Avsnitt
-
Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Aspazijas akadēmisko Kopoto rakstu ceturto sējumu, turpinot vērienīgo desmit sējumu izdevumu sēriju, kas aizsākta Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.
Projekta mērķis ir atgriezt kultūras apritē pašas Aspazijas rakstītos tekstus, vienlaikus piedāvājot mūsdienīgu pētniecisku skatījumu uz vienas no nozīmīgākajām latviešu literatūras personībām daiļradi.
Sarunā ar Liegu Piešiņu Kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece profesore Ausma Cimdiņa uzsver, ka šis darbs ir ne tikai zinātniski, bet arī redakcionāli sarežģīts. Daudzi Aspazijas teksti saglabājušies vecajā drukā, mainījusies ortogrāfija, leksika un īpašvārdu rakstība, tādēļ nepieciešams rūpīgs tekstoloģiskais darbs.
"Mums šķita ļoti svarīgi kultūras un izglītības apritē atgriezt Aspazijas pirmavotus – viņas pašas sarakstītos tekstus," saka Cimdiņa. Viņa norāda, ka mūsdienās sabiedrības uzmanība bieži koncentrējas uz rakstnieku biogrāfijām, kamēr viņu radošais mantojums paliek ēnā. "Galvenais iemesls, kādēļ mēs par rakstniekiem interesējamies un viņus godājam, tomēr ir viņu daiļrade."
No "Sidraba šķidrauta" līdz "Rudens lakstīgalai"
Jaunajā sējumā publicēts viens no Aspazijas nozīmīgākajiem dramaturģijas darbiem – "Sidraba šķidrauts", kā arī biogrāfiskais romāns "Rudens lakstīgala". Īpaša uzmanība pievērsta arī darbu komentāriem un pētnieciskajiem rakstiem.
Filoloģijas doktora Jāņa Zālīša pētījums analizē prototipus romānā "Rudens lakstīgala", kur zem literāriem tēliem atpazīstamas tādas vēsturiskas personības kā Rainis, Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns un Rūdolfs Blaumanis. Savukārt profesores Ievas Kalniņas raksts pievēršas dabas stihiju simbolikai Aspazijas dramaturģijā.
Cimdiņa atgādina, ka "Rudens lakstīgala" ilgu laiku atradusies literatūras perifērijā un pat nav tikusi iekļauta latviešu romānu reģistrā. Tagad darbs no jauna izvērtēts kā pilntiesīgs romāns.
Vai Aspazija būtu tāda pati bez Raiņa?
Sarunas laikā neizbēgami izskan jautājums par Aspazijas un Raiņa radošo partnerību.
"Tas ir ļoti labs jautājums," atzīst Cimdiņa, pārdomājot, kādu ceļu Aspazija būtu gājusi bez Raiņa klātbūtnes. Viņa atgādina, ka Aspazija bija spēcīga un patstāvīga personība jau pirms abu satikšanās, turklāt simboliskās dramaturģijas ceļu latviešu literatūrā savā ziņā iemina tieši viņa.
Tomēr Rainis devis līdzvērtīgu intelektuālo sarunas partneri, kas ietekmējis arī Aspazijas radošo attīstību. "Varbūt viņa būtu palikusi radikālā feminisma viennozīmībā," spriež pētniece. "Bet Aspazija kļūst liriska, kļūst žēlsirdīga, pat sentimentāla."
Jauns skatījums uz klasiku
Darbs pie Kopotajiem rakstiem devis iespēju arī pašai pētniecei no jauna iepazīt Aspaziju. Viņu visvairāk aizrauj nevis biogrāfiskie fakti, bet gan tekstu interpretācijas iespējas.
"Klasikas darbu būtiskākā īpašība ir interpretāciju daudzveidība," uzsver Cimdiņa. Katrs laikmets tekstos ierauga jaunas nozīmes un akcentus, tādēļ arī Aspazijas darbi turpina runāt ar mūsdienu lasītāju.
Viņa atgādina, ka Aspazija tradicionāli tikusi uztverta galvenokārt kā dzejniece, tomēr literatūrā sevi vispirms pieteikusi kā dramaturģe. Tāpēc akadēmisko Kopoto rakstu pirmais sējums veltīts tieši dramaturģijai, nevis dzejai.
Interese par Aspazijas mantojumu joprojām ir liela. To apliecina fakts, ka Kopoto rakstu otrais sējums, kurā apkopota dzeja, jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu un izdevniecībā vairs nav pieejams.
Šerpums kā nepieciešamība
Runājot par Aspazijas raksturu, Cimdiņa nepiekrīt priekšstatam, ka rakstnieces asums būtu vērtējams negatīvi.
"Tādam īsteni radošam cilvēkam, īpaši sievietei Aspazijas laikā, bez šerpuma nebūtu iespējams paveikt to, ko viņa paveica," saka literatūrzinātniece.
Jaunu ideju nesēji vienmēr sastopas ar pretestību, un arī Aspazijai nācies izcīnīt savu vietu literatūrā un sabiedrībā. Taču tieši pārliecība par savām idejām devusi spēku iet "caur uguni un ūdeni".
"Ja ir idejas, par ko pastāvēt, tad var iet caur uguni un ūdeni," uzsver Cimdiņa. "Un Aspazijai šīs idejas bija." -
Līdz 31. maijam pulksten 23.59, notiek Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas ir aktīvs portālā LSM.lv. Vērtējamo grāmatu skaitā ir Kristīnes Jučkovičas stāstu grāmata "Viņa nāk", kas nākusi klajā "Latvijas medijos".
Kristīne Jučkoviča ir dabas zinātņu bakalaure, sociālo zinātņu un humanitāro zinātņu maģistre. Viņas ikdiena aizrit veselības aprūpes jomā, bet visos dzīves posmos līdzās ir bijusi arī rakstniecība. Pievienojusies dažādām Literārajām akadēmijām un pabeigusi Liepājas universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūru.
Kristīni Jučkoviču uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa. -
Saknas det avsnitt?
-
4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere.
Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone.
„Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere.
Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt.
Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi.
Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja?
Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva.
Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam.
Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk.
Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms.
Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien.
Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks.
Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks?
Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā.
Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters.
Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg.
Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami.
Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās?
Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata. -
Grāmata "Latvieši Zviedrijā. Raksti. Stāsti. Atmiņas" ("Latvijas Mediji") aizved lasītājus uz pagātni, kas būtībā veidojusies vairāk nekā pirms 80 gadiem, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad uz Zviedriju devās ļoti daudz latviešu. Darbs parāda, kā mūs ietekmējuši laiks un telpa, vienlaikus pierādot mūsu tautas spēku un izturību.
