Avsnitt
-
Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas aplūkojam divus darbus, kas jau ir apveltīti ar dāsnu "Oskaru" nomināciju ražu un vienā vai citā veidā izmanto mūziku, lai stāstītu par vēsturisko, aktuālo un fantastisko.
Francijas kinematogrāfa dzīvā klasiķa Žaka Odijāra jaunākais sniegums, Meksikas karteļu un sociālas netaisnības apstākļos balstītā filma "Emīlija Peresa" ir aizraujošs kino žanru un izteiksmes līdzekļu karuselis – tajā satiekas politisks manifests, smeldzīgs mūzikls, komēdija un arī kriminādrāma.
Stāsts par ceļu pretī pestīšanai, ko veic dzimumu mainošs narkobarons, dzīves nogurdināta juriste un noziedzīgās pasaules bijusī princese. Filmas galveno lomu atveidotājas Karla Sofija Gaskona, Zoja Saldana un Selēna Gomesa 2024. gadā Kannu kinofestivālā ieguva labākās aktrises balvu. Pirmo Kannu kinofestivāla vēsturē labākās aktrises godalgu saņema uzreiz trīs dāmas.
Franču režisora Žaka Odijāra muzikālā kriminālfilma "Emīlija Peresa" ir apveltīti ar dāsnu "Oskaru" nomināciju ražu un arī nominēta Francijas kino godalgai "Cēzars" 12 kategorijas.
Šai balvai kategorijā "Labākā pilnmetrāžas animācija" izvirzīta arī Ginta Zilbaloža filma "Straume". "Cēzara" balvas tiks pasniegtas 28. februārī Parīzē.
Tikmēr Džeimsa Mangolda filma "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" piedāvā Timotiju Šalamē titulvaroņa lomā un ļauj eskatīties leģendārā mūziķa un Nobela prēmijas literatūrā slavas sākotnē.
Sešdesmito gadu sākuma Ņujorkas ielas caurstrāvo Aukstā kara vēsmas, sociālas kustības un vēlme laikmeta garu ietērpt dziesmā. Filmā sastopam mūzikas leģendu galeriju, piemēram, Džounu Baizu (lomā Monika Barbaro), Pītu Sīgeru (lomā Edvards Nortons) un pat Džoniju Kešu (lomā Boids Holbruks), un dodamies ekskursijā pa folkmūzikas dzimtas koka saknēm.
-
Kad gads ir noslēdzies un iesācies jaunais, laiks izsijāt Latvijas kino ražu. Gaidot "Lielais Kristaps" balvu pasniegšanas ceremoniju 4. februāra vakarā, raidījuma Kur kritiķiem nav vietas veidotāji piedāvā savas hipotēzes par Latvijas kino melanholiskajām attiecībām ar pagātni, dokumentāro kino un tēmu apvārsni.
Kādi ir secinājumi par nacionālās kinobalvas nominācijām? Vai tās radījušas pārsteigumus, apstiprinājušas likumsakarības vai signalizē par pārejas posmu nacionālajā kinematogrāfā? Vai tieši pretēji – vēsta par ko nepārejošu?
Sekojot nacionālā kino repertuāra jaunumiem, ar Martas Elīnas Martinsones situāciju komēdiju "Vecāku sapulce" atgriežamies skolā kopā ar bioloģijas skolotāju Dārtu (Sandija Dovgāne), kura jaunās klases vecāku rindās sastop spilgtākos dažādu paaudžu latviešu aktierus: Elitu Kļaviņu, Antu Aizupi, Mārtiņu Meieru, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču un daudzus citus. Izmantojot atpazīstamus amerikāņu kino paņēmienus, ansambļa filmas uzbūvi un ideju sadursmes skeču, filma uzdod daudzus jautājumus un palīdz atrast atbildes uz to, kāda ir mūsdienu Latvijas situāciju komēdija.
-
Saknas det avsnitt?
-
Kā kino izstāstīt traumu? Saruna un polemika par norvēģu režisores Tejas Hvistendālas(Thea Hvistendahl) filmu "Sadzīvot ar mirušajiem" un Džesija Eizenberga (Jesse Eisenberg) otrā pilnmetrāžas spēlfilmu "Īstas sāpes".
Aplūkojam divus darbus, kas saistāmi ar traumatismu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī – režisores Tēas Vistendāles debijas filma "Sadzīvot ar mirušajiem" piedāvā aukstas krāsu paletes zombijdrāmu uz Oslo daudzstāvu dzīvokļu māju fona, tikmēr ar "Zelta Globusu" apbalvotā komēdija "Īstas sāpes" seko divu brālēnu ceļam uz Poliju savu sakņu meklējumos.
Godalgotā aktrise Renāte Reinsve un Anderss Dānielsens Lī no dramēdijas “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) šoreiz dala ekrānu pavisam netipiskā, "nordic-noir" vizuālajos kodos piesūcinātā darbā, "Sadzīvot ar mirušajiem" . Filmas kodolā ir trīs stāsti par mirušajiem, kuri atgriežas pie sērojošām ģimenēm un mīļotajiem, sev līdzi nesot eksistenciālas šausmas.
Sarunā aplūkojam veidus, kā kino iespējams "pastāstīt" traumu un apspriežam spilgtus darbus, kas uz ekrāna risina ar sērām saistītus jautājumus.
