Avsnitt

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla.

    Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai.

    Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam.

    Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms  vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu.

    Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”.

    Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi.

    Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva.

    Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju.

    Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans.

    Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks.

    Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts.

    Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties.

    Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.

  • Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā.

    Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku.

    Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas.


    Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests.


    Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst.

    Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”.


    Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu.


    Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai.

    Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša.


    Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts.


    Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā.

    Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā.

    Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu.

    Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu?


    Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko.


    Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē.

    Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga.

    Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

  • Seišelu salas atrodas pie Āfrikas kontinenta austrumu krasta. Nedaudz virs Madagaskaras. Indijas Okeānā. Pieļauju, ka daudzi jau šo vietu zina, jo tā populāra tūristu vidū. Par tūrismu raidījumā noteikti vēl runāsim. Bet šobrīd par to, ar ko Seišelu salas ir īpašas.

    Seišelas ir mazākā Āfrikas valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Seišelas ir tik mazas, ka tās pēc valsts konstitūcijas sastāv no 155 granīta un koraļļu salām, bet tās kopējā krasta līnija tāpat ir par septiņiem kilometriem īsāka nekā Latvijas. Latvijas, kā zinām, ir apmēram 498 kilometrus gara.

    Augstākais kalns Seišelās gan ir 905 metrus augsts. Jeb 2,5 reizes augtāks par mūsu vareno Gaiziņu. Un ar to noteikti visi valsts 100 000 cilvēku var lepoties. Visi 100 tūkstoši, no kuriem kas 90 procenti dzīvo tikai uz valsts lielākās Mae salas, uz kuras atrodas arī valsts galvaspilsēta Viktorija. Kuras oriģinālais nosaukums, kamēr salas pārvaldīja francūži, bija vienkārši L’etablissement jeb tulkojot – Nodibinājums.

    Francūži bija paši pirmie cilvēki, kuri apmetās Seišelu salās. Salas tika atklātas 16. gadsimtā, bet francūži kļuva par pamatiedzīvotājiem sākot ar 1770. gadu. Jau gadu vēlāk viņi tur izveidoja pirmo garšvielu plantāciju, lai konkurētu ar pasaules tirgū dominējošajiem holandiešiem.


    Tieši francūži arī salām piešķīra nosaukumu Seišelas. Un tas tika izdarīts par godu Francijas finanšu ministram Žanam Moro de Seišelam 1756. gadā.


    Seišelu salām ir īpatnēja dabiskā un demogrāfiskā situācija. No vides viedokļa – salas kādreiz bija daļa no Gondvānas superkontinenta un kopš atdalīšanās ir bijušas izolētas 75 miljonus gadu. Tas radīja situāciju, ka Seišelās ir atrodama unikāla flora un fauna, bet arī tās ilgstoši, kā minējām, ir bijušas cilvēku neapdzīvotas.

    Seišelu salas no francūžiem britu pārvaldībā nonāca 1814. gadā. Salās pamatiedzīvotāji attiecīgi bija eiropieši. No Āfrikas kontinentā atrodamajām kolonijām tika ievests darbaspēks darbam plantācijās. Vergu statusā sākotnēji, protams. Seišelas ieguva neatkarību no Lielbritānijas pārrunu rezultātā tikai 1976. gadā. Uzreiz pēc tam notika Franca-Alberta Renē vadīts apvērsums. Režīms ilga līdz 1993. gadam, kad notika vēlēšanas un valsts ir kļuvusi par vienu no divām Āfrikas demokrātiskākajām valstīm.

    Vēsturisko demogrāfisko procesu rezultātā Seišelu salu iedzīvotāji ir Austrumāfrikas un Malagasi izcelsmes kreoli. Franču, indiešu, ķīniešu un arābu izcelsmes cilvēku klātbūtne Seišelās arī ir jūtama. Seišelu kreolu valoda ir viena no trim oficiālajām valsts valodām. Tajā runā 90 procenti valsts iedzīvotāju, angļu runā - pieci procenti, kamēr franču - mazāk par vienu procentu.

    Seišelu iedzīvotāju skaits strauji pieauga tieši 20. gadsimta otrajā pusē dabiskā pieauguma rezultātā. Gadsimta beigās tā gan atkal kritās. Ģimenes plānošanas programmas, bezmaksas izglītība un bezmaksas veselības sistēma, kā arī sieviešu iesaistīšanās darba tirgū bija galvenie iemesli šim dzimstības samazinājumam.

