Avsnitt
-
Pirmo reizi raidījuma Kā labāk dzīvot pastāvēšanas vēsturē pie mums ciemojas Ziemassvētku vecītis! Sarunā veram vaļā viņa dāvanas, jo šis ir īpašs svētku viesis, kuru sarunā satikt vēlējās vairāki klausītāji. Mierpilna svētku laika saruna ar profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu.
Klausītājiem dāvinām profesora komentārus par savām kādreiz raidījumos izteiktām atziņām. Viena no tām - speķītim nav ne vainas! Arī šajā raidījumā Anatolijs Danilāns norāda, ka ne jau speķītis ir lielākais vaininieks aptaukošanās gadījumā, bet gan saldumi un mazkustīgums.
"Lai uzturētu labu veselību, labu garastāvokli un ķermeņa svaru, ir vajadzīgs vesels komplekss," atzīst Anatolijs Danilāns.
Pirmā vietā mazāk jau pieminētie saldumi. Otrā vietā - svarīgas ir fiziskās aktivitātes, trešā - labi izgulēties. Tāpat profesors atzīst, lai būtu slaidāks, ir vajadzīgs labs garastāvoklis.
Es gribu palīdzēt savam līdzcilvēkam, cilvēki to jūt un atceras. Ja vienkārši kaut ko pieraksta, variet iet, dzeriet tabletes. Bet ja tu parunā kaut neilgi, lai maz, ja cilvēks jūt, ka parādi, ka no sirds gribu lai jūs kļūtu vesels, cilvēki to jūt.
Ir bijis Ziemassvētku vecītis bērniem un mazbērniem. Dēls skatījies aizdomīgi un ar apbrīnu vienlaicīgi. Pēc acīm sapratis, ka aizdomas ir bijušas, bet bijis arī prieks, kas ir svarīgākais.
Kādreiz bijis arī Ziemassvētku vecītis kolēģiem.
Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam patīk tradīcijas un tās ir jāuztur. Viena no tām arī - citam citu sveikt svētkos. -
Neskatoties uz aktīvo pretdarbību, telefonkrāpnieki intensīvi turpina medīt jaunus upurus. Par veidiem, kā mūs mēģina apkrāpt saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas "Bite Latvija" iekšējās drošības procesu vadītājs Reinis Pudāns, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas galvenā inspektore Una Meijere, LMT privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore
Ilze Saulīte, Tele2 drošības nodaļas vadītājs Mārtiņš Melnis un Finanšu asociācijas pārstāvis Jānis Krops. -
Saknas det avsnitt?
-
Kā pateikt paldies darba vidē – gan darbiniekam, gan šefam? Kā nosvinēt individuālus un kopīgus panākumus, sniedzot arī saturīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinot vienam otru? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe.
Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki, bet šis ir arī laiks, kad uzņēmumā pateikt paldies darbiniekiem par paveikto.
"Tradīcijas katrā uzņēmumā ir atšķirīgas, bet jāņem vērā, kā cilvēki tajās jūtas. (..) Uzspiest svētkus tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, nebūtu prātīgi," norāda Eva Selga.
Agnese Orupe vērtē, ka arī lielākā daļa cilvēku gaida, lai arī uzņēmumā būtu kāds pasākums Ziemassvētku laikā, vēlme svinēt.
Cilvēkiem ir atšķirīgas vajadzības pēc svinībām un svētkiem.
"Pat ja mēs katram darbiniekam uzdāvināsim "Ferrari", būs kāds kurš teiks, kāpēc tik dārgu, tik dārgs benzīns būs, kur es tagad to turēšu un man to nozags. Mēs kā cilvēki vienmēr protam atrast kādu vainu ikvienā lietā. Bet ne jau dāvanas rada svētkus. Svētku sajūta nāk no mums pašiem," atzīst Agnese Orupe. -
Rindas uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem var stiepties nu jau gadu garumā. Rindas garākas padara tas, ka uz nopietniem izmeklējumiem tiek sūtīti tie, kam šādus izmeklējumus nemaz nevajag, kā arī tie, kas piesakās uz tiem, vienlaikus vairākās vietās. Vai problēmām ir arī risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē ārsts-gastroenterologs, "Gastro centra" vadītājs Ivars Tolmanis, "Gastro tech" projekta vadītāja Māra Kalniņa un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nīcmane-Aišpura.
Alise Nīcmane-Aišpura atzīst, ka rindas uz dažiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem veidojas jau vairāk nekā gadu garas, jo pacienti pierakstās vienlaicīgi vairākās iestādēs un šobrīd to vēl nav nespējams tik precīzi monitorēt, lai arī situācija uzlabojas, medicīnas iestādes izmanto dažādu rīkus, lai ziņotu pacientiem par brīvām vietām rindā.
"Otra lieta noteikti ir precīzāk izprast, kas ir tās situācijas, kad varētu arī nenosūtīt uz izmeklējumiem, un tāpēc ir šis projekts, kura mērķis ir precīzāk un vienotāk definēt tos brīžus, kad vajag izmeklējumu, cik ilgā laikā tas ir nepieciešams, un definēt, kuri ir tie, kuriem ir nepieciešams tiešām 10 dienu laikā, kuriem pietiek ar 30 un kuri var gaidīt 60 dienas, un kuri varbūt vēl ilgāku laiku,"skaidro Alise Nīcmane-Aišpura. "Tas ļautu samazināt nevajadzīgos izmeklējumus. Arī attīstoties nosūtīšanas šiem rīkiem - elektro digitālajiem, mēs varētu beidzot redzēt, lai pacienti ir pierakstīti vienā vietā, lai nedublējas šīs rindas.'
Jaunā digitālā projekts idejas autors ir Ivars Tolmanis.
