Avsnitt

  • Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks,
    galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais.

    Viena no visinteresantākajām lietām, kas reiz ekistēja no Latvijas apceļotāja viedokļa, bija siena šķūnīši. Savulaik, braucot pa Pededzi, Aivieksti, Salacu vai Gauju, nebija vajadzības meklēt kaut kādu telti vai naktsmītni, jo katrā pļavā bija siena šķūnītis.

    Būtībā jau visa ceļošana sākusies tikai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tā tika reklamēta un kad parādījās vidusslānis, kurš apzinās, ka ir jāceļo un kuru arī aicina ceļot – līdz tam tas bija klaidonis, kurš staigāja apkārt... Par masu izpriecu tūrisms kļuva tikai 30. gados.


    Katrā pļavā bija savs siena šķūnītis, un interesanti – ja šķūnītis bija pie mājas, tas nebija vis šķūnītis, bet pūnīte.


    Jo tradīcija bija, ka pie rijas piebūvē pūni, kurā liek salmus, kas palikuši pāri pēc kulšanas. Pēc tam šis nosaukums pāriet arī uz atsevišķām celtnēm, kur glabāja lopbarību.

    Kad iestājās ziema, pa kamanu vai ragavu ceļu varēja aizbraukt uz šīm tālajām pļavām un sienu no šķūnīšiem pārvest.


    Tāpēc nebrīnīsimies, ja klejojot pa neapdzīvotajām vietām upmalās atradīsim kādu ēku pamatus – tie ir bijušie siena šķūnīši, kuru savulaik Latvijā bija patiešām daudz, – katrā upes līkumā, kur tuvāk pienāca apdzīvotās vietas, jo zemniekiem pie mājas jau tik daudz pļavu nebija.


    Tagad mēģina saglabāt tā saucamās palieņu pļavas – tās izveidojušās tieši civilizācijas rezultātā: savulaik tās regulāri tika pļautas un drusku noganītas, bet galvenokārt – nopļautas un sieniņš pārvests. Tagad, lūk, pie Gaujas mēģina palieņu pļavas saglabāt, mākslīgi audzējot meža zirgus vai govis.

    Savulaik Broce lielākoties zīmējis, ka siens tiek sakrauts kaudzēs, un tas zināmā mērā bija saistīts ar ekonomiskajiem apstākļiem: kamēr cilvēks bija dzimtzemnieks un pļavas īsti nebija viņa privātīpašums, tikmēr šķūnīšus nebūvēja, bet sienu ļoti perfekti mācēja sakraut kaudzē.

    Tai apakšā lika zaru paklāju, lai nepūst. Sakrāva grandiozas gubas! Bet tad,


    kad zemnieki pļavas saņēma savā īpašumā, viņiem tās iedalīja uz mūžīgiem laikiem, un katrā pļavas stūrī uzreiz tapa šķūnīši – guļbaļķu ēciņas ar lielām, platām durvīm un logu virs durvīm.


    Kad piekrāmēja šķūnīša apakšu, durvis no ārpuses kārtīgi aiztaisīja ciet un sienu meta iekšā pa augšējo lūku, kamēr bija pilns līdz pašai korei. Pēc tam ziemā ļoti vienkārši visu to bija dabūt ārā. Katrā ziņā – jauniem cilvēkiem tā bija lieliska izprieca.

  • Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzējs un Džeza katedras vadītājs,
    džezmenis un džeza pētnieks Indriķis Veitners

    Latvijas džeza vēsturē bijuši dažādi kuriozi un interesanti stāsti. Tāds ir arī stāsts par latviešu džeza pionieri, trompetistu Voldemāru Lāci (1909-1985). Viņš ir viens no nedaudzajiem mūziķiem, kurš piedzīvoja Latvijas neatkarības pasludināšanu, pārdzīvoja Otro pasaules karu un profesionāli veiksmīgi darbojās padomju okupācijas gados.

    Voldemārs Lācis bijis ļoti erudīts un informēts aktuālajā. Viņš bija Beļģijas džeza kluba biedrs un viņam bija sarakste ar daudzām pasaules mūzikas instrumentu kompānijām.

    Voldomāra Lāča bagātīgais arhīvs ir saglabāts Rakstniecības un mūzikas muzejā.


    Diemžēl arhīvā iztrūkst, iespējams, visskaistākā eksponāta - Luisa Armstronga vēstuļu latviešu džezmenim Voldemāram Lācim…


    Pētnieki šīs vēstules ir redzējuši, bet Lācis tās vēlējies paglabāt pie sevis līdz mūža beigām. Visticamāk pārpratuma dēļ pēc Voldemāra Lāča aiziešanas mūžībā tās tikušas sadedzinātas…

    Vairāk un plašāk - ierakstā.

  • Saknas det avsnitt?

    Klicka här för att uppdatera flödet manuellt.

  • Stāsta pavārmākslas burvis Mārtiņš Rītiņš

    1994. gadā slavenais blūza maestro - BB Kings bija restorāna "Vincents" atklāšanā. Mēs viņam  uzdāvinājam Suitu sievu priekšnesumus, kurus viņš baudīja Cutty Sark viskija pavadījumā. Toreiz tādu viskiju sameklēt Latvijā arī bija māksla...

    "Vincentā" ēdināju slaveno čellistu Mstislavu Rostropoviču. Daudzi viņu uzskata par 20. gadsimta visizcilāko čellistu. Es nekad neaizmirsīšu to neatkārtojamo  auru, kas  toreiz valdīja "Vincentā". Pusdienu nagla bija fazāns no Latvijas laukiem.

    Monserata Kavaljē, kuru dēvē par La Superba, "Vincentā" ir ēdusi 5 reizes. Toreiz viņa koncertēja Latvijas Nacionālajā operā un Doma baznīcā.


    Kad Monserata Kavaljē dziedādama gāja pa Doma baznīcas galveno eju, ieraudzīja mani un piemiedza ar aci. Mums bija kaut kas kopīgs, abi esam veģetārieši.


    Speciālisti apgalvo, ka pateicoties veģetāram ēdienam, viņai bija tik izcila balss.

