Avsnitt
-
Režisore Una Celma ir viena no empātiskākajām Latvijas dokumentārā un spēles kino autorēm, kuras filmas cieši saistītas ar cilvēka dzīvesstāstu, atmiņu un laika ritējuma izpēti. Dzimusi kino vidē un kā režisore veidojusies starp Latviju un Zviedriju, Una Celma savos darbos meklē cilvēka identitātes saknes un piederības sajūtu. Viņa pati atzinusi, ka viņas lielākā tēma ir sievietes un viņu likteņi laika griezumā.
Una Celma veidojusi tādas nozīmīgas filmas kā „Olu kundze” (1996), „Augstuma robeža” (2005) un „1960. gada meitenes” (1995, 2023). Īpaša vieta viņas daiļradē ir filmai „1960. gada meitenes” - stāstam par savas paaudzes sievietēm, pie kurām režisore atgriezās pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, vēlreiz satiekot savas klasesbiedrenes un mēģinot saprast, ko laiks cilvēkam atņem un ko tas atstāj. Unas Celmas filmās personiski dzīvesstāsti kļūst par laikmeta portretiem, ļaujot ieraudzīt ne tikai atsevišķu cilvēku likteņus, bet arī veselas paaudzes pieredzi.
Sarunā ar režisori runājam par izvēlēm un likteni, par sievietēm un vīriešiem, par ģimeni, atmiņu un laiku, kā arī par to, ko pēc visa piedzīvotā iespējams saprast par mīlestību un dzīvi. -
Sarunā ar aktieri un režisoru Gerdu Lapošku runājām par balsi - gan pavisam tiešā nozīmē, par viņa īpašo, viegli atpazīstamo balsi, gan daudz dziļākā - par balsi, kuru cilvēks mēģina atrast mākslā.
Runājām par Gerda iestudēto Blaumaņa lugu “Indrāni”, par Latviju šodien un par to, cik svarīgi ir strādāt ar savējiem - cilvēkiem, kuri tevi saprot un kurus saproti arī tu pats.
Viena no svarīgākajām domām, kas caurvij šo sarunu, ir ļoti vienkārša - nevajag ignorēt savu sirds balsi un atlikt darīt to, kas patiesi ir svarīgs.
-
Saknas det avsnitt?
-
Daba kļūst par ainavu tikai tad, kad to kādam rāda un kāds to ierauga. Tā var būt draudzīga, bet var kļūt arī par svešu, pirmatnēju un biedējošu teritoriju.
“Disociatīvajā fūgā” - saruna ar režisoru Uģi Olti par folk horror estētiku, cilvēka attiecībām ar dabu, bailēm, apziņu un kino valodu. Par to, kāpēc daba viņa filmās nav fons, bet autonoms tēls, un kāpēc ne viss mākslā ir jāizskaidro.
Sarunā pieskaramies arī mītiskajai domāšanai kā īpašam uztveres veidam - stāvoklim, kurā pasaule atkal kļūst dzīva. Par kino kā mēģinājumu nevis racionalizēt pasauli, bet saglabāt drosmi to neizskaidrot. -
Kristīne Želve ir latviešu režisore, rakstniece un žurnāliste, kuras darbos savijas dokumentāls jutīgums ar literāru un vizuāli eksperimentālu domāšanu. Kristīne pievēršas identitātes, iekšējās dzīves un sievietes pieredzes tēmām, strādājot ar personiskiem un arhīvu materiāliem. Želves radošajā praksē nozīmīga ir robežu nojaukšana starp dokumentalitāti un fikciju gan kino, gan literatūrā.
Saruna pievēršas Kristīnes Želves eksperimentālās dokumentārās pilnmetrāžas filmas “Mildas istaba” veidošanas procesam. Tā arī izgaismo filmas galvenās varones - estētiķes, filozofes un pirmās Latvijā promovētās filozofijas doktores Mildas Palēvičas - personību.
Raidījumā skan Platona Buravicka filmai komponētā mūzika.
Skaņdarbi:
Platons Buravickis - Mildas RAVE
Platons Buravickis - Mīlestība
Platons Buravickis - Debesspulkstenis -
Jānis Putniņš ir kino režisors, eksperimentālā un analogā kino entuziasts, filmu kolekcionārs un Nacionālās filmu skolas radošais direktors. Viņš uz kino skatās kā uz domāšanas formu, uzsverot, ka svarīgākais ir brīdis, kad skatītājs sajūt - autors ir “padomājis”.
Putniņš ir kritisks pret mūsdienu kino, uzskatot, ka tas ne vienmēr, bet bieži zaudē savu būtību, pārtopot par vienkāršu attēlu projekciju. Pedagoģijā viņš tic, ka kino veidošanu nevar iemācīt tieši - var tikai radīt apstākļus, kuros tā kļūst iespējama, tostarp paplašinot vidi ar viespasniedzējiem un palīdzot izveidoties topošā filmdara personībai. -
Sarunā ar latviešu animācijas režisori Signi Baumani atklājas personisks un radošs skatījums uz animāciju kā pašizpausmes formu.
Māksliniece dalās pieredzē par dzīvi un darbu starptautiskā vidē, filmu tapšanas procesu un to, kā personīgi stāsti pārtop universālos vēstījumos. Sarunā iezīmējas arī Baumanei raksturīgā drosme runāt par sarežģītām tēmām- attiecībām, identitāti un psiholoģiju- , vienlaikus saglabājot ironiju un vizuālu rotaļīgumu. Tas ir ieskats autores unikālajā pasaules redzējumā un viņas vietā mūsdienu animācijas ainavā. -
Deviņdesmitie gadi Latvijā bija ne tikai politisku un ekonomisku pārmaiņu laiks, bet arī eksperimentu, brīvības un identitātes meklējumu teritorija - īpaši radošajā vidē.
Šajā raidījumā saruna ar Viesturu Graždanoviču - kino eksperimentētāju, kino kuratoru, festivāla 2ANNAS veidotāju un vienu no tiem, kuri deviņdesmitajos aktīvi veidoja jaunu kultūras telpu. Šogad festivāls svin savu 30 gadu jubileju, kas tiek atzīmēta ar plašu programmu - filmu skatēm, īpašiem notikumiem, diskusijām un retrospekcijām. Notikumi veidos atskatu uz festivāla vēsturi un vienlaikus iezīmēs tā nākotnes virzienus.
Saruna raidījumā pieskaras arī neērtām tēmām - autora un mākslas attiecībām un jautājumam, vai mūsdienu kultūrā var un vajag nošķirt darbu no tā radītāja. -
Vitālijs Manskis ir starptautiski atzīts dokumentārā kino režisors un producents, kurš kopš 2014. gada dzīvo un strādā Rīgā. Viņa darbi pievēršas politiskiem, sociāliem un cilvēktiesību jautājumiem, izmantojot personisku un kritisku dokumentārā kino pieeju. Manskis ir arī starptautiskā dokumentāro filmu festivāla Artdocfest dibinātājs. Festivāls sākotnēji tika rīkots Krievijā, taču pieaugošās cenzūras un politiskā spiediena dēļ tas tika pārcelts uz Latviju, kur turpinās kā Artdocfest/Riga un kļuvis par nozīmīgu autoru dokumentārā kino platformu Baltijā un Austrumeiropā.
Par ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē un dokumentārā kino attīstībā režisoram piešķirta Latvijas pilsonība. Viņa filmas turpina režisora raksturīgo pieeju - caur personiskiem stāstiem atklāt plašākas sabiedrības un laikmeta pretrunas. -
Ilona Brūvere - režisore ar spilgtu un neatkārtojamu rokrakstu Latvijas kino. Viņas filmas apvieno dokumentāro precizitāti ar inscenējuma estētiku, kur personības un laikmets atklājas caur tēlainu domāšanu un interpretāciju. Raidījumā - saruna par kino un realitātes robežām, par vēstures stāstīšanu filmā un par kino kā pieredzi. Taču saruna nepaliek tikai pie kino: tā kļūst atklāta, personiska un bez ierastās diplomātijas. Par to kā Ilona izjūt Latvijas kino vidi, par vērtībām, ilūzijām un pretrunām nozarē.
-
Raidījuma “Disociatīvā fūga” saruna ir veltīta dokumentārajai filmai “Nošu racēji” — stāstam par laikmetīgās mūzikas radīšanu kā eksistenciālu izvēli.
Sarunā satiekas trīs dažādi radoši pasaules redzējumi. Režisors Andrejs Verhoustinskis runā par apzinātu atteikšanos no distancēta novērotāja pozīcijas un par to, kā dokumentārais kino var kļūt par aktīvu radošā procesa katalizatoru - iejaucoties, provocējot un uzdodot neērtus jautājumus saviem varoņiem.
Laikmetīgās mūzikas komponisti Platons Buravickis un Anna Fišere sarunā atklājas kā divi atšķirīgi radošās brīvības modeļi. Saruna pieskaras jautājumiem par iekšējo brīvību, risku, pašcenzūru un kompromisiem - gan mākslā, gan ikdienas dzīvē. Tā parāda arī spriedzi starp radošo impulsu un realitāti, starp vēlmi būt uztveramam un nepieciešamību būt godīgam pret sevi. Viņu pieredze atklāj arī to, kāpēc mūziķi apzināti atsakās no drošiem ienākumiem un sabiedrībā viegli saprotamām lomām, lai veltītu sevi laikmetīgai mūzikai - mākslai, ko liela daļa cilvēku nesaprot, bet kas pašiem autoriem ir būtiski nepieciešama.
Filmas treileris:
-
Uldis Veispals ir viens no zināmākajiem latviešu kaskadieriem. Septiņdesmito gadu sākumā, pieaicinot modernās pieccīņas sportistus, viņš nodibināja un trenēja pirmo kaskadieru grupu Latvijā. Savā karjerā Veispals piedalījies vairāk nekā 300 kino un televīzijas projektos, strādājot gan Rīgas Kinostudijas filmās, gan dažādās kopražojumu filmās Padomju Savienībā un ārpus tās. Viņš specializējās tehniski sarežģītās un fiziski bīstamās ainās — cīņās, kritienos, jāšanā, augstuma trikos, pirotehnikā un pakaļdzīšanās epizodēs.
Veispals uzsver, ka kaskadieris nav bezbailīgs triku veicējs, bet gan precīzs rēķinātājs — cilvēks, kurš katru kustību izplāno tehniski un izdzīvo prātā jau iepriekš. Viņa filozofijā viss balstās uz disciplīnu, fizisko sagatavotību un komandas darbu.
Pēc aktīvās kaskadiera karjeras noslēguma viņš daudzus gadus strādājis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, vadot Sporta katedru.Veispals sarunā vairākkārt atgādina, ka tikai fiziskais un mentālais līdzsvars ļauj noturēt augstas darbaspējas jebkurā nozarē.
Attēla autors: fotogrāfs Uldis Ofkants.
Rīgas kinostudijas kaskadieri Ulda Veispala vadībā. "Padomju Latvija" Nr. 28, kinožurnāls, 1977. Režisors Ivars Kraulītis, operators Dmitrijs Verhoustinskis . -
Kristīne Briede ir dokumentārā kino režisore un kultūras domātāja, kuras interešu lokā ir grūti formulējamais- autsaideri, “misfiti”, marginālas balsis un situācijas, kurās saskatāma netaisnība. Svarīga Briedes radošā ceļa daļa ir saistīta ar Karostu Liepājā 2000. gadu pirmajā desmitgadē, kur kopā ar domubiedriem viņa veidoja kultūras un sociālās transformācijas iniciatīvu K@2 — alternatīvu radošu vidi postpadomju, sociāli izolētā teritorijā. Vēlāk vairākus gadus dzīvojusi Indijā un pēc atgriešanās Latvijā studējusi komunikāciju, teoloģiju un reliģijpētniecību Latvijas Universitātē.
Viens no viņas nozīmīgākajiem darbiem dokumentārā kino laukā ir filma “Svārstības” (2022), kas pievēršas sievietēm, kurām Latvijā ir liegta ordinācija luterāņu baznīcā. Filma runā ne tikai par reliģiju, bet par cilvēka aicinājumu, identitāti, piederību un pretestību sistēmai, kas neatzīst viņu balsis.
Otra svarīgākā Briedes filma ir “Laika tilti ” (2018, līdzrežisors Audrius Stonys, Lietuva). Tās ir dokumentāras esejas par Baltijas poētiskā kino tradīciju, laiku un atmiņu un ir guvusi plašu starptautisku atzinību. Paralēli filmu veidošanai Kristīne Briede raksta par kino.
-
Gadumijas raidījumā “Disociatīvā fūga” saruna ar kinooperatoru, viņa paša vārdiem "rokas kameras huligānu" un operatora mākslas pasniedzēju Aleksandru Grebņevu. Saruna veltīta jautājumam, kas ir īsts dokumentārais kino un kurā brīdī tas sāk melot — ne tikai caur montāžu vai stāsta konstrukciju, bet arī caur autora izvēlēm un skatiena pozīciju.
Dokumentārista, gan operatora, gan režisora profesija pieprasa īpašu spēku. Runājām, kā laika gaitā veidojas izpratne par atbildību, kāpēc patiesība dokumentārajā kino nav statiska un kā skatīšanās pati par sevi kļūst par radošu un morālu aktu.
Sarunā iezīmējas arī Grebņeva iedvesmojošā pedagoģiskā darbība, kur teorija nav atdalāma no prakses. Mācīšanās un profesionālie atklājumi notiek caur kļūdām un neveiksmēm, kurām jāpierod tikt cauri ar neatlaidību, jaudu un ticību, ka izdosies. -
Sarunā ar kino pētnieci un pedagoģi, profesori Ingu Pērkoni pievēršamies skatīšanās pieredzei, afektiem un atmiņām kino, kā arī jautājumam par to, kā filmas mūs ietekmē vēl pirms vārdiem un interpretācijām.
Runājam par kameras skatienu un tā pārmaiņām, par feministisko domāšanu kino teorijā, par ētiku režisora un dokumentārā varoņa attiecībās, kā arī par kino kritikas un mācīšanas nozīmi šodien. Pētot Ingas ceļu kino pētniecībā, saruna atsedz gan profesionālu, gan personisku skatījumu uz kino kā teritoriju savas pieredzes, domāšanas un atbildības izziņai un pārvērtēšanai.
-
Raidījumā sarunājos ar latviešu režisoru un fotogrāfu Kārli Bergu, kura debijas pilnmetrāžas filma “Raudošie akmeņi” (Weeping Rocks) piedzīvoja pirmizrādi Amsterdamas dokumentāro filmu festivālā IDFA. Filma, ko viņš veidojis kopā ar režisoru Endrjū Sīdenburgu, ir tiešām svaigs un patīkams pienesums starp darbiem, kuru titros minēta Latvija.
Bergs studējis Kalifornijas Mākslas institūtā CalArts, kas slavens ar eksperimentālu pieeju, starpdisciplināru vidi un ļoti brīvu radošo atmosfēru, kur studenti tiek mudināti “lauzt formas nevis tās atkārtot”. Kā vienu no būtiskām ietekmēm Bergs izceļ savu pasniedzēju — lēnā kino meistaru Džeimsu Beningu.
