Avsnitt
-
Vai iepriekšējo attiecību pieredze ietekmē nākamās un vai mēs spējam pamanīt "sarkanos karogus", kam jāpievērš uzmanība, lai neviltos nākotnē? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Kādreiz jau tā ir bijis, ka attiecībās kāds kādam saka - nu tu tieši tāpat kā man tas iepriekšējais partneris, un atkal tu dari tā, kā darīja viņš vai viņa, un atkal es redzu to pašu. Mēs tiešām šad un tad esam dzirdējuši ko tādu, un arī terapijas procesā cilvēki runā par tādām lietām. Viņi stāsta to un stāsta viens otram un stāsta saviem draugiem, un arī dzīvē patiesi tādas situācijas gadās. Mēs mēdzam salīdzināt. Tāpēc raidījumā pieskarsimies tematam, kas, šķiet, ir aktuāls daudziem cilvēkiem, kuri pēc iepriekšējām attiecībām veido jaunas. Mēs bieži dzirdam, ka no pagātnes būtu jāmācās, taču vienlaikus iepriekšējā pieredze var ietekmēt to, kā mēs uztveram jauno partneri, kā mēs reaģējam konfliktos un veidojam arī savstarpējo uzticēšanos. Nereti strīdu laikā cilvēki tiešām atsaucas uz bijušajām attiecībām, salīdzina partnerus vai piedēvē jaunajam partnerim īpašības un nodomus, kas patiesībā ir saistīti ar pagātnes pieredzi. Tāpēc arī vairāk par to domāsim un runāsim, un pētīsim, kā tad tur īsti ir. -
Bailes ir vienas no spēcīgākajām cilvēka emocijām. Tās var mūs pasargāt no briesmām, motivēt rīkoties un pieņemt pārdomātus lēmumus. Taču tās var arī ierobežot, kavēt attīstību un neļaut izmantot iespējas. Kur ir robeža starp veselīgām bailēm un bailēm, kas sāk vadīt mūsu dzīvi? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece.
Vai tas ir normāli, ja no kaut kā ir ļoti bail? Vai tas ir normāli, ja bailes neaizkavē vai arī bailes ir tās, kas dzen uz priekšu? Raidījumā pievērsīsimies tematam, kas pazīstams ikvienam no mums, proti, bailēm. Tās var parādīties dažādās situācijās - pirms svarīga lēmuma, tās var būt attiecībās, pārmaiņu priekšā vai arī pat bez skaidri saprotama iemesla. Dažkārt bailes mūs tiešām pasargā, palīdzot izvairīties no riska, bet citkārt tās var kļūt par būtisku šķērsli, kas ierobežo mūsu izvēles un kavē dzīvot pilnvērtīgi. Kā saprast, no kurienes rodas mūsu bailes, un vai tās vienmēr ir saistītas ar reāliem draudiem vai arī spēj sevī noslēpt dziļākas neapzinātas procesu. Vai iespējams bailes izmantot kā virzītājspēku? -
Saknas det avsnitt?
-
Kā spēlēt atbildīgi un neļauties nekritiskam Fortūnas vilinājumam? Loterija var likties labs veids, kā iegūt līdzekļus, tomēr ir vērts atcerēties par riskiem. Raidījumā Vai tas ir normāli? par atkarību riskiem atgādina atbalsta tālruņa azartspēļu atkarīgajiem un viņu tuviniekiem vadītāja, klīniskā un veselības psiholoģe, biedrības "Skalbes" valdes locekle Santa Laimiņa-Rubene un "Latvijas Loto" korporatīvās atbildības un kvalitātes nodaļas vadītāja Paula Podoļska.
Ko jūs darītu, ja laimētu 997,6 miljonus, tikai iztērējot 2,04 dolārus? Tas ir noticis 7. novembrī 2022. gadā, un šobrīd tas ir zināms kā pats lielākais laimests, pie tam, džekpots. Tas ir kritis kāda laimīgā rokās, nopērkot vienu vienīgu biļeti. Bet vai tas viss ir tik viegli un vai tiešām ir tik vienkārši laimēt, un kā vispār ir spēlēt?
Runāsim par loterijām un ne tikai par tām. Runāsim par cerību, par azartu un robežu starp izklaidi un risku, jo vieniem tā ir neliela izklaide un sapnis par lielo laimestu, citiem - risks pazaudēt kontroli pār naudu un emocijām. Loteriju reklāmas sola iespēju mainīt dzīvi, taču cik reālas ir šīs cerības? Kāda ir loteriju organizētāju atbildība sabiedrības priekšā un vai cilvēki patiesi apzinās spēlēšanas riskus?
