Avsnitt
-
"Mezglu kalendārs" ir tapis kā veltījums Valdai un Zigmundam Skujiņiem. Autore ir viņu meita Inga Skujiņa, tekstilmāksliniece, kas stelles nolika malā, lai daudz sava laika veltītu tēva – rakstnieka Zigmunda Skujiņa –pēdējiem mūža gadiem. Un šai grāmatai.
"Ļoti strauji mainījās laikmeta krāsas. Nebija šaubu, ka vecie laiki aiziet. Nav runa par padomju laikiem, Latvijas valsts laikiem, krievu caru vai vācu muižnieku laikiem. Vecie laiki šoreiz ir 35 gadi kopš Latvijas otrā valstiskuma atzīšanas. Viss liecināja, ka uz priekšu, visticamāk, nebūs ne valstu, ne tautību, ne nacionālu vērtību. Būs kaut kas cits", tā Inga Skujiņa raksta grāmatas "Mezglu kalendārs" ievadā, pieminot arī, ka grāmatas tapšanā būtiska loma ir mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei.
Radio mazā lasītava studijā tiekas ar Ingrīdu Burāni, bet ar Ingu Skujiņu sazinās viņas lauku mājās.
Lasot šo grāmatu par cilvēkiem un lietām, kas veido mūžu, rodas sajūta ne tikai par Ingas vecākiem, bet par paaudzi, par pārmaiņām, "jaunām dekorācijām" un Rīgu, kuras ielās rakstnieks Zigmunds Skujiņš bija neapšaubāms elegances etalons.
Ingas Skujiņas "Mezglu kalendāru" izdevis "Jāņa Rozes apgāds".
Raidījumu atbalsta: -
Marakaibo apkārtnē dzīvojošie tic, ka ikreiz kaķēnu metienā ir kāds jaguārs, kurš aug un attīstītās citādi. No jaguāra sapņa ir cēlusies šī pilsēta – tā viņi tic Marakaibo apkārtnē. Franču rakstnieka Migela Bonfuā romāns "Jaguāra sapnis" ir maģiski reālistisks, tas balstīts viņa vecvecāku un mātes dzīvesstāstā.
Venecuēla romānā ir gan valsts, gan sievietes vārds. Venecuēlas vēsture kopš "naftas buma” līdz mūsdienām, ģimenes sāga no atradeņa uz baznīcas kāpnēm līdz pirmās ārstes bērēm un noslēpumainajiem pierakstiem.
Ja "Jaguāra sapnī" iedomāsiet par Markesa "Simts vientulības gadiem", tad jūs nebūsit vienīgie.
Migela Bonfuā romānu "Jaguāra sapnis” no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevusi "Zvaigzne ABC".
Raidījumu atbalsta:
-
Saknas det avsnitt?
-
Pats autors šo grāmatu nav saucis par "Pentameronu", bet pēc analoģijas ar "Dekameronu" šis Džambatistas Baziles "Stāstu stāsts jeb Laika kavēklis mazajiem" ir iegājis pasaules literatūrā tieši ar šādu nosaukumu. Vai šīs pasakas radušās no mutvārdu stāstiem? Vai Baziles fantāzijā? Un kā šie pasaku tēli, tipi un sižeti ceļojuši laikā un telpā? Tie ir jautājumi, par kuriem diskutē pasaku pētnieki.
"Pentameronā" piecās dienās sievietes ar dīvainiem vārdiem stāsta pasakas. "Pentameronam" ir mānīgs apakšvirsraksts, ka tie ir stāsti mazajiem. Barokālās asprātības, gan augstie, gan viszemākie valodas slāņi, reālas un izdomātas ģeogrāfiskas vietas, seksualitāte un incests – tas, protams, nemaz nav viss "Pentamerona" arsenāls.
