Avsnitt
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem. Saruna par Trampa fenomenu iepretim citiem republikāņu un demokrātu kandidātiem, liberāļu radikālismu un politiskā piedāvājuma trūkumu, dažādām par Trampu nobalsojušām demogrāfiskajām grupām un to apsvērumiem, kā arī par politiskās retorikas lomu un mēģinājumiem saprast vidusmēra amerikāņa ģeopolitiskā izolacionisma tendences.
Skatīt arī:
https://edwardfeser.blogspot.com/2024/09/trump-buyers-guide.html
Frēnsiss Fukujama par Trampa uzvaru: https://www.ft.com/content/f4dbc0df-ab0d-431e-9886-44acd4236922
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu. Sarunā apskatīts Glika darbības Vidzemē konfesionālais un politiskais ietvars robežjoslā starp luterisko Zviedriju, pareizticīgo Maskaviju un katolisko Poliju, Glika izglītība Vitenbergā un Leipcigā un Glika nopietnā pievēršanās grieķu, senebreju un latviešu valodas studijām. Izvērtētas gan Glika latviešu valodas īpatnības, gan viņa teoloģiskais novietojums starp luterisko ortodoksiju un piētismu. Tāpat apskatīta Zviedrijas karaļa aizgādība par latviešu zemnieku garīgo un tiesisko stāvokli, Glika aktīvā iesaiste latviešu zemnieku tautskolu izveidē, kā arī viņa pārraudzītā pirmās rietumnieciskās ģimnāzijas nodibināšana Maskavā.
Literatūra:
Helmut Glück, Ineta Polanska. Johann Ernst Glück (1654-1705): Pastor, Philologe, Volksaufklärer im Baltikum und in Russland. Wiesbaden: Harrassowitz, 2005.
Christiane Schiller, Mara Grudule (Hrsg.) "Mach dich auf und werde Licht. Celies nu un topi gaišs": Zu Leben und Werk Ernst Glücks (1754-1705). Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai in Halle (Saale). Wiesbaden: Harrassowitz, 2010.
L. Bērziņš, Ernsts Gliks. Rīga: Latvijas ev.-lut. Baznīcas virsvalde, 1935.
E. Dunsdorfs, Pirmās latviešu Bībeles vēsture. Minneapolis: Latviešu Ev.-lut. Baznīca Amerikā, 1979.
G. Hilners, Ernsts Glucks, latviešu Bībeles tulks, miera darbos un kara briesmās, Rīga: W. F. Häcker, 1918.
K. Karulis, Glika Bībeles valoda un stils: https://telos.lv/glika-bibeles-valoda-un-stils/
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Saknas det avsnitt?
-
Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu.” Sarunas iesākumā Irbe izceļ Kanta vēsturisko nozīmi un abi norāda, ka daudzi tradicionālistu un konservatīvo iebildumi Kanta ētikai “aizšauj garām”, jo nepietiekami pievērš uzmanību tam, ko Kants pats mēģina aizstāvēt savā tekstā. Turpinot aizstāvēt Kantu pret mūsdienu kristiešu kritiku, Irbe uzsver Kanta sirdsapziņu kā prāta, nevis jūtu daļu, savukārt Lācis pielīdzina Kanta radikāli iekšējo labās gribas noteiksmi viduslaiku ētikas teorijām. Abi apspriež Kanta izcelšanos no piētistu vides, viņa izglītību un iespējamos iemeslus, kāpēc Kants nepārzināja klasiskās grieķu filozofijas avotus un argumentus. Tālāk Irbe izklāsta “Tikumu metafizikas pamatojuma” galvenās domas, pievēršoties Kanta uzskatiem par pašvērtīgi labo, gribas brīvību, prāta valdīšanu pār jūtām un kaislībām, kā arī rīcības maksimām un morālo pienākumu universālumu. Irbe kritizē Kanta pārspīlēto duālismu, un Lācis kritizē Kanta pretestību cilvēka dabas nojēgumam, kas paredz no iemiesotības izrietošo bioloģisko vajadzību labumu. Turpmākajā sarunā Irbe skaidro kategorisko imperatīvu, bet Lācis vairākkārt jautā, kas tieši cilvēkam liek paklausīt šim imperatīvam. Aizstāvot Kantu pret tomistiem tradicionālistiem, Irbe uzsver, ka prāts kā likumdevējs Kanta sistēmā neparedz indivīda “personīgās morāles” uzburšanu no zila gaisa, jo cilvēks nerada racionalitāti un tās formu. Tā kā amorāla rīcība Kanta izpratnē ir nesaprātīga un loģiski pretrunīga, Lācis mēģina iebilst, ka cilvēka ētisko rīcību diez vai var motivēt loģikas likumi. Tāpat Lācis piespēlē Alisdēra Makintaira novērojumu, ka Kanta ētika parazitē uz jau dotas sociālo un morālo pienākumu sistēmas, savukārt Irbe izceļ Kanta vēlmi pārformulēt un piedāvāt racionālu, “uzlabotu” morāles zelta likuma formulu. Tuvojoties sarunas noslēgumam, Lācis bažījas, vai Kanta priekšrakstītā saprāta autoritāte gadījumā nerelativizē Jēzus Kristus dievišķo morālo imperatīvu autoritāti. Irbe mierina Lāci, ka morālais likums mūsos jau ir, cilvēki to jau zina, ļaundara sirdsapziņa jau liecina pret viņu, un Kristus šo aprioro morāles balsi tikai izvērš uz āru. Noslēgumā Irbe kritizē modernos 21. gadsimta kantiešus, kuri bez tradicionālās metafizikas un sociālo pienākumu seguma nonāk pie diametrāli pretējām rīcības maksimām nekā pats Kants, savukārt Lācis slavē Kanta lielāko sasniegumu: apgaismības absolūtā skepticisma un visa apšaubīšanas apstākļos nonākt līdz absolūti validajam, nepieciešamajam un neapšaubāmajam. Saruna noslēdzas uz Kanta pazemības, misticisma un robežu ierādīšanas nots, kopā ar Kantu brīnoties, kā vispār iespējama brīvība.