    Dzimstība samazinājās un dzīves ilgums palielinājās. Bet, kas paradoksāli, ka valstī ir viena no lielākajām mūža ilguma atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm attīstīto valstu vidū. Sievietes dzīvo deviņus gadus ilgāk nekā vīrieši.


    Seišelu salas skaitās bagātākā valsts Āfrikā, ja rēķina IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Un tagad ieklausieties – bagātākā Āfrikas valsts šajā rādītājā ir vienā līmenī ar Latviju! Proti, abām ir 38 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku pēc Pasaules bankas datiem.


    Galvenais sektors, kuram nepieciešams būtisks skaits darbinieku Seišelu salās, protams, ir tūrisms. Kopš 1971. gadā valstī atvēra starptautisko lidostu, cilvēku plūdums uz Sešelu salām ir bijis eksponenciāls. Mūsdienās valsti apmeklē vairāk nekā 350 tūkstoši cilvēku katru gadu. Tas ir 3,5 reizes vairāk nekā valstī vispār iedzīvotāju. Arī kroņprincis Viljams ar sievu Keitu medusmēnesi arī pavadīja Seišelu salās.

    Tūrisma sektors bija ienesīgāks, tādēļ valsts izvēlējās atteikties no plantācijām un lauksaimnieciskā ražošana samazinājās.


    Nesen Seišelu salas tika atzītas par vienu no drošākajām vietām uz zemeslodes ar zemiem noziedzības riskiem.


    Mūsu Ārlietu ministrijas mājaslapā gan ir piesardzīgāka aprakstā, bet tas nemaina lietas būtību. Un patiesību sakot, vēl pirms desmit gadiem Seišelu salās bija pasaulē lielākais ieslodzīto skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Vairāk nekā ASV un Krievijā.

    Šobrīd ieslodzīto skaits ir samazinājies trīs reizes un valsts ir citā situācijā. Ar citu tēlu un atpazīstamību. Un tieši šo jautājumu gribējām izzināt vairāk. Proti, bieži esam runājuši, kāda ir tūrisma sektora ekonomiskā nozīme valsts eksistencē. Bet vēl neesam runājuši par tūrisma politisko nozīmi. Un to detalizētāk lūdzām pastāstīt Latvijas Ārpolitikas institūta pētniecei un Rīgas Stradiņa universitātes lektorei Elīnai Vrobļevskai.

  • Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso.

    Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku.

    Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē.

    Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai.

    19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru.

    Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru.

    Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks.

    Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm.

    Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija.

    Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības.

    Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ.

    Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem.

    Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Centrālamerikas valsti Hondurasas Republiku. Nabadzīgu valsti, kurā ir augsts noziedības un vardarbības līmenis. Banānu republiku vārda tiešā nozīmē, toties valsti ar divām galvaspilsētām.

    Apmēram septiņus gadsimtus Hondurasas teritorijā valdīja Maiju civilizācija. Līdz pat 10. gadsimtam mūsu ērā. Kopan pilsēta, ko uzskata par maiju civilizācijas galvaspilsētu, ir viens no UNESCO mantojumiem, kas atrodams mūsdienu Hondurasas teritorijā.

    Kristofors Kolumbs tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš ieradās Hondurasas teritorijā 1502. gadā un jau nepilnus 37 gadus vēlāk spāņi bija izkāvuši vietējos iedzīvotājus un kolonizējuši reģionu. Kolumbs esot arī iedevis Hondurasai nosaukumu. Spāņu valodā vārds ‘honduras’ nozīmē dziļums un tieši šādi tie jūras ūdeņi pie Hondurasas ziemeļu krastiem esot.

    Reiz Hondurasa bija Meksikāņu impērijas sastāvdaļa, bet 1823. gadā kopā ar Kostariku, Nikaragvu, Gvatemalu un Salvadoru tika iekļauta Centrālamerikas Federatīvajā Republikā. Šis politiskais veidojums bija ar īsu mūžu. Bet kas ir palicis ilgāk, lai arī transformētā formā, ir Hondurasas un pārējo šo valstu karogi. Hondurasas karogā ir atrodamas piecas zilas zvaigznes, kas apzīmē piecas oriģinālās federatīvās republikas valstis.