"Pentameronu" no senneapoliešu un itāļu valodas tulkojusi Dāce Meiere, skrupulozais redaktors Arturs Hansons šoreiz mazliet arī lasa par blusu; bet pasaku pētnieks Guntis Pakalns, kurš rakstījis zinātniskos komentārus, ieskicē pasaku "biogrāfijas" un brīnumainos ceļus pasaulē.
Džambatisatas Baziles "Pentamerona" latviešu izdevuma smalko ietērpu veidojis mākslinieks Aleksejs Muraško, izdevis Jāņa Rozes apgāds.
Starp citu – klausītājiem ar ļoti smalkām ausīm iesakām klausīties tikai Baziles augstās valodas slāņus (ja tas vien būtu iespējams). Smalki ļaudis var klejot šajos tekstos kopā ar Hērakleitu un Zaratustru, jo autors ir izglītots cilvēks un galminieks. Visiem pārējiem dota iespēja klejot pa visiem 17. gadsimta barokālajiem laika kavēkļa labirintiem.
Raidījumu atbalsta: -
Ceļa romāni vai ceļa filmas ir īpašs žanrs. Šoreiz uz Radio mazās lasītavas galda ir Deivida Nikolsa pārgājiena romāns “Tu esi šeit”, jo galvenie varoņi dodas kopīgā pārgājienā, kaut gan tā nemaz nav plānots.
Pārgājiens un pāreja ir romāna “Tu esi šeit” galveno varoņu (piecdesmitgadnieku) vitāla nepieciešamība, lai arī viņi to sākumā nemaz nenojauš. Ģeogrāfijas skolotājs un redaktore. Viņa vienatnē strādā savā Londonas dzīvoklī, vienatnē pavada garas pēcpusdienas un jūt, ka dzīve paiet viņai garām.
Viņš zaudējis virzienu pēc tam, kad viņu pametusi sieva, viņš arvien vairāk noslēdzas sevī un arvien biežāk dodas garās, vientulīgās pastaigās pa tīreļiem un pakalniem. Mārniju un Maiklu saved kopā kāda uzstājīga draudzene un tipiskie Anglijas laikapstākļi.
Deivids Nikolss ir angļu rakstnieks un scenārists. Debijas romānu “Viena diena” viņš publicēja 2009. gadā un iemantoja milzīgu atzinību: grāmata ir tulkota 40 valodās, pasaulē pārdots miljoniem tās eksemplāru. Latviešu valodā izdots arī viņa romāns “Mēs”, kas bija iekļauts Bukera balvas garajā sarakstā.
Deivida Nikolsa romānu “Tu esi šeit” no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Izdevusi “Zvaigzne ABC”.
Raidījumu atbalsta: -
"Kaķu ziņā šī ir dokumentāla grāmata," saka autors. Un viņš jau zina, ko runā. Šoreiz nopietnais Māris Bērziņš ir apvienojis spēkus ar savu alter ego Gūtennmorgenu, jauno grāmatu "Klēpja dievs" parakstot kā Māris Gūtenmorgens Bērziņš.
Jūs būsit pārsteigti, cik atklāti rakstnieks stāsta par to, ko dara rakstnieks, kad nerakstās. Garas pastaigas, mājas darbi un kaķkopība, izrādās, palīdz uzrakstīt grāmatu. Protams, neiztikt bez interneta dzīlēs atrastām garīgajām praksēm, no kurām rakstniekam vislabāk iepatikušies advaitisti.
"Protams, tur ir klāt pievienots Gūtenmorgens, lai tas būtu tā brīvāk un jautrāk. Jo nav daudz lietu pasaulē, par ko nevarētu pasmieties, un garīgās prakses arī ir tādas, par kurām var pasmaidīt. Mani interesē lasītāju reakcija, jo tur tiek noliegta brīvā griba, un, man liekas, 90 procenti cilvēku, ja pateiks, ka viņiem nav brīvās gribas, vienkārši kļūs dusmīgi. Tur tādi izaicinoši pasaules uzskati ir. Viens otrs," saka autors Māris Gūtenmorgens Bērziņš.