Literatūra:
Imanuels Kants, Tikumu metafizikas pamatojums. No vācu val. tulkojis R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2020.
Agnese Irbe, Pavadonis Kanta ētikā, Telos: https://telos.lv/pavadonis-kanta-etika/
Edward Feser, "The Catastrophic Spider", https://edwardfeser.blogspot.com/2010/10/catastrophic-spider.html
MacIntyre, Alasdair. A short history of ethics: a history of moral philosophy from the Homeric age to the 20th century. Routledge, 2003.
Gilson, Etienne, The Spirit of Medieval Philosophy, University of Notre Dame Press, 1991.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu. Saruna par baznīcu šodien un padomju gados; par kristietības atšķirīgo stāvokli Rietumu kultūras areālā no vienas puses un Āfrikā un Āzijā no otras; par Rietumos jūtamā naidīguma pret kristietību cēloņiem un izpausmēm; par kreisajām kustībām, neopagānismu un okultismu; par teoloģisko spriedzi starp bauslību un bezgalīgu pieņemšanu; par dažādām konfesijām, baznīcas disciplīnu un mazajām draudzēm laukos; par latvietības attiecībām ar kristietību; un visbeidzot par Vanaga emeritēšanos un to, kas ar luterāņu baznīcu notiks pēc tam.
Sarunā pieminētie avoti:
Louise Perry: https://www.firstthings.com/article/2023/10/we-are-repaganizing
Robert Barron: https://www.youtube.com/watch?v=bBMOwZFpZX0
Demos konferences pirmā sesija: https://www.youtube.com/watch?v=qSrt0M6B940
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par amerikāņu rakstnieka Hermaņa Melvila 1851. gada episko romānu “Mobijs Diks jeb baltais valis”. Pēc īsa satura atstāsta sarunas biedri piemin karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma, Viljama Šekspīra un Džona Miltona ietekmi uz Melvila neatkārtojamo stilu, salīdzina romānu ar 19. gs. lielajiem eiropiešu romāniem un to ievieto 19. gs. amerikāņu vēstures un literatūras kontekstā, vienlaikus pamatojot, kāpēc vēriena un dziļuma dēļ “Mobijs Diks” nav uzskatāms par Džeka Londona piedzīvojumu romānu agrīnāku versiju. Tālāk saruna pievēršas darba galvenajām tēmām, mēģinot noskaidrot paša autora attapīgi slēptos uzskatus, kas nav vienādojami ar romāna galveno varoņu – melanholiski apcerīgā skolmeistara un matroža Ismaēla daudzveidību pieņemošo panteismu un fanātiskā kapteiņa, vaļu mednieka Ahāba viengabalaino un duālistisko gnosticismu. Saruna pievēršas gan ļaunuma problēmai, gan atbildes meklējumiem Ījaba grāmatā, gan vaļu medību nozīmībai un Melvila aprakstītās dabas krāšņumam un milzīgumam, kā arī amerikāņu kalvinisma ietvaros neizbēgamajam jautājumam par iepriekšnolemtību, likteni un providences visu vadošo roku. Sarunas noslēgumā runātāji atgriežas pie jautājuma par “Mobiju Diku” kā lielo amerikāņu eposu, uzsverot Melvila “amerikāņu romāna” sasaisti ar eiropeiskās kultūras stāstu, tā atverot jaunu, radošu šīs pašas kultūras lappusi otrā okeāna malā. Savukārt modernie gnostiķi tiek aicināti atturēties no Mobija Dika medībām un mācīties no Melvila saprātīgu un līdzsvarotu attieksmi pret dzīvo dabu.
Literatūra:
Melvils, Hermanis, Mobijs Diks, jeb, Baltais Valis, tulk. Dagnija Dreika, Rīga: Daugava, 2003.
Fragmentu var lasīt šeit: https://telos.lv/magiskais-udens-atspidums/
Huntington, Samuel P. Who are we?: The challenges to America's national identity. Simon and Schuster, 2004.
Chesterton, Gilbert Keith. Introduction to the Book of Job. Ravenio Books, 1916.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”. Iesākumā Irbe un Lācis cildina Šekspīra pārlaicīgo izcilību iepretī Gētem un Šilleram, kā arī iezīmē lugas tapšanas laiku un atgādina tajā notiekošo. Tālāk sarunā Irbe pievēršas Hamleta neveselīgajai, iespējams, pārspīlētajai apsēstībai ar savas mātes netiklību, kas traucē viņa atriebības uzdevumam, savukārt Lācis mēģina aizstāvēt lugas nepsiholoģiskumu, Hamleta apdomīgo racionalitāti un morālo patosu. Irbe skeptiski izvērtē Hamleta Mišela Montēņa garā ieturētos “eksistenciālos” monologus un jautā par Vitenbergas lomu lugā, bet Lācis mēģina aizstāvēt lugas kristīgās tēmas, providenciālo atrisinājumu un Hamleta dvēseles izglābšanos attiecīgā laikmeta Anglijas publiski pieļaujamo tēmu ietvaros. Sarunas beigu daļā Irbe apskata Ofēlijas stāstu kā vienīgo īsto lugas traģēdiju, uzrāda moderno uzvedumu un ekranizāciju pārpratumus un neloģiskos sagrozījumus, un Lācis piekrīt, ka Ofēlijas stāsts ir nevis nevajadzīga uzmanības novēršana, bet gan paradigmatisks nevainības un tikumības pretstats Hamleta mātei karalienei.