    1840. gadā Hondurasa kļuva patstāvīga neatkarīga valsts. Valsts modernā vēsture gan politiskā, gan ekonomiskā ir bijusi krāsaina. Viena no zīmīgākajām lietām – termins “banānu republika”. “Banānu republika” ir pazemojošs termins, kas izdomāts, lai apzīmētu mazas, korumpētas, nabadzīgas, slikti pārvaldītas un visbiežak Latīņamerikā atrodamas valstis. Hondurasa ir oriģinālā valsts, kam šis termins piemērots.

    Termins, kā var nojaust, ir saistīts ar amerikāņu ietekmi valstī 19. gadsimta beigās un visa 20. gadsimta garumā. ASV kompānija „United Fruit Company” faktiski pārvērta Hondurasu par vienu lielu banānu plantāciju un guva no šī lielu pelņu.  Peļņas saglabāšana arī bija iemesls, kādēļ ASV iejaucās vairāku militāru huntu darbībā un revolūcijās. Rezultātā Hondurasai īsti neizdevās izveidot patstāvīgu, spēcīgu ekonomiku. Un mūsdienu statuss kā vienai no nabadzīgākajām valstīm Amerikās ir tam skumjš iznākums.

    Otra valsts, kura tika šādi ekspluatēta, bija Gvatemala. Un termina autors esot amerikāņu rakstnieks O. Henrijs. Viņš pat grāmatu ar nosaukumu “Kāposti un karaļi” par šo sarakstīja. Balstoties uz paša pieredzēto Hondurasā.

    „United Fruit Company”, starp citu, mūsdienās saucās „Chiquita” un tā operē no Šveices. Kompānija cita starpā ir finansējusi terorismu un vispār ir ar ļoti sliktu slavu. Palasiet paši, pirms nākamreiz veikalos šito radītos produktus pērkat.

    Vēl viens interesants fakts. Hondurasai ir divas galvaspilsētas. Abas ir ierakstītas konstitūcijā. Viena saucas Tegusigalpa (Tegucigalpa) un otra ir Komajaguela (Comayaguela). Valdības institūcijas gan ir atrodamas Tegusigalpa.

    Par Hondurasu runājot, gribi, vai negribi, ir jārunā primāri par vardarbību un noziedzību. Valsts ir otra vardarbīgākā Latīņamerikā un viena no noziedzīgākajām valstīm pasaulē. Slepkavības, bruņotas laupīšanas un cilvēku nolaupīšanas ir faktiska ikdiena. Narkotiku tirgošana, cilvēku tirdzniecība, izvarošanas, bandu aktivitātes ir normāla parādība, jo policijai vienkārši trūkst resursu visu izmeklēt. Pavisam nemīlīga valsts, uz kuru braukt ciemos.

    Un policijas bieži ne mazāk vardarbīgā rīcība arī nav nekas neparasts. 2002.  gadā Hondurasas policija viena no reidu rezultātā pamanījās noslepkavot pēc ANO aprēķiniem apmēram pusotru tūkstoti uz ielām dzīvojošu bērnu un jauniešu. Noziedzības pamatā nav nekas cits, kā nabadzība. Un visi šie faktori kopumā rada bezcerību Hondurasas sabiedrībā un emigrācija no valsts, sevišķi uz ASV, notiek lielos apjomos. Šā brīža migrantu krīze uz ASV dienvidu robežas – ne jau meksikāņi vairs ir galvenie migranti, bet gan cilvēki no tādām valstīm, kā Hondurasa, kuri bēg no augstajiem vardarbības un nabadzības bezcerības apstākļiem.

    Daudzus gadus Hondurasā bija reģistrēts augstākais slepkavību skaits pasaulē. Valsts pamanījās to samazināt, lai arī vēl joprojām ir starp top piecām - sešām valstīm pasaulē ar apzinātu 35,1 slepkavību uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šis rādītājs, salīdzinājumam, ir 3,6, un mēs esam kaut kur apmēram pa vidu pasaulē ar šo rādītāju.

    Tiek rēķināts, ka deviņu ar pusi miljonu iedzīvotāju nelielajā valstī, ielu bandās ir apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Un bandu dzīve, kā zinām, ir pilna ar vardarbību, lecīgumu, mačo kultūru, ballītēm un alkoholu.

    Hondurasa, protams, nav vienīgā valsts, kurā alkohola patēriņš ir viens no augstās vardarbības iemesliem. Un alkohols arī nav vienmēr automātisks vardarbības izraisītājs. Vairāk par alkohola patēriņa tendencēm pasaulē lūdzām pastāstīt Agrim Startam, sociālā projekta “1000 dienas skaidrā” izveidotājam un vadītājam.