Grāmatu "Klēpja dievs" izdevusi "Dienas Grāmata".
Raidījumu atbalsta: -
".. pietiktu, ja viņš būtu tikai dzejnieks. Pietiktu, ja viņš būtu tikai esejists. Pietiktu, ja viņš būtu tikai mūsu Atmodas tēvs. Pietiktu, ja viņš būtu tikai Tautas frontes dibinātājs," tā reiz par Jāni Peteru dokumentālajā filmā "Jānis Peters un mūsu laiks” teikusi Māra Zālīte.
Uz tikko izdotās ļoti biezās (1072 lpp.) grāmatas "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks" zelta vāka ir Vitolda Svirska darbs ar dzejnieka portretu, bet grāmatas sastādītājas Initas Saulītes-Zanderes pēcvārdā liktās rindas "Uzturiet debesis spēkā pat tad, ja to vispār nav” ir no dzejnieka atlasītās mūža izlases pēdējā dzejoļa, kuru viņš lūdzis izcelt treknākiem burtiem.
Pats dzejnieks uzrunājis Initu Saulīti-Zanderi grāmatu sastādīt, jo viņam patikusi viņas veidotā "Elegantā Rīga", un izdevniecību "Aminori", jo viņam patikusi grāmata par Juri Jurjānu. Pats dzejnieks 2024. gadā sastādījis savu dzejoļu mūža izlasi "Savu balsi meklējot", tagad tā ir biezās viena mūža grāmatas sastāvdaļa. Pārējais – publikācijas, fragmenti no citiem izdevumiem, atmiņas, paša dzejnieka rakstītais un akcentētais, piemēram, viņa sadarbība ar Leļļu teātri un līdzdarbība kino daudziem varētu būt atklājums. Viņš ir "revolūcijā iesauktais dzejnieks", jo sabiedriskajā darbībā un diplomātijā pavadītajos gados praktiski dzeju nerakstīja.
"Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks". Sastādītāja Inita Saulīte-Zandere, izdevis "Aminori". Pats viņš gan grāmatu nepieredzēja, jo aizgāja mūžībā 2025. gadā.
Raidījumu atbalsta: -
Lietuviešu rakstnieces Akvilinas Cicēnaites romānā "Angļu valodas vārdnīca" pilsētām ir būtiska nozīme, jo tas ir ceļojums no Sidnejas uz Brokenhilu. Tas ir ceļojums no vienas valodas uz otru un atpakaļ. Tas ir arī ceļojums no pandēmijas aizslēgtas pasaules.
Sarunā ar tulkotāju Daci Meieri uzzinām, ka šajā gadījumā visgrūtāk tulkojamais bija saistīts ar pilsētu nosaukumiem, proti, latviešu valodā pilsētas parasti ir sieviešu dzimtē (Rīga, Viļņa, Sidneja), bet lietuviski – vīriešu.
Akvilina Cicēnaite ir rakstniece, tulkotāja, reliģijas studiju zinātņu doktore, kuras kontā ir septiņas grāmatas pusaudžiem un diviromāni pieaugušajiem. Romāns "Angļu valodas vārdnīca" ir saņēmis Lietuvas literatūras gada balvas.
Vārdnīca veido romāna struktūru, bet mēģinājumi iztulkot neiztulkojamus vārdus ir arī autores tulkotājas pieredzē balstīts teksts. Starp citu – pati autore dzīvojusi Austrālijā, bet tagad atriezusies Viļņā.
Akvilinas Cicēnaites romānu "Angļu valodas vārdnīca" no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds.
Raidījumu atbalsta:
-
Leonam Briedim bijis teiciens par "šķidriem dzejoļiem". Tā viņš saucis pats savus "’ierindas dzejoļus". Dzejnieks, atdzejotājs un kulturoloģisko žurnālu "Grāmata" un "Kentaurs XXI" izdevējs Leons Briedis skolā gājis Siguldā, studējis un izslēgts no universitātes, nonācis Moldovā, saticis savu Mariju un atgriezies. Par to viņš pats raksta "Dzīvesstāstā".