Literatūra:
V. Šekspīrs, Hamlets, tulk. K. Egle, Zvaigzne ABC: Rīga, 200.
https://telos.lv/hamlets-problemas/
https://telos.lv/hamlets-princis-poema/
Lake, Peter. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina liberālisma klasisko tekstu un domātāju izpēti, šoreiz pievēršoties Džona Stjuarta Milla ietekmīgajam 1859. gada darbam “Par brīvību”. Sarunas iesākumā Irbe īsi raksturo Milla laiku un dzīvi un secīgi izved cauri darba nodaļām, apskatot Milla retoriskā stila īpatnības un brīvības definīcijas izvairīgumu. Lācis raksturo Millu kā progresīvā – nevis klasiskā – liberālisma spilgtāko pārstāvi, kuram svarīgi absolūti unikālos dzīvesstila eksperimentētājus pasargāt no neizglītotās, viduvējību pilnās sabiedrības tirānijas un kritiski neizvērtētajiem aizspriedumiem. Turpmākā sarunā abi pievēršas Milla vēstures izpratnes dīvainībām, jautājumam par Aristotelu un Jēzu Kristu kā utilitāristiem, Milla grūtībām savienot cilvēces vispārējo laimi ar individuālo pašrealizāciju, patiesības meklējumu imperatīva saistībai ar dogmātisko relatīvismu, vēsturisko paražu un tradīciju iekšējai racionalitātei, kā arī Milla recepcijai Džeimsa Ficdžeimsa Stīvensa, Morisa Koulinga un Patrika Denīna darbos.
Literatūra:
Mill, John. S., On Liberty, London: J. W. Parker, 1859.
Mills, Džons S., Par brīvību, tulk. Ījabs I., Rīga: Tapals, 2007.
Stephen, James Fitzjames. Liberty, Equality, Fraternity: And Three Brief Essays. University of Chicago Press, 1991.
Cowling, Maurice. Mill and liberalism. Cambridge University Press, 1990.
Deneen, Patrick J. Regime Change: Toward a Postliberal Future. Penguin, 2023.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
Skat. arī: https://telos.lv/saruna-par-jesajas-berlina-mantojumu-1-dala
https://telos.lv/saruna-par-jesajas-berlina-mantojumu-2-dala
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga fon Gētes 1808. un 1832. g. darbu “Fausts”, kurā sava laika “dižākais eiropietis” ir mēģinājis grieķiski klasisko pasaules ainu sintezēt ar viduslaicīgi kristīgo kārtību, kā arī izcilā zinātnieka, mīlētāja, grēcinieka, pasaules uzlabotāja un dzīves baudītāja Fausta personā ir centies attēlot gan noapaļoti piepildītu dzīvi, gan visu robežu pārvarēšanās dziņu. Sarunā iezīmēts darba tapšanas laiks, dažādas paša Gētes, laikabiedru un vēlāku lasītāju pārdomas par viņa māksliniecisko veikumu, sadursme starp renesanses humānisma dāvāto visu dzīves iespēju izmēģināšanu un Margrietas bibliski nopietno ticību, kas var izglābt no elles, kā arī vairākkārt uzdots jautājums par to, kāds ir dvēseles dzīves, zināšanu un intelektuālo baudu galējais mērķis?
Literatūra:
J. V. Gēte, Fausts, tulk. Rainis, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
J. V. Gēte, Poēzija un īstenība, tulk. Anda Plēsuma, Rīga: Liesma, 1976.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par valsts plānoto izglītības kvalitātes celšanas projektu, kas skolotāju atalgojuma uzlabošanas nolūkos paredz atņemt valsts dotācijas tām lauku un mazpilsētu skolām, kurās nav pietiekams bērnu skaits. Sarunā tiek apspriesta izglītības kvalitāte mazās skolās, izglītība kā noteiktu tikumu mācīšanās, skolas kā priekšnoteikums pagastu attīstībai, skolu tīkla optimizācijas dokumenta ideoloģiskā ievirze, urbanizācija Latvijas mazajos izmēros, pilsētu privileģēšana pār laukiem, draudošais demogrāfiskais sabrukums un lauku iztukšošanās, kā arī brāļu Kaudzīšu skola “Kalna Kaibēni” Vecpiebalgā.
Avoti:
Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/b99cad00-260e-4139-8757-376634d98862
Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 2023. gada 15. septembrī: https://www.mk.gov.lv/lv/media/16704/download?attachment
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
-
Krišjānis Lācis sarunājas ar Jāzepu Baško jr. un Kristu Petrausku par konservatīvo konferencēm un šobrīd aizsākto konservatīvās domas konferenču sēriju “Demos”, kuras III sesija gaidāma 2024. gada 10. janvārī. Sarunu ievada klātesošo vērojumi no dažādām pēdējā laika konferencēm. Baško izceļ Romā notikušās “Itāļu konservatīvisma” konferences saturisko kvalitāti, Petrauska novērtē Londonas “Nacionālā konservatīvisma” konferences vērienu un pēc-Breksita gaidas, bet šaubās par politiķu runu saukļiem, savukārt Lācis Helsinkos notikušo skandināvu konservatīvo konferenci “Nostos” raksturo kā piezemētāku, konkrētāku un latviešu mērogiem saprotamāku. Tālāk visi apspriež ikgadējo Cēsu “Lampu”, kurā, par spīti pieteikto tēmu nozīmībai, trūkst patiesas pieeju dažādības, dažādu NVO vai politisko spēku pārstāvjiem savu darba devēju uzdevumā vienkārši izpildot liturģisku liberālisma un labas jušanās rituālu, lai spēcinātu pareizo viedokļi. Atduroties pret faktu, ka “Lampā” atsevišķa konservatīvo telts izmaksā pārāk dārgi, tālāk sarunā apspriesta “Demos” nepieciešamība un mērķi. Petrauska novērtē “Demos” svinīgumu un tēmu dažādību, Baško uzsver konservatīvisma skaidrošanu un turpināmību kā “Demos” caurviju motīvu, bet Lācis pievēršas šādu konferenču sociālajai funkcijai. Baško “Demos” redz kā līdzekli politiskās kultūras un pilsoniskās sabiedrības celšanai Latvijā, Petrauska atzinīgi vērtē “Demos” iekļaujošo un diskutējošo ievirzi un Lācis uzsver šāda veida konferencēs notiekošo politisko ideju slīpēšanu kā netiešu ietekmi uz dažādu politisko partiju nākotnes programmām. Noslēguma daļā visi apspriež konferenču dabiskos ierobežojumus, iezīmējot, kas “Demos” nav: konservatīvo konference noteikti neveicinās lielāku valsts varas centralizāciju un neatrisinās dzimstības problēmu pašu pilsoņu vietā. Noslēgumā tiek iezīmētas gaidāmās “Demos” tēmas un izteikti laba vēlējumi.