    Hosē Karerass bija pirmais viesis Rīgā, kuru cienājām ar suši. Tajā laikā "Vincents" bija vienīgais, kas gatavoja šo japāņu delikatesi, kā arī Japānas vagjū gaļu. 

    Elīnai Garančai man bija tas gods gatavot maltīti ne tikai Rīgā, bet arī Karaliskajā Concertgebouw Amsterdamā, kur 2004. gadā Mariss Jansons kļuva par orķestra virsdiriģentu. Mariss Jansons arī man bija tuvs draugs un vairākkārt bijis viesis pie manis klātajiem galdiem.

    Sena draudzība mūs saista ar Inesi  Galanti. Man bija tas gods dziedāt uz tās pašas skatuves Kanādas  Dziesmu svētkos 90. gadu sākumā, uz kuras dziedājusi arī Inese Galante. Viņa ir regulārs viesis "Vincentā". Inese sagādāja man lielu pārsteigumu, uzstājoties manā 70. dzimšanas dienas ballītē "Hanzas Peronā".


    Vēl vienai manai draudzenei - Kristīnei Opolais - labi garšo manis gatavotais Fēru salu lasis.


    Pēdējo reizi pēc uzstāšanās Latvijas Nacionālajā operā "Vincentā" rīkoju svinīgās vakariņas viņai un Andrejam Žagaram.

    Kādu laiku esmu sekojis Andrim Nelsonam viņa koncerturnejās. Neaizmirstams koncerts bija Essenē 2016. gadā, kur Andris diriģēja Bostonas simfonisko orķestri ar Kristīni Opolais kā solisti. Pēc koncerta viņu ģērbtuvē baudījām steiku un šokolādes kūku. 

    Eltonu Džonu atceros kā melnā kaviāra baudītāju pie galda, kas bagātīgi rotāts ar baltiem ziediem. 

    Depeche Mode Rīgā uzstājās trīs reizes. Viņu prasība bija - "Mārtiņš un kaviārs ar olām un bliņām". Un  noteikti kartupeļi cepti zoss taukos...

    Džo Kokers "Vincentā" bijis divas reizes, un abās obligāts bija steiks, tomāti un šokolāde. Pārsteidzu viņu ar Amedei šokolādes Nemesi. Pie mums "Vincentā" to vēl joprojām var baudīt katru dienu.

    Savu pirmo disku "Vincentā" prezentēja "Prāta vētra". Problēma bija sarūmēt 150 meitenes... Puiši ar savām  ģimenēm un es ar savu komandu vienu gadu "Vincentā" svinējām Ziemassvētkus. Atceros Renāra dzimšanas dienu 1. septembrī Skonto stadionā. Uznesu uz skatuves izcilu torti... Pēc tam visi dziedājām un dejojām. Pēc tam intervījā Renārs stāstīja, ka Vairas Vīķes-Freibergas un mans apsveikums bijis kā ķirsītis dzimšanas dienas svinībām...

  • Stāsta literatūrzinātnieks Marians Rižijs

    Vai zini, ka latviešu pirmais modernisma dzejnieks Eduards Veidenbaums nemaz nav sarakstījis vārdus tādām populārām dziesmām kā "Es zinu, visi mani nievā" un "Es esmu nabags vecpuisis"?

    "Es esmu nabags vecpuisis" nav Veidenbauma dzejolis. Kad dzejnieks satīriķis Valdis Artavs vāca tekstus jaunajai Raimonda Paula un aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammai, viņš bija šo dzejoli atradis kādā 19. gs. Jelgavas ziņģu grāmatā. ("Senas un jaunas ziņģes". LPSR Valsts Jaunatnes teātris. 1979.gads.) Koncertā E.Liepiņš šo R.Paula dziesmu pieteica: "Vārdi iz Veidenbauma!" Tā tas aizgājis tautā kā Veidenbauma teksts.

    Andris Briedis laikrakstā "e-liesma" 2017. gada septembrī raksta: "Kad Pēteris Lūcis Valmieras teātrī iestudēja Anšlāva Eglīša lugu "Pēc kaut kā cēla, nezināma..." (1990), viņš aicināja Valmieras vīru kori "Imanta" šo dziesmu ieskandēt. Grupa vīru to izdarīja. Izrāde bija ļoti populāra. Tā iemūžināta, skanējusi arī radioteātrī. Afišās, preses izdevumos un citos informācijas līdzekļos parādījās ziņa, ka dziesmas teksta autors ir Eduards Veidenbaums."


    Ap latviešu modernās dzejas aizsācēja Eduarda Veidenbauma vārdu allaž vijušās leģendas. Un iemeslu šādām leģendām ir bijis daudz.


    Dzejnieka rakstu sastādītājs Rūdolfs Egle: "Veidenbaums rakstīja maz. Vēl mazāk viņš rūpējās par uzrakstītā klajā laišanu. Dzeju tulkojumi "Austrumam" iesūtīti, nedomājot par pasākuma pastāvīgu turpināšanu,(..). Savas oriģināldzejas viņš pat slēpa. "Tikai kad laikrakstos parādījās Eduarda tulkojumi, mēs, mājinieki, dabūjām zināt, ka viņš raksta ari oriģinālus," saka māsa Karlīna." (..) Pastāv domas, ka vairākus savus pirmos literariskos darbus Veidenbaums pats iznīcinājis. Sagatavojoties uz ģimnāziju, viņš tulkojis Horaciju, bet kaunēdamies par šo tieksmi, darījis to nevienam nemanot un pēc tam tulkojumus iznīcinājis. Reizā ar tiem iznīcināta ari pabieza pirmo oriģinaldzeju burtnīca.” Vēlāko darbu dzejnieks pats vairs nepazudināja un savā mazražība neko lielu vairāk nav uzrakstījis, kā tos, kas mums zināmi."

    Rūdolfs Egle. "Kur palika Veidenbauma rokraksti?" Eduarda Veidenbauma raksti (1926), 690.lpp.

