Avsnitt
-
Smiļģis uz teātra sienas, padomju kino un kastingi, savas zemes saimnieku spēks un skumjas par lauku skolu likteni, atbrīvošanās no okupantu pēdām un valsts atdzimšanas brīnums – tik dažādas šogad bijušas sarunas Laikmeta krustpunktā studijā – ar aktieriem, mūziķiem, politiķiem, māksliniekiem, zinātniekiem. Ieskats 2024.gada mirkļos.
Gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā esam sagaidījuši un iztaujājuši vairākus desmitus mūsu viesu, kas ir daļa no Latvijas laikmeta un ar savu darbu veidojuši mūsu jaunāko laiku vēsturi. Sportisti, mūziķi, politiķi, ārsti, žurnālisti, uzņēmēji, zinātnieki, aktieri – ļoti dažādi cilvēki. Šajā raidījumā vēlreiz satiekamies ar dažiem no gada garumā sastaptajiem mūsu raidījuma partneriem, uzklausām viņu pieredzes stāstus un arī vērtējumu par aktuālajiem gada notikumiem.
Ieklausāmies fragmentos no sarunām ar arhitekti Zaigu Gaili, mākslas zinātnieci Māru Lāci, fotogrāfu Gunāru Bindi, kādreizējo Valsts prezidentu Gunti Ulmani, basketbolistu Valdi Valteru, žurnālistu Voldemāru Hermani, režisori Virdžīniju Lejiņu, žurnālisti Dainu Bruņinieci, aktrisi Ilzi Vazdiku, aktrisi Mirdzu Martinsoni, mūziķi Armandu Birkenu un ārstu Pēteri Stradiņu. -
Ja kaut kas nesanāk, tad ar kutināšanu to var panākt, galvenais nesteigties – tāds padoms visiem dzīves gadījumiem ir slavenākajam Ziemassvētku vecītim – aktierim Kasparam Pūcem. Par bērnību izsūtījumā un kā pazaudēja savu pirmo vārdu Inesis, kā Pauls centās iemācīt dziedāt un kāpēc pirmais vecīša kostīms bija fraka – saruna ar Kasparu Pūci Laikmeta krustpunktā.
Ar garu, baltu, īstu bārdu, priecīgs un patiess – tāds jau gadu desmitiem pie bērniem nāk Latvijas iemīļotākais Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce. Viņš nešaubās, ka ticība brīnumam joprojām nav zudusi ne lieliem, ne maziem. Savus pirmos Ziemassvētkus aktieris gan piedzīvoja izsūtījumā Sibīrijā, kur lielākā dāvana bija koka slēpes. Kaspars Pūce ir pieredzējis gan dzīves dotus baltus brīnumus, gan tumšus brīžus un ļoti tuvu cilvēku zaudējumus, arī dēla un vedeklas. Kopā ar kundzi abu galvenā uzmanība tagad ir rūpes par mazmeitu. Vēl Kaspars ļoti lielā cieņā tur sava tēva piemiņu. Arī režisors Voldemārs Pūce izgāja Sibīrijas šausmu ceļus, viņš ir atstājis pamatīgu stāstu Latvijas kino un kultūrā, bijis režisors arī leģendārajai Rīgas kinostudijas filmai „Mērnieku laiki”. Pirms Ziemassvētkiem Latvijas Radio tiekamies ar aktieri Kasparu Pūci.
Jūs esat arī mans Ziemassvētku vecītis, jūs nācāt uz manu bērnudārzu, un vai es varēju iedomāties, ka paies gari 40 gadi un būs brīdis, kad jūs Latvijas Radio intervēšu. Jūs man atmiņā arī esat ar šo pašu bārdu varbūt toreiz tā nebija īsta, nezinu, tie bija astoņdesmitie gadi.
Kaspars Pūce: Jā, toreiz bija ļoti augstas kvalitātes bārda. Speciāli meistari gatavoja viņu un es katru reizi pirms Ziemassvētkiem viņu mazgāju, pucēju, veidoju, lai viņa tik tiešām nepieviļ mazos skatītājus un līdzjutējus…
Arī mazo Arni… Es atceros, bija liels sarkans maiss un bija konfektes, un bija arī dažādas rotaļas un dzejoļi bija.
Kaspars Pūce: Kādu nu katrs dzejoli sagatavoja, tāds arī bija.
Jūs man esat tāds vecīša ideāls. Tas vecīša stāžs, būs jau tuvu pie 50 gadiem?
Kaspars Pūce: Vairāk. Ja tā nopietni, tad rēķināsim no kāda 1968. gada apmēram, bet tāds māju izgājiens, viens tāds tiešām izgājiens ar publiku man bija 1964. gadā. Tad es arī vēl skolā mācījos, bet mūsu dziedāšanas skolotāja, šodien saka - tā ir muzikālā audzinātāja, Irēna Veinberga, "Knīpu knauķu" māte, toreiz viņa man skolā bija dziedāšanas skolotāja. Viņa saka: Kaspar, tev uz to skolu Vecmīlgrāvī, Viļa Lāča nosaukto skolu, tev jāiet un vecākajām klasēm jāvada Ziemassvētku pasākums. Toreiz jau nebija Ziemassvētki, bija Jaunais gads.
Nu tad bija funktieris tāds – ko es tur ar saviem vienaudžiem tur ņemšos un to sarkano mēteli un garo balto bārdu, un izfunktierēju tādu lietu - taisīt modernā stilā to visu, jo man bija iespēja tikt Operetes teātra ģērbtuvē, jo tēvs bija Operetes teātra galvenais režisors. Un es tiku iekšā tajā kostīmu noliktavā, ģērbtuvē, dabūju fraku, kārtīgas bikses un balto kreklu, cilindru, laka kurpes. Un toreiz paralēli 60. gados nāca modē porolons. Un tad kā piemērs 60.gadu sākumā man bija Jaunatnes teātrī "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", kur visi rūķi bija ar porolona bārdām. Galvenais rūķis Pirmdienis bija Uldis Pūcītis, kurš ar garo, savu garo balto bārdu visus rūķus klapēja. Un jaunākajam rūķim Svētdienim bija tikai tādi puļķīši, Liniņš Arnolds viņu spēlēja.
Un tad izdomāju, nu ko tad – uztaisīs no porolona to bārdu, un uztaisīju tādas strēmeles, iemācījos piestiprināt un tad bija man tāds iznāciens, tādas strēmeles līdz vidum, cilindrs, frakā un ar strēmelēm. Un ļoti labi mani vienaudži mani pieņēma, jo klausīja, darīja. Kā es mācēju, tā novadīju tos svētkus. Beidzām mēs tā, ka izlēkājām tajā laikā tādu pusaizliegtu danci letkisu, tā bija tāda - it kā jā, it kā nē. Un tad es teicu, ka ar šo deju somu bērni sāk vienā ciematā, visi rindā Vecgada vakarā sāk, un kaut kad jaunajā gadā beidz kāda desmitajā ciematā, izlēkājuši šo deju cauri visam savam rajonam.
(..)
Jūsu bērnība pagāja tālajā Sibīrijā, Ziemassvētkus jau toreiz nesvinēja, bija Jaunais gads, vai ir atmiņā kaut kāda pirmā eglīte vai pirmais vecītis, kas nāca?
Kaspars Pūce: Latvieši vienmēr, lai kur viņi būtu, viņi svinēja gan Ziemassvētkus, gan Jāņus. Ziemassvētki vienmēr bija. Es galvenais atceros tos dažus Ziemassvētkus, kad jau lielāks biju – man vienkārši bija šausmas, es nevarēju saprast, kā tas var gadīties, ka šitas vecis zina visus manus nedarbus, kā viņš orientējas tajā visā. Es raudāju un varbūt spaini varēja piepildīt ar asarām, ko es raudāju, un solījos – es labošos, es labošos, vairāk tā nedarīšu. Bet dzejoļus tā arī iemācījos, varēju norunāt un tā tālāk.
Kā tas vecis zināja visus nedarbus?
Kaspars Pūce: Nu tikai tad, kad jau biju liels izaudzis, tad uzzināju, ka tas vecis bija paša māmiņa. Viņai kārtīgs baigais kažoks bija, mēs barakās dzīvojām, lūrējām pa logu, kā tur viņš nāk pa sniegoto lauku un baigā bārda...
(..)
Jūs savās grāmatās arī esat iekļāvis stāstus par to, ko esat pieredzējis kā Ziemassvētku vecītis. Ja es jums lūgtu kaut vienu, kādi stāsti prātā palikuši?
Kaspars Pūce: Leļļu teātris, mums ir prakse tāda, ka izrāde un pēc izrādes Ziemassvētku vecītis tur darbojas 40 minūtes un ar akordeonu. Pēc tam tiek saukti bērni, norunā, ko sagatavojuši, pēc tam balviņu iedod, nelielo, pēc tam saņem tūtas kā tādas. Te pēkšņi viens puisītis stāv.
Saku: - Nu bērniņ, kā tevi sauc?
Klusums.
- Bērniņ, kā tevi sauc?
Viņš krieviski – man ir dzejolītis.
Es (krieviski): Nu labi, klausāmies tavu dzejolīti.
Viņš pēkšņi – "Simtu cepu kukuliņus, Ziemassvētku gaidīdams, nu pienāca Ziemassvētki, nu kukuliņi jādala".
Kolosāli! Tajā laikā, 90. gadu kaut kāds vidus vai ne, un bērniņš iemācīts to mazo četrrindīti latviešu valodā. Paldies Dievam. Tagad noteikti čalis ir liels un viņš saprot, kur viņš dzīvo. Ka viņš nav kaut kur pie Urālu kalniem, bet dzīvo Latvijā un "cep tos kukuliņus". Un toreiz dabūja dubultporciju no manis kā pateicību.
Ziemassvētki parasti tiek gaidīta arī kā balti Ziemassvētki, bet šogad Toms Bricis un sinoptiķi prognozē, ka laikam balti gluži nebūs.
Kaspars Pūce: No savas prakses atceros, bija arī šitādi te paši – ūdens, dubļi. Un tad es vienā Pārdaugavas dārziņā sāku eglīti un saku: neuztraucieties, bērni, drīz būs sniegs un tā tālāk. Sāku dubļos. Un apmēram eglīte pusē, skatos sācis snigt ārā. Es saku: bērni, pasūtītais sniegs ir klāt. Visiem acis lielas, tiešām snieg lielām baltām pārslām. Toreiz gan vēlēja laimīgu Jauno gadu. Toreiz Ziemsvētku eglīte tikai drīkstēja būt tikai sākot no 26. decembra.
Kaspar, ne vienmēr brīnumi piepildās, ne vienmēr visas dienas ir baltas, un arī jūs to esat pieredzējis. Kas būtu jūsu spēka vārdi, stiprie vārdi mūsu klausītājiem.
Kaspars Pūce: Spēka vārdi tādi – neļauties psiholoģiskajai diversijai, jābūt stingriem savā psihiskajā tādā attieksmē un attīstībā. Nevajag, kā saka, panikā nevajag iet, jo vislielākās briesmas sadara panika. Vajag kā mans tēvs ir teicis – tu nesteidzies, ja kaut ko nevari, tad ar kutināšanu to var panākt. Tā ka - nepakļauties panikai un tad viss būs kārtībā.
Un kur to mieru rast.
Kaspars Pūce: Savā sirdī. Daba ir daba. Un cikls vienmēr atkārtojas, bet citā pakāpē. Un skatieties uz to, kāda šī pakāpe ir – labāka vai sliktāka. Katrā gadījumā nākamā diena nekad nebūs tāda, kā šodiena. Un ar to dzīvojiet. Tādā veidā. Es domāju, ka tā tas ir. -
Saknas det avsnitt?
-
Tagad katrs var mājās uztaisīt studiju un dziedāt kā grib, bet mūzikas kritikas gan trūkst, saka Aldis Ermanbriks, savulaik leģendārā mūzikas raidījuma "Varavīksne" veidotājs. Kā pats savulaik nokritizēja Paulu, kā padomju gados kopēja rietumu plates un kā izglāba līvu tautas namu, arī par savu čekas kartiņu – saruna ar Aldi Ermanbriku Laikmeta krustpunktā.
Gadā, kad Latvijas televīzija svin savu 70 jubileju un Latvijas Radio jau tuvojas simtgadei, uz raidījumu esam aicinājuši cilvēku, kura darba mūžs aizritējis gan radio, gan televīzijā. Padomju cenzūras gados viņš, cik nu tas tolaik bija iespējams, klausītājiem un skatītājiem pavēra smago cenzūras priekškaru un savos raidījumos iekļāva arī oficiālai varai netīkamo Rietumu mūziku. Viņš bija Latvijas estrādes vēstnesis un arī vērtētājs, viņa pirmā kritika presē ir 1968.gadā publicētā recenzija par ansambļa REO un Raimonda Paula koncertu un tā bija arī gana kritiska. Latvijas Televīzijas skatītāju vecākā paaudze viņu arvien atceras kā raidījuma “Varavīksne” vadītāju, bet viņa ieguldījums Latvijas mūzikas pasaulē ir arī darbs skaņu plašu firmā “Melodija” un vēlāk arī Rīgas skaņu ierakstu studijā. Viņa dzimtas saknes ir pamatīgas, jo tās ir lībiešu saknes. Raidījuma viesis – Aldis Ermanbriks.
Vai jums atmiņā ir pati pirmā reize, kad jūs vērāt smagās Latvijas Radio nama durvis šeit, Doma laukumā, un kā radio izskatījās?
Aldis Ermanbriks: Jā, protams, es atceros un – kā izskatījās, man liekas, ka izskatās tāpat kā šodien, izņemot studijas, tās nu gan izskatās tagad citādi. Atceros, kāds tas zvans bija, piezvanīja. Es dzīvoju tur, kur bija telefons, tolaik jau visās mājās nebija telefona, bet mums bija un piezvanīja. Un uzaicināja mani strādāt, gan uz aizvietošanas laiku. Tas bija 1961. gadā – pēdējās ziņās.
Kā ziņu cilvēks, žurnālists?
Aldis Ermanbriks: Jā un kā toreiz, kāds tas darbs bija, tas bija pavisam citāds, piemēram…
Bet jums bija ap 20 gadu tikai?
Aldis Ermanbriks: Jā, es students biju, 1958. rudenī iestājos augstskolā Filoloģijas fakultātē un toreiz man, piemēram, laika ziņas bija jāpiezvana pa telefonu uz attiecīgo iestādi, kur ziņoja pa telefonu, es pierakstīju un tad nodevu. Tad jau paši mēs tā pie mikrofona negājām, visus tekstus lasīja diktori. Tā bija tā lielākā atšķirība.
Tātad 1961. gads ir tas gads, kad jūs pirmo reizi ienācāt radio. Radio šodien, televīzija šodien – cik daudz jūs to klausāties un ko jūs klausāties.
Aldis Ermanbriks: Tā kā man ar redzi nav labi, neredzu vairs tik skaidri kā kādreiz, tad manas acis ir manas rokas un ausis, nu ar tausti var daudz ko redzēt un pārbaudīt. Un es ļoti klausos, un diemžēl, tā kā es pēc pamatizglītības filologs, žurnālistos specializācija man bija, nu tad es ļoti daudz zinu, samanu valodas kļūdas. Tas nenozīmē, ka es pats runāju pareizi. Tās ir divas dažādas lietas.
Un tad mani satrauc, kā šie valodnieki, kas pa radio Kā labāk dzīvot piedalās, profesionāli valodnieki, un būtiskākās kļūdas neredz. Cīnās par dažiem vārdiņiem, vai to pareizāk lietot, vai tā… Un nesamana to, kā valoda pašos pamatos bojājas. Nu viens ir angļu valodas ietekme, ka nav tā ģenitīva. Un tad Streips kādreiz teica: mums ir karikatūra no Ērika Oša, nevis mums Ērika Oša karikatūra. Un vistrakāk ir, ka viss kaut kas runātājiem liekas, ka pazudis ir tas darītājs un viss kaut kas notiek no kaut kā puses. Un tad bija, neteikšu, kurš tas bija, kas runā Latvijas Radio, ļoti populārs un labs runātājs, un tad viņš saka – un sekoja uzruna no Saeimas priekšsēdētājas puses. Bet vienkāršāk taču būtu sekoja Saeimas priekšsēdētājas uzruna.
Tas ir ļoti labi, ka jūs sadzirdat arī tās kļūdiņas, bet kas ir, klausoties radio, tie brīži, kas jūs spēj uzmundrināt vai iedvesmot? Vai tie ir kādi koncerti, ieraksti vai tiešraides, vai varbūt arī politiskie raidījumi?
Aldis Ermanbriks: Jā, arī politiskie ļoti, jo mani satrauc tas, ka mēs nezinām, kā desas taisa, un kā taisa politiku. Bet tas jāzina un jābūt aktīviem. Un tas diemžēl satrauc. Tāpēc es varu teikt, ka viens no mīļākajiem raidījumiem ir arī šis raidījums, kurā man ir tas gods. Un es nezinu, es no lepnības pārplīsīšu, ka mani uzaicina šādā raidījumā piedalīties…
…paldies, ka piekritāt!
Aldis Ermanbriks: Nu es tagad jūtos kā pie zobārsta, satraucies, nav tik vienkārši. Bet varbūt, ka mans mīļākais raidījums ir vēl viens – Stiprie stāsti. Un te nu ir pārmetums, jo mēs kritizējām, kritizējām, kritizējam citus, tāpat kā es tagad to daru. Un maz ir šādu raidījumu, kas apliecina, kā var – kā var dabūt Eiropas naudas. Un tie ir parasti cilvēki, dzīvo laukos. Un es katru reizi cenšos šo, un es domāju, nu ko es tur klausīšos, es slēgšu…, sāku klausīties, nevaru beigt klausīties šo raidījumu.
Bet runājot par mūzikas raidījumiem, Aldis Ermanbriks uzteic Anša Pavasara veidotos raidījumus, gan nedaudz norādot uz viņa nepareizi lietotajiem uzsvariem vārdā "orchestra". Tāpat viņš ir kritisks par starpmūziku jeb mūziku, kas skan starp raidījumiem.
Aldis Ermanbriks: Starp citu, pirmā "Varavīksne", daudzi mani, teiksim, atceras kā "Varavīksnes" vadītāju un vēl tagad ik pa brīžam uz ielas un tā tālāk… Interesanti, 30 un vairāk gadi pagājuši kopš televīzijas "Varavīksnes" – atceras, nu protams, ka nezina to, ka vispirms bija radio "Varavīksne". Un tur, ko tad mēs darījām, mēs mēģinājām plēst to skatu mazliet plašāku un ārzemju ierakstus likām iekšā. Bet "Varavīksne", kas bija Latvijas Radio, mēs pat ielikām nu tādu dziesmu "Spanish Harlem", tāda tiešām melno mūzika, Amerikas melno mūzika, ar pavisam citu dziedāšanas stilu. To pašu pēc tam es darīju televīzijā.
Piemēram, kā mēs kopējam ar Ivaru Mazuru. Mēs vienā istabā sēdējām ar Ivaru Mazuru un kopējām, viņš vairāk džezu un es visādu popmūziku. Kā mēs tās plates dabūjām? Nu, piemēram, komponists Miervaldis Ramans, Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs, no ārzemēm atveda plati "Vestsaidas stāsts", laikam divas plates. Viņš man iedeva, viņš saka ļoti interesanta mūzika. Un es uztaisīju latviešu valodā muzikālu uzvedumu "Vestsaidas stāsts", tas fonotēkā kaut kur esot šeit. Nu tā kā tie raidījumi bija daudz un dažādi. Un tā centāmies nokopēt.
Tāpat kāds draugs, kas strādājis padomju vēstniecībā Francijā, vedis franču mūzikas ierakstus, kas arī pārkopēti, jo oficiāli jau drīkstēja tikai no Maskavas saņemt ierakstus.
"To visu mēs nokopējām un par to mums faktiski paldies neteica, tā bija tā mūsu spītība, cenšanās pavērt mazliet plašāk skatu uz pasauli," atzīst Aldis Ermanbriks. -
Ja ir vismaz viens stabils atbalsta punkts, tu pasauli vari apgriezt otrādi – saka šahiste, bijusī politiķe Dana Reizniece. Kā sāp zaudējumi šahā un kā politikā, par politisko krusttēvu Lembergu un dienestu Zemessardzē un kā pirmoreiz ārzemēs pirka ananāsu – saruna ar Danu Reiznieci Laikmeta krustpunktā.
Esot politikā, sevišķi Saeimā, var atrauties no realitātes un pazaudēt pārliecību, ka dzīvē var darīt arī ko citu. Tā ir teikusi raidījuma viese, kura pati politikā ienāca nepilnu 30 gadu vecumā. Viņa ir bijusi Saeimas deputāte četros parlamenta sasaukumos, ieņēmusi ekonomikas un finanšu ministra amatus, pieredzējusi dažādus politiskos un saimnieciskos Latvijas jaunākās vēstures dzīves satricinājumus, bet vienmēr ar analītisku prātu un skaidru pamatojumu spējusi publiski visus savus lēmumus paskaidrot. Jo viņa jau kopš bērnu dienām ir arī šahiste, bijusī Latvijas un Eiropas čempione šahā. Šobrīd Dana Reizniece ir Starptautiskās Šaha federācijas rīkotājdirektore.
Šahs izraisa atkarību, tāpēc ka tajā var pieredzēt visplašāko emociju gammu no milzīga uzvaras prieka līdz ļoti sāpīgiem zaudējumiem. Kad esi izdarījis visu, bet nesanāk. Katra partija ir vesela dzīve. Šahs ir mana meditācija, jo tā es atslēdzos no pārējās pasaules. Tie ir jūsu vārdi. Kad bija jūsu pēdējā šaha partija, tajā uzvarējāt vai zaudējāt?
Dana Reizniece: Pēdējā šaha partija bija pagājušajā nedēļas nogalē, divas partijas bija, es spēlēju Vācijas klubā sieviešu izlasē, un abas partijas zaudēju. Un tad ir tie brīži, kad sāp šausmīgi. Šķiet, ka ne tikai sirds salūzusi, bet aknas un nieres, un plaušas sāp no nepatīkamām sajūtām.
Mums ir šahā tāda dieviete Kaissa. Mēs sakām, ka nu tad, kad tu viņai nevelti pietiekami daudz uzmanības, tad viņi tevi soda. Man šķiet, šis bija viens no tādiem brīžiem.
Un tagad, kad es strādāju šaham, ir tāds paradokss, ka man ir vismazāk laika spēlēt šahu pašai un tajās retajās reizēs, kad man izdodas to atrast, tad nesanāk tik labi. Bet mans spīts atkal iedarbojās, un es pēc pēdējās zaudētās partijas piezvanīju savam trenerim Edvīnam Ķeņģim, ar kuru es šad tad sadarbojos, vienam no Latvijas lieliskākajiem lielmeistariem, un atsāku šaha nodarbības. Tā kā nākamo partiju es uzvarēšu!
Bet tie abi zaudējumi bija tādēļ, ka bija spēcīgi partneri pretī vai vienkārši nepaveicās?
Dana Reizniece: Spēcīgi partneri, bet spēles prakses pietrūkst. Un tad ir tā, ka tev šķiet, ka tu visu pareizi dari, bet tev tos lēmumus pieņemt prasa daudz vairāk laika. Tu tērē daudz vairāk enerģijas, un tad kādā ceturtajā stundā tu pieļauj šķietami bērnišķīgas kļūdas, bet tās kļūdas ir sekas tavam fiziskajam, garīgajam nogurumam tur, kura citkārt nebūtu. Ja tu regulāri spēlē, tu daudz ātrāk vari pieņemt pareizos lēmumus.
Jūs esat teikusi, ka šahs ir kā meditācija. Tās reizes, kad es esmu pamēģinājis spēlēt šahu – kāda tur meditācija. Tur viens liels stress, lai vismaz kaut cik cienīgi līdz vidum tiktu.
Dana Reizniece: Man šajā dzīves posmā šahs nav meditācija. Tad, kad es biju ministre vai darīju ko citu, tad šahs man ļoti labi palīdzēja atslēgties no reālās dzīves. Patiešām tā spēle tevi iesūc tik ļoti, ka nespēj domāt ne par ko citu. Piemēram, tad, kad es spēlēju kādos turnīros, bieži vien aizmirstu, kāda nedēļas diena, kāds datums, aizmirsu savas mammas vārdu. Tagad, kad man ikdienā darbs ir saistīts tik ļoti ar šahu, atpūtas brīžos man gribas darīt vienalga ko citu, tikai ne šahu spēlēt, ir mazliet par daudz apkārt. Tā sāta sajūta rodas pat nespēlējot.
(..)
Šahā ir savi likumi un politiku dažkārt sauc par tādu kā šaha spēli. Tikai nu politikā tie likumi nav tik stingri. Tur karali vai dāmu var nogāzt pat bez kāda viltīga domu gājiena…
Dana Reizniece: Jā, un tavā vietā kāds cits var pienākt un izdarīt gājienu. Tā arī gadās. Tāda ir politika.
Politikas gados jūs bijāt arī ministres amatos, nu gluži kā karaliene uz šaha lauciņa, vai arī jūs politikas laikā pieredzējāt, ka jūs cenšas uzvarēt vai cenšas apspēlēt ne pēc spēles noteikumiem.
Dana Reizniece: Politika ar to ir raksturīga. Tev ir jāsaprot, ka ir daudz līdzību ar šahu, piemēram, tā ir daudzdimensionāla spēle un ir ļoti daudz figūru, ar kuram jāspēlē vienlaikus, bet ir tā kā jūs sakāt - spēles noteikumi gan var mainīties.
Un nereti ir tā, ka šahā tu zini, ka tavs lielākais pretinieks sēž tev pretim, tu zini, kas viņš ir, tu vari pret viņu gatavoties, tu saproti, varbūt dažkārt ir stiprāks un tu objektīvi zaudē. Bet politikā nereti tavs lielākais pretinieks ir nevis no tavas politiskās konkurentu partijas kāds redzams, skaidrs pretējās puses pārstāvis, bet mēdz būt arī tā, ka tavs tuvākais biedrs var būt tavs lielākais konkurents.
(..)
Par politiku šodien - cik daudz jūs sekojat tam, kas notiek. Vai jūs kas spēj arī pārsteigt, piemēram, tas, kas notiek ar "Rail Baltica"?
Dana Reizniece: Es sekoju tā, lai būtu lietas kursā par to, kas notiek. Tā pieredze 10 gadu garumā politikā ļauj arī ziņas lasīt un tās klausīties selektīvi. Tu, jau virsrakstus redzot, saproti, kas notiek, un tā nav pārāk daudz laika jātērē, analizējot detaļas. Protams, arī no pieredzes tu proti lasīt starp rindiņām un varbūt kontekstu labāk saproti.
Vai kas mani pārsteidz? Diemžēl ne. Gribētos, lai patīkami pārsteigtu, piemēram, valdības spējā vadīt tādus lielus projektus kā "Rail Baltica". Man diemžēl tas nav pārsteigums. Mani drīzāk pārsteidz tas, ka premjere šādā projektā neuzņemas līderību un nenovada to līdz kādam saprātīgam rezultātam. Diemžēl tas Latvijas politikā nav mainījies, ka tad, kad ir kādas sarežģītākas situācijas, tad reti kurš grib un var un spēj uzņemties atbildību. Parasti mēģina to kā tādu karstu kartupeli iesviest kāda cita plaukstā. Tas apbēdina.
Bet citādi… arī man šķiet, ka ir tāds nu tāds reaģēšanas laiks, kad valdība kopumā strādā tā reaģējot, nevis radot paši savas idejas, savus projektus, savus priekšlikumus, un man šķiet, ka no tā stāvokļa vajadzētu iziet. Es saprotu, ka tas bija tāds dabisks stāvoklis krīzes dēļ, Covid dēļ, kara dēļ. Bet tādam darba režīmam nav laba rezultāta, nav attīstības, un man šķiet, ka mūsu valstij vajag attīstību un tādu pozitīvāku perspektīvu redzēt. Ja mēs tādā reaģēšanas režīmā ilgi turpināsim, cilvēki būs spiesti aizbraukt no šejienes.
(..)
Kā tas ir - aiziet no politikas? Mareks Segliņš teica, ka tu esi ministrs, tev ir garš saraksts, kas tev zvana, un paziņas un draugi, un nākamajā dienā, kad vairs neesi ministrs, tavs telefons klusē. Esmu lasījis stāstus ar virkni politiķiem, kuriem emocionāli bijis ļoti grūti dzīvot ārpus politikas, paiet krietns laiks, kamēr tu pierodi pie šīs jaunās dzīves. Kā bija jums?
Dana Reizniece: Man nebūt nebija grūti, bet es domāju, ka varbūt man ir mazliet cita situācija, politika mani neizsvieda, es aizgāju no tās uz ļoti labu, interesantu darbu - Starptautisko Šaha federāciju. Kur telefons nezvana mazāk, varbūt gluži otrādi, vēl pat vairāk, un zvana tev no visas pasaules, no Ķīnas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas notiek diennakts režīmā. Dažkārt gribētos, lai būtu mazāk zvanu un ziņu, uz ko ir jāatbild. Bet man patiešām bija viegli.
Es gaidīju, dzirdot tos stāstus, ka politika tevi nelaiž vaļā un ir grūti, ir kādas mieles, kaut kā pietrūkst. Tad es gaidīju, gaidīju vienu, divus, trīs mēnešus, pusgadu, gadu, tā arī neiestājās tā sajūta, ka man pietrūkst politikas. Tieši otrādi, pirmais periods bija tāds, ka pat tajos brīžos, kad kāds politiskais spēks izteica piedāvājumu vai aicinājumu atgriezties, vai vismaz apsvērt iespēju atgriezties politikā, man nepavisam negribējās par to domāt. Bija tāda pārsātinājuma sajūta, es to salīdzināja ar konfekti, ka tu esi pārēdies saldumus un tad kāds piedāvā konfekti - konfekte garšīga, bet nepavisam negribas.
Tagad jau ir pārgājusi tā sajūta, jau tāda veselīga apetīte rodas gan sekot politikai, gan neizslēdzu iespēju kaut kad arī atgriezties. Bet nav tā, ka pietrūkst, un man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi saglabāt to sajūtu, ka var dzīvot bez politikas.
(..)
Sieviete Latvijas politikā. Kā jūs redzat, vai ir gadu gaitā mainījusies attieksme, vērtējot sieviete vai vīrietis? (..) Salīdzinot ar 2010. gadu, kad jūs ienācāt politikā, vai mēs esam pietuvojušies Ziemeļvalstīm, ka nedala sieviete vai vīrietis, bet prasmes raugās?
Dana Reizniece: Gan jā, gan nē, jo jums pilnīga taisnība, ka joprojām ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts tam, kā sieviete, ministre vai deputāte, politiķe izskatās, kāda tai frizūra, kāda - kleita, vai ir izgulējusies pietiekami. Par vīriešiem nekomentē nekad tādus vizuālos atribūtus, un tam nav tik liela nozīme un pēc tā nespriež, cik labs tu esi politiķis. Sievietei, manuprāt, joprojām daudz vairāk ir jāstrādā, lai sevi pierādītu. Bet ir arī pozitīvās lietas. Neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt premjerministre, neviens vairs nebrīnās, ka sieviete var būt finanšu ministre, aizsardzības ministre…
Ka sieviete var vadīt armijas parādi…
Dana Reizniece: Tieši tā, tieši tā, un tas ir brīnišķīgi. Mums ir arī daudz lielāks skaits sieviešu ministru. Mums tagad ir tāda zelta komanda ar tieslietu ministri, veselības ministri, premjeri, tā ka ir labas pārmaiņas kvantitatīvā ziņā vismaz. Attieksmes ziņā pret sievietēm politiķiem gan es gribētu redzēt, ka ir tāda godīgāka, neitrālāka attieksme. (..)