Uz sarunu aicinājām Ingunu Dauksti-Silasproģi, vienu no šīs grāmatas līdzautorēm, rakstu veidotāju, kuru zinām arī kā cilvēku, kurš prot dažādi pastāstīt par trimdas literatūru. -
Vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas, kuras mēģinām apslāpēt, lai tikai paliktu savā “drošajā dzīvē”.
Tie ir tikai daži no stāstiem, kas izlasāmi Zanes Zustas jaunākajā grāmatā "Precēto sieviešu (grēk)sūdze" Liega Piešiņa uz sarunu aicinājusi grāmatas autori Zani Zustu. -
Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam!
Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu.
Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu. -
Izdevniecībā "Madris" klajā nākusi vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata "Jūrmalas vasarnīcas, vasarnieki un vasaras dzīve Jūrmalā no 19. gs. līdz 1990. gadam", kurai materiāli vākti vairāk nekā 20 gadus.
"Man īstajā brīdī uzrodas īstie cilvēki ar īstajiem stāstiem", saka vēsturniece Inga Sarma, kura 40 gadus strādājot Jūrmalas muzejā, apsekojusi katru Jūrmalas rajonu, tikusies un intervējusi daudzus jūrmalniekus, bet bijuši arī gadījumi, kad pasaules slavenības kā fotogrāfe Ērika Ede no Gugenheima muzeja vai vācbaltiešu ģimenes fon Zengbušu pēcteči viņu uzmeklējuši paši. Būdama jūrmalniece no matu galiņiem līdz papēžiem, Inga Sarma grāmatu rakstījusi ar lielu mīlestību pret savu pilsētu. Viņa redz un pamato savu viedokli, kas Jūrmalai pietrūkst šodien, un stāsta par vēstures nospiedumiem, kurus šodienas Jūrmalas iedzīvotājiem būtu jāņem vērā. Runājam par Pētera Beltes apkopotajiem materiāliem, uz kuriem balstījusies, rakstot par Jūrmalu līdz 1919. gadam, par dienasgrāmatām un koncertrecenzijām, ar kurām iepazinusies lielā skaitā, rakstot par pilsētu Latvijas brīvvalsts laikā, un savu pieredzi, ko izmantojusi apkopojot materiālus par padomju gadiem.
Sarunā - arī par Emīlu Dārziņu un viņa "Melanholisko valsi", patieso gadskaitli Edinburgas koncertdārza sezonas atklāšanai, ASV prezidenta Džona Kenedija uzturēšanos Jūrmalā un pozēšanu cilnim, nažu un dakšiņu škindoņu, kura skan pāri mūzikai Horna dārzā...
-
Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli.
Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi.
Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks.
Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi.
Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem.
Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla.
Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem?
Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās.
Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija.
Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums. -
Tagad, kad zināmi Latvijas literatūras gada balvas šī gada nominanti, ir interesanti ne tikai izvēlēties lasāmvielu, bet dzirdēt arī žūrijas pamatojumu.
Vērtējumam bija iesniegtas kopskaitā 156 grāmatas. Lielākais iesniegto grāmatu skaits bija par labāko prozas tulkojumu latviešu valodā, par ko intervijā Liegai Piešiņai tuvāk stāsta rakstniece un tulkotāja Signe Viška. Sarunas sākumā — par labāko literatūras autordarbu bērniem latviešu valodā.
-
17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā".
Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām.
Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks.
Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam.
Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa.
Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi -
tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs.
Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību.
Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku?
Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi.
Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada,
un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz. -
Šoreiz pievēršamies apgādā "Zinātne" izdotajai monogrāfijai "Ārsts Paracelzs alķīmiķu laikmetā", kas veltīta izcilam 16. gadsimta ārstam un pētniekam Aureolam Teofrastam Bombastam fon Hohenheimam, kuru pasaule daudz labāk pazīst pēc pseidonīma – Paracelzs.
Par grāmatu runājam ar monogrāfijas autoru – profesoru Valdi Segliņu. -
Tuvojoties Preiļu konceptuālistu grupas 10 gadu jubilejai, Roberts Vilsons uz sarunu par konceptuālismu literatūrā un konceptuālo dzeju Latvijā aicina trīs dažādu literāro izdevumu redaktorus, dzejniekus un konceptuālās literatūras pazinējus: dzejnieci, literatūrzinātnieci, žurnāla "Strāva" redaktori un grupējuma "Preiļu konceptuālisti" dalībnieci Annu Auziņu, literatūras žurnāla "Punctum" redaktoru, dzejnieku, literatūrzinātnieku un bijušo Preiļu konceptuālistu dalībnieku Arti Ostupu un avangarda literatūras žurnāla "Avīzes Nosaukums" galveno redaktoru, dzejnieku un humoristu Valteru Libertu.
Kamēr Anna, Artis un Valters sarunājas par neradošās rakstības metodēm, konceptuālisma vēsturi un nākotni latviešu literatūrā, kā arī par plašākas sabiedrības uzmanību piesaistījušiem notikumiem, dzejniece un konceptuāliste Elvīra Bloma uzraksta konceptuālu dzejoli, kas dzirdams raidījuma izskaņā.
Raidījuma producente – Baiba Nurža.
Vai konceptuālus tekstus drīkst nelasīt?
Roberts Vilsons: Man patīk domāt par konceptuāliem tekstiem, patīk par tiem sarunāties, reizēm man patīk uz tiem paskatīties, bet ne vienmēr tos ir interesanti lasīt. Vai šādas izjūtas, sastopoties ar konceptuālu tekstu, ir normālas?
Anna Auziņa: Kurus konceptuālos dzejoļus tev patīk lasīt?
Roberts Vilsons: Man patīk lasīt tavējos! Tavi konceptuālie teksti tiecas pretī lirikai, to liriskās kvalitātes lasīšanas pieredzi padara piepildītu, jēgpilnu. Kurpretim Valtera brīnišķīgo dzejoli "Petīcija 21. gadsimta dzejas korpusu sastādītājiem" es neesmu izlasījis. Dzejolis ir skaists, es uz to skatos, es labprāt par to domāju, bet nelasu, neesmu izlasījis un nekad neizlasīšu. Valter, vai tu pats kādreiz esi šo savu dzejoli izlasījis?
Valters Liberts: Es to neesmu ne vien izlasījis, bet es to neesmu arī uzrakstījis.
Roberts Vilsons: Domāju, pie šī dzejoļa vēl atgriezīsimies. Arti, ko tu saki par konceptuālu tekstu lasīšanu un nelasīšanu?