    Ja runa ir par "Es zinu, visi mani nievā", nevienā no Veidenbauma izlasēm un rakstu krājumiem, kas iznākuši pēc viņa nāves, šo dzejoli neatrast – ne Krievijas impērijas, ne Latvijas pirmās republikas, ne padomju, ne otrās neatkarības izdevumos.


    Toties Edvarda Treimaņa-Zvārguļa krājumā "Ardievas jaunībai" (1903) var lasīt pat divus dzejoļus, no kuriem salikts un pārveidots "Es zinu, visi mani nievā" teksts.


    Nu tavas miesas apbedītas,
    Nu viņām nesāp vairs nekas:
    Bet manējās - kā sadaudzītas -
    Pēc miera ostas ilgojas...

    Par kapiem laižas melna vārna
    Un skaļi ķērc: "Nav vērts! Nav vērts!"
    Es atkrītu uz bēru spārna
    Un saucu līdz: "Nav vērts! Nav vērts!"

    Nav vērts! - ka trīcu dzīves salā!
    Nav vērts! - līdz nāvei nīstam būt!
    Miers gaida tikai kapa alā -
    Turp vēlos kļūt! Turp vēlos kļūt!

    1889. (61.lpp.)

    Kā vētras dzīti padebeši
    Man domas, tāļu, tāļu skrien, -
    Pēc kaut kā mīļa, nezināma,
    Sirds ilgojas arvien, arvien.

    Ak, nevaldāmā ilgu kvēle,
    Zem tavas varas spēki nīkst
    Un dien' par dienu sausās lūpas
    Pēc spirdzinošas rasas tvīkst.

    Es nabags palikšu arvienu
    Un visur greizi uzskatīts,
    Līdz beidzot tapšu baltā šķirstā
    Bez mīļa vārda ieguldīts.

    Un lai ar' tā, man tomēr tīkas
    Zem ilgu varas galvu sliet
    Un, garā skūpstot sapņu tēlus,
    Ar svētlaimību bojā iet - - -

    1899. (146.lpp.)

    Te personiska atkāpe. Kad pirms dažiem gadiem biju šos faktus par autorību publicējis sociālajā vietnē Facebook, daži cilvēki tomēr uzskatīja, ka īstais autors tomēr ir Veidenbaums. Vieni apgalvoja, ka Treimanis-Zvārgulis varēja ietekmēties no šā, dziesmā dzirdamā Veidenbauma dzejoļa. Otri man rakstīja, ka viņiem krietni sen toreizējie Veidenbauma memoriālā muzeja Kalāči darbinieki stāstījuši, ka Veidenbaumam uz nāves gultas guļot, viņa dzejoļu burtnīciņu esot nozadzis Treimanis-Zvārgulis.


    Tā nu man nācās sazināties ar Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" kādreizējo vadītāju Jāni Krieviņu. Viņa sniegtā informācija ir šāda: tas tiešām ir Treimaņa-Zvārguļa dzejolis.


    Pats dzejnieks savas dzīves laikā to neesot afišējis un nav arī licis vēlākās dzejas izlasēs. Bet Treimaņa-Zvārguļa dēls arī esot teicis, ka tas ir viņa tēva dzejolis.

    Vēlāk sarunā ar literatūras pētnieci, monogrāfijas par Veidenbaumu autori Līvijai Volkovu nācām pie secinājuma, ka abu dzejnieku poētika ir pārāk atšķirīga, un tūdaļ varētu pamanīt, ka Treimanis-Zvārgulis uzdevis par savu Veidenbauma dzejoli. Turklāt visa Treimaņa-Zvārguļa rīcība – pašaizliedzīgās rūpes par drauga piemiņu un Veidenbauma pirmās dzejoļu grāmatas (1896) izdošana, bez kuras mēs varbūt nekad neuzzinātu par Veidenbaumu, arī divu kopoto rakstu izdevumu sarūpēšana "neiet kopā" ar šādu negoda darbu.

    Un jāņem vērā arī fakts, ka par Eduarda Veidenbauma apcerējuma "Gabals iz tautsaimniecības" publicēšanu (1908) Treimanis-Zvārgulis 1910.—1911. gadā izcieta sešu mēnešu cietumsodu.

  • Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone.

    20. gadsimta 20. gados visu Eiropu pāršalca mūzikas modernisma cunami. Viens no tābrīža modernisma izpratnes tipiskiem paraugiem bija čehu izcelsmes austriešu komponista Ernsta Kršeneka opera "Džonijs uzspēlē", kuras pirmiestudējums notika 1927. gadā Leipcigā.

    1929.gadā Džonijs "uzspēlēja" arī Latvijas Nacionālajā operā, jo tika cerēts ar šīs tā dēvētās džeza operas palīdzību glābt Baltā nama katastrofālo finansiālo situāciju. Tas arī izdevās, jo, kā tūlīt pat pēc pirmizrādes savā romānā "Atbrīvotais zvērs" iegrāmato Vilis Lācis – "Džonijs tobrīd ir tā vislabāk skanošā monēta Eiropas mākslas tirgū". (..)

    Jānis Zālītis uzvedumam veltīto recenziju "Jaunākajās Ziņās" sāk ar vārdiem:


    "Eiropai sava mūzika apnikusi, tagadējais cilvēks to dziļāk neilgojas, viņam apnikuši ideāli, gara dzīves problēmas, viņš meklē izklaidēšanos, meklē eksotiku, trikus, lētu erotiku, kultūras pikantērijas."


    Kāds T. R. rakstā "Modernisma ieskaņas Nacionālajā operā" pauž, ka "Džonijs uzspēlē" ir jau liels solis uz progresu, uz masu mākslu, uz tagadnības mākslu. "Šī opera ir laikmetiska rēvija, kas radīta laikmeta ritmā, auto elektrodžessa ritmā. Opera sacenšas ar kino un ne bez panākumiem."

    Patiesi, Kršeneka operu raksturo kinematogrāfiski dinamiska ainu mija. Tajā tiek izmantoti skaļruņi, radio, ieviesti gan džeza, gan rēvijas elementi, un finālā uz skatuves jāuzbrauc pat īstai lokomotīvei. Ar visiem šiem izaicinājumiem lieliski ticis galā izrādes scenogrāfs un arī režisors Ludolfs Liberts.