"Pamudināja vēlme gan savu, gan kolēģu dzīvi, gan arī pacientu dzīvi padarīt ērtāku patreizējā situācijā. Un galvenais iemesls tām problēmām, manuprāt, ir spēles noteikumu maiņa šobrīd pasaulē attiecībā uz medicīnu un medicīnas pieejamību. Vēsturiski, ja cilvēks pie ārsta gāja, iespējams, ka nekad vai divreiz mūžā, vai bija dzirdējis, ka ārsti eksistē. Šobrīd ir tā, ka iespēja nokļūt pie ārsta ir pārvērtusies par tādu ikdienu, kā iet uz veikalu. Tas ir ļoti normāli, tur nav nekā slikta," skaidro Ivars Tolmanis.
"Ārstu skaits ir palielinājies, ja mēs salīdzinām to, kas bija simts gadu atpakaļ, bet informācijas apjoms un vēlme nokļūt pie ārsta ir tūkstoškāršojusies. Un šī problēma - tikt galā ar situāciju, kad cilvēkam ir pamatota vēlme izmantot medicīnas priekšrocības un ir vēlme nokļūt pie ārsta, viņa beidzas ar to, ka ir šīs "piltuves". Kad ārstu nav tik daudz un gribētāju ir vairāk. Un arī neviena maksātājsistēma nav spējīga šo situāciju risināt efektīvi, jo vienmēr gribētāju būs vairāk, izpildītāju mazāk."
Ārsts uzskata, ka viena no iespējām, kā to risināt, ir brīdī, kad cilvēks izlemj, ka vēlas nokļūt pie ārsta, bet maksātājs, pieņemsim, valsts, ir izlēmusi, ka, lai nokļūtu pie ārsta, nepietiek ar to, ka es izlēmu, ka es gribu iet pie ārsta, šo "piltuvi" regulēt, ieviest nosūtīšanas sistēmu.
"Tas ir tāds ļoti vienkāršs, bet tikai viens no veidiem, kā regulēt cilvēku vēlmi saņemt medicīnisku palīdzību," atzīst Ivars Tolmanis. "To varētu risināt tādā veidā, ka mēs palīdzam gan pacientam pašam sakopot domas un salikt tos akcentus ar informācijas apjomu, kas ir pieejams. Pilnīgi normāli, ka cilvēkam gribas iet pie ārsta, bet viņam nevaram prasīt medicīnas zināšanas, lai saprastu, ka viņam tiešām ir jāiet pie ārsta. Un mēs arī nevaram prasīt no ārsta nosūtītāja orientēties pilnīgi visās nozarēs."
"Šī projekta ideja bija tāda: kā, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami, un tehnoloģijas, ļaut cilvēkam efektīvāk tajā informācijas apjomā, kas ir, un zināšanu apjomā, definēt un formulēt to nepieciešamību, balstoties uz to, par ko medicīna ir informēta, un efektīvi izmantot jau strukturētu informāciju gan pacientu labā, gan nosūtītāju labā," turpina IVars Tolmanis.
"Gala mērķis ir radīt ērti, tiešām ērti lietojamu rīku, bet digitāli lietojamu rīku pacientam, kuram, aizpildot tehniskas darbības, būtu iespēja digitālā vietnē veikt atzīmes un kaut kādā veidā kvalificēties vai varbūt nekvalificēties, vai uzdot kādu jautājumu par to, vai būtu jāiet pie ārsta. Savukārt ārstam nosūtītājam ļautu ātrāk un efektīvāk orientēties, vai tajā brīdī tiešām tas izmeklējums ir nepieciešams, vai tieši tajā mirklī varbūt kaut kādas prioritātes saliek.
Un kas vēl ir ļoti svarīgi, šis rīks ļaus, piemēram, ārstam nosūtītājam, Latvijas sistēmā tas ir ģimenes ārsts, efektīvāk šo nosūtījumu pārvērst par tādu rīku arī nākotnē. Mūsu projekta ideja paredz arī to, ka šis nosūtījums veidojas par tādu papildinošos rīku, kas jau ar katru nākamo epizodi ģenerē, iespējams, jaunu nosūtījumu, ja tas ir nepieciešams, un pacientam, piemēram, ja viņš izdomās - es atkal gribu aiziet pie ārsta, viņš, atverot rīku redzēs, man jau ir viens nosūtījums, kas saka: man pie ārsta jāiet, pieņemsim, pēc trijiem gadiem, nevis uzreiz. Vai otrādi. Teiksim, telefons sāks vibrēt: klausies, tu neesi bijis to prostatu pārbaudīt, tev bija jāiet līdz šī gada 31. decembrim, bet tu neesi bijis."
Ārsts piekrīt, ka iecere ir ambicioza, bet šobrīd tehnoloģijas ir tas, kas nodrošina darba efektivitāti. Šī projekta ideja ir izmantot labāko, kas šobrīd ir pieejams no tehnoloģijām, pacientu interesēs, ārstu nosūtītāju interesēs un, protams, arī ārstu izpildītāju interesēs.
Ivars Tolmanis atzīst, ka ideja nav jauna un pasaulē tā ir ierasta prakse. Pasaules pieredze arī motivē šo sistēmu īstenot un ieviest arī Latvijā.
-
2024. gads daudziem, kas veica ieguldījumus vērstpapīros, ir nesis krietnu peļņu, bet ir arī tie, kas ir cietuši ievērojamus zaudējumus! Raidījumā Kā labāk dzīvot atskats uz aizejošā gada finanšu tirgus notikumiem un piesardzīgas prognozes par 2025.gadu. Analizē "Investoru kluba" izpilddirektors Kaspars Peisenieks, "Swedbankas" pārstāvis Andris Lāriņš un "SEB Investment Management" vadītājs Jānis Rozenfelds.
