Avsnitt
-
Jau vairākas desmitgades zinātnieki meklē veidu, kā atdarināt to, kas dabā tik šķietami viegli tiek veidots – zirnekļa zīdu. No kā šis dzīvnieks tik prasmīgi veido savus tīklus? Ne reizi vien dzirdēts, ka šis biomateriāls pārspēj pat tēraudu un cilvēka radītu izturīgāko polimēru gan stingrībā, gan elastībā. Kā dabisku zirnekļa zīdu var radīt mākslīgi un kādam nolūkam tas kalpotu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes doktorants, Organiskās sintēzes institūta zinātniskais asistents Viktors Romaņuks un jaunuzņēmuma "PrintyMed" vadītāja Jekaterina Romanova.
Kā zirneklis pin savu tīklu un no kā tas sastāv, vairāk stāsta zirnekļu pētniece Inese Cera.
Zirnekļu zīds ir viens no izturīgākajiem dabas materiāliem, un jau vairākas desmitgades zinātnieki aktīvi pēta tā īpašības un meklē veidus, kā to atdarināt. Šis biomateriāls izceļas ar unikālu stingrības un elastības kombināciju, kas pārsniedz pat kevlāra un tērauda īpašības. Turklāt zirnekļu zīds ir bioloģiski saderīgs un bioloģiski noārdāms, padarot to par daudzsološu materiālu ne tikai materiālzinātnei, bet arī medicīnas un kosmētikas nozarēm. Tomēr zirnekļu zīda proteīnu (spidroīnu) iegūšana no zirnekļiem industriālos apjomos nav iespējama viņu kanibālistiskā un teritoriālā dzīvesveida dēļ. Šis ierobežojums ir veicinājis alternatīvu spidroīnu iegūšanas metožu izstrādi biotehnoloģiskā ceļā. OSI ar sadarbības partneriem Kristapa Jaudzema vadībā ir izstrādājis inovatīvu metodi mākslīgā zirnekļa zīda šķiedru iegūšanai ar uzlabotām fizikālajām īpašībām, kuru elastība ir gandrīz divreiz lielāka nekā dabiskajam zirnekļa zīdam.
Latvijas Zinātņu akadēmija šo atklājumu ir atzinusi par vienu no izcilākajiem sasniegumiem zinātnē 2024. gadā. Pētījums tapis, sadarbojoties pētniekiem Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Karolinskas institūtā Zviedrijā.
Pirms iepazīstam, kā zinātnieki spējuši radīt zirnekļa zīdu, zinātnes ziņas.
Par pupiņām uz Marsa, smadzeņu implantu, kas darbina virtuālu dronu, ASV prezidenta inaugurācijas ceremonijas vēsturi un notikumiem Latvijas zinātnē, tostarp ornitoloģijā stāsts zinātnes ziņās.
Marsa satelītattēlos pamanītās pupiņām līdzīgās ģeoloģiskās formas varētu norādīt uz ūdens un dzīvības pazīmēm.
Iespējams, dzirdot šoteikumu, kādiem rodas jautājums: “Kādas vēl pupiņas uz Marsa?” Bet fotogrāfijas, kas pēdējās nedēļas laikā ne reizi vien bijusi ieraugāma tīmeklī, ataino ēdamajām pupiņām vienreizēji līdzīgus objektus, bet tās gan nav ēdamās pupiņas. Tās ir ģeoloģiskas formas, kas patiesībā ir sasalušas smilšu kāpas. Attēlu var apskatīt arī vietnē “Live Science”.
Smadzeņu implants ļauj paralizētam cilvēkam ar domu spēku vadīt virtuālu dronu.
Konkrētajam cilvēkam ir tetraplēģija, attiecīgi visu četru locekļu - kāju, roku - paralīze. Līdz ar to cilvēks, tikai skatoties uz dronu ekrānā, vienkārši domā, ka kustina pirkstus. Cilvēka smadzeņu signālus interpretē mākslīgā intelekta modelis, kas tālāk tiek izmantots, lai vadītu simulētu dronu.
Labākam priekšstatam par šo var ielūkoties vietnē “Nature”.
Amerikas inaugurācijas tradīcijas aizsākušās pirms daudziem gadsimtiem.