    Pieminēšanas vērta šķiet dzejnieka Pāvila Gruznas reakcija, kurš par "Džoniju" raksta: "Lai tad nu ir atļauts pār šo moderno blēdi izgāzt man savu moderno recenzenta žulti. Kas ir "Džonijs uzspēlē"? Opera? Nē, bleķis! Bleķis, kuru grabina tagad visa Rīga. Un tic, ka tas ir moderns šedevrs."


    Par muzikālo pusi Gruzna piebilst: "Tur ir tikai muzikāli kankari, nekādas muzikālas pamatdomas, nekāda vadoša motīva, nebeidzams drumslojums, krikumojums gan no harmoniskām, gan disharmoniskām un kakofoniskām muzikāli nemuzikālām epizodēm.


    Vārdu sakot, muzikāls raganu ķēķis jeb nebeidzams džezbends, kura izpildīšanai aicināts Operas orķestrim palīgā pat "Alhambras" džezistu sastāvs. Bet visulabākais visā operā ir tās 16 puskailās gerlas.


    Tā jau nav vairs meiteņu virkne, bet pērļu rota, dzīva šujmašīna." Tā Pāvils Gruzna. Un ja nu gadījumā tā laika leksika jums šķiet nedaudz pasveša, par gerlām divdesmitajos gados sauca tobrīd tik moderno rēviju dejotājas...

    Tātad, neskatoties uz kritiķu iebildēm,


    Rīgas publika ar savu maciņu tomēr balso par "Džoniju", par džezu, par rēviju. Un kāds gan brīnums, ka Nacionālā opera ir gatava jau pēc gada iestudēt vēl vienu Eiropas tābrīža hitu - čehu komponista Jaromira Veinbergera operu "Švanda - dūdu spēlmanis",


    kuras pirmizrāde notika 1926. gadā Prāgā, turpmāko 10 gadu laikā piedzīvojot 2000 iestudējumu.

    Starp citu, Mariss Vētra, kas tobrīd gan vairāk dzied Vācijā, ne Rīgā, Latvijas presei regulāri vēsta par jaunākajām tendencēm Eiropas opernamos. Kršeneka "Džoniju" viņš necik augstu nevērtē. Toties Veinbergera "Švandu" ir saslavējis jau laikus. Un arī tāpēc, ka līdzās īsteni modernā garā komponētām lappusēm tajā ar atbruņojoši naivu tiešumu lietā likta arī čehu tautas mūzika. Un tieši tad, kad 1930. gadā Veinbergera opera tiek iestudēta Rīgā, mēs arī apsteidzam Ņujorkas Metropoles operu. Jo Rīga kļūst par otro pilsētu pēc Ļubļanas, kur "Švanda" izskan attiecīgās valsts nacionālajā valodā. Ņujorkā angļu valodā tā uzvesta vien 1931. gadā.

    Var gadīties, ka "Švandas" libretu latviskoja tas pats Pāvils Gruzna, kurš tik ļoti šķendējās par Kšeneka "Džoniju". Gruzna savulaik skolojās dziedāšanā pie Pāvula Jurjāna un nereti tulkoja operu un operešu libretus latviešu valodā. Tā kā, recenzējot "Švandas" izrādi, viņš jau atkal šķendējas par to, ka nav izmantots viņa ieteiktais operas nosaukuma tulkojums - "Dūdinieks Švanda",


    atļausimies izteikt hipotēzi, ka tieši pateicoties Pāvilam Gruznam un viņa tulkojumam Rīgas pirmizrādes datums - 1930. gada 6. decembris - dokumentējot "Dūdinieka Švandas" uzvaras gājienu pasaulē, nu tiek minēts pat Vikipēdijā.

  • Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja direktora vietnieks,
    galvenais krājumu glabātājs Mārtiņš Kuplais.

    Indiāņi un Āfrikas tautas vēl līdz šai dienai brauc ar pirogām jeb no viena koka izdobtām laivām. Bet izrādās, ka līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem arī Latgales ezeros varēja redzēt vienkoka laivas, ar kurām vietējie iedzīvotāji brauca zvejot.

    Kur vēl tika izmantotas latviskās pirogas, klausieties raidījumā!

  • Stāsta pavārmākslas burvis Mārtiņš Rītiņš

    Mākslas ir dažādas. Ir lietišķā māksla, ir teātra māksla, ir dekoratīvā māksla. Ir mūzikas māksla, un visbeidzot ir pavārmāksla. Divas pēdējās - vispabeigtākās mākslas. Dziesma ir uzrakstīta, un tā ir gatava. Zupa ir izvārīta, un tā ir gatava.

    Zupas esmu vārījis ļoti daudziem izciliem māksliniekiem - gan pašmāju, gan ārzemju meistariem. Vispirms jau, protams, Raimonds Pauls. Visasprātīgākais no visiem, kā mēs visi to zinām.

    Ar Maestro iepazinos pirms 1993. gada Dziesmu svētkiem Dauderos, bijušajā Kārļa Ulmaņa vasarnīcā. Klāju galdu Dziesmu svētku rīcības komitejai. Deserta gatavošanai bija atvēlēta atsevišķa telpa. Ienāk pats Maestro, un ar pirkstu norāda - kas tā par kūku? Un kas tā par torti? Es saku - tā, lūk, ir burkānu torte. Pauls nodomāja, ka es viņu āzēju, un izmeta: "Ha! Un tā būtu kartupeļu torte, un tā - skābo kāpostu torte?! Trūkst tikai siļķu saldējuma!"

    Pirmajā manā Latvijas Televīzijas raidījumā 1994. gadā "Mielasts ar Mārtiņu" Raimonds Pauls bija mans pirmais viesis. Raidījuma beigās desertā es viņam sagatavoju... siļķu saldējumu. "Siļķu saldējums?!" prasa Maestro. Es viņam atbildu: "Kas, nu, kas var būt labāks par šo?!" Un šis teiciens man pielipa kā muša uz mušpapīra, līdz pat šai dienai...