     

  • Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Ziemeļmaķedonijas Republiku, valsti, kas atrodas tepat Eiropā, Rietumbalkānos.

    Nedaudz mazāk nekā divu miljonu nelielā valsts izveidojās 1991. gadā pēc Dienvidslāvijas sabrukuma. Vienlaicīgi Ziemeļmaķedonijas teritorija tiek uzskatīta par vienu no vissenāk nepārtraukti apdzīvotajiem reģioniem Eiropā. Mūsdienu Ziemeļmaķedonijas teritorija ir bijusi vairāku – tostarp gan Maķedonijas Aleksandra, gan Romas impērijas, gan Osmaņu impērijas sastāvā.

    Kā politiska vienība ar nosaukumu  Maķedonijas Tautas Republika tā tika izveidota 1946. gadā, kad tā ietilpa Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā. Ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, valsts 1993. gadā tika uzņemta ANO.

    Valstī ir virkne UNESCO sarakstos iekļautu un neiekļautu kultūras mantojuma objektu. Vispirms jau Ohrida ezers, kurš skaitās viens no pasaulē vecākajiem un dziļākajiem ezeriem. Ezera vecums ir vairāk nekā cetri miljoni gadu. Un dziļums šobrīd 277 metri. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80 procenti Ziemeļmaķedonijas teritorijas ir kalni, šis pat neizbrīna.

    Par kalniem runājot – Ziemeļmaķedonijā Matkas kanjonā atrodama Vrelo zemūdens ala. Tā ir viena no pasaulē dziļākajām alām, ja ne pati dziļākā, bet neviens nezina tās patieso dziļumu. Izpētīti ir tikai 77 metri.

    Savukārt Kokino ir atrodama viena no senākajām astronomiskajām observatorijām pasaulē. Tās vecums ir apmēram 4000 gadu un tā ir vienā ierindojama vienā zinātnes vēstures stāstījumā līdzās Ēģiptē atrodamajai Abu Simbel, Anglijā atrodamajai Stonhendžai un Kambodžā atrodamajai Angkor Vat.

    Vēl viens interesants fakts par Ziemeļmaķedonijas Republiku – šajā pareizticīgo valstī ir vairāk nekā 1000 baznīcas. Un divas lietas – trijās no tām ir atrodamas daļas no Jēzus krusta, un trešā daļa no tām atrodas vienā pilsētā. Ohridas pilsētā ir 365 baznīcas. Daudzas no tām ir pamestas, bet tas netraucē pieņemt, ka šī varētu būt vieta, kur pasaulē ir visblīvākā baznīcu pārstāvība.

    Katru dienu gadā var iet uz citu baznīcu.

    Stāstot par Ziemeļmaķedonijas Republiku, noteikti ir jārunā par vienu no īpatnējākajiem starpvalstu incidentiem pasaules vēsturē. Vietu nosaukumu strīdi nav nekas pārāk nepieredzēts, pat situācijās, ja runa ir par valstu nosaukumiem. Bet parasti nosaukumu maiņas neizraisa tādus diplomātiskos strīdus, kā notika Maķedonijas Republikas un Grieķijas gadījumā.

    ANO jaunizveidotā slāvu cilšu pēcteču izcelsmes maķedoniešu valsts tika reģistrēta ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. Bet arī šis bija kompromiss, jo Grieķija nekādi nevēlējās jaunajai valstij atļaut lietot nosaukumu “Maķedonija.” Grieķu arguments, ka šāds nosaukums rada aizdomas par Maķedonijas jaunās valsts pretenzijām uz Grieķijas ziemeļos atrodamo Maķedonijas reģionu, faktisko vēsturisko Maķedoniju. Vēsturiskā Maķedonija, jeb Mecedonas grieķu karaliste pastāvēja no 7. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras. Tās pilsētā Pellā arī piedzima Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais un arī viņa Tēvs Filips Otrais.

    Teritoriāli tikai neliela daļa no mūsdienu Ziemeļmaķedonijas Republikas ietilpa senās Mecedonas sastāvā. Tādēļ Grieķijas iebildumi pret šī termina attiecināšanu uz negrieķu teritorijām un cilvēkiem daudzu acīs ir pamatoti. Un Grieķijas pozīcijas atbalstītāji norādīja, ka Maķedonija mēģina piesavināties nosaukumu un simboliku no senās Maķedonijas, ar kuru tiem faktiski nav nekāda liela saistība.