-
Svētku uguņošana, gaisa baloni un pat konfeti, ja tie pēc izlietošanas netiek savākti, atstāj negatīvu iespaidu uz apkārtējo vidi. Kā svinēt droši un atbildīgi, nepazaudējot svētku noskaņojumu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Madara Merle, pavārs Renārs Purmalis un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa.
Lai mazinātu atkritumu daudzumu, kas rodas svētku laikā, raidījuma viesi aicina padomāt par sirsnīgām, vienkāršām un jēgpilnām dāvanām. Mudinājums ir izvēlēties vairāk nemateriālas dāvanas, kuras neprasa daudz iesaiņojamo materiālu, piemēram, uzdāvināt teātra, kino vai kāda cita pasākuma apmeklējumu; rūpīgāk pārdomāt arī pārtikas iegādi, lai pēc tam nebūtu daudz jāmet laukā.
Savukārt ierakstā atgādinām par drošību šajā svētku laikā. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir gada tumšākais laiks un šai laikā dedzinām sveces gan Adventes vainagā, gan eglītē. Uzņēmuma "FN serviss" pārstāvis Dzintars Ludženieks aicina neaizmirst par ugunsdrošības noteikumiem. -
Mēs sakām - indīga sēne, bet ja ar to saindējas, tad pacientu slimnīcā nosūta uz toksikoloģijas nodaļu. Kādos gadījumos mēs sakām indīgs, bet kad toksisks? Arī to izzinām decembra latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.
-
Orgānu transplantēšana var glābt dzīvības. Tomēr ir jābūt kādam, kurš ir gatavs šādam solim. Vairāk par transplantācijām un donoriem raidījumā Kā lābāk dzīvot. Sarunājas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefroloģe, profesore un arī Nefroloģijas centra virsārste, Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente Ieva Ziediņa, sirds ķirurgs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Uldis Strazdiņš, Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja p.i. Egija Lapiņa un Latvijas Nieru pacientu asociācijas valdes priekšsēdētāja, uzņēmēja, recipiente Jolanta Kaša.
Egija Lapiņa iepazīstija ar datiem. 2023. gadā transplantēja 45 nieres, šogad - jau 56, 2023. gadā tika transplantētas divas sirdis, šogad - jau četras, 2023. gadā viena akna tika transplantēta, šogad veiksmīgi tika transplantētas sešas aknas. Un, ja mēs runājam par radzenēm, kas arī tiek transplantēta un palīdz cilvēkiem nezaudēt redzi, tad pagājušogad tās bija 14 radzenes un šogad jau 26.
"Bet es uzsveru, ka tie ir dati līdz decembrim, un gads vēl nav beidzies, un var jau būt, ka vēl papildināsies," norāda Egija Lapiņa.
Viņa arī norāda, ka transplantācija un orgānu donori ir sensitīvi jautājumi, no kuriem cilvēki bieži izvairās. Arī cilvēku izpratne ir dažāda. E-veselībā sadaļā Orgānu ziedošana par orgānu ziedošanu veikuši atzīmi precīzi 22940 cilvēki. Tas ir mazliet vairāk nekā 1% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
"Skaitļi rāda, ka attieksme un nevēlēšanās tomēr aizdomāties par to, kas varētu notikt gadījumā, ja nu kas, ir. Ar nožēlu jāatzīst, ka, ka sanāk sabiedrībā sastapties ar stigmatizāciju, ar kaut kādiem nepareiziem priekšstatiem par transplantāciju, ar dezinformāciju, ar noliegumu.
Bieži vien tā ir balstīta arī kaut kādā filmu industriju veidotā priekšstatā par transplantāciju, it kā tas būtu kaut kas tāds ļoti noslēpumains, saistīts ar kaut ko teju vai kriminālu, kas faktiski, ar pilnu atbildību varu teikt, ka Eiropas valstīs un principā tādā civilizētā pasaules daļā faktiski nav iespējama ne no likumiskā, ne no arī tāda reālā viedokļa," atzīst Egija Lapiņa. -
Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā Latvijas upēs nonāk daudz kā tāda, kam tur nevajadzētu nonākt! Par atbildīgu saimniekošanu upju krastos saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Pasaules Dabas fonda direktors un Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre un projekta "LIFE GoodWater IP" eksperts, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātes profesors Ainis Lagzdiņš.
Ierakstā arī uzklausām cilvēkus, kas dzīvo kādas upes krastā.
Sabīne Vaska un Jānis Lapsa dzīvo Ogrē, Ogres upes krastā. Viņi stāsta par to, kāpēc Ogres upe dažreiz mēdz pārplūst un kā paši mazie siera ražotāji rūpējas, lai nekādi mājražošanas atkritumi nenonāktu augsnē un upē.
Par atbildīgu dzīvi pie upes runājām arī iepriekš:
-
Ziemu Latvijā vēl neviens nav atcēlis un mainīgie laika apstākļi - te sniegs, te lietus - var radīt ne vienu vien bīstamu situāciju autobraucējiem. Par to, kā sagatavot sevi braukšanai ziemā, atgādinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas Rīgas Klientu apkalpošanas centra vadītāja vietnieks kvalifikācijas jautājumos Alberts Krūmiņš.
-
Telpaugi var būt domāti ne tikai krāšņumam, bet arī noderīgi veselībai. Par augiem, kas pilda abas funkcijas, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Inga Sīle.
Katrām drogām, ko vācam, ir derīguma termiņš. Parasti tas ir 2 -3 gadus. Tomēr būtu labi, vienā sezonā ievācam, līdz nākamai lietojam tējas, nākamā sezonā atkal vācam jaunu porciju.
Inga Sīle norāda, ja grib kaut ko ārstēt, nepietiks ar vienu tējas krūzīti dienā, bet trīs reizes dienā vismaz piecas dienas un arī jāliek būs daudz vairāk drogas.