Daudz gaišāku toņkārtu un sasaisti starp individuālo traģiku un vēsturisko traumu veido Džesija Eizenberga režisētā filma "Īstas sāpes", caur asprātīgiem dialogiem un lieliskiem aktierdarbiem atveidojot brālēnu Deivida (lomā filmas režisors) un Bendžija (Kīrans Kalkins) tūrisma braucienu uz Poliju. Spilgtu tēlu galerijas pavadījumā galvenie varoņi vecmāmiņas godināšanas nolūkos dodas pa holokausta pēdām, pa ceļam risinot jautājumus par autentisku dzīvi un kopābūšanu arī smagos apstākļos.
Pētām filmas sasaisti ar "čomu komēdijas" apakšžanru un meklējam sasaisti starp "lielajiem" un "mazajiem" naratīviem mūsdienu kinematogrāfā.
-
Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas otrajā epizodē tā autori uzlūko divus šķietami nesaistītus darbus, jaunās gotikas epu "Nosferatu" kulta režisora Roberta Egersa režijā un seksuālas spriedzes, pakļautā un pakļaujamā attiecību dinamikas tīklojumu režisores Halīnas Reijnas filmā "Mazulīte".
"Nosferatu" rēgs klīst pa kino ekrānu jau vairāk nekā simts gadus, un nu grāfs Orloks ir reinkarnējies aktiera Bila Skašgorda veidolā, lai terorizētu kādu 19. gadsimta Vācijas pilsētiņu ar žurkām, draudīgām ēnām un neprāta epidēmiju. Viņa lāsta atslēga slēpjas jaunlaulāto Tomasa (Nikolass Holts) un Elenas (Lilija Rouza-Depa) rokās, taču, lai to lauztu, būs nepieciešams veikt nepanesamu upuri.
Sarunā ieskatāmies vēsturiskajā atšķirībā starp īru Drakulu un vācu Orloku, uztaustām Egersa estētisko vēnojumu un izceļam iespaidīgā darba svarīgākos akcentus.
Filmas "Mazulīte" galvenā varone, Romija, kuru attēlo Nikola Kidmena, ir īsts "vamps" – ietekmīga mākslīgā intelekta uzņēmuma vadītāja, kuras dzīvē valda smalki plānota kārtība – balanss starp profesionāliem panākumiem un ģimenes dzīvi ar Džeikobs (Antonio Banderass) un divām talantīgām meitām. Taču neviena fasāde nav perfekta – Romijas dzīve sāk plaistāt, kad viņas īstenās vēlmes un dziņas uzosta jaunais praktikants Samuels, kuru attēlo Holivudas sirdsāķītis Hariss Dikinsons. Likmes ir augstas, bet tikpat kārdinoša ir iespējamā bauda.
Šajā darbā skeptiski meklēsim pamatu sajūsmai par filmu aizvadītajā Venēcijas kinofestivālā, spriedīsim, ko "Mazulīte" tieši cenšas pateikt, un mazliet ielūkosimies BDSM kino kambarī. -
Jauns raidījums "Kur kritiķiem nav vietas". Kino pasaule ar Dārtu Ceriņu Žulijenu Nuhumu Kulibali. Pirmajā raidījumā jaunais virtuves un sociālais kino, kuru raksturo filmas "Mana mīļākā kūka" un "Virtuve", kas pērn piedzīvoja pasaules pirmizrādes Berlīnes Starptautiskajā kino festivālā. Iepazīstam irāņu kino Eiropā un pasaulē un "Vestsaidas stāstu" meksikāņu režisora nospriegotajā režijā.
Filma "Mana mīļākā kūka" ir cilvēcīgs un emocionāls stāsts, kuru veido jēgpilni dialogi un smalka komēdija drāmā.
70 gadus vecā Mahina ir vientuļa atraitne, kura kopš vīra nāves un meitas aizbraukšanas uz Eiropu Teherānā dzīvo viena. Taču tad kāda liktenīga tējas pēcusdiena izjauc viņas vienmuļo rutīnu - viņa satiek vīrieti un atver savu sirdi jaunam romānam, lai savas dzīves saulrietu sagaidītu spoži un ar pilnu sirdi. Kas sācies kā negaidīta tikšanās, ātri izvēršas par neparedzamu un neaizmirstamu vakaru.
Režisori: Marjama Moghdama (Maryam Moghaddam) un Behtašs Sanaeha (Behtash Sanaeeha).
Filma "Virtuve" ir traģikomisks veltījums tiem cilvēkiem, kas neredzami darbojas ēnā, lai restorāni pastāvētu un mēs būtu paēduši, dzenoties pēc, iespējams, nesasniedzamās amerikāņu sapņa versijas.
Pusdienu steigas laikā Manhetanas restorānā "The Grill" no kases ir pazudusi nauda. Visi virtuvē strādājošie pavāri bez dokumentiem tiek pratināti, un lielākās aizdomas krīt uz Pedro (Raúl Briones). Viņš ir sapņotājs, kas allaž pamanās iekulties nepatikšanās, un ir iemīlējies Džūlijā (Rooney Mara), amerikāņu viesmīlē, kura nevēlas ielaisties nopietnās attiecībās ar viņu. Restorāna īpašnieks Rašīds ir solījis Pedro palīdzēt sakārtot dokumentus, lai viņš varētu kļūt par "legālu" darbinieku. Taču šokējošs atklājums par Džūliju pamudina Pedro uz rīcību, kas uz visiem laikiem var apturēs darbību vienā no pilsētas noslogotākajām virtuvēm.
Režisors Alonco Ruispalacioss (Alonso Ruizpalacios).