Uzziņai:
https://demos.lv/sakas-pieteiksanas-iii-sesijai/
https://telos.lv/italu-konservativisma-konference/
https://telos.lv/nat-kon-londona/
https://newdirection.online/event/nostos_ii
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga Gētes 1774. g. vēstuļu romānu “Jaunā Vertera ciešanas”. Iesākumā Bičevskis piesaka darbu kā Gētes jaunības gadu zvaigžņu stundu Eiropas mēroga lasītāju telpā, Irbe darbu izceļ kā vienu no pieejamākajiem 18. gs. romāniem, bet Lācis norāda uz darba visai agrīno romantismu Apgaismības laikmeta viducī. Bičevskis raksturo vēstuļu formāta personiski uzrunājošo kvalitāti un Gētes nelaimīgo mīlestību pieredzi, un Irbe tālāk pārstāsta romāna gaitu, uzsverot Vertera sākotnējo pastorālo jūsmu par apkārtējo pasauli, dedzīgo iemīlēšanos tikumīgajā Šarlotē un pakāpenisko iekšējās pasaules aptumšošanos, saprotot, ka Šarlote ir salaulāta ar krietno Albertu. Bičevskis jautā, vai stāsts tiešām ir tikai par nelaimīgu mīlestību, un norāda uz iztēles spēka centrālo lomu darbā, savukārt Lācis atzīmē, ka paša Vertera heidegeriskā “uzskaņotība” nosaka to, kā noteiktas ainavas viņam parādās vai aizslēpjas. Bičevskis darbā saskata apdāvināta un jūtīga cilvēka cīņu par vietu pasaulē, kā arī apnikumu no būšanas pasaulē, bet Irbe atzīmē darbā pārliecinoši attēloto slimīgo apsēstību kā jaunu, unikālu tēmu sava laika literatūrā. Tālāk Lācis pievērš uzmanību Vertera un Alberta diskusijai par pašnāvības ētisko attaisnojumu, kurā Alberts pārstāv apgaismības saprātīgo un morālajam pienākumam sekojošo pusi, savukārt Verters pārstāv kaislību varā nonākušu indivīdu, ko pārējai sabiedrībai grūti tiesāt. Irbe turpina izcelt Gētes zinātnisko interesi par morbidām apsēstībām un apraksta Vertera pakāpenisko samaitāšanos, kā arī pašas Lotes līdzatbildību par Vertera pašnāvību, izvērtējot Lotes apsvērumus un alternatīvas Vertera glābiņa iespējas. Lācis jautā, kāpēc darba kulminācijas brīdī tik nesaprotami liela loma ir atvēlēta Džeimsa Makfērsona “Osiāna poēmu” lasījumam, uz ko Bičevskis atbild, ka Gētes teksts ir apzināti veidots kā literārs eksperiments ar negaidītu eksistenciālo iespēju un niansētu pārdzīvojumu lauku. Tālāk Irbe ieskicē darba pārpratumu pilno recepcijas vēsturi un tam sekojošo “Vertera māniju”, uz ko Gēte reaģējis ar vilšanos, bet Bičevskis apcer dažādos Gētes darbus kā ceļojumus pašizpētes bezdibeņos. Noslēgumā Lācis šaubās par “Vertera ciešanu” derīgumu šodienas pārjūtīgajā un pārkairinātajā subjektīvisma laikmetā, Bičevskis izceļ izglītības nozīmi un uzskata, ka šādu iekšējo pasauli tomēr ir vērts celt dienasgaismā, savukārt Irbe atzinīgi vērtē darbu kā pārlaicīgu stāstu par jauna cilvēka nobriešanu, kas varētu uzrunāt arī šodienas identitāti meklējošos jauniešus.
Literatūra:
J. V. Gēte, Jaunā Vertera ciešanas, tulk. V. Balode, Rīga: Liesma, 1979.
John Armstrong, Love, Life, Goethe: Lessons of the Imagination from the Great German Poet, Farrar, Straus & Giroux, 2007.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par #MeToo jeb #EsArī kustību – kas vērsta pret seksuālo uzmākšanos –, tās panākumiem un trūkumiem. Iesākumā Lācis atzinīgi vērtē #MeToo puritānismu, bet vienlaikus nosoda par rupjiem 8. baušļa pārkāpumiem, savukārt Zvaigzne kustību vērtē kā likumsakarīgu reakciju uz 1960. gadu seksuālo revolūciju un norāda uz seksuālās morāles sociālo stratifikāciju. Irbe iezīmē īsu #MeToo kustības vēsturi, kas aizsākās ar Hārvija Vainstīna seksuālās uzmācības atmaskošanu, Lācis atgādina par Trampa vēlēšanu kampaņas sakairināto gaisotni, bet Zvaigzne jautā, kāpēc uzmanība tika pievērsta tikai Vainstīnam, nevis daudziem citiem Holivudas darboņiem vidē, kurā seksuālā izlaidība un uzmākšanās ir noklusējuma stāvoklis. Tālāk Zvaigzne pievērš uzmanību linča tiesas iezīmēm #MeToo kustībā, kas norāda uz oficiālo taisnīguma nodrošināšanas institūciju bezspēcību, bet vienlaikus arī uz atsacīšanos no nevainīguma prezumpcijas. Irbe turpina ar Džonija Depa un Amberas Hērdas prāvas aprakstu, apgalvojot, ka tas ir pavērsiens #MeToo kustībā, jo plašākā sabiedrībā lika pārvērtēt automātisko reakciju “ticēt sievietei”, savukārt Lācis apraksta Kevina Speisija prāvu un attaisnošanu, kurā apsūdzēto pusei izdevās pierādīt, ka liecinieku apgalvojumi nav pilnībā patiesi. Zvaigzne atgriežas pie Depa gadījuma, izceļot abu iesaistīto destruktīvās attiecības un aicina nošķirt ekrāna tēlu un māksliniecisko veikumu no pašas personas. Tālāk Irbe analizē Toda Fīlda 2022. g. filmu “Tāra” par fiktīvu talantīgu diriģenti, kas seksuālās uzmācības dēļ zaudē visu, bet vienlaikus paaudžu atšķirības dēļ nespēj saprast, ka 80. un 90. gados mākslas nozarē ierastās seksuālās izlaidības laiks ir beidzies. Domājot par “Tāru”, Irbe un Zvaigzne aicina novērtēt mākslinieciskā sniegumā ieguldīto darbu neatkarīgi no paša mākslinieka personīgajiem trūkumiem, savukārt Lācis mēģina atbalstīt jaunākās paaudzes atcelšanas kultūru, ko varētu izmantot konservatīvu mērķu vārdā. Noslēgumā Lācis #MeToo kustību saredz kā iespēju aktualizēt t. s. Billija Grēema likumu un Zvaigzne pievēršas #MeToo izpausmēm Latvijā, Punctum publikāciju sēriju nosaucot par piemēru, kā tieši nevajadzētu darīt, bet Irbe atgādina, ka vēl pavisam nesen Romāna Poļanska sakarā publiskā attieksme bija pilnīgi citāda, tādēļ jābūt godprātīgiem.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par amerikāņu kinorežisoru Terensu Maliku, iespējams, pēdējo lielo reliģiski metafiziskā autorkino pārstāvi. Lācis uzsver Malika filmu spēju uzasināt jūtīgumu pret apkārtējo pasauli, savukārt Irbe izceļ Maliku kā pirmšķirīgas kristīgās mākslas radītāju ar kultūrvēsturisku nozīmi, stāvot līdzās Mikelandželo vai Baham. Lācis ieskicē Malika filozofa izglītību un neaizstāvēto disertāciju par Mārtinu Heidegeru, bet Irbe raksturo Malika darbus kā veselumu un viņa filozofisko attīstību, pēdējās desmitgades darbus aprakstot kā "liturģiskus". Tālāk Irbe īsi piesaka divas agrīnās filmas "Sliktās zemes" un "Debešķīgās dienas" ar naivo, nedidaktisko un pat atsvešināto stāstītāju. Abi secīgi analizē Malika "otrā posma" galvenās filmas, nereti strīdoties par to, kas vispār filmā tiek pateikts un kāds ir tās vēstījums. "Tievo sarkano līniju" Irbe un Lācis apspriež kā pavisam netipisku kara filmu par cilvēka mirstīgumu, kas neierakstās nevienā žanriskajā standartā. Lācis mēģina pamatot, kāpēc, viņaprāt, Malika labākā filma ir "Jaunā pasaule", redzot to kā vienīgo, kurā pienācīgi "atrisināta" visās pārējās filmās piesauktā mīlestības tēma. Abi iesaistās diskusijā par filmas vēstījumu, un Irbe uzsver, ka garā eposa vidējo haotisko daļu izglābj un atrisina pēdējās sešas minūtes. Irbe slavē "Dzīvības koku" un vērienīgos līdzekļus, ar kuriem mēģina atbildēt uz filmas sākumā uzdoto jautājumu par nāvi un zaudējumu. Abi diskutē par to, vai filmā attēlotā ģimene ir tiešām disfunkcionāla un kādas būtu dabas un žēlastības pareizās attiecības. Saruna noslēdzas ar "Slēptās dzīves" apskatu: Irbe raksturo franciskānisko harizmu šajā filmā, bet Lācis slavē veidu, kā filmā apvienoti Kirkegors, Heidegers un mīlestības visaugstākā izpausme. Nobeigumā Irbe skaidro, kāpēc Malika estētiskā forma ir neatdarināma, bet Lācis norāda uz Malika metodes trūkumiem dažos viņa neveiksmīgajos darbos, kuros daļas neturas kopā veselumā.
Filmogrāfija:
"Badlands": https://www.imdb.com/title/tt0069762/?ref_=nm_flmg_t_16_dr
"Days of Heaven": https://www.imdb.com/title/tt0077405/?ref_=nm_flmg_t_15_dr
"The Thin Red Line": https://www.imdb.com/title/tt0120863/?ref_=nm_flmg_t_14_dr
"The New World": https://www.imdb.com/title/tt0402399/?ref_=nm_flmg_t_13_dr
"The Tree of Life": https://www.imdb.com/title/tt0478304/?ref_=nm_flmg_t_12_dr
"To the Wonder": https://www.imdb.com/title/tt1595656/?ref_=nm_flmg_t_11_dr
"Knight of Cups": https://www.imdb.com/title/tt2101383/?ref_=nm_flmg_t_10_dr
"Song to Song": https://www.imdb.com/title/tt2062700/?ref_=nm_flmg_t_6_dr
"A Hidden Life": https://www.imdb.com/title/tt5827916/?ref_=nm_flmg_t_3_dr
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.