"Ja lietojam augus, ja lietojam, kas gatavots no augiem, tajā brīdi, tās 3 - 5 dienas nevajadzētu lietot nekādu ķīmiju, nekādas tabletes," norāda Zane Purne. "Tas ir tāpat, ja var vilkt paralēles ar augu mēslošanu, ja mēslojam ar bioloģiskiem līdzekļiem, tad minerālmēslus nelietojam, ja domājam, ka jāmēslo tikai ar minerālmēsliem, tad tikai ar to. Man tas liekas svarīgs moments, tad zāļu tējas dzerot 3 - 5 dienas, var just efektu. Ja tajā dienā kādu antibiotiku apēd..."
"Nav slikti papildināt, bet jāskatās apstākļi, jāsaprot, ja mēs augus lietoja kā zāles terapeitiskās devās, ir daudzi gadījumi, kad neiesaka vienlaicīgi lietot, piemēram, asinszāles gadījumā. Asinszāle ir brīnišķīgs antidepresants, bet ja cilvēks lieto ķīmiskos antidepresantus, nedrīkst kombinēt ar dabīgajiem. Ir viens vai otrs," papildina Inga Sīle.
Augi, ko speciālistes iesaka audzēt katrā mājā ir kumelītes dārzā un plūksnainā kalanhoja istabā.
-
Ziemassvētki ir iespēja – gaidīt un sagaidīt, piedzīvot un būt – apģērbā, rotājumos un dāvanu jūklī. Tomēr – kā tajā visā neapjukt un neļaut Ziemassvētkiem pārvērsties par emocionāli grūtāko laiku gadā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot.
Sarunājas stiliste un vizuālā tēla eksperte Gita Šildere un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa.
Vai Ziemassvētki ir ģimenes svētki un ko darīt, ja piecas Ziemassvētku brīvdienas jāpavada vienam? To vaicājām sociālajam un organizāciju psihologam Reinim Lazdam.
"Svētki ir zināmi visās kultūrās un ja mēs skatāmies tādā augstā pietuvinājuma, tad svētki mums palīdz sadalīt laiku mazākās vienībās, lai mēs varētu laikam iedot zināmu jēgu. Un
svētki arī veido cilvēku kopību, proti, tas ir kaut kas tāds kas iedibina mūsu normas, attiecības un nevis tādā formālā nozīmē, bet caur svētkiem mēs to piedzīvojām un saistām to ar realitāti.
Tāpēc tā ir tāda nepastarpināta pieredze, kā mēs izdzīvojam attiecības, bet arī zināmas tādas sabiedrības nostājas un ideoloģijas. Tie mums arī dod zināmu prieku un jēgu dzīvei," no sociālantropoloģiskā viedokļa skaidro Aivita Putniņa.
Runājot par Ziemassvētku komerciālo raksturu, Aivita Putniņa norāda, ka tirgus ekonomikas un tirgus apmaiņas mehānismi mums rada svētkus, ko mēs saucam par komercializētiem.
Cilvēki ļoti labprāt piedalās un to izmanto, no otras puses tas morāli nešķiet gluži pareizi. Tur ir tas paradokss, ka mēs gluži apmierināti neesam, bet lielveikali parasti šajā pirmssvētku periodā ir pilni ar cilvēkiem. Un
nav jau noslēpums, ka pārdošanas apjomi palielinās un tad ir iespējams tirgotājiem arī varbūt kaut kā līdzsvarot visa gada peļņu un cilvēki atkal tērē, kas ir labi ekonomikai. Bet tā ir viena tāda loģika, ko mēs mēs nevaram teikt, ka labi vai slikti, bet vienkārši mēs tā darām," vērtē Aivita Putniņa.
"Mēs jau ļoti daudzus gadus ar dāvanām neaizraujamies ģimenē," sarunā iesaistās Gita Šildere. "Tiek apdāvināti varbūt minimāli bērni un neskatāmies uz Ziemassvētkiem kā uz tādu dāvanu laiku. Es domāju, tas ir katra cilvēka ziņā, kā tu šos svētkus patērē.
Piekrītu, ka veikali ir vienkārši pārbāzti šajā laikā, un skaidrs, ka cilvēki varbūt arī grib pateikties ar tām dāvanām. Daļēji piekrītu, ka tas nav tikai tāds naudas jautājums, cilvēki tiešām grib pateikties par to, kas varbūt ir pa gadu sadarīts un kādas ir tās sajūtas.
Bet ja es skatos no sava darba puses, tad, protams. ka sievietes arī šajā laikā, tuvojas balles, pasākumi, viņas grib pucēties, viņas arī kaut kādā ziņā pasakās sev par iepriekšējo gadu, kas ir sadarīts vai kas nav sadarīts. Viņas droši vien patērē vairāk, nopērkot jaunu kleitu vai kurpes, kā nu kura. Te
man liekas cilvēka sajūtas vairāk, kā viņam liekas, viņš varbūt tiešām jūtas pelnījis sevi palutināt vai palutināt savu vīru, bērnus vai draugu. Varbūt arī nav nekas slikts, ja mēs varbūt uz šo svētku rēķina arī patērējāmies vairāk."
Ko darīt, ja nepatīk svinēt svētkus un arī dzimšanas dienas nē?
"Es tik ļoti labi to saprotu, man arī tā ir, bet tā kā man ir ģimene, man ir kolēģi un bērni ir gājuši cauri izglītības sistēmai, es esmu sapratusi, ka tā ir tāda nepieciešamība," atzīst Aivita Putniņa.
"Ja es gribu dzīvot ar citiem cilvēkiem kopā, man ir jāpiedalās. Ja mēs saliekam kaut kādas prioritātes un paņemam to, kas mums ir svarīgi un pieņemami no tā visa, mēs varam izveidot kaut cik pieņemamu pieredzi."