Vienmēr ir bijis tāds pieņēmums, ja jau sievietei ir daudz bērnu un viņa daudz strādā, tad noteikti viņa ir kaut ko netiek galā, vai nu darbs cieš, vai bērni cieš. Par vīrieti reti kurš tā aizdomājas, un reti kad ir jāsaņem tāda kritika. Jo - atkal jau automātiski varbūt šķiet, ka blakus vienmēr noteikti ir sieviete, kas palīdz, viņa noteikti parūpējas par bērniem, bet to, ka varētu būt arī otrādi, ka ir labs tētis, vīrs, kurš atbalsta bērnu audzināšanu, tas varbūt arī retāk ienāk prātā. Ir tādi stereotipi, kuri joprojām ir jālauž. -
Ir nepatīkami, kas tagad notiek Amerikā, bet tad mums vēl vairāk jācīnās nevis jābrauc prom – domā godalgotā komponiste Lolita Ritmane. Par basģitāru bērnībā un saviļņojuma asarām dziesmu svētkos, par vecāku mīlasstāstu un 11.tramvaju, un kāpēc tagad filmu mūziku ieraksta Latvijā – saruna ar Lolitu Ritmani Laikmeta krustpunktā.
Viņa rada mūziku, kurā sadzirdams gan Holivudas vēriens, gan latviskais sentiments. Komponiste Lolita Ritmane ir teikusi, ka mūzika ir viena no viņas dzīves lielākajām mīlestībām. Tā saviļņo, mierina, aizkustina un spēj arī sadusmot. Lolitas Ritmanes mūzika skan filmā “Dvēseļu putenis” un no Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā, viņas mūzika dzirdama pasaules mēroga kino projektos un novērtēta ar ļoti prestižām godalgām, ieskaitot „Grammy” balvu. Ikdienā liela dzīves daļa komponistei aizrit Dienvidkalifornijā blakus citronkokiem, taču šoreiz, esot Latvijā, Lolita var pieredzēt arī baltu sniegu un Rīgu jau Ziemassvētku noskaņās.
Tiekamies Latvijas Radio namā, un, šķiet, tā ir sanācis, ka pēdējos gados šis nams ir gluži vai jūsu otrās mājas Rīgā.
Lolita Ritmane: Es sāku tā justies tiešām, jo cilvēki tik sirsnīgi un profesionāli un man ir bijis tik liels gods sadarboties ar izciliem Latvijas mūziķiem šeit un arī ar visu šo komandu ar Vari Kurmiņu priekšgalā tieši mūsu ierakstos. Jā, ar katru doto iespēju, kad es varu būt Rīgā, ierakstīt mūziku… un šoreiz arī tad mēs uz Liepāju devāmies ierakstīt. Bet tas ir vēl cits stāsts, nākamais stāsts. Man ļoti, ļoti te patīk, un es ļoti labi jūtos, un kvalitātes līmenis ir tik augsts, ka tieši Latvijā ierakstītā mūzika ir tā, kas man visvairāk ir atzinību devusi pasaules mērogā. Tas ir ļoti skaisti savā ziņā.
Varbūt jāpaskaidro, ka jūs strādājat Radio namā, radio studijā, jāsaka pat leģendārajā radio studijā, kur tapuši daudzi ieraksti, kur ir strādājis Raimonds Pauls, mūsu labākie kori, mūsu labākie mūziķi. Kādēļ šī studija arī jums ir tik mīļa?
Lolita Ritmane: Nu varbūt arī tieši dēļ tā, bet mans pirmais ieraksts šeit bija tieši ar "Dvēseļu puteni", un tad to visi organizēja Dzintars Dreibergs un Inga Praņevska. Tā kā viņi arī izdomāja te ierakstīt. Tā kā man tas bija tāds pirmais oficiālais gājiens, kur ierakstīt, bija šeit. Mēs lūkojām arī kādā baznīcā varbūt ierakstīt. Bet es nezinu, kur vienreiz ir ierakstīts kaut kas, tad es sāku pierast un es tiešām jutos šeit ļoti labi. Un sevišķi, tas, ka Varis Kurmiņš ar savu komandu mums tiešām ir gandrīz kā ģimene tagad un mans vīrs Marks, kurš ir arī skaņu režisors maniem projektiem, Marks ļoti labi sadarbojās ar Vari.
Bet jā, no bērnības, es padomāju to, kā mums atceļoja plates, Raimonda Paula plates un citas plates, mēs klausījāmies. Es nezinu vai tie bija pirmie Paula ieraksti, bet vienkārši visas tās dziesmas un, domājot par to, ka tas ir ierakstīts šeit, tas ir diezgan neticami.
Šajā Latvijas braucienā jūs strādājat Rīgā, arī Liepājā ar orķestri, kas top šoreiz?
Lolita Ritmane: Šoreiz ir filmai "The American Miracle", kas kino teātros droši vien būs nākamvasar. Bet arī tad droši vien kaut kur, es nezinu, kā latviski saka – streaming (straumēšana). Tā ir pilnmetrāžas filma, tā kā angliski sauc "docudrama" – daļa dokumentāla, daļa ar aktieriem – par Ameriku, tieši pirms Amerika atdalījās no Anglijas un parakstīja Neatkarības deklarāciju. Tā ir tāda vēsturiska filma un viens no producentiem ir tāds Ralfs Augstroze un viņš ir Amerikas latvietis. Bet viņam senči ir no Liepājas, viņš jau sen… viņam mūzika ļoti mīļa, viņš arī ir daudz pats dziedājis, diriģējis un tā tālāk. Un viņa meita dzīvo tagad Liepājā, ir apprecējusies un ar divām mazām meitiņām, un Ralfam ļoti gribējās saviem amerikāņu producentiem dot iespēju varbūt ierakstīt kaut ko labu Latvijā un tieši Liepājā, jo tas ir, no kurienes viņa senči ir.
Mana pirmā doma bija – es esmu tik ļoti pieradusi Latvijas Radio visu ierakstīt un vai mēs nevaram tepat, vai Liepājas orķestri mēs nevaram tepat, jo zinu, ka Liepājas orķestris arī dodas uz Rīgu. Bet izdevās ļoti labi,
mēs kora daļas ierakstījām Latvijas Radio, Māris Sirmais ar kori "Latvija". Un tad Liepājas simfonisko orķestri mēs ierakstījām "Lielajā dzintarā". Un tiešām - burvīgs piedzīvojums.
Es biju drusku no sākuma tā – nez kā būs, jo jaunas attiecības ar mūziķiem, kurus es nepazīstu, es Rīgas mūziķus pazīstu daudz, bet tik sirsnīgi un līdz nedēļas beigām mēs… viņi jau visi teica - uz tu, mēs varam uz tu. Tiešām līdz nedēļas beigām bija tāda sajūta, ka mēs esam…, mēs varētu turpināt tā vēl kādu laiciņu. Lieliski!
(..)
Par politiku mēs runāsim maz, vairāk skanēs mūzika, tomēr viens jautājums vēl par Trampu. Protams, jūs esat savos darbos esat iestājusies par cilvēktiesībām, par sieviešu tiesībām, kādu jūs redzat Ameriku Trampa otrās valdīšanas laikā?
Lolita Ritmane: Es esmu jau publiski izteikusies, es nebalsoju par Trampu, bet man ir paziņas…, manā ģimenē nav cilvēku, kas balsoja par Trampu, man ir „draugi”, kas balsoja nevis tieši par Trampu, bet balsoja pret demokrātiem. Tā kā tur ir drusciņ starpība, tur ir cilvēki, kas balso vairāk tādā konservatīvā slānī un kuriem vienkārši ir kaut kā pieticis ar to, viņiem nepatīk, ka viņiem kaut kā iestāsta, ka jāpieņem visas tās lietas, ko demokrāti it kā grib.
Bet es saku atkal – nav tikai melns un balts. Es domāju, ja Tramps nebūtu ticis šoreiz ievēlēts, tad mums būtu jāskatās vēl četrus gadus visas tās lietas, kur viņš runā priekšā cilvēkiem, un viņš atkal mēģinātu pēc četriem gadiem. Tā kā jācer, ka mēs kaut kā tos četrus gadus, varbūt mēs varam kā Amerika sanākt tuvāk atkal kopā un ka varbūt tās balsis, kas nav par demokrātiem, kas ir vairāk konservatīvi, ka konservatīvie un liberāļi kaut kā var sākt sadarboties. Es nezinu, es neesmu politiķe, bet es vienkārši domāju, ka mēs nevaram vienkārši to "mēs" un "jūs", jo mēs nekur netiksim ar to.
Kā jūs redzat, ko Trampa ievēlēšana nozīmēs Eiropai, nozīmēs Latvijai, mūsu drošībai?
Lolita Ritmane: Es negribu spekulēt, es lūdzu Dievu, ka kaut kāda loģika kaut kur tur parādīsies. Mana vienīgā cerība manā uzskatā varbūt, ka tur kaut kas ir sakarā ar sankcijām... Man liekas, ka Trampam ir ļoti liels ego un viņš ir diezgan liels narcisists, kā saka. Man liekas, ka
viņa ideja – ja viņš varētu kaut kā visu šo apturēt un karš beigtos, un ka viņš būtu tas, kas ir atbildīgs par to. Varbūt… ja mēs uz to ceram, ka tad varbūt beigsies kaut kā. Tā kā nevis tikai, ka viņš būs tikai kā Putina draugs, vēl lielāks draugs un ka tas viss tā… Es vienkārši domāju, ka viņš gribētu būt tas, kas ir izglābis visu šo situāciju.
Pēdējās dienās es lasu, ka virkne Holivudas slavenību tagad saka, ka viņi šos četrus gadus, kamēr būs Tramps, pametīs Ameriku un dodas uz Lielbritāniju, uz citām valstīm. Jūs ar tur ap Holivudu grozāties, esat ko dzirdējusi?
Lolita Ritmane: Ir cilvēki, kas to saka…, arī kad kovids sākās un Tramps bija, man divas draudzenes, ne draudzenes, komponistes apprecējās, viņas aizvācās uz Kanādu, jo vienai bija tur saknes Kanādā. Bet viņām bija bail, ka tāpēc, ka viņas ir apprecējušās abas, ka kaut kas viņām slikti notiks zem Trampa valdības tajā pirmā Trampa prezidentūras četros gados.
Ir nepatīkami. Bet es teikšu tā, ja mēs vairāk vienkārši lasām un klausāmies ziņas no visas pasaules un neklausīsimies tikai to, kuram mēs piekrītam, un vienkārši mēģinām ar cilvēku runāt, tad es domāju, ka tās lietas uzlabosies.
Un mēs nevaram tā pamest, kāpēc mēs varam pamest mūsu Ameriku, tāpēc ka mums nepatīk tas, kas notiek? Mums ir vēl vairāk jācīnās un arī jācer, kad vienkārši…
Par cilvēktiesībām bez šaubām es esmu ļoti liela aktīviste, sevišķi sieviešu tiesību lietās un kā tas saistīts ar mūziku un ar komponēšanu, un es biju viena no dibinātājām „Alliance for Women Film Composers“ (Sieviešu filmu komponistu apvienība). Kad mēs to organizāciju ar trim citām komponistēm iesākām, tur bija kādas 20 sievietes, tagad tur ir kādas, man liekas, 600 pa visu pasauli. Un mēs esam panākuši to, ka vairāk sievietēm dod iespēju tieši mūsu laukā komponēt un tās pašas algas dabūt ko vīrieši komponisti. Bet šī lieta ir daudz lielāka nekā mūzikas, šī lieta…
(..)
Lolita Ritmane: .. vispār Oregonā bija un ir ļoti aktīva latviešu sabiedrība - maza, bet varena. Un tie Dziesmu svētki [1973. gadā Portlandē]. Es tik daudz neatceros no tiem Dziesmu svētkiem, bet es zinu vienkārši, ka dziesmu svētku rīkošana bija liela daļa no mūsu ikdienas, tieši tā gatavošanās uz dziesmu svētkiem. Jo kad sanāca kopā, ikdienā visu laiku mēs runājam angliski, bet kad sanāk kopā nedēļas nogalēs un ir mēģinājumi, un ir rīkošana, tad kaut kā tāda sajūta, ka nesanāk kopā vienkārši, lai paciemotos, bet tieši kaut kas jāsagatavo.
Tas mērķis vēl tagad, man liekas, ir tas, kas ir ļoti svarīgs latviešu dziesmu svētkiem ārpus Latvijas, tieši diasporai. Tas, ka sanāk kopā un dejo tautas dejas vai dzied.
Bet 1973. gadā diez vai tolaik jūs varējāt iedomāties, ka reiz brīvā Latvijā, Mežaparkā, Dziesmusvētku estrādē, milzīgais tautas kopkoris dziedās Lolitas Ritmanis dziesma...
Lolitas Ritmane: Tas bija kaut kas tāds neaprakstāms un arī vienkārši būt daļai no tā, ar Rasas Bugavičūtes-Pēces vārdiem „Augšup dzīvība skan”. Tas man bija tāds liels, nu liels pārdzīvojums. Romāns Vanags man deva izvēli, vai es gribu vienkārši sēdēt un klausīties, vai es gribu arī piedalīties un spēlēt pie klavierēm. Un es izvēlējos spēlēt, lai gan es būtu gribējusi būt abās vietās, publikā un arī ar mūziķiem. Bet jā, ļoti liels pārdzīvojums tas man bija. -
Man tas liekas galīgi greizi, ka katrs ierēdnis ir paslēpies aiz ziņotāja, kas medijiem kaut ko atstāsta – uzskata bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis. Par darbu spirta rūpnīcā un puķu biznesu padomju gados, par plāniem būvēt tuneli zem Daugavas, kāpēc sētniekiem rīkoja balli Melngalvju namā un kā vīlās politikā – bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis.
"Lai kā arī man dzīvē ir gājis, savu dzīvi esmu izbaudījis – gan tās zemākos, gan augstākos punktus. Lai kurā no tiem es būtu, neviens par mani nav varējis teikt: tu biji augstprātīgs. Tiešs, ātrs, skarbs, to jā, bet ne augstprātīgs. Vienmēr esmu bijis tas pats vienkāršais Ipiķu puika."
Raidījuma viesis ir dzimis Latvijas – Igaunijas pierobežā. Dzimis meža malā pie purva, jo tobrīd, 1944. gada 18. augustā, Ipiķiem pāri gāja frontes līnija. Tuvojās Otrā pasaules kara beigas, karā pazuda tēvs, drīz mūžībā aiziet arī māte.
"Visu bērnību un pusaudža gadus esmu juties izsalcis un nepaēdis," tā kādā sarunā teicis Andris Ārgalis.
Padomju gados pie turības tika ar puķu biznesu un bija priekšnieks virknei zināmāko restorānu, Atmodas gados asi kritizēja komunistus, kuri pārceļoja uz neatkarīgās Latvijas vadošajiem amatiem, bet 2000.gadā "puika no Ipiķiem" kļuva par Rīgas mēru un kļuva otrs populārākais politiķis aiz Vairas Vīķes-Freibergas. Raimonds Pauls bija trešais.
Par dzīves laikā pieredzētajiem kāpumiem un kritumiem, par politiku, puķēm un darbu padomju laikā spirta rūpnīcā Latgalē saruna arAndri Ārgali.
Pirmais jautājums par Rīgu. Nākot uz Radio māju, uz Doma laukumu, jūs noteikti pamanījāt, ka Vecrīga šodien ir ļoti pelēka un tukša. Uz Rīgu jūs droši vien ikdienā skaties savādāk nekā ikdienas rīdzinieks, ņemot vērā, ka esat bijis arī pilsētas saimnieks. Kāda šodien ir Rīga, kādu jūs viņu redzat?
Andris Ārgalis: Man jāizsaka liela nožēla, jo manas domas 2000. gadā bija, ka Rīga ir plaukstoša un faktiski Baltijā lielākā un vadošā galvaspilsēta. Bet diemžēl visa dzīve ir tā sagriezusies, bija periods, kad Rīgas vadītāji vairāk domāja par sociālām lietām, arī atbalsts iedzīvotājiem ir vajadzīgs, bet faktiski netika nekas darīts ne biznesam, ne attīstībai, un tagad ir tas rezultāts. Žēl, ka vecpilsēta faktiski ir izdzīta tukša no iedzīvotājiem, tukši restorāni, kafejnīcas.
Es domāju, ka atgriezt atpakaļ vecpilsētā dzīvību būs ļoti, ļoti grūti un pat neiespējami, kamēr neizdarīs dažas nopietnas kustības - gan atbalstot īpašniekus īpašumu sakārtošanā, gan atrodot iespēju sakārtot transportu ap pilsētu.
Jo man jāizsaka liela nožēla, ka man izdevās tik īsu periodu būt Rīgas vadītājam, jo faktiski ilgākā periodā strādājot, man bija ideja atbrīvot krastmalu no transporta, izveidot tuneli, un es domāju, ka tad arī šobrīd Rīga būtu ar citu dzīvības dvesmu nekā viņa ir šobrīd.
Pāris piemēru - ja jūs šodien būtu Rīgas saimnieks, ko jūs darītu savādāk?
Andris Ārgalis: Ja šodien es būtu Rīgas vadītājs, pirmais jautājums būtu, ka es veselu rindu pārskatītu visus tos lēmumus, kas attiecas uz īpašuma apsaimniekošanu Rīgas pilsētā. Ir rinda pasaulē pilsētas un valstis, kurās atrod risinājumu, kā iet pretī īpašniekiem, lai viņu īpašums būtu apsaimniekots un pirmie stāvi it sevišķi būtu vai nu veikali vai dzīvi. Nu nevar būt, ka visa pilsēta ir šobrīd, vai nu iznomā, vai nu principā pārdod, bet tajā pašā laikā neviens neuzprasa nomātājam un tam īpašniekam, ka vajadzētu vismaz panākt, ka logi tiek nomazgāti. Tad vismaz kaut kādu vidi rada, ka pilsētai ir dzīvība un viņa tiek sakārtota. Šobrīd faktiski tāda milzīga bēdu ieleja.
Šobrīd ir moderni runāt par riteņbraucējiem uz skrituļiem, kamēr vēl eksistē autotransports, ir jāatrod arī viņam stāvvietas. Vienīgās auto stāvvietas, cik tas nožēlojami būtu, ir uzbūvētas 24 gadus atpakaļ, kad vadīja domi Ārgalis un Bērziņš. Pēc tam faktiski nav neviena autostāvvieta uzbūvēta. Vai tad tas nav arī zināmā mērā faktiski visas šīs saimniecības tāds bojāejas cēlonis, kāpēc ir Rīga tukša šobrīd, kāda viņa ir. Es nerunāju par tūristiem šobrīd, tūristu jautājums ir ļoti sarežģīts visās mūsu Baltijas valstīs, lai arī nedaudz ir labāks Igaunijā un Lietuvā, jo mēs kā nekā skaitāmies pie tādas nosacītas kara zonas un Eiropas tūristu asociācijās tā arī ir atzīmēts, ka jūs tur varat braukt, bet tur ir pielikta tāda zīmīte. Tā kā es domāju, šobrīd tas nav tas galvenais rādītājs, kāpēc nav tūristu. Bet visi pārējie saimnieciskie jautājumi pilsētai jārisina noteikt krietni savādāk, nekā tagad tiek darīts.
Ejot pa Rīgu, vai ir kāds objekts vai kādi darbi, uz kuriem raugoties jums ir tāda apziņa, ka šis ir tas mans veikums, kas no mana amata laika perioda paliks vēl paaudžu paaudzēs rīdziniekiem?
Andris Ārgalis: Es domāju, ka ir dažas lietas, kuras faktiski ir sakārtotas. Nevar teikt, ka tas tikai absolūti tāpēc, ka es tajā īsajā periodā biju mērs, bija arī Andris Bērziņš, un es domāju, ka tajā periodā tika ļoti būtiskas lietas darītas. Ja nebūtu tajā reizē tāda uzņēmība, nebūtu ne Melngalvju nams, nebūtu ne rātsmāja jaunā, ne arī Rātslaukums sakārtots. Nerunāsim vēl par kanālu, kurš ir visu laiku tāds neliels piedauzības akmens, ka tas bijis mans zelta kanāls un tā tālāk. Tas nebūt nav tā. Jo pamatā kanāla tīrīšana, visu tiltiņu atjaunošana un tā tālāk faktiski, salīdzinot ar tām cenām un izcenojumiem, kādus šobrīd pielieto, faktiski jāsaka, ir tikai santīmi. Un es domāju, ka ir vēl rinda jautājumu, kuri praktiski tiks risināti, bet iesaldēti.
Es vēl joprojām uzskatu, ka paralēlais Brīvības ielas izbūves Ziemeļu koridors bija jāturpina. Labi - tagad osta vairs nav prioritāte, nav vairs jātaisa varbūt tunelis ar ostu, bet toties visa plūsma, transportu novirzīt no centra uz apvedceļu ziemeļu virzienā, es domāju, būtu ļoti pareizi viņu turpināt.
Tur jau nebija tālu līdz tehniskajam projektam.
Kas attiecas par dienvidu šķērsojumu, es viņu ļoti vienmēr esmu kritizējis, bet tai pašā laikā es arī uzskatu, ka tas Dienvidu tilts, kā viņš tagad tiek nosaukts par Zelta tiltu, ir nedaudz neprecīzs. Sākums bija Bojāra [Gundara] un vietnieks Bojāram bija Kreituss [Aivars], kad izstrādāja projektu un pirmo pāli iesita. Principā sadārdzinājums pieauga, kad mērs bija Aksenoks [Aivars] un kad faktiski pieļāva domu, ka Vācijas bankas aizņēmumus apkalpo PAREX. Līdz ar to tur arī tika pieaudzēta tā cena. (..) Bet vēl joprojām es uzskatu, ka tā nebija tai momentā. Prioritāte prioritāte bija Ziemeļu šķērsojums.
(..)
Kurā brīdī uzrodas stāsts par puķēm, kurā brīdī Andris Ārgalis tiek pie saviem pirmajiem sīpoliem?
Andris Ārgalis: Tie ir pēdējie gadi jau Daugavpilī. 1972. / 73. gads. Vēsturiski es atcerējos gadījumu, kad mēs kā studenti ar vienu draugu braucam pie puķkopjiem Carnikavā palīdzēt zemi izvest no siltumnīcām un ieviest jaunu. Un tad mēs dūšīgi strādājam.
Sestdienās, svētdienās aizbraukt un pastrādāt, labi samaksāja, labi uzcienāja un tā tālāk, un pasmējās par mums kā jauniem padomju inženierim, ka mēs neko nepelnīsim, lai mēs nākam viņu pulciņā. Un tās summas, ko tai reizē šis kungs mums stāstīja, tas man likās vienkārši prātam neaptverams, ka tā ir un kā tā cilvēki dzīvo. Bet tā, bez šaubām, arī vēlāk es dzīvē, strādājot un redzot, un pats darbojaties, tā arī bija.
Kā mazu piemēru varu pateikt:
Siguldas pilsētā pirms visām, kā saka perestroikas un naudas sabrukuma, krievu rubļa, bija vairāk nekā simts cilvēku, kuriem bija krājkasē uz grāmatiņas simts un vairāk tūkstoši rubļu. Un žigulis maksāja 5000.
Par to puķu biznesu padomju laikos es esmu dzirdējis dažādus stāstus daudz, bet, ja jūs varētu paskaidrot man, kurš tos laikus nav piedzīvojis, ko nozīmē audzēt puķes, tirgot, cik brīvi to varēja darīt, cik paklusām, cik lielas platības varēja būt, kur tas viss tika realizēts, kādas naudas grozījās?
Andris Ārgalis: Grozījās lielas naudas, kas pareizi strukturētas, strādāja. Ar savu iestrādi. Vislielākās naudas, bez šaubām, grozījās rožu potētājiem. Rozes, mežeņus iepirka lētus Moldāvijā. Un šeit principā katrs... jo tu nebrauc pakaļ, bet tas, kas veda tos mežeņus, tas šeit izpārdeva un potētāju bija daudz. Rīgas rajonā, ar ko man visciešākais sakars bija, es Rīgas rajonā vadīju to biedrību arī kādus 15 gadus laikam. Bet es kādus četrus vai sešus [gadus] vadīju arī visu republiku. Tad jāsaka, bija tādi noslāņojumi, kur rozes, kur gladiolas audzē, nu kur apmēram tā zeme un kur arī cilvēki ar viņiem vairāk nodarbojas. Tā bija pamatā.
Lai to apjomu salīdzinātu, viena pati Siguldas nodaļa katru dienu divas smagās automašīnas, katrā apmēram simts olu kastes, tās mums tas standarts, kurā salikt tulpes un gladiolas kā sezonas sīpolus, gāja uz lidostu. Lidostā viņas tika ielādētas lidmašīnās dažādos virzienos. Apgrozījums pa visu Latviju 90... Baidos samelot, vai... Īsi pirms tā naudas kursa milzīgā krituma gada, ja, bijis 32 miljardu rubļu. Pa visu Latviju. -
Teātris tagad ir pilnīgi mainījies un visi tie kastingi man galīgi nepatīk – tā saka aktrise Ilze Vazdika. Par bērnību komunālajā dzīvoklī un sestās pakāpes vectēvu Rumpi, par savu operas balsi, dzīvi seriālā, "Spēlmaņu nakti" un kā pa kluso aizgāja no teātra – saruna Ilzi Vazdiku Laikmeta krustpunktā.
Novembris ir valsts svētku un arī Smiļģa mēnesis. Jau ierasti režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā – 23.novembrī, Latvijas teātra saime pulcējas "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremonijā.
Šo raidījumu sākam ar Smiļģa citātu no laikraksta “Dzimtenes Balss” 1959.gadā. Viņš raksta: "Bieži gadās, ka vecāku arodu izvēlas viņu bērni. To redzam dažādās dzīves nozarēs. Šoreiz pakavēsimies pie dažām aktieru ģimenēm. Ja paskatāmies mūsu Raiņa Dailes teātra jaunās studijas audzēkņu sarakstā, tad redzam tur daudzu mūsu mākslinieku bērnus. Viņiem nebija nekādu priekšrocību, tāpat bija jāiztur stingrais konkurss. No 360 jauniešiem uzņēmām tikai sešdesmit. Mūsu studijā iestājusies arī dailēnieku Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika meita Ilze. Viņa līdz šim spēlējusi mākslinieciskās pašdarbības kopā Būvstrādnieku klubā."
Jau pēc daudziem gadiem, 90 gadu vidū, aktrise Ilze Vazdika sarunā ar teātra kritiķi Gunāru Treimani teiks šādi: "Kas man būtu vislielākais apbalvojums: ja par mani kādreiz teiktu – viņa bija laba aktrise. Jo tad attaisnotos Eduarda Smiļģa teiktie vārdi manai mātei: to, ko liktenis jums pāri darījis, to izpirks jūsu meita."
Aktrise Ilze Vazdika šogad sava skolotāja Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā saņems "Spēlmaņu nakts" apbalvojumu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
Mīļš prieks jūs satikt šeit, radio namā, jo gan jūsu, gan arī jo īpaši abi vecāki šeit pie mikrofona Radioteātrī, šķiet, ir aizvadījuši daudzas savas dzīves stundas.
Ilze Vazdika: Jā. Un mikrofons arī man ir ļoti mīļš, jo jaunībā es domāju, ja nu gadās tā, ka es netieku teātrī, tad es tā kā gribēju mēģināt iekļūt radiofonā. Tāda man bija klusa cerība.
Es redzēju šeit studijā, ienākot jūs burtiski nu stāv aiz sajūsmas izplaukāt, ieraugot mikrofonus.
Ilze Vazdika: Jā, un kā viss te ir mainījies un modernizējies vienkārši brīnišķīgi.
Ilze, es esmu lasījis, ka rudens esot jūsu mīļākais gadalaiks – pelēks, tumšs, bieži lietus…
Ilze Vazdika: Jā, grūti pateikt, bet tas ir arī pēc tādām iekšējām sajūtām, ka rudenī es kaut kā atplaukstu, un tagad es domāju, kāpēc tas tā ir. Varbūt tāpēc, ka rudenī, redz, vienmēr sākas jaunais darba cēliens, un tad tu domā par nākotni, par to, ko tu darīsi, par savu izaugsmi. Tāpēc
man rudens ir ļoti tuvs, man patīk viss – lapkritis, no aukstuma es nebaidos, no dubļiem arī nē, vienkārši vajag attiecīgi saģērbties.
Kā jūs, Ilze, jūtaties šajā rudenī, šajā laikā, kad ir gan tumšs un pelēks, gan arī tie pelēkie mākoņi te arī ziņas skatoties.
Ilze Vazdika: Šis rudens, jāsaka, man nesa lielu pārsteigumu, es tiešām nebiju domājusi, ka mani nominēs. Es nepārspīlēju, es nebiju domājusi. Diezgan liela ažiotāža un visādas intervijas, un neteikšu, ka man tas iet pie sirds. Bet nu kas jādara, tas jādara. Un tagad jau gadalaiki mainās. Kur tad tagad novembris pilnīgi bez sniega, kad agrāk rudens jau kad bija. Un tagad vēl novembris bez sniega. Tātad laikam mainās viss, visa pasaule mainās.
Kad jūs uzzinājāt, ka jums tiks pasniegta "Spēlmaņu nakts" balva par mūža ieguldījumu, ja tāda iespēja būtu un varbūt arī šo raidījumu klausās gan jūsu mamma, gan tētis, es pieļauju, ka blakus arī brālis Uldis un varbūt pat pievienojies viņa kompānijai arī Smiļģis... Ko jūs, ko jūs viņiem šodien gribētu pateikt?
Ilze Vazdika: Ko es varu pateikt? Lielu paldies, ka viņi visi bija manā dzīvē. Un vecāki nekad nav skubinājuši mūs ar brāli, lai mēs būtu aktieri un tā tālāk, bet laikam jau piedzimstot aktieru ģimenē un kā bērniņam ejot visu laiku uz teātri, es visu to sasmēlos, un
es atceros jau skolas laikā vidusskolā, es domāju – tikai par aktrisi kļūšu. Ja nu es kļūšu. Tikai par aktrisi, es tur būšu. Un tā, paldies Dievam, tas viss arī piepildījās, bet varēja jau būt arī citādāk.
Kas jums ir acu priekšā - tie pirmie mirkļi no teātra, kad jūs kā maza meitene vecākiem gājāt…
Ilze Vazdika: Vai, tur ir bezgala…
(..)
Ilze, jūs no teātra aizgājāt tā diezgan klusi, kovida laikā jums izdevās tā teikt aizšļūkt prom bez nekādām tādām lielām atvadām vai kāda pompoza sarīkojuma.
Ilze Vazdika: Un neviens nezināja, es biju tik priecīga, neviens nezināja, neviens mani nemeklēja. Tāpēc, ka es aizgāju tādā brīdī, kad tādas lomas man tā kā nebija, man bija tikai pie Rēzijas Kalniņas Mazā zālē. Un tur jau es izdomāju, ka es zvanīšu Rēzijai un teikšu, ka es vairāk nespēlēšu, lai meklē citu. Tas bija burtiski Covid laiks, kā mūsu nodzina no skatuves, teica: viss, visi momentā mājās un vairāk nerādieties, bet izrāde bija gandrīz pie pirmizrādes jau sliekšņa, tas bija traģiski, visi kostīmi sašūti un viss.