    Rezultātā, Grieķija bloķēja valsts dalību ANO līdz kompromisam tika panākts pagaidu nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, kas bija gan grūti izrunājams, gan politiski jūtīgs. Maķedoniešu cīņa par valsts nosaukumu gan nemazinājās, tāpat kā nemazinājās arī Grieķijas pretestība. Tik ļoti liela bija pretestība, ka Grieķija nosaukuma maiņu sasaistīja ar jaunās valsts centieniem pievienoties gan NATO, gan Eiropas Savienībai. Ilgus gadus Ziemeļmaķedonijas Republikas attīstība un investīcijas kavējās.

    Līdz pat 1995. gadam Grieķija bija pat noteikusi tirdzniecības embargo pret FYROM. Grieķija ceturtdaļgadsimtu bloķēja maķedoniešu virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Risinājums nosaukumam tika atrasts un īstenots tikai 2018. gada jūnijā, kad tika parakstīta Prespas vienošanās starp Grieķijas un maķedoniešu pusēm. Līgums stājās spēkā 2019. gada 12. februārī, kad arī valsts ieguva oficiālo nosaukumu Ziemeļmaķedonijas Republika. Nepilnu gadu vēlāk valsts iestājās NATO un 2022. gadā ES uzsāka iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedonijas Republiku.

    Te gan ir vēl viena lieta, ko jāpiemin. Par valsts nosaukuma maiņu 2019. gada septembrī notika konsultatīvs referendums. Tajā burtiski iedzīvotājiem bija jāpiekrīt vai jānoraida priekšlikums, ka valstij tiek mainīts nosaukums, lai tā varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Referendums nebija juridiski saistošs, bet tajā 94 procenti nobalsoja par. Problēma gan, ka tikai nepilni 37 procenti balstiesīgo piedalījās.

    Šis referendums ES integrācijas vārdā atgādināja 1998. gadā Latvijā notikušo referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem, kas arī tika uztverts kā neoficiāls referendums tieši par dalību Eiropas Savienībā. Par to, kā 25 gadus vēlāk vērtēt šī referenduma nozīmīgumu no Latvijas Eiroatlantiskās integrācijas viedokļa, vaicājām tā laika Latvijas valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

  • Dodamies uz Kuveitas Valsti, kas atrodama Arābu pussalā. Teritorija, kuras kontinentālā daļa pastāvīgi apdzīvota faktiski ir tikai kopš 18. gadsimta, lai arī cilvēku klātbūtnes pierādījumi ir atrasti pat no 10 tūkstošus gadus senas vēstures.

    Viens no skaidrojumiem tam, ka Kuveitas teritoriju pamatā bija apciemojuši tikai nomadi, būtu tas, ka Kuveitā faktiski nav ne upju, ne ezeru. Tās teorija ir tikai tuksnesis. Attiecīgi temperatūras bieži, sevišķi vasarā, ir ļoti augstas ar biežām smilšu un putekļu vētrām. Ziemā tikmēr var negaidīti uznākt spēcīgas lietusgāzes, kuras bieži sabojā ceļus un pat mājas.

    Kuveitā nav arī saldūdens krājumu un dzeramais ūdens 3,1 miljonam iedzīvotāju tiek nodrošināts ar daudzskaitlīgu ūdens atsāļošanas iekārtu palīdzību. Kuveitā atrodas vienas no pasaulē attīstītākajām un lielākajām atsāļošanās iekārtām. Kopējā vides ainavā gan naftas ieguves, gan cilvēku radīto atkritumu dēļ Kuveitas gaiss un pieejamās ūdenstilpnes ir visnotaļ piesārņotas. Un fauna arī ir neliela un faktiski izzūdoša.

    Kuveitas Valsts faktiski ir tāda ļoti funkcionāla un saimnieciska vienība pasaules politiskajā kartē.

    Kuveitas nosaukums esot cēlies no Mezopotāmijas arābu valodas un apzīmē “cietoksni, kas atrodas pie jūras”. Sākotnēji mezopotāmiešu tirgotāji 2000 gadus pirms mūsu ēras veica ekonomisko darbību no Failakas salas, kas atrodama netālu no Kontinentālās Kuveitas krastiem. Kuveita vēsturiski ir bijusi gan daļa no Mezopotāmijas, gan Nebukadnecara Otrā Babilonijas, gan Ahemenīdu jeb Pirmās persiešu impērijas, gan arī