Pētniece atzīst, ka viņai pašai svētki asociējas ar to brīnumu, bet gribas, lai gatavošanās ir klusa.
"Man ir četri bērni bijuši un ka tev pa četriem dažādiem Ziemassvētkiem skolās... un tur visiem jāatrod ir kaut kāda apmaiņas mantiņa laimes akai vai loterijai, tās ir mokas. Ja tu esi nolēmis neiet uz to veikalu, tad tev tur ir jādodas un tad tavs apcerīgais laiks, kur tu gribētu ir sabojāts. Bet no otras puses arī saprotu, ka tas veido šo gatavošanos svētkiem un tās manas varbūt ciešanas skraidot un darot to, ko es varbūt arī negribu, tā ir tā svētku sastāvdaļa. Tad arī tiem īgnajiem cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāpadodas, līdzīgi kā varbūt arī tie, kas ir pārāk lielie aktīvisti, viņiem jāmēģina nolasīt ir pārējo ģimenes locekļu vēlmes un jāvienojas," atzīst Aivita Putniņa.
-
Kosmētisko līdzekļi un skaistumkopšanas tehnoloģijas turpina attīstīties, kas prasa no kosmetologa, kosmētiķa un skaistumkopšanas speciālista nepārtrauktu zināšanu un iemaņu papildināšanu. Tai pat laikā pastāv pelēkais skaistumkopšanas tirgus, kurā var darboties jebkurš un tas savukārt var novest pie ļoti smagām sekām šādu pagrīdes pakalpojumu izmantotājiem.
Par to, cik var "izmaksāt" skaistums, saruna ar Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidenti un praktizējošu kosmētiķi Renāti Reinsoni un ārsti-kosmetoloģi Ingu Groskopu. -
Vēdera aortas aneirisma ir ļoti bīstama slimība, jo plīsuma gadījumā, izdzīvo tikai puse pacientu. Tātad ir svarīgi līdz šādam stāvoklim nenonākt. Kā to izdarīt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe Aina Kratovska un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe Patrīcija Ivanova.
Patrīcija Ivanova skaidro, ka aorta ir vislielākais asinsvads, kas ir cilvēka organismā.
Anērisms - paplašināšanās. Kāpēc bīstams? Cilvēki parasti baidās no pretējā, ka slēdzās asinsvads sirdī vai galvā. Par anērismu runā retāk.
"Diemžēl pie šīs slimības mirstības rādītāji ir augsti un plīsums ir kā katastrofa. Tā ir ļoti dramatiska iekšējā asiņošana," norāda Patrīcija Ivanova.
Ja laicīgi atklāj, ārstēšanās metodes ir plaši pieejamas mūsdienās.
Vēdera aortu reizi dzīvē būtu jāpārbauda vīriešiem smēķētājiem, kam ir visaugstākais risks, 65 gadu vecumā. Bieži tas var glābt dzīvību. Vienkāršs izmeklējums.
Aina Kratovska atzīst, ka viens no galvenajiem riska faktoriem vēdera aortas anērismam ir saistībā ar aterosklerozi vecumā virs 50 - 60 gadiem. Savukārt pie aterosklerozes noved aptaukošanās, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Var būt arī ģenētiska iedzimtība.
Patrīcija Ivanova norāda, ka smēķēšana palielina šīs slimības risku.
"Pasaulē ir tendence, ka šīs slimības sastopamība mazinās, jo cilvēki nopietni izvērtē aterosklerozes riska faktorus un daudz rūpīgāk domā par veselīgu dzīvesveidu. Smēķēšanas atmešana, vai vispār nesākt smēķēt. Ko ēdam, kā kustamies, tā ir pati sakne. Kad ir šie pieci centimetri, tad viņa vairs nesarausies, svarīgi līdz tam nenonākt," skaidro Patrīcija Ivanova.
Vienkāršākā un pieejamākā vēdera aortas pārbaude ir ultrasonogrāfija, aortas diametra mērīšana. Normāls aortas diametrs vēdera daļā ir 2 līdz 2,5 cm, līdz 4,5 cm ir kontrolējams. Ja konstatē ultrasonogrāfijā vēdera daļā aortas diametru 5 cm, sūta pie asinsvadu ķirurga.
Vēl Aina Kratovska norāda, ka attiecībā uz krūšu daļu ir citādi. Ar sonogrāfiju nevar veikt skrīningu, tāpēc anērismu atklāj vēlu.
-
Veicot mazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju aptauju, atklājies, ka apmēram trešdaļa labprāt izmantotu valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Realitātē to izmantojuši vien 3% aptaujāto. Kāpēc tā? Par mazāk aizsargāto personu piekļuvi tiesu juridiskajam atbalstam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbele, Sertificētu mediatoru padomes locekle Laima Ārija Zelmene un Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta Sociālā darba ar pilngadīgām personām nodaļas vadītāja Daina Kalvāne.
Jeļena Bārbele skaidro, ka ir definētas personu grupas, kuras var saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību un uz šo pakalpojumu var pretendēt salīdzinoši neliels skaits iedzīvotāju.
Personas, kuras saņēmušas pašvaldības sociālā dienesta maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusu,
personas, kuras atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā, proti, atrodas sociālās aprūpes institūcijās vai ieslodzījuma vietās,
personas, kuras nonākušas krīzes situācijā pēkšņi no šo personu neatkarīgu apstākļu dēļ; piemēram, tā varētu būt dabas stihija, straujš veselības stāvokļa pasliktinājums, arī pret personu vērsta vardarbību, kā dēļ persona patstāvīgi nevar aizstāvēt savas tiesības.
Jeļena Bārbele norāda, ka attiecībā uz personām, kas nonākušas krīzes situācijā, katru gadījumu vērtē individuāli.