Un tad jau man bija ne pirmās pazīmes, tas, ka es nevarēju uzkāpt uz podesta vairs, man vajadzēja kaut kādu atbalstu vai roku, vai kaut ko. Es domāju, kas tas tagad nu ir. Taču jāpārvietojas ātri, tur gaisma, tumsa, tur viss. Un tad es sapratu, ka nu tad tā - nu tas brīdis ir pienācis, un, tā kā bija tas kovids, es klusībā aizgāju uz teātri, izvācu visu galdiņu. Saliku savus rotiņas, kas man bija, tādā maisiņā, atdevu Vitai Vārpiņai, kura man teātra krustmeitiņa, tā kā viņi izvēlējās mani. Un otra krustmeitiņa man bija Regīna Razuma. Tā kā man brīnišķīgas aktrises bija. To es viņai atdevu, es teicu, kas tev neder, met laukā, un kas der, to paturi.
Un tad bija liels miers un klusums, un es biju mierīga, jo es neko neesmu nokavējusi. Tad bija zvans, pirmais zvans man zvanīja Vaivods [Juris], atkal dziesmu vīrs, un par tiem kanoniem. Nu Ilze, ko tad tai kanonā? Es saku, nebūs Vaivodiņ nekāda kanona, mans kanons ir beidzies un cauri viss. Tā es viņam paziņoju, un tā man izdevās ļoti smuki, mierīgi aiziet.
Nevis – tā tava pēdējā izrāde, vai tad tur visi, nu kā tad… Nu neko, pavisam mierīgi, pavisam mierīgi. Un tas bija ļoti labi.
Ilze, jūs dzīvojat pavisam blakus teātrim, es nezinu – garāmejot, vai tomēr nav kaut kāds tāds skumjš skats uz teātri, ka gribētos vēl iekšā ieiet, parunāt ar kolēģiem, uz skatuves vēl uzkāpt.
Ilze Vazdika: Cik dīvaini – nu nav. Manī kaut kā viss, ko es atstāju, tā man viss noslēdzas, tas posms ir beidzies. Es nupat biju arī teātrī, man bija jāaiziet uz frizētavu. Tad jau kolēģi visi teica – Ilze, taču atnāc, nu atnāc, paskaties kādu izrādi. Es tā kā solīju, bet laikam neiznāks. Es tā kā vairs nē. Kur to visu var izstaigāt, un man izstaigāt ir grūti un… Es ļoti daudz skatos televizoru, klausos radio un tā…
Kāda jūs redzat, ir teātrī, Dailes vai citos, attieksme pret aktieriem, kuri jau ir ar krietnu pieredzes bagāžu? Mēs nesen sarunājāmies ar Mirdzu Martinsoni un tas, ko es saklausīju no Mirdzas, bija, ka, viņasprāt, nenovērtē dažkārt režisori arī vecāka gadagājuma aktierus. Mums tāds liels jaunības kults.
Ilze Vazdika: Nu jā, Mirdziņai drusku savādāk, redz, viņa jau tiešām bija zvaigzne, nu viņu caur filmām un viss, viņa bija zvaigzne un ir zvaigzne. Tāpēc viņai tā drusku grūtāk. Nu mums, mums atkal starp mums trijām, protams, Olga ir zvaigzne, bet nu mēs ar Lidiju tā tādu mierīgu ceļu ejam. Bet katrā ziņā man ir jāpasaka liels paldies Žagaram. Nu visu cieņu, kā viņš izturas vismaz pret mums visām trijām un ko viņš ir izdarījis teātrim, kā viņš pārveidojis un kādi viņam nākotnes plāni, tad es domāju, ka teātris ir laimējis, ka ir tāds Žagars. Un viņš grib vēl turpināt, un lai Dievs viņam dod to iespēju turpināt. Tā kā es varu teikt tikai to labāko.
Nu, protams, ka teātris ir pilnīgi mainījies. Vēl viņš skaitās repertuāra teātris, bet es domāju, ka diez vai nākotnē viņš būs repertuāra teātris. Nerunājot par to, ka tagad nāk nepārtraukti viesrežisori, arī Žagars tā vēlas. Nāk svešie. Man tas viss ir tik nepieņemami, visi tie kastingi, es pilnīgi uz kaut kādu kastingu aizslēdzos ciet.
Es domāju – kas par kastingu, ko viņš vēl no manis grib. Es esmu visu mūžu staigājusi pa tiem dēļiem, kastingu tagad, pie tam svešs cilvēks. Viņš ienāk… Nu man tādas stulbas domas – viņš ienāk manā mājā, un es tagad iešu uz kastingu. Es nekur neiešu. Nu tad es arī negāju un aizgāju. Nu tā man ir ar tiem kastingiem.
2007. gadā Ilze Vazdika saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kā labākā otrā plāna aktrise. Saņemot balvu, aktrise teica: Man ir grūts uzdevums tagad dzīvē, man ir jāspēlē par mums visiem četriem Vazdikiem, ja man tas ir izdevies, esmu laimīga."
Tagad balva par mūža novērtējumu ir nonākusi līdz Vazdikiem. Vai ir jau prātā, ko jūs publikai, kolēģiem gribēsiet teikt no Valmieras teātra skatuves?
Ilze Vazdika: Tikpat īsi, pāris, burtiski kādi četri teikumi, jo tādās reizēs ir jo īsāk, jo labāk. Tā es esmu skatoties, vienmēr novērtējusi, kā saka, ko nu vairs pierunāsi, lai tavs darbs runā.
Bet jūs būsit lieliskā kompānijā, jo blakus jums būs Lidija Pupure, ar kuru arī gari teātra gaitas ceļi ir iet kopā.
Ilze Vazdika: Jā, tas ir liels prieks, jo mēs jau vēl tagad turamies kopā. Lidija, Olga Dreģe un es - mēs uzturam sakarus un tā vienā garderobē sēžam, un visu laiku esam brīnījušās – laiki iet un laiki mainās, mainās režisori, mainās direktori, un mēs tik sēžam, un mēs tik sēžam, un mēs burtiski katru reizi gaidījām, kura tad nu lidos, kuru metīs ārā, bet, redziet, kā kaut kā tomēr nosēdējām.
(..)
Raidījumā skan arī ieraksts, kurā dzirdamas Ilzes Vazdikas atmiņas par Smiļģi. Kā jūs tagad vērtējat, kad, runājot par Smiļģi tie vērtējumi ir dažādi, vieni viņu sauca par kolaboracionistu un ka to bildi vajadzēja ņemt nost no teātra
Ilze Vazdika: Cik tas ir nepareizi. Ak, kungs, es domāju… Nu kas tur par viņu arī slikti izteicās, ka viņš bijis Maskavā un dabūjis Staļina prēmiju. Es nezinu, vai tas bija Alvis Hermanis, vai vai…. Ja tu dzīvotu tanī laikā, mēs taču nezinām, kā tu būtu rīkojies. Tas laiks bija ārkārtīgi sarežģīts. Un Smiļģis bija vienkārši varens un neatkārtojams, un tādas runas vispār… Tas ir briesmīgi. Nu jāsaka, izaudz tu līdz Smiļģim un paliec tautas vēsturē. Kā Smiļģis. Tad jau viss būs labi.
-
Pasaulē diez vai vispār ir kāds cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid, bet ar šo vīrusu mums turpmāk būs vienkārši jāsadzīvo – saka infektoloģe Ludmila Vīksna. Kāda ir profesores versija par Covid izcelsmi un kāpēc vairs nemēģina pārliecināt vakcīnskeptiķus, kur ziemo gripas vīruss, ko pati ārstē ar adatu terapiju un kāpēc nekļuva par filoloģi – saruna ar Ludmilu Vīksnu Laikmeta krustpunktā.
Šī raidījuma viesi žurnālisti ierasti uzmeklē un iztaujā rudens un ziemas mēnešos, un arī mēs šoreiz neesam izņēmums. Aukstais laiks un gripas sezona profesorei Ludmilai Vīksnai ir karstākais darba laiks – skaidrojot, mudinot vakcinēties un arī ārstējot. Daudzu gadu garumā profesore Vīksna sabiedrību ir izglītojusi par vīrusiem un infekciju slimībām, gan jaunām, gan tādām, kuras zinātnei jau izdevies apkarot, bet tās atkal mēdz uzliesmot.
Covid, difterija, pērtiķu bakas, Ebola vīruss, Sibīrijas mēris, poliomielīts, leptospiroze, malārija, trihineloze, vēdertīfs, hepatīts B – šis ir tikai mazs uzskaitījums no garā slimību, vīrusu un baktēriju saraksta, par kurām Ludmila Vīksna var zinoši stāstīt stundām ilgi.
Profesores darba mūžs jau kopš 1971.gada cieši saistīts arī ar Rīgas Stradiņa universitāti un augstskolas mājaslapā par Ludmilu Vīksnu rakstīti šādi vārdi: "Profesore ir atklāta un tieša, neaizmirstot uzslavēt gan kolēģi, gan studentu, ja darbs ir labi paveikts, kā arī pasakot kādu stingrāku vārdu, kad tas ir vajadzīgs. Pats svarīgākais viņai darbā un attiecībās ir godīgums."
Vīksnas kundze, pirmais jautājums būs nedaudz personisks, bet ja varu vaicāt par jūsu pašas pieredzi, vai esat aptuveni skaitījusi, cik reizes savā mūžā jūs esat potējusies un pret kādām slimībām jau sākot no bērnu dienām, cik garš ir saraksts?
Ludmila Vīksna: Par skaitu es varbūt nevarētu teikt, bet tie ir noteikti vairāki desmiti. Es esmu potējusies pret visām tām infekcijām, kuras tajā laikā, kad bija bērnībā paredzēts potēt, bija jāpotējas, un pieaugušā vecumā es arī potējos pret visām tām infekcijām, kuras ir aktuālas - nu gripa un, piemēram, kovids pēdējā laikā, bet braucot uz tropiskām zemēm, arī pret tropiskām infekcijām.
Kaut gan man jābilst, ka es savā mūžā vienu rakstu biju uzrakstījusi ne ļoti par potēšanos, jo tajā brīdī viens no manas ģimenes bērniem pēc potēšanas pārdzīvoja tādas zināmas komplikācijas, un es biju acīmredzot tajā brīdī ļoti par to daudz domājusi, un es biju uzrakstījusi rakstu, ka bērns nav adatu spilventiņš.
Tagad, to rakstu pārlasot, jūsu vērtējums, cik daudz tur jums toreiz bija emocijas, cik daudz varbūt tagad tā nerakstītu, vai bija lietas, pie kurām jūs paliekat arī šodien.
Ludmila Vīksna: Faktiski ir tā, ka es zem tā, ko es tur toreiz uzrakstīju, gandrīz zem visa varētu parakstīties, bet vairāk no emociju viedokļa. Ja iedziļinātos tajā situācijā, tad, protams, un ar manu tagadējo pieredzi un arī vakcinācijas attīstības pieredzi, un vakcīnu kvalitāti, tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas, bet tā ir gadījies, un patiesībā es domāju, ka tas nav slikti, jo tas ļoti mudina uz domāšanu. Jo es sākumā biju ļoti par vakcināciju, jo draudēja, ka infekcijas vispār likvidēsies pasaulē, kas, protams, nav iespējams. Pēc tam šis pārdomu periods un tad pakāpeniski pat - nē, bet skaidri zinot un pētot un apzinoties, es sapratu, ka tā profilakse ir gandrīz vienīgā tāda speciālā profilakses iespēja.
Bet tad es sadzirdu, ka jūs, iespējams, saprotat arī kaut kādā veidā tos cilvēkus, kuri ir piesardzīgi pret potēšanos, īpaši, ja viņiem ir kāds savs personiskās pieredzes stāsts.
Ludmila Vīksna: Jā, personiskā pieredze vienmēr ļoti ietekmē gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, es zinu cilvēkus, kas šobrīd dzīvo ārpusē, Anglijā, tur bija kāds gadījums aprakstīts, kur ar meningokoka infekciju bija netālu kaimiņi nomiruši, tad tie cilvēki atbrauca uz Latviju vakcinēties pret meningokoka infekciju. Un ir arī cita pieredze, piemēram, ja ir kādas pēcvakcinācijas komplikācijas - temperatūra vai kaut kas ļoti sāp, vai kaut kas neveiksmīgi iznāca, tie cilvēki ir pamatoti piesardzīgi.
Bet mēs jau arī vienmēr sakām, kuriem cilvēkiem jābūt ir īpaši piesardzīgiem un kuriem cilvēkiem vakcīna ir ļoti vajadzīga.
Ko izsver, kādi ir tie svaru kausi - nomirt vai izdzīvot, saņemot vakcīnu. Man liekas, ka tas ir viennozīmīgi. Bet ja tā vakcīna, piemēram, nemaz nav ļoti vajadzīga, piemēram, pret kādām tropu zonā esošajām infekcijām. Es vienkārši tāpat savakcinēšos. Nu tad varbūt tas arī nav vajadzīgs līdz tam brīdim, kamēr nebrauc uz šīm valstīm.
Par vakcīnskeptiķiem runājot, ienākot internetam, sociālajiem medijiem, ļoti daudz varam lasīt šo vakcīnskeptiķu viedokļus un mudinājums nevakcinēties un visus izteikumus, ka tā ir inde un tā tālāk. Vai jūs esat kādreiz internetā vai tiešā sarunā mēģinājusi diskutēt ar šiem ļaudīm, kuri mudina nevakcinēties? Man daži infektologi ir teikuši, ka tā ir lieka laika tērēšana un tos cilvēkus pārliecināt nevar. Kāda jums ir attieksme pret tiem, it sevišķi tiem, kuri tā nu ļoti skaļi un spēcīgi pauž šo viedokli?
Ludmila Vīksna: Es varu teikt tā, ka sākumā, apmēram gadus, varbūt piecus, desmit iepriekš, es mēģināju runāt un pārliecināt. Pēdējos gados es nepiedalos šādās pārrunās, jo mēs esam, ziniet, tā kā uz dažādām sliedēm - vieni brauc pa vienu sliedi, otri - pa otru. Līdz ar to tur tam nav nekādas nozīmes. Labāk es detalizēti stāstīšu par vakcīnām tiem, kas saprot un grib. Piemēram, ja mēs runājam par pēdējo gadu vakcināciju Covid sakarā, tad, kad Covid sākās ap 2020. gadu, tad mums absolūti nebija imunitātes un vienīgā iespēja izsargāties, patiesībā, bija vakcīna.
Ja mēs tagad raugāmies uz to, uz to situācija pēc četriem gadiem, tad es
domāju, ka pasaulē diez vai vispār ir kā cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid, jo mēs esam tik inficēti bijuši, tik daudz un plaši, un tik daudz jau savakcinējušies, ka patiesībā – ja toreiz es ļoti aicināju vakcinēties cilvēkus, pasakot gan, ka vakcīna nav ļoti vēl detalizēti pārbaudīta un tā tālāk, tad tagad es arī saku, ka vajag vakcinēties, it īpaši mediķiem, kuri ir tajā plūsmā, tiem, kas ir ļoti ar lieko svaru vai ar citām slimībām. Pārējie lai dara, kā grib.
Kas varbūt jums ir prātā pirmie paši absurdākie argumenti, kurus jūs no šiem vakcīnu neticīgajiem esat dzirdējusi?
Ludmila Vīksna: Man liekas diezgan jocīgi, ka, piemēram, viens pretinieks teica, ka tas ietekmē dzimstību un ietekmē šīs te ģenitālās, hormonālās sfēras. Tas man likās diezgan jocīgi. Pārējie parasti..., arī šis, bet tādi nepamatoti, neargumentēti. Jo starp vakcinācijas pretiniekiem, vakcīnu pretiniekiem ārstu ir ļoti maz un ar bioloģiskām zināšanām arī ir ļoti maz. Tā ka patiesībā tie cilvēki uz kaut kādiem saviem priekšstatiem balstās.
Šis pēdējais gadījums, kurš sabiedrībā ļoti plaši bija pamanīts par mazo puisīti, kurš gāja bojā Bērnu slimnīcā ar difteriju, šis atkal uzjundīja visu šo stāstu par vakcinēšanos un argumenti par un pret, un beigās arī apsūdzības ārstiem, ka gluži vai viņu vainas dēļ šis puisītis nomira. Kā jūs šo gadījumu uztverat?
Ludmila Vīksna: Patiesībā kā milzīgu traģēdiju, jo
mūsdienās, kad no difterijas patiešām bērniņus un pieaugušos var pasargāt, vai tiešām ir bērnam jāzaudē dzīvība tikai tāpēc, ka viņa vecāki kaut ko ir iedomājušies? Man liekas, ka faktiski pret tādiem cilvēkiem jāvēršas tomēr stingrāk.
Jo arī par svaru kausiem runājot – tā ir bērna dzīvība, cilvēka dzīvība, milzīgs zaudējums ne tikai ģimenei, kas varbūt to nemaz tā neapzinās, jo viņi arī tur tālāk rīkojās, bet arī valstiskā nozīmē, tas bērns jau izaug par pieaugušu cilvēku. Es to uztveru kā traģēdiju.
Un kā jūs uztverat to, ka virkne vecāku, kuri paši bērnībā ir potēti un ir plaši pasargāti pret šīm slimībām, savus bērnus potēt neļauj?
Ludmila Vīksna: Vienmēr visos laikos ir kaut kādi virzieni, plūsmas un tamlīdzīgi. Un tagad tā plūsma par to, ka vajag daudz ko dabīgu vai, piemēram, dabiski izcīnīties arī tai skaitā ar infekcijas slimībām. Bet nu tā jau neiznāk, tāpēc ka ar dažām slimībām mēs diezgan labi izcīnāmies, bet ar dažām slimībām, kuras ir daudz agresīvākas un daudz lielāku skaitu nāvju nesošas vai invaliditāti neesošas, tur tomēr vajadzētu izmantot šo vienreizējo iespēju vakcinēties. Jo ar pareizu uzturu, sportošanu, skriešanu pa mežu vai ar ķiplokiem… Tas viss, bez šaubām, ir ļoti labi, bet tas ir fakts, ka, jo cilvēkam organisms ir labā stāvoklī, visādi fiziski no vitamīnu viedokļa un citādi, un arī no mentālā viedokļa, jo, protams, viņam arī tā infekcija varētu noritēt mazliet labvēlīgāk. Bet ļoti liela nozīme ir pašiem ierosinātājiem. Jo es jau teicu, viens ir vieglu slimību rosinošs, mēs pat par to nerunājām, kaut gan - 1500 ir apzinātas infekcijas slimības, bet par citu mēs skaidri zinām, ka tā ir ļoti bīstama, tai skaitā difterija.
(..)
Runājot par kolēģa mediķa rīcību konkrētajā gadījumā Bērnu slimnīcā, vēršoties pret citiem kolēģiem sociālajos medijos, un gaidāmo attiecīgā gadījuma izvērtējumu Ētikas komisijā, Ludmila Vīksna vērtē, ka tas varētu būt saistīts ar kādu nepilnvērtīgu punktu mediķu izglītībā: "Ja Latvijā šis cilvēks ir ieguvis ārsta grādu, beidzis izglītību šajā jomā, un viņš līdz šim nesaprot vakcinācijas nozīmīgumu šajā, kaut vai konkrētajā gadījumā, tas ir patiesībā, sertifikācijas jautājums. Konkrētā situācija, situācija, to jau lems Ārstu biedrības Ētikas komisija, bet no izglītības un resertifikācijas viedokļa man tas liekas tas ir izglītības nepilnvērtība."
Vērtējot situāciju kopumā Ludmila Vīksna atzīst: "Man liekas, ka pēdējā laikā tāda agresija pret ārstiem ir sabiedrībā uzliesmojusi. Ne tikai runājot par manu sfēru - infekcijām un pret vai par vakcināciju. Bet arī uzbrūk ārstiem, piemēram, ārsti nav pasargāti, arī likumdošanā nav tik ļoti viss noteikts, kas notiek, ja ātrā palīdzība aizbrauc izsaukumā un tiek nodarīts pāri. Tā tāda sabiedrības zināma deviācija ar savu tādu naida un nepatikas izpaušanu, manuprāt, nepareizā virzienā.
Ar ko jūs skaidrotu šo naidu? Naids ir arī tad, ja, piemēram, jaunais ārsts runā latviski, viņš nepārzina krievu valodu, arī tad ārsti saka, ir izjutuši dažādas naida izpausmes.
Ludmila Vīksna: Ziniet, es esmu no no tās ārstu paaudzes, ka mums mācīja, ka mums ir jāārstē absolūti jebkurš slimnieks, neatkarīgi no tā, vai viņš runā vai nerunā, vai viņš pieder vienai partijai vai citai, vai tamlīdzīgi. Un man liekas, ka tā mana vecuma ārsts pie tā ļoti stingri pieturas. Jo arī par valodas jautājumu - šīs valodas man nav problēma, bet domāju par to, kas tos gan kolēģus, gan pacientus vedina uz to valodas zināšanu, nezināšanu un ievīšanu medicīnas lietās. Nu tā arī kaut kāda pašu vai nepilnvērtība vai kaut kas cits. Jo ārsta sūtība ir tikai ārstēt pacientu, nu tur vēl profilakse un kas tur. Bet ārstēt pacientu. Ja pacients ir kurlmēms, tad ko mums darīt? Es atceros man ļoti jaunos jaunos gados uzņemšanā, piemēram, ieveda pacientu, kas, es toreiz domāju, ka tas ir ķīnietis, viņš nerunāja nekādā valodā, bet tas taču nenozīmē, ka mēs viņu izlikām kaut kur vai teicām, lai viņš atrod tulku mums. Domāju, ka ārstiem par to vajadzētu mazāk domāt un visādi mēģināt darīt tā, lai tam pacientam ir labi. Bet vispār es uzskatu, ka latviešu valoda, protams, ir jāzina visiem, kas pie mums dzīvo, un tas tā kā nav jautājums. -
Latvija ir pilna mirdzuma, tikai mums viņa kaut kā vairāk ir jāsargā un jālolo – šo Imanta Ziedoņa aicinājumu atgādina žurnāliste, raidījuma "Savai zemītei" veidotāja Daina Bruņiniece. Par stiprajām lauku sētām un mūrīša siltumu no ekrāna, par trīs metriem kinolentes "Panorāmas" sižetam un kā izdeva Latvijā pirmo šlāgeru izlasi – saruna ar Dainu Bruņinieci Laikmeta krustpunktā.
Novembris ir Latvijas Televīzijas jubilejas mēnesis. Latvijas Televīzijai šogad – 70. Tādēļ nolēmām, ka šis ir īstais laiks satikties ar kādu televīzijas cilvēku, kurš kā žurnālists īpaši 90. gados bija klātienē gaidīts ciemiņš daudzās Latvijas lauku sētās un savs cilvēks tūkstošiem skatītāju arī no televizora ekrāna.
Tā ir Daina Bruņiniece, viņa ir gan reiz ļoti populārā un novērtētā raidījuma “Savai zemītei” autore, gan arī krietnu laiku strādājusi Latvijas Televīzijas “Panorāmā”. Abi esam pamatīgu gadu cēlienu aizvadījuši “Panorāmā”, vien katrs savā laikā, bet mēs abi esam panorāmieši.
Daina, pēdējos gados esot laukos ārpus Rīgas, pie manis nereti pienāk cilvēki un jautā: kā Dainītei klājas šobrīd, ko dara, kā jūtās, vai vēl atmin tos daudzos lauku cilvēkus, pie kuriem bijusi kā žurnāliste?
Daina Bruņiniece: Paldies, Arni, pielēji balzamu manā dvēselē. Tas ir tāds silts sveicinājums. Vispirms, kā man klājas – kā visiem dzīvē. Labas dienas, ne tik labas, kā mēs visi dzīvojam šai zemītē.
Esat tagad pilsētniece vai lauciniece?
Daina Bruņiniece: Es šobrīd esmu tāda pilsētniece ārpus pilsētas, mazu gabaliņu, pabraucot piecas minūtes no pilsētas centra, no Jelgaviņas, dižas muižas, ir manas mājas, manas krustvecāku mājas, kuras es mantoju, un tagad esmu sakārtojusi tādai labai dzīvošanai.
Un par cilvēkiem, saviem mīļajiem cilvēkiem, protams, es domāju bieži, jo tas ir milzīgs laiks manā dzīvē. Tas ir ļoti piepildīts laiks, ko es atceros ar bezgala lielu sirds siltumu, kas man arī iedod tādu labu enerģiju tad, kad varbūt šīs enerģijas pietrūkst. Atceroties atmiņas arī silda, tikai nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās, bet labajās atmiņās, kā kādreiz teica mans mīļš varonis no Iecavas puses Strēļa tēvs - nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās. Tu jau neko negūsti, tik sevi bendē nost, bet parakņājies tais siltajās atmiņās.
Man ir liela lāde, kur rakņāties. Man vēl ir tagad ir cimdu, zeķu un dažādu prievīšu kaste, ko es katru pavasari nesu ārā vēdināties, saulītē čubināt. Saprotot to, ka tagad jau tās siltās istabās un tās siltās zeķes vairs tik daudz nevajag, bet es viņas turu kā tādu labu, mīļu atmiņu. Tā kā - paldies.
Šķiet, ka Latvijas Televīzija bija tava pirmā darba vieta un faktiski viss mūžs, darba mūžs arī televīzijā aizvadīts.
Daina Bruņiniece: Tā var uzskatīt, bija tur dažas epizodes mazlietiņ pirms tam, jo es ātri sāku skolā iet ātri beidzu, un tad man bija tā kā viens gads, mana mīļā mammīte viņai bija diezgan slikti ar veselību, un tad es varēju likt šo rezerves gadu lietā. Bet vispār televīzija ir viss mans mūžs. Kaut gan tad, kad mēs mācījāmies, tad mūsu kursa, toreiz bija tā saucamie tie kuratori vai vadītāji, – un izcilais pasniedzējs Ābrams Kleckins sacīja tā – nu pamēģiniet studiju laikā visu, jo tas ir laiks, kad jūs varat izmēģināt, kur jums tā roka un kur jums tas prāts, un tā kā veiksies labāk. Un tad es pamēģināju gan presē – toreiz bija Talsu avīzīte "Padomju karogs". Tad es pamēģināju "Padomju Jaunatnē" toreiz pie Intas Burānes, ļoti apbrīnojamas žurnālistes, toreiz Andris Bergmanis vēl tur bija, es vēl tagad ar siltām domām par viņiem piedomāju. Andris Bergmanis jau, protams, ir citur.
Nu lūk, un tad es aizgāju uz televīziju, jo televīzija jau bija tā vilkme, televīzija toreiz bija salīdzinoši jauna lieta, televīzija bija vienīgā televīzija. Tagad jau mums ir televīziju vesels bars, bet toreiz bija vienīgā televīzija un tur tikt pastrādāt tā bija droši vien katra žurnālista liela vēlēšanās un arī zināms sapnis.
Tad jā, es pieteicos tur, bet tā pirmā televīzijas prakses pieredze man bija diezgan ne visai, jo toreiz jau tās redakcijas bija, un propagandas redakcija un citas, kultūras redakcija un es nokļuvu tur…
Pie propagandistiem?
Daina Bruņiniece: …pie propagandistiem, toreiz tā viņu sauca, jā.
(..)
Pirmie "Savai zemītei" raidījumi Latvijas TV parādījās 1988. gadā.
Daina Bruņiniece: Varētu pasacīt apmēram tā - reiz sensenos laikos, kad tie atmodas gadi sāk gaisā virmot, kad Latvijas Televīzijā dzima daudz raidījumu, piedzima arī raidījums Savai zemītei", kur neviens nebija paredzējis viņam tik ilgu mūžu. Nu kā, raidījumi nāk un iet. Bet sanāca tā, ka jā, 30 un vairāk gadu mēs bijām kopā ar saviem skatītājiem. Un vēl pavisam nesen man pat zvanīja un satiekot teica - es taču tevi redzēju no rīta agri. Zini kā, vecākiem cilvēkiem vairs miegs nenāk tik … sešos no rīta un naktīs rāda. Un tad kad cilvēkiem nenāk miegs, viņi pēkšņi ierauga "Savai zemītei", un es taču tevi redzēju atkal… Tas ir prieks.
Bet, atskatoties uz "Savai zemītei" laiku un velkot paralēles ar šodienu, Daina Bruņiniece vērtē: Es arī es esmu arī diezgan apjukusi šajā laikā. Es visu laiku skatījos ar tādu diezgan lielu optimismu, nu mēs tiksim pāri, nu kaut kas ir tā jāsakārto vairāk un jāpārvar. Bet zini, es nācu šodien uz radio, un es ieraudzīju, ka Rīga ir tik tukša. Es ieraudzīju, ka Vecrīgā katra otrā, teiksim, ēka ir aizvērta, kur kādreiz bija… Man palika diezgan neomulīgi.
Mēs varam uz daudz ko novelt, mēs nevēlām visu laiku uz padomju gadiem, uz to situāciju, kādā mēs bijām un ka tur bija, lūk, tā un… Uz ko mēs tagad varam novelt? Protams, mēs varam novelt uz karu, jo šī dramatisma pilnais laiks daudz ārda un viss…, bet mēs nevaram novelt to, kas ir uz mūsu sirdsapziņas, uz to cilvēku sirdsapziņas, kam par to tomēr ir jātur rūpe.
Man savulaik Ilze Indrāne kādā sarunā teica arī vienā raidījumā sen atpakaļ, bet es atceros to, ko viņa teica - arī tad bija laiki, kad gribējās kaut ko vairāk saņemt, kaut kādu sapratni. Viņa teica: "Tu paskaties uz to, uz to pīlīšu baru, kas nāk, uz tiem pīlēniem, un kā tā mamma skrien un viņus visus kaut kā sagana kopā, tur, lai tas tur nenokrīt, vai tas tur kaut kur nepazūd. Un to izdara mazā pīlīte.
Mēs neesam liela valsts, mēs neesam tik daudz, mēs skatāmies tagad uz Krieviju un šausmināmies, kāds tur ir, atvaino, bardaks, kas tur viss notiek. Jā, tā ir milzīga valsts, milzīgs monstrs mums blakām, bet mēs savā valstiņā… Labi, mēs daudz ko esam izdarījuši, es negribu noliegt, ir ļoti daudz kas izdarīts, ir ļoti daudz skaistu, padarītu darbu arī laukos, bet kopēji… Es esmu nobažījusies.
Mums jāpārtrauc šie… Nu šī pretstāve. Mēs tagad esam nostājušies pretī tiem, kas tomēr lemj un kam būtu jādomā vairāk par to visu un tautu.
Un šobrīd, teiksim, par daudz ko sāp sirds, piemēram, par lauku mazajām skoliņām. Es saprotu šo, mēs nevaram cilvēkus radīt vairāk nekā viņi mums ir, mums ir tik daudz naudas, cik mums ir, bet atrast kādu modeli, lai šos mazos bērniņus, kuri vēl tur ir, un šīs jaunās ģimenes, kuras vēl tur cīnās, kaut kādā veidā līdz ceturtajai klasei izskolotu turpat. Nu lai kopā sanāk skolotāji, sabiedrība, lai sanāk vecāki. Es nezinu, ko salikt kopā, lai ministrija izdomā modeli, kā šajos laikos laukos radīt apmācības sistēmu, ar tautskolotāju palīdzību varbūt, agrāk bija tautskolotāji, gudri cilvēki, kas, teiksim, šo gudrību līdz ceturtajai klasei ielika bērnos vienkārši pārpārēm labu.
Daina, tu pati esi mācījusies šādās mazās skolās Glūdā un arī Dursupes skolā. Tās skolas vēl arvien ir?
