Avsnitt
-
Maijā ik gadu lielākais kino profesionāļu burziņš atrodams omulīgā Francijas kūrortpilsētiņā – šogad jau 79. reizi norisinājās Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kas tobrīd kļūst par galveno kino ekrānu pasaulē.
Katrai kino nozarē iesaistīto grupai festivāls ir redzams teju no pavisam atšķirīgas šķautnes. Žurnālisti un kritiķi redz un pieredz vienu Kannu pusi, kino režisori un aktieri citu, un producenti - vēl citu, lai arī rindās uz kinozālēm mēs visi nereti satiekamies.
Uz Kannu kinofestivāla atskatu "Piejūras klimatā" aicināti gan producenti – kā pilnmetrāžai, tā īsmetrāžai –, gan kino veidotājus. Runājam par aizvadītā kinofestivāla iespaidiem, "Uļas" pirmizrādi, programmu "New producers Room", kā arī par bieži pilnmetrāžu spozmē nepamanīto – Baltijas īsfilmām gan Kannu kinofestivāla programmā, gan ārpus tās.
Studijā viesojas producenti Inese Boka-Grūbe no studijas "Mistrus Media", Guntis Trekteris no studijas "Ego Media" un Dārta Krāsone, kā arī režisore Egija Smeile, kas šobrīd vēl studē Nacionālajā filmu skolā.
Raidījuma producente – Ilze Medne.
-
Šomēnes pie lasītājiem nonācis īpašs portāla „Kino Raksti” iespiedizdevums – žurnāls „Kino Raksti. Arhivālijas”. Atspēriena punktam izmantojot vairākas zīmola „Kino Raksti” jubilejas, redakcija aicinājusi īpaši izvēlētus autorus visdažādākajos un pat pilnīgi negaidītos rakursos apskatīt arhīva un vēstures veidošanās tematiku.
Žurnāls "Kino Raksti", kas dibināts 2000. gadā, nav iznācis drukātā formātā kopš 2015. gada, veiksmīgi darbojoties kā plaukstošs interneta kultūras medijs, vienīgais profesionālais kino izdevums latviešu valodā. Šādas gadskaitļu sakritības iedvesmojušas žurnāla redakciju izveidot īpašu tematiski fokusētu žurnālu, kura 106 lappusēs 14 autori piedāvā savu skatījumu dažādos formātos –
piezīmes un intervijas, fotostāsti un apcerējumi, kinoteorija un stāsts par kādas filmas tapšanu, mākslīgā intelekta ekskurss Latvijas kinovēsturē un citi ar atvērtu prātu analizēti temati.
Uz sarunu "Piejūras klimata" studijā Sonora Broka aicinājusi "Kino Rakstu" veidotājas – galveno redaktori Kristīni Matīsu, līdzredaktori Elīnu Reiteri un producenti Agnesi Zeltiņu, lai skaļi padomātu par kino izdevumu lomu un likteni mūsdienās. -
Saknas det avsnitt?
-
Februārī notiek viens no Eiropas vadošajiem festivāliem "Berlināle", kura ietvaros šogad tika izrādītas 345 filmas. "Berlināles" programmiskās izvēles nereti nosaka toni visam gadam, signalizējot, kādas būs aktuālās tēmas, reģioni, kāda filmveide šobrīd izvirzās priekšplānā. Vērienīgais pirmizrāžu klāsts, kā arī programmā iekļautās filmas no, piemēram, nesenā Sāndensas festivāla, sniedz iespēju iepazīties ar kino, kas vēlāk nonāks arī līdz Latvijas kinofestivāliem un kinoteātru repertuāriem.
Uzmanības centrā ierasti nonāk "Berlināles" konkurss, kurā šogad bija iekļautas 22 filmas no visas pasaules, ko veidojuši gan atpazīstami režisori Kornels Mundručo, Alēns Gomī, Vorviks Torntons, Angela Šaneleka, gan arī, piemēram, dokumentālā kino režisors Grānts Džī ar savu pirmo spēlfilmu “Everybody Digs Bil Evans” vai somu folk-horora autore Hanna Bergholma ar “Nightborn” - filmu, kas tapusi kopražojumā ar Lietuvu.
Pavisam īsu mirkli pirms 76. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla jeb "Berlināles" balvu noslēguma ceremonijas studijā tiekamies ar Latvijas kino profesionāļiem, kuri apmeklēja kā filmu seansus - publisko festivāla programmu, tā arī slēgto, tikai industrijai domāto Berlīnes Eiropas filmu tirgu.
Studijā viesojas producente Sabīne Andersone, "Kino rakstu" korespondente, scenāriste Aiva Birbele, kinofestivāla Riga IFF vadītāja Liene Treimane un producents Uldis Cekulis. -
Nupat kā ir izziņoti Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025” nominanti. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā, bet šajā raidījumā uz sarunu aicināti vairāki no nominantiem, lai ieskicētu, kā šobrīd izskatās Latvijas kino, par ko tam ir svarīgi vēstīt, un kā izskatīties.
Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma “Lotus” ir saņēmusi visvairāk, 16 nomināciju, aptverot gan labāko filmu, labāko režiju, scenāriju, montāžu, grimu, mākslinieku, kostīmus un komponistu, gan arī pirmā un otrā plāna aktierus. Filmas centrā ir Alise fon Trota, mēmā kino entuziaste, kas 1919. gadā atgriežas sava tēva muižā Latvijā, tikai lai tiktu ievilināta dēmoniska jurista un dekadentas pagrīdes organizācijas rūpīgi pielāgotā slazdā. Viņa iemācās izmantot kinematogrāfu kā dziedināšanas un sevis izzināšanas līdzekli, kā arī veidu, kā radīt šedevru.
Dāvja Sīmaņa “Frankenšteins 2.0” nominēta kā Labākā filma, Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kā arī par labāko režiju. Tajā zinātnieki, tehnoloģiju pionieri un pašpasludināti nemirstības pravieši ASV, Krievijā un Eiropā piedāvā atbildes uz jautājumu – vai nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma?
Savukārt Armands Začs raidījumā pārstāv pat trīs filmas. Viņš ir darbojies kā montāžas režisors gan pie filmas “Frankenšteins 2.0”, gan pie Alises Zariņas filmas “Nospiedumi”, par ko arī saņēmis nomināciju. Bet pirmkārt viņu aicinājām kā pilnmetrāžas spēlfilmas “Mūžīgi jauni” režisoru. Filma par jaunības paradumos iestrēgušu divdesmitgadnieku kompāniju, brīdī kad viņu draugi sagaida savu pirmdzimto, tikusi izvirzīta balvai desmit nominācijās.