. -
Kā runāt par ļoti personiskām un sensitīvām lietām, jo īpaši ar sev tuviem cilvēkiem, kas reizēm šķiet tik sarežģīti izdarāms? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapeite Kristīna Lakombe.
Vai jums ir kādreiz tā bijis, ka ir ļoti grūti uzsākt kādu sarunu? Jūsu dzīvē ir kas mainījies, ir kas noticis, reizēm patiesi tas ir bijis kas ļoti nopietns. Citreiz arī ir kāds izaicinājums, kurš stāv tepat blakus, kaut kam ir jākāpj pāri, un ir ļoti grūti to izdarīt, un ļoti grūti to ir reizēm arī kādam pastāstīt. Raidījumā pievēršamies tam, kā runāt par grūtām un reizēm ļoti grūtām lietām, jo šīs lietas patiešām ir dažādas un arī notikumi, kas ir cilvēkiem aktuāli, un norises, kurās viņi ir iesaistīti, arī ir visnotaļ dažādas. Runājam par to, kā tad tikt tādās situācijās galā.
Grūtie temati var būt daudz un dažādi, tos ir grūtu aptvert, tās var būt situācijas, kur cilvēks varbūt ir zaudējis darbu un nespēj pateikt to ģimenei, līdz pat tādām lietām kā, piemēram, seksuālā identitāte, kur cilvēkam arī ir ļoti sarežģīti pastāstīt kādam par to, kā īsti viņš jūtas un kā viņš pats sevi piedzīvo. Arī iemesli un situācijas, kas neļauj tik viegli paust to, kā mēs jūtamies, ir dažādas.
Iesākumā par to, kā vispār saprast, kad cilvēks ir gatavs runāt par emocionāli grūtām lietām ne tikai ar kādu citu, bet arī pats ar sevi. Vai šo mirkli var vispār noķert? -
Kā runāt par seksuālo dzīvi, reproduktīvo veselību un ar intimitāti saistītiem jautājumiem ar dažādu auditoriju un kurām sabiedrības grupām tas būtu īpaši svarīgi? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē veselības veicināšanas konsultante Gunita Jankauska un biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.
-
Psihoterapijas virzieni ir dažādi. Ko tieši nozīmē abreviatūra KBT un ko šis virziens sniedz klientiem un pacientiem, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Skaidro psihoterapeits, kognitīvi beiheiviorālās psihoterapijas terapeits Jānis Grants un medicīnas doktors, ārsts - psihiatrs, psihoterapeits, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas terapeits Gints Polis.
Runājam par vienu no mūsdienās visplašāk izmantotajām psihoterapeitiskajām pieejām - kognitīvi biheiviorālā psihoterapija jeb KTB un kas tas īsti ir, ko nozīmē šī abreviatūra. Runājam arī par to, kā Latvijā šis virziens ir attīstījies, no kurienes tas ir atnācis pie mum. Daudzi noteikti par to būs dzirdējuši, bet ne vienmēr ir skaidrs, kas tad tas īsti ir, kā tas notiek praksē un vai tas var palīdzēt. -
Mēs tomēr atšķiramies – sievietes un vīrieši. Kāpēc ir vērts, tiecoties pēc vienlīdzības, tomēr cienīt dzimumam piemītošās atšķirības un ņemt tās vērā, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Gan evolucionārā psiholoģija, gan arī, protams, dzimumu psiholoģija pēta atšķirības starp dzimumiem, mēģina saprast, kādas ir atšķirības. Te nedaudz jāatsaucas uz Čārlzu Darvinu, kurš ierosināja bioloģiskās evolūcijas teoriju, viņa doma ir , ka visu sugu organismi attīstās, atlasot iedzimtas variācijas, lai palielinātu iespēju vairoties, izdzīvot un arī konkurēt. Savukārt šī teorija ir tālāk jau attīstījusi tā saucamo evolucionāro psiholoģiju, evolūcijas psiholoģiju, un tā savukārt ir ļoti orientēta uz to, lai izskaidrotu, kādas ir atšķirības.