Daina Bruņiniece: Diemžēl. Glūdas skolu… tāpēc mēs arī pārcēlāmies no Dobeles puses, no Glūdas skolas, jo toreiz arī likvidēja mazās skoliņas, tā bija apvienotā skola, tur bija gan krievu, gan latviešu bērni, jo tā ir tomēr Zemgales sirds, tur ļoti daudz cilvēkus izveda, un līdz ar to vieta tukša nepalika, kā tu saproti. Bet arī tad bija kaut kādas reformas, un tā mēs pārcēlāmies uz Kurzemes pusi, uz Balgali. Un diemžēl arī mana skoliņa vairs nav. Tur gan tagad ir bērnudārzs, tur ir vēl bērni, bet skološanās lieta jau ir 10 un vairāk kilometru tālu.
Protams, ka skola un visas šīs lietas ir tā lauku asinsrite, nu ja mēs viņu pārcērtam, nocērtam, ko tad mēs gribam. Nu ko tad mēs gribam sagaidīt, ka jauni cilvēki tagad vizinās bērnu tik tālus gabalus, un bērniņš celsies sešos no rītos un kaut kādā autobusā brauks pa mājām, lai viņu savāc vēl pārējos un vedīs. Ir jāatrod modelis.
Kādreiz biju internāti, piemēram. Nu drusku piezemējamies, nu drusku piezemējāmies, jo mēs dzīvojam šobrīd tādā laikā, ka mums ir bišķi jāsaspringst. Mēs dzīvojam šajā kara ēnā, un tāpēc arī kaut kādā veidā ir jādomā drusku savādāk, drusku savādāk, lai to savu spēku tik ļoti tā nepalaistu vējā, nu tos cilvēkus un tā tālāk.
(..)
Atminoties darbu "Panorāmā" Daina Bruņiniece stāsta: Un arī tāda epizode bija, ka man savulaik bija jākūrē atviegloto cūku mītņu celtniecības programma Latvijā. Jo kāds bija iedomājies, ka saceļot cūku mītnes, atvieglotās viena ķieģeļu platumā, tagad cūkas augs vairāk, astes gredzenos un ka mēs varēsim saudzēt tik daudz cūkas, ka pietiks ko sūtīt prom uz Maskavu un ka pašiem ar kaut kas paliks…
Un jūs tobrīd bijāt kā informatīvā atbildīgā...
Daina Bruņiniece: Dimants teica – jums, biedre Bruņiniece, būtu tā kā par to jāatbild. Mēs tagad esam lieliski draugi, mēs esam uz tu, bet nu toreiz... Man tādam skuķēnam…. kas viņas cēla tās kūtis, cēla jau tādi atkal kaut kādi iebraucēji, kas tika piesaistīti, un tad ar gumijas zābakiem tu kaut kā aizbridi līdz turienei, kur tu redzēji trīs vīrus, tādus labā žvingulī, un ko tu te gribi, meitēn. Un tu redzi, ka tā siena arī ir tāda ne visai taisna. Tāda bija tā īstenība, nu gāja tur traki ar tām… un tad man tur gandrīz vai teica, nu ko, nu kā, nu ko, beigās es nezinu kā ar tām mītnēm tur gāja, viņas tā arī palika sāktas vai beigtas, jo saprata, ka arī ēst būs tām cūkām jādod.
Bet runājot par to, kā šodien atspoguļo lauku dzīvi un cilvēku radio un televīzijā, Daina Bruņiniece uzteic savu kādreizējo kolēģi, tagad Latvijas Radio žurnālisti Dainu Zalamani: Es es ļoti priecājos par Dainas Zalamanes "Stipro stāstiem". Tas ir ļoti labs, atkal stāsti par stipriem cilvēkiem. Daina ir patiešām liels malacis, ka viņa to dara, un es ar prieku klausos šos raidījumus. -
Tagad man ir vairāk laika lasīšanai, un cenšos nedomāt par slikto, bet vairot labo – saka aktrise Mirdza Martinsone. Par jaunajiem teātrī un krievu valodu, par Latgales babiņu un raudāšanu kino un kā tad īsti izvairīties no grumbām – saruna ar Mirdzu Martinsoni Laikmeta krustpunktā.
"Martinsonei nepiemīt infantilais latviskums". Tā par aktrisi, kuru esam aicinājuši uz sarunu, ir teicis Rīgas kinostudijas režisors Aloizs Brenčs. Latviskums viņai ir latgalisks, vismaz no mammas puses noteikti. Senču radurakstos uzvārdi – Andžāns, Čivčis, Šaripo. Šaripow uzvārds pirmo reizi poļu valodā minēts tālajā 1765.gadā Šķaunes pagastā, Baltkrievijas pierobežā. Šķaunē mazā Mirdza pavadījusi bērnības vasaras, iepazīstot latgalisko un došanos uz baznīcu kopā ar savu Latgales babiņu.
Vismaz 90 lomas teātrī un 60 kino. Tik spoža un piepildīta ir Mirdzas Martinsones radošā dzīve. "Mirdza, mirdziet!" – tā neskaitāmas reizes viņai vēstulēs rakstījuši teātra un jo īpaši kino pielūdzēji.
Kā jums šobrīd klājas? Redzu, ka Mirdza arvien mirdz.
Mirdza Martinsone: Jāmirdz. Savādāk nevar. Man kāds vārds ir dots un es brīnījos, ka latviešu tautā nedod vārdu savām meitām Mirdza. Un tad pēkšņi es atradu avīzē, kāda slavena čelliste, nē flautiste, apprecējās ar itāli un deva meitiņai vārdu, itāļu vārdu un Mirdza. Un es tā nopriecājos, es domāju, man jāsazinās ar viņu un jāsaka paldies. Pirmā Mirdza pēc ilgiem gadiem. Pārsvarā bija tādi vecāki cilvēki tikai.
Pēdējā laikā intervijās ar saviem viesiem pārsvarā runājam par to, kas satrauc, kas apbēdina, kas sadusmo šodienas pasaulē, redzot arī, kas notiek aiz mūsu robežām. Šoreiz es vaicāšu savādāk - kas ir tas mūsu ikdienā, kas jūs spēj pozitīvi aizkustināt, kas jūs spēj iepriecināt, kas jums liek arī tā emocionāli saņemties un saredzēt arī to labo un gaišo, ne tikai slikto.
Mirdza Martinsone: Ir grūti. Tās sajūtas mainās, ir brīži, pārņem kaut kādas dusmas un bezcerība un kaut kādas šausmas, bailes.
Skatoties ziņas?
Mirdza Martinsone: Jā, pamatā ziņas. Tad es domāju – es taču nevaru visu laiku skatīties, nevaru savu dzīvi veltīt tikai, lai skatītos karu. Un tad es atcerējos – Bergmans vai kāds cits teica, ka “Es taisu kino par mieru, lai aizmirstu karu. Un netaisu karu, lai neaizmirstu mieru. Tāpēc es arī tā reizēm vienkārši atslēdzu un skatos kaut ko ļoti priecīgu. Man patīk vēsturiskas filmas, ar veciem labiem aktieriem. Populāriem, pazīstamiem, mūsu un ārzemju. Tagad nesen noskatījos "Madame Rosa" ar Simonu Sinjorē (Simone Signoret). Tas bija tik brīnišķīgi. Uzreiz izlasi grāmatu par viņu. Vai par Līvu Ulmani. Un tad atkal Bergmana grāmata un viņas grāmata. Tagad man vairāk laika ir lasīšanai. Tā ka es cenšos nedomāt slikto un vairot to labo.
Cik daudz jūsu ikdienā vēl ir teātris un vai teātris šodien jūs vēl spēj iedvesmot un iepriecināt un aizraut pēc tik ilgiem gadiem uz skatuves, kur liekas - jau viss taču pieredzēts.
Mirdza Martinsone: Jā, man liekas, ka es savu esmu padarījusi. Lai gan man draugi saka nē, nu ko, tu taču vari vēl spēlēt un tā… Un arī skatoties pasaules dramaturģiju, ir daudz dažādas vecuma sievietes, lomas, labas lomas. Bet mūsdienu teātris man tā kā…. Es neko negribu kritizēt, es vienkārši vēroju to visu, kas notiek. Es domāju, ka atnāks atpakaļ pie īstā labā teātra.
Pēdējā laikā esmu lasījis dzeltenajā presē sarunās, tādās īsās intervijās ar jums, tur es nolasu ne gluži aizvainojumu un ne rūgtumu, bet tādas kā pārdomas, ka vēl jau es varētu nospēlēt arī krietni vairāk nekā tikai divās izrādēs. Tā ir tāda dzeltenās preses interpretācija, vai jūs tiešām dažbrīd jūtaties, ka pārāk ātri režisori tās paaudzes maina?
Mirdza Martinsone: Atstumj, jā, es sapratu, jā, es piekrītu. Es vēl varētu…
.. ka vecos nenovērtē, pieredzējušos.
Mirdza Martinsone: Jā. Un arī Bergmans un arī Rožē Vadims, kura "Sātana memuārus" es izlasīju, saka - visa gadagājuma aktieri ir vajadzīgi. Un
tas nenozīmē, ka uzreiz, ja tev ir drusku pāri 50, tad tev jāspēlē uzreiz vecmāmiņas, tu vari spēlēt arī dziļākas, tādas saturīgākas lomas.
Tas jau nav tikai teātri, mēs arī medijos, televīzijā mēs maz redzam kadrā cilvēkus pēc 50.
Mirdza Martinsone: Jā, nu tagad tā ir, ka ņem tikai jaunus aktierus un… Nē, nu viņi ļoti labi tur darās un viss, bet šķiet viņi tā saplūst kaut kādā tādā vienveidībā un vienādībā, ka es bieži vien nevaru atšķirt un es nevaru…
Pat savā teātrī?
Mirdza Martinsone: Pat savā teātrī. Es iepazīstu jaunos aktierus tikai tad, ja es strādāju ar viņiem kopā. Bet citreiz es tā… paeju garām svešam cilvēkam.
Jaunās aktrises. Kur jūs saskatāt kādas paralēles un līdzības ar tiem laikiem, kad jūs ienācāt teātrī un bijāt jauna aktrise, un tagad jaunie. Ir kādas līdzības arī vai mūsdienu jaunie ir pilnīgi no citas pasaules, pilnīgi savādāki?
Mirdza Martinsone: Gan no citas pasaules, gan arī… Visas jaunās aktrises, katrai savs. Bet
viņas ir daudz drosmīgākas, daudz… Viņas pieprasa vairāk sev. Un tas ir labi, tā vajag. Mēs bijām biklāki un baidījāmies. Un vispār tas bija tāds laiks, kad, nedod Dievs, kaut ko paprasīt man. Es biju laimīga par to, ko man iedeva, bet man iedeva daudz. Man iedeva daudz, un, paldies Dievam, un visiem maniem režisoriem tā laika, un pedagogiem, ka viņi manī saskatīja to, ko tagad neviens neredz, varbūt. Es nezinu…
(..)
Mirdza Martinsone sarunā atminas, ka Ērika Ferda bijusi gan stingra pret jaunajiem aktieriem mācību laikā, gan arī daudz iemācījusi. "Manieres un tādu gadsimta uzvedību un, piemēram, kā jātur garā kleita.
"Nedrīkst turēt tur kā kalponīte, jātur kā dāmai, kalponīte savādāk tur. Un daudzas lietas viņai iemācīja," bilst Mirdza Martinsone.
Un Lilita Bērziņa? Es saprotu, kad viņa devās prom no teātra, Lilitas Bērziņas grimētava tādu kā goda vieta…
Mirdza Martinsone: Jā, viņa man to novēlēja. Tikai pēc remonta teātrī visi sajuka galdiņi, un es nožēloju, ka es neatzīmēju to galdiņu, kas bija tieši Lilitas galdiņš. Bet jā, viņa kaut kā mani ļoti mīļoja. Viņa pienāca, viņa ļoti gribēja..., viņa bija viena, viņa nebija tāds sabiedrības cilvēks, kas daudz runātu. Un tad viņai patika, ka viņu sauc vārdā un tad mēs aprunājāmies, un mums bija izrāde "Krauja", kur spēlējam kopā… Un tad mēs daudz arī parunājām ar viņu.
Viņa dalījās arī atmiņās par laiku, ko saucam par Ulmaņa laiku, kad viņa arī bija vadošā zvaigzne? Jo vēlākos gados, tas tā, protams, arī nav noslēpums, viņa bija arī partijas kongresos un goda prezidijos…
Mirdza Martinsone: Nē, par to mēs nerunājām. Mēs runājam par tādām sievišķīgām lietām, par aktiera profesiju, par to, kā aktrisei vajag… Piemēram,
viņa teica, ka katrai lomai ir sava stāja, savas kurpītes. Viņa saka, tu noteikti skaties, lai katrai lomai tev būtu tāda kurpīte, lai būtu tā gaita vajadzīgā. Un tad es sapratu, ka to vajag ievērot un bieži vien, klausoties viņā, man iznāca nesaskaņas, pieņemsim ar kādu kostīmu mākslinieci, kas gribēja man iedot citas kurpes. Es teicu - nē, es negribu, es gribu citas… un tā. Viņa daudz ko deva tādu sievišķīgu.
(..)
Kādas ir jūsu attiecības ar to laiku, ko saucam par padomju gadiem vai okupācijas gadiem?
Mirdza Martinsone: Nu es taču nevaru norakstīt, tās ir manas jaunās dienas, tās ir manas filmas. Es tur neko politisku neattēloju, tie visi pārsvarā bija mīlas stāsti vai kaut kas tāds. Tas lai paliek, lai paliek nākotnei, ja kādam interesēs. Man gan liekas, ka sevišķi teātra māksla tā ir tik gaistoša. Es te parunāju - cilvēki neatceras jau pat Uldi Pūcīti, neatceras par Viju Artmani. Neatceras! Es padomāju, ar to tā lieta arī beidzas. Vienīgais, kas paliek, tas ir kino. Nu varbūt ieraksts. Ja kādam interesēs. Bet ar varu mīļš netapsi.
Nu jau arī pēdējos gados, kopš pilna mēroga kara ir diskusijas, kā mums attiekties pret krievu valodu arī uz teātra skatuves, kā mums attiekties pret Puškinu vai citiem krievu autoriem, vai komponistiem. Vieni saka, krievu valoda, kultūra, to nevajag jaukt ar politiku, citi saka - tā ir arī agresoru valoda. Vai jūs par to esat domājusi?
Mirdza Martinsone: Nē, nu es saprotu, ka jārunā ir latviski, Latvijā jārunā latviski. Bet ja es braucu taksometrā, kur ir cilvēks, kurš saka, es esmu no Ukrainas, un es runāju krieviski, man viņam jātic, bet šobrīd jau visi var pateikt, ka viņš ir no Ukrainas un tāpēc viņi runā krieviski.
Krievu autoru darbu iestudēšanu, piemēram, uz teātra skatuves, tur tagad ar vajag kādu pauzi ieturēt?
Mirdza Martinsone: Es domāju, ka varētu,
varētu mazu pauzi gan ieturēt un tad redz, kā. Bet tā, lai pavisam aizmirst… Kur man te vajadzēja krieviski izteikties… Es jau vairs… jau valoda sāk aizmirsties. Valoda jau nav nekas slikts, valoda ir jāzina, arī ienaidnieka valoda esot jāzina.
Un arī savā laikā, kad varēja grāmatas par kapeikām sapirkt, man ir sapirktas grāmatas daudz un es lasu. Lai man vienkārši nepazūd valoda.
Bet, kas attiecas uz teātri, tas jau viss jau ir režisora ziņā. No aktiera ļoti maz kas atkarīgs. Aktieri ir ļoti atkarīga profesija.
-
Būt uz viena emociju viļņa Mežaparkā desmitiem tūkstošu cilvēku priekšā – tas ir katra mūziķa sapnis un esmu ļoti pateicīgs, ka varēju to piedzīvot, saka viens no leģendārajiem "Čikāgas piecīšiem" Armands Birkens. Par vectēvu olimpieti, tikšanos ar Jāni Zāberu, par Selīnas Dionas kāzām, kāpēc Amerika sajukusi prātā un vai tiešām liks punktu koncertēšanai – Armands Birkens sarunā Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma viesis bija vien ļoti mazs puika, kad pirmo reizi klātienē redzēja un dzirdēja trimdas latviešu leģendārās grupas “Čikāgas piecīši” pašu pirmo uzstāšanos. Tas bija 60. gadu sākumā Amerikā. Tolaik viņš noteikti nezināja, ka pats jau agrā jaunībā kļūs par dziedātāju grupā, kas bija populāra visā pasaulē izkaisīto latviešu vidū.
“Čikāgas piecīšus” zināja arī okupētajā Latvijā. Protams, tolaik Latvijas Radio viņu dziesmas neatskaņoja, tās bija oficiālās cenzūras aizliegtas, bet ļaudis Latvijā dungoja „piecīšu” meldiņus un apmainījās ar nelegāliem ierakstiem.
Viņš uzauga Savienotajās Valstīs, bet šeit, okupētajā Latvijā, bija palikuši divi viņa vectēvi, no kuriem vienu vēl paguva satikt klātienē.
Saruna ar Armandu Birkenu, vienu no Čikāgas skanīgākajiem piecīšiem, kura dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu un varas iekārtas. To tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”, to dzied paaudze, kura jau ir dzimusi neatkarīgajā Latvijā un daudzi jaunieši šo dziesmu dungo, pat iespējams, nezinot, kas ir „Čikāgas piecīši” un kas ir dziesmas autors Armands Birkens.
Mūsu dzeltenā prese šonedēļ ziņo – Armands Birkens saka, ka jāliek punkts, un ieradies uz savu pēdējo koncertu Latvijā. Es ceru, ka šis virsraksts ir pārspīlēts. Gan par pēdējo koncertu, gan punkta likšanu.
Armands Birkens: Tuvu taisnībai tur viss ir. Šovasar nolēmu, ka es vienkārši pārstāšu uzstāties ar tādiem koncertiem. Bet jā, es tagad, oktobrī, varēju atbraukt, varēju izkārtot braucienu uz trim nedēļām, un tad sākumā bija sarunāts viens koncerts VEF Kultūras pilī. Bet es jau agrāk biju runājis ar Kara muzeju, es jau dažus gadus cieši sadarbojos ar Kara muzeju. Un viņiem ar šad tad tur kāds koncerts ir, es runāju tur ar viņiem, kad viņi aicināja mani, lūdza, vai es nevarētu dziedāt tur, es piekritu. Un es viņiem tur koncertu nodziedāju tagad, 10. oktobrī. Tad izpārdevās tas VEF koncerts, lielais, un producents lūdzās, raudāja, vai nevarētu vēl vienu koncertu. Nu labi, mēs piekritām. Lorija [Vuda] ar mani uzstājās, pavada mūs jau vairāku gadu garumā mūsu labais draugs - akordeonists Rolands Zelčs no "Hāgenskalna muzikantiem" tepat. Beigās, kur bija viens koncerts, sanāca trīs.
Kur tādas domas radās, ka jāliek kā uz bremzēm?
Armands Birkens: Zini, pienāk tāds brīdis vienkārši, kad tu saproti, ka tu vairs daļēji nevari, un kad tu nevari, tad tu gluži negribi. Nu ja tas vairs nav tā. Un vēl bija iesākta saruna vēl par nākamo gadu ar vienu producenti, ka varbūt nākamvasar būtu viens koncerts. Un par to vēl sarunas notiek, bet
droši vien jau laikam nākamgad es būšu, bet tad tie būtu tie pēdējie, šie ir iepriekš pēdējie. Es vienkārši pateicu, ka es vairs neuzstāšos tādā veidā….
Bet Armand, par kādu punktu var būt runa, ja viena no zināmākajām dziesmām "Mūsu mīlestība" - tajā ir vārdi, "es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies..."
Armands Birkens: Par tikšanos neiet runa, mēs obligāti, es ļoti ceru, ka mēs vēl ilgi un daudz, un bieži satiksimies. Nē, man īstenībā ir arī citas lietas, un es negribu to tā teikt, kā tā dziedāšana nebūtu svarīga. Dziedāšana ir bijusi vislielākā daļa no manas dzīves. Bet es arī rakstu, es arī daru vēl citas lietas, un es jūtu, ka tagad tas posms ir pienācis, ka ir laiks varbūt uzstāšanos pielikt to punktu. Es esmu uzstājies, dziedot, kopš… šis man 63. gads. Es esmu dziedājis, man ir bijusi tā laime, izdevies dziedāt… es saskaitīju kaut kādus gadus - 11 valstīs, četros kontinentos. Neskaitāmos ierakstos ar "piecīšiem", sešas tūres ar "piecīšiem" pa Latviju, ar Loriju mēs braucām, braukājām tūrēm pa Latviju. Tie bija tie labākie gadi, tie burvīgie gadi. Es vairs neesmu tas, kas es biju 20 un 30 gadu atpakaļ, neviens nav, es domāju, tāda ir dzīve. Tātad es vienkārši jutu šovasar...
Man tur personīgā dzīvē bišķi kaut kā, man tur ļoti smaga vasara, kaķītis nomira, tas man bija tuvākais mīļākais dzīvnieciņš. Es vienkārši sapratu, ka tas brīdis ir pienācis. Nu tā…
Bet Armand, kamēr jūs nolemjat nedaudz pieklusināt to dziedāšanu, jaunā paaudze dzied jūsu dziesmas. Dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu, tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”. Viņi dzied arī Mežaparkā, vietā, kur 1989. gadā jūs šo dziesmu izpildījāt. Kāds ir autora vērtējums par puišu versiju?
Armands Birkens: Nē, nu ļoti, ļoti labi, patīk. Viņi jau man atrakstīja, pirms viņi to dziesmu, kā saka, ierakstīja, viņi prasīja atļauju. Es jau teicu, ka nav jau īsti jāprasa atļauja, es domāju, juridiski viņi jau var dziedāt, nav jau jāprasa, bet nu viņi gribēja tāpat un atsūtīja savu ierakstu, kā viņi ir paredzējuši to dziesmu. Nu patika, nu nekāda vaina.
Es esmu ļoti priecīgs, gandarīts, aizkustināts īstenībā, ka šie tik talantīgie džeki ķērās pie šīs dziesmas un ka viņiem pašiem tā dziesma patīk. Tas jau ir tas pats labākais.
Bet tā dzīvē ar šiem puišiem - viņi jūs nav redzējuši, vai ir satikuši?
Armands Birkens: Nē, bet to mēs vēl izdarīsim, es esmu runājis, to mēs vēl izdarīsim, tas ir jau sarunāts, ka mēs satiksimies, es labprāt gribu viņus satikt dzīvajā.
(..) Ar "Čikāgas piecīšiem" sākām šo sarunu, sākām ar jūsu pārdomām par punkta vai daudzpunktu likšanu dziedāšanai. "Čikāgas piecīši" - vai šis stāsts kā grupai arī ir izstāstīts un tur punkts ir pielikts?
Armands Birkens: Es domāju, ka nē. Alberts [Legzdiņš] uzrakstīja vienu grāmatu "Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi". Tur viņš daudz ko daudz ko pateica, daudz ko aprakstīja, bet palika daudz kas vēl nepateikts, un es viņu nez cik gadus viņu bija ļoti mudināju, lai viņš uzraksta savas atmiņas. Kaut ko vairāk, personīgāk tā. Un viņš iesāka, bet viņš nepaspēja pabeigt, viņš nepabeidza. Nu un cilvēki man prasa tagad, lai es to daru. Jo man ar "piecīšiem" bija saite jau no tiem 60. gadiem, es biju pirmā "piecīšu" koncertā publikā.
Es esmu iekšā visu mūžu kopā ar ansambli kaut kādā veidā, un tad, kad ar māsu mēs uzstājāmies, tas arī bija, pirms es biju ansambļu dalībnieks, bet es taču biju klāt un visu novēroju un piedalījos, un bija fantastiski. Un tad protams, no 1973. līdz beigām biju ansamblī un tad arī pēc tam, kad arī "piecīši" vairs kā tāda grupa īsti nebija.
Alberts ar mani, mēs divatā daudz uzstājamies gan Čikāgā, gan citur. Mūs aicināja. Un kad mēs atbraucām uz Latviju, ar Loriju te mēs trijatā koncertējām šur tur – Alberts, Lorija un es. Tātad viss mūžs pavadīts kopā ar šiem cilvēkiem.
Tātad "Čikāgas piecīšu" dziesma vēl nav izskanējusi?
Armands Birkens: Nu cilvēki saka, lūdz, lai es uzrakstu kaut ko un es to labprāt arī izdarītu. Un to es arī gribu iesākt kaut kur tuvākajā laikā. Es tagad pārstāšu uzstāties, koncertēt un es vērsīšos pie rakstniecības un…
(..)
Armand, daudzviet Eiropā ļaudis ar piesardzību un bažām gaida Amerikas prezidenta vēlēšanas. Tās ir pamatīgi sašķēlušas Amerikas sabiedrību. Kāds ir jūsu īsts politiskais komentārs par gaidāmajām vēlēšanām?
Armands Birkens: Amerika ir vispār sajukusi prātā. Pilnībā.
Tas, ka mēs esam nonākuši pie vēlēšanām, un labākie divi cilvēki Amerikas Savienotajās Valstīs, ko mēs varējām sagrabināt kā kandidātus, ir šitie divi cilvēki – tas ir traģiski. Tas ir traģiskākais notikums manā mūžā Amerikas politikā. Te jāsacenšas, kurš ir sliktāks, kā saka, kurš ir sliktāks. Es to sievieti pilnībā nevaru panest, paciest, es viņu nevaru, viņa ir…
…Kamala Harisa
Armands Birkens: Viss, ko viņa dara - smejas, melo un izvairās no atbildēšanas. Tas ir viss, ko viņi dara no rīta vakaram viņa smejas. Es nezinu, kas viņai ieteica smieties visu laiku, nekas jocīgs nav te, ne Amerikā, ne pasaulē. Ķīna dara visādas nepatīkamas lietas, ko tad mēs pa Krieviju uztraucamies. Pagaidiet, Ķīna jau tagad sāk, jau sen, jau vairākus gadus Ķīna darbojās, viņai ir ambīcijas. Ja mēs domājam, ka Putinam ir ambīcijas, Ķīnai, man liekas, Krievija nobāl, salīdzinot, ko Ķīna grib panākt pasaulē, un viņi pie tā mērķa jau strādā gadiem, neatlaidīgi. Tātad, šitā sieviete….
Tramps nesmejas, bet Tramps saka, ka viņš ir labos draugos ar Putinu, ka viņš dienas laikā te visus karus atrisinās…
Armands Birkens: To mēs nezinām, neviens nevar zināt, kas tur ir un kas nav. Starp citu, pameklējiet kādi sakari Baidenam bijuši Ķīnu un ar Krieviju, tur jau nav tīras rokas, tāpat ar Ukrainu pirms kara, vai ne. Baidena dēls, kas tur ir, tas ir viss presē. Es tagad negribu iebrist tajā jautājumā, bet ja kāds domā, ka Tramps ir vienīgais, kam var būt kaut kādas attiecības ar kaut kādām Krievijām vai Ķīnām vai kā, paskaties, paskaties, cik reizes Kamalas tas viceprezidenta kandidāts ir bijis Ķīnā, kaut kādas 60 reizes laikam es lasīju…
Tad ir jāpārbauda šie fakti...
Armands Birkens: Amerikā ir labi politiķi, un es neesmu ne republikānis, ne demokrāts, es esmu bijis jau daudzus gadus neitrāls, pa vidu, es esmu balsojis par demokrātiem un republikāņiem. Es esmu balsojis iepriekš pēdējās Čikāgas pilsētas galvas vēlēšanās es balsoju par sievieti, demokrātu sieviete, viņa bija melnā un lesbiete, pilns komplekts, viņa bija sieviete, lesbiete un demokrāte. Lai neviens man nestāsta, ka man ir kaut kādi konservatīvi uzskati, es balsoju par to, ko es uzskatu, kas ir labāks, es esmu gatavs balsot par jebko.
Kāda jums ir tā politiskā oža, kādas jūsu prognozes, kā izskatās, ko beigās amerikāņi izvēlēsies.
Armands Birkens: Es ļoti baidos, es nezinu, kas notiksies, es nezinu, vai kāds vispār zina. Vienīgā lieta, ko es varu pateikt, un tas ir pierādāms fakts, skatieties, pārbaudiet. Vienīgais prezidents Amerikas modernā vēsturē, kurš nesūtīja Amerikas bruņotos spēkus karot, ir Tramps. Vienīgais. Ne Klintons, ne abi Buši, gan demokrātu, gan republikāņi, Obama…. Visi dievina Obamu, bet man viņš ļoti nepatīk, es uzskatu, ka viņš ļoti daudz skādes nodarīja Amerikā.
Tūlīt arī punktu liksim politikas stāstam, jātiek arī pie Armanda stāstiem…
Armands Birkens: Vienīgais, teiksim tā, vienalga, kurš uzvar, es gribu būt ļoti pārliecināts, ka Tramps neļaus Baltijai krist vai citiem, es gribu tam ticēt.
Bet vai jums ir saprotama tā baltiešu, eiropiešu piesardzība pret Trampu, izprotat, kādēļ šeit ir satraukums?
Armands Birkens: Jā, bet atkal atcerēsimies, Trampa prezidentūras laikā nekādi kari nebija, Ķīna sēdēja savās robežās. Un Putins sēdēja robežās. Tātad nu seciniet, ko jūs gribat. Bet tajā laikā Putins nekur neaizgāja, Obamas laikā viņš iegāja Krimā un paņēma, Obama viņam iedeva, atstāja viņu, viņš deķi sūtīja tur viņiem... Te jau nekas labs… Trampa laikā neviens zaldāts negāja karot, neviens… Vienkārši dzīvosim, redzēsim, darīsim visu iespējamo - vienalga, kurš uzvar - lai Baltija noturētos. -
Man dziedāšana ir hipnoze, ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes, tas man nav darbs, bet dzīvesveids un par to esmu patiecīga un laimīga – tā saka operas dīva Inese Galante. Par ģimenes ebreju saknēm un kāpēc vispirms kļuva par farmaceiti, par pirmo uzstāšanos aizlienētās kurpēs un pasaules slavu – saruna ar Inesi Galanti Laikmeta krustpunktā.
"Kad stāvu cilvēku priekšā, mans uzdevums ir mīlestība, laba oma un burvība." Šos vārdus ir teikusi operdziedātāja, kuras balss preses publikācijās raksturota ar vārdiem "mazliet no kosmosa", kuras vizuālais tēls vērtēts kā "eksotisks skaistums" un kuru klausītāji un kolēģi vienkārši sauc par sirds siltu cilvēku.
Pašā pirmajā mūzikas kritikā, kuru atrodu par Inesi Galanti laikrakstā "Rīgas Balss" 1982.gadā, ir teikti šādi vārdi: "I. Galantes dziedājums valdzina ar izlīdzinātību, Balss bagāta ar ļoti brīvām, atraisītām augšējām skaņām. Koloratūrutehnikā gan jānovēl sasniegt vēl reljefāku skaidrību un pārliecinošāku intonatīvu precizitāti. Taču visumā sniegums uzskatāms par bagātu profesionālu veikumu."
Kad rakstīti šie vārdi, Inese Galante vēl ir tikai Konservatorijas studente un sper pašus pirmos soļus uz lielās skatuves.
Par pieredzēto uz pasaules opernamu skatuvēm, par jauno talantu atbalstīšanu šodien, par vecākiem, kuri ir ar dziļām ebreju tautas saknēm Latvijā un par nemierīgo pasauli saruna ar Inesi Galanti.
Raidījumā skan 1989. gada ieraksts, kurā Inese Galante izpilda Endrju Loida Vēbera "Pie Jesu". Inese, šo klausoties, man vienmēr ir tāda kā zosāda, kāds drebulītis, un tad ir sajūta, vai kas vēl skaistāks var būt, klausoties šādu mūziku un šādā izpildījumā. Šī ir viena no jūsu firmas zīmēm, vai tā varētu teikt, šī dziesma un šis jūsu izpildījums?