Vairs ne pirmo gadu "Lielajā Kristapā" spēcīgi sevi piesaka studentu filmas, tādēļ raidījuma viešņa ir režisore un Nacionālās filmu skolas Sinematēkas vadītāja Lāsma Bērtule. -
2025. gads Latvijas kino ainavā iesākās ar "Straumes" starptautiskajiem panākumiem un noslēdzas ar filmas "Dieva suns" nominācijām Eiropas Kinoakadēmijas balvai divās kategorijās: kā labākā animācijas un labākā Eiropas filma.
Pati balvu pasniegšanas ceremonija notiks jau nākamā gada sākumā, 17. janvārī. Vairākas Latvijas filmas piedzīvoja pirmizrādes Baltijas rudens festivālos gan tepat, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, gan Tallinā, festivālā "Melnās naktis" (kā Alises Zariņas filma "Nospiedumi".
Kinoteātris "Kino Bize" jau ierasti decembra sākumā turpina ikgadējo jubilejas retrospekciju tradīciju, šogad to veltot itāļu režisora Dario Ardžento daiļradei, kas ir transformējusi šausmu kino žanru, padarot to par estētisku un psiholoģisku refleksijas telpu.
Un pavisam nesen mūzikas straumēšanas platformas Spotify lietotāji varēja iepazīties ar saviem gada klausīšanās paradumu pārskatiem. Tā Latvijas topos nereti redzējām arī raidierakstu "Bezfilma", kura apraksts vēsta: "Divarpus kino entuziasti tikuši pie mikrofona un apspriež aktuālāko filmu pasaulē."
Raidījumā viesojas filmas "Nospiedumi" režisore Alise Zariņa, kinoteātra "Kino Bize" vadītājs Māris Prombergs, kinokritiķe Ieva Augstkalna un raidieraksta "Bezfilma" veidotājs Rūdolfs Deinats, lai kopīgi iezīmētu 2025. gada kino aprises, izcilības, izgāšanās, veiksmes stāstus un pārsteigumus, kā arī lai apkopotu idejas svētku laika kino vakariem.
Raidījuma producente – Inga Saksone.
-
Jau pēc pāris dienām svinēsim "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Tā ir filma par leģendāro sieviešu basketbola komandu TTT un tās pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu, caur kuras stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst.
Tikmēr vēl tapšanas procesā ir vēl viena filma par ievērojamu sporta personību Latvijā, Viestura Kairiša režisētā "Uļa". Tas būs stāsts par neparastu sievieti – pasaulslaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kuras dzīve sākās kā neparasti milzīgam bērnam tālos Latvijas laukos, vecticībnieku ģimenes viensētā.13 gadu vecumā viņa pirmoreiz nonāk Rīgā kā apjukusi un kautrīga pusaudze, tikai pamazām iemācās izmantot sava auguma priekšrocības, atklāj sevī sportisko talantu un spēcīgu gribasspēku.
Pirms šīm filmām nesenākajā Latvijas kino vēsturē jau ir bijusi gan 2012. Aigara Graubas filma "Sapņu komanda 1935", gan pavisam nesen, 2022. gadā pirmizrādītā igauņu režisora Ūves Mustanga "Kalev" ar Latvijas aktieriem Jēkabu Reini un Andri Keišu, kā arī lietuvieša Igna Miškina 2024. gada filma "Dienvidu hronikas" par amatieru regbija komandu, bet drīzumā gaidāmas vēl vairākas mūsu kaimiņvalstu filmu pirmizrādes, un te paliek neuzskaitītas dokumentālās filmas, kuru skaits ir krietni lielāks.
Raidījumā "Piejūras klimats" Sonora Broka uz sarunu aicinājusi filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisoru Dzintaru Dreibergu un producenti Artu Ģigu, kā arī filmas "Uļa" režisoru Viesturu Kairišu, lai runātu par tā saucamo sporta filmu veidošanas niansēm. Kā veidot filmas par sporta personībām, kā "kinematografizēt" pašu sportu, sportošanas procesu, un vai šīs filmas vispār vēsta par sportu?
Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. -
Ar "VFS Films" producentu Uldi Cekuli runājam par studijas jaunākajām filmām. Uldis nule atgriezies no Romas filmu festivāla, kur ar lieliem panākumiem izrādīta "VFS Films" līdzproducētā nudien aizraujošā filma "Dzīve bez scenārija" ("Living without a script"), kas ieguva skatītāju balvu. Filmas seanss Roberto Rosellīni meitas Izabellas Rosellīni un režisora drauga Tinto Brasa klātbūtnē bijis neaizmirstams piedzīvojums.
Uldis stāsta arī par citām lentēm: Norvēģijas/Korejas kopdarbu "North South Man Woman" par Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas simbolisku saprecināšanu, un Indijas/Somijas kopdarbu "Redlight to Limelight" par sarkano lukturu kvartālu un kinomākslu.
Sarunas noslēgumā vairāk uzmanības veltām Kristas Burānes filmai "Visi putni skaisti dzied". Mūsu klausītāji, kas atceras staigājamās un izdziedamās izrādes ar šādu pašu nosaukumu, būs sevišķi ieinteresēti visus izrādē aplūkotos apdraudētos putnus redzēt viņu dabiskajā vidē. Tuvplāni, skats no lidojuma, aktieru personiskā saikne ar dabu un tuviniekiem, un pāri visam vēstījums par to, kam jāpievērš uzmanība, kad domājam par putniem, mežu, dabu kopumā un mūsu nākotni.
***
Orests Silabriedis: Mūsu uzmanības lokā ir četri jaunumi, un man šķiet, ka tev pašam ir diezgan liels prieks un nepieciešamība ar tiem dalīties. Paskatoties vismaz uz daļu no tiem, ir skaidrs, kādēļ. Tu pavisam nesen atgriezies no Romas, kur tika izrādīts viens no šiem jaunumiem. Varbūt tad sāksim uzreiz ar šo? Ar filmu "Dzīve bez scenārija" par Roberto Roselīni. Pats to noskatījos ar milzu aizrautību! Un no tā, ko redzēju, pat nevarēju saprast: vai interesantākas ir viņa filmas, vai tomēr viņa personība.