Vēl viens šīs nedēļas būtisks notikums ir ASV 47. prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija, un temats, kas arī ir vesela pētījuma cienīgs, tā ir inaugurācijas tradīciju vēsture. Par šo tad stāstu var meklēt “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē. Kā tur norādīts, tad, neskatoties uz to, ka inaugurācijas diena parasti tiek svinēta ar dažādām parādēm un ballēm, tas nav stāsts tikai par greznību. ASV vēsture apliecinājusi, ka pat pēc strīdīgām vēlēšanām, pat Pilsoņu kara laikā, prezidenta inaugurācija ir bijis galvenais simbols miermīlīgai varas nodošanai, un tas ir viens no Amerikas konstitucionālās demokrātijas pamatiem.
Par inaugurācijas tradīciju evolūciju vairāk lasāms “Nacionālās ģeogrāfijas” lappusēs.
Nedēļas nogalē ikvienu aicina stundas garumā pie barotavām skaitīt ziemojošos putnus.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība no 24. līdz 26. janvārim aicina ikvienu stundas garumā piedalīties akcijā “Ziņo par putniem dārzā 2025”.
-
Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni izvēlējies ļoti neparastu un tomēr tik bieži sastopamu pāreju mūsu dabā - malu. Vieta, kurā dabā satiekas divas atšķirīgas vides. Ceļmala, grāvmala, jūrmala vai mežmala. Varbūt upes mala vai dzelzceļa mala. Ekologi tās dēvē par ekotoniem. Te satiekas dažādas sugas, uzkrājas piesārņojums un nonāk arī invazīvās sugas.
Par Gada dzīvotni raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Ainārs Auniņš.
Redzamākās malas mūsu ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas.
Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta. Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, varam atrast krāšņās lauku nezāles – magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas un parastās kreimules. Malas piesaista apputeksnētājus, savukārt tie – putnus, tā veidojot ļoti aktīvu zonu, kura pozitīvi ietekmē arī līdzās esošās dzīvotnes. Malas ir īpaši nozīmīgas tiem dzīvniekiem, kuriem dzīves laikā ir nepieciešamas dažādas dzīvotnes, piemēram, ir putni, kuriem olu dēšanai vajag mitrāku vietu, bet barības meklēšanai sausu.
Raidījuma ievadā Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš iepazīstina ar Metjū Stjuarta grāmatu "Galminieks un ķeceris" (Matthew Stewart. "The Courtier and the Heretic: Leibniz, Spinoza, and the Fate of God in the Modern World").
Tā vēsta par diviem zinātniekiem, kas darbojās 17. gadsimta vidū. Galminieks ir Vilhelms Leibnics, viens no matemātikas ideju pamatlicējiem, ķeceris - Benedikts Spinoza, oriģināli domājošs cilvēks, kuru jau agrā jaunībā izdzina no ebreju kopienas.
Vēl arī stāsts par Gada sēni un Gada gļotsēni
Gada sēne izskatās kā aplaizīta stikla karamele, bet gada gļotsēne atgādina krāsainu spageti tīklu.
Skatot šī gada sēņu pasaules nominanti, var droši pagalvot, ka tā jau pirms tam ir uzvarējusi sēņuskaistumkonkursā vai, pareizāk sakot, krāšņumkonkursā - spīdīgu cepurīti, sākot no zaļa toņa līdz oranžam - zaļā jeb papagaiļu stiklene ir ļoti izskatīga sēne. Latvijas Mikologu biedrība izvēlējusies zaļo stikleni par gada sēni, lai pievērstu tai sabiedrības uzmanību, izceltu bioloģiskās daudzveidības un biotopu aizsardzības nozīmi.
Zaļā (papagaiļu) stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu – tās koši zaļā cepurīte un kātiņš ir īsts dabas brīnums. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ. Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951. gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012. gadā. Lai gan pasaulē tā izplatīta suga, Latvijā šī stiklene ir ļoti reti sastopama: līdz 2024. gadam zināms vien nepilns desmits atradņu. Par gada sēni stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele.
Bet režģa gļotsēne šogad ierindota kategorijā Gada gļotsēne. Jāatgādina, ka patiesībā, neraugoties uz to nosaukumu, gļotsēnes nav sēnes. Tām kopīgs ir fakts, ka gan vienas, gan otras vairojas ar sporām, taču dzīves sākumā gļotsēnes vairāk atgādina dzīvniekus, jo jēlam olas baltumam līdzīgais plazmodijs var pārvietoties, meklējot labāko barošanās vietu. Kā savulaik žurnālistiem teikusi šo organismu pētniece un popularizētāja Julita Kluša, tad tas ir vienšūņa un sēnes apvienojums.