Artis Ostups: Tas ir normāli, ja tu tā jūties. Es domāju, ir daudzi konceptuālisma teksti, kas nemaz nav iecerēti, lai tos lasītu no sākuma līdz beigām. Varbūt latviešu literatūrā pilnīgi nelasāmu konceptuālu tekstu ir mazāk, iespējams, tāpēc, ka mums ir bijusi spēcīga liriskā tradīcija, kas ir tuva arī mūsdienu autoriem.
Kad es rakstu konceptuālus dzejoļus, tas parasti nozīmē, ka atrodu kādu prozas tekstu, kas tapis sen un nav iecerēts kā dzejolis, apstrādāju to savā aranžijā un pasniedzu lasītājiem kā savu dzejoli.
Metodes, protams, ir dažādas. Un tipiskākā – vismaz Rietumos – ir paņemt kādu milzīgu teksta blāķi, pārcelt to no neliterāra konteksta literārā kontekstā un nosaukt to par dzeju. Ne vienmēr to gribas lasīt. Bet tas var būt interesants notikums citā ziņā.
Krievu literatūras lasīšana kara laikā
Anna Auziņa: Es esmu atvērusi Kārļa Vērdiņa sastādīto un tulkoto Ļeva Rubinšteina izlasi "Tas esmu es" ["Orbīta", 2026]. Manuprāt, Rubinšteins pieder pie tiem konceptuālistiem, kurus var lasīt. Tas sausais, nelasāmais – tas laikam būtu klasiskais konceptuālisms: gari teksti, ko paši konceptuālisti nav ne izlasījuši, ne uzrakstījuši. Turpretī Rubinšteina konceptuālisms ir kolāžveidīgs.
Artis Ostups: Ir divi klasiskie: krievu konceptuālisms un amerikāņu konceptuālisms. Man liekas, Rubinšteins runā ikdienišķā valodā par ikdienišķām lietām, teksts ir ļoti aizkustinošs, bet konceptuālais moments ir tas, ka viņš paņem gatavas runas figūras.
Amerikāņu konceptuālisms varbūt ir vēsāks, provokatīvāks un vairāk orientēts uz laikmetīgās mākslas paņēmienu pārcelšanu literatūrā.
Roberts Vilsons: Saprotu, ka Ļevs Rubinšteins nesen ir gājis bojā un bijis dedzīgs Putina režīma kritiķis. Tomēr – kā jūs raugāties uz to, ka šobrīd lasām krievu literatūru?
Anna Auziņa: Es piekrītu, ka mums vajadzētu pievērsties citu tautu literatūrai.
Artis Ostups: Es domāju, ka tie divi krievu autori, kas kopš kara sākuma ir parādījušies latviešu valodā – Gaļina Rimbu un Ļevs Rubinšteins – to ir pelnījuši. Es viņus vērtētu atsevišķi no visas kopējās krievu kultūras. Mēs zinām par viņu politisko nostāju un nešaubāmies, ka tie ir morāli domājoši cilvēki.
Konceptuālā rakstība un konteksts
Roberts Vilsons: Valter, es redzu, ka tev līdzi ir grāmata "Against Expression" [Against Expression. An Anthology of Conceptual Writing], ko latviski varētu tulkot – "Pret izpausmi". Grāmata ir antoloģija, kurā apkopoti amerikāņu konceptuālisma darbi. Vai vari pastāstīt vairāk par šo antoloģiju?
Valters Liberts: Laikam ir taisnība, ka tā pārstāv vairāk to otru pusi, bet jāsaka, ka pats esmu izlasījis tikai trešdaļu šīs grāmatas, lai gan lasu to jau kādu gadu. Man šī grāmata ļoti patīk, katru reizi, kad to atveru, jūtos iedvesmots! Antoloģijas formāts, manuprāt, ir piemērots, jo konceptuālās rakstības darbi bieži vien ir milzīgi – piemēram, kāds pārkārto visu Bībeli alfabētiskā secībā. Tas var būt ļoti skaists konceptuālās rakstības darbs, grāmatobjekts, bet droši vien ne visi to izlasīs, tāpēc lētāk šo ideju izlasīt antoloģijā, kur teksti ne vienmēr publicēti pilnā apjomā, toties parādās starptekstualitāte, kas ļauj redzēt lauku kopumu.
Man šķiet, viena no konceptuālās rakstības iezīmēm ir tās pastāvēšana ļoti augsta konteksta vidē.
Ķieģelis var būt vienkārši būvniecības ķieģelis, bet, ja tam pievieno UDK indeksu, tas pēkšņi kļūst par dzejas darbu. [Eināra Pelša grāmatobjekts "Janka", "Valters Dakša", 2021]
Preiļu konceptuālistu sākums
Roberts Vilsons: Mēs esam nonākuši 2016. gadā Preiļos, alfabēta dzimtenē – Eināra Pelša, Preiļu konceptuālisma centrālās figūras, mājās. Vai varam savilkt kopā tās ietekmes un vēsturi, kas ir novedusi līdz kulminācijai 2016. gadā, kad Latvijā top Preiļu konceptuālistu grupējums?
Valters Liberts: Pirmais pasaules karš?
Artis Ostups: Dadaismā parādās ideja, ka ikdienišķu objektu var eksponēt galerijā, un tad tas kļūst par mākslu. Līdzīgi notiek arī konceptuālisma literatūrā, tikai galerijas vietā ir grāmata. Šim paņēmienam ir simts gadu sena vēsture. Arī kubisma gleznās mēs redzam, ka biļetes vai citus ikdienas priekšmetus piestiprina audeklam – tā ir sava veida konceptuāla metode.
Roberts Vilsons: Kā ir ar Eināru Pelšu? Vai viņu vairāk iedvesmojis krievu konceptuālisms vai Rietumu avangards?
Artis Ostups: Baidos, ka šis jautājums ir neatbildams. Kad pie Eināra ciemojāmies, arī mēs mēģinājām viņa darbību savilkt kopā ar avangarda vēsturi, bet viņš pats tam pretojās, un īsti nebija skaidrs, kāpēc viņš sācis rakstīt šādi. Laikam gribēja rakstīt mazāk nopietni, mazāk tradicionāli. Pirms konceptuālā pavērsiena Pelšs bija ļoti lirisks dzejnieks, prasmīgi rakstīja klasiskās formās.
Man šķiet, konceptuālisms vairākus latviešu autorus ir piesaistījis tāpēc, ka ļoti ilgi – gandrīz kopš [pagājušā gadsimta] sešdesmitajiem gadiem – mēs dzīvojām sarežģītas, nopietnas, liriskas, muzikālas, uz ģenialitāti pretendējošas dzejas vidē.
Konceptuālisms bija viens no veidiem, kā no tās tradīcijas atvilkt elpu.