Nav nejaušība, ka literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja sastādītā piemiņas grāmata "Romantiskais brīvības bruņinieks Leons Briedis" tika atvērta tieši Siguldā. Iespējams, šī grāmata ir tikai sākums, kuru varētu turpināt arī Leona Brieža 100 dzejoļu izlase, kurā nebūs neviena "šķidrā dzejoļa".
Viestura Vecgrāvja sastādīto piemiņas grāmatu "Romantiskais brīvības bruņinieks Leons Briedis" izdevusi "Laika Grāmata".
Raidījumu atbalsta:
-
"Traka grāmata trakai pasaulei", tā teica tulkotāja no igauņu valodas Daila Ozola. Tā trakā grāmata ir Armina Koemegi romāns "Debesis". Skats uz pasauli no pasaules lidostām, no lidmašīnu ekonomiskajām un biznesa klasēm, no baltā vīrieša skatu punkta un caur spiedzošu korejiešu meiteņu foto objektīviem. Pa vidu – pazudusi identitāte un aizmirstas valodas vārdi, smaržas, smakas, garšas un sajūtas, mākslīgi korāļu rifi un lidostai speciāli selekcionēti īpatņi lietus mežos. Un kad jau šķiet, ka pasaules trakums ir sasniedzis savu robežu, izrādās, ka var būt vēl trakāk. Vai arī – mākslīgās ainavas pēkšņi izzūd visparastākajā mākonī, bet pamostas ekoloģiskais ekonomists.
Starp citu – autors Armins Keomegi ir veiksmīgs uzņēmējs, kurš kļuvis par rakstnieku, "Debesis" ir viņa ceturtais romāns, viņam pieder arī trakas idejas – piemēram, katru gadu izdot igauņu noveļu krājumu vai katru ceturtdienu bezmaksas aplikācijā uzdāvināt pa skaistam dzejolim igauniski.
Un vēl tulkotāja Daila Ozola piebilst, ka igauņiem nav tāda teiciena, ka "lasītājs to nesapratīs". Iespējams, tāpēc viņu literatūrā ir vairāk melna humora, politnekorektu salīdzinājumu un traku grāmatu.
Armina Koemegi romānu "Debesis" no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola, izdevis "Aminori".
Raidījumu atbalsta:
-
Andris Dzenītis ir mūsdienu latviešu komponists, kuram tagad pieder arī eseju krājums "Es esmu, manis nav". Andra Dzenīša esejas izdevis "Neputns". Nav jau tā, ka komponisti nav bijuši arī literāti – pārskatāmā pagātnē izcils piemērs ir Marģeris Zariņš, bet mūsdienās – Gundega Šmite, kaut gan Andris Dzenītis pārsteidz ar ļoti privātām atklāsmēm.
Viņa esejās ir gan sāpe par mūsdienu mūzikas vienīgo atskaņojumu un rutīnu, kas ar laiku iezogas komponēšanā, pieredze vizuālā mākslā, sākot no Dārziņskolas gaiteņiem līdz Ventspils izstādei un darbu transportēšanai pēc izstādes, amatiersociālantropologa pētījums par tinderi.
Lasītavā Gundars Āboliņš lasa pa gabaliņam no katras nosacītās eseju tēmas. Ir arī neliels ekskurss M6 vēsturē (kolorītākie apmeklētāji, cenas, radošo ļaužu paradumi un personīgie novērojumi). Pie tam, grāmatas vāks pieļauj nosaukumu izlasīt arī citādā kārtībā...
Raidījumu atbalsta: -
Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi grāmatzinātnieka Viestura Zandera sastādīto apjomīgo grāmatu "Ansis Gulbis. Raksti. Vēstules. Atmiņas".