Tātad, šī gada gļotsēņu godā tikusi režģa gļotsēne. Dabā labi pamanāma pat neiesvaidītam šo organismu pazinējam, izskatās kā plaukstas lieluma tīkls jeb režģis, savīts no vārītiem spageti, un arī līdzīgi kā iepriekš pieminētā zaļā stiklene, šī gļotsēnes maina krāsu savā attīstības stadijā, sākot no baltas līdz tumši sarkanbrūnai. Tad, kad šis veidojums ir nobriedis, izskatās kā sērā izmērcēti un krietni papluinīti aizkari uz satrupējušiem kokiem. Vairāk par to, kāpēc šim titulam izvēlēta režģa gļotsēne, stāsta gļotsēņu entuziaste Vija Sīmansone.
Ja dabā pamanāt minēto organismu, tad ieteicams to apbrīnot ar acīm, nepieskaroties mīkstajam tīklojumam, bet ja pirkstiem nav miera, tad drīkst pieskarties tā saucamajiem aizkariem - bāli dzeltenām skrandām, kas liecina, ka režģa gļotsēne ir sasniegusi pilnbriedu un iestājusies sporu attīstības stadija.
Visi dabas vērotāji ir aicināti ziņot par saviem režģa gļotsēņu atradumiem portālā dabasdati.lv vai arī facebook grupā "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem". Tāpat arī portālā dabasdati.lv mikologi gaida ziņojumus un fotoattēlus par gada sēni - zaļo jeb papagaiļu stikleni. -
Saknas det avsnitt?
-
Klimata pārmaiņas sev līdzi nesīs jūras līmeņa celšanos un tas nozīmē, ka gribam vai nē, bet daļa no Latvijas kontūras pēc simts gadiem būs nedaudz jāpārzīmē. Jūra pamazām nograuž Latvijas krastus. Dažkārt to uzskatāmi redzam pēc lielām vētrām. Kā šis process notiek? Kuri ir problemātiskie punkti piekrastē? Kā tas ietekmē dažādus piekrastes biotopus un cilvēkus, kas dzīvo piekrastē? Vai krasta erozija dod arī kādus labumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Eksakto zinatnu un tehnologiju fakultātes docents Jānis Lapinskis, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte.
-
Līdzīgi kā zeme šajā siltajā ziemā nekļūst balta, arī Baltijas jūrā nav ledus, vismaz Latvijas piekrastē. Tā kļūst arvien mazāk arī pēdējās desmitgadēs maigo ziemu dēļ.
Tā kā jūra ir gana liela, īpaši virzienā ziemeļi-dienvidi, reģionālās atšķirības ir ievērojamas. Piemēram, pagājušajā ziemā, kas mūsu pusē bija vērtējama kā silta, ziemeļos bija gana auksta. Tāpēc ledus klāto platību bija vairāk par normu. Arī šogad Botnijas līcis ir aizsslis pamatīgāk, nekā vidēji šajā laikā, kamēr mūsu galā jūrā ledus nav un ūdens temperatūra ir augstāka, nekā tai vajadzētu būt.
Vēsturiski arī iepriekš Baltijā ir bijušas ziemas, kad jūra neaizsalst un ledus nav. Viena no maigākajām ziemām bija nesen 2019./2020. gada ziema bija silta ne tikai pie mums, bet visā Baltijas jūras reģionā, kas rezultējās ar mazāko ledus klāto platību - 37 tūkstoši kvadrātkilometru, kas ir 10% no jūras.
Visas jūras platība ir gandrīz 380 tūkstoši kvadrātkilometru, maigajā ziemā ar ledu bija klāti tikai 10 % pašos ziemeļos. Bargākajās ziemās aizsalst līdz pat 90 % jūras virsmas un pēdējo reizi tāds gadījums bija 1987. gadā. Statistika rāda, ka šādu ziemu kļūst arvien mazāk.
Somijas pētnieki ir veikuši pētījumi, kur ziemas sadala bargās un ļoti bargās. Par ļoti bargu sauc ziemu, kad Baltijas jūrā ledus ir 91% un vairāk, par bargu - 61% un vairāk. Arī maigās ziemas kļūst arvien maigākas.
Pēdējā bargā ziema reģionā bija 2010./2011. gadā, kad aizsala ap 61 % jūras. Tā bija barga ziema arī Rīgas jūras līcī, kad bija sarežģīti kuģošanas apstākļi.