    1995. gadā Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcijā "Vincents" atklāja Operas namu. Toreiz tas man bija lielākais izaicinājums, kāds vispār bijis... 1200 glāzes šampanieša vajadzēja saliet vienlaicīgi. Vienā paplātē ir 30 glāzes, un Ojāra Rubeņa elkonis apgāza divas no šīm paplātēm - 60 glāzes šampanieša plūda jau uz skatuves. Skatuve kā kuģis bija palaista dziļos operas mūzikas ūdeņos...

     

  • Stāsta RMMM mākslas eksperts, literatūrzinātnieks Marians Rižijs

    Vai zini, ka dzejnieka Ulža Bērziņa vecmāmiņas māsa Klāra Stakena agrā jaunībā bijusi dzejnieka Edvarta Virzas mūza?

    1903. gadā deviņpadsmitgadīgais vecais Edvarts Liekna apmetas Rīgā pie savas mātesmāsas Dīķa ielā (Torņakalnā), jo bija uzsācis mācības Rīgas pasta un telegrāfa skolā – Pasta ierēdņu sešu mēnešu kursos. Starp citu, Dīķu iela ir aplaimota ar vairāku slavenu latviešu literātu vārdiem – dažādos laikos te dzīvojuši gan Rainis un Aspazija, gan Roalds Dobrovenskis un Velta Kaltiņa, gan Inga Ābele, gan Kārlis Vērdiņš.

    Netālu Priedkalna ielā atradās mājiņa, kas piederēja Stakenu ģimenei, kurā auga divas meitas – vecākā Marta jeb Marija (Ulža Bērziņa vecmāmiņa) un jaunākā Klāra.


    Sarakste starp tolaik dzejnieku iesācēju un Klāru, domājams, sākās 1907. gadā, kad Klārai stakenai bija 16 gadi.


    Nereti Virzas rakstītā vēstule ietver tikai uzrunu prozā ("Cien. Stakken jkdze!" vai "Sirdsmīļā Clarīt!"), pārējais teksts — veltījums dzejā.

    Sarakste turpinājusies desmit gadus. Vēstulēs iekļauti arī desmit dzejoļi, no kuriem divi publicēti Edvarta Virzas pirmajā grāmatā "Biķeris", bet četri — "Dievišķīgajās rotaļās", dzejnieka otrajā grāmatā. Tieši šajās vēstulēs nomanāms, kā no nevarīga iesācēja izveidojas dzejnieks, kuru mēs pazīstam vēlāk...

     

     

  • Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone.

    Vai zini, ka pirmais latvietis Holivudā veiksmīgi darbojās jau gandrīz pirms 100 gadiem?

    Tas ir komponists, fagotists un diriģents Jānis Vītoliņš, kurš uz Ameriku devās 1926.gadā. Vītoliņam tobrīd bija jau teju četrdesmit, aiz muguras - skološanās Maskavas konservatorijas fagota klasē un darbs Sergeja Kusevicka vadītajā Maskavas simfoniskajā orķestrī, bet pēc 1.pasaules kara atgriežoties Latvijā – studijas Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē.

    Amerikā Vītoliņš pavada 5 gadus, un kad 1932.gadā pārbrauks mājās, viņš teiks – pirms brauciena viņam pārmetuši dzīšanos pēc dolāriem, bet tā vis neesot bijis. Vienīgais iemesls aizbraukšanai bijusi vēlēšanās iepazīt mūzikas dzīvi lielākajā pasaules mūzikas centrā - Ņujorkā. Tas veicies gluži labi - jau ceļā no Hamburgas uz Ņujorku, uz kuģa, Vītoliņš sapazinies ar diriģentu Leopoldu Stokovski, kurš, turpat kajītē viņu noeksaminējis un par labu atzinis, iedevis Vītoliņam Ņujorkas filharmoniskā orķestra menedžera adresi, tāpēc jau drīz pēc ierašanās Ņujorkā Vītoliņš ticis pie darba tā brīža lielākajā pasaules un Brodvejas teātra Roxy orķestrī.

  • Vai zini, kāpēc nedrīkst uz sliekšņa malku skaldīt un galdu ar roku slaucīt? Vai latvieši ir māņticīga tauta?

    Senais latvietis, lai pasargātu savu māju, klēti vai citu ēku, tās pakšos, durvju vērtnē vai uz durvju palodas rūpīgi iecirta krustus, kūts un klēts durvis Jāņos aizlika ar pīlādžu zaru un piebaroja zalkti, jeb mājas pūķi. Bet daudzām māņticībām ir arī praktisks pamatojums – par to klausieties Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieka un galvenā krājumu glabātāja Mārtiņa Kuplā stāstījumā!

  • Stāsta šefpavārs Mārtiņš Rītiņš

    Japāņu valodā pirmā zilbe Wa nozīmē Japāna, bet otrā zilbe Gyu - govs jeb liellops. Tātad Wagyu nozīmē - Japānas liellops. Būdami smalki ļaudis daudzās nozarēs, japāņi ir izveidojuši ļoti īpašu liellopu gaļas kultūru.

    Pasaulē visdārgākais steiks tiek gatavots no vagjū (Wagyu) šķirnes govju gaļas. Šādu steiku vēl dēvē par "karalisku". Pie mums to sauc par marmora steiku. Marmora steiki ir tikpat atšķirīga kā pats marmors. Musturi līdzīgi, bet kvalitāte dažāda.

    Jūs jautāsiet - cik maksā šāds steiks? Es atbildēšu - nav svarīgi, cik tas maksā, svarīgi ir, cik tas maksā reiz dzīvē to nenogaršot...


    Wagyu liellopa gaļa ir visdārgākā, viskvalitatīvākā un visskaistākā gaļa, kāda vispār pasaulē ir sastopama. Ēdiena zinātājiem un baudītājiem Wagyu ir tajā pašā luksus līmenī kā kaviārs un baltās trifeles.