Grāmatizdevējs Ansis Gulbis savu izdevējdarbību 1903. gadā sāka ar Gētes rakstiem un noslēdza ar enciklopēdiju "Latviešu konversācijas vārdnīca", kuru apgāds turpināja izdot arī pēc Anša Gulbja nāves 1936.gadā.
Beidzis Bigauņciema pamatskolu, tālāk izglītojies pašmācības ceļā un praksē, Ansis Gulbis kļuva par vienu no ietekmīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu veidotājiem. Viņš izdeva "Universālo bibliotēku", "Raiņa dzīvi un darbus", daudz sarakstījies ar Raini un Aspaziju. Ja grāmatu izdeva Ansis Gulbis, tā jau bija literatūras vērtības zīme. Pie tam - viņam ir svarīga loma ne tikai grāmatniecībā, bet arī presē, kā arī, dibinot Latvijas grāmattirgotāju un izdevēju biedrību.
Anša Gulbja vēstules, atmiņas un rakstus lasa Gundars Āboliņš, par grāmatizdevēju Ansi Gulbi stāsta Viesturs Zanders.
Raidījumu atbalsta: -
Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu".
Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais". Tā viņam gribētos uzsaukt tam trīsgadīgajam zēnam fotogrāfijā, kuram smiltīs nokritusi ledene. Tā ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām, kas iemūžināta fotogrāfijā. Toreiz viņš dabūja citu ledeni, un tētis nomierināja.
Pēc daudziem gadiem, kad viņš filmējās franču režisora Floriana Zellera filmā "Tēvs", tēlojot vecu vīru, kurš cieš no demences, Hopkinss jutis, ka pārtop par savu tēvu viņa dzīves beidzamajās dienās: tukšs skatiens, pavērta mute, iedomāti tēli un balsis… Par lomu filmā "Tēvs" 83 gadu vecumā Entonijs Hopkinss saņēma "Oskaru", kaut gan nav īsti korekti teikt – saņēma, jo viņš, baidoties inficēties ar Covid-19, ceremoniju togad neapmeklēja, pie tam bija pārliecināts, ka balvu viņam nepiešķirs.
Viņa pirmais "Oskars" gan bija par Lektera lomu filmā "Jēru klusēšana". Kādam ir jāizskatās Lekteram, kā jārunā, kā jākustās – arī par to raksta aktieris Entonijs Hopkinss. Par cilvēkiem un tēliem, kas ietekmēja viņa monstra Hanibāla tēlu.
"Vai joprojām pastāv uzskats, ka māksliniekam jābūt nabadzīgam un izsalkušam?" – retoriski jautā Jaunā Rīgas teātra aktieris Ritvars Toms Logins.
Domāju, ka tādas skaidras atbildes nav, var gan palasīt, ko par to domā Entonijs Hopkinss, arī par dzeršanu lielos apmēros. Beigās – atšķirt pielikumu, kurā lasāma Entonija Hopkinsa dienišķās dzejas izlase.
Entonija Hopkinsa memuārus "Mēs ar visu tikām galā, mazais" no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga, izdevusi "Zvaigzne ABC".
Radio mazajā lasītavā grāmatas fragmentus lasa Gundars Āboliņš, sarunājamies ar Ritvaru Tomu Loginu.
Raidījumu atbalsta: -
Andrē Agasi bērnībā gribēja spēlēt futbolu, bet tēvs bija nelokāmi nolēmis viņu tenisista karjerai. Kaut arī tēva metodes bija nežēlīgas, Andrē Agasi kļuva par profesionālu tenisistu, olimpisko čempionu, astoņu "Grand Slam" titulu ieguvēju. Viņš izpelnījies šķirkli arī mūsu Nacionālajā enciklopēdijā, kuru rakstījis sporta žurnālists un tenisa speciālists Māris Rīmenis.