-
Pievēršamies robotiem, datoriem un tehnoloģijām, ko esam radījuši un turpinām radīt savai ērtībai. Viens no 2024. gada izceltajiem atklājumiem zinātnē Latvijā ir robots, kurš saprastu vienkāršā dabiskā valodā izteiktas instrukcijas. Tas būtu īpaši noderīgi dažādu dienestu darbā un dinamiskos apstākļos, piemēram, dabā. Kā sazinās robots un cilvēks? Kopā ar robotikas un mašīnmācīšanās ekspertiem un pētniekiem skaidrojam, cik viegli vai grūti robotam ir saprast cilvēka norādes. Stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš.
"Robotika nav atrisināts jautājums. Robotus fiziski jau mēs protam uztaisīt, bet viņiem iedod šo saprašanu par pasauli, kas ir valoda, savienota ar redzi, tas vēl īsti nav atrisināts. Šie jēdzienu vektori, kas mūsu projektā, labi izdevās savienot to, ko mēs tekstā runājām - ābols, galds un tamlīdzīgi - ar 3D telpas pikseļiem jeb vokseļiem, viņiem piekārtot šos jēdzienu vektorus, kurš pikselis, vokselis ir ābols, kurš ir galds, tas kaut kādā ziņā ir varbūt ja ne unikāls Latvijai, tad katrā ziņā mēs esam tālu tikuši," atzīst Guntis Bārzdiņš.
"Līdz tam brīdim, lai robots domātu un dzirdētu, un redzētu tikpat efektīvi kā cilvēks, ir vēl diezgan tāls ceļš manā skatījumā ejams, kaut vai tāpēc vien, ka nu tas enerģijas daudzums, ko patērē cilvēks to visu izdarot, un tas enerģijas daudzums, ko šobrīd vēl patērē robotus ar savu mākslīgo intelektu ir 10000 reižu atšķiras. Ir kur kļūt efektīvākiem," piekrīt Modris Greitāns.
--
Bet vispirms par to, ko tomēr robotam ir sarežģīti apgūt un vēl viņam nevar uzticēt. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesoros Agris Ņikitenko.
Kā arī izzinām unikālu valodu, ko cilvēks radījis pēdējā gadsimta laikā - programmēšanas valodu.
Ne gluži valoda, bet saziņas veids, kas sastāv no nullēm un vieniniekiem jeb binārā koda, ir pamatā ikviena datora programmai. Kā cilvēks radīja saziņas veidu ar datoru, proti, programmēšanu un algoritmus, lai to saprastu šī mašīna, skaidros uzņēmuma "Longenesis" izpilddirektors un LU pētnieks Emīls Sjundjukovs.
Programmētāji aizvien turpina izstrādāt jaunas un jaunas programmas, kas varētu aizstāt minēto skaitļu virknes, lai cilvēks spētu savā dzimtajā valodā pateikt datoram, ko tam darīt. Te mēs nerunājam par mākslīgo intelektu, kas, protams, ir saistīts ar datoriku, bet šoreiz aplūkojam to, kā cilvēks lika un liek datoram veikt konkrētas funkcijas. -
Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš.
Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta.
Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij.
Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē.
Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas.
Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts.
Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā.
Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta.
“Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā.
No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. -
Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) tapis pirmais promocijas darbs, kas izstrādāts sadarbībā ar kodolpētniecības centru CERN. Tajā izstrādās komponentes daļiņu paātrinātajam, kas noteikti daudziem ir sveša būve un arī pašu zināntieku un inžnieru vidū tiek dēvēts par vienu no sarežģītākajiem izpētes aparātiem. Guntis Pikurs (attēlā) strādā ar aditīvām ražošanas tehnoloģijām un pēta, kā tās ir izmantojamas paātrinātāju izgatavošanā. Kas slēpjas ar aiz vārdiem aditīvā ražošana, kas daļiņu paātrinātajam ir vēderā un kā mūsu inžnieru prasmes var likt lietā šī aparāta darbināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju indtituta pētnieks Guntis Pikurs un Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Ratkus.
Kā darbojas daudzfunkcionālais klasteris un kas ir planetārās dzirnavas - ielūkojamies LU Cietvielu Fizikas institūta laboratorijā.
Kopā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta mikroskopijas laboratorijas pētnieci Līgu Ignatāni stāvu pie kādas iekārtas - uz palielas pamatnes kaste ar daudz vadiem, kas savienoti ar trim monitoriem. Uz viena ekrāna redzu ķīmisko elementu periodisko tabulu un grafiskas līknes, uz otra - dažādi dati un uz trešā - melnbalts attēls, kas vairāk atgādina mākslinieka veidotu grafiku. Arī sienas šajā telpā izliktas ar melnbaltu kvadrātu paneļiem, un, ja ne šī lielā dūcošā uzparikte, tad domātu, ka esmu nonākusi dizaina studijā, kur grafiķi uz datora ekrāniem veido mākslas darbus.
Taču te mani iepazīstina ar vienu no jaunākajām cietvielu fizikas institūta iekārtām - skenējošo elektronu mikroskopu. Gudrs un vienlaikus ļoti jutīgs aparāts, kas pētniekiem parāda miljoniem reižu palielinātus materiālus, pats tos sašķiro, bet lai labi strādātu, no apkārtējiem pieprasa mieru un klusumu. Līga Ignatāne iepazīstina tuvāk ar šo superjaudīgo mikroskopu.
Pētnieces uzdevums ir izstrādāt dažādus sensorus, ko tālāk var izmantot biologi vai mediķi, nosakot, piemēram, vīrusus. Līga Ignatāne turpina stāstu par skenējošo elektronu mikroskopu, iepazīstinot, ka šī iekārta arī pati sadala un apstrādā pētāmo materiālu, kas ielikts, tā teikt, mikroskopa vēderā. Bet vispirms informācija par laboratorijas telpu, kas ierīkota, lai mikroskops varētu darboties labi.
Skenējošais elektronu mikroskops ir tikai viena no institūtā esošajām iekārtām. Ir vēl daudz citu gudru, sarežģītu iekārtu, kuras var redzēt tikai tad, ja esi ģērbts no galvas līdz kājām speciālā aizsargtērpā, bet par to stāsts kādā no turpmākajiem raidījumiem.
Ielūkojamies arī pētnieka Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā
Ko lasa pētnieks, kura ikdienas darba jautājumi saistīti ar to, kā augi savstarpēji sazinās? Ielūkojamies Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docenta, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītāja Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā.
Viņš stāsta par tetraloģiju "Viņpus vārtiem", kuras autors ir rakstnieks Aivars Kļavis. Četru romānu ciklā ietilpst darbi "Rīgas kuprītis", "Ceļojošā cirka gūstekņi", "Piesmietais karavīrs" un "Adiamindes āksts".
-
Lielā Daugava, straujā Gauja, Lielupe un Venta, un tad vēl lērums mazāku upju - vairāk nekā 12 tūkstošu kopā. Tāda ir upju statistika mūsu zemē. Ne velti upes ir Latvijas ainavai tik raksturīgas un cilvēka dzīvei šajā teritorijā tik tuvas, ka droši varam teikt, ka cilvēka dzīve Latvijas teritorijā izsenis bijusi upju krastos. Tās arī izmantojam, gan laivojot, gan makšķerējot, gan arī ražojot elektrību. Gan jau ka par upēm Latvijā var teikt, cik upju, tik dažādu stāstu par tām. Tomēr, ko zinām par Latvijas upēm - kas atrodas to dziļumā, kur tās sākas un beidzas? Cik "veselas" un tīras ir Latvijas upes un kā tajās "ceļo" piesārņojums?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. -
Ziemas plūdi nav nekāds jaunums Latvijā, tomēr klimata pārmaiņu dēļ ziemas kļuvušas siltākas un jau gandrīz ik gadu upes no krastiem iziet nevis pavasaros, bet jau decembrī un janvārī. Savukārt Zviedrijā putnu pētniekus satrauc, ka siltā ziema var radīt riskus tiem gājputniem, kas izvēlējušies palikt un pārziemot ziemeļos.
Kurzemes upēs jau ir pali un izplatīti brīdinājumi, arī Somijas hidrologi veikuši pētījumu, ka plūdi ziemās ir biežāk, jo ziemas ir siltākas.
Arī Latvijā Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Latvijas Universitāte un mežzinātnes institūts "Silava" kopīgi veikuši pētījumu, kurā kopš 1950. gada izskatīti dati par Latvijas upēm, kur ir hidroloģiskie posteņi. Rezultāti iespaidīgāki, nekā šķita.