Sarunu teksta formātā pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv! -
20. un 21. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisināsies kārtējie Grāmatu svētki. Tātad daudz jaunu grāmatu un tikšanās ar to radītājiem: autoriem, tulkotājiem, izdevējiem. Tiks paziņoti bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas rezultāti.
Liega Piešiņa iztaujā jauna dzejoļu krājuma "Aukas" (to klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji") autori Kristiānu Šukstu, kura pirmo dzejošanas pieredzi apguva literārajā seminārā "Aicinājums". Kas Kristiānai bija un ir "Aicinājums"? -
Pavasarī, kad nokūst sniegs, nereti skarbus vārdus veltām kurmju rakumiem, bet, dzirdot stāstu par valodiski un arī vizuāli krāšņo eseju krājumu, kas mudina aizdomāties, kā saglabāt strauji izzūdošo dabas daudzveidību, mūsu sirdis atmaigst...
Ar izdevniecībā "Jānis Roze" klajā nākušo ievērojamās britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu "Zelta kurmis" iepazīstina grāmatas tulkotāja un izdevēja Renāte Punka.
-
Tulkotājas Silvijas Brices paveikto darbu sarakstā ir vairāk nekā 250 tulkotas grāmatas. Viņa atzīst, ka gadu gaitā mainījusies attieksme pret tulkotāja darba novērtējumu – tagad nereti tulkotāja vārds ir uzrādīts uz grāmatas vāka, kas Silviju Brici ļoti priecē.
Ir izdotas arī divas viņas pašas sarakstītās grāmatas – "Baigās piezīmes" un "Piktais sentiments", kas ļauj labāk iepazīt Silvijas uzskatus un dzīves veidu.
Uz sarunu par jaunākajiem tulkojumiem Silviju Brici aicinājusi Liega Piešiņa.
Silvija Brice: Es varētu ieminēties par pašu jaunāko iznākušo grāmatu, kas nupat parādījusies grāmatnīcās, un tā ir latviešiem jau pazīstamā angļu rakstnieka Deivida Nikolsa grāmata "Tu esi šeit", kas ir stāsts par diviem vientuļiem cilvēkiem, kuriem pāri četrdesmit.
Viņa ir redaktore, kura sēž savā dzīvoklītī un rediģē bezgalīgus tekstus, kas aizdod viņai dusmas vai, gluži otrādi, sajūsmina. Viņš ir ģeogrāfijas skolotājs.
Maz ticamais, sākumā pilnīgi neticamais romāns pamazām sāk attīstīties, dodoties garā pārgājienā kopā vēl ar dažiem citiem cilvēkiem pa Skotijas kalniem. Ja atceramies tādu grāmatu kā Harolda Fraja "Neparastais svētceļojums", tad arī šeit priekšplānā risinās galveno varoņu attiecību drāma vai komēdija, bet fonā ir Anglijas vai Skotijas daba.
Lasot grāmatu, lasītājs var justies kā skatoties filmu. Jo tēli ir tādi, kuri neatstāj vienaldzīgu. Tiem, kam ir ap četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit, var saskatīt kaut ko no sevis.
Liega Piešiņa: Vai nav tā, ka arvien biežāk grāmatās attēlotā vides burvība tiek iegūta tieši no dabas?
Droši vien. Spriežot pēc literatūras vai sociālajiem tīkliem, man šķiet gluži nepārprotami, ka aptuveni beidzamo divdesmit gadu laikā urbānais šarms ir diezgan pabalējis un cilvēki no jauna atklāj to, kas būtībā ir viņu saknes – un tā ir daba.
Kā ir ar tēmu izvēli? Varētu taču likties, ka par visu jau ir uzrakstīts. Tomēr autori spēj apburt atkal un atkal.
Varētu jau sacīt, ka viss šajā pasaulē jau ir redzēts vai izlasīts, bet tas īsti nav tiesa tādā ziņā, ka katra prizma jau ir citāda, katras acis ir citādas, katra iepriekšējā pieredze ir citāda un droši vien katrs vienā un tajā pašā grāmatā meklē kaut ko citu. Un tās labākās grāmatas ir tās, kurās katrs atrod kaut ko sev.
Cik populārs ir Deivids Nikolss savā dzimtenē?
Viņš tiek uzskatīts par visai populāru – viņam ir savs plašs lasītāju loks. Par to nav ne mazāko šaubu.
Iznākot viņa grāmatai "Mēs" 2016. gadā Londonā, bija milzīgi reklāmas plakāti par to, ka šī grāmata ir iznākusi. Un, starp citu, viņa romāns "Viena diena" ir ekranizēts, un nav šaubu, ka arī šis romāns ir ļoti pateicīgs ekranizācijai.
Grāmata un filma jau savstarpēji viena otru popularizē.
Tas noteikti tā ir, taču nereti filma ir tāda, ka sabojā lasītāja iespaidu par grāmatu un tad nākas atzīt, ka filma ir sliktāka par grāmatu. Diemžēl vairumā gadījumu tā arī ir, jo es teiktu, ka grāmatas autora un režisora mērķi tomēr ir atšķirīgi, tāpēc dažādi ir arī izteiksmes līdzekļi.
Vai varam parunāt par tādu aspektu kā komercija? Reizēm šķiet, ka tēma ir laba, bet tā tomēr neaiziet. Kā ir šajā gadījumā?
Domāju, ka rakstnieks labi apzinājies, ka tēma varētu piesaistīt daudzus lasītājus, jo
romantisms, kas šeit parādās, apbur cilvēkus. Un pilnīgi pareizi! Tā ir vientulības tēma – tu vari dzīvot milzīgā lielpilsētas drūzmā un justies bezgala vientuļš. Tas nenozīmē, ka nevari būt vientuļš arī laukos, taču laukiem ir pievienotā vērtība, kura nepiemīt pilsētas mūriem.
Kāpēc tādā veidā latviešu rakstnieki neraksta? Kas ir tas, kas tulkotajai literatūrai piešķir lielāku burvību?
Par to man grūti spriest, jo neesmu izlasījusi gluži visu, ko raksta latviešu rakstnieki. Lielāka burvība? Tas varētu būt nosacīti. Šajā gadījumā tas slēpjas dabas skatos un tomēr arī nedaudz citādajos dzīves apstākļos, ar ko mēs sastopamies šī angļu rakstnieka grāmatā. Tur pievienojas interese par svešo. Savs ierastais, dzimtais, latviskais varbūt reizēm tiek novērtēts par zemu, jo viss taču ir tik pazīstams!
Ko tu tulko pašlaik?
Ar lielu prieku gribētu teikt, ka drīz varētu iznākt Patrīcijas Haismitas romāns "Svešinieki vilcienā".