2009. gadā tenisists izdeva savu autobiogrāfiju "Atvērts" ("Open"). 2010. gadā grāmata uzvarēja Britu sporta grāmatu apvienības (British Sports Books) autobiogrāfiju kategorijā. 2018. gadā izdevums "Esquire" to ierindoja pasaulē 30 visu laiku labāko sporta grāmatu skaitā. Līdz 2021. gadam grāmatas peļņa bija vairāk nekā miljons ASV dolāru. Grāmata kļuva par iedvesmu 2024. gada sporta drāmai "Sāncenši".
Tagad Agasi memuāri izdoti arī latviešu valodā izdevniecībā "Helios" ar nosaukumu "Atklāts". No angļu valodas tulkojusi Kristīne Spure, ar kuru iepazīstamies Radio mazās lasītavas studijā.
Viņa atklāj, ka lielākais pārbaudījums bijis tenisa žargons. Protams, viņa konsultējusies arī ar tenisa speciālistiem. Vienojamies, ka šo grāmatu būtu vērts izlasīt gan vecākiem, kuri savus bērnus gatavo pasaules sporta skatuvēm, gan jauniešiem, kuri paši sapņo par pasaules slavu.
Vēl tikai jāpiebilst, ka Andrē Agasi gājis cauri gan narkotiku lietošanai, gan attiecību drāmām, gan slavas pārbaudījumiem. Tagad kopā ar sievu Štefiju Grāfu daudz iegulda labdarībā un jauno sportistu audzināšanā, bet, iespējams, šo grāmatu viņš rakstījis saviem bērniem. Protams, viņam palīdzējis "rēgu rakstnieks", kurš gan nav gribējis savu vārdu uz grāmatas vāka.
Raidījumu atbalsta: -
"Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu".
Būs arī par Raini, jo etniskais krievs Roalds Dobrovenskis 13 gadus studēja Raiņa materiālus muzeja krājumā un uzrakstīja romānu "Rainis un viņa brāļi". Dobrovenskis ir paradoksālas domāšanas meistars, viņa izglītībā ir gan Maskavas valsts kora skola, gan Maskavas konservatorija, gan Augstākie literārie kursi Maskavā. Tur viņš iepazinās ar Veltu Kaltiņu un kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, brīnišķīgi runā latviski, raksta gan joprojām dzimtajā valodā, bet savā "Facebook" profilā liek brīnišķīgas fotogrāfijas no sava fotoarhīva.
Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" tulkojuši Gundega Blumberga un Gundars Āboliņš, izdevusi "Zvaigzne ABC".
Par Roaldu Dobrovenski un viņa dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu sarunas arī raidījumā Kultūras rondo.
Raidījumu atbalsta:
-
Marts vienmēr būs Aspazijas mēnesis, jo šajā mēnesī svinama viņas dzimšanas diena. Vai Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, Kastaņjolā vai kādā dzejas grāmatā. Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...", uzjundījot arī jautājumu, ko nozīmē mūsdienu rakstniekam būt kādam citam jaunā tekstā.
Inga Ābele apjomīgo romānu audusi kā audeklu tiešā un metaforiskā nozīmē – caur audekliem, valodu un dažādām balsīm.
Radio mazajā lasītavā saruna ar rakstnieci Ingu Ābeli un fragmenti no romāna "Mīlamā" – par to, kā Aspazija vienā vakarā kļuva slavena, par Jelgavu, Doru un arī "neciešamo tantiņu".
Ingas Ābeles romānu "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" izdevusi "Dienas Grāmata".
Raidījumu atbalsta:
-
Vai nostalģisks skats ar nacionālā līmeņa avīzi pie brokastu kafijas pieder tikai bagātajām Eiropas valstīm? Vai (atmetot ekonomiskos faktorus) varam šai ainai piešķirt arī piederības sajūtu valstij un lasīšanas kultūrai Latvijā? Kā mainījies „apjukumu laika” pieprasījums pēc autoritātēm? Tiktāl mēs aizrunājamies ar literātiem Ēriku Hānbergu un Osvaldu Zebri, šķirstot grāmatu „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos”. Trešais autors ir Voldemārs Hermanis, bet savas atmiņas viņiem uzticējuši daudzi 90. gadu preses žurnālisti.