Inese Galante: Vienkārši es domāju, ka dziedāšana, tā ir hipnoze un tā ir ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes. Teikšana, ka tu esi vajadzīgs, katrs. Ka tu esi ne par velti uz šīs zemes, ka tevi redz, ka tev palīdz, tevi mīl. Jo cilvēki ir vientuļi, un tanī pašā laikā tad nāk pavisam kaut kas cits – viņš atslēdzas, viņš kā no jauna piedzimis. Tas ir galvenais.
(..)
Konservatorijā Inese Galante iestājās jau farmaceites diplomu kabatā.
Inese Galante: Es vēl atstrādāja četrus gadus, lai nezaudētu diplomu. Un ārzemēs, ja tu saki, tu esi farmaceits - un pēc tam operdziedātāja, amerikāņi visvairāk viņi teica, priekš kam tev vajag to dziedāšanu, jo pie mums farmaceitiem tā ir paradīze, tā ir cita… vispār mierīgi, bez… Es teicu, man nav nekāds satraukums, es visu mūžu ar to nodarbojas, un tas ir dzīvesveids, tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids, tas mans akvārijs, es esmu dziļa zivtiņu, tāpēc es jūtos tik omulīgi… Jo man nekad nebija bailes. Es neteikšu, ka es… es nezinu, ekstraverts, intraverts, tagad cilvēkus tā ļoti dala, es neteikšu, ka es esmu vai viens, vai otrs, bet man gribas, ja es to varu, atvieglot cilvēkiem ikdienu. Ja es to varu. Un, kamēr es to varu, es to darīšu, jo es zinu, ka ļoti daudziem uz muguras ir tāds akmens un tāds smagums, vienam otram bezceris, vienam otram ir jāizmasē tā, lai visas tās aizmirstās sajūtas un emocijas nāk ārā. Kad gribas smaidīt pēc tam, vai acīs parādās asariņas, saprotiet, to cilvēkam vajag. Mēs saprotam, ja … bet arī jāizmasē sirds, jādabū injekcijas ar vitamīniem, ar dzīvesprieku, ar spēku, ar to sajūtu, ka mēs domājam un esam kā viens. Ir tādi brīži.
(..)
Vienas no sekām Putina agresijai Ukrainā ir arī piesardzība vai pat noliegums krievu valodai, krievu kultūrai Latvijā un ne tikai Latvijā. Kas ir jūsu robeža starp Putinu un Kremļa agresiju un Puškinu un Rahmaņinovu? Krievu valoda ir viena arī no jūsu dzīves valodām. Jūs droši vien esat diskusijas dzirdējusi par to, cik daudz publiskajā telpā, cik daudz uz teātru skatuvēm, uz operas skatuvēm vajadzētu tagad skanēt krievu valodai, kas šobrīd ir krievu valoda, vai tā ir arī agresora valsts valoda? Kā jūs vērtētu šos jautājumus?
Inese Galante: Jā, uz to nevar neviens varbūt atbildēt, un man gribas prasīt - kāpēc man tāds jautājums. Man nav atbildes. Jo redziet, katram ir sava pieredze un savas jūtas par to un šo, un savi uzskati. Es saprotu gan vienu, gan otru pusi, saprotiet, tur ir tā problēma. Visu mūžu man bija kolēģi no visām pasaules malām, man ir draugi visur, kuri arī no tā visa cieš, gan tur, gan šur. Tur ir tā problēma, ka to lietu nevar atrisināt ar vienu vārdu - tas ir slikti vai labi.
Kad jūs dzirdat diskusijas, vai krievu teātrim vajag iestudēt krievu darbus, vai uz mūsu Nacionālās operas ir jāskan krievu valodai vismaz laikā, kamēr notiek karš, par to ļaudis diskutē…
Inese Galante: Ir cilvēki kuriem to ir sāpīgi dzirdēt.
Krievu valodu?
Inese Galante: Jā. Un viņiem ir kaut kādi pamati, lai tā teiktu. Es biju uz Krimova izrādi "Pīters Pens" Latvijas Drāmas teātrī. Un es biju uz kinostudiju, kur tie nezin, kā tas saucās, kur bija tā otra izrāde "Zapiski sumašedševo" (Ārprātīgo piezīmes), kur spēlēja Čulpana Hamatova, uz mēģinājumu, un Suhanovs [Maksims]. Man ir vienalga. Jo man visas valodas... tur bija daudzi mani kolēģi, latvieši un krievi arī, jo arī no Krievijas cilvēki. Vienam otram mati stāv gaisā, viņi pavisam nav par to visu, kas te notiek, runājot par karu… Viņi nu… saprotiet, viņiem liekas vēl trakāk visa tā padarīšana nekā mums, tā skatoties no malas. Un es, dzīvojot Vācijā, es to visu arī redzēju un to un šo…
Es neteikšu, ka es esmu tam notikumam pašā vidū, bet es to visu noskatos, un man ir paziņas no Ukrainas vai tie, kas nāk strādāt tur un šur. Un bija pārrunas, un es daudz ko arī klausījos, kamēr es vienkārši teicu, nē, man pietiek, es nevaru gulēt, es vienkārši jūtu, ka man… Es nevaru koncentrēties uz savām lietām un, ja tas paņem pārāk lielu spēku… un tās dusmas un agresija… viņa neko tādu konstruktīvu nenes. To es izbaudīju pati. No tā grūti slēpties un sprukt, bet tā tas ir. Un es sapratu, ka man pietiek sevi vajāt. Un ka no visām malām nāk visādas ziņas un šādi tādi meli, vai nu tā ir propaganda un tas un šis. Un nevajag visu laiku sēdēt un klausīties, un - jūs saprotiet, ko es domāju - ka tas neko nelīdz, bet atņem. Man. Ne tikai tāpēc, ka es esmu harmonijas cilvēks, kurš lidinās pa gaisu un tikai runā par draudzību, mīlestību un par gaišām lietām. Es esmu tāda. Es ļoti labi visu redzu, es ļoti labi visu saprotu, es ļoti labi jūtu. Es diezgan ātri varu noskanēt cilvēku, man nevajag daudz laika tam visam, bet ir viens bet - es cenšos redzēt to labāko, jebkurā - ja viņš nav slepkava, par to neiet runa. Ne tikai vienu krāsu, bet es mēģinu viņu saprast.
Es neteikšu, ka es visus gribu attaisnot, tas nebūtu taisnība, bet es gribu redzēt to kodolu un to labo pusi, kura mums visiem ir. Mēs kā dimants, mums ir daudzas pusītes un viena otra spīd vairāk vai mazāk un tā vai šitā. Tāpēc es pateicu sev - "basta", no tevis tas nav atkarīgs, dari to, ko tu vari, palīdzi tur, kur tu vari, atvieglo dzīvi un nākotni tiem, kam tu vari, uzlabo garīgo un atvieglo sadzīvisko un to brutālo apkārtni ar to, kā tu to vari. Lai cilvēkiem ir sajūta, ka visi ir no viena materiāla. Tā arī ir. -
Es nekad nebiju tipisks krievu virsnieks, lai gan 90. gados šeit mani dēvēja par sarkano pulkvedi, atzīst atjaunotās Latvijas armijas pirmais komandieris Dainis Turlais. Kā karaskolā nolēma nekad nelamāties, kā astoņdesmitajos Afganistānā organizēja padomju spēku izvešanu, kā nokļuva politikā un par ko savulaik kritizēja Vairu Vīķi-Freibergu, atklāj Dainis Turlais Laikmeta krustpunktā.
Ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība, šī raidījuma viesis, visticamāk, būtu ģenerālis. Bet savu militāro karjeru viņš beidza kā pulkvedis. Pulkvedis divās armijās – padomju un neatkarīgās Latvijas. PSRS armijā viņa pēdējais uzdevums bija izvest padomju karaspēku no Afganistānas kara, atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā viņa pienākums bija likt pamatus mūsu bruņotajiem spēkiem.
Kad 1992.gadā Dainis Turlais tika iecelts par pirmo Latvijas Aizsardzības spēku komandieri, Latvijā vēl bija arī cita armija – okupācijas armija. Dainis Turlais līdzdarbojās sarunās par Krievijas armijas izvešanu, un ir apritējuši 30 gadi, kopš krievu karavīru zābaki Latviju ir atstājuši.
Dainis Turlais kopš 90. gadu sākuma ir piedalījies notikumos, kas veidojuši mūsu neseno vēsturi. Kā iekšlietu ministrs viņš bija viens no pirmajiem politiķiem, kurš uzņēmās atbildību un atkāpās no amata – tas notika pēc Talsu traģēdijas, kad dzīvību ugunsdzēsēju paviršības dēļ zaudēja bērni.
Bet viņa politiskajā darbībā ir rīcība, kuru var vērtēt dažādi. Dainis Turlais, piemēram, ir iebildis pret rosinājumu publiski nēsāt padomju ordeņus, viņš ir iebildis arī pret Latvijas karavīru dalību NATO militārajās operācijās. Dainis Turlais ir bijis Rīgas mērs ar vēsturiski visīsāko termiņu Rīgas vadītājam, amatā esot vien nepilnu mēnesi.
Un vēl viņa skolotāja Dzidra Eglīte no Trikātas astoņgadīgās skolas pirms 48 gadiem rajona avīzē teikusi šādus vārdus: “Dainis mācībās ir viens no labākajiem, sportā tāpat. Viņš jau no maziem gadiem bija mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Vienmēr brīvajā laikā viņš mētāja paštaisītu šķēpu vai grūda lodi.” Kā šī lode ir lidojusi dzīves garumā, ko pieredzējusi, kādi lidojuma kāpumi un kritumi bijuši, par to saruna ar Daini Turlo.
Karš Ukrainā. No garajiem dienesta gadiem padomju armijā - jums noteikti toreiz blakus vai paziņu lokā bija gan krievi, gan ukraiņi, ar dažiem varbūt jums ir kādi kontakti, vai viņi ir kaut kādā veidā jums vēl tādā labā atmiņā. Šodien šo cilvēku dēli, mazdēli, visticamāk, ir katrs savā ierakumu savā pusē. Kas jums emocionāli ir Putina karš Ukrainā?
Dainis Turlais: Karš man kā cilvēkam, kas to ne tikai grāmatās lasījis, bet redzējis, pats viņā bijis, nu nav vienkārši teorētisks jautājums, uz kuru varētu ar smaidu atbildēt un teikt – jā, nu ir gan, tur šāva un tā tālāk. Tā ir traģēdija. Tā ir ļoti, ļoti smaga gan katra cilvēka individuāli traģēdija, kuru tā vai citādi skar karš. Tā ir ukraiņu tautas traģēdija, jo karā tauta cīnās par savu neatkarību, tauta cīnās faktiski par savu izdzīvošanu. Bojā iet jau viņas labākie dēli. Un tā ir vēl viena iezīme šai milzīgajai, neaprakstāmajai traģēdijai. Man tā ir arī traģēdija tāpēc, kad es labi pazīstu Ukrainu, it sevišķi Rietumukrainu. Mana sieviņa ir no Rietumukrainas, kā viņu sauktu agrāk – „banderovka” [banderoviete]. Radi līdz ar to ir Ukrainā, arī frontē cīnās par savu valsts neatkarību. Un tas viss, protams, atstāj savu gan psiholoģiski, gan morāli līdzjūtību, atbildību, līdzcietību. Nu to nav vienkārši pateikt vārdos.
Tā ir milzīga, milzīga traģēdija, kurai diemžēl – jāsaka skaidri, šobrīd nav redzams iznākums, līdz ar to nav paredzams arī upuru skaits, cik tad vēl maksās šis karš.
Jums ir Afganistānas pieredze, esat komandējis karavīrus kara apstākļos. Ar ko Krievijas agresija Ukrainā šobrīd atšķiras no visiem līdzšinējiem militāriem konfliktiem? Daudz tiek stāstīts, ka šis ir jauno tehnoloģiju karš. Nekad iepriekš mēs nebijām pieredzējuši dronu uzbrukumus, elektrotehnikas iesaisti, ar ko šis Ukrainas karš atšķiras no visa, ko jūs līdz šim esat pieredzējis?
Dainis Turlais: Es teiktu tā, ka ir pilnīgi neiespējami meklēt atšķirības faktiski šiem diviem notikumiem – šim bandītiskajam iebrukumam Ukrainā un tai militārai operācijai, 40. armijas misijai Afganistānā, nav patiesībā nekā kopīga. Šeit ir pat ne nepieteikts karš, bet vienkārši brutāls iebrukums suverēnā, neatkarīgā, miermīlīgā valstī. Kur nevar pat neko runāt ne par kara mākslu, ne par kaut kādu taktiku vai stratēģiju. Nu tā ir tāda brutāla izrēķināšanās, un nu jau trešais gads, un faktiski vēl līdz šai dienai nav iezīmējusies no Krievijas puses kaut kāda loģika militārajās darbībās, plānošanā…
Nu mērķi mēs esam dzirdējuši, ka Krievijas mērķis – iznīcināt Ukrainu un panākt viņas kapitulāciju. Tātad – faktiski izdzēst valsti no globusa.
Afganistānā šī misija, lai arī cik viņa no šodienas skatījuma neliktos absurda, viņa arī tad bija absurda… mērķis bija nostiprināt Afganistānā prokremlisko valdību, kuru tad vadīja Babraks Karmals.
Nu vēl viņš nevadīja, bet viņš tika ievests un ielikts, un iecelts, kad iepriekšējo karali gan savā konfliktā afgāņi paši jau bija iznīcinājuši. Un pēc tam turpināt šo misiju, jau ieceļot citu prezidentu Nadžibulu, kurš arī solījās un zvērēja būt Kremlim tā kā uzticīgs. Līdz ar to tā misija bija turēt viņu pie varas un vairāk vai mazāk, kamēr armija bija Afganistānā, šis uzdevums tika arī realizēts. Bet nekad armijai netika dots uzdevums iznīcināt kādu daļu, pat tos pašus talibus. Nekad nebija uzdevums iznīcināt talibus kā tādus Afganistānā vai kādu citu tautību vai kādu grupējumu reliģisko.
Pie kara Afganistānā mēs vēl noteikti pakavēsimies, bet, turpinot vēl par Ukrainu, es jūs lūgtu no militārā speciālista viedokļa novērtēt abas puses, to plusus un mīnusus. Nu sāksim ar Krievijas armiju, es pieņemu, ka dažs labs ģenerālis vai komandieris, es pieņemu, ka varbūt pat kopā kara augstskolās mācījāties – viņu zināšanas, spējas, motivāciju, ierindas krievu karavīru motivācija. Pa šiem pāris gadiem mēs jau varam novērtēt, kāda ir šobrīd Krievijas armija, ko tā spēj, vai gluži otrādi, nespēj?
Dainis Turlais: Nē. Paaudzes ir nomainījušās, arī es neesmu vairs 37-38 gadu jauns vai vecs pulkvedis, viens no jaunākajiem tā laika armijā. Nu jau ir divreiz tik daudz gadu pagājuši, un arī šobrīd man nav zināms neviens man pazīstams virsnieks, kurš tagad karotu pret Ukrainu.
Bet, ja runājam par armijām, arī par Krievijas armiju… Redziet, šodien par to runāt no tāda tīri kara mākslas viedokļa, no kara izglītības viedokļa praktiski nav iespējams. Jebkāds mēģinājums pievērst šobrīd absolūti neattaisnoto, absolūti nepieņemamo iebrukumu Ukrainā un to analizēt no tāda klasiska kara mākslas skatījumā man pašam liekas pilnīgi nepieņemami. Nu vienkārši nepieņemami. Es nevaru nekādā veidā sākt teikt, jā, tur virsnieki tādi vai šitādi, izglītoti vai neizglītoti.
Es neesmu pārliecināts, cik virsnieku, ģenerāļu, kuriem ir uzticēts vai uzspiests par pienākumu veikt šīs darbības Ukrainā, cik viņi paši ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ko viņi grib sasniegt. Un līdz ar to nu nav iespējams no karamākslas viedokļa kaut kādā veidā veikt tādu analīzi, un es to arī, teikšu atklāti, es pat to negribu darīt.
Var runāt par tehniku, par to, ko pielieto, kas ir vieniem, kas ir otriem. Nu tā ir manta, kuru var vērtēt, bet motivāciju un rīcību... Rīcībai atrast jebkādu attaisnojumu, jebkādu skaidrojumu nav iespējams.
(..) Kā jūs redzat, kā beigsies šis karš?
Dainis Turlais: Man ir bail izteikt tādu nu analītisku spriedumu no manas pieredzes un zināšanām, jo veselais saprāts to vienkārši liedz un veselais saprāts man grib tomēr, lai es saku, ka veselais saprāts pasaulē tomēr ņems virsroku un arī agresors tiks nomierināts. Un cilvēkiem nebūs jāzaudē dzīvības. Jo faktiski šos notikumus, kas šobrīd notiek pasaulē, jau var nosaukt par trešo pasaules karu, jo līķu nav nebūt ne mazāk. Un būtu jāpieliek punkts.
(..)
Dainis Turlais izvēlējās kļūt par Padomju armijas virsnieku, bet ģedovščinu, kas daudz tiek minēta, nav pieredzējis. Tiesa, pārsteigumi bijuši un guvis citas mācības no pieredzētā.
Dainis Turlais: Nebija nekādas ģedovščinas tolaik, vēl jo vairāk tajā kara skolā, kur es biju. Nekā tamlīdzīga nebija, bet vienalga mans apraksts mammu bija iedzinis asarās, un pirmā vēstule tur, ko es saņēmu no mammas, savukārt bija tāda, ka, dēliņ, ja ir iespējams no turienes aizlaisties, laidies. Lai arī tevi tiesās un iesēdinās, atsēdēsi, pēc tam būs brīvs cilvēks. Un es nevarēju vien beigt brīnīties, kāpēc mammai tāds iespaids no manas optimistiskās vēstules.
Bet, protams, man arī bija nu tādi viegli šoka momenti jāpārdzīvo, jo, protams, es biju no pilnīgi citas vides, lai arī būdams sportists, bet kad es redzēju, vēl nepārģērbies armijas formā, bet kā kandidāts - pārbaudījumu eksāmeni bija jākārto vēl civilās drēbēs. Bet tai teritorijās jau redzēju kursantus, kas jau staigā zābakos, tad vēl nebiju to mazo zābaciņu, bija lielie zābaki. Viņi tajos zābakos volejbolu spēlē, skrien šķēršļu josla un tā tālāk. Un es saķēru galvu - kā to vispār ir iespējams darīt?
Un tad, kad mums viens pulkvežleitnants - kā tagad atceros pat viņa uzvārdu, Kaplans viņam bija uzvārds, nostādīja ierindā un mācīja, kā apieties ar gāzmaskām. Un tad pirmoreiz mūžā es dzirdēju tos īstos krievu skaidrojošos vārdus, leksiku. Un es tomēr biju salasījies daiļliteratūru, tai skaitā par karu, un manā izpratnē virsnieka tēls bija kaut kas ļoti augsts, kaut kas nesasniedzams, kā cieņas, goda etalons. Un kad es to izdzirdēju… visa tā intonācija, tā attieksme un tā sejas izteiksme, kā ar tevi runā… Nu acīmredzot, ka tajā ierindā es nobālēju vai, nezinu, droši vien biju tuvu kaut kādam ģībonim, jo viņš tā acis bija pārlaidis un saskāries ar mani, viņš aprāvās.
Un tā man bija mācību stunda, kas ilga varbūt divas minūtes, bet kuru es atceros kā šodien, man viņa ir atstājusi pēdas uz visu mūžu. Nekad - ne krievu armijā, ne kādā citā situācijā - es nekad neesmu ne uz vienu savu padoto vai kādu cilvēku, kolēģi ne pacēlis balsi, ne rupjības atļāvies. Jo jāsaka paldies viņam, to skolu ļoti ātri iemācīja.
(..)
Vēlāk jau liktenis lemj, ka Dainis Turlais kļūst par Latvijas Aizsardzības spēku pirmo komandieri, atjaunojot Latvijas valsti. Tomēr izvēlējies aiziet prom no bruņotajiem spēkiem.
Dainis Turlais: Tā patiesībā nebija mana izvēle.
Tas ir faktiski viens no rūgtākajiem brīžiem manā dzīvē. Jo Atmodas laiks, emocijas, vēlme redzēt savu valsti plaukstošu, attīstošu, tā bija visiem, mēs visi par to cīnījāmies. Bet izpratne, zināšanas, ceļi, kā to panākt, bija dažādi.
Un atkal jāsaka paldies aizsardzības ministram Tālavam Jundzim, kurš šo manu negrozāmo uzstādījumu, ka pirmais, lai attīstītu Latvijas armiju, mums ir jādod armijai juridiskā bāze, tātad jāstrādā pie likumdošanas, lai būtu tiesiskais pamats katram karavīram rīcībai. Un otrs, nevar būt divas armijas, ir jābūt vienotiem bruņotajiem spēkiem vienā komandā.
Tas galvenais iemesls - jūs palūdza aiziet vai kas notika?
Dainis Turlais: Faktiski man tā laika Valsts prezidents Ulmanis padarīja neiespējamu palikt šajā amatā, jo tad, kad es biju panācis, ka pieņēma likumu par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, un viņam bija jāvirza Nacionālo bruņoto spēku komandieris…
Likumā tika iekļauts punkts, ka… ?
Dainis Turlais: Nē, likums neko neliedza, bet es arī šoreiz noklusēšu, jo es cienu Gunti Ulmani kā pirmo prezidentu, mums par to ir bijusi saruna ar viņu un…
Viņš jums neuzticējās?
Dainis Turlais: Nē, nē, nē, pilnīgi izslēgts, pilnīgi izslēgts. Nē, visam vaina ir politiskā konjunktūra.
Demokrātiskā partija "Saimnieks" toreiz sākās, arī Čevers drīz pēc tam…
Dainis Turlais: Nē, es taču nebiju politiķis, man prātā vēl nebija vispār neviena politiskā partija, es pat iedomāties nevarēju, ka es kaut kādā veidā pietuvošos kaut kādai politiskai partijai.
Mana doma un mans dzīves mērķis bija armija un būt komandierim, un līdz šai dienai es uzskatu, ka es neko dzīvē neesmu godpilnāku sasniedzis kā neatkarību atguvušās Latvijas pirmais komandieris. Tas ir visaugstākais gods un apbalvojums, ko dzīve man ir devusi.
Pēc tam Dainis Turlais dodas politikas virzienā. -
Neizslēdzu, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievvalodīgie mācēs sevi konsolidēt, tomēr karš šo kopienu ir sašķēlis,- uzskata bijušais žurnālists, vēlāk politiķis un integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns. Kā kara sākumu piedzīvoja Kijivā, kā reiz pārspēja CNN un vai liks lietā savu skolotāja diplomu - saruna ar Oskaru Kastēnu Laikmeta krustpunktā.
Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš ir atradies mikrofona abās pusēs. 90 gadu beigās Oskars Kastēns kļuva par pirmo Latvijas Televīzijas korespondentu Briselē. Tolaik Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija vēl tāls sapnis, un Oskara reportāžas ir labi dokumentējušas sarežģīto pievienošanās ceļu. Tas bija laiks, kad Latvijai bija jāpaveic daudzi mājasdarbi, un tas bija laiks, kad daudzas skaļas balsis teica, ka mēs varam mierīgi dzīvot arī bez Eiropas Savienības un NATO.
Pēc žurnālista gaitām Briselē Oskars devās politikas virzienā, kļuva par Saeimas deputātu un arī integrācijas lietu ministru. Tagad jau krietnu laiku viņš ir prom no politikas un žurnālistikas, pēdējie gadi pavadīti ļoti dažādās pasaules malās padomdevēja un eksperta statusā, īpaši sadarbojoties ar valstīm, kuras savu nākotni un drošību redz Eiropas Savienībā.
Retu reizi publiski un Rīgā esi redzams pēdējos gados. Ko šajā laikā pēc aiziešanas no politikas esi darījis un dari tagad?
Oskars Kastēns: Jā, kopš 2010. gada, kad beidzu savas politikas gaitas, es strādāju dažādos starptautiskos projektos, gan parlamentāros, gan kas saistīti ar vēlēšanu novērošanu, gan Eiropas Savienības īstenotajos projektos dažādās valstīs. Tā ģeogrāfija bijusi ļoti plaša - Centrālāzija, Kaukāza valstis, Balkānu valstis, īpaši Kosova un Albānija. Ar vēlēšanu novērošanu esmu strādājis arī daudzās Āfrikas valstīs, kur parasts Latvijas iedzīvotājs nemaz īsti nezina, kur viņas atrodas, piemēram, Libērija, Sjerraleone, arī Nigērija, kas bija diezgan raiba pieredze. Pašlaik es vēl joprojām esmu šādos projektos, un pēdējais projekts, kurā es darbojos, ir Centrālāzija, tas ir, Tadžikistānā un Kirgizstānā, ar vienu ANO projektu.
Kas ir tie padomi, ar kuriem tu dalies, kas ir tie padomi, kurus tev lūdz?
Oskars Kastēns: Tie pārsvarā saistīti ar valsts pārvaldi, īpaši ar parlamentu lietām, teiksim, es esmu ļoti ilgus gadus pavadījis arī bijušajās padomju valstīs, Moldovā es strādāju kā ANO darbinieks. Mums bija liels parlamentārais projekts, kuru finansēja Zviedrija, un mans darbs bija nodrošināt saikni starp parlamentu un starp ANO, respektīvi, ANO ir savi mērķi, programmai ir savi mērķi, un ja tu esi galvenais tehniskais speciālists, kurš ir šajā projektā, tad bija jādara viss, lai šie mērķi tiktu sasniegti. Kā tu viņus sasniegsi, tā ir tava problēma. Ja radās kaut kādi šķēršļi ar komunikāciju vai nevēlēšanos sadarboties, tad, protams, tas bija cits līmenis, tur gāja ANO misijas vadītājs vai viņa vietniece runāt, bet katrā gadījumā tā bija ļoti, ļoti interesanta pieredze salīdzināt dažādu valstu parlamentus.
Sākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, Oskars Kastēns strādāja Kijivā.
Oskars Kastēns: Jā, es strādāju arī kā parlamentārais eksperts, speciālists Eiropas Savienības padomdevēju misijā. Tā ir diezgan liela misija Eiropas Savienības Ukrainā ar reģionālajiem birojiem lielākajās pilsētās Harkivā, Ļvivā, Odesā. Arī Mariupolē pirms kara bija. Faktiski mans darbs bija nodrošināt to, ka misija seko līdzi notikumiem parlamentā, mēs strādājām līdzi ar vairākām parlamenta komisijām.
(..) notika tā, ka es pirmajā kara dienā biju Kijivā. Pamodos, arī dzīvoju netālu no Bravariem, arī vieta, kura bija viens no pirmajiem mērķiem krievu uzbrukumam. Un tad, kad pēc pieciem no rīta sāka drebēt logu stikli, tad es sapratu, ka karš sācies. Un tas brauciens no Kijivas ārā aizņēma astonas stundas. Tas, kas parasti būtu pusstunda, visi ceļi bija pilni ar mašīnām. Nekad mūžā neaizmirsīšu tos skatus, kad gar ceļa malu iet ģimenes un veci cilvēki, un bērni, un nes krātiņos savus kaķus un čemodānu, tādi Armagedonas cienīgi skati, ko būs grūti aizmirst. Pēc tam es pārbraucu uz Latviju, kur arī sāku strādāt medijos - Radio Brīvā Eiropa. Tāds apmēram tas stāsts.
Bet pati Ukraina… Daudzi prasa, kā tas karš beigsies, kad beigsies, ar ko beigsies? Ziniet, nu nav iespējams to prognozēt. Nebūs ātrs karš. Kad viņš sākās, tad puse Latvijas ekspertu prognozēja, ka pāris mēnešu laikā beigsies, ieskaitot arī kara, visādus militāros speciālistus. Šobrīd skaidrs, ka tas teorētiski var kļūt par ieilgušu konfliktu, tāpat kā tas ir Gruzijā - Abhāzija, Moldovā - Piedņestra, un kļūst par iesaldēto konfliktu.
(..)
1998. gada 6. decembrī "Panorāmā" ir tavs stāsts par to, ka Eiropas Parlaments balsos, ka jāsāk sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Šis sižets ir zīmīgs ar to, ka te var redzēt, cik tas ceļš vēl tobrīd bija grūts un tāls, un te var arī sajust to, ka nebūt ne visi tur mūs gaidīja ar atplestām rokām.
Pēc šī sižeta vēl paies pieci gari gadi, līdz Latvijas karogs uzvijas Briselē karoga mastā.
Oskars Kastēns: Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks. Es atceros, dzīvojot Briselē bija iespēja redzēt, kā mūsu ministri, ārlietu ministrs Birkavs... Bija pat man arī viens sižets, vēl kā tagad atceros, kur viņš rādīja kaut kādu Latvijas nacionālo plānu. Viņš saka - tas ir tāds ļoti plāns dokuments, un tad viņš paņēma tādu milzīgu papīru kaudzi, vicināja viņu un teica – un šis ir tas ieviešanas plāns, kā mēs pārņemsim Eiropas Savienības likumdošanu.
Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks, un cepuri nost visiem diplomātiem, visiem politiķiem, kuri ļoti aktīvi tajā visā strādāja. Un es domāju, ka man kā žurnālistam bija arī laba iespēja redzēt, kā tas viss notika, raugoties ar latviešu acīm no Briseles.
Šajā sižetā bija runa par tām divām tā dēvētajām grupām. Latvija diemžēl bija tajā grupā, kur tā kā līdz pēdējam mirklim nebija skaidrs, vai mēs sāksim iestāšanās sarunas vai nē kopā ar Lietuvu, Slovākiju, Bulgāriju, vēl kaut kādām citām dažām valstīm. Igauņi bija pirmajā grupā, jo viņi bija ļoti mērķtiecīgi gājuši uz to jau deviņdesmitajos gados, īstenojot visas reformas un tā tālāk. Protams, ka Latvija, Lietuva darīja visu iespējamo, lai izlīdzinātu to situāciju, kas arī faktiski izdevās. Ja tas nebūtu izdevies, tas būtu diezgan nepatīkami mūsu valsts līderiem, ka igauņi mūs ir apsteiguši par gadu vai diviem, vai pat vairākiem, iestājoties Eiropas Savienībā. Bet nu 2004. gadā tas viss tomēr notika.
(..)
Vēl viens stāsts no 90. gadu beigām, arī viena no tavām pirmajām reportāžām ir par to, ka no Latvijas brauc dažādas tā saucamās delegācijas, krievu tiesību aizstāvji, un viņi Eiropas institūcijās žēlojas par diskrimināciju, par to, ka tiek ierobežota krievu valoda. Faktiski viņi grib parādīt, ka Latvija nav uzticama kandidāte dalībvalsts statusam un šāda viena krievu delegācijas vizīte Briselē ir fiksēta arī tavā sižetā 1999. gada 21. februārī, kad uz Briseli bija devušies Latvijas krievu kopienas pārstāvji.
Šeit atkal varam vilkt tādu laikmeta apli - 1999. gads, kad šādas delegācija sāk parādīties Briselē un žēloties, un nesenais stāsts par deputāti Tatjanu Ždanoku, par kuru ir ļoti nopietnas aizdomas par sadarbošanos ar Krievijas specdienestiem un informācijas nodošanu daudzu gadu garumā. Un arī stāsts par to, ka divi politiķi, kuri bija ļoti atklāti Latvijas valstiskuma ienaidnieki - Ždanoka un Rubiks - vēlāk nokļūst Eiropas Parlamentā un vairākus sasaukumus tur strādā. Tagad tas ir mainīts, vairs nebūtu iespējams, bet ļoti ilgu laiku tā tas varēja notikt.