    Īstais, autentiskais vagjū tiek audzēts tikai un vienīgi Japānā. Austrālijā, Ziemeļamerikā un pat Igaunijā arī audzē vagjū liellopus, bet tas nav īsts vagjū. Japānas ir tīras šķirnes vagjū liellopi, un kopš 2007.gada tiem ir speciāla firmas zīme.

    Vagjū gaļai ir īpaši skaista marmora tekstūra. Tā ir ne tikai skaista, bet tieši tekstūra ir tā, kas veido steika garšu. Principā, garša ir tekstūrā. Parasti liellopu vielmaiņa ir būvēta tā, ka tie taukus uzglabā ārpus muskuļa. Vagjū liellopi taukus metabolizē muskulī iekšā un tas veido šo marmora tekstūru.

    Japāņiem ir izstrādāta speciāla vagjū gaļas vērtēšanas sistēma. Gaļas kvalitāti novērtē pēc 5 kritērijiem – pēc marmora tekstūras kvalitātes, pēc gaļas krāsas, pēc tekstūras stingruma, tauku krāsas un gaļas spīduma. Interesanti ir tas, ka marmora tekstūru vērtē nevis procentuāli, bet gan pēc tā, cik viendabīga un skaista šī tekstūra ir.


    Vagjū gaļai ir ļoti zema kušanas temperatūra – tā burtiski izkūst mutē. Tā ir ļoti mīksta, tāpēc parasti to nepasniedz ar mērci.


    Vagjū liellopu audzēšana ir īsta māksla jau pati par sevi, ko Japānas lopkopji ir izkopuši simtiem gadu garumā. Tā ir speciāla lopu audzēšanas tradīcija, kura nekur citur pasaulē nav sastopama.


    Pret liellopiem izturas kā pret aristokrātiem. Vagjū liellopu fermas atrodas vēsās kalnainās vietās, prom no pūļa un trokšņa. Šie liellopi uzaug bezstresa apstākļos. Gluži kā jogi…


    Līdzīgi kā arābi strikti ievēro un kopj aulekšotāju zirgu tīrasinību, tā japāņi kopj vagjū govis. Katrai vagjū govij ir savs identifikācijas numurs. Tāpat kā cilvēkiem ir pirkstu nospiedumi, tā šīm govīm ir purnu nospiedumi,kuru pircējs redz uz iepakojuma.


    Audzētāji uzrauga, lai gaisa temperatūra būtu viendabīgi mērena – lai dzīvniekiem neradītu lieku stresu. Jūs neticēsiet, bet fermās tiek atskaņota nomierinoša klasiskā mūzika un govis tiek regulāri masētas. Ne tikai tas – tām tiek veikta arī akupunktūras masāža.


    Ir interesanti arī tas, ka tikai tad, kad liellops ir sasniedzis 7 mēnešu vecumu, tiek pārbaudīta tā ģenētika un piešķirts speciālais Waguy liellopa sertifikāts.


    Starp citu, vagjū liellopus ik pa laikam dzirda ar sakē, tāpēc liellopa steikā vienmēr ir kāds procents alkohola. Iedomājieties – islāmticīgie tieši tāpēc neēd šo gaļu, jo tā satur alkoholu!


    Mēs visi zinām, ka pareizie tauki ir veselīgi. Vagjū gaļā ir trīs reizes vairāk omega taukskābju nekā parastajā steikā. Šīm taukskābēm ir īpašs nosaukums – Šimofuri. Vagjū gaļā ir arī vairāk cinka, dzelzs un B vitamīnu.

  • Stāsta Marians Rižijs (dzejnieks Māris Salējs)

    Vai zini, ka Polijā pazīstamā dzejniece un pirmā Polijas Republikas Ārlietu ministrijā atbildīgā amatā nodarbinātā sieviete Kazimira Illakoviča (Kazimiera Iłłakowiczówna) savu bērnību un agros jaunības gadus aizvadīja Latgalē un vairākus savus darbus veltījusi Latgalei jeb, kā poļi raduši dēvēt, Inflantijai?

  • Stāsta Valmieras muzeja vēsturnieks un JVLMA doktorants Alberts Rokpelnis.

    Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Rīgā atdzīvojās arī izklaides mūzikas piedāvājums.

    20. gadu sākumā ārzemju šlāgerus notīs izdeva pamazām: izdevīgāk bija importēt, jo nošu imports notīm bija bez nodevas. Nošu raksta nepieciešamās iekārtas bija tikai Rīgas lielākajās spiestuvēs.


    Rīgā drukātajiem izdevumiem bija vienkāršs, plāns un nekvalitatīvs papīrs, vāku rotāja viegli erotiski zīmējumi, bieži pārdukāti melnbalti vai arī vienā tonī, daļēji kopējot oriģinālo šlāgera vāka zīmējumu.


    Nozīmīga loma šlāgeru nošu drukas veicināšanā bijusi arī tango karalim Oskaram Strokam. Kāda? Klausieties raidījumā!

     

     

     

  • Stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesors,
    vēstures zinātņu doktors Andris Levāns.

    Pārcelsimies pagātnē uz 1449. gada maija beigām, kad Silvestrs Stodevešers bija ceļā no Marienburgas Prūsijā uz Rīgu… Jo tuvāk ceļš veda pretī galamērķim, jo lielāks kļuva viņa satraukums.

    Vēl pavisam nesen pāvests viņu bija iecēlis Rīgas arhibīskapa amatā, taču Silvestrs skaidri apzinājās, ka ir Vācu ordeņa virsmestra ieliktenis, maza figūra lielā spēlē… Kā viņu Rīgā sagaidīs? Vai nenoindēs?

    Silvestrs kopā ar pavadītājiem nonāca Daugavas krastā pretī Rīgai, un patiess bija viņa izbrīns, ieraugot kuģi, las paredzēts tieši viņam. Tas bija rotāts grezniem zīda audumiem, skaists un majestātisks. Dažu Rīgas domkungu pavadīts, Silvestrs nokāpa no kuģa pie Rīgas.

    "Mani sagaidīja liels līksmu ļaužu pūlis, tiem pa vidu stabulētāji un bazūnētāji, un troksnis bija liels… Pēc tam es sekoju procesijai līdz pat Doma baznīcas vārtiem. Tur pie ziemeļu portāla es zvērēju, ka domkungiem atstāju visas brīvības," Silvestrs rakstīja vēstulē.