Prieks, ka filma aizrāva arī tevi! Jo mums bija skaidrs, ka filma ir laba. Es arī tāpēc piedalījos šajā filmā kā kopproducents no Latvijas puses ar mūsu pašu studijas ieguldījumiem, jo mēs ļoti cienām un mīlam mūsu komandas biedrus: producentu Rafaelu Bruneti (Raffaele Brunetti), montāžas režisori Ilariju De Laurentisu (Ilaria De Laurentis) un scenārija autoru Andreu Paolo Masaru (Andrea Paolo Massara). Tie visi ir cilvēki, ar kuriem mēs pirms septiņiem gadiem veidojām pirmo filmu par Roberto Roselīni – "Es piedzimu Roselīni" (2020).
Tad tā jau ir apgūta teritorija.
Pirmā filma bija par lielā režisora mazdēlu Alesandro Rosellīni, par viņa ceļu atpakaļ uz ģimeni. Būtībā tā bija tāda ceļa filma bez lielām ambīcijām, kuru sākumā prezentējām ar daudziem fragmentiem no Rosellīni filmām, jo bija ģimenes arhīvs un daudz kas pieejams. Bet beigās Alesandro šo filmu arī pirmo reizi prezentēja Rīgā! Man bija liels prieks, ka viņš atbrauca uz Rīgu. Ļoti sadraudzējāmies! Atceros, ar riteņiem pusnaktī izbraucām pa Rīgas rajoniem. Viņš pie tam ļoti gribēja redzēt Maskačku, jo viena no filmas tēmām ir tāda, ka viņš bija aizgājis galīgi tālu – narkotikas, alkohols, viss līdz pilnīgai zemei, un viņš pats rāpās ārā. Viņš bija izrāpies ārā un kļuvis par moderatoru atkarīgajiem ļaudīm. Viņš teica – gribu redzēt tos rajonus, kur šeit dzīvo atkarīgie. Viņš arī pats atrada vietu, kur ar viņiem tiek strādāts.
Tā bija tāda kā paralēlā misija, kas bija cilvēcīga un saprotama. Šī filma mūs visus saveda ļoti cieši kopā.
Un tad pirms trim gadiem Ilarija un Rafaels atsūtīja ziņu, ka viņi taisot jaunu filmu, kas beidzot būtu par pašu režisoru – ģēniju, kuru Itālijā visi ļoti mīl, un es tāds ļoti šaubīgs saku – nu, kā, bija jau taču filmas fragmenti, daudz kas jau ir izstāstīts. Viņi teica – labi, atsūtīšot montāžas fragmentus. Domāju – paskatīšos sākumu. Bet rezultātā visu noskatījos ar milzīgu aizrautību! Tā bija melnā montāža. Un tad beigās – pag, bet es taču skatos arhīvus, jo šajā filmā nav nekas jāgriež, vai ne? Jo tev liekas, ka filma ir dzīva. (..)
Lielākais pārsteigums nāca festivāla beigās, kad mūsu filma ieguva skatītāju balvu. Esmu bijis daudzās žūrijās, un visas žūrijas ir subjektīvas. Jo parasti visas nominētās filmas ir pelnījušas balvu, bet – kā nu izliekas kārtis. Bet skatītājus tu nevari ne lobēt, ne uzpirkt. Jā, mēs zinājām, ka tā ir laba filma, bet mums bija būtiskākais arī saprast, vai šī filma tomēr nav vairāk orientēta uz sinefiliem. Bet Romā saņemt skatītāju balvu… Un festivāls Romā ir skatītāju festivāls. Skatītāji dzīvoja līdzi, raudāja, aplaudēja. Gaidām īsto brīdi un meklējam pareizo vietu vai festivālu, kurā to pirmizrādīt Latvijas skatītājiem nākampavasar.
Vairāk – ierakstā.
-
Japāņu režisores Čie Hajakavas filma "Renuārs" (Renoir), kuras seansi Rīgas Starptautiskajā kino festivālā vēl būs skatāmi 24. un 25. oktobrī, ir pustoņos izturēts stāsts par iztēles dziedinošo spēku.
Filmā vērīgi notverta delikātā pāreja no bērnības uz pusaudža vecumu caur 11 gadus vecas meitenes acīm, kurai bieži nākas domāt par nāvi, vērojot tēva cīņu ar neārstējamu slimību. Fuki savu patvērumu rod fantāzijās un iztēlē, kurai atklājas arvien jauni horizonti.
Kad realitāte pieviļ, cik tālu eskeipisms mūs var spēcināt tā, lai mēs paši sev nenodarītu pāri?
Japāņu režisores Hajakavas spēlfilma, kas izrādīta Kannu galvenajā konkursā, ir dziļi personīgs un atmiņās iekrāsots darbs – pusaudzes vecumā viņas tēvs smagi slimojis un režisore patvērusies pasaulē, kas bijusi "viņas galvā".
Netieši turpinot Jasudžiro Odzu ģimenes drāmu tradīciju, režisore izvērš savas alter ego varones pasauli vienas vasaras garumā delikātā un poētiskā manierē.
Filmas nosaukumā ietverta atsauce uz Japānas sabiedrības aizraušanos astoņdesmitajos gados ar rietumu kultūru un mākslu, īpaši diženā impresionista Pjēra Ogista Renuāra darbiem. Režisore stāsta, ka bērnībā viņu apbūrusi Renuāra glezna "Mazā Irēna" (jeb Irēnas Kānas d'Anvēras portrets), un tēvs viņai nopirka tās reprodukciju. "Tāpat kā es, Fuki mudina savu tēvu nopirkt Renuāra kopiju, tāpēc nolēmu – filmu sauks "Renuārs"," atceras režisore.
Impresionisma garu filmā ienes arī jaunā franču komponista Remī Bubala skaņdarbi, kuros teju saskatāma gaismas ņirboņa viļņos.
-
Šoreiz stāsts par Deivida Robertsa un Billija Šībara filmu "Monkas fragmenti" (Monk in Pieces), kuras seanss Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā gaidāms 21. oktobrī.