-
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Arti Šlosbergu par populistu ekonomiskās programmas solījumiem un trūkumiem, vienlaikus atskatoties uz populismu jau kā daļēji noietu nesenās politiskās vēstures etapu. Sarunas iesākumā Lācis piesaka “mazo cilvēku” kā socioloģisku tipu un apraksta joprojām tikai daļēji politiski pārstāvēto Rietumvalstu neapmierinātā elektorāta daļu, kura pieprasa sociāli konservatīvu un ekonomiski kreisu politiku. Šlosbergs apgalvo, ka “mazais cilvēks” ir demagogu termins, tāpēc uzreiz pievērš uzmanību dotās sabiedrības elites kvalitātei. Lācis un Šlosbergs apspriež dažādas elites izpratnes un elites sociālā statusa pieejamību un mainību Šveicē, Lielbritānijā, ASV un Latvijā. Lācis norāda, ka populistu ekonomiskās prasības nosaka relatīvā deprivācija un paradokss – populisti grib lielāku valsts iesaisti noteiktos ekonomikas sektoros, vienlaikus prasot valsts neiejaukšanos citviet. Šlosbergs analizē Apalaču nabadzības sajūgtību ar Ķīnas un Meksikas lētajām ražošanas izmaksām caur ekonomiskās globalizācijas cikliskuma prizmu, kurā vienmēr būs gan kādi zaudētāji, gan ieguvēji. Šlosbergs kā vienu no iespējamiem pašreizējā globālā nemiera cēloņiem min elites pārprodukciju, kā arī kārtējo tehnoloģisko izrāvienu, kura rezultātā lērums profesiju kļūs bezjēdzīgas. Saruna pievēršas ASV populistu un postliberāļu izolacionismam, kas ir bīstams Latvijai, kā arī ekonomiskajam protekcionismam, kurš, Šlosbergaprāt, notiek pats par sevi bez īpašas populistu iesaistes. Irbe norāda, ka populismu vairo tieši vidusslāņa finansiālās drošības trūkums, bet Lācis piemetina, ka vidusslānis vēlas arī dažādus valsts nodrošinātus pakalpojumus, kas kopā ar vispārēju parādu un kredītsaistību pieaugumu norāda uz neizbēgamu valsts intervenci ekonomikā tuvākajā nākotnē. Lācis jautā – kā turpmāk izvairīties no sociālisma? Šlosbergs atbild, ka valsts iesaiste var būt dažāda, piemēram, stimulējot noteiktas industrijas, taču Lācis atgādina, ka visaptveroša labklājības valsts nav savietojama ar konservatīvu, subsidiāru un pašpietiekamu sabiedrības morālo dzīvi. Šlosbergs noslēdz, piekrītot, ka tiešām šobrīd varu ir pārņēmusi tāda elite, kas neatspoguļo vairākuma vērtības, taču vienlaikus aicina sargāties no "viltus praviešiem" un būt uzmanīgiem pret radikāliem sistēmas apvērsumiem.
Literatūra:
Eatwell, Roger, and Matthew Goodwin. National populism: The revolt against liberal democracy. Penguin UK, 2018.
https://nationalpost.com/opinion/peter-turchin-how-elite-overproduction-and-lawyer-glut-could-ruin-the-u-s
https://americanpostliberal.substack.com/p/pilkington-towards-a-postliberal
Mūzika: Yosi Horikawa, "Letter", no albuma "Vapor", 2013.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”. Iesākumā Bičevskis ieskicē lugas novietojumu vācu literatūras vēsturē un norāda, ka šis darbs ir nosacīti piemirsts, kā arī apraksta lugas tapšanas apstākļus. Irbe spilgti raksturo vētrainās reakcijas uz lugas pirmuzvedumu un pārstāsta sižetu, uzsverot lugas morālo ambivalenci un ievadošo uzskaņojumu “pret tirāniem”. Lācis meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc šī luga savulaik bijusi tik iecienīta latviešu literātu aprindās, norādot, ka izslavētie laupītāji nemaz netiek romantizēti, bet viņu cīņa par sociālo taisnīgumu drīzāk ir tikai aizsegs personisku ambīciju apmierināšanai. Bičevskis norāda uz lugā redzamajiem mēģinājumiem pārvarēt nihilismu un pasaulsuzskatu sadursmi, skatot lugu kā “ideju drāmu”. Irbe apgalvo, ka luga nav par sacelšanos pret pastāvošo kārtību, bet gan par vienas aristokrātiskas ģimenes iekšējo konfliktu. Mēģinot saprast lugas noslēgumu, Lācis uzsver “Laupītāju” kristīgās tēmas, piemēram, vainas apziņu, piedošanas un izlīguma meklējumus, kā arī pakļaušanos augstāka likuma autoritātei. Bičevskis piebilst, ka Šillera galvenais varonis Mors noslēgumā tomēr rīkojas kā Kanta autonomais subjekts. Irbe uzsver Šillera teksta patosu un aizraujošo iedarbību, taču vienlaikus atgādina, ka vēlāk Šillers nosodīja Franču revolūciju, kuras vadoņi tieši atsaucās uz Šilleru. Lācis piedāvā lugas sociopolitisko lasījumu, kurā šķetināts jautājums par to, kādai jābūt īstai, morāli atbildīgai un uzliktos pienākumus pildošai sabiedrības elitei, bet vienlaikus lugas pievilcību latviešu acīs saskata tās kristīgi piētiskajā morālajā patosā, kas kritizē tādus sabiedriskos iedibinājumus, kuri neatbilst saviem augstajiem ideāliem. Bičevskis šo domu turpina, stāstot, kā Latvijā piētistu radikāli reliģiskās kritikas idejas vēlāk pārtapa sociālismā, un apraksta Šillera māksliniecisko tehniku, kurā ģēnijs darbojas kā izteiksmīgs neapzinātā medijs. Noslēgumā Irbe izsaka atzinību par vēsturisko aristokrātu patronāžas iespaidu un skata Šillera dzīvi kā zīmīgu liecību tam, ka 19. gs. vācu zemes nebūt nebija tik apspiedošas, kā varētu nojaust no teksta. Saruna noslēdzas ar aicinājumu apzināt cilvēka tumšās un tirāniskās dziņas, pirms mēģināt reformēt sabiedriskās institūcijas.
Literatūra:
Frīdrihs Šillers, Laupītāji. Luga piecos cēlienos. Tulkojusi Ērika Lūse, Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar bijušo politiķi un vēsturisku monogrāfiju autoru Edmundu Krastiņu par viņa šī gada februārī sarakstīto eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”, kurā apskatīti Latvijas ekonomiskās atpalicības vēsturiskie un sociokulturālie cēloņi salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Sarunas ievadā Krastiņš izklāsta savas esejas argumentus un uzsver, ka, viņaprāt, Latvijas atpalicības galvenais cēlonis ir lielāka sabiedrības sovjetizācijas pakāpe, kā arī salīdzinoši vājāk attīstītā nacionālā pašapziņa un identitātes izjūta. Tālākā sarunas gaitā tiek iztirzātas gan dažādas pirmskara Latvijas ekonomikas īpatnības un Rīgas faktors, gan 1990. gadu sistēmiskā korupcija, biznesa ciešā saistība ar politiku, Latvijā ierastā valstisko interešu stādīšana zemāk par privātā pašlabuma gūšanu, kā arī pašreizējās intelektuālās elites hroniskā mazspēja. Krastiņš izceļ padomju vai krievu kultūrai raksturīgo iracionālo un sagrozīto individuālismu, kas atstājis dziļu ietekmi arī uz latviešiem. Sarunas otrajā pusē visi pievēršas ieteikumiem, kā risināt Latvijas samilzušās grūtības. Krastiņš iesaka nopietni ķerties pie paralēlo kultūru problēmas, izglītības pilnveidošanas un valsts iestāžu prestiža un sociālās atbildības uzlabošanas. Lācis piedāvā Krišjāni Valdemāru kā jaunas, tautas labumā ieinteresētas elites pārstāvja piemēru, bet Irbe atgriežas pie sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem kā steidzamas prioritātes. Sarunas izskaņā Krastiņš pievēršas Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītajām pozitīvajām pārmaiņām un uzsver, ka galvenais ir ne tik daudz valoda, cik identitāte.
Literatūra:
https://www.ekonomisti.lv/wp-content/uploads/2023/02/Kapec-Latvija-nevar-labak.pdf
Edmunds Krastiņš, Latvijas rūpniecība IXI-XXI gadsimtā. Rīga: Jumava, 2018.
Edmunds Krastiņš, Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika. Autorizdevums, 2021.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām. Iesākumā Zeltīts un Lācis apraksta Jureviča dzīves gājumu, akadēmisko un publicistisko karjeru, bet Irbe apskata Jureviču kā morālfilozofu, kuram nacionālkonservatīvisms ir tikumiskas dzīves izvērsums. Tālāk Zeltīts raksturo Jureviča dinamisko ideālismu, Lācis iezīmē Jureviča unikālo novietojumu dažādu starpkaru “kultūras krīzes” filozofisko strāvojumu vidū, bet Irbe uzsver, ka Jurevičs visas savas garās darbības laikā spējis izvairīties no dažādām 20. gs. maldu mācībām. Zeltīts un Lācis apspriež latvietību gan kā ideālu, gan empīriski doto, bet Irbes uzmanību saista Jureviča domas par tām labajām latviešu rakstura īpašībām, kas var palīdzēt Eiropas atdzimšanā. Tālāk visi apspriež Jureviča tēzi par savas tautības nīšanu kā necilvēcīgu rīcību un mērķtiecīga dzīvības spēka izvēršanos dabas formu – t. sk. tautību – daudzveidībā. Zeltīts apskata latviešu censonības un ētiskuma ieguvumus un trūkumus, Lācis pievērš uzmanību Jureviča latviešu individuālismam veltītajai kritikai. Noslēgumā Zeltīts uzsver, ka Jurevičam latvieši nav tikai ārzemju ietekmju sajaukums, savukārt Irbe izceļ Jureviču kā patstāvīgu un oriģinālu domātāju, kas meistarīgi norādījis uz demogrāfiskās krīzes garīgajiem cēloņiem.
Literatūra:
Pauls Jurevičs, Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946.
Raivis Zeltīts, Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija, Rīga: Domas spēks, 2019.
https://telos.lv/rietumu-krize-jurevica-skatijuma
https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-1
https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-2
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Jurģi Klotiņu par Ēriha Marijas Remarka 1928. g. romānu "Rietumu frontē bez pārmaiņām" un neseno vācu ekranizāciju Edvarda Bergera režijā, kas saņēma ASV kinoakadēmijas balvu kā 2022. gada labākā ārzemju filma. Grāmata Klotiņam atgādina, ka miers nav pašsaprotams un rosina uz pārdomām par taisnīga kara teoriju, bet Lācis novērtē dzīvos karadarbības aprakstus un kritizē grāmatas un filmas pacifismu šodienas apstākļos. Irbe kopsavelk romāna gaitu kā galvenā varoņa Paula Boimera pakāpenisku dzīvotvēlmes zudumu. Klotiņš uzsver Pirmā pasaules kara neattaisnojamību, bet Lācis apšauba stāstu par šī kara bezjēdzību, norādot uz sarežģītajiem kara izcelšanās cēloņiem. Irbe pievēršas grāmatas pacifismam, Klotiņš izklāsta Žaka Maritēna uzskatu maiņu Otrā pasaules kara iespaidā, bet Lācis atgriežas pie grāmatas reaktualizācijas kā atbalsta rietumeiropiešu naivajam pacifismam saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Lācis un Irbe slavē filmas estētiskās kvalitātes, bet noraida virspusējo tendenciozitāti, savukārt Klotiņu filma rosina pārdomāt pamatotas un bezjēdzīgas dzīvības ziedošanas nošķīrumu taisnīga kara ietvaros. Noslēgumā Irbe izceļ Remarka gandrīz kristīgo humānismu, Klotiņš mācību par taisnīgu karu nosauc par kristīgās civilizācijas sasniegumu, un Lācis nolasa izteiksmīgu Remarka citātu par cilvēka barbarizēšanos karā.
Literatūra:
Ēriks Marija Remarks, Rietumu frontē bez pārmaiņām, no vācu val. tulkojis Ģirts Bļodnieks, Rīga: Zvaigzne, 1984.
Donald Kagan, On the Origins of War and the Preservation of Peace. New York: Doubleday, 1995.
Jacques Maritain, La personne et le bien commun, Desclée de Brouwer, 1947 (The Person and the Common Good, John J. Fitzgerald (trans.), New York: Charles Scribner’s Sons, 1947);
Jacques Maritain, De la justice politique, notes sur la presente guerre, Collection “Presences”, 1940, Paris: Plon;
Gregory M. Reichberg, "Jacques Maritain: Christian Theorist of Non-Violence and Just War", Journal of Military Ethics, 16:3-4, 2017, pp. 220-238: https://doi.org/10.1080/15027570.2017.1413216;
Stefans Cveigs, "Pēdējie gadi pirms kara": https://telos.lv/pedejie-gadi-pirms-kara
Jünger, Ernst. The Storm of Steel: From the Diary of a German Stormtroop Officer on the Western Front. Howard Fertig Pub, 1996.
Clark, Christopher. The sleepwalkers: How Europe went to war in 1914. Penguin UK, 2012.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu rakstnieka Šūsaku Endo romānu "Klusums" (1966), pēc kura uzņemta arī amerikāņu režisora Mārtina Skorsezī filma ar tādu pašu nosaukumu ("Silence", 2016) par jezuītu misionāru darbību Japānā 17. gadsimtā. Lācis kopsavelk grāmatas galveno tēmu kā stāstu par publisku atkrišanu no ticības. Irbe piedāvā ekskursu par jezuītu ordeņa dibināšanu, veiksmīgajām misijām Austrumos, kristietības ziedu laikiem Japānā (1570.-1614.) un sekojošo ticības aizliegumu. Irbe iebilst grāmatas tēzei, ka Japāna ir "purvs", kurā kristīgā ticība nekad neielaidīs saknes, kā arī pastāsta par Japānas apslēptajiem kristiešiem, kuri saglabājušies vēl šodien. Lācis piedāvā protestantisku skatījumu uz grāmatas galveno ticības pārbaudījumu – atteikšanos ar kāju uzkāpt Kristus tēlam. Irbe salīdzina grāmatu ar Skorsezī filmu, kurai pārmet pārāk modernas introspekcijas iepludināšanu 17. gs. domāšanā. Lācis uzsver, ka jebkurā gadījumā jāpriecājas par reliģisku filmu Holivudā, kas atgādina “martīru asinis ir Baznīcas sēkla" un rāda reālistisku skatījumu uz cilvēka niecīgajām spējām, kā arī zaudētas ticības sekām, kas izpaužas kā iekšēja nāve. Irbe noslēdz ar reportāžu par to, kā misionāri no Itālijas vai Portugāles 17. gs. sākumā varēja tikt uz Japāņu un kā šāds ceļojums noritēja, norādot uz kristietības augstajām likmēm, bet Lācis noslēdz ar atziņu, ka arī modernā sabiedrībā nevar kalpot vairākiem kungiem.
Literatūra:
Shusaku Endo, Silence (1966), tr. by William Johnston, New York: Taplinger Publisher Company, 1969.
John W. O'Malley, S.J., The Jesuits. A History from Ignatius to the Present. New York: Rowman&Littlefield, 2014.
"Japan's Crypto-Christians", Time Magazine, 1982: https://web.archive.org/web/20080721014400/http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,925197,00.html;
https://en.wikipedia.org/wiki/Hidden_Christian_Sites_in_the_Nagasaki_Region
https://en.wikipedia.org/wiki/Kakure_Kirishitan
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
-
Agnese Irbe sarunājas ar nesen iznākušās Keitijas Faustas un Steisijas Meningas grāmatas “Bērni vispirms” tulkotāju Alīnu Ozoliņu par bērnu tiesību kustību, kas sistemātiski stāda bērnu intereses kā prioritāras pār pieaugušo vēlmēm. Sarunā apskatīti pētījumi par bērnu labākajām interesēm un nepieciešamība pēc bioloģiskajiem – nevis sociālajiem – vecākiem, kā arī uzsverta vecāku dzimuma nozīmība, īpaši ņemot vērā plaši pētīto beztēvības fenomenu. Ozoliņa stingri aizstāv vecāku laulības saglabāšanu pat tajās situācijās, kad viens vai abi laulātie un vecāki personīgi jūtas nelaimīgi un nepiepildīti. Sarunas otrajā daļā Irbe un Ozoliņa pievēršas mākslīgās apaugļošanas problemātiskajiem aspektiem, pašas dabas pretestībai bioloģiskām manipulācijām, pārkāpumiem pret bērna tiesībām zināt savus bioloģiskos vecākus, kā arī apspriež “Netflix” producēto skandalozo dokumentālu filmu “Mūsu tēvs” par kādu ārstu, kurš izmantoja nevis donoru spermu, bet gan savējo. Noslēgumā Ozoliņa aicina ģimenes aizstāvības organizācijas apvienoties, lai koordinēti strādātu pie bērnu tiesību likumprojektiem, kā arī pievērst uzmanību milzīgajam šķirto laulību skaitam Latvijā un stingrāk regulēt medicīnisko apaugļošanu.
Literatūra:
Fausta, K., Meninga, S., Bērni vispirms. Kāpēc mums vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība, tulk. Ozoliņa, A., Rīga: Asociācija "Ģimene", 2023.
Skat. arī: http://asociacijagimene.lv/iznacis-ilgi-gaiditais-gramatas-berni-vispirms-tulkojums-latviesu-valoda/
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
- Visa fler