    Kopā ar domkungiem viņš lēni gāja līdz katedrāles vidum, kur, sastājušies lokā ap Silvestru, tie svinīgi dziedāja Te Deum laudamus. Dziedājums velvēs vēl atbalsojās, kad nākamo arhibīskapu aizveda līdz lielajam altārim un lika apsēsties augstā, īpaši viņam domātā krēslā. Tomēr nelāgā sajūta Silvestru nepameta. Bez tam Svētās Mises laikā viņam tuvojās kāds no vasaļiem ar atkailinātu zobenu...

    Vairāk un plašāk - ierakstā.

  • Vai zini, ka viens no Antona Čehova "Ķiršu dārza" varoņa prototipiem ir latviešu burvju mākslinieks un žonglieris, jelgavnieks Jēkabs Johans Jānis Štrauss?

    Napoleons III, redzot, kā Jānis Štrauss ar aizsietām acīm pa virvi šķērsoja Sēnu, piešķīra viņam profesora titulu un zelta piespraudi. Par to vairāk stāsta iluzioniste, iluzionisma teātra un muzeja Mystero vadītāja Dace Pecolli.

     

  • Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce

    Vai zini, ka Maijas Tabakas izstāde muzeja pastāvēšanas vēsturē ir pulcējusi visvairāk apmeklētājus kategorijā "Mākslinieka personālizstāde"?

    Maija Tabaka ir viena no redzamākajām Latvijas gleznotājām, kura savu radošo darbību uzsāka 20.gadsimta sešdesmito gadu beigās.

    Viņa izpelnījusies cilvēku interesi ar savām teatralizētajām lielformāta figurālajām kompozīcijām, saņemot nedalītu skatītāju atzinību jau no pirmajām eksponēšanas reizēm.

    Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākums mākslinieces biogrāfijā iezīmējas kā personīgi smags periods, kas savā veidā maina arī viņas tēlu pasauli, ienesot lielāku nemieru un arī neskaidrību mākslinieciskajā un saturiskajā izteiksmē.

    Šis ir laiks, kad Mākslas muzejs iecerēja sarīkot arī pirmo lielo Maijas Tabakas personālizstādi muzejā. Tā notika 1992.gadā no 17.janvāra līdz 22.martam un bija apskatāma muzeja trešā stāva kreisās puses ekspozīcijas zālēs. Izstādē bija eksponētas 52 gleznas.


    Izstādi apmeklēja 70 112 skatītāji, vidēji dienā 1095, kas ir līdz šim lielākais un nepārspētais apmeklētāju rādītājs, kāds fiksēts mākslinieka personālizstādei.


    Piemēram, muzeja pēcrekonstrukcijas atklāšanas izstāde “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” (04.05. – 24.07.2016.) uzrādīja vidēji dienā 1056 apmeklētājus.

    Maijas Tabakas izstādē apmeklētāju plūsma bija tik liela, ka bijām spiesti ielaist izstāžu zālēs skatītājus ar virsdrēbēm, jo garderobe bija pārpildīta. Tā kā veidojās rindas uz baltajām marmora kāpnēm, tad vienu brīdi tās neizturēja un kāpņu konstrukcijas marmora apšuvums sāka atdalīties. Bojājumus muzejs centās saglābt un nostiprināt naktīs.

    Maijas Tabakas veikums mākslā ir ticis novērtēts ar dažāda veida atzinībām. Šogad Purvīša balvas pastāvēšanas vēsturē jau otro reizi tika nosaukts laureāts par veikumu mūža garumā. Balvu par mūža ieguldījumu saņēma gleznotāja Maija Tabaka par uzticību glezniecībai mūža garumā un figurālās glezniecības idejas un gara uzturēšanu Latvijas mākslā.


     

  • Stāsta operas vēsturnieks Mikus Čeže.

    Romantiskās mūzikas cienītājiem pietiek izdzirdēt tikai dažas taktis, lai atpazītu "Meditāciju" no Žila Masnē operas "Taīda". Bet kādēļ šo mūziku rotā nosaukums "Meditācija" (franciski ar šo vārdu izprotot pārdomas, apceri vai apcerīgas pārdomas)? Ir aizdomas, ka to nezina neviens, ieskaitot pašu komponistu...

    "Meditācija" operā "Taīda" ir pārbūves mūzika, ja šo jautājumu aplūkojam tīri pragmatiski. Tomēr šāds skaidrojums, kas racionālam prātam šķitīs gana labs, jūtīgām dvēselēm varētu likt noskumt – un tas nekādā ziņā nav pieļaujams.


    1894. gadā pirmatskaņotās operas dramaturģija nenoliedzami būvēta kā savdabīgas šķēres starp abu galveno varoņu iekāri un šķīstību – slavenā "Meditācija" minētajās šķērēs uzskatāma par konstruktīvo saistījuma posmu.


    Tomēr Žila Masnē ārkārtīgā meistarība ir meklējama pavisam citā apstāklī. Savā mūzikā viņš abus šos fenomenus, iekāri un šķīstību, prot atainot parādīt gan kā pretmetus, gan arī kā aizkustinošu Dievišķā un pasaulīgā elementa vienotību.

     

  • Stāsta LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, Pārtikas un vides higiēnas institūta vadošais pētnieks,
    profesors Kaspars Kovaļenko

    Dzirde lielākajai daļai mums zināmo mugurkaulnieku ir svarīgs aizsardzības un komunikācijas līdzeklis. Dzīvniekiem uztveramo skaņas frekvenču diapazons būtiski atšķiras.

    Kā zināms, cilvēki dzird diapazonā no 64Hz līdz 23kHz. Protams, ar vecumu dzirde pasliktinās un augstākas frekvences kļūst arvien grūtāk uztveramas.


    Cilvēku tuvākie radinieki, šimpanzes, dzird aptuveni līdz 30kHz, un cilvēks, salīdzinot ar citiem cilvēkpērtiķiem, dzird vissliktāk.