"Mēs vērtējam apstākļus, kas ir šie apstākļi, kas ir radušies, un nauda ir viens no kritērijiem, cik tad ir īsti iekrājumi, piemēram, vai kādi ir šīs personas ienākumi. Tas, kas viennozīmīgi būs par labu personai, ka pirms šiem apstākļiem persona bijusi maksātspējīga, bet šie apstākļi ir noveduši pie tā, ka persona nevar aizstāvēt savas tiesības tādēļ, ka ir šie līdzekļi jānovirza, piemēram, steidzamai ārstēšanai," bilst Jeļena Bārbele. "Ja personas atbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, mēs nodrošinām juridisko palīdzību, norīkojot personai juridiskās palīdzības sniedzēju.
Tomēr ir arī arī ierobežojumi attiecībā uz lietām, kurās tiek piešķirta juridiskā palīdzība. Primāri palīdzību nodrošina:
civillietās, bet arī ir grupa lietu, kur nepienākas atbalsts
tikai noteikta veida administratīvās lietas, konkrēti, kas saistītas ar bāriņtiesas lēmumiem par bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu, tad šādu palīdzību mēs nodrošinām vecākiem pārsūdzības procedūrās,
Satversmes tiesas procesā.
"Civillietās ir vesela grupa lietu, kur valsts tomēr neuzņemas sniegt atbalstu, un viena no lietu kategorijām ir goda un cieņas lietas, lietas, kas saistītas ar prasījumiem par zemām summām, proti, ka valsts ieguldījums un valsts summa, ko mēs samaksātu sniedzējam, pārsniedz krietni nekā tas strīda summas priekšmets," skaidro Jeļena Bārbele.
"Mēs nepiešķiram juridisko palīdzību arī tajos gadījumos, kad persona ir vērsusies pie mums novēloti, tātad vairs neko nevar juridiski iesākt un tādi gadījumi ir bieži. Mēs, protams, cenšamies neatteikt, bet vismaz piešķirt konsultāciju, lai personīgi izskaidrotu, kādas sekas tagad būs, uz ko gatavoties un kādas tomēr iespējas vēl pastāv šajās lietās" atzīst Jeļena Bārbele.
"Un ir arī tādas lietas, kuras mēs novērtējam tīri no perspektīvas viedokļa. Ja prasījums ir acīmredzami nepamatots, arī tad mēs atsakām. Teiksim, persona prasa strīda risinājumu, kas juridiski nav iespējams. Piemēram, mums ir nereti gadījumi, kad attiecīgā prasījuma celšanai ir iestājies noilgums un nekādi attaisnojoši apstākļi šim noilgumam nav. Līdz ar to lieta vienkārši nav perspektīva." -
Gadu simtiem cilvēki ir dzīvojuši upju krastos, jo tam bija ekonomisks un sociāls pamats. Tagad mums nav obligāti jādzīvi pie upes, lai izdzīvotu, bet ko darīt ar cilvēka atstāto mantojumu to krastos un pašās upēs? Kāda ir pie upes dzīvojošo atbildība pret upi un tās netraucētu plūdumu, neveidojot dambjus un dambīšus, akmeņu krāvumus, nepadziļinot upi, nerokot upē peldvietas. Kas ir šīs upei nedraudzīgās prakses un kā palīdzēt upei, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro projekta "LIFE GoodWater IP" vadītāja vietniece, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperte Linda Fībiga, projekta "LIFE GoodWater IP" zivju eksperts, Valsts zinātniskais institūta BIOR pētnieks Kaspars Abersons, Pasaules Dabas fonda Ūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.
Jansonu ģimene Jelgavas novadā dzīvo divu upju ielokā - vienā pusē atrodas Vircavas upe, otrā - Lielupe. Pavasaros neatņemama dzīves sastāvdaļa ir plūdi. Būvējot Jelgavas apvedceļu, pie Lielupes uzbūvēts dambis, bet Eiropas projektā kopā ar citām Zemgales mazajām upēm tīrīta arī Vircavas gultne. Par dzīvi pie upes vairāk stāsta Jansonu ģimene. -
Par ņergu var saukt cilvēku, kas iznieko un peļ ēdienu, ir kaprīzs un slimīgs, arī pagļēvs, bet var būt arī kauslīgs vai gļēvulis. Mūsdienās par ņergu var saukt arī cilvēku, kam viss vienmēr būs slikti. Kā par tādu nekļūt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa.
Marija Ābeltiņa atzīst, ka ir cilvēki, kam viss ir slikti, bet tas nenozīmē, ja internetā ieraugām 10 negatīvos komentārus, tad visi ir šādi cilvēki. Mums ļoti patīk vispārināt.
"Nav tā, ka visi cilvēki jūtas tik nomākti vai tik ļoti vīlušies dzīvē, lai par visu sūdzētos," uzskata Marija Ābeltiņa. "Attieksme, ka viss ir slikti, var radīt dažādas lietas, tas var būt kaut kas par klīnisko depresiju, ka cilvēki dzīvo un skatās uz sevi un pasauli caur melnām brillēm. Tā ir diagnozes īpatnība, ka tiešām tā redzam pasauli. Būs cilvēki, kam nebūs klīniskās depresijas, bet viņiem kā izdzīvošanas stratēģija ir izveidojusies žēlošanās. Un šī žēlošanās arī izklausīsies pēc nepatīkamas lietas, tie, kas klausās vai lasa, teiks - kāds ņerga. Domāju, ka ir dažādi virzieni, kur skatīties."
Viņa norāda, ka tas var būt arī situatīvi - šodien ierakstu negatīvo komentāru, bet kopumā es neesmu cilvēks, kas uzskata, ka viss ir slikti.
