uz mūsu planētas. Cilvēkam nav lemts doties uz citu galaktiku, Visuma centru vai laika mašīnā novērot, kā radies kosmoss. Taču mēs to mērķtiecīgi darām tepat uz Zemes - eksperimentos, kuros cenšam rast atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes meklējamas neiedomājami tālu vai sen. Kas ir šie eksperimenti? Kā mums sokas ar atbilžu meklējumiem, stāsta Kārlis Dreimanis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors, un Andris Šternebrgs, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātnes jomā, fizikas doktors.
Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas.
-
No ziemas miega modušies lāči, cilvēka tuvumā jau drošāk jūtas lūši, aizvien diskusijas par vilku sirojumiem lopkopju tuvumā. Kā klājas plēsējiem Latvijā? Ko zinām par šo dzīvnieku uzvedību un kā šīs zināšanas var palīdzēt sadzīvot ar Latvijas mežu iemītniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš un šī paša institūta vadošā pētniece Guna Bagrade.
Nesen plašsaziņas līdzekļos varējām lasīt informāciju par to, ka ASV zinātnieki pēc DNS paraugiem ir klonējuši pirms 10 tūkstošiem gadu izmirušu vilku sugu. Vai pēc pieejama fosilā ģenētiskā materiāla ir iespējams no jauna radīt sen izmirušas sugas, skaidro ģenētiķis Īzaks Rašals.
Par savu izvēlēto zinātniskās fantastikas grāmatu stāsta astronomijas entuziaste, "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Viņa iepazīstina ar Daniela Suareza (Daniel Suarez) triloģijas pirmajām divām daļām "Delta-v" un "Critical Mass" (Kritiskā masa)
"Grāmata zināmā mērā ieskicē to, ko varētu sagaidīt no kosmosa izpētes un apguves nākotnē. Šobrīd tā vēl ir zinātniskā fantastika ar būtisku uzsvaru vārdā zinātne," atzīst Anna Gintere.
Triloģijas trešā daļa vēl top. - Visa fler