Oskars Kastēns: Tāda ir šī demokrātijas sastāvdaļa, kā arī cilvēki, kuru politiskie mērķi ir pilnīgi pretēji valsts ārpolitiskajām nostādnēm, var pārstāvēt valsti Eiropas Parlamentā.
Tagad ar šiem likuma grozījumiem, kā tu teici, tas vairs nav iespējams. Bet es domāju, ja mēs raugāmies atpakaļ laikā uz 90. gadu beigām, man liekas Latvijas krievu kopiena pārrēķinājās ar Eiropas Savienību. Viņiem nezin kāpēc droši vien likās, ka tas, ka par Eiropas Savienību tik ļoti iestājās labējās un centriskās partijas, tad kreisajām partijām tas ir kaut kas slikts. Es atvainojos, ja kaut ko esmu sajaucis, bet man šķiet, ka savulaik politiskās partijas parakstīja sava veida memorandu par to, ka vienalga, kuras partijas būs pie varas, turpināsies ceļš uz Eiropas Savienību un integrāciju. Tas bija tā kā āmen baznīcā un viss, cauri. Man šķiet, ka savulaik PCTVL, kas tajā laikā bija aktīvi politikā, šo memorandu neparakstīja. Un tikai pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, viņi pēkšņi saprata, ka tur ir dažādi fondi, dažādas iespējas un tā tālāk, kā popularizēt savu balsi, atrast līdzīgus tur dažādus komunistus Eiropas Savienībā, ar viņiem veiksmīgi sadarboties. Tas jau ir tas, ko pēc tam Ždanoka darīja - vilka uz Latviju itāļu komunistus, kuri te šausminājās, kāds te genocīds, maršējoši SS Vecrīgā. Visu šo dziesmu mēs jau zinām apmēram, ko viņi dziedāja pēc Latvijas vizītēm. Nu tas ir beidzies.
Es, protams, neizslēdzu to, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievu spēki mācēs sevi konsolidēt un apvienot savu vēlētāju ap vienu kandidātu, lai savāktu nepieciešamo balsu skaitu. Bet man šķiet, ka tomēr karš Ukrainā ir zināmā mērā sašķēlis krieviski runājošo kopienu Latvijā.
Vispirms jau 2014. gadā atkrita no tā dēvētajiem krievvalodīgajiem ukraiņi, piemēram, kuri varbūt sevi vairāk identificēja ar krievvalodīgo vidi, kara dēļ. Es pats pazīstu arī citu minoritāšu pārstāvjus, piemēram, armēņus un uzbekus Latvijā, kuri, ja agrāk viņi bija nu tādi - centās ar visiem būt pa labam, tā balansēt, šobrīd viņu pozīcija ir vairāk Latvijas valdības pusē, nevis ar krievu kopienu saistīta, kas varbūt bija agrāk vairāk aktuāli.
Un es domāju, ka šie pēdējie divi gadi arī pašu krievu kopienu ir arī pašķēluši, jo jaunajai paaudzei vairs nav tāda asociācija ar Krieviju vai bijušo PSRS, kā tas ir vecākajai paaudzei, kas tur ir dzīvojusi un izbaudījusi dažādus padomju labumus. Jaunā paaudze jau ir tāda samērā eiropeiska, nu varbūt ne visa, bet tā izglītotākā daļa ir, protams, kas ir braukājuši pa Eiropu, mācījušies Eiropas skolās un augstskolās. Tā kā skatīsimies, bet katrā gadījumā krievu kopiena, kāda bija 90. gadu beigās un kādi viņi ir šobrīd, tās ir divas dažādas kopienas.
(..)
Tālāk tu dodies politikā, kāda bija izšķiršanās, kādēļ nolēmi stāties mikrofona otrā pusē?
Oskars Kastēns: Es nekad publiski to neesmu stāstījis, bet tad, kad es biju Briselē es vienreiz Eiropas Parlamentā biju… par to sižets nekāds nesanāca, tur nekāda jēga no tā nebija.
Tur bija atbraukusi parlamenta delegācija. Un, teiksim godīgi, ka varbūt ne visi, bet liela daļa no tiem deputātiem, kas tajā laikā bija Saeimā, viņi uzvedās diezgan briesmīgi. Ne angļu valodas zināšanas – nu nulle, pat elementāras pieklājības normas nebija no dažiem deputātiem. Un es uz to visu skatījos kā tādu mazliet balagānu no malas, un domāju, ja es būtu deputāts, es droši vien uzvestos mazliet savādāk.
Un pēc tam arī likteņa ironijas pēc, divus gadus vēlāk ar Latvijas Pirmo partiju mēs kopīgi iekļuvām Saeimā - 10 vietas, 10%. Es biju frakcijas vadītājs, pēc tam Eiropas lietu komisijā arī darbojos diezgan ilgstoši, varbūt varētu pat teikt, ka samērā labi, man tā liekas tagad pēc 20 gadiem vērojot, kā mēs tur visi strādājām. Un es ne mirkli to nenožēloju.
Tā bija milzīga, interesanta pieredze, un Eiropas lietās mēs daudz ko izdarījām, piemēram, kad Gruzijā pie varas nāca jaunais demokrātiskais režīms, mēs, Latvijas parlaments, ļoti ātri uzrakstījām mazu projektiņu Eiropas Komisijai, mēs dabūjām līdzekļus un pusgada laikā mēs Gruzijas parlamentam ļoti daudz ko palīdzējām tieši ar Eiropas lietām. Mēs braucam par Eiropas līdzekļiem un viņus vedām šurp, braucām pie viņiem, rīkojām pasākumus. Un Gruzijas parlamentā, piemēram, tagad viņiem ir anotācijas, tas ir īsais apraksts, par ko ir likumdošanas akts, kāda ir viņa ietekme uz budžetu un tā tālāk. Tas ir tas, ko viņi pārņēma no Latvijas parlamenta šī te projektu ietvaros.
Kādēļ tava izšķiršanās bija Latvijas Pirmā partija jeb, kā tolaik viņu sauca, "mācītāju partija" un Ainārs Šlesers?
Oskars Kastēns: Mani aizrāva viņu entuziasms, partijas. Jo ar Šleseres iepazinos, var teikt, gandrīz nejauši, mūs saveda kopā pazīstami cilvēki. Protams, es saprotu, ka partijai bija interesanti, ka partijas biedru rindās ir atpazīstams cilvēks, jo tajā laikā partijas dibinātājs bija Ēriks Jēkabsons, vesela rinda ar mācītājiem, Baštiks, Šmits un citi. Katrā gadījumā man tas enerģiskums, ar kuru tika tas viss uzsākts, šī politiskā darbība, un arī pati programma, kas bija liberāli ekonomiska un konservatīva citās jomās, man likās absolūti pieņemama. Un es nenožēloju to, ka astoņus gadus pavadīju Saeimā. Protams, pēc tam notika dažādas mutācijas, saplūšana ar "Par labu Latviju", bet tas jau ir tāds posms, kad jau bija skaidrs, ka vairs neturpināšu politisko darbību. -
"Ir maz lēmumu, kurus es nožēloju, bet viens ir, ka es neaizgāju studēt medicīnu," tā saka bijusī veselības ministre Ilze Viņķele. Par lielāko kļūdu Covid laikā tagad viņa uzskata skolu slēgšanu. Par patriotismu ģimenē krievu okupācijas gados un krievu bērniem Rēzeknes pagalmā, par bēgšanu no čekistiem Rīgā un granddāmas Āboltiņas shēmām, un kāpēc, ejot uz dejām, jāvelk dūraiņi, saruna ar Ilzi Viņķeli Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma viešņa ir teikusi, ka darbojoties politikā ir pieredzējusi gļēvu vīriešu rīcību, arī pašas pārgalvību un apstākļu sagadīšanos. Bijusī labklājības un veselības ministre Ilze Viņķele paškritiski secina, ka viņai piemīt Rēzeknes huligānes piesitiens. Tas palīdzējis izairēties politikā, bet ar šādu raksturu nav iespējams kļūt par premjerministru. Iespējams, Ilzes Viņķeles raksturu nosaka arī viņas senču raduraksti – dzimtas kokā savijušās Latgale un kuršu ķoniņu saknes. Vidiņu dzimta ir viena no kuršu ķoniņu pamatdzimtām un jau vēsturiski tās pārstāvji kungu priekšā muguru nav liekuši un turējuši godā brīva un drosmīga cilvēka principus. Drosmi Ilze parādīja jau 16 gadu vecumā, kad vēl padomju okupācijas laikā viņu pie Brīvības pieminekļa saķēra miliči un nācās piedzīvot draudus un iebiedēšanu. Un droši vien drosmei bija jābūt arī nesen, stājoties tiesas priekšā apsūdzībās par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu Covid pandēmijas laikā un sagaidot attaisnojošu spriedumu.
Šobrīd Ilze Viņķele ir Zāļu valsts aģentūras Zāļu drošuma nodaļas vadītāja.
Pirms pāris nedēļām, kad vadīju Brīvo mikrofonu, piezvanīja viens kungs un teica, viņš nupat ir dzirdējis, ka Ilze Viņķele ir kļuvusi par Zāļu drošuma nodaļas vadītāju. Vai tad viņai ir ķīmiķes izglītība, vai tad viņai ir ārsta izglītība? Kungam apsolīju, ja es satikšu Ilzi Viņķeli, viņai pavaicāšu, vai viņai ir atbilstoša izglītība un zināšanas, lai vadītu Zāļu drošuma nodaļu.
Ilze Viņķele: Man ir šāda gan izglītība, gan arī profesionālā pieredze, lai es varētu šo nodaļu vadīt. Un patiešām darbu es ieguvu startējot konkursā, pirmoreiz mūžā esmu civildienestā, esmu ierēdne, kandidāte vēl. Un sabiedrības veselības izglītība ir visnotaļ atbilstīga maniem tiešajiem darba pienākumiem, jo Zāļu drošuma nodaļa strādā arī ar iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu, lai cilvēki spētu atpazīt blaknes vai veselības notikumus, ko izraisa zāles, nevēlamus veselības notikumus, un arī par to ziņot. Tas ir arī darbs ar ārstiem, ar ekspertiem, kuri savukārt iedrošina pacientus ziņot par šādām blaknēm, un tās ir būtībā sabiedrības veselības izglītošanas programmas, kas ir tieši tas, ko es esmu apguvusi.
Tas, protams, ir privāts jautājums, uz to var arī neatbildēt. Bet, ņemot vērā visu Covid laiku un jūs ministres amatā un ņemot vērā pēdējos gadus un tiesāšanos, vai arī pašai nācies ķerties pie zālēm?
Ilze Viņķele: Vai nu tas manu senču radītais ģenētiskais komplekts vai, ej nu zin' Dieviņš vai nedieviņš, vai kuršu ķoniņu dieviņi mani ir patiešām svētījuši ar pagaidām ļoti labu veselību savam vecumam un īpaši bez miega traucējumiem, pat pie vislielākajiem stresiem.
Ir mana apzināta izvēle gulēt ļoti maz, šķiet, ka tā diena paiet… Tā var pavilkt dienu garāku... Saprotu, ka tas ir nepareizi un tā nedrīkst ieteikt, arī kā sabiedrības veselības speciāliste es nedrīkstētu ieteikt cilvēkiem gulēt četru piecu stundu miegu. Bet miega zāles un, paldies Dievam, ne antidepresanti nebija vajadzīgi, bet psihoterapija bija vajadzīga gan. Un to es nevis atzīstu – tas nav nekas tāds, kas būtu īpaši jāslēpj. Esmu ļoti pateicīga savai terapeitei, un tā man palīdzēja tikt no tās vietas, kurā nav pamata zem kājām, līdz brīdim, kad var sākt atsperties atkal.
(..)
"Domāju, ka es esmu laimīga ar to, ka mēs vienmēr esam auguši salīdzinoši tādā brīvā noskaņā," par savu ģimeni saka Ilze Viņķele.
Tomēr ir kāds stāsts no Atmodas gadiem. 1988. gada aprīlī trimdas izdevumā "Laiks" ir Ivara Žukovska raksts par to, kā varasiestādes pie Brīvības pieminekļa izrīkojās ļoti rupji. "Dakteris Vidiņš atbrauca uz Rīgu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš atbrauca kopā ar savu meitu Ilzi, tā ir sešpadsmitgadīga skolniece, viņi nolika ziedus pie pieminekļa apmēram pulksten 18.35, tad izspraucās cauri cilvēku pūlim uz Ļeņina un Raiņa ielas krustojumu, tur Vidiņu un Āboliņu saņēma miliči un brutāli ar varu izlaužot rokas, iebāza mikroautobusā un aizveda. Ilze bija paspējusi paņemt no tēva tīkliņu, kurā bija videokamera, un aizskrēja pa ielu, bet miliči viņu panāca, iebāza "Volgā" un apmēram divas stundas vadāja pa pilsētu, visvisādi draudot. Piedraudēja aizvest uz mazgadīgo noziedznieku koloniju, jo viņa, lūk, klīstot pa ielu. Piedraudēja, ka viņu vadās līdz vēlai naktij un tad aizvedīs uz Ķengaragu, kur esot daudz bandītu, tur viņu tad arī palaidīšot, tur viņu piekaušot un izvarošot, ja viņa neteikšot, kā Vidiņi ir atkļuvuši Rīgā no Rēzeknes. Pēc tādas vadāšanas ap pulksten 10.00 vakarā viņu aizveda uz milicijas iecirkni Ķengaragā, kur viņi ieveda istabā, kurā jau bija viņas tēvs."
Jūs šo visu pieredzējāt savām acīm.
Ilze Viņķele: Arī ar saviem matiem, var tā teikt. Patiesi, kā Žukovska kungs precīzi aprakstījis, tas stāsts, ka paps iedeva to videokameru, lai… vai tie bija miliči, vai tie bija VDK darbinieki, viņi, kā saka, apliecības nerādīja, to es jums nevarēšu komentēt… Un es biju laba skrējēja, gargabalniece, Rēzeknes arī kaut kāda pusčempione un es vienkārši skrēju prom cauri parkam, Vērmaņdārzam, un man šķita, ka es esmu atrāvusies. Līkumoju un man bija tas plāns doties pie tantes, papa māsas, kas dzīvoja Tērbatas ielā, un tad man šķita, ka esmu atrāvusies, gar Saktas puķu tirgu.
Tad tur brauca garām "Volga", un atvēra durvis, un tādi vīri izleca ārā. Un tas, ko es saku par savu spēju orientēties stresa situācijā, tad nebija nekādas apmācības ārkārtas gadījumiem, bet man šķita, ka pareizākais ir mēģināt pievērst cilvēku uzmanību, un es tai pavasarī vienkārši nogāzos uz ietves un sākusi šausmīgi kliegt. Tā, ka man pašai ausis aizkrita ciet, jo es cerēju, ka kāds varbūt pienāks. Man bija gari, kupli, skaisti mati, un tas ar netika smādēts, un patiešām mani ierāva tai "Volgā" iekšā.
Bet tas, ko es atceros, ka tās dusmas bija tik šausmīgas, man nebija bail nevienu brīdi, man likās, es viņiem varētu acis izskrāpēt. Viss šķita tik netaisnīgi, un patiešām braukāja un stāstīja, es vienkārši teicu, ka es ar viņiem vispār nerunāšu. Un kur ir mans kaps? Un tad, kad mūs aizveda uz to iecirkni, neatceros, kas tas bija par iecirkni, ne es arī Rīgu tik labi zināju. Es redzēju, ka tur ir paps un kā paps man atstāstīja, ka es esot kliegusi, ja viņš runās ar tiem miličiem, tad es atteikšos būt viņa meita. Nu tā ļoti dramatiski. Viņi man teica, lai es atdodu to videokameru, un es biju aptinusi to somu ap roku un teicu, tad viņi var raut ar visu roku nost. Vienu vārdu sakot, diezgan tā…
Tie, kas sagrāba, vai miliči, čekisti, viņi runāja latviešu valodā?
Ilze Viņķele: Latviski runāja.
Mūsu pašu bāleliņi…
Ilze Viņķele: Klausoties tagad un lasot kādreiz sociālos tīklos, piemēram, vērtējumus par to, ko krieviem būtu Krievijā tagad jādara, lai cīnītos pret Putina režīmu, man reizēm šķiet, ka es esmu dzīvojusi citā Latvijā padomju laikos. Jo
tas, ar kādu patosu cilvēki stāsta, ka pie mums gan ir bijis savādāk, un tad es domāju - Rēzeknē nebija citādāk, Rēzeknē bija tieši tāpat kā tagad Krievijā - neviens nerunāja, neviens neuzstājās, neviens neprotestēja, bija pietiekami pakļāvīgi varai. Un tas man šķiet tāda sevis maldināšana - mēģināt iestāstīt, ka mēs esam padomju laikos kā tauta kopumā šeit visi bijuši ārkārtīgi gatavi cīnīties pret okupāciju. Tikai kaut kā tas nebija redzams.
(..)
Covid laiks un rīcība tolaik. Trīs teikumos, ja būtu paškritiski jāpaskatās uz Covid gadu, kas būtu tas, kur jūs teiktu, ka tagad darītu savādāk.
Ilze Viņķele: Skolas netaisītu ciet, tas būtu… Mēģinātu pārliecināt kolēģus epidemiologus, vai darītu to kaut kā citādāk, jo tā ietekme, ko mēs redzam tieši uz bērniem un jauniešiem, un studentiem, to mēs vēl, es nezinu – kā, maksāsim bargu cenu.
Būtu daudz cietāka un nepiekāpīga nekavējoties jūgt kopā epidemioloģiskos pasākumus ar finansiālā atbalsta pasākumiem cilvēkiem, jo nu tas arī... Bet tas arī bija uzreiz skaidrs, tur bija ideoloģiskas atšķirības. Ja valdība ir pārsvarā no turīgiem cilvēkiem, kas var kaut vai gadu bunkurā dzīvot un nepieredzēt trūkumu, tad tā spēja būt empātiskiem un saprast, ka šis ir ļoti mazs cilvēku slānis Latvijā, kuri var tā izdzīvot. Ja mēs aizliedzam viņiem strādāt, mums ir varbūt pat dienu iepriekš jau jāspēj piedāvāt adekvātu finansiālu kompensāciju.
Un trešais… tos divus jau tad man bija skaidrība, ka vajag tā darīt un tur kaut kādu apsvērumu pēc ne tik aktīvi uzstāju. Un trešais, ko es mainītu ar šīs dienas informāciju, kas tobrīd nebija pieejama, protams, - par vakcīnu iepirkumu un uz kuru vakcīnu likt.
Covid stāstā apļa kompozīcija - bija pats sākums, un var teikt arī, ar ko tas viss jums beidzās ar stāšanos tiesas priekšā.
2023. gada 19. jūnija "Panorāmas" sižetā stāsts par to, ka tiek uzklausīts pēdējais liecinieks tiesvedībā, kurā par bezdarbību vakcīnu pasūtīšanā apsūdzēta bijusī veselības ministre. Kā pēdējais no lieciniekiem ierodas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Viņš tiesai norāda, ka līdz galam neizprot apsūdzību, jo Ilze Viņķele jau esot atbildējusi par savu darbību, zaudējot amatu.
2024. gada pavasarī Rīgas pilsētas tiesa pilnībā attaisno par valsts amatpersonas bezdarbībā apsūdzēto bijušo ministri Ilzi Viņķeli. Raugoties šo tiesvedības procesu un redzot premjeru Krišjāni Kariņu - vai šis ir tas gadījums, kuru es raidījuma ievadā minēju jūsu teikto, ka esat politikā pieredzējusī gļēvu vīrieša rīcību?
Ilze Viņķele: Šis ir viens no spilgtākajiem. Bet, runājot par apļveida kompozīciju, tā karma dara brīnumdarbus. Tā apļveida kompozīcija ir ne vien man, bet arī diviem šajā sižetā pieminētajiem varoņiem - Kariņam un Patmalniekam. Redzēs, kā viņiem abiem šī kompozīciju beigsies.
Skaidrs, ka tas, uz ko jūs tēlaini norādījāt, ir lidojumu stāsts. Kad pirmoreiz informācija parādījās par Kariņa lidojumiem, vai jūs pie sevis nodomājāt par bumerangu un kā tas dzīvē notiek? Vai bija tāda kā atriebības sajūta?
Ilze Viņķele: Nav. Brīžos, kad tāpat ir ļoti grūti, varu no pieredzes teikt, ka atriebības vai tāda dusmu uzturēšana atņem jau tāpat maz esošos spēkus. To lepnību var atļauties, manuprāt, tikai tad, ja tu esi salīdzinoši labā situācijā. Bet, dzirdot to stāstu par Kariņa lidojumiem, nu vienkārši… Tur ir tas, ka es jau teicu,
es zināju, bet arī… tu esi aizšauts, aizšauta tāda, vienalga, vista vai putns, varbūt kāds drusciņ cēlāks – aizšauta žubīte, teiksim tā. Nu ko es varu daudz kladzināt un teikt, un stāstīt cilvēkiem, kāds Krišjānis Kariņš kā cilvēks un kā politiķis patiesībā ir? Nu tas tā arī ir – kas klausīsies, tas tā diezgan nožēlojami izklausās. Bet pats fakts, un kādēļ Krišjānis Kariņš pieminēja, ka viņš nesaprot, kāpēc mani tiesā? Tāpēc, ka viņš ļoti labi apzinājās, ka es varēju liecināt citādi. Es varēju darīt tā, kā viņš ir darījis visas savas politiskās karjeras laikā – tu pastājies malā un pasaki pag, pag, es taču neko nezinu.
Nu kā – valsts sekretārs, Perevoščikovs, vienalga, Svens Henkuzens, Jānis Citskovskis. Sauciet, ņemiet katalogu un sauciet visus, kas ir bijuši vainīgi kopā ar šo cilvēku strādājot, kur beigās izrādās, ka viņš vakar piedzimis un pēkšņi netīšām šeit piedalījies. Un tā ir cilvēka izvēle – vai tu met zem tanka tos, kuri ar tevi tai smagajā brīdī bijuši. Un, iespējams, ja es būtu liecinājusi citādāk un domājusi, ka es tagad sākšu novelt vainu uz valsts sekretāru vai saviem kolēģiem, iespējams, es nebūtu apsūdzēta. Bet vai es varētu pati ar sevi pēc tam dzīvot, visdrīzāk nē.
Vēl pavisam īsi – ja jūs kādreiz rakstīsiet savus politiskos memuārus, tajos noteikti būs arī epizodes par Krišjāni Kariņu un jūsu sadarbību kā starp premjeru un ministri. Vai ir tāda viena spilgta epizode, par kuru jūs šodien arī ar mums varētu padalīties, kas varbūt raksturo vispār jūsu attiecības, kādas Covid laikā bija, kas varbūt vēl nav publiski izskanējusi?
Ilze Viņķele: Jā, ir vistrakākais Covid laiks, trūkst masku. NMPD Liene Cipule ir atnākusi uz ministriju un pateikusi, ka viņa netiek galā ar to pienākumu un nevar sagādāt rezerves Latvijas slimnīcām. Un Edgars Labsvīrs uzņemas tādu kā pašnāvniecisku misiju mēģināt sadzenāt pa pasauli maskas. Mēs nolemjam, ka ar maskām apgādās arī privāti praktizējošos ārstus, jo šajā gadījumā nav jāšķiro, bet, protams, ka vispirms slimnīcas. Un Krišjānis Kariņš arī klapato par to, lai viņa kundzei būtu maskas viņas privātpraksē. Un NVD nevedās tik ātri, jo nevar tās maskas atmuitot, tur trūkst kaut kādi sertifikāti un vēl kaut ko. Un tad viņš katru dienu, mums katru dienu pusi dienas kopā ir sapulces, tad vēl vakarā tādā mazā formātā vai nu mēs divatā, vai ar to pašu Citskovska kungu kopā pārrunājam katru dienu dienas aktualitātes. Un viņš man visu laiku prasa, kur tās maskas, kur tās maskas, nu kad tai sievai tās maskas…
Kariņš prasa…?
Ilze Viņķele: Kariņš prasa. Un tad mums ir kārtējā sapulce no rīta, jo mēs strādājām klātienē Veselības ministrijā, faktiski neizgājām no turienes tas kodols, kas mēs bijām kādi astoņi cilvēki un zvana premjers un balss trīc un saka: mana sieva atkal ir zvanījusi uz NVD un viņai nav varēts iedot maskas. Un tad …. kādēļ - patiešām tā, ka tagad tā balss trīc dusmās, viņš knapi var parunāt… “Un tad man ir tev jautājums, kādēļ es esmu premjers, ja es pat to nevaru nokārtot”. Uz ko es atbildēju - uz šo jautājumu tu vari atbildēt sev tikai pats. Un kāds ir tavs priekšlikums? Vai tu gribētu, lai mēs uztaisām NVD vienu nodaļu vai kādu speciālu cilvēku, kas apkalpos tavas kundzes privātpraksi?
Tā kā tas ir viens, manuprāt, piemērs, kas atspoguļo, kur kurš stāv un tās vērtību sistēmas. Es saprotu - ģimene ir ļoti svarīga, un ir skaidrs, ka arī mediķiem Covid laikā ir jārūpējas arī par savu drošību. Bet, mīļie draugi, tie mērogi…
Sarunu beigsim ar šo Covid stāstu, bet beigsim uz tādas muzikālas nots. 8. maijā notiek karantīnas disko. Bet arī pats šis disko ar skandāla pieskaņu, jo tajā izskan viena dziesma ar burtu f, sabiedriskajā radio nevarēsim to dziesmu atskaņot, tāpat kā nevarēsim parādīt tur to pirkstu, ko jūs tur parādījāt, jo arī tad mēs tādā pašā skandālā iekļūtu kā jūs toreiz.
Ilze Viņķele: Bet jūs nevarat to pirkstu parādīt, jums būtu speciāli jātaisa stopkadrs. Tādēļ, ka tas pirksts bija kā zibsnis, meitene Sofija Takere, es iesaku, tā dziesma brīnišķīga. Viņa dziedāja par to, kā, es domāju, jutās visa pasaule tai brīdī, tai covidā.
Bet turpmāk, es domāju, man ir baigā mācība, ja iet uz dejām, lai kādu neaizvainotu, ir jāvelk dūraiņi. -
Vistrakākais šodien ir atrast to dzīvi, kas tev dod prieku un sagādā gandarījumu – man tas vienmēr ir bijis darbs, saka leģendāro "Likteņa līdumnieku" režisore Virdžīnija Lejiņa. Kāpēc tagad pamestajai Nārbuļu mājai nespēj bez asarām braukt garām, kā pie Uzvaras pieminekļa slepus filmēja klavieres, kāpēc vērts uz sevi paskatīties ar govs acīm un kādu grāmatu vajadzētu izlasīt katram politiķim, saruna ar Virdžīniju Lejiņu Laikmeta krustpunktā.
“Viņas lielas trumpis ir tas, ka viņa tic aktieriem. Mēs ar Ingu Alsiņu „Likteņa līdumniekos” nospēlējām tēlus no jaunības līdz sirmam vecumam. Svarīgi ir ticēt aktierim un iedot viņam spārnus.” Tā par mūsu raidījuma viešņu ir teicis aktieris Intars Rešetins-Pētersons. Latvijas Televīzijas seriālā „Likteņa līdumnieki” viņš bija Edgars Nārbulis. Viņa brālis Ūve, aktieris Ainārs Ančevskis teikto papildina ar šādu raksturojumu: “Viņa ir ļoti štengra un precīzi zina ko grib.”
No šiem citātiem jums jau būs nojausma, ka tiekamies ar režisori Virdžīniju Lejiņu, kuras radītie „Likteņa līdumnieki” pamatoti tiek saukti par visu laiku skatītāko un vērienīgāko televīzijas seriālu Latvijā. Bet Džīnai, kā viņu pazīst kolēģi un draugi, ir krietna virkne arī citu darbu, kuri ierindojami izcilību sarakstā.
Lai jau pašā sākumā samulsinātu intervējamo un “izsistu no sliedēm”, kā to mēdz darīt režisori ar aktieriem, nolasīšu dzejoli. Tas ir Virdžīnijas dzejolis, rakstīts 12 gadu vecumā:
Es nebūt nevienam nepārmetu,
Jo avots ciešanām es esmu pats.
Ar pacietību savas sāpes nesu.
Jo sāpes dalītas ir divkāršas.
Kā 12 gadus vecs bērns var uzrakstīt šādu dzejoli? Tur jau ir dzīves sāpes pieredzētas, vai daudz grāmatas lasītas, vai vienkārši jau 12 gados jūs bijāt mazs cilvēks ar lielām domām?
Virdžīnija Lejiņa: Man bija tā, ka 12 gadu vecumā es biju neprātīgi iemīlējusies savā klasesbiedrā…
Tā bija mīlestības dzeja?
Virdžīnija Lejiņa: Ne gluži, bet daļēji, bet katrā ziņā tas mani iedvesmoja radošam darbam un es tiešām ļoti daudz lasīju, es biju izlasījusi gandrīz visu latviešu dzeju un visus romānus. Visu, kas bija mājās, es biju visu „apēdusi” pilnīgi. Nu jā, tad es no kaut kā inspirējoties, vairs neatceros tieši no Aspazijas vai vēl kāda, es rakstīju dzeju, iesāku divus romānus. Protams, man apnika un beigās rakstīju, varbūt kādreiz turpināsies... Tā viņi, protams, nav turpinājušies, nu jā, tas ir tāds smieklīgi interesants laiks.
Džīna par rakstīšanu un dzejošanu es vaicāju tādēļ, ka no neoficiāliem avotiem, kā mēs žurnālistikā sakām, tieši dienu pirms mūsu sarunas uzzināju, ka Virdžīnija Lejiņa ir liela notikuma priekšā, tuvojas pašas sarakstītas grāmatas iznākšana. Un tās pirmajā lappusē būs Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums.”
Par ko būs darbs? Man tie avoti minēja, ka velkot uz tādu sieviešu romānu, bet ar ļoti pamatīgu, dziļu domu. Vai taisnība maniem avotiem?
Virdžīnija Lejiņa: Nu vienīgais, ko es varu teikt, ka es nevaru apgalvot to romāna nākotni, jo tas viss tikai ir attiecību sākums ar izdevniecību.
Bet darbs ir padarīts?
Virdžīnija Lejiņa: Jā. Mana traģēdija ir tā, ka es nevaru likties mierā. Mana stihija, protams, būtu filmēšana, bet ja nav iespēju, man kaut ko jādara. Nu kas pieejams, vienīgais – rakstāmais. Lai gan, ja atsaucamies uz pašu sākumu, ko mēs runājām, es iestājos Filoloģijas fakultātē, es jau tikai par literatūru domāju. Neko citu. Bet sāku strādāt televīzijā, kad es biju trešā kursā, un tad es aizrāvos, protams, ar televīziju un nepabeidzu universitāti.
Bet tas darbs, Marģera Zariņa citāts pirmajā lappusē, uz ko tas mudina?
Virdžīnija Lejiņa: Skaidrs, ka tas ir sieviešu romāns, kādu gan es varētu uzrakstīt, faktiski jau par cilvēka… Es domāju, vistrakākais šodien ir atrast to dzīvi, kas tev dod prieku un sagādā gandarījumu. Mēs visi meklējam. Laimīgs tas, kuram var būt tāda profesija kā man. Brīnišķīgi, visu mūžu man nekas nebija cits jāmeklē, jo man visu laiku bija,
principā man liekas, ka atrast pašam sevi – tā varētu teikt. Atrast pašam sevi un tad, kad tu atrodi sevi, tad viss nostājas vietā. Tā nu tā varētu īsi pateikt.
(..)