"Ņergas var būt ļoti dažādi, tie procesi, kad mēs sūdzamies par dzīvi vai redzam tikai vai citiem stāstām tikai negatīvās lietas, tur varbūt dažādi iemesli un motivācijas," vērtē Marija Ābeltiņa.
Mārcis Auziņš vārdu ņerga vairāk asociē ar nozīmi čīkstulis un iesaka lietot to par cilvēkiem, kas par visu nepārtraukti gaužas un čīkst.
"Katrs mēs tādus cilvēkus esam sastapuši," uzskata Mārcis Auziņš.
"Man vienmēr rodas par šiem cilvēkiem sajūta, ka viņiem šķiet, ka dzīve iet kaut kur garām. Viss notiek kaut kur citur, mani tur neaicina, es tur nepiedalos, tādēļ noteikti tur kāds kaut ko perina pret mani sliktākajā gadījumā.
Droši vien vienas receptes nav, kā ar šo tikt galā, katram no mums šādas situācijas kaut kādā mērā ir pazīstamas."
Analizējot nedaudz līdzībās, Mārcis Auziņš atsaucas uz kādu savu kolēģi, kurš atzinis, ka cilvēkiem laicīgi ir jāizveido sev hobiji, lai nebūtu "kā no laivas izmest", kad dosies pensijā, būs ārā no aktīvās aprites.
"Domāju, ka šeit arī ir tā situācija, ka kaut kas notiek blakus. Vai tam ir "pretinde" vai kā rīkoties pret, man liekas, ka ir," uzskata Mārcis Auziņš. "Atrodi kādas interesantas nodarbes sev dzīvē blakus savām profesionālām nodarbēm, apzinies, ka patiesībā no tevis daudz kas ir atkarīgs. Domāju, ka
mēs brīžiem nenovērtējam ļoti nelielā valstī, "kompaktā, bet gudrā valstī", ar ļoti nelielu spēka pielikumu, ar to es domāju iniciatīvu, var izdarīt daudzas lietas.
Mēs brīžam to neapzināmies." -
Kas liek mums tik daudz ēst, lai pēc tam būtu jācīnās ar lieko svaru un pat aptaukošanos? Veselīgāk dzīvot aicina profesore, kardioloģe Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa.
"Nedomājam līdzi, nav ieaudzināta veselības vērtība un nav ieaudzināti pasākumi, ar kādiem veselību var noturēt un uzlabot. Nav ieaudzināts, kas ir labie produkti, kuri dod vienu, otru, piekto labumu, nav ieaudzināts, kurus produktus neēst," uzskata Iveta Mintāle. "Šajā
laikmetā, kad pārtikas rūpniecība ir attīstījusies tik ļoti, ka veikalos jau liek produktus, kuri ir tālu no ēdamiem, izšķirtspēja, kas ir ēdams, kas - neēdams, varbūt tā krāsainā kastīte nav labākais iepakojums, varbūt labāk nopirkt tirgū tādu ne īpaši tīru burkānu vai kartupeli, tā izšķiršanās spēja drusciņ ir pazudusi.
Varbūt tiešām steigā cilvēki mazāk par to domā."
Ārste arī norāda, ja cilvēki plāno, kā bez sāpēm un zālēm dzīvos pēc 30 - 40 gadiem, vairāk ir jāplāno ikdienas dzīve, kas ietver arī iepirkšanos reizi nedēļā pēc saraksta, sastādīt plānu, kurās dienās varēs pavingrot. Tā ir vienkārša pašdisciplīna un atruna "man nav laika" ir plānošanas problēma.
"Lietojiet produktus, kurus atpazīstat pēc skata," mudina Iveta Mintāle. "Tas nozīmē, ka viņi nav apstrādāti.
Ja gaļas gabaliņš, tad gabaliņš, un uzreiz var pateikt, kas tā par gaļu, kuram dzīvniekam. Ja tas ir dārzenis, tad dārzenis. Tie, kas jau ir gatavi, sagatavoti produkti, tas, kam kāds pirms jums ir pieskāries, sagatavojis, iepakojis ar garu derīguma termiņu, nu nav tas ēdams!"
"Vienmēr ir izvēle aiziet uz tirgu un nopirkt no zemniekiem vistu, kas ir ēdusi to, kas viņai paredzēts, nevis granulas vai kapsulas. Un cena nebūs lielāka. Parasti veikalā cilvēki izvēlas fileju vai steika gabaliņu, nekad vistas spārniņus vai kājiņas. Vienmēr visu vajag tīru, lai nevajadzētu smērēt rokas, lai nevajadzētu vēl kaut ko griezt un ņemties," uzskata Iveta Mintāle. "Nopērkat visu vistu. (..) No vienas vistas, tirgū nopirktas vistas, kas, protams, maksās dārgāk, var uztaisīt buljonu, risoto, var uztaisīt skaistu sasmorētu vistiņu pēc vecām vecmāmiņas receptēm. Pabarot var desmit cilvēkus droši, un ēdienu klāsts būs arī dažāds, nevis viens. Vajag vienkārši izmantot visu, ja mēs runājam arī par ilgtspējīgumu.
Nav jākauj dzīvnieks tikai tāpēc, lai ēstu tikai steiku, vajag atcerēties, ka ir arī citas dzīvnieka daļas, kuras var ēst un pilnīgi droši vajag. Un tas būs lētāk."
-
Ja vēlaties redzēt pilnīgi nevadāmu un pārbijušos suni, izšaujiet viņa tuvumā pirotehniku. Bet ne tikai sprāgstošas raķetes apdraud mīļdzīvniekus. Kādi ir visbiežāk sastopamie negadījumi un kā no tiem izvairīties, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un vetārste, vadošā ķirurģe klīnikā "24/7" Jekaterina Plaksina.
"Īsti pieradināt pie salūta trokšņa dzīvnieku ir ļoti grūti. Jāpatur prātā, ja parādās kāda no trauksmes pazīmēm, vai braucot mašīnā, vai uz skaņam, vai vēl kaut ko, nevajag neko gaidīt, jo šīm uzvedības problēmām ir tieksme tikai apaugt kā sniega bumbai ar sniegu, nevis pāriet pašām par sevi. Ja ir trauksme uz petardēm, tad varētu parādīties arī atšķiršanas trauksme, kad saimnieks iet prom," norāda Lita Konopore.
Risinājumi ir gan medikamentu lietošana, gan darbs ar zoopsihologiem, bet tas prasa investīcijas laika un finanšu ziņā. Tāpēc labāk izsargāties un ievērot metodes, kā dzīvnieku pieskatīt.
"Dzīvnieks pats tajā [salūta] laikā meklē patvērumu. Nedrīkst vilkt laukā no tām vietām. Kāds meklē saimnieka tuvumu, tāpēc saimniekam nedalīti jāvelta dzīvniekam laiks, jāsēž ar viņu vannas istabā blakus, jāmīļo, jāmierina. Vislabāk ir savlaicīgi sagatavoties un izrunāt ar veterinārārstu medikamentu lietošanu, kā konkrētam sunim darbosies konkrēts medikaments," turpina Lita Konopore.
Var censties pieradināt suni pie salūta. Var ierakstīt salūtu un laika gaitā to atskaņot, sākot no ļoti klusinātas skaņas, pakāpeniski to pieaudzējot, spēlējoties ar dzīvnieku. Labāk darīt uzvedības speciālista klātbūtnē.
Vēl tieši gada nogales svētkiem arī dzīvniekiem ir raksturīga pārēšanās un tad ir klasiskais pēcsvētku sindroms – vemšana, caureja, aizcietējumi.
Pašiem doties, piemēram, uz Jaungada svinībām un mīļdzīvnieku atstāt mājās nav ieteicams. Ir jāziedojas viņam.
"Dzīvnieks - tā ir atbildība," atgādina Lita Konopore. "Tāpēc viens no galvenajiem jautājumiem, pirms ņemt dzīvnieku, ir, kā tu plāno ar viņu dzīvot. Kā tu plāno braukt atvaļinājumos? Vai tu esi gatavs atteikties no saviem atvaļinājumiem, ņemot lielu dzīvnieku? Vai tev ir pietiekama finansiāla rocība vajadzības gadījumā samaksāt visus veterināros izdevumus? Vai tev ir pietiekami liela rocība samaksāt par viesnīcu vai ņemt līdzi uz savu viesnīcu, zinot, ka dažbrīd maksa par suni viesnīcā ir tikpat dārga kā par cilvēku? Dzīvnieks ierobežo. Tāpēc veterinārārsti vispirms cenšas potenciālos dzīvnieku ņēmējus atrunāt no šī soļa."
Ņemot dzīvnieku, nevar tikai domāt, ka būs jāiegādājas tikai pārtika. Jārēķinās, ka būs nepieciešami veterinārsta pakalpojumi, un tie ar katru gadu kļūst arvien dārgāki. Tāpēc arvien populārāka ir apdrošināšana dzīvniekiem. -
Rudens ziemas periodā no zagļu uzbrukumiem visvairāk cieš vasarnīcas, kuras sargā vien vārti un viena durvju slēdzene. Paļauties uz veiksmi, ka garnadžiem īpašums neliksies interesants, vai tomēr veikt drošības uzlabošanas pasākumus? Kā labāk aizsargāt savu īpašumu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins, drošības eksperte Jūlija Bedenko un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja Daudznozaru prevencijas nodaļas priekšniece Vita Vīlistere.
Ne tikai dārza mājiņas ir noziedznieku uzmanības lokā ziemas periodā, tas var būt arī dzīvoklis vai dzīvojamā māja laikā, kad cilvēki izvēlas doties pagarināt vasaru, dodoties uz siltām zemēm, atzīst Vita Vīlistere.
"No paša cilvēka ir atkarīgs, kā viņš vērtē savas mantas. Ir cilvēki, kas novērtē katru sīkumu un pat zapts burka viņam ir ļoti nozīmīga, citam varbūt arī tas zāles pļāvējs nav - nākamgad plānoju pirkt jaunu, ja aizies, aizies. Arī tāda attieksme ir," norāda Vita Vīlistere.
Protams, arī ieziemoti mazdārziņi, kur nav cilvēku uzraudzība.
"Jāparūpējas par drošību aizslēdzot, jāparūpējas, lai atslēgas ir drošas, nav vienkārši atlaužamas, bet ļoti ieteicams parūpēties par elementārāko sensoru apgaismojumu, kas arī dara noziedznieku bažīgu, varbūt te neuzturēšos," iesaka Vita Vīlistere. "Labs līdzeklis ir video novērošana, kas dod signālus saimniekam uz telefonu. Viņš uzreiz redz, kas apkārt notiek, un arī var parunāties ar ciemiņu, apjautāties, ko viņš dara īpašumā. Viss tiek filmēts, fiksēts. Tas palīdz policijai arī pierādījumiem."
"Zagļus piesaista, ja viņi redz, ka ir vērtīgas mantas viegli pieejamas: pār žogu redzamas, nav saslēgtas, zāles pļāvēji nav aizvesti prom, vienkārši nostumti pažobelē. Dažāda mazāka sadzīves tehnika, ko var viegli ieraudzīt caur logu. Arī telefoni un datori, kamīni, citas vērtīgas mantas - gleznas, arī rotas lietas," atzīst Vita Vīlistere.
Noziedznieki izvēlas, ko var viegli paņemt un aiznest. Ja lielākas lietas, tad tas ir plānots pasākums, vērots un noteiktā laikā arī veikts, jo nepieciešams transports.
- Visa fler