Inta Lehmusa-Briede savējās noslēdz tā, kā varētu noslēgt arī šo grāmatu: „Tas viss ir tiesa, tikai man negribētos, ka 90. gadus pasniegtu kā medus maizi bez garozas. Tādas maizes nemēdz būt”.
90. gadi Latvijas presē ir laiks, kad valda gan jaunatgūtā preses brīvība un valsts, gan ekonomiska nestabilitāte un vēlāk – konkurences pieaugums. Preses nams kā teju visu preses žurnālistu darbavieta ar savu bohēmu un paradumiem; laikrakstu numuru nodošanas laiki un poligrāfiskās problēmas; janvāra barikādes, augusta pučs; „smalko aprindu” hronika; jauni mediju patērēšanas paradumi (tādu jēdzienu gan laikam vēl nelietoja); laikrakstu rašanās, izdzīvošana un arī to pēdējie numuri; pēdējā greznā jaunlaiku Preses balle 1994. gadā Kongresu namā.
Grāmatas „Latviešu prese trakajos deviņdesmitajos” sastādītāji ir Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis un Osvalds Zebris. Divi no viņiem – Ēriks Hānbergs, kurš bija Andra Jakubāna redaktora biedrs ‘’NeCīņā”, un Osvalds Zebris, kurš 90. gadu vidū kā ļoti jauns cilvēks sāka strādāt „Neatkarīgās Cīņas” ziņu dienestā, ir mūsu sarunu biedri par trakajiem deviņdesmitajiem Latvijas presē. Kā šai ainai balansēt starp „atmiņu ugunskuriem”, dokumentiem, publikācijām un pētījumiem, par to varat pārliecināties, lasot grāmatu „Latvijas prese trakajos deviņdesmitajos”, kuru izdevuši „Latvijas Mediji”. Grāmatu ievada profesores Vitas Zelčes raksts „Latvijas avīžniecības pēdējais zelta laikmets”.
Apjukuma laiks, kurā bija liels pieprasījums pēc autoritātēm – tā 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu raksturo Osvalds Zebris.
Raidījumu atbalsta: -
Vai Jānis Endzelīns ir parakstījies viņa ieskaišu grāmatiņā? Vai Iecavas kapos ir kapakmens viņa vectēvam? Tie gan ir tikai tādi konkrēti jautājumi par ukraiņu modernistu Maiku Johansenu (1895-1937). Savukārt jautājumi par literatūras ietekmēm, spēlēm ar žanriem, tēliem un lasītājiem nodarbina vēl ilgi pēc plānās, bet ļoti blīvās Johansena grāmatas aizvēršanas. Nosaukums vien ir tik sarežģīts, ka tā atcerēšanās prasa zināmu piepūli – "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"(1930).
Tulkotājai no ukraiņu valodas Mārai Poļakovai nācies eleganti žonglēt ar romāna varoņiem, vietām un literārām atsaucē, pat atdzejot, ko varēsit dzirdēt arī Radio mazajā lasītavā. Māra Poļakova lasīs ukrainiski, Gundars Āboliņš – latviski.
Lai jūs nemulsina dīvainas zīmes tekstā, kuru autors ir dizainers Aleksejs Muraško, lai nemulsina ģeogrāfisko karšu trūkums, lai palīdz tulkotājas piezīmes un Jarinas Cimbalas eseja "Romāns ar ainavu".
Izdevis "Aminori".