Daži dati. Piemēram, bērnībā gan vīriešu, gan sieviešu dzimumam nav uzvedības atšķirības, kuras mēs varētu pamanīt. Bet, bērnam sasniedzot pubertāti, līdz ar fiziskām izmaiņām rodas arī uzvedības izmaiņas. Turklāt, palielinoties testosterona līmenim, vīriešiem palielinās viņu fiziskais spēks, un dažreiz arī tas izpaužas agresīvā uzvedībā, kura ir daudz izteiktāka, salīdzinot ar sievietēm. Reizēm vīriešiem ir arī tā saucamā dissociālā uzvedība. Savukārt sievietes pēc savas būtības šķiet pieklājīgākas. Un sievietes nevēlas cīnīties par savu mērķu sasniegšanu agresīvā veidā. Savukārt vīrieši - un evolūcijas psihologi viņiem piedēvē vīrišķīgo ego, viņi sasniedz savus mērķus par katru cenu. Vēl kāda interesanta iezīme, ka sievietēm pubertātes laikā risks pastiprināties tieši negatīvām jeb tādām grūti strāvām emocijām, kas var novest arī pie trauksmes un depresijas. Vēl kāds savdabīgs aspekts, kuru varam mūsdienās pētīt vairāk, vīriešu tic ierīcēm un mašīnām, viņi tiek uzskatīti par loģiski domājošiem, savukārt sievietes tic labām attiecībām, kas viņas padara par radošām domātājām.
Ir kaut kas, kas nosaka atšķirības, bet, protams, mēs arī nevaram dot absolutizēt, jo būs arī unikālas un uz katru konkrēto cilvēku attiecināmas lietas. Tomēr - cik nozīmīgs, no psiholoģiskā viedokļa raugoties, ir šīs bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem, jo cilvēku sugai ir divi dzimumi. Mēs šobrīd ne tik daudz par dzimtēm un identitātēm, bet tieši par dzimumiem.
-
Emociju regulācijas prasmes mums nepieciešamas kvalitatīvai dzīvei. Kas tās ir un kā tās apgūt, turpinā, pētīt raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē Dr.psych, klīniskā psholoģe, supervizore, lektore Ieva Bite un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapijas speciāliste Baiba Griščuka.
Šoreiz turpinām runāt par to, kā pieņemt sevi, kā pieņemt to, ko mēs jūtam, un arī kā gatavoties pārmaiņām, vai tas vispār ir iespējams tik viegli, kā reizēm mums gribētos par to domāt. Tas, par ko runājam šajā reizē, skar ikvienu no mums. Kā dzīvot ar sevi tā, lai vienlaikus spētu pieņemt to, kas ir, un tomēr neapstātos savā attīstībā. Vai tas vispār ir iespējams - pieņemt un mainīt vienlaikus?
Par to runā dialektiskās uzvedības terapija. Tā ir pieeja, kura māca līdzsvarot šķietami pretējas lietas - pieņemšanu un pārmaiņas. No vienas puses, spēja teikt: šobrīd ir tā, kā ir, no otras puses, ir nepieciešama drosme jautāt: ko es varu darīt, lai būtu labāk? Protams, ir jautājums, kāpēc mums tik bieži ir grūti pieņemt realitāti un kāpēc dažkārt cenšamies sevi mainīt ar kritiku un spiedienu? Bet tas nestrādā. Un kā galu galā atrast veselīgu līdzsvaru starp šiem diviem spēkiem?
Kāpēc runājam par šo tēmu jau otro reizi? Mēs ieskicējām pirmajā sarunā, kas vispār ir, emociju regulācija, bet varētu būt arī aktuāls jautājums sabiedrībai, kas ir tādas lietas, ko mēs varētu atklāt sev no jauna vai arī kaut ko varētu ieraudzīt citādā gaismā? Kāpēc būtu tik nepieciešami tomēr runāt par šo dialektisko pieeju. -
Kā mums liek justies sociālo mediju spiediens un vai patiesi visi tie cilvēki, kuri tur atspoguļo savas dzīves fragmentus, ir patiesi laimīgi? To vairāk pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē klīniskā psiholoģe Ieva Melne.
Šoreiz runājam par to, cik ļoti mūs ietekmē sociālie tīkli, un arī noskaidrosim sarunas gaitā, vai, piemēram, bieži lietotie jēdzieni sociālie tīkli un sociālie mediji atšķiras viens no otra un kāpēc tas ir tik nozīmīgi -, precīzi runāt par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēkiem.
Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu 71% jauniešu izmanto "Instagram" un 70% ir "Facebook" lietotāji. Vidējais lietotājs katru dienu pavada aptuveni 145 minūtes sociālajos medijos un arī sociālajos tīklos, tās ir gandrīz divarpus stundas, un šīs stundas tiek pavadītas, vērojot citu cilvēku dzīvi, nevis dzīvojot savu. Protams, arī varam jautāt, kāpēc tik ļoti daudzi cilvēki pēc 20 minūtēm, kas ir pavadītas tieši sociālajos tīklos, jūtas sliktāk par savu dzīvi nekā pirms tam? Vai tiešām sociālie tīkli mūs tiešām savieno un apvieno vai lēnām grauj mūsu pašvērtējumu?
Pirms raidījuma arī viešņa vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kas ne visai izdevās, un viņa atzinās, ka ir cilvēks, kurš neizmanto sociālos tīklus.
Ieva Melne: Es es izmantoju, taču man neizdodas veikt fotogrāfijas, jo es neesmu ietrenējis nedz roku, nedz savas sejas izteiksmes. Es sociālajos tīklos mēdz ievietot būtisku informāciju, kas, manuprāt, varētu dot kaut kādu plašāku ieskatu vai maniem draugiem, vai kaut kā tālāk publiskajā telpā. Man absolūti neizdodas fotografēšana, selfiji un tādas lietas, jo to nepraktizēju. Ko es nobildēju, tas arī tur ir.
Raidījumā arī runājam, ko paši piedzīvojam, jo sociālie tīkli tomēr rada spiedienu uz cilvēkiem. Tas var izpausties ļoti dažādos veidos. Vai sociālie tīkli rada jaunas problēmas vai pastiprina vecās problēmas, kuras mēs jau pazīstam?
Ieva Melne: Tas, ko es esmu arī piefiksējis no pētījumiem tieši par spiediena izjūtu un to, vai tas pozitīvi vai negatīvi atsaucas uz cilvēku, konstatēju, ka sociālie tīkli nav nedz pilnīgi pozitīvi, nedz negatīvi, bet jautājums ir, ar cik lielu intensitāti mēs tur darbojamies, cik intensīvi mēs tur pavadām laiku un ko mēs tur tieši meklējam. Kāda ir mana motivācija, ko es no tā vēlos saņemt – vai es vēlos meklēt informāciju, kas mani virza uz attīstību, tātad kaut ko apgūst jaunu, mēģinu to integrēt savā ikdienā, vai, piemēram, es vēlos saņemt uzmanību, vēlos saņemt "like", un tad es jūtos labāk par sevi.
-
Atkarība ir slimība. Kas to izraisa, uztur un kā no tās atbrīvoties, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē mākslas terapeite, Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzēja Inga Bitēna, kura ikdienā strādā ar alkohola atkarīgām personām.
Runājot par atkarību, esam nolēmuši konkrētāk pievērsties tieši alkohola atkarībai. Sarunā mēģinām izpētīt, kā tā attīstās, kā notiek pārmaiņas cilvēkā un atkarība izveidojas, jo tas nav kas tāds, ko cilvēks pats izvēlas.
Un vēl pirms sarunas daži piemēri par zināmiem un slaveniem cilvēkiem, kas varbūt ir iederīgi un ļaus aizdomāties gan par viņu pieredzi, gan arī par to, ko mēs varam attiecināt paši uz sevi. Piemēram, rakstnieks Ernests Hemingvejs, kurš ir slavens ar savu piedzīvojumu meklētāja garu un savu interesanto un kodolīgo rakstniecības stilu. Viņš bija alkoholiķis, tieši tāpat kā Viljams Folkners un arī Džeks Londons. Savukārt romāna "Lielais Getsbijs" autors Frānsiss Skots Ficdžeralds 44 gadu vecumā aizgāja mūžībā, uzskatīdams sevi par absolūtu neveiksminieku. Viņš bija dzēris jau kopš skolas laikiem, un divdesmitajos gados viņš bija slavenāks ar savu nemitīgo plostošanu, nevis ar publicētajiem stāstiem. Un pat ballītēs, uzsākot sarunu, viņš stādījās priekšā kā Frensiss Skots Ficdžeralds, labi pazīstamais alkoholiķis. Diemžēl tas ir novedis līdz ļoti traģiskam noslēgumam dzīvē ne tikai viņu, bet arī citus cilvēkus. Vēl var minēt dziedātāju Billiju Holideju. Viņa piedzīvoja līdzīgu likteni.
Raidījumā vairāk mēģināsim runāt par to, kā izvairīties no tāda likteņa, un arī par to, cik ļoti cilvēks var ietekmēt paša dzīvi un lēmumus, ko viņi pieņem. Un, iespējams, arī ir vēl kaut kas, ko būtu par to jāzina, lai varētu dziļi pētīt šo tematu. -
Emociju regulācijai ir milzīga nozīme. Arī tad, ja runa ir par vardarbības novēršanu pret sevi. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Dr.psych., klīniskā psiholoģe Ieva Bite un klīniskais un veselības psihologs, konsultatīvais psihologs Aigars Vilcāns.