Pēdējos gados plūdi ir biežāk, varbūt ne tik apjomīgi, un ar īsu starplaiku, nevis tikai pavasarī, tomēr pietiekami nopietni.
Pētījums rāda, ka, piemēram, Daugavā laikā no 1950. gada līdz 1987. gadam 80% gadījumu visaugstākais ūdens līmenis bijis aprīlī. Savukārt no no 1987. līdz 2022. gadam vairs tikai 40% gadījumu tas ir aprīlis, plūdu maksimums šajā laikā periodā ir martā, februārī, vai Kurzemes upēs tas ir februārī un decembrī. Tas nozīmē, ka plūdu periods ir visas ziemas garumā.
Pieminot aktuālo, mežu un krūmāju ugunsgrēki Losandželosā, Toms Bricis norāda, ka šobrīd nav pilnībā skaidrs, kas šos ugunsgrēkus izraisījis, vai tiešām tās ir tikai klimata pārmaiņas.
Taču viņš akcentē, ka daba vairs nevar izturēt to cilvēku daudzumu, kas ir Losandželosā un Kalifornijā. Tur iedzīvotāju skaits turpina ļoti strauji palielināties un līdz arī to palielinās ūdens patēriņš gan ikdienā, gan lauksaimniecībā.
"Kas vēl svarīgi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām vai vienkārši nepiemērotiem apstākļiem, būvniecība. Tā, kad paskatās tos kadrus... māja pie mājas. Tā būvēt nedrīkst. Tagad, kad viss ir nodedzis, droši vien būs jābūvē citādi," vērtē Toms Bricis.
Savukārt citus ASV štatus skāris pamatīgs sals un sniegs.
-
Gada dzīvnieks šogad - ezis. Kamēr to cildinām, pats varonis guļ dziļā ziemas miegā. Ko adatainais dārza kaimiņš dara tad, kad ir nomodā? Ko zinām par ežu dzīvi un paradumiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Inta Lange, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve, un Velga Vītola, dabas aizsardzības vecākā speciāliste Līgatnes dabas takās.
"Ezi istabā turēt neiesaku nevienam. Viņš ir nakts dzīvnieks, viņš taisa troksni, viņš būkšķina, krāc, šņāc un gāž visu, ko vien var apgāzt, un stumda gandrīz mēbeles. Labāk uzreiz viņu iekārtot ārā," atzīst Velga Vītola.
Pašai viņai ir izveidots neliels voljērs ežiem, ja kādu nepieciešams izbarot, lai putni vai kaķi netiek klāt.
"Man ļoti patīk, ka ezīšiem ir uzkrītoši katram savs raksturs. Pat ja viņš ir maziņš, viņš ir kulaka lielumā, bet viņam būs tāds raksturs! Ja paredzēts, ka brokastis tiek dotas piecos, tad pamēģini tik dažas minūtes nokavēt. Tas mazais kulaka lieluma bērniņš tev nāks šņākdams, rūkdams virsu, ko tu vispār čammājies. Un konservus no trauciņa ar karotīti vajag izņemt ātrām, ežaprāt. Ļoti prasīgs," par ezi stāsta Velga Vītola.
Ežiem labāk patīk dzīvot pie mājām, kur ir dārzi, kur var vieglāk atrast barību. Nevajag ezi nest uz mežu. Tas ir mīts, ka ežiem garšo sēnes.
Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas – baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus un brūnkrūtainais ezis Erinaceus europaeus. Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos, norādīja muzejā.
Ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Galva neliela, ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai.
Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt.
Muguru un sānus klāj 2 centimetru garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas.
Eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju – meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā. Tie ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir 5–7 gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana.
Gada kukainis un gada bezmugurkaulnieks
Zaļi spīdošais jāņtārpiņš, kas gan nav nekāds tārps, bet vabole, ir ticis pie šī gada kukaiņa titula, savukārt gada bezmugurkaulnieka gods pienākas dižajam mājas zirneklim - radījumam, ko daļa cilvēku nelabprāt redz savā mājoklī. Kāpēc jāņtārpiņi spīd un vai tiešām dižais mājas zirneklis ir tik briesmīgs kā izskatās?
Šogad Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini ir ievēlējusi jāņtārpiņu, tādējādi vēršot uzmanību gan uz interesanto dabas fenomenu - bioluminiscenci, jeb šo kukaiņu spīdēšanu, gan arī uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību.
Jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm, - tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, kas lielākoties ir tropu iemītnieces. Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš un mazais jāņtārpiņš. Tā teikts entomoloģijas biedrības izplatītajā paziņojumā presei. Bet mazie jāņtārpiņi nav tik izteikti spīdētāji, šo kukaiņu izdalīto gaismu ir grūti samanīt, tā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. -
Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.
Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.
Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš.
Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās.
NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis.
Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis.
Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu.
Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos.
Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros.
Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.
Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.
-
Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore.
Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.
Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve.
Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē).
Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki.
Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā…
Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos.
Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības.
Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.
-
Skaidrojam zināmo un nezināmo par vētrām uz Saules, citām zvaigznēm un to planētām Visumā. Gads daudzviet pasaulē iesākās ar dabas radītu salūtu - ziemeļblāzmu, atzīmējot, ka aizvien piedzīvojam Saules aktivitātes periodu. Sarunājas Andris Vaivads, Ventspils augstskolas rektors un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesors, Ints Ķešāns, IT speciālists, astronomijas entuziasts, un Raitis Misa, IT speciālists, astronomijas entuziasts.
-
Raidījumā Zināmais nezināmajā jauna rubrika. Turpmāk katru otrdienu studijā būs kolēģis Toms Bricis, lai vēstītu ne tikai par to, kāds būs laiks, un skaidrotu dažādas dabas parādības, bet lai runātu par klimatu, laikapstākļiem un to, cik mainīgā un dinamiskā pasaulē mēs šajā ziņā dzīvojam.
"Ik nedēļu esmu paredzējis runāt par gan ļoti reāliem laikapstākļiem, klimata, atmosferas un hidrosfēras procesiem, kas ir gan dabas stihijas, gan par ilga termiņa norisēm, ko ar aci bieži nemaz nevar manīt. Viens no biežākajiem raksturlielumiem, ar kuriem raksturo klimata pārmaiņas, ir dažādi vidējie rādītāji, piemēram, gada vidējā globālā temperatūra. To ir grūti novērtēt un aptvert, tāpēc, manuprāt, svarīgi uzzināt un izprast arī mazāka mēroga procesus un norises, kas pēc tam palīdz aptvert arī globālas norises," atklāj Toms Bricis.
"Būs arī tas, ko angliski sauc par "eksplaineriem" jeb izskaidrot īsi, bet saprotami kādas dabas parādības vai procesus tā lai to izpratnei nebūtu vajadzīgs grāds fizikā vai ģeogrāfijā," turpina Toms Bricis. "Piemēram, šodienas aktualitāte ir atkala, pārdzesēts lietus, ko pieminēju laika ziņas. Kas tas ir? Vienā no tuvākajiem raidījumiem arī parunāsim, kas ir ne tikai pārdzesēts lietus, bet tā tuvi radinieki - sasalstošs lietus un atkala. Būs arī diskusijai par latviešu valodu - vai atkala ir tas pats, kas sasalstošs lietus."
Bet pirmajā reizē gan atskats, kāds laikaapstākļu ziņā bijis 2024. gads, un arī stāsts par vētru pirms 20 gadiem, vētru Ervīns, kas Latviju skāra 2005. gada 8. un 9. janvārī. -
Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis.
Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra
Formas, kuras sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis.
Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta arhitektiem, paziņoja par šo figūru.
Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās, gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu.
Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.
Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam. -
Gada pirmajā raidījumā kā allaž iepazīstam šī gada putnu! Kur tas sastopams, kāds ir tā dzīvesveids un ar ko īpašs un neparasts putnu pētniecībā tieši šis putns? Stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupas organizatoriskā vadītāja Agnese Gaile.
Mājas strazds ir 2025. gada putns Latvijā. Parasts putns, taču jau 50 gadus to skaits Eiropā sarūk. Šie putni mīt arī Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē, kur jūtas labi, bet tur tā ir invazīva suga. Pie mums šo putnu skaits samazinās.
Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā. Materiāls būriem jāsagādā pašiem.
Vēl būs arī Gada putna zīmējumu konkurss, kuru izsludinās janvārī.
Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899. gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020. gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Oskara Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu [email protected].
--
Zinātnes ziņas
Gada iesākumā zinātnes tīmekļa vietnēs pieejamas dažādas prognozes par to, kādās jomās šogad virzīsimies uz priekšu. Tā noteikti nebūs medicīna vien, bet arī astronomija, mākslīgā intelekta iespējas un daudz kas cits.
Ja runājam par mākslīgo intelektu, vietnē “Nature” pieejama publikācija par to, ka mākslīgā intelekta revolūcijai sāk pietrūkt datu.
Vietnē “Nature” arī kāds pavisam nesens stāsts par mākslīgā intelekta iespējām. Mākslīgais intelekts, ko precīzāk būtu jādēvē par mākslīgajiem neironu tīkliem, varētu atšifrēt senos tekstus, kas ietverti gan apdegušos seno romiešu tīstokļos, gan drūpošās plāksnītēs ar ķīļrakstu, un tas neapšaubāmi sniegtu pētniekiem datus vairāk, nekā viņiem jebkad bijis.
Vietnē “LiveScience” lasāms raksts par to, ka zinātnieki joprojām pilnībā nesaprot, kāpēc dažām planētām ir simtiem pavadoņu, bet citām nav neviena.
Ir lietas, kas ir zināmas labi, taču par tām stāstīt ir un būs nepieciešams vienmēr. 2024. gada nogale iezīmējusies ar to, ka apritējuši 80 gadi kopš traģiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē - tās bija Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb Trešā Kurzemes lielkauja.
Līdz 5. janvārim un tad vēl no 9. līdz 11. janvārim iespējams apmeklēt “Ziemas naktis” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā. -
2024. gads zinātnē: raidījuma komandas apskats. Kāds aizvadītais gads bijis programmā Zināmais nezināmajā? Aizraujoši fakti un atklājumi, iedvesmojošas sarunas, temati, kas liek aizdomāties un atklāj pasauli no jauna.
-
Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm.
Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs?
Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.
Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos. -
Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam?
Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone.
Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu?
Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās.
Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos.
Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt!
Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam.
Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver!
Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi.
Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.
Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē. -
Viena no kontraversālakajām metodēm psihiatrijā ir hipnoze, metode, kurai ir daudz noliedzēju un daudz atbalstītāju. Šis stāvoklis starp nomodu un miegu kalpojis par impulsu un iedvesmu neskaitāmām mākslas filmām un radījis sap sevi misticisma auru. Kā īsti norisinās hipnozes seanss? Vai tā ir efektīva un objektīva metode cilvēka psihes izzināšanai? Kā hipnoze uzsāka savu uzvaras gājienu vēsturē un kāpēc ar to vairs plaši nenodarbojas mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa.
Kā nomērīt kaut ko tik netaustāmu kā sāpes?
Viena no biežākajām pacientu sūdzībām, apmeklējot teju jebkuru ārstu, ir sāpes. Hroniskas vai pēkšņas, asas vai trulas, sāpēm cilvēks radījis bagātīgu epitetu buķeti, bet kā no tā visa ārstam saprast - cik ļoti tad sāp? Kā nomērīt sāpes, lai saprastu, kad sāp par daudz? Un, vai cilvēks var izjust sāpes arī tad, ja visi rādījumi liecina, ka cilvēks ir vesels?
Subjektīvu sajūtu - sāpes - pārvērst objektīvos rādītājos, piemēram, skaitļos vai attēlos, noteikti nav tas vieglākais uzdevums, un tomēr sāpju ārstu jeb algologu ikdiena ar to ir saistīta. Mēģināsim mazliet tuvāk saprast, ar kādiem paņēmieniem mediķi var izmērīt cilvēka jutību pret sāpēm, un vai sāpes, piemēram, galvassāpes, var arī kaut kā ieraudzīt. Skaidro Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore un klīniskā ārste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers” Galvassāpju vienībā.
Lai taptu skaidrāki sāpju mērījumi, nepieciešams vispirms pieskarties arī tam, kāda tad vispār ir sāpju fizioloģija - kā noris process, kad, piemēram, uzdurot pirkstu asai adatai, ātri saprotam, ka sāp un pirksts ir jāatrauj?
Sadzīvē sāpju gadījumā kāds mums būs ieteicis vai arī paši būsim aicinājuši citiem nedomāt tik ļoti par sāpēm, pārslēgt uzmanību uz kaut ko citu, un tas tad varētu mazināt sāpes. Izrādās - šāda uzmanības pārslēgšana vai stimulu variēšana patiešām ir pamatota. Ar pārslēgšanos ir saistīta tā saucamā “vārtu teorija”, proti, mūsu smadzenes saņem nemitīgus impulsus, un sāpju gadījumā vienu signālu varam nomākt, it kā aizvērt tam vārtus, dodot smadzenēm cita veida stimulu. - Visa fler