Weeping Rocks ir filma par bioloģijas profesoru, kurš 55 gadus pārvietojas pa vienām un tām pašām takām, lai skaitītu tauriņus. Taču, kā tas nereti notiek, filma patiesībā izrādās par daudz ko plašāku.
Priecājos, ka man izdevās IDFA festivālā režisoru notvert sarunai raidījumam “Disociatīvā fūga”.
Filmas "Weeping Rocks" treileris: -
Lolita Ritmanis ir latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste, viena no veiksmīgākajām sievietēm Holivudas filmu un televīzijas mūzikas industrijā.
Sarunā ar komponisti runājām par viņas ceļu filmu mūzikas pasaulē — kā pati apguvusi kino komponēšanas prasmes un kā šobrīd strādā ar jaunajiem komponistiem, kas mācās rakstīt mūziku filmām. Lolita Ritmanis filmu mūziku redz kā stāsta valodu, kas pastiprina emocijas un padziļina skatītāja pārdzīvojumu. Runājām par to, kā šī ideja atspoguļojas viņas darbā pie filmas “TTT komandas dzimšana”.
-
RIGA IFF radošā direktore Sonora Broka sarunā dalās pieredzē par festivāla organizēšanu, filmu atlases principiem un skatītāja gaumes veidošanu, uzsverot kino spēju transformēt skatītāju. Sarunā tiek apspriesta renesanses cilvēka ideja būt vispusīgi izglītotam un kultūras ziņā bagātam, lai spētu dziļi saprast pasauli. Tiek analizēti spilgti filmu piemēri, īpaši darbi, kas emocionāli un estētiski ietekmējuši skatītājus, un uzsvērta mīlestības un nāves tematika mūsdienu kino kā atbilde uz sarežģīto pasauli.
-
Šajā epizodē – saruna ar režisori, dramaturģi un mākslas aktīvisti Kristu Burāni.
Runājam par dokumentārā kino valodu, sabiedrības pretestību, mākslas atbildību un to, kas notiek brīdī, kad realitāte sāk plaisāt. Runājam par kino kā rīku, kas ne tikai attēlo, bet arī iedarbojas. Par to, kur sākas mākslinieka atbildība, kāpēc Krista izvēlas runāt par sarežģītām tēmām. Kā tiek veidoti darbi, kas aicina skatītāju līdzdarboties, nevis vienkārši vērot.
-
Vai mums kā autoriem vispār ir kas savs? Vai mūs neveido tikai citāti no citu cilvēku domām? Vai es vispār eksistēju kā domātājs? Šos jautājumus sarunā risina scenārists un dramaturgs Ivo Briedis. Parunājām arī par scenāriju rakstīšanas metodēm, prokrastināciju un par to, kāpēc vienmēr ir vērts turpināt.
-
Režisore Dzintra Geka par savu jaunāko filmu “Haralds Sīmanis. Jumiķis un dziesminieks” saka: “Viņa unikālā balss, viņa noslēpums, viņa temperaments. Pievilcīgais ir tas, ko mēs līdz galam nevaram izzināt. Man šķita, ka Haralds redzēja cilvēkos kaut ko vairāk.”
Sarunā pieskaramies arī citiem Gekas kino darbiem un viņas īpašajai saiknei ar filmu varoņiem. Filmā izmantoti reālajā laikā filmēti materiāli un publiski pieejamo un privāto arhīvu video. Filmas galvenais operators Viktors Grībermans.
Mūzika:
Haralds Sīmanis - Pa tīru upi
Haralds Sīmanis - Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm
Haralds Sīmanis - Tavā vārdā
Haralds Sīmanis - Ezers
Haralds Sīmanis - Ar tevi vien
Sarunā ir iemontēts arī koncerta ieraksts, kurā skan dziesmas "Ar sauli karogā" fragments. - Visa fler