Kā regulēt emocijas? Bieži tas ir kaut kas, kas ir aiz slēgtām durvīm. Par emociju regulāciju un saistību ar dažādām tādām dzīves pusēm, tostarp arī vēršanos pret sevi, nerunā bieži. Mēs dzīvojam laikā, kad runāt par emocijām kļūst pieņemamāk, taču joprojām daudzi cilvēki piedzīvo brīžus, kad jūtas ir tik intensīvas, ka tās šķiet nepanesamas. Dusmas, kauns, tukšums, trauksme, bezcerība - dažkārt šādas jūtas pārņem tik spēcīgi, ka cilvēks meklē jebkādu veidu, kā no šī iekšējā sprieguma atbrīvoties. Un emociju regulācija nav tikai savaldīšanās, tā ir spēja atpazīt, izturēt, saprast un drošā veidā apstrādāt savas emocijas. Raidījumā par to runājam plašāk un arī par to, kādas terapeitiskās pieejas tiek izmantotas, lai varētu emocijas regulēt.
-
Ķermenis ir kā instruments, kurā der ieklausīties. Raidījumā Vai tas ir normāli? interesējamies par to, ko vēsta ķermenis. Kā saprast to, kas notiek ar cilvēku un kā saikni ar ķermeni var izmantot psihoemocionālās veselības stabilizēšanai? Analizē klīniskā un veselības psiholoģe Jolanta Bogustova un psihoorganiskās analīzes psihoterapijas speciāliste Inese Upe.
-
Vai māksliniekam vienmēr jācieš, lai radītu? Vai tomēr piedzīvot radošu krīzi ir normāli un kaut kādā ziņā nepieciešami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece, psihiatrs, ārsts - psihoterapeits Artūrs Utināns un topošā māksliniece Elīna Ritere.
Gadsimtiem ilgi daudzās kultūrās neprāts ir bijis cieši saistīts ar mākslu un mākslinieku. Rietumos šī saistība kopš 19. gadsimta ir bijusi īpaši romantizēta. Bieži vien mākslinieciskais temperaments tiek attēlots kā balansējošas garīgas un emocionālas nestabilitātes robežas. Piemēram, Edvarda Munka 19. gadsimta glezna "Kliedziens" atspoguļojusi šo saikni, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits darbs. Viņš ir pats rakstījis: "Bez trauksmes un slimības esmu kuģis bez stūres. Manas ciešanas ir daļa no sevis un manas mākslas."
Un arī Aristotelis ir teicis: "Neviens liels ģēnijs nekad nav pastāvējis bez neprāta pakāpes."
Tomēr gribētos ticēt, ka nav viss tik vienkārši vai arī ka šāds apgalvojums patiešām ir ļoti romantizēts. Mēs mēģināsim saprast, vai patiesi mīts par mākslinieku, kuram noteikti ir jācieš vai jāpiedzīvo kaut kas ārkārtīgi satraucošs, vai tas ir atspoguļojums arī realitātē. Ir citi pētījumi un atklāsmes par māksliniekiem, kas vedina domāt, ka mākslinieki ir radoši cilvēki, bet neprāts noteikti nebūs tas, kas automātiski būtu saistāms ar viņiem. -
Terapeitiskās grupas ar dažādiem mērķiem ir arī ļoti iecienīta un pasaulē populāra prakse. Ko var gūt no darba terapeitiskā grupā, ko no tās sagaidīt un cik dažādas ir iespējas, ko izmantot, noskaidrosim raidījumā Vai tas ir normāli?. Plašāk stāsta klīniskā psiholoģe, supervizora un arī psihodrāmas psihoterapijas speciāliste Jolanta Baltiņa.
Raidījuma viešņa daudz strādā ar grupām, un pieredze noteikti ir dažāda un ir arī dažādas situācijas piedzīvotas. To arī pārrunāsim, jo grupas darbs tāds formāts, kas vienlaikus var būt ļoti atbalstošs, bet var reizēm būt arī izaicinošs, jo cilvēks vairs nav tikai viens pret vienu ar speciālistu, ar ko notiek darbs, bet viņš ir attiecībās, kurās atspoguļojas arī viņa grūtības un arī resursi. Tas jau ir citādāk. Sarunā pētīsim, kā tas notiek.
Iesākumā par to, kas vispār ir grupu darbs. Domājot par terapiju, visbiežāk cilvēkiem tas saistās ar to, ka ir speciālists - psihoterapeits vai ārsts-psihoterapeits, vai varbūt psihologs un es. Bet grupa?
Parasti terapeiti strādā ar grupām, kurā 8-10 cilvēku. Jā, tas vairs nav viens pret vienu, tāpēc arī veidojas dažādas attiecības, tur ir viens speciālists un vairāki dalībnieki kopā. Reizēm cilvēku darbu grupā izvēlas, jo tā ir jauna, nezināma pieredze, viņš nezina, ko varēs piedzīvot. Ir cilvēki, kam bijusi sāpīgā iepriekšējā pieredze dzīves grupā, tāpēc viņš izvēlas psihoterapeitisko grupu, jo tur ir droša vide, kur piedzīvot attiecības citādā formā. -
Kā pārvarēt bailes un nedrošību dažādās situācijās un spēt atrast jēgpilnu skaidrojumu savai dzīvei arī tad, kad tas liekas grūti vai gandrīz neiespējami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psiholoģe, eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Ieva Guļāne.
-
Zirgi ir ne tikai majestātiski un gudri dzīvnieki, bet var palīdzēt pārvarēt emocionālas grūtības vai palīdzēt uzlabot mentālo veselību. Kā tieši, raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro izglītības zinātņu doktore un klīniskā un izglītības jomas psiholoģe un arī KB psihoterapijas speciāliste Baiba Blomniece-Jurāne un psiholoģe un eksistenciālās psihoterapijas speciāliste un, protams, vēl viens cilvēks, kurš strādā ar zirgiem, Dace Kačkāne.
Pirmo reizi šī raidījuma vēsturē aktualizējam tematu, kas saistīts ar zirgiem. Runājam par zirgu terapiju, par zirgu asistētu procesu un cik dažāds tas varētu būt. Kā arī mēģinām izpētīt, cik ļoti zirgs, ienākot mūsu dzīvē, varētu mainīt mūsu attiecības gan pašiem ar sevi, gan ar pasauli, gan ar citiem cilvēkiem un arī ar zirgu, kurš, protams, ir aktīvi iesaistīts šajā procesā. Kāda nozīme ir zirgam cilvēka dzīvē, kādas attiecības varētu veidoties ar šo dzīvnieku, kāpēc tas ir nepieciešam un kāda tam ir jēga? -
Vai spējam mainīties kā cilvēki kāda cita dēļ, jo īpaši, ja runa ir par attiecībām? Vai, cik ļoti un cik tas vispār ir iespējams? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterepijas speciāliste, supervizore un psiholoģe Benita Griškeviča.
Ievadam kāds stāsts: "Viņi iepazinās uz ielas. Neticamā kārtā, kas gandrīz neliekas vairs iespējams mūsdienās. Viņš gaidīja autobusu, viņai nokrita šalle. Viņš to pacēla un pasniedza viņai. Un acumirklī, paskatoties uz šo jauno sievieti, domāja - tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņi sāka tikties, un šķita, ka viss ir labi. Tomēr pēc pāris gadiem izšķīrās. Draugi jautāja: kāpēc gan, jūs likāties tik iemīlējušies? Un viņi abi katrs savam draugu pulciņam atbildēja: mēs bijām pārāk atšķirīgi, un tas otrs negribēja mainīties."
Runājam par to, vai ir iespējams mainīties vai arī iespējams mainīties attiecībās kāda dēļ un vai mēs vispār to spējam darīt? Kas ir tas, ko mēs sagaidām no tiem citiem mūsu dzīvē? -
Kā motivēt sevi pārmaiņām un kā plānot pārmaiņas jaunam dzīves cēlienam, lai nepiedzīvotu vilšanos un pašas pārmaiņas nestu gandarījumu. Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē "Sense of Team" vadītājs Valdis Vanags un klīniskais un veselības psiholoģe, izglītības un skolu psiholoģe Signe Knipše.
Šajā raidījumā vairāk runājam par to, kā pašiem izvirzīt sev mērķus, kā mēģināt noturēt motivāciju, un arī, protams, par to, kā saglabāt savu ceļu, kuru esam izvēlējušies iet, jo reizēm tas nemaz nav tik vienkārši. Jauns gads sniedz it kā jaunas iespējas, tajā pašā laikā nav jau nemaz tik viegli. - Visa fler