Patrīcijai Haismitai ir savs cienītāju loks. Ja ne citādi, daudziem viņa būs pazīstama kā autore romāniem par talantīgo misteru Ripliju. Tur nu gan filma nav sabojājusi grāmatu! Bet darbs, kas pašlaik gaida izdošanu latviešu valodā, ir viņas debijas romāns "Svešinieki vilcienā", kas ekranizēts pat divreiz, un vienu reizi to paveicis Alfrēds Hičkoks.
Patrīcija Haismita izceļas ar savu dziļo psiholoģismu, pat ar tabu tēmām, ar savu ļoti īpatnējo veidu aprakstīt šķietamus vai īstus noziegumus un šķietamā vai īstā noziedznieka psiholoģiju – to, kas noved līdz sabiedrisko normu pārkāpumam. Lasītāju ziņā paliek jautājums, vai tas ir attaisnojami vai nav, un kurā pusē viņš ir.
Viņas romānu tēmas vienmēr ir tumšas: tāds ir ne tikai Riplijs un ne tikai latviski iznākušie "Dziļie ūdeņi", bet tādi katrā ziņā ir arī "Svešinieki vilcienā", kura iznākšanu, kā jau teicu, es ļoti gaidu, jo
Patrīcijai Haismitai katra rindiņa ir uzlādēta ar saturu un katra nianse ir svarīga. Tas viss lasītājam nav jāanalizē – viņš var tikai priecāties par to lielo gobelēnu, kuru tulkotājs pa diedziņam licis kopā savā valodā.
Tāpēc dažkārt tulkotājs redz vairāk nekā lasītājs. Tulkotāja uzdevums – lai gobelēns ir viens un tas pats un lai tajā nekas nav pazudis. Un Haismitas gadījumā – lai tas ir tikpat tumšs, tikpat valdzinošs un pārsteidzošs… -
21. februāra vakarā Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2025" noslēguma ceremonijā kategorijā "Vizuālā māksla" balvu saņēma Ivetas Vecenānes gobelēnu un Latvijas novadu meistaru segu izstāde "Pļava". Par to, kas šai izstādei kopīgs ar grāmatu, uzzinām Liegas Piešiņas sarunā ar mākslinieci.
Liega Piešiņa: No vienas puses, grāmata "Iveta Vecenāne" ir katalogs. Bet ja apskata tavu daudzo tekstila darbu fotogrāfijas un izlasa tekstus, tad to negribas dēvēt tikai par katalogu. Kā tu pati nonāci pie idejas par šīs grāmatas tapšanu? Jo tā ir tava iecere un tava realizācija.
Iveta Vecenāne: Pirms divdesmit gadiem Dizaina muzejā man bija izstāde "Sniegoga" kopā ar Aigaru Lenkēviču un Ēriku Mālderi. Tai beidzoties, mākslas zinātniece Anita Vanaga teica: Iveta, tev vajadzīgs katalogs, kamēr tev vēl ir piecdesmit gadi – kaut gan toreiz man bija četrdesmit –, nevis astoņdesmit. Sākām strādāt pie pirmās grāmatas: Anita bija gan sastādītāja, gan redaktore, un grāmatas nosaukums bija "Ziedēšanas paralēlisms". Šī pirmā grāmata man arī godam nokalpoja, veidojot manu mākslinieces karjeru, jo ļoti daudzajās izstādēs, kas man bijušas ārzemēs, bijis tā: atbrauc, parādi grāmatu, un visiem viss skaidrs. Pirmā grāmata man devusi arī ļoti daudzus saldus privātās dzīves mirkļus – tos esmu piedzīvojusi divdesmit gadu garumā. Bet šo gadu laikā man izveidojušās četras gobelēnu kolekcijas, un sapratu, ka arī tās ir jāsistematizē, lai nepazūd. Lai tās ir kā kolekcijas, nevis vienkārši kā kaut kur nomētātas lupatiņas. Mana draudzība gan ar mākslas zinātniekiem, gan muzeju darbiniekiem, kuri pieraduši domāt zinātniski, darīja savu: arī es sapratu, ka pienācis laiks jaunam sistematizētam materiālam.
Izstādē "Pļava", kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir 16 darbi – nopietna kolekcija: arī to gribējās parādīt kā svarīgu punktu. Un arī manus jaunākos darbus. Un vēl trīs kolekcijas, kas nav izrādītas Latvijā.
Vai var teikt, ka gandrīz viss, ko esi paveikusi, nu ir apkopots šajā grāmatā?
Principā sakārtots ir viss. Šo pašu jautājumu man uzdeva meita. Paskaitījām – kādu divdesmit gobelēnu vēl nav. Man bijuši arī pasūtījuma darbi. Arī mani mazdēli uzdod jautājumu – vecmāmiņ, vai ar tavām dzijām pietiktu, lai aptītu tās apkārt zemeslodei? (Smejas.)
Kā tu pati domā – kurš ir vispopulārākais darbs, par kuru vari izstāstīt arī stāstu?
Stāsts ir katram manam darbam. Laikam jau [mīļākais ir] tas, kas uz kataloga vāka – tās ir ugunspuķes, kas arī izstādē bija centrālais darbs – bez manas īpašas teikšanas tas bija izvietots arī uz izstādes "Pļava" plakāta. Un grāmatas mākslinieks Guntars Sietiņš izvēlējies šo darbu uzlikt uz vāka. Varbūt arī visi uzskata, ka tas ir man atbilstoši. Un stāsts ir ļoti vienkāršs: visi mani darbi dzimst no skaistiem ikdienas mirkļiem, un ugunspuķu gadījumā šis ikdienas mirklis ir tāds… Mana sāpe un pārdzīvojums ir, ka skaistā, krāšņā vasara iet uz galu un pēkšņi viss kļūst zaļš un apsūnējis. Un tikai ugunspuķes meža pamalēs uzmirdz, piesaista cilvēku acis un rada prieku. Fakts arī tāds, ka tās ugunspuķes ir netālu no mūsu lauku mājām, un tas mirklis, kad tu no rīta vari piecelties, naktskreklā aiziet līdz tām ugunspuķēm, kur aug arī avenes; ieēst avenes un tādā svētā mierā sākt rīta cēlienu. No otras puses – kā es arī ugunspuķes izjūtu – tajās ir sakrājies viss vasaras kaisles spēks.
Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura ir ļoti pedantiska, un Irēnai bija jālauž mana būtība – jācenšas visu, visu precizēt. Viņa ir saredzējusi grāmatas uzbūvi – to, kādai tai jābūt, un no dziļiem slāņiem izcēlusi notikumus, kurus pati jau sen esmu aizmirsusi. Viņa ir uzminējusi un sapratusi, no kurienes un kāpēc nāk mani darbi, un kas tas ir par procesu. Par manu dzīvi un dzīves uztveri, un nozīmīgo posmu, ko pavadīju kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi, kura veidojusi manu pasaules uzskatu. Un mūsu kopdzīvošana ar viņu vasarās: tur bija dzeja, literatūra, grāmatas, sarunas un ikdienas gaitas, maizes cepšana un dzīvošana laimē un harmonijā. Saulcerītes Vieses pasaules uzskats un rūpes par Latviju un Latvijas sakopšanu, un to, kādu mēs Latviju gribam redzēt; pateicoties viņai, iepazinos ar daudziem rakstniekiem.
Tavu izstāžu bibliogrāfija grāmatā ir ļoti precīza. Ko saki par Anitas Vanagas akcentiem?
Anita Vanaga vairāk akcentē Latgales posmu – kā viņa to redzējusi, un arī tos vārdus, ko viņa iemet iekšā – par mūžīgo laimi, caur dzeju… Anita devusi manu tālāko virzību uz sapratni, kas esmu es pati.
Viņa tavam praktiskajam darbam iedeva teorētisko pamatojumu?
Jā, un virzību nākotnē. Un Irēnai faktiski arī tas ir.
Savulaik ļoti populāra bija grāmata "Vectētiņš Antontiņš un mēs". Tā jau arī ir tava grāmatu pieredze!
Jā, tā ir grāmatu pieredze, kas ir ļoti skaista, un atsauksmes par to mani ir ļoti uzmundrinājušas. Bet īstenībā es arī nevaru iedomāties, kā es varētu piedalīties savu mazdēlu audzināšanā, ja nebūtu šīs grāmatas! (Smejas.) Jo mēs to lasām! Tas ir kā ģimenes albums un kopīga pasmiešanās. Tas ir ļoti svarīgi – runāt un stāstīt stāstus par to, kas noticis ar vecvecākiem.
Tik svarīgais dzimtas koks!
Jā, dzimtas koks, un "Antontiņš" mums bija topā. Katru vakaru man bija jāstāsta kāda pasaka par Antontiņu.
Savulaik apgāds "Zvaigzne ABC" izdeva Saulcerītes Vieses grāmatu "Dieviena. Novada eps". Šai grāmatai ir tavu darbu ilustrācijas.
Ilustrācijas un arī vieni no maniem pirmajiem gobelēniem, kuri ļoti iekļaujas tekstā. Ar šo grāmatu dzīvoju un uzaugu; tie ir mani skaistās jaunības trauksmainie gadi, jaunības spēks, bērnu piedzimšana, dzīves process. Arī grāmatā ir visa dzīve, dzīves process un tās uztvere Saulītes izpratnē – un ļoti skaistā, cilvēcīgā pasniegumā. Bet es protu arī lielīties! (Smejas.) Ar Saulcerīti Viesi man nozīmīgākais piedzīvojums bija viņas skaistā grāmata "Aspazija". Viņa šo grāmatiņu rakstīja apmēram divdesmit gadus. Un gribu palielīties ar to, ka man bija tikai sešpadsmit, kad viņa man deva lasīt tās manuskriptu! Tas notika lauku mājās, bez elektrības. Mēnessgaismā lasīju šo manuskriptu. Un vispār turēt rokās manuskriptu un tas, ka tev to uztic – tā ir īsta dzīves laime.
Kas tekstilmāksliniekam ir manuskripts viņa darbā?
Tās ir skices, kuras arī ir ļoti, ļoti vērtīgas. -
2020. gada nogalē iznāca Maijas Miglas-Streičas debijas romāns "Matildes gadsimts", kas vēsta par autores dzimtu. 2023. gadā – stāstu krājums "Sapnis par sargeņģeli", bet nule dienas gaismu ieraudzījusi grāmata "Saulrieta ugunis logos". Vai to var uzskatīt par sava veida triloģiju, jo visas trīs grāmatas ne tikai vēstī par Maijas dzimtas likteņiem, bet arī Liepāju?
Atgādināsim arī, ka 2021. gadā klajā nākusi Maijas veidotā grāmata par televīzijas ļaudīm "Nenopietni nopietnie TV aizkadri", bet 2023. gadā – dzejoļu krājums "Naktstauriņa samtainā smarža" (2023).
Maiju Miglu-Streiču uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa. -
Lai 14. februārī jeb Valentīna dienā runātu par mīlestību – grāmatu mīlestību, mīlestību grāmatās, erotisko literatūru, Valentīna dienu un vientulību –, Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti" dzejnieks Roberts Vilsons studijā aicinājis savus mīļākos dzejniekus un kolēģus: dzejnieku un digitālo humanitāro zinātņu pētnieku Haraldu Matuli, dzejnieci, literatūras žurnāla "Strāva" dibinātāju un redaktori Elvīru Blomu un dzejnieci, arī mākslinieci Loti Vilmu. Viņi ar mīlestību un tās blakusparādībām strādā profesionāli: lasot, rakstot, apspriežot un izdodot erotiskus tekstus vai rīkojot "Vientulības festivālu" pret vientulību, kas 14. februārī risinās K. K. fon Stricka villā.
Roberts Vilsons: Vispirms parunāsim par grāmatām, kuras, sekojot mana kolēģa Henrika Eliasa Zēgnera iedibinātajai tradīcijai, esmu lūdzis jūs paņemt līdzi uz studiju. Harald, sāksim ar tevi!
Haralds Matulis: Ļoti grūta izvēle. Likās – kuru ņemt? Un kāpēc vienu? (..) Šorīt nogāju gar grāmatplauktu un sapratu, ka man svarīga ir Krisas Krausas grāmata "Es mīlu Diku" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2022; no angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade). Pirmkārt, tā ir lieliski uzrakstīta – lasot es sajūtu baudu.
Tā ir postmoderna grāmata šī vārda labajā nozīmē, kas uzrakstīta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tajā ir par sievieti, kura vajā vīrieti… Rakstniece šo apsēstību, kas reizēm šķiet inscenēta (sieviete nolēmusi iemīlēties vienā mākslas kritiķī) miksē ar esejiskiem mākslas zinātnes fragmentiem epistulārā formā. Man tas ļoti patīk! Tāds skaists, dzirkstošs un erotisks darbs, kādu cilvēks var lieliski uzrakstīt un mums ir lieliska iespēja to izlasīt.
Man likās brīnišķīga tāda izlaušanās: sieviete nolemj, ka viņa mīlēs un iemīlēsies. Es vienkārši tik bieži neesmu bijis šādā pozīcijā – ka mani vajā, tāpēc man tas likās riktīgi jocīgs stāsts. (..)
Piekrītu Lotei – arī man uz beigām kļuva mazliet par vienmuļu. (..) Ir daudzas man mīļas grāmatas, kuras neizlasu līdz galam, jo šķiet, ka tas nav nepieciešams – taču tas nediskvalificē lielisko, kas tajās ir. Šeit tas Diks pārsvarā ir klāt neesošs. Bet brīžos, kad viņš parādās, tiek portretēts, ka viņš jūtas mazliet neomulīgi. Tad nu es tā kā identificējos ar viņu, jo sapratu, ka īstenībā es laikam nejustos labi, ja ar mani kaut ko tādu darītu… (Smejas.)
Elvīra Bloma: Tas man atgādina Montu Kromu, kura mūža nogalē arī bija ļoti strukturēti iemīlējusies vienā konkrētā cilvēkā un viņu mazliet vajāja... (Smaida.)
Lote Vilma: Man liekas interesanti, kā Diks ienāk sievietes dzīvē. Viņš to īsti negrib, bet kaut kādā ziņā tas tomēr notiek. No vienas puses – šķiet, ka apsēstība ar Diku kaut kādā ziņā nav stāsts par pašu Diku, bet gan to, ko viņš sievietei paver – jaunu pasauli, jaunas lietas, kuras viņa saista ar Diku, kurš savukārt ar viņu nevēlas nekādu sakaru.
Elvīra Bloma: Un jautājums – ja Diks gribētu, vai sieviete turpinātu ar viņu tikties? Jo var jau būt, ka visa jēga ir pašā apsēstībā, nevis kopā būšanā…
Mīlestība un apsēstība ir diezgan auglīgs virziens, domājot par grāmatām un literatūru. Elvīra, varbūt tev ir kas kontrastējošs?
Elvīra Bloma: Ja reiz esam aizsākuši tēmu par mīlestības tumšo pusi, domāju, ka varētu to turpināt. Man ir divi varianti. Manā prātā un sirdī iekritusi J. T. LīRoja grāmata "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" ("Atēna", 2006; no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš), kas ir ļoti labs! Grāmata izdota jau labi sen, un pat nezinu, kāpēc tā man ir tik nozīmīga. Tas ir mazliet citāds mīlestības stāsts – starp māti un bērnu. Par to, ka bērns jau nevērtē savus vecākus. Lai ko viņa māte darītu un lai cik slimi tas nebūtu, bērns vienalga viņu uzskatīs par labāko savā dzīvē! Tas droši vien sasaistās ar manis pašas pieredzi…
Bet kopumā arī man mīlestība saistās ar grūtībām, jo uzreiz parādās aspekti, kas grūti risināmi. Piemēram, tās pašas varas attiecības, jo mīlestība un jo sevišķi seksualitāte tomēr asociējas ar varu:
ne tikai ar varu kā institūciju, kas kaut kādā veidā mēģina kontrolēt sievietes ķermeni un viņas reproduktīvās spējas, bet arī varu, kas valda divu cilvēku attiecībās.
Jo kādā brīdī top aktuāls jautājums, kurš kuram pakļaujas, kurš kuram piekāpjas, kurš vairāk dominē, un man tas vienmēr licies mazliet biedējošs aspekts, kas nomāc romantiskās sajūtas. Grāmatā tas lielā mērā ir stipri pārspīlēti – viss ir ļoti, ļoti dramatiski! Šīs grāmatas sakarā – man ļoti patika filma, ko uzņēma itāļu režisore Āzija Ardžento (Asia Argento), kuras tēvs savukārt ir itāļu šausmu filmu klasiķis. Toties Āzija pievēršas tām šausmām, kas saistītas ar cilvēka iekšējo pasauli, ar psiholoģisko, emocionālo vidi, un ļoti pamatīgi, pat diezgan pašdestruktīvi to pēta. Man ļoti, ļoti patīk šī filma ("The Heart Is Deceitful Above All Things" (2004)), to esmu noskatījusies daudz reižu.
Lote?
Lote Vilma: Man līdzi paņemta Kārļa Vērdiņa dzejas grāmata "Ledlauži" ("Nordik", 2001), ko ņemu līdzi visur un arī pieminu visur. Kad to atklāju, man bija aptuveni piecpadsmit. Šis ir pirmizdevums, kas izdots 2001. gadā: gluži tāpat kā citas manas mīļās grāmatas, arī šis krājums jau jūk laukā. Tur ir daudz ar zīmuli atzīmētu vietu.
Šī ir grāmata, kas noteikti ietekmējusi to, kā es skatos uz dzeju, un kopumā atstājusi ļoti lielu iespaidu uz mani. Tā ir arī ļoti erotiska, turklāt homoerotiska grāmata. Es to lasīju vēlāk, nekā 2001. gadā, jo tobrīd tas droši vien nebūtu bijis adekvāti.
Saprotu arī, ka tolaik nebija ierasts, ka šādas grāmatas iznāk, un erotika, kas tur parādās, ietērpta ļoti dažādos tēlos un metaforās. Man liekas, ka tajā ir kaut kāds "draivs". Šeit ir ļoti liela mīlestība ar visu erotiku, kas slēpjas zem tā ledus.
Kas jums pašiem sakāms par mīlestību?
Lote Vilma: Kad biju pusaudžu vecumā un jutos iemīlējusies, nesapratu – vai viņš ir tas īstais, vai tomēr nē? Prasīju vecmāmiņai – kā to var zināt? Biju apjukusi, jo nesapratu, ko tas nozīmē. Lai gan biju saskatījusies romantiskas filmas… Un vecmamma teica: kad būs īstais, tad tu zināsi – jo tas būs kā zibens! Tas mani samulsināja vēl vairāk.
Pēc daudziem gadiem sāku iet terapijā, un tā padarīja daudz skaidrāku skatu uz to, kā skatos uz romantiskām attiecībām, nevis mīlestību plašākā nozīmē. Šobrīd par mīlestību domāju kā par kaut ko diezgan sarežģītu: manuprāt, tā prasa apzinātību un daudzas sarunas; daudz godīguma un spēju paskatīties arī pašam uz sevi. Tas nav vienkārši, bet man tas šķiet pat skaistāk, nekā ja iesper zibens.
Haralds Matulis: Nākot uz studiju, atcerējos, ka Daniilam Harmsam ir īss anekdotisks stāstiņš par jaunu vīrieti, kuram ir mīļākā un māte. Par mīļāko viņš visādi rūpējas, nopērk arī kažoku, bet māte tikmēr guļ caurstaigājamā istabā, saaukstējas un nomirst. Kad māte ir aizgājusi, vīrietis raud gaužas asaras un par mīļāko vairs neliekas ne zinis. Viņš saka: kāpēc mēs šīs divas lietas saucam vienā vārdā – par mīlestību? Man kaut kā ir līdzīgi.
Arī man šķiet, ka mīlestība ir tik liels vārds, ka labāk to nepieminēt. Un, ja ir jāizvēlas – mīlestība vai sava istaba, man labāk patīk sava istaba. Jo – tā mīlestība ienāk manā istabā, ir forši, bet.. pēc tam man vairs nav savas istabas! (Visi smejas.)
Lai gan saprotu, ka ilgtermiņā kaut kad jau tai mīlestībai vieta ir jāatrod.
Elvīra Bloma: Man mīlestība ir eksistences vai prāta stāvoklis. Dvēseles stāvoklis. Savukārt romantiskā mīlestība vairāk asociējas ar apsēstību – vismaz cik man nācies ar to saskarties. Bet mīlestība kā tāda – tas tiešām vairāk ir esamības stāvoklis, uz ko vismaz teorētiski mēs visi mēģinām tiekties, lai mūsu rīcība balstītos nevis bailēs, bet mīlestībā.
Sarunas pilnu versiju lūkojiet šeit!
-
11. februāra vakarā kultūrbārā "Masa" norisināsies Laura Gundara jaunākās grāmatas "Zāģē nost" atvēršanas svētki. Grāmatu klajā laidusi izdevniecība "Dienas grāmata".
Lauris Gundars ar savām grāmatām iepriecina gan lielos, gan mazos lasītājus, mudinot tos domāt un vērtēt. Kaut vai grāmata par režisoru Vari Braslu, kuras nosaukums ir "Piga kabatā. Vara Braslas laiks".
"Zāģē nost!" ierauj un notur ar spilgtu simbolismu, daudzslāņainību un dinamiskiem pavērsieniem, saglabājot smalki ieturētu stilu. Varoņa sevis meklējumi dzīvi savijas ar starppaaudžu konfliktu atšķetināšanu. Grāmata, kas palīdz sadzirdēt sevi.
Grāmatas atvēršanas dienas rītā Lauri Gundaru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa. -
Apgāds "Omnia mea" izdod grāmatas, kas tapušas franču valodā, un tās vadītāja Inta Geile-Sīpolniece pati arī tulko no franču valodas. Tikko kā iznākusi mūsdienu franču lugu izlase "Lasīt un spēlēt", kuru latviskojusi Agnese Kasparova un kurā ir Ievas Strukas priekšvārds. Tā ir pirmā no trim iecerētajām mūsdienu franču lugu izlasēm.
Ar grāmatu iepazīstina izdevēja Inta Geile-Sīpolniece, kuru uz sarunu aicināja Liega Piešiņa.
Šīs konkrētās lugas vairāk domātas lasīšanai vai iestudēšanai uz teātra skatuves?
Idejas autore ir tulkotāja Agnese Kasparova. Šajā lugu izlasē, kurā pavisam būs trīs grāmatas, ir iznākusi pirmā. Šogad būs arī otrā ar frankofono autoru lugām, proti, beļģu, kanādiešu, franciski rakstošo autoru lugām. Trešā grāmata būs veltīta bērnu lugām.
Projekta iniciatori un atbalstītāji ir Francijas institūts Latvijā, kurš 2027. gadā svinēs 30 gadu pastāvēšanu Latvijā. Šīs trīs grāmatas būs pienesums teātriem, domāju, ka kādas no lugām redzēsim uz skatuves.
Tas ir mērķis šim apjomīgajam darbam. Pirmajā lugu izlasē ir Žoels Pomrā ar “Pelnrušķīti”, Eduāra Luī “Kurš nogalināja manu tēvu”, kas nav luga, bet ko var spēlēt, Klodīnes Galeā “Trīs reizes Uliss” - abstrakts paraugs, kā var rakstīt lugas, Pjēra Nota “Mācība par izgāšanos” un Floriana Zellera “Patiesība”. Šis autors Latvijā jau ir pazīstams, jo Agnese Kasparova ir tulkojusi citus viņa darbus. Pirmā grāmata ir iznākusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Francijas institūta atbalstu.
Vai bija sarežģīti izvēlēties, kuras lugas piedāvāt, jo te ir jābūt vairākiem atlases principiem?
Saziņā ar Francijas institūta direktoru Agnese Kasparova tās atlasīja, konsultējās. Viņa ir ļoti daudz darbojusies ar lugām, ir tulkojusi lugas Latvijas teātriem, tā kā viņai ir zināma pieredze.
Ideja par šādu izdevumu Agnesei radās Parīzē, kādā grāmatu veikalā, kurā pārdod tikai lugas.
Vai šī izvēle bija sarežģīta?
Nav tā, ka viņa paņēma pirmo darbu. Viņa piedomāja arī par dažādību. To var redzēt grāmatā, jo katrs autors ir atšķirīgs, katra luga atšķiras. Te var izvēlēties sev tuvāko un pierast lasīt lugu. Katrs lasītājs var iztēloties, kā to pats redz uz skatuves, tātad viņš var iejusties režisora ādā.
Vai ir liela atšķirība no romāna, stāsta, dzejoļa lasīšanas?
Mazliet ir, jo ir piebildes, kas notiek, kurš atnāk, kāda kuram sejas izteiksme un tā tālāk. Bet, katrā ziņā, ir interesanti lasīt.
Kura no lugām jums pašai patīk un kāpēc?
Varbūt “Pelnrušķīte”.
Citējot Ievu Struku, "Pelnrušķīte" ir mūsdienīga pasaka nepieaugušajiem pieaugušajiem par 17. gadsimtā Šarla Pero radīto arhetipu - tikumīgu bārenīti, kurai liktenis lēmis sagaidīt savu princi, jo arī prinčiem ir savi principi par to, kādas meitenes der vienai ballei un kādas - visam mūžam.
Kāpēc vēlreiz rakstīt par vardarbību ģimenē un alkām pēc pārtikušas dzīves? Iespējams, tālab, ka 21. gadsimtā mēs šķietami pieaugam ar pirmo un pastāvīgi atvērto interneta pārlūkprogrammu, bet patiesībā pieaugšana ar katru gadu attālinās, jo atbildība, kas jāuzņemas arvien retāk, ir eksistenciāli izšķiroša. Viņa ir raksturojusi katru no krājumā ievietotajām lugām, ņemot vērā arī to, ko es palasīju. Tā ir Šarla Pero pasaka 17. gadsimtā, bet notiek mūsdienās - pilnīgi mūsdienīga vide, mūsdienu domāšana, mūsdienīga valoda, bet ir paņemts pats pamatiņš. Šur un tur pasaku motīvi, īpaši Pero motīvi, parādās arī franču mūsdienu literatūrā, arī grāmatās bērniem. - Visa fler