Meredita Monka – komponiste, izpildītāja un starpdisciplinārā māksliniece – ir viena no mūsu laika izcilākajām mākslas pionierēm, lai gan viņas dziļā ietekme uz kultūru lielākoties nav nākusi viegli. Agrīnās recenzijas laikrakstā New York Times bija skarbas un seksistiskas. "Kauns dejas vārdam," rakstīja Klaivs Bārnss, bet Džons Rokvels komentēja: "Tik patiesi dīvaina kā maza, talantīga meitene." Tomēr, kā saka Monkas slavenais laikabiedrs Filips Glāss, "viņa starp mums visiem bija – un joprojām ir – neatkārtojami apdāvināta". Nākot no migrantu ģimenes, Monka neatlaidīgi izkaroja sev vietu vīriešu dominējošajā Ņujorkas mākslas vidē 60. un 70. gadu mijā, attīstot rīkles dziedājumu un balss kā universālas valodas filozofiju.
"Monkas fragmenti" ir filma, kurā kā kustīgā attēla mozaīkā, kas sasaucas ar viņas daiļrades struktūru, satiekas mūzika, arhīva materiāli, animācija, intervijas ar viņas domubiedriem un radošajiem partneriem, tostarp arī ar Bjorku un Deividu Bērnu, Filipu Glāsu, un nesteidzīgas sarunas ar mākslinieci viņas darbnīcas virtuvē, kur vietas trūkuma dēļ organiski iestūķējusies arī vanna.
Dokumentējot Monkas jaunāko darbu – performanci "Indras tīkls" –, māksliniece tiek konfrontēta ar mirstību: vai ir jelkāds viņas darbs, kuru iespējams atkārtot bez pašas klātbūtnes? Vai māksla bez sava radītāja zaudē arī savu skanējumu?
-
Jūlijas Lemkes un Annas Kohas režisētā filma “Cirka puika”, kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī kino Splendid Palace, ir unikāls pēdējo Eiropas klejotāju, kādas Vācijas cirka ģimenes dokumentārs portretējums.
Filmas centrā ir vienpadsmitgadīgais Santīno, kurš kopā ar savu ģimeni, ceļojošo cirku, ar dzīvniekiem, kuri satilpst garā lielo kravas auto karavānā, teju visu laiku ir ceļā. Santīno mājas ir nevis vieta, bet gan viņa ģimene, kurā ir ne tikai viņa vecāki un brālis, bet arī neskaitāmi onkuļi, tantes, brālēni un māsīcas, un jo īpaši astoņdesmitgadīgais vecvectēvs Ehe, viens no pēdējiem izcilajiem cirka režisoriem Eiropā. Vecvectēvs stāsta Santīno trakulīgus stāstus no savas ilgās dzīves cirka arēnā: par krāšņo ziloni Sahibu, viņa paša pirmajiem soļiem kā klaunam un brīvības sajūtu, kas padara visu grūtību pārvarēšanu tā vērtu. Atmiņu stāsti filmā ir ieguvuši animētu formu, kurā atdzīvojas gan cirka zvēri, gan senseni ģimenes notikumi.
Santīno vienpadsmitajā dzimšanas dienā Ehe jautā savam mazmazdēlam, vai arī viņš kādu dienu vēlas uzstāties cirka arēnā, jo katram ir jāsniedz savs ieguldījums kopienā. Bet kā lai Santīno zina, kāds ir viņa talants?
Atsaucoties uz savulaik populāro amerikāņu seriālu “Cirka zēns” (1956–1957), dinamiskā filma runā ne tikai par cirka mākslas mainīgajiem vaibstiem, bet reflektē arī par paaudžu nomaiņu – četru cirka paaudžu dialogu, un to, kā turpināt darīt to, ko visvairāk mīli. Kā atrast sevi strauji mainīgajā tradīcijā un ģimenē, kas klejo un nevienu vietu nesauc par savām mājām? -
Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam, apvienojot spēkus ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām Parīzes Sinematēku, ir tapusi sešu, no 1928. līdz 1999. gadam veidotu īsfilmu izlase “Parīze, kādu to redz...Francijas Sinematēka”, kas būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Lisija Derēna, žurnāliste, režisore, scenāriste, un kritiķe, tuvinot kustīgo attēlu mūzikai, ir radījusi impresionistiskās “Parīzes harmonijas”, kas sabalsojas ar Rutmana, Vigo un Vertova kino.
Fransuā Reihenbahs, būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” veidotājiem, dokumentārajā filmā “Manekenu Parīze” spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, flanērismu un skatieniem.
Viņa kamera seko virknei fotosesiju Parīzes gleznainākajās ielās un atpazīstamākajās skatu vietās, notverot kadrā fotogrāfu un modeļu atsvešinātību no pilsētas rosīgās dzīves.
Poētiskā reālisma klasiķa Renē Klēra filma “Tornis”, tapusi 1928. gadā, šķetinot kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju.
Modernisma mākslinieks Emils Malespins, savas īsfilmas “Koku spēles” uzņemšanas un montāžas laikā klausījies Baha un Skarlati mūziku, radot mēmo kino, kas uz filmlentes negatīva atklāj Parīzes arhitektūras, ielu un koku lapotņu aprises. Tā ir asociatīva plūsma un montāža, kuras straumes ir neparedzamākas par Sēnas upi.
Ievērojamā franču jaunā viļņa montāžas režisore Sesila Dekižisa filmā “Parīzes ziema” dokumentējusi lielpilsētu 1986. un1987. gadu mijā.
Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam tālu no tūrisma takām.
Savukārt ikoniskās beļģu režisores Šantalas Akermanes aktierkino īsmetrāža “Esmu izsalkusi, man ir auksti”, dēvēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Divas meitenes salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes, atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli.
-
Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmā "Mīlestība, kas paliek" (The Love That Remains / Ástin Sem Eftir Er), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 17. un 21. oktobrī, ietverts gads ģimenes dzīvē, kurā vecāki pārvar šķiršanos.
Caur rotaļīgiem un sirsnīgiem mirkļiem filma ataino izgaisušas mīlestības un kopīgu atmiņu rūgteni saldo dabu mainīgajos gadalaikos.
Filmu "Balta, balta diena" un "Dievzeme" režisora jaunāko darbu veido trīs slāņi, trīs pasaules, kas savijas, kļūstot par kārtējo Paulmasona mīlestības vēstuli Islandei.
Viena no tām ir viņa kino dienasgrāmatas, ikdienas fiksējumi, jo viņš nekad nešķiras no kameras, otra ir toņos klusināts, kādas ģimenes emocionālais portrets vecāku šķiršanās laikā, un trešā ir Paulmasona filmām nemainīgi piemītošais, transcendentālais audums, kurā satiekas sapņi un zemapziņa, instinkti, neapjaustas emocijas, folklora, vēsture un spēle.
Paulmasons ilgu laiku bijis pārliecināts, ka filmā būs tikai dieģētiska mūzika – tā, ko klausīsies varoņi.
"Bieži vien, kad saņemu uz kino lentes uzfilmēto materiālu atpakaļ no laboratorijas, no attīstīšanas un skenēšanas, tas ir, bez skaņas, parasti ieslēdzu mūziku un skatos paveikto. Un
brīdī, kad es skatījos uzfilmēto ar mūziku no Harija Hanta albuma Playing piano for Dad fonā, likās, ka mūzikas atmosfēra atbilst filmai. Piezvanīju Harijam, mēs kļuvām par draugiem, un viss attīstījās tā, ka mēs izmantojam šo albumu gandrīz visas filmas garumā.
Īpaši filmai Harijs ierakstīja arī klarnetes partiju, jo “Playing Piano for Dad ir klavieru albums. Un tagad es pat nevaru iedomāties filmu bez šīs mūzikas." -
Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļauto Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" (The Conversation), kuras seanss gaidāms 18. oktobrī, iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.
Aizrāvies ar spiegošanas un izlūkdienestu tematiku 60. gadu vidū, Frānsiss Fords Kopola uzsāka darbu pie filmas "Saruna" scenārija. Filmas, kas Kannās saņēma "Zelta palmas zaru" un tapa laikā starp "Krusttēva" pirmo un otro daļu.
"Sarunas" titulvaronis, Džīna Hekmena atveidotais neirožu nomāktais, džezu mīlošais autsaiders, privātdetektīvs Harijs Kauls – diskrēts, ar pelēko putekļu mēteli Sanfrancisko pūļos tikpat kā nemanāms –, ir noklausīšanās eksperts, kurš var ierakstīt teju visu.
Kad Kaulam nepieciešams noklausīties sievietes un vīrieša sarunu, kuri, iespējams, pēc ieraksta drīz vien tiks nonāvēti, viņš vairs nespēj rast kompromisu starp personīgo un profesionālo.
"Saruna" ir filma, kurā skaņas montāža bija ārkārtīgi svarīga – Kopolas stāsta sižets ir savērpts ap izmeklēšanas profesionāli, kura dzīvi pilnībā pārņem viņa noklausīšanās tehnoloģiju kontrolētā vide. Tehnoloģiski skaņas elementi ir filmas sarežģītākā iezīme, un liela daļa tās kopējā ražošanas perioda tika pavadīta jau pēcapstrādes procesā, izmantojot tobrīd jaunākās pieejamās tehnoloģijas, lai manipulētu ar skaņām, kuras Hekmena varonis ieraksta savā iekārtā.
Kad komponists Deivids Šīrs, Kopolas svainis, tika uzaicināts radīt mūziku filmai "Saruna", viņš bija pārliecināts, ka tas nozīmē lielu budžetu, mūziku lielam orķestrim, un attiecīgi lielu uzrāvienu viņa karjerai. Tādēļ
Šīrs bija šokēts, kad atklāja – Kopola vēlas, lai visa partitūra tiktu iespēlēta ar vienu instrumentu... Ironiski, ka "Saruna" tiešām kļuva par komponista karjeras uzrāvienu, un vēl joprojām tiek pētīta kā viens no labākajiem minimālistiskas kino mūzikas radīšanas piemēriem.
-
Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļautajām filmām iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.
Kinorežisors, mūziķis un grafiskais dizaineris Lauri Mati Parpejs savā debijas spēlfilmā "Gaisma, kas nekad neapdziest" (A Light Never Goes Out, Jossain on valo joka ei sammu), gluži kā 1986. gada The Smiths dziesmā, aizved turp, kur skan mūzika un sastopas cilvēki. Festivāla ietvaros filma tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī.
Filmas galvenais varonis ir atzīts akadēmiskais flautists Pauli, kurš atgriežas savā mazajā dzimtajā pilsētā pēc nervu sabrukuma un pašnāvības mēģinājuma. Režisors stāsta: "Man ir daudz draugu, kuriem ir bijuši lieli panākumi, starp tiem arī pāris klasiskās mūzikas izpildītāji. Man šķiet absurdi, cik lielu spiedienu viņi izjūt, kā viņi domā par to, kā sevi pierādīt citiem mūziķiem. Un pat es jūtu trauksmi, vienkārši vērojot, kāds viņiem ir stress par savu darbu. Parpeja filmā flautisks Pauli dzimtajā pilsētiņā sastop kādreizējo skolasbiedreni Īrisu, un tiek iesaistīts pavisam nelielā, toties visai unikālā eksperimentālās mūzikas kolektīvā. Pauli piesaista Īrisas haotiskā enerģija, un viņš rod mierinājumu skaņas eksperimentos."
Filmā redzamie un dzirdamie skaņdarbi ir tapuši turpat, filmēšanas laukumā, izmantojot režisora atnestās kastes ar dažnedažādiem priekšmetiem kā, piemēram, drēbju pakaramie, kuri tikuši nedaudz modificēti un tiem pievienoti kontaktmikrofoni. Parpejs stāsta, ka pats sarakstījis filmā dzirdamo mūziku, bet būtībā tā tika radīta un aranžēta kopā. Viss tika spēlēts filmēšanas brīdī, kameras priekšā.
-
Iesildoties rudens pirmizrāžu sezonai un Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) norisēm, runājam par četrām filmām, kas mūs sagaida jau oktobrī:
* 1974. gadā tapušo bībeli privātdetektīviem-introvertiem jeb Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" ar Džīnu Hekmenu titullomā;
* Kannu galvenajā konkursā šogad par labāko režiju un par aktierdarbu apbalvotā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju filmu "Slepenais aģents" – ieniršanu pagātnē un karnevāla matērijā;
* Jāņa Ābeles dokumentāro detektīvu "Testaments", kurā īstenota neparasta iecere – atšķetināt kādas ievērojamas personības pelnu urnas ceļojuma līkločus;
* un vēl vienu ceļojumu pagātnē – uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem Latvijā, kad savu karjeru sāk apzinīgs Policijas akadēmijas absolvents Oskara Rupenheita filmā "Tumšzilais evaņģēlijs".
Visas četras tik dažādās filmas sastopas kriminālfilmas teritorijā, vai nu tieši izmantojot dotā žanra rīkus, vai arī izmantojot tos kā orientierus, lai atrastu jaunu leņķi skatījumam uz dokumentārā kino stāstniecības iespējām.
Sonora Broka uz sarunu aicinājusi kinokritiķi un Riga IFF kuratori Dārtu Ceriņu, režisoru Jāni Ābeli un asociēto producentu Sergeju Timoņinu, lai kopīgi nofiksētu laikmetīgās kriminālfilmas (vai tā būtu krimināldrāma, detektīvs, policijas drāma, kriminālkomēdija vai krimināltrilleris) pazīmes un raksturu: gan še minētajās filmās, gan varbūt arī ārpus tām.
Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. -
Šoreiz raidījumā "Piejūras klimats" runājam par Latvijas kino nozares starptautisko dimensiju, vairāk uzmanību pievēršot tieši kino tapšanas posmam – starptautiskajiem kopražojumiem, kā arī kino uzņemšanas servisa pakalpojumiem. Abi šie virzieni sevi apliecinājuši kā veiksmīgus instrumentus, lai nestu Latvijas un mūsu kino profesionāļu vārdu pasaulē.
13. maijā sāksies 78. Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kura galvenā konkursa programmā būs arī kopprodukcija ar Latviju, ar studiju "White Picture". Tā ir Sergeja Lozņicas režisētā filma "Divi prokurori" ("Two Prosecutors") ar Andri Keišu vienā no lomām.
Tikmēr Rīgā nesen kā notikusi vairāku ievērojamu starptautisku projektu filmēšana. Minēsim vien dažus: te filmējuši gan Olivjē Asajass, gan Kristena Stjuarte, gan uzņemts arī korejiešu spiegu trilleris ("Humint", režisors Ryoo Seung-Wan). Kristenas Stjuartes Latvijā uzņemtā filma "Ūdens hronoloģija" arīdzan piedzīvos pirmizrādi Kannās, konkursā "Īpašais skatiens", kurā pagājušogad bija iekļauta filma "Straume".
"Piejūras klimata"viesi ir kino profesionāļi, kuri darbojas kā producēšanā, tā servisa pakalpojumu nodrošināšanā: producents Jānis Kalējs no "Film Angels Studio", režisore un producente Arta Ģiga no kompānijas "Reddotmedia", producents Roberts Vinovskis, kas pārstāv studiju "Lokomotīve", un Laura Adamoviča no talantu un aktieru atlases aģentūras "Laika casting".
Sarunu vada Sonora Broka; pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.
-
Nedēļā pēc Lieldienām – no 21. līdz 25. aprīlim – jau 25. reizi Latvijā notiks ekumēniskais kinoforums "Un Vārds tapa filma", par kuru Pirmo Lieldienu rītā plašāk vēsta kinozinātniece un kinoforuma programmas veidotāja Anita Uzulniece.
Šī gada programmā iekļautas astoņas augstvērtīgas un starptautiski atzītas filmas, kas uzdod būtiskus jautājumus par cilvēka garīgo pasauli, sākot no identitātes un vērtību meklējumiem līdz līdzsvaram starp prātu un emocijām.
Šogad kinoforuma programmā iekļautas divas filmas, kas Latvijā piedzīvos pirmizrādi. Filmas tiks demonstrētas kinoteātrī "K.Suns" un pēc filmu seansiem būs iespēja par redzēto diskutēt.
Kinoforumu organizē nodibinājums "Luterāņu stunda" sadarbībā ar kinozinātnieci Anitu Uzulnieci.
Visas ārzemju filmas tiks izrādītas oriģinālvalodā ar angļu valodas subtitriem un sinhrono latviešu valodas tulkojumu.
Sešas no filmām ieguvušas dažādu starptautisku kinofestivālu balvas, tai skaitā Starptautiskās Ekumēniskās žūrijas balvas.
Anita Uzulniece: Kinoforumu vienmēr rīkojam nedēļā pēc Lieldienām, jo tās ir filmas ar vēstījumu. Kad nosvinētas Lieldienas un Kristus augšāmcelšanās, varam iedziļināties dažādās garīgajās problēmās un jautājumos.
Ieva Zeidmane: Visām filmām ir kopīgs vēstījums?
Jā,
šīs filmas apliecina vēstījumu.
Tie principi, pēc kādiem Ekumēniskā žūrija apbalvo filmas starptautiskajos festivālos, ir vai nu saskaņā ar Bībeli, vai nu uzdod kādus jautājumus, vai nu risina kādas humānas problēmas, vai arī aicina cilvēkus meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
Šīgada kinoforuma programmā ir vairākas filmas, kas ieguvušas tieši Ekumēniskās žūrijas balvas. Ir arī filmas no klasikas, kas šo balvu ieguvušas agrākos gados, jo institūcija Interfilm pastāv jau 60 gadus. Tikko kā šo apaļo jubileju tā nosvinēja Lugano festivālā un Kannu festivālā. Interfilm ir starpkonfesionāla un starptautiska organizācija, kurā ietilpst gan katoļi, gan luterāņi.
Bet nav jau tā, ka kinoforumā iekļautās filmas ir tikai par reliģiskajām tēmām un ticības vēstījumu. Tās stāsta par pārlaicīgām vērtībām.
Tieši tā!
Man ļoti patīk, kā teica viens no pirmajiem Interfilm prezidentiem Hanss Verners Danovskis (Hans Werner Dannowski), kurš bija arī Hannoveres arhibīskaps – ka kristīgās filmas nav tikai tādas, kur pa ekrānu staigā mācītāji.
Tās ir filmas, kurās tiek risinātas ētiskās un humānās problēmas, dzīves un eksistenciālie jautājumi. Filmas ir kā rosinājums domāt par šīm tēmām un šīs problēmas risināt. Tas ir galvenais.
Bet vai nav tomēr tā, ka cilvēkiem ir tas priekšstats par mācītāju uz ekrāna?
Domāju, ka vairs nav. Starp citu, Ekumēniskās žūrijas apbalvotās filmas ļoti bieži sakrīt ar galvenajām balvām – gan "Zelta palmas zaru", gan "Zelta leopardu", gan citām lielo festivālu balvām. Piemēram, pagājušogad Ekumēniskās žūrijas balvu Berlinālē ieguva Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums". Tādēļ šogad kinoforumā esam ielūguši Dāvi Sīmani un šo filmu gan rādīsim, gan par to diskutēsim.
Starp citu, mums ar Gunu Zeltiņu bija grāmata "Marija Leiko". Tagad jau visi zina viņas traģisko likteni. Saskaņā ar Staļina plānu NKVD realizētā sistemātiskā latviešu iznīcināšana Padomju Savienībā prasīja 20 000 cilvēku dzīves.
Tas kaut kā bija mazāk zināms. Protams, ir dokumentālās un citas filmas, bet arī Berlīnē pat teātra cilvēkiem tas bija atklājums: šo filmu noskatoties, viņi bija satriekti. Tā ka Ekumēniskās žūrijas balva šādam darbam ir pilnīgi likumsakarīga.
Jūs pati arī esat gana daudz darbojusies Starptautiskajā Ekumēniskajā žūrijā.
Jā, es arī ilgus gadus biju Interfilm valdē. Sanācām kopā reizi gadā. Pirms tam arī Rīgā vairākas reizes paralēli ar forumu rīkojām arī seminārus, kas tagad būtu vēl aktuālāk nekā toreiz. 1999. gadā bija pirmais seminārs, kura nosaukums bija "Dot Eiropai dvēseli": bija gan lektori no ārvalstīm, gan vietējie Latvijas cilvēki. Arī diskusijās mums vienmēr ir gan filozofi, gan zinātnieki, gan kritiķi, gan teologi. Praktiskā puse ir filmas pieredze, bet arī teorētiski tiek diskutēts un apspriests.
Ekumēniskā žūrija darbojas ne tikai Berlīnes kinofestivālā: arī citos lielajos festivālos tā ir klātesoša.
Jā, gan Venēcijā, gan Berlīnē, gan Karlovivari, gan Manheimā. Daudzos festivālos, bet Kannās visilgāk. Kannās un Lokarno.
Pagājušajā gadā man bija tas gods strādāt Ekumēniskajā žūrijā Lokarno, un tur žūrijas balvu saņēma jaunas lietuviešu režisores Saules Bliuvaites filma "Izlecējas" jeb "Toxic", kas bija viņa debijas filma. Ļoti laba!
Tā dabūja gan mūsu žūrijas balvu, gan arī "Zelta leopardu". Atkal sakritība. Tā izrādīta arī festivālā "Riga IFF". Otra lietuviešu filma "Sausi slīkstot", kurai šobrīd ir pārdēvēts nosaukums, dabūja balvu par labāko režiju un labāko aktieru ansambli. Lietuviešu kino pašlaik ir spēcīgs.
Kas pulcējas Ekumēniskajā žūrijā? Vai visiem tās dalībniekiem ir saistība ar baznīcu?
Ir dažādi. Ir gan teologi, gan mācītāji, gan žurnālisti. Pirmkārt jau tā ir kolosāla pieredzes apmaiņa, kad esi kopā ar šiem cilvēkiem. Kad biju Lokarno, sastapu profesionāļus no dažādām pasaules valstīm. Gan filmu skatīšanās, gan spriešana, gan vērtēšana – tā ir ļoti vērtīga pieredze!
Vairāk – audioierakstā. -
Latvijas kino kontekstā lielu lomu spēlē vēsturiskais kino, tāpēc ir interesanti analizēt, kā stāstu ietekmē tā ievietošana konkrētā vēsturiskā kontekstā, kā arī cik šobrīd Latvijā un pasaulē ir aktuāli vēsturiskos notikumos balstīti kino naratīvi.
Kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis ir rakstījis: "Pirmkārt, vēsturiskā filma tiecas pretendēt uz objektīvu pagātnes rekonstrukciju, otrkārt, tā var reprezentēt vēsturi kā pagātnes interpretāciju, treškārt, tā var reprezentēt filmas uzņemšanas laika vēsturi. Nereti šie reprezentācijas veidi konkrētā filmā savienojas, un tādējādi nav iespējams skaidri noteikt, kas ir darba vēsturiskais saturs."
Vai vispār ir iespējams kino radīt objektīvu pagātnes rekonstrukciju un kāda ir atšķirība starp vēsturisku un pseidovēsturisku vai stilizēti vēsturisku kino?
Par šiem jautājumiem sarunājas studijas viesi, kas visi ir savā veidā saistīti ar vēsturisko kino.
Tuvojas režisores Signes Birkovas filmas "Lotus" pirmizrāde, kuras darbība it kā norisinās 1919. gadā, bet filmas kontekstā šis laika periods ir tikai atspēriens režisores fantāzijas lidojumam par to, kā būtu, ja būtu.
Kristīne Jurjāne ir viena no vadošajām filmu māksliniecēm un kostīmu māksliniecēm, specializējoties tieši vēsturiskajā kino, par ko liecina trīs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" kategorijā "Filmu mākslinieks" par filmām "Pelnu sanatorija", "Tēvs nakts" un "Gads pirms kara".
Bet Andrejs Ēķis bijis producents vairākām režisora Aigara Graubas vēsturiskajām filmām: "Baiga vasara", "Rīgas sargi", "Sapņu komanda 1935" un "Nameja gredzens", kā arī tikko ir saņēmis Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par vēsturisko seriālu "Dumpis" un šobrīd strādā pie savas nākamās filmas, kas arī pievēršas Latvijas vēstures lappusēm.
Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. -
"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros.
Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši...
Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis?
Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.
Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas?
Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo
tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk.
Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs.
Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna.
Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan
man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu.
Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras.
Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi?
Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.
Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī?
Es domāju, ka
latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs...
Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka.
Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?
Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā.
Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas)
Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika.
Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks.
Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur…
Ko tu sauktu par saviem guru?
Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt.
Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām.
Pašanalīze ir tava stiprā puse?
Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...
Tā ir traucējoša?
Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida)
Vairāk – audioierakstā. -
3. martā pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi režisora Andra Gaujas īsfilma "Vērošanas māksla", kurā viņš pievērsies atklājumam par noslēpumaino Visuma rakstu, kas caurauž pasauli gan tās vislielākajā, gan vismazākajā mērogā. Filma jau saņēmusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos...
Orests Silabriedis: Kad presē pavīdēja teikums, ka Andris Gauja pievēršas metafizikai, man likās tik aizraujoši, ka cilvēks, lūk, tā ņem un pēkšņi nolemj – es tagad pievērsīšos metafizikai. Bet īstenībā tas, ko mēs redzam tavā jaunākajā kinodarbā, patiešām rosina doties abstrakciju, tēlu un izdomas pasaulē, kur ir ļoti daudz skaistuma. Tad nu sāksim no sākuma: kas bija impulss tam, lai tu sāktu mēģināt sasiet kopā divas tik ļoti dažādas pasaules?
Andris Gauja: Ja tu vaicā, kāpēc esmu pievērsies metafiziskajām tēmām, būtu grūti vienā īsā atbildē to ietilpināt.
Nevajag īsi. Tu vari izvērsties.
Ja runājam par gļotsēņu un Visuma īsfilmu "Vērošanas māksla", es biju nonācis ārkārtīgi komfortablā situācijā… Pirms pāris gadiem igauņi, kas gatavojās Tartu kā 2024. gada Kultūras galvaspilsētas projekta īstenošanai, mani atcerējās kā dokumentālistu, kas pirms nu jau 12 gadiem uzņēmis filmu "Ģimenes lietas". To viņi atcerējās, un uzaicināja mani piedalīties konkursā. Dažādi dokumentālisti no dažādām Eiropas valstīm tika aicināti paviesoties Dienvidigaunijā. Tur bija jauki. Bet visjaukākais bija teikums, ko mūžam atcerēšos: tas bija e-pasts, kurā bija teikts: "Jums tiek dāvāta absolūta mākslinieciskā brīvība!"
Tas nemaz tik bieži negadās, ka tev piedāvā māksliniecisko brīvību...
Tas bija tik ļoti spārnojoši, ka piekritu šim izaicinājumam. Sekoja vairākas rezidentūras, kurās patiešām ļāvos brīvībai un tēmu meklējumiem. Atradu divas tēmas, kuras man šķita vienlīdz aizraujošas: viena ir gļotsēņu fenomens, kas ir ne tikai Latvijā – kopš pandēmijas tas ir tāds patiešām jaunais trends. Un otra tēma bija astrofiziķi, Tartu lielā observatorija, kurā ir viens no lielākajiem teleskopiem Ziemeļeiropas reģionā, un vēl pie labas veselības esošais 95 gadus vecais astrofiziķis Jāns Einasto... Man liekas, ka tos lielos zinātnieku prātus ne vienmēr ikdienā novērtē. Un nekādu materiālu par šo cienījamā vecumā esošo pasaules līmeņa astrofiziķi pēdējā laikā Igaunijā nav bijis! Viņš taču ir kolosāls cilvēks, viens no tiem, kas izvirzījis Visuma šībrīža vadošo teoriju – proti, ka Visumam ir zināma dizainiska uzbūve, ka tas patiešām ir kā regulārs tīmeklis!
Ilgstoši pētot galaktikas un starpgalaktiskos tīklojumus tiktāl, cik visjaudīgākie teleskopi ļauj uztvert Visuma vizuālo manifestāciju, pakāpeniski atklājušās zināmas kopsakarības. Tas noticis 60., 70. gados. Tas nav tikai Jāns Einasto. Tur bija virkne zinātnieku visā pasaulē, kuri, paralēli pētot šos procesus, pirmo reizi šīs pasaules vēsturē nonāca līdz tādām hipotēzēm, ka galaktikas ir daudz lielākā mērā savstarpēji savienotas un saistītas. Ne burtiski redzamā veidā – tur ir dažādi gāzveidīgi veidojumi, izkaisīti pa izplatījumu, un pakāpeniski zinātnieki nonākuši līdz pirmajai filmiņai, kas izskatās pēc mūsdienu 3D animācijas: viņi ir rēķinājuši un kalkulējuši attālumus starp galaktikām un radījuši to modeli, kas manā filmā arī mazliet parādās – tas patiešām ir tāds regulārs tīmeklis... Palēnām šī teorija kļuva par arvien vairāk apstiprinātu, un šobrīd tā ir jau patiešām apstiprināta.
Īstenībā to aptvert... Tas ir apmēram kā bērnībā, kad mēģinājām iztēloties, kas ir bezgalība...
Es tiešām no bērnības atceros mazā prātiņa spekulācijas par to, cik liela var būt telpa, vai tai var būt robeža, vai bezgalība ir iespējama, un, ja tā, tad kā to iztēloties? Tāpat arī mani vienmēr interesēja tādas prāta spekulācijas par to, cik maza var būt pasaule…
Un tā nonāci līdz otrajai tēmai – gļotsēnei.
Šo fenomenu pamanīju pandēmijas laikā, un tas man arī liekas ļoti saprotams, ka cilvēki bija frustrēti, izolēti, jutās ierobežoti, klaustrofobiski un tamlīdzīgi. Cilvēki vienkārši devās dabā, un cita starpā pamanīja arī gļotsēni, kas ir tāds pavisam nesen labāk izprasts organisms, jo pirms nieka desmit gadiem tā tikai izslēgta no sēņu reģistra, kad mikologi teikuši – sak’, tas nav mūsējais, "šitais" staigā! Izrādās, ka gļotsēne patiešām pārvietojas brīvi, tā ir kaut kas starp dzīvnieku un sēni.
Kas ir tas, ko tu atklāj šajā mazajā pasaulē?
Attīstoties tehnoloģijām, daudz pieejamāki kļuvuši dažādi optiski palielināmie rīki. No lupām līdz dažādu veidu mikroskopiem, kurus gļotsēņu pētnieki sākuši vairumā iegādāties. Un tas ļauj šo mazo pasauli saskatīt daudz detalizētāk nekā kādreiz. Kādreiz tā tiešām bija tikai zinātnieku prerogatīva.
Ieraugot gļotsēnes dabā, tie ir tādi pāris milimetru lieluma krāsaini punktiņi, bet, kad tos sāk palielināt, tur patiešām atklājas ārkārtīgi krāsaina pasaule – noteikti daudz krāsaināka, nekā meža ainava! Gļotsēnes ir rozā, oranžas, zilas – spilgtās un dažādās krāsās. Turklāt gļotsēne maina savu agregātstāvokli: vienā fāzē tā ir burbuļaina masa, kas vizuāli atgādina zinātniskās fantastikas filmas, bet tad, kad beidzas barība, iestājas sals un ir jāizdzīvo, masa transformējas par sēni – tā pēkšņi kļūst par objektu, kas izdala sporas un vairojas tālāk! Ļoti, ļoti interesants radījums. Man tas vispār šķiet kaut kas metaforisks, kas kaut ko pasaka par lietu dabu – ka daba jau arī ir nemitīgā mutulī un kaut kādā transformācijā.
Vairāk – ierakstā. - Visa fler