Vēl tikai piebildes par autora Maika Johansena biogrāfiju – viņš savu autobiogrāfiju mēdzis ironiski mistificēt; viņš studējis filoloģiju, pārzinājis sengrieķu un latīņu valodas, runājis angliski, vāciski, itāliski, spāniski un franciski, viņam bija zināšanas arī skandināvu un slāvu valodās; rakstīja viņs vāciski un krieviski, bet kopš 1919. gada – tikai ukrainiski. 1937.gadā apsūdzēts ukraiņu nacionālismā un teroristiskās aktivitātēs, nošauts. Viņa kapa vieta nav zināma, bet Kijivas kapsētā – tā ir tikai simboliska.
Raidījumu atbalsta:
-
Tā ir it kā Viļņa, it kā pilsēta, kurā ir daudzstāvu mājas, bet uz balkoniem ganās lopi, pie pastkastītēm ir maizes krāsns un dzemdības pieņem pirtī.
Darbības laiks ir nenoteikts, bet galvenā varone ir Ona (ja viņa būtu latviete, tad būtu Anna). Lietuviešu mitoloģija un etnogrāfija, kas labi saprotama latviešiem, guļamrajonu ikdiena un rituāli, kuri caurauž maģiskā reālisma linaudeklu.
Romāna „Mīļotie kauli” autore ir lietuviete Kotrīna Zīle, kuras iepriekšējās grāmatas jaunajiem lasītājiem „Samainītais” un „Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” Daces Meieres tulkojumā jau izdotas latviešu valodā. Tagad pienākusi kārta pirmajam romānam pieaugušajiem „Mīļotie kauli”.
Kotrīna Zīle (garais lietuviešu uzvārds ir daudz sarežģītāks) ir rakstniece, ilustratore, dizainere. Viņai pieder arī šīs grāmatas dizains ar mājas lodziņiem, bet ilustrāciju autors ir Bernards Burba, kura iemīļots motīvs ir trolejbusi, arī šajā grāmatā.
Kotrīnas Zīles romānu „Mīļotie kauli” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds.
Raidījumu atbalsta: -
Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna".
Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ".
Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei.
Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Viņš un Uldis Pauzers ir pirmie speciālo filmu scenogrāfa profesiju apguvušie latviešu mākslinieki. Savus zīmējumus mākslinieks Gunārs Balodis ir novēlējis Latvijas Kino muzejam, un daži no tiem aplūkojami izstādē.
Gunārs Balodis pēc studijām Maskavā bija iecerējis veidot filmu, kas galarezultātā tapa Rolanda Kalniņa režisētajā "Es visu atceros, Ričard!". Kā tika pārstrādāts scenārijs daudzsēriju filmai "Ilgais ceļš kāpās", no kuras filmas veidošanas mākslinieks gandrīz atteicās – par to visu tagad var lasīt Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino".
Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”.
Raidījumu atbalsta: -
Ārsts Aloizs Alcheimers un citāti no Komunistiskās partijas manifesta. Krieviskās un latviskās vienas ģimenes daļas. Dzīvokļi, ēdieni, jautājumi un atmiņas, arī tās, kuru vairs nav. Vēsturnieks Kaspars Zellis Ingas Žoludes romāna "Tēvs" pēcvārdā raksta, ka "varam grāmatā meklēt epizodes, kas uzjundīs mūsu pašu atmiņu, jo viena no laba literārā darba īpašībām ir būt par katalizatoru savas pieredzes pārdomāšanai".
Un pat tad, ja tu atved no Londonas Šerloka Holmsa cepuri tēvam, ir jāpaiet laikam, lai pārkāptu pāri kādai viņa atbildei par karu…
Iespējams, par šo grāmatu varēs rakstīt, ka tā ir vispersonīgākais Ingas Žoludes darbs. Tikpat ir iespējams, ka autore teiks, ka tā nav.
Ingas Žoludes "Tēvu" izdevusi "Dienas Grāmata".
Par grāmatu "Tēvs" Inga Žolude plašāk stāsta raidījumā Kultūras rondo:
Raidījumu atbalsta: - Visa fler