Kādā nesenā intervijā lasīju šādus jūsu vārdus: "Komunisma ideja arī nebija slikta, to samaitāja izpildījums. Es neteiktu, ka tagad demokrātiju realizē labākajā veidā, bet to publiski paust ir ļoti nepopulāri. Man ļoti sāp sirds par to, ka pašlaik absolūti nekritiski pieņem visu, kas plūst no lielās pasaules, uzskatot to par kādu etalonu. Publiskajā telpā trūkst personību, kas saprot lietas un saka, ko domā, jo cilvēki baidās runāt, bet tieši tāpēc, ka cilvēki nesaka, ko domā, veidojas nepareiza sabiedriskā doma."
Kas ir tas, kas jums liekas, par ko vajadzētu runāt, vai par ko maz runā, vai kas tiek noklusēts?
Virdžīnija Lejiņa: Es domāju, ka pamatā jau tā demokrātijas ideja arī tiek pārprasta, jo es gribētu saprast, ko uzskata par demokrātiju - vai visatļautība? Tomēr tagad ne pret ko it kā nevar iebilst, jo tūlīt jau tev saka – demokrātija. Es viņu savādāk izprotu. Man liekas, ka ir kaut kā dīvaini… Es tagad braucu vilcienā lasīju, ir tāda brīnišķīga grāmatu, tāds Nučo Ordine ir sarakstījis “Nelietderīgā lietderīgums”. Man liekas, ka to vajadzētu izlasīt katram Saeimas loceklim un valdības loceklim. Es cenšos, cik vien var, protams, smieties par to, ko es nevaru labot un kas liekas absurdi, bet cik ilgi tu smiesies, kaut kādā brīdī tomēr paliek skumji. Un
īpaši mani uztrauc tas, ka nekādā vērtē nav cilvēka paša godaprāts, ja tā varētu teikt. Vairāk ir norādījumi, instrukcijas, ierobežojumi. Neuzticas cilvēkam, pieņemsim, tu esi priekšnieks - dari! Tāpēc tu esi ielikts, lai pats zinātu, kas jādara, kā jāvada un tā tālāk. Ja viss notiek pēc priekšrakstiem, instrukcijām, tad jau faktiski jāsaka - tas mākslīgais intelekts pilnā sparā rit.
Un beigās tu klausies - tas, kas tagad gan ar šito dzelzceļu notiek. Simts piemērus var minēt, kur nesaproti, kā tāds absurds vispār varēja notikt. Man žēl, man ir ļoti žēl … mums būtu visas iespējas uzbūvēt brīnišķīgu valsti. Kur ir tie cilvēki, kas pielaiž kļūdas un kāpēc viņiem par to nav jāatbild? Tas ir diezgan skumji.
(..)
Ar šī brīža acīm vērojot, kā tagad redzam televīzijas seriālus - ļoti daudz montāžas, fragmenti, 1977. gadā veidotā televīzijas iestudējumā redzam vēl tā laika tehniskās iespējas, ka faktiski bija jāizveido epizode tāda, ka viņa tiek filmēta vienā garumā, kas varbūt bieži vien vēl sarežģītāk nekā pa fragmentiem.
Virdžīnija Lejiņa: Daudz sarežģītāk, starp citu. Es ienācu televīzijā, kad vēl kaut kādus pirmos gadus bija tāda diskusija sabiedrībā un presē - vai televīzijā ir māksla vai nav.
Nu tas arī tajā Silvijas Radzobes rakstā izskan, ka daži varbūt pavīpsnā par to televīzijas teātri tolaik.
Virdžīnija Lejiņa: Bet tagad pat nestrīdas, skaidrs, ka nav. Bet tolaik viņa bija. Te var redzēt, bija veselus mākslinieku cehs, kādas dekorācijas taisīja, tērpus, visas gaismas.
Man šausmīgi patīk tā sajūta, tu ieej tukšā studijā: sākas jauns darbs, ir tukša studija, sākas ar uzbūvi, atnes dekorāciju, tad atnāk gaismotājs, saliek gaismas, atnāk operatori. Un tā viņš pamazām, pamazām viņš iegūst to savu… Kaut kāda milzīga burvība visā tajā bija, un tā bija tiešām māksla uztaisīt dekorāciju nevis tā, kā tagad ieiet, teiksim, īstā dzīvoklī, bet uztaisīt tādu dekorāciju, lai izskatās īsti, bet arī, teiksim, tāda abstraktā dekorācija arī bija ļoti interesanta.
Meklējumu bija ļoti daudz.
Džīna, Tu saki, ka tolaik tā bija, tā bija burvība un kā spēja pārveidot uzņemšanas paviljonu, bet no publikācijas presē un tas būs 78. gads, žurnāls "Liesma", es noprotu, ka arī tolaik bija tie apstākļi, gan filmēšanas grafiks, cik bija dots vienam režisoram, gan tehniskās iespējas bija salīdzinoši spiedīgas, vai tas temps bija milzīgs, kad bija jāpaspēj darbs veidot.
Virdžīnija Lejiņa: Tā ir, bet tas ārkārtīgi iemācīja defektu pārvērst par efektu. Jo es vienmēr teicu: kinostudijā strādāt ir pēdējā izlaidība. Tur trīs dienas gaidi tādu gaismu, tad vēl kaut ko. Toreiz jau bija tā, ka, teiksim, man ir studija, rēķinājās ar to, ka aktieriem beidzas mēģinājums, tātad viņi var no trijiem līdz pieciem, pussešiem. Tad mūsu redakcijai bija laiks iedots. Nu jā, tev jāspēj tajā laikā izdarīt to, kas tev ir jāizdara. Nav variantu vienkārši.
(..)
Seriāls "Likteņa līdumnieki" man ir īpašs, ne tikai tādēļ, ka es esmu redzējis visas sērijas, bet arī tādēļ, ka Nārbuļu māja ir trīs četri kilometri pāri mežam blakus manai lauku mājai un Madonas novada Liezēres pagasts ir arī manu senču pagasts, un vai ik nedēļu es šobrīd braucu garām Nārbuļu mājai. Mājai, kur daudzas epizodes arī seriāla tapšanā tika filmētas.
Kā sākās Tavs stāsts ar "Likteņa līdumniekiem", kā radās doma ķerties pie šī pamatīgā darba?
Virdžīnija Lejiņa: Tai laikā ļoti daudz rādīja kinostudijas filmas, toreiz tā bija "Lauku Avīze", ar '" Lauku Avīzes" atbalstu. Un es uz ielas satika Evu Mārtužu un teicu, kāpēc nevarētu viņa atbalstīt arī kādu televīzijas filmu. Viņa teica, ka viņa parunās ar vadību. Bet man bija ideja… tajos pašos 12 slavenajos gados es izlasīju, mums mājās bija tāda Jāņa Sārta grāmata "Kur strauti runā", man ārprātīgi patika, mani jau tas nosaukums fascinēja. Tas bija stāsts par 20. gadu beigām Latvijas laukos, par to, kā pēc visiem kariem un Brīvības cīņām sāka uzplaukt lauku dzīve. Kā viņš rakstīja, ka brauc pa ceļu, visur redz spāres ceļam. Man ļoti, ļoti tas darbs patika, tur bija laba dramaturģija, un es gribēju to taisīt.
Un "Lauku Avīze" toreiz viņi piekrita atbalstīt, bet viņi gribēja savu. Un ieteica Kaijaku [Vladimiru]. Tā kā man nekāda lielā izvēle nebija, vienīgais noteikums, kas man bija, kad izlasīju, ka tur lielā mērā ir viss centrēts uz to ģimeni un uz to, kas apkārt. Es gribēju, lai būtu visa tā laika panorāma.
Bet daļēji jums tas izdevās. Pat lielā mērā.
Virdžīnija Lejiņa: Pilnīgi noteikti, jo bez tā es arī nemaz nebūtu filmējusi, jo man liekas, ka tieši tā vērtība ir tāda, ka mēs redzam, kāda ir pasaule, un tad arī tā dzīve lokāli pavisam savādāk skan. Un mēs neviens jau nevaram dzīvot ārpus tā, kas notiek pasaulē.
Minēju, ka dzīvoju pāris kilometrus no šīs Nārbuļu mājas, no filmēšanas vietas, un man ir žēl noskatīties, kā šī māja iet postā, it īpaši pēdējos gados. Sižetā izskanēja, ka ir doma par kādu muzeju - nekas no tā nav realizējies, tik vien kā - un tas ir jauki, ka viņš kā tautas muzejs, cilvēki tur brauc, jauni un veci, arī tādi, kuri vēl nebija dzimuši, kad seriālu filmēja. Bet Nārbuļi iet postā, un šīs garās nezāles latvāņi jau ir pienākušas pie Nārbuļu sliekšņa.
Virdžīnija Lejiņa: Jā, es saku, ka es tur nespēju garām braukt, man jāraud ir. Un tā bija tāda dīvaina… Mēs rakstījām epizodi, kur aizsita logus, kur Mirga pamet to māju. Un kaut kā iznāca, ka dzīvē tas pats ar to māju notika. Tā kā mājai arī ir tāpat kā cilvēkam – savs mūžs. Viss ir tik relatīvi. Kad filmējām, man likās tas kalns tāds liels, tagad paskatos, kad nojauca to šķūni un klēti, viss viņš pazaudēja tādu…
Tur jau viss sāk arī aizaugt, ar krūmiem, brikšņiem. Zinu, ka jūsu kolēģei Dainai Dumpei ir bijusi doma sapulcināt "Likteņa līdumnieku" ļaudis atkal kopā un satikties, bet es arī saprotu, ka tā īsti atsaucība nav no šo māju īpašniekiem vai saimniekiem, ne viņi kaut ko tagad dara, ne viņi īpaši grib, lai kaut kas tur notiktu.
Virdžīnija Lejiņa: Jā, tā bija, tad kad viņi pārtvēra, tad viņi pirmo tur nocirta mežu un laikam ar to arī interese beidzās. Nezinu, ir grūti pieņemt to, ka nekas nestāv uz vietas, viss nāk un aiziet tālumā, tā tas ir.
Bet Džīna, es saprotu vienus krietnus gadus pēc seriāla tapšanas turpat burtiski pāri ceļam bija arī jūsu un Jāņa [rakstnieks Jānis Lejiņš] lauku māja.
Virdžīnija Lejiņa: Jā, toreiz viņa bija pagasta īpašumā, mēs viņu privatizējām, bet es nespēju tur dzīvot.
Jo katru dienu bija jāskatās uz Nārbuļiem...
Virdžīnija Lejiņa: Jā, es vienkārši nevarēju, tas bija pāri maniem spēkiem, jo es katru darbu neuztveru kā darbu. Es tajā ielieku visu sirdi. Priekš manis tas ir dzīvs, priekš manis tā nav filma, tie ir dzīvu cilvēku mūži, mājas, tas ir kā pa dzīvu miesu…
(..)
Raidījumā izskanēja tikai maza daļa no tiem darbiem, kas gadu garumā ir veikti. Tas, ko es ik pa brīdim saklausu sarunā, ka Džīna saka, ka viņa ir gatava turpināt radīt un darīt. Bet mēs dzīvojam tādā laikā, kad bez tās naudas nekur. Kad ir šie konkursi un ir liela iespēja tur arī netikt pa tām durvīm iekšā. Un tas ir tas, ko es šeit, studijā, sajūtu gaisā. Džīna būtu gatava darīt un filmēt, ja vien būtu iespēja, ja vien televīzijā aicinātu.
Virdžīnija Lejiņa: Jā, nu neizskatās, ka viņi ilgojas pēc manis.
Varbūt cerība, ka jaunais medijs, varbūt tur būs ļaudis, kas palūkosies un novērtēs, ko Virdžīnija Lejiņa līdz šim ir darījusi.
Virdžīnija Lejiņa: Negribu sev dot lieku cerību, bet es tāpat kārpos un kaut ko daru. Man gribētos nobeigt ar vienu tautasdziesmas rindiņu, kāpēc man liekās, ka mums ir ļoti svarīgi pievērsties savai vēsturei, jo tikai tie cilvēki, kas zina, kas viņiem aiz muguras ir, viņiem ir spēks iet uz priekšu. Tā kā naudas ir maz, es uzskatu, ka nevajag niekoties, vajag tiešām ķerties pie pamatīgām tēmām, jo vēsture mums ir tik bagāta un tik maz apzināta. Lai būtu tāda laba pašapziņa, es citēšu tautasdziesmu: "Ne mušiņas bērniņš biju,/ Pieniņā nenoslīku,/ Lielu ļaužu, gudra tēva,/ No diženas māmuliņas."
Vai nav skaisti - ne mušiņas bērniņš biju. -
Tā bija Krievijas specdienestu operācija ar mērķi diskreditēt Latviju, un apmelotāji un izpildītāji ir noskaidroti – tā jurists, ekspolitiķis Mareks Segliņš saka par Jāņa Ādamsona savulaik raisīto pedofilijas skandālu. Par nokļūšanu Tautas partijā, par amatpersonu slepkavību izmeklēšanu divtūkstošajos un arī par latviešu glābšanu no Kubas režīma – saruna ar Mareku Segliņu Laikmeta krustpunktā.
Mēs ik pa brīdim aicinām uz raidījumu ļaudis, kas reiz bijuši mediju un ikdienas ziņu degpunktā, viņu vārds izskanēja gluži vai katru vakaru "Panorāmā" vai radio ziņu izlaidumos, bija redzams interneta portālos. Un tad jau krietnu laiku par šiem cilvēkiem vairs nekas daudz nav dzirdēts. No lielās politikas un sabiedrības uzmanības viņi ir prom. Un tāds ir arī mūsu šī raidījuma viesa stāsts.
Par iekšlietu ministru viņš kļuva vien 29 gadu vecumā. Pirms politikas strādāja Liepājas prokuratūrā, toreiz, 90. gadu vidū, alga bijusi 60 lati un džinsiem naudu esot krājis divus mēnešus. Bet laikā, kad viņš ieņēma ministra amatu, Latvija piedzīvoja ļoti trauksmainus laikus kriminālajā pasaulē – nogalināts tiesnesis, sprādziens universālveikalā "Centrs", vairāku uzņēmēju slepkavības, nošautas valsts amatpersonas un arī sākās pirmās lielās problēmas ar austrumu robežas izbūvi. Tās bija 90. gadu beigās un 2000. gadu sākums, tas bija laiks, kad politikā caur Tautas partiju ienāca jaunais jurists no Kurzemes Mareks Segliņš. Viņa dzimtā puse ir Aizpute un kad tur pusaudža gados sāka strādāt par santehniķa palīgu un tīrīja no rūsas caurules, diez vai sapņoja par nokļūšanu pie neatkarīgās Latvijas ministra galda.
Ko šodien dara cilvēks, kas reiz bija ministrs, kas bija reiz ietekmīgas partijas vadītājs, kas bija mediju un sabiedrības uzmanības lokā un nu jau daudzus gadus vairs nav ziņu starmešos?
Mareks Segliņš: Mareks Segliņš dzīvo pavisam vienkāršu, parastu Latvijas Republikas pilsoņa dzīvi. Marekam Segliņam ir ģimene - sieva, ir divi bērni, suns, ir jāpļauj zāle pie mājas. Manuprāt dzīvoju tādu foršu, mierīgu, prātīgu dzīvi. Man patīk.
Ir politiķi, kuri pēc savām aktīvajām gaitām gluži vai sabrūk gan psiholoģiski, gan fiziski. Viņi bija pieraduši pie sava statusa, ietekmes, pie savām karjeras trepēm, tad vienā dienā tava partija zaudē vēlēšanās un tev ir jāatgriežas no Vecrīgas kabinetiem ikdienā. Kāda jums bija šī pāreja uz tā saucamo normāla cilvēka dzīvi?
Mareks Segliņš: Jā, pārmaiņas tajā brīdī tiešām notiek lielas, lai arī esot aktīvajā politikā, vienmēr apzinājos, ka pienāks diena, kad neievēlēs. Atceros pat tādu ikonu kā Anatoliju Gorbunovu vienās vēlēšanās vairs neievēlēja un smejoties tad saviem draugiem un savai sievai es teicu - nu, ja Gorbunovu pat kādreiz neievēlē, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visus kādreiz neievēlēs.
Un šā vai tā, kad tā diena pienāk, tas telefons vairs tik bieži nezvana, protams, izrādās, ka daļa cilvēku zvanīja tikai tādēļ, ka tu biji amatā, kuri pazūd uz visiem laikiem. Tās pārmaiņas ir lielas, un es neticu, ja kāds saka, ka viņš viņas nepamana, it sevišķi, ja ir strādāts valdībā, pārmaiņas ir lielas un vajag laiku, lai adaptētos jaunajā situācijā.
Pirms sarunas palūkojos arhīvos, kāds ir bijis jūsu politiķa reitings 2002. gada ministru reitingu tabulā. Tur pirmajās vietās ir Karina Pētersone, Ģirts Valdis Kristovskis, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, bet piektajā vietā Mareks Segliņš un tikai tad Anatolijs Gorbunovs. Kas politiķi var strauji pacelt šajos reitingos un viņi iegūst sabiedrības uzticību un kas tikpat strauji var nogremdēt?
Mareks Segliņš: Politiķis nežēlastībā krist un pa reitinga kāpnēm krist var ļoti strauji, un tur var pietikt ar vienu kļūdu. Ar kādu neveiksmīgi pateiktu teikumu, ar nevietā kaut ko neprecīzi nokomentētu, nu vai arī ar kādu rīcību, un - kas arī ir fakts - agri vai vēlu apnīk. Ļoti reti ir kāds politiķis, kurš noturas gadu desmitiem. Kā mums dzīvē apnīk ēst vienu un to pašu ēdienu vai braukt ar vienu un to pašu automašīnu, tāpat arī tie cilvēki, kuri televīzijā uzrunā sabiedrību, ar laiku apnīk.
Es domāju, ka daudzējādā ziņā arī ir tāds svārsts… Kā Amerikā, mēs zinām, tad ir demokrāti pie varas, tad republikāņi, tāpat arī šeit, Latvijā, cilvēkiem. Kādā brīdī tu vari apnikt, un tad tev ir jāiet prom. Bet ne tikai apnikšana, gadās arī, ka politiķi kļūdās. Man pašam kādreiz ir gadījusies kāda kļūda, pasaki neveiksmīgi, vakarā pats saproti, ka kļūdījies, paskaties televizoru, jā, šitā gan nevajadzēja pateikt. Ja tā pavisam kļūdās, tas var būt arī liktenīgi. Ir politiķi, kuriem ir viens neveiksmīgs teikums sabojājis karjeru. Tik traki laikam man negadījās, bet man bija neveiksmes, ko pats pēc tam esmu pārdzīvojis un domājis, ka šādi nevajadzēja runāt un rīkoties, tā gan ir bijis.
Cik aktīvi jūs šobrīd sekojot ziņām, varbūt vakarā televīzijā vai interneta portālos, lasot par kādiem valdības lēmumiem jūs paburkšķat – “nē, manā laikā gan tā nebija, kā var šitā strādāt”.
Mareks Segliņš: Protams, ka paburkšķu, cenšos valdīties, jo es ļoti labi zina, ka kritizēt ir vieglāk, nekā izdarīt. Darīt ir grūtāk, nekā par to runāt. Bet tas, ka ir lietas, kas mani neapmierina, ka man liekas, nu kā tad tā. Nevis es domāju, ka manā laikā bija labāk, arī mums bija savas kļūdas un arī par mums burkšķēja un bija neapmierināti. Bet es kā Latvijas Republikas iedzīvotājs, pilsonis, protams, ne ar visu esmu apmierināts, un ir lietas, kas manī raisa neizpratni. Es to apspriežu ar saviem vecākiem, saviem draugiem, savā ģimenes lokā. Protams, ir lietas, ko es nesaprotu, man nav saprotams.
Miniet vienu.
Mareks Segliņš: Nu kā var iesākt lielu dzelzceļa projektu Rīga - Berlīne? Izrādās, īsti bez projekta palaist viņu. Izrādās, īsti bez sapratnes, cik tas maksās, bez sapratnes, cik tad īsti būs naudas, tādu projektu iesākt. Tas ir kā sākt celt māju, izrakt bedri, ieliet pamatus, un tad viss apstājās, jo izrādās, ka nebija naudas. Bet vai tad mēs uzskatītu par prātīgu to cilvēku, kas šādi izdarītu - ielietu pamatus un pēc tam sēdētu pie tiem pamatiem, bet naudas vairāk nav, tas ir viss un nekad viņa nav bijusi, tā nauda. Un ar šo dzelzceļu, manuprāt, ir izdarīts tieši tā.
Teiksim, es pat īsti nesaprotu, kur tad arī uzceltu to dzelzceļu, kur ņemt tos cilvēkus, kas katru dienu ar to vilcienu uz Berlīni brauktu. Uz Berlīni mums ir divreiz dienā avioreiss, uz Berlīni var ar mašīnu aizbraukt 12 stundās. Kāds tas plāns, kur radīsies tie simtiem cilvēku, kas katru dienu, vai tūkstoši brauks ar vilcienu? Nu labi, pieņemsim, ka katrs latvietis uzskatīs par vajadzību uz Berlīni aizbraukt ar vilcienu.
Bet nu tas, kas ir noticis ar finansēm, kas ir jāklausās, ka tagad īsti nav skaidrības, ne cik maksās, ne kur ņemsim naudu, nu man liekas tas ir diezgan šausmīgi, kā var tik bezatbildīgi palaist tik lielu projektu.
(..)
Kā jūs nokļuvāt Tautas partijā, kura toreiz bija ļoti populāra?
Mareks Segliņš: Strādāju advokātu birojā, kur viens no klientiem bija ļoti zināms arhitekts un būvnieks Uldis Pīlēns. Uldis Pīlēns bija tieši mans klients, man bija jāraksta visi juridiskie dokumenti, kas bija vajadzīgi Uldim Pīlēnam kā biznesmenim. Statūti, biznesa plāni, līgumi. Un, protams, mēs sapazināmies. Tā kā Uldis Pīlēns bija saistīts ar Tautas partiju un viens no Tautas partijas dibinātājiem, tad viņš mani uzrunāja, vai es kā jauns jurists negribētu pamēģināt savus spēkus politikā.
Uldis Pīlēns bija tas cilvēks, kas mani iedrošināja, pakūdīja, un viņš bija tas cilvēks, kas mani atveda uz Rīgu, uz Tautas partijas pirmajām sanāksmēm. Viņš mani uzmundrināja, iedrošināja. Pateicoties Uldim Pīlēnam, es nonācu politikā. Tad piedalījos vēlēšanās un mani ievēlēja. Man pašam toreiz par diezgan lielu brīnumu, jo man šķita, es neesmu pazīstams. Varbūt tas arī palīdzēja.
Un jūs ne vien ievēlēja, jums piedāvā kļūt arī par valdības locekli, ieņemt iekšlietu ministra amatu. Jums tolaik ir 29 gadi. Nebija tāda nedrošība nedaudz? Tolaik jūs bijāt jaunākais ministrs, vēsturē jaunākais iekšlietu ministrs.
Mareks Segliņš: Bija ļoti liela nedrošība, ļoti liels uztraukums, un es ļoti labi atceros, ka pirmo dienu bija jāiet uz darbu kā iekšlietu ministram, man reāli trīcēja ceļi.
Bet jums ir priekšā bija visi tie lielie grandi. Aloizs Blonskis, ģenerālis, visi…
Mareks Segliņš: Jā, viņus visus biju redzējis tikai televīzijā…
Kā viņi jūs uzņēma?
Mareks Segliņš: Bija visādi, bija āķīgi jautājumi. Bija, kur es sapratu, ka mēģina pierādīt, ka es neko nesaprotu, bet ātri vien tikām ar šīm situācijām galā, un jāsaka, ka ātri vien pat kļuvām par labiem domubiedriem ar visiem ģenerāļiem. Ja ne pat par draugiem. Diezgan ātri, jo centos daudz mācīties, daudz apgūt, neizlikties, ka zinu to, ko nezinu, nebāzties visur ar saviem padomiem. Es sapratu, ka man ir daudz jāmācās, ļoti cītīgi to arī darīju, ļoti daudz lasīju. Nu tā bija ļoti liela pieredze, man bija 29 gadi, tu nokļūsti pie visiem šiem vecajiem vilkiem, ģenerāļiem, tur nepazust un kaut kā izdzīvot, bija ko padomāt citreiz naktī.
(..)
Ja pieminam Jāni Ādamsonu, tad 2000. gadā saistībā ar viņu droši vien arī jums ir jāpiedzīvo pirmais lielākais politiķa rūdījums. To sauc arī par vienu no netīrākajām politiskajām kampaņām vai skandāliem. Ādamsons apvaino virkni savu politisko oponentu pedofilijā un dažādos citos noziegumos, un viņš min arī jūsu vārdu. Protams, Ādamsonam pēc tam jāstājas tiesas priekšā un jāatbild par saviem vārdiem. Mēs arī zinām, šobrīd viņš tiek apsūdzēts un tiesāts par spiegošanu Krievijas labā. Bet 2000. gadā šis skandāls izskan plaši, un dienā, kad Ādamsons nosauca jūsu vārdu saistībā ar pedofiliju, jūs esat atkal vizītē uz austrumu robežas.
Tagad jau ar laika distanci, vai šo var saukt par vienu no netīrākajām epizodēm jaunāko laiku Latvijas politikā?
Mareks Segliņš: Sevišķi patīkami nebija, mana sieva toreiz bija stāvoklī. Mēs bijām tikko precējušies, un, protams, kad šāda informācija parādījās, bija, maigi sakot, ļoti, ļoti nepatīkama.
Ko pa detaļām, bet mēs visu noskaidrojām, visu izpētījām, kur kājas aug. Ļoti vienkārši bija, es jau nebiju toreiz mērķis, mani piesauca Ādamsons klāt, tā viņš izdomāja, vai aiz greizsirdības, ka es biju jauns iekšlietu ministrs un man bija labi reitingi tobrīd, nezinu. Tur tie mērķi bija citi, mērķēts bija uz citiem cilvēkiem.
Un tā bija Krievijas specdienestu īstenotā operācija, lai diskreditētu Latviju, Latvijas valdību tajā laikā, kad mēs centāmies tiekties uz Eiropas Savienību, uz NATO. Tāds bija ļoti vienkāršs mērķis, apmēram pastāstīt, paskatieties, ko jūs tur Eiropas Savienībā taisāties uzņemt, tur visa valdība, nezinu, pedofili, vai kas.
Tika atsūtīti cilvēki, kurus Ādamsons veda aiz rokas uz prokuratūru, stāvēja koridorā, gaidīja, kamēr viņi iedos liecības, viņi deva liecības par cilvēkiem, šie jaunie vīrieši deva liecības par cilvēkiem, ko viņi mūžā nebija redzējuši, viņi pirms tam tika instruēti. Mēs viņiem pasekojām, kad viņi gāja ārā no prokuratūras, viņi zvanīja Ādamsonam, atskaitījās, ko ir darījuši, kādas liecības snieguši, prasīja viņam naudu. Tas viss tika ierakstīts, tas viss tika nofiksēts. Ādamsons bija izpildītājs. Aiz Ādamsona mēs zinām arī, kas bija vēl tie cilvēki, starp citu arī viens žurnālists, kurš kādreiz bija ļoti populārs, bija starp organizatoriem.
Ādamsons bija izpildītājs, tāds nu šakālītis, kas skraidīja un to uz puišus aiz rokām…
Atmodas laikā populārs žurnālists…
Mareks Segliņš: Atmodas laikā populārs žurnālists. Tas bija jau tāds augstāka ranga, tas bija tāds organizators. Ādamsons bija izpildītājs un tāds izsūtamais. Tā bija Krievijas specdienestu organizēta operācija, lai diskreditētu Latvijas valdību. Viss tas tika noskaidrots, bija mūsējie cilvēki arī Krievijā, runāja ar Krievijas... Daudz ko pastāsta ārpus protokola arī šie cilvēki, kas strādā Krievijas pusē, jo viņiem vajadzīga informācija no Latvijas par saviem krievu noziedzniekiem, kas ir Latvijā. Mēs noskaidrojām. Man šī epizode, un kas tur viss notika, ir pilnīgi skaidra par visiem simts procentiem.
Tad droši vien tajā dienā, kad publiski parādījās ziņa, ka Jānis Ādamsons tiek apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā, jums tas nebija tāds liels šoks, vai pārsteigums.
Mareks Segliņš: Ādamsona kungs sadarbojās ar Krievijas dienestiem mazāk vai vairāk ļoti ilgu laiku. Kā es arī sižetā teicu - tobrīd likās, ka vai nu noziedznieks, vai jucis, un tā jau arī ir. Pēc tam noskaidrojām, ka noziedznieks.
(..)
Politikai uz visiem laikiem esat pateicis uz redzēšanos, vai nekad nesaki nekad?
Mareks Segliņš: Es jums jau stāstīju, ka, protams, skatos ziņas un ir kaut kas, kas man nepatīk, un liekas, ka varētu lemt savādāk, nu ir tāda sajūta… Saprotiet… Ko dod politika? Politika vai nu ar tevi nodarbojas, vai tu pats lem. Ja tu neesi politikā, tad politiķi nodarbojas ar tevi, viņi pieņem noteikumus un pieņem likumus, pēc kuriem ir jādzīvo. Un ir jau labāk, ja tu esi klāt, ja to vari ietekmēt…
Sadzirdu, ka jūs nesakāt tādu stingru nē.
Mareks Segliņš: Es nekad tā neesmu teicis, bet pēdējās vēlēšanās nevienās neesmu piedalījies, jo tad, kad pienāk tas mirklis, kad jāšķiras, tad arī atceros to garoziņu, kāda tur nāk līdzi. Turklāt ģimenē visi vienmēr ir kategoriski pret.
Un šo to no garoziņas mēs arī raidījumā dzirdējām.
Mareks Segliņš: Tur ir garoziņa. Ir tā iespēja ietekmēt procesus, pieņemt likumus, līdzdarboties, bet garoziņa tur arī ir, un agri vai vēlu būsi ļaunais.
Kā saka - politikā ienāk jauns un perspektīvs, bet aiziet ar sabojātu dzīvi jeb karjeru. Vienalga jau kādreiz kādam tu beigās nepatiksi, kādam nepatiks tavi lēmumi, ar to jārēķinās. Bet politikā tu, teiksim, pa muti dabū daudz sāpīgāk nekā privātajā dzīvē, privātajā dzīvē tā ir tikai tava darīšana, tur tas viss notiek publiski.
Ka tevi tur apmēda vai citreiz sit, un tu zini, ka ne pa tēmu, tas jau nav ļoti patīkami. Bet ir arī savi plusi. -
Ukraiņu ienākšana Kurskā atstās dziļas sekas Krievijā – domā vēsturnieks, politiķis Atis Lejiņš. Par trimdas latviešu aktivitātēm Berlīnē, kas ietekmēja Prāgas pavasari; kā septiņdesmitajos palīdzēja čekistam Lešinskim nokļūt Amerikā, bet astoņdesmitajos brauca pie modžahediem uz Afganistānu glābt baltiešus, arī par savu jauno spiegu romānu - saruna ar Ati Lejiņu Laikmeta krustpunktā.
Atis Lejiņš daudzu gadu garumā ir starptautiskās politikas notikumu eksperts, arī pats pieredzējis politiķa ikdienu, viņš ir vēsturnieks un varbūt vienīgais latvietis, kurš 80. gadu sākumā no Rietumu pasaules devās uz Afganistānu. Tolaik daudzi latviešu puiši PSRS armijas rindās karoja Afganistānā. Atis Lejiņš afgāņiem centās skaidrot, ka arī latvieši ir pieredzējuši krievu okupāciju un šajā kara nomocītajā zemē viņi ir atvesti piespiedu kārtā un būtu jāsaudzē. Un vēl tālajā 1970. gadā Atis Lejiņš kā jauns trimdas latviešu aktīvists uzstājās Amerikas latviešu jauniešu kongresā Milvoki pilsētā Mičiganas štatā un klātesošajiem vienaudžiem teica šādus vārdus: "Jūs neesat Latvijas nākotne! Laikmetā, kad spēcīgi paužas nacionālisms, piemēram, nēģeru nemieri, sāk dumpoties indiāņi, latvieši ir atraduši laiku asimilēties. Eiropā cilvēki runā vairākas valodas, bet te Amerikā daļa latviešu jaunās paaudzes vairs prot tikai angliski. Vai jūs esat sīkšovinisti vai idioti? Katrs var iemācīties vairākas valodas. Kādēļ pasaulē jāvalda tikai vienai valodai?”
Atsaucoties uz jūsu 1970.gada uzrunu Amerikas latviešu jauniešiem, cik valodas šodien pārzina Atis Lejiņš?
Atis Lejiņš: Latviski, angliski, zviedriski, un es kādreiz mācēju ciešami vāciski, tagad tikai lasu vāciski.
Šo savu 70. gada uzrunu vienaudžiem vēl atceraties, kas jūs toreiz…
Atis Lejiņš: Īsti vairs neatceros. Bet es zinu, kāpēc es tā runāju, jo es biju Eiropā kādu gadu pavadījis pēc Berlīnes kongresa, un tur es redzēju, ka Eiropas latviešus jaunatnes kongresā visa jaunā paaudze runāja latviski. Un te es atgriežos Amerikā un redzu, ka tie runā amerikāniski. Tāpēc paliku dusmīgs un pateicu to.
Daudzu gadu garumā Lejiņa jūsu komentārus par aktualitātēm pasaulē publiski mēs dzirdējām gluži vai ik dienu. Pēdējā laikā Ata Lejiņa balsi mēs dzirdam mazāk, redzam jūs mazāk, kāda tagad ir jūsu ikdiena?
Atis Lejiņš: Aizgājis, kā saka, nopelnītajā pensijā. Es nekandidēju uz Saeimu, palika 80. [gadu] un es teicu - pietiek, cik var. Bet man bija liels darbs priekšā, es jau bez strādāšanas neprotu un es uzrakstīju romānu. To tagad drīz "Zvaigzne" izdos, un tas ir milzīgs darbs ar visām korekcijām pielabojumiem.
Par ko būs romāns?
Atis Lejiņš: O, to gan jūs redzēsiet! Bet tas ir romāns. Man nav ko liegties, tur ir daļa manas dzīves, bet jūs, ziniet, autoriem ir ļoti lielas tiesības dotas mazliet "piešpricēt", mazliet sakārtot, citā valstī, tur un šitā... Daudz esmu lasījis spiegu romānus.
Tur būs patiesi notikumi. Es taču beigās biju Latvijā 70. gadā kā viesis Kultūras sakaru komitejā, Ilmārs Lešinskis man mēģināja "skaidrību iekalt galvā". Un es uzrakstīju grāmatu par to. Viss tas tur būs, bet šoreiz būs iesaistīta ne tikai čeka un CIP, bet arī GRU.
Romāna nosaukums "Karavīrs guntiņa. Kāda latviešu zēna odiseja".
Lejiņa kungs noteikti paralēli tam arī jūs sekojat visam, kas šobrīd notiek pasaulē un karam Ukrainā. Jūs esat gadu garumā pieredzējis daudzus starptautiskus konfliktus un karus un bijis Afganistānā. Kādas jums ir sajūta par to, kas notiek Ukrainā, ne ar ko tas beigsies.
Atis Lejiņš: Kad es vēl biju Saeimas deputāts, mēs atbraucam uz Ukrainu. Es pats savām acīm esmu redzējis - Buča, Čerņihiva pie pie robežas.
Es varu atsaukties uz to, ko Zbigņevs Bžezinskisteica Latvijā Ārpolitikas institūta konferencē: "Bez Ukrainas Krievija nevar atjaunot impēriju, un tur izšķīrās ne tikai Ukrainas liktenis, bet Krievijas liktenis." Tāpēc no no vienas puses, esmu ļoti apmierināts, ka Rietumi tomēr savācās un atbalsta, bet, no otras puses, skatos, ka varēja daudz enerģiskāk un vairāk.
Un kas bija tie galvenie bremzētāji?
Atis Lejiņš: Ko lai es jums stāstu, mēs jau visi to zinām, ka Amerikas Kongress nevarēja piešķirt naudu vairākus mēnešus, es ļoti iekšēji baidos, ka tas varētu varēja būt izšķiroši Ukrainai. Bet es skatos tagad, ka Vācija beidzot saņēmusies, kas bija ļoti stiprā Krievijas pavadā. Šrēders. Es to visu Vācijā piedzīvoju kā institūta direktors.
Arī Merkele brauca pie Putina...
Atis Lejiņš: Merkele pat saprata, kas viņš ir, bet bija tā, bija vajadzīgs sadzīvot. Vāciešiem milzīga vainas apziņa, un uz to Putins ļoti smuki spēlēja. Bet ir vācieši malači, viņi savākušies, otri lielākie pēc Amerikas, bet pagāja laiks. To arī savā ziņā varu saprast, jo tas viņiem ir milzīgs pavērsiens no tā, ko es piedzīvoju Vācijā, ka es tur braucu uz konferencēm, un to, ko šodien redzu. Bet Putina atbilde ir "Alternative für Deutschland", kas ir proputiniska partija, un tā ir ļoti populāra. Jūs jau pareizi sakāt, ir liela, kā anglisku vārdu lieto turbulence. Ir grūti pateikt, kā viss izšķirsies, bet man ir uzmundrinājums, redzot, ka Ukraina iebruka Krievijā. Tas varētu faktiski izšķirt to kauju, jo tas tomēr Krievijā atstās dziļas sekas. Kur tad ir Putins, mūsu drošības garants? Nav.
Vēl viena starptautiskā aktualitāte šobrīd arī, protams, ir Amerikas prezidenta vēlēšanas. Jūs jaunības gadus pavadījāt Amerikā, Kalifornijā. Tramps vai Kamala Harisa? Daudzi, protams, saka, ka Tramps ir neaprēķināms, bet tiek arī atgādināts, ka tieši prezidents Tramps bija tas, kurš sapurināja NATO dalībvalstis atvēlēt lielākus tēriņus no saviem budžetiem aizsardzībai. ASV prezidenta vēlēšanas, kādēļ to iznākums ir svarīgs arī Latvijas drošībai? Kam mums būtu jāpievērš uzmanība?
Atis Lejiņš: Amerika mūsu galvenais drošības garants. Bet īsti nepiekrītu par Trampu, ka viņš sapurināja, sapurināja Ukraina. nav jau dumji cilvēki Berlīnē un Parīzē, Stokholmā un Helsinkos. Tas, kas tur notika, viņi saprata un jau Varšavas NATO galotņu konferencē pieņēma lēmumu paaugstināt līdz 2%. Tiesa, vieni to darīja, otra nedarīja, tie, kas bija tuvāk Krievijai, tie to darīja, mēs arī. Tagad arī pārējie dara. Un, protams, varbūt var atzīties, ka Tramps spēlēja savu lomu, bet viņš spēlēja to ļoti negatīvi, ka viņš noskaņoja tieši tās sabiedrības daļas, kas... vienkārši pret Ameriku. Milzīgs pret amerikānisks noskaņojums pieauga Vācijā, jo Tramps drausmīgi uzturējās pret Merkeli. Vienkārši, maigi izsakoties, viņš nebija džentlmenis, godīgi sakot. Vienkārši prasts bosins. Tas arī nebija labi. Ko nozīmē sapurināt, sapurināja nepareizā virzienā. Atceraties, Obama arī par to sūdzējās. Bet tā bija Ukraina, kas izšķīra. Mēs visi sapratām. Īstenībā vajadzēja tiešām uzbrukt Ukrainai, jo Putins jau pateica, ko viņš darīs, 2007. gadā Minhenes drošības konferencē. Kāda reakcija bija? Jā, nu nebija patīkami un kas, un šitā. Vienkārši bija iedzīvojušies labklājībā.
Lētā Krievijas gāze.
Atis Lejiņš: Jā. Labi, teiksim, ka visi tie faktori sanāca kopā.
Kāds jūsu paredzējums, kāda būs Amerikas vēlētāju izšķiršanās?
Atis Lejiņš: Viņi balsos par Harisu.
Skaidrs, ka ļoti daudzi balsos arī par Trampu.
Atis Lejiņš: Redziet, mēs jau runājām, ka Eiropā tikai rodas diktatori un vecās demokrātijas kā Amerikā nē, bet redz, ka ir. Jāatzīst, ir daļa cilvēku, kuriem ir dziļas tieksmes pēc autoritatīvas figūras, kas pasaka, kas visiem jādara un kas atrisinās visas problēmas vienā, kā viņš teica - vienā dienā, kad es būšu diktators, bet tikai vienu dienu. Kurš var to pateikt! Iedomājieties, Rinkēviča kungs pateiktu, ziniet, atļaujiet man vienu dienu, es būšu diktators un sakārtošu visu. Cik ilgi viņš paliks amatā? Amerikā to var pateikt, un tas ir biedējoši. Un tik daudzi balso par. -
Var nogurt arī no Jāņiem, turklāt tos pareizi svinēt ir jāmācās - saka folkloriste Ilga Reizniece. Kāpēc īstie Jāņi nav saulgriežos un cik dziesmas jāzina īstam līgotājam, par "Bizīteriem", "Iļģiem", dziedāšanu folkloras festivālos un uz teātra skatuves, saruna ar Ilgu Reiznieci Laikmeta krustpunktā.
Sākšu ar citātu no žurnāla “Avots” publikācijas 1987.gadā. Raksta autore ir mūziķe un pedagoģe Ilga Reizniece un vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem, vēl okupācijas un cenzūras laikā viņa raksta: "Tas nepasakāmais ir izdziedams. Izdziedāms tautām, kuras nav brīvas. Šī saite ikvienu sēja pie tās sēklas, kas reiz iesējusies tieši šajā zemē. Un kamēr saite nepārtrūks, tauta te dzīvos. Tautasdziesma mums ir nepieciešama kā noturēšanās. Stipri vārdi palīdz grūtajās dieniņās. Mēs esam latvieši, dziedam nēģeru un amerikāņu dziesmas, spēlējam spāņu un indiešu instrumentus, klausāmies japāņu mūziku. Tā mums parasta lieta, tā dara pasaulē. Labi… tikai. Tikai pasaulē nedziedās mūsu dziesmiņas. Man saka – nu ko jūs ar to folkloru, nav taču folklorai raksturīgās vides, tas laiks ir pagājis uz neatgriešanos, sevišķi jau pilsētā. Bet es atbildu – sevišķi laukos, kur tīrs gaiss, var iztikt bez dziedāšanas. Caur galvaspilsētas pūli es varu iziet, tikai pie dziesmiņas turoties."
Šie ir Ilgas Reiznieces vārdi, rakstīti pirms 37 gadiem un ejot caur galvaspilsētas pūli, arvien pie dziesmiņas turoties, Ilga Reizniece ir nonākusi Doma laukumā, Laikmeta krustpunktā studijā.
Kādi ir tie pirmie Jāņi, pirmās melodijas, kas jums ir atmiņā - tīņa gadi vai varbūt arī mazāki gadi?
Ilga Reizniece: Tādas labas atmiņas man ir no tīņa gadiem. Kur man bija lauki, mani lauki bija Ogre, ne tālāk, diemžēl, bet tur bija brīnišķīga upīte un pļaviņa un mēs kūrām ugunskuru, man bija brālēns, brālēnam bija draugi, bija ļoti romantiski. Bet tur nebija nekāda sakara ar folkloru, protams. Bet tas, ka Jāņi, nu kā savādāk!
Tad man ir bildītes no bērnības, kur es skatos, ka kā kurā bildītē – vienās redzu, ka mēs ar mammu pinam vainadziņu no puķēm, bet citā bildītē man ir kaut kādas jocīgas kreppapīra puķītes galvā.
Tās, kuras Centrāltirgū tirgoja?
Ilga Reizniece: Jā, es atceros bērnībā...
Ilga Reizniece nēsāja arī tādas?
Ilga Reizniece: Jā, mums visām māsīcām bija vai nu tur cepurīte vai kreppapīra…, bet attaisnojums ir arī, saku, ir arī bilde, kur mamma pin vainagu.
Jāņi vienmēr tika svinēti, vienmēr, vienmēr, vai nu Ikšķilē, vai Ogrē, tur, kur man bija radi ārpus Rīgas. Un bija dziedāšana. Tā, ka es teiktu, kā man tagad apziņa par Jāņiem, protams, tā atnāca tikai kopš satiku folkloru, un tas notika 1980. gadā. Tad, jā, un atvērās tā lāde un izrādījās, es gan tur pārspīlēju tajā rakstā, nav pusotrs tūkstotis melodiju. Es varu pateikt precīzi, Jēkaba Vītoliņa sastādītajā krājumā ir 1155 melodijas. Bet vienalga, tas ir daudz, vai ne, gada īsākajai naktij!
Bet es pieļauju, ka visas pat jūs nevarētu...
Ilga Reizniece: Neviens pasaulē to nevar un nevajag arī, jo vienā vietā jau nebija vairāk par trijām, četrām. Mēs, folkloristi, zinām, varbūt 50, bet nevajag, pietiek ar kādām 10, pilnīgi pietiek. Bet ar divām, nē.
Cik ir jūsu repertuārā, ja vajadzētu tādu līgotņu maratonu, divas trīs stundas varētu aizpildīt?
Ilga Reizniece: Tas notiek 12 stundas. Visas desmitgades, kā sešos vakarā sāk, tā no rīta beidz. Protams, ne tikai dziesmas, tur arī ir izdarības vai rituāli, kā tagad saka, un danči. Nē, dziesmu nepietrūkst mums.
Ilga Reizniece sarunā atklāj, ka pirms iepazinusi folkloru, iepriekš nebija dziedājusi, jo ir diplomēta vijolniece.
Ilga Reizniece: Instrumentālisti nemēdz dziedāt. Savā nodabā klusiņām kādreiz. Umute ciet. Spēle. Bet, atklājot tās tautasdziesmas, tur vienkārši nevarēja nedziedāt, vajadzēja, tā teikt, tautai darīt zināmu, kas mums par bagātību pieder.
"Nē, es vairs nekaroju, protams, ka nē," tā par dažādu citu zemju svētku ienākšanu bilst Ilga Reizniece. "Katrs atradis savu vietu, vai arī nav atradis. Par Lūcijām, vai mēs tagad par to kaut ko zinām vispār? Un ar Helovīniem, nu tie, kas grib svinēt Mārtiņus, svin Mārtiņus, kam vajag Helovīnu, svin Helovīnu, viens otru vairāk nemaisa."
Visus šos gadus esat arī pedagoģe, strādājat ar bērniem, vai jūs redzat, ka visas šīs plastmasas lietas pārņem jauno paaudzi?
Ilga Reizniece: Nē, par plastmasu lietām es neko nevaru teikt, man ir tā laime strādāt joprojām ar maziem bērniem, skolā es gan vairs nestrādāju, bet bērnudārzā gan. Pietam divos. Es ar milzīgu prieku redzu, ka bērni spēj uztvert to, ko es viņiem dodu. Varbūt mazliet mazāk. Bet viņiem interesē, viņiem patīk. Vienīgā grūtība varbūt ir tāda, ka valodas ziņā mūsu mazie bērni nesaprot, man jātulko puse no dziesmu vārdiem, īpaši, ja man grupiņā ir puse krievu bērniņu vai ukraiņu bērniņu, tad, protams, man vēl vairāk jātulko ir, lai bērni saprastu, par ko mēs apmēram dziedam.
Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ viņi nesaprot?
Ilzga Reizniece: (..) kurš vairs zina, kas ir sudmalas? Skolā esmu prasījusi: kas ir sudmalas? Klausos, ko viņi dzied. Jeb arī, kas ir smilšu kalniņš, pludmale, protams, ne jau tas smilšu kalniņš. Tā sajēga pilnīgi... Vai dieniņ, vecākiem jau nav vairs tā jausma par tiem veciem, seniem vārdiem, bet, ja ir labs skolotājs, tad viņam var izdoties uzburt to ainu un iedarbināt iztēli. Jo tomēr plastmasas nieciņi ir šādi, bet tā tautasdziesma paplašina bērnu iztēli. Es domāju, ka tas joprojām arī šodien ir vajadzīgs, tāpēc joprojām es mācu tās vecās dziesmiņas un rotaļas bērniem.
Tad vienu pamācību, piemēram, brauc ģimene mašīnā, klausās mūsu raidījumu un kāds mazais tad prasa, kas tad ir tās sudmaliņas? Ko skolotāja Ilga var pastāstīt?
Ilga Reizniece: Vai, vai, nebija labs piemērs. Vajadzēja kādu citu. Proti, par sudmalām es joprojām neesmu atradusi etimoloģisko skaidrojumu, jo tas vienīgais, ko atrodu, ka tas ir suta, ar sutu saistīts, tvaika dzirnavas. Bet tas nevar būt, jo vārds sudmalas ir daudz senāks nekā tās tvaika dzirnavas. Senākas dziesmās. Tā kā tas vārds man joprojām ir mīkla. Nu skaidrs, ka tās ir dzirnavas, pie tam trešais vārds ir brīnišķīgs - patmalas, kas pašas maļas. Tā kā par dzirnavām un par maizi mēs varam visu ko stāstīt bērniem, bet tieši tas vārds ir interesants. -
Mēs varam nonākt pilnīgi sintētiskā murgu pasaulē, ja nepieskatīsim, kā mākslīgais intelekts tiek kontrolēts – domā žurnālists Juris Kaža, un cer, ka žurnālistus tas tomēr neaizstās. Par studentu nemieriem Amerikā sešdesmitajos gados un klaida latviešu ķildām, par vēsturisko lidojumu virs Baltijas ceļa, darbu radio "Brīvā Eiropa" un to, kādu redz Latviju pēc 10 gadiem, saruna ar Juri Kažu Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma sākumā citāts: “2016.gads. Baltijas federācija ziņo, ka Krievija sapulcējusi militārās vienības pierobežas joslā, prasot uzlabot tranzīta tiesības uz Baltijas ostām. Baltija paziņo, ka nav ar mieru turpināt sarunas ar Krieviju zem jebkāda spiediena un dislocē ap 150 000 savu vīru pie Austrumu robežas. Baltijas federācijas priekšsēde Elita Briede paziņo: "Lai Maskava nesapņo, ka atkārtosies pēdējā gadsimteņa kauns, 1940.gads. Mēs sevi aizstāvēsim ar visu nepieciešamo. Virs Latgales tiek notriektas divas krievu kara lidmašīnas, viena iegāžas kādā kooperatīva fermas centrā, nogalinot 30 civilistus, galvenokārt krievu tautības Latvijas pilsoņus."
Šis ir citāts no laikraksta “Brīvā Latvija”, kurš tolaik tika izdots Minhenē un šīs rindas ir publicētas tālajā 1989.gadā, laikā kad Latvija vēl bija padomju okupācijā. Raksta nosaukums - “Latvijas nākotne, iespējamais scenārijs. Jura Kažas fantāzijas stāsts”.
Šo pirms 35 gadiem tapušo fantāziju autors, žurnālists Juris Kaža šodien ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis.
Bieži Tevi gadu garumā esmu intervējis, bet parasti tie ir īsi jautājumi par medijiem vai komunikāciju. Šoreiz – par Tevi pašu. Bet mūsu saruna skan dienā, kad notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tu sadarbojies ar vairākām lielām pasaules ziņu redakcijām. Vai tev šī arī būs darbadiena viņiem interesēs, kā Latvijā balso?
Juris Kaža: Nosacīti. Aģentūra, kurā es tagad strādāju, saucas "EFE". Tā ir Spānijas ziņu aģentūra, un atbildīgā redakcija, kurai es atbildu un sūtu savus materiālus, ir Berlīnē, un viņi, protams, vēro, kas notiek Vācijā, un, protams, viņi arī vēro, kas notiek Spānijā. Un varu tikai citēt vienu tādu īsu sarunu ar savu redaktori – es viņai aizsūtīju jaunākos skaitļus, cik iepriekš nobalsojuši Lietuvā un Igaunijā, Latvijas skaitļu vēl nebija. Un teicu, te ir tas, kāda ir vēlētāju darbība šajās trīs "mazajās pelītēs". Jo mums tas deputātu skaits ir neliels un mūsu īpatsvars Eiropas Parlamentā ir arī neliels. Protams, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpatsvars politiski tādos jautājumos, kā ārējā drošība un Krievija un tā, ir varbūt pieaudzis krietni pēdējos gados, bet nu Eiropas Parlamentā mēs neesam īpaši interesanti.
Pats iesi šodien balsot?
Juris Kaža: Protams.
Mēs vēlēšanu dienā īpaši nevaram minēt ne partijas, ne politiķus, bet kādu tu paredzi Latvijas pilsoņu izvēli šodien un aktivitāti?
Juris Kaža: Es domāju, ka aktivitāte būs zema, kāda viņa vienmēr ir bijusi, jo te vēl kaut kā nav cilvēkiem radusies sajūta, izpratne, ka tas Eiropas Parlaments viņiem kaut ko īpašu dod, jo vairāk cilvēki ir norūpējušies par to, kas notiek Saeimā, ko dara valdība, ko dara pašvaldības un tādā garā. Es domāju, ka galējais balsojums droši vien būs atbilstošs iepriekšējām aptaujām. Nevaram, protams, minēt, kas bija pirmā vietā, otrā, trešā vietā, bet nu cilvēki saprot.
Tās aptaujas domā diezgan precīzi to paredz?
Juris Kaža: Par aptauju precizitāti vienmēr var spriest, kad vēlēšanu rezultāti gatavi. Dažreiz aptaujas izrādās samērā precīzi, dažreiz tādas aptaujas izrādās tādas, ka aptauju veicējiem jāiet kaut kur slēpties.
(..)
Tu esi kādu laiku dzīvojis Zviedrijā, kur ir ļoti stiprs un spēcīgs Zviedrijas sabiedriskais medijs. Kādu tu redzi Latvijas politiķu attieksmi pret žurnālistiem un īpaši pret sabiedrisko mediju žurnālistiem pēdējos gados? Arī šajā pirmsvēlēšanu laikā mēs arvien biežāk redzam - dažādi komentāri uzbrukumi, žurnālistu darba apšaubīšana, diezgan nicīgi izteikumi.
Juris Kaža: Tas nāk ne tikai no dažiem politiķiem, dažu politiķu inspirēts. Varbūt arī sabiedrībā kaut kāda mērā izplatījies tas, ko es sauktu par pēcpatiesības (post truth) -
tāds noskaņojums, ka cilvēki īsti nezina vairs kam ticēt, kā konstatēt īsto patiesību. Un tad var ticēt jebkam. Un tad arī izplatās visādas konspirāciju teorijas, visādi murgaini izskaidrojumi lietām, kas īstenībā ir samērā vienkārši saprotamas. Tā ir viena bīstama lieta, ko es redzu.
Kādēļ arī žurnālisti tiek, teiksim, uzraudzīti ar lielu skepsi, viņiem netic, visi mediji ir uzpirkti, viss šitas te rullē tālāk.
Ir ļoti grūti pret to pretoties un, man liekas, ir labi, ka strādāju vienai lielai ārzemju ziņu aģentūrai, nu, teiksim, kā frīlancers, viņus tādas lietas neietekmē. Bet nu Latvijas Radio un Latvijas raidošos medijus… Protams, viņiem ir jāreaģē, viņi jūt to spiedienu savādāk, to es saprotu. Un tāpēc es arī solidarizējos toreiz ar radio [2009.gadā] un darītu to arī tagad, ja notiks kaut kas, teiksim, nepatīkams, ja sāks atkal uzbrukt radio, uzbrukt radio žurnālistiem, televīzijas žurnālistiem. Tas jau ir noticis, laikam tur kolēģi Leitānu kāds tur tramdīja. Nesen bijušais žurnālists Pūpols…
Bet, kāds ir tavs skaidrojums, kādēļ arvien biežāk un mērķtiecīgāk ir šādi ja ne uzbrukumi, žurnālistu darba apšaubīšana?
Juris Kaža: Tā visa šī pēcpatiesības parādība… Varētu būt, ka
beidzot mūsu, teiksim, žurnālistika ir kļuvusi asāka, profesionālāka, nelokāmāka. Žurnālists kaut ko ir atradis, kaut ko pamatojis, pasaka, un tas kādam nepatīk, un tad viņam uzbrūk par to, bet viņi turas pretī, viņi vairs nu, teiksim, neatkāpjas, un tas rada tādu iespaidu, varbūt pareizu iespaidu, ka visa žurnālistu kopa ir kaut kādā veidā politiskā "establišmenta" vai kaut kādas citu interešu grupas pretinieki vai ienaidnieki, lai gan tas īstenībā tā nav.
Mēs vienkārši pārstāvam lasītāju, klausītāju, skatītāju intereses, kam jāzina zināmas lietas ir, kuras nedrīkstētu slēpt, kuras nedrīkstētu notušēt, kuras, strādājot profesionāli, arī būtu virspusēji jāapskata, jāsaka - ir otrā puse šādam jautājumam un mēs to uzklausīsim.
Piemēram, tagad viss ļembasts par to "Šķelšanās" sēriju televīzijā bija par to, ka kāds uzdrošinājās vienkārši paskatīties, ko krievi dara. Tas pats pa sevi bija pārkāpums it kā daudzu cilvēku acīs. Arī šitā briesmīgā sabiedrības polarizācija stāv aiz tā visa. Ja tu neesi sarkanbaltsarkans, drudžains Latvijas nacionālists savā darbā, tad tevi sāks noriet.
Ja tu strādā profesionāli, tu strādā un kalpo faktiem, nevis kaut kādai tur pareizai vai nepareizai idejai, tad tevi nories.
Kā dažreiz komentāros lasu - tas Kaža, viņš jau tāds kosmopolīts un kreiss un liberāls… šie vēl maigākie pazīmējumi. Bet šajā laikā daudzi politiķi paši uzskata, ka viņi var būt labi žurnālisti, viņi paši sevi filmē Saeimā, viņi tiktokā veido blogus, viņiem vairs tādu žurnālistiku… Varbūt uzskata, ka nemaz vairs nav vajadzīga. Un arī daļa cilvēku, kuri saka, ka mums nevajag tādus starpniekus, tiktokā visu tāpat ieraugu.
Juris Kaža: Jā, bet trūkst žurnālistiskais skepticisms - vai tiešām tā ir, ko saka tiktokā vai instagramā. Tā kā mēs vēlēšanu dienā esam ēterā, es nevaru minēt, bet ir viena no partijām, kuras pārstāvji ļoti, ļoti efektīvi un bieži un gandrīz visur, un vienmēr izmanto instagramu. Cik viņi ir bijuši sabiedriskajā televīzijā? Nekādā ziņā tik daudz kā instagramā. Sabiedriskajā televīzijā, protams, viņiem uzprasītu kritiskus jautājumus debatēs vai kaut kur citur. To izmanto visi, bet vai tā ir laba lieta? Es domāju, ka viņiem tā ir laba lieta, bet pilsoņiem balsotājiem tomēr būtu vajadzīga tā žurnālistiskā starpniecība.
Vēl par sociālajiem medijiem un internetu. Es palūkojos vienu interviju pirms 20 gadiem, kad internets arvien plašāk un plašāk ienāca mūsu ikdienā. Tu toreiz internetu raksturoja šādiem vārdiem: "Tā ir liela nūdistu nometne. Apziņai, ko internetā drīkst un nedrīkst, būtu jānāk, pirms cilvēks ver vaļā savu datora vāku." To tu teici pirms 20 gadiem, kā tu internetu raksturot šodien - arī kā nūdistu pludmale?
Juris Kaža: Tas pats, jo tur ir ārkārtīgi grūti kaut ko slēpt, tur viss arhivējas kaut kur šādi vai tādi, ir tikai jāzina, kur to atrast.
Ar to tu gribi teikt, ka tie, kas raksta kaut kādus naidīgus un jēlus komentārus, viņi nevar būt droši, ka viņu, teiksim, mazbērni pēc gadiem neatrod ko vectēvs un vecāmāte ir rakstījusi…
Juris Kaža: Skaidrs, par to neviens nedomā, tikai dragā lamāt mani vai kādus citus, kas nepatīk, un tad pēc 20 gadiem mazbērni prasīs, kā tu vecaistēvs…
Bet tad nūdisms jau arī citā ziņā, ja tu gribi kaut ko dabūt internetā, ja tu gribi piedalīties kaut kādā kopienā bez maksas, tad tu atklāj savus datus, tu vienkārši kaut kādā veidā pakļaujies tam, ka visu par tevi uzzina. Tu pats izklāsti savas intereses.
Ja tu gribi iepazīties ar citiem makšķerniekiem, medniekiem vai golfa spēlētājiem, tad tu pasludini pasaulei, makšķerē, medī un sit golfu pa "vīkendiem". Tad tu jau esi noģērbis vienu kreklu, visi redz, kas tevi interesē. Un tad tevi var apstrādāt ne tikai makšķernieki, mednieki un golfisti, bet tie, kas pārdod golfa bumbas, makšķerāķus un daudz ko citu visu.
Sarunu sākām ar tavu paredzējumu, kāda būs Latvija. Šie paredzējumi tapa 1989. gadā. Arī gribu noslēgt ar pāris taviem paredzējumiem un tavām fantāzijām, kā tas toreiz tika pieteikts. Pēc 10 gadiem tāda žurnālista profesija, kādu mēs viņu pazīstam tagad, vēl būs, mums vēl būs darbs?
Juris Kaža: Nu es ceru, ka būs, bet es domāju, ja mēs tā pavisam pesimistiski skatāmies, tad, es domāju, daudz ko var pārņemt mākslīgais intelekts. Tagad jau var paprasīt mākslīgajam intelektam uzrakstīt ziņu. Un ir tādas sporta ziņas - tas atsita, tas noķēra, tas noķēra, iesita vārtus, tā atsita, noķēra, kas tiek arī elektroniski piefiksētas. Var sporta ziņu mierīgi uzrakstīt, paprasīt mākslīgajam intelektam, lai viņš paskatās uz tiem pierakstiem…
Ne tikai uzrakstīt, bet arī uzģenerēt mākslīgo sporta ziņu lasītāju. Tur ir risks, tur ir arī zināms risks. Bet es domāju, ka tomēr cilvēka prātam ir jābūt, teiksim, intelektam, dzīva cilvēka intelektam kaut kāda funkcija būs.
Par mākslīgo intelektu runājot, es nupat biju Stokholmā pie sava vecākā dēla, kurš arī IT nozarē. Un es ilgi, kopš viņš bija mazs puika, neesmu redzējis, ka viņš līdz asarām par kaut ko smējās. Un tas bija, ka viņš sāka savus radu rakstus, teiksim, mani, viņa brāli Matīsu un pāris citas personas vienkārši mākslīgajam intelektam paprasīt, lai uzraksta biogrāfijas tiem. Kādi tur murgi parādījās! Matīss ir sarakstījis četras grāmatas un vienu dokumentālo filmu par kaut kādu pilnīgi murgaini nesaprotu tēmu. Un ka es esmu kaut kāds tur kultūras nesējs. Viņš smējās, vēderu turēdams, ka šitādus murgus sarakstījis mākslīgais intelekts. Un no tā mums jābīstas, ka mēs varam dzīvot pilnīgi sintētiskā murgu pasaulē, ja mēs nepieskaitīsim, kā tas viss tiek kontrolēts. - Visa fler