    Ar salīdzinoši šauru dzirdes spektru ir apveltītas zivis un abinieki - piemēram, tunči dzird 50Hz līdz 1100Hz, zelta zivtiņas no 20 līdz 3000Hz, bet kokvardes no 50Hz līdz 4000Hz. Arī vairums putnu nevar lepoties ar plašu dzirdes spektru, un tie praktiski nedzird frekvences virs 8000HZ. Ir gan atsevišķi izņēmumi.

    Putnu dzirdes spektrs atbilst dziedātājputnu dziesmas frekvencēm. Putni negūst evolucionāras priekšrocības, dzirdot ultraskaņas, tādēļ to dzirde vairāku miljonu gadu laikā nav būtiski uzlabojusies.

    Saistībā ar putniem, cilvēkus fascinē putnu spēja atdarināt skaņas - vai tās ir dažādas tehniskas skaņas vai cilvēka runa, un iemesli šai skaņu atdarināšanai ir dažādi.


    Piemēram, cilvēka runu putni atdarina sociālu motīvu vadīti, lai iekļautos barā, jo cilvēku tie var uzskatīt par bara locekli, it īpaši, ja putnēns tiek uzaudzināts starp cilvēkiem.


    Citas skaņas putni atdarina, lai aizsargātu teritoriju vai barību. No Latvijā ligzdojošiem putniem skaņas atdarina mājas strazdi un vairāki vārnu dzimtas putni, bet pasaulē šādu sugu ir daudz.

    Vidējs dzirdamo frekvenču spektrs ir novērojams ziloņiem 16Hz-12kHz, tie vairāk uztver zemfrekvenču skaņas. Suņu dzirdes spektrs ir līdz 45kHz, bet kaķiem līdz 64kHz.

    Salīdzinot ar cilvēku, divreiz plašāku spektru dzird truši, bet žurkas un citi grauzēji dzird pat astoņas reizes plašāku spektru, piemēram, peles dzird līdz pat 91kHz.


    Vieni no dzirdes spektra rekordistiem ir sikspārņi, kas principā pasauli tver ar dzirdi, tie lieto dzirdi un pašu radītās skaņas, lai orientētos telpā un noķertu medījumu.


    Sikspārņi vislabāk dzird augstfrekvenču skaņas, kas cilvēka ausij faktiski nav uztveramas.

    Bērni un jauni cilvēki dzird sikspārņu eholokācijas radīto skaņu apakšējās frekvences, bet patiesais sikspārņu radītais skaņu spektrs ir stipri plašāks 20-140kHz. Cik zināms, no visiem zīdītājiem visplašākais dzirdes spektrs ir novērojams vaļveidīgajiem, it īpaši cūkdelfīniem, kas var sadzirdēt ļoti augstas skaņas skaņas, līdz pat 180kHz.

    No bezmugurkaulniekiem dzirde ir attīstījusies tikai vairākām posmkāju sugām, galvenokārt kukaiņiem.


    Zirnekļiem nav ausu, gaisa vibrācijas tie spēj uztvert ar matiņiem, kas klāj to ķermeni, it īpaši kājas.


    Dažādi dzirdes orgāni kukaiņos ir evolūcijas gaitā attīstījušies vairākkārt, un to uzbūve un funkcijas mēdz ļoti būtiski atšķirties.


    Piemēram, sienāžiem dzirde ir attīstījusies apmēram pirms 60 miljoniem gadu kā adaptācija, lai izvairītos no kukaiņēdājām ķirzakām.


    Kukaiņiem tā saucamās "ausis" ir atrodams uz vēdera, muguras, kājām, spārniem un citur, variācijas ir ļoti plašas. Iespējams, sākotnēji dzirde kukaiņos attīstījusies, lai pildītu aizsardzības funkcijas, bet vēlāk dzirde ir pielāgojusies arī partnera meklēšanai, kā to novēro circeņiem, cikādēm un vairākām vaboļu sugām. Uztveramo frekvenču spektrs arī ir ļoti dažāds, bet vairums kukaiņu dzird šauru skaņu spektru, lai neapjuktu lielajā skaņu mudžeklī, kas novērojams dabā.


    Kā izņēmums šeit jāpiemin Vaska kodes, kas ir absolūtie dzirdes spektra rekordisti dzīvnieku valstī, jo dzird skaņas no aptuveni 20Hz līdz pat vairāk kā 300kHz.


    Saprotot to, ka dzīvnieku radīto skaņu diapazons ir ļoti plašs, mums ir jābūt priecīgiem, ka dzirdam vien ierobežotu skaņas spektru, līdz 20kHz, pretējā gadījumā būtu grūti dzīvot un sazināties plašajā skaņu jūrā.

  • Stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesors,
    vēstures zinātņu doktors Andris Levāns.

    Vai zinājāt, kas Mediči banku 15. gadsimtā saistīja ar Livoniju? Tie bija parādi, kredīts. Tas viduslaiku pasaulē nebija nekas neparasts, ka cilvēki bija ņēmuši kredītus.

    Par to, ka Rīgas domkapituls 15. gadsimta sākumā bija kļuvis par Mediči bankas kredītņēmēju, mēs uzzinām no kādas vēstules. Šo vēstuli 1429. gada 5. jūlijā rakstīja Teodorihs Nāgels, viens no Rīgas domkapitula domkungiem. Teodorihs rakstīja vēstulē, ka ir ļoti nobažījies par to, kas būs, ja noteiktajā laikā neizdosies savākt 600 zelta florīnus, ko atmaksāt Mediči bankai...

    Vairāk un plašāk - ierakstā!

     

  • Vai zini, ka zem Sanmartino di Kastrocas vārda slēpjas viens no pirmajiem zināmajiem latviešu burvju māksliniekiem, valmierietis Jūlijs Skrastiņš?

    Par viņa meistarību, dāsni atalgojot, savulaik sajūsminājās gan Persijas šahs, gan Krievijas cars Nikolajs II.

    Par to vairāk stāsta iluzioniste, iluzionisma teātra un muzeja Mystero vadītāja Dace Pecolli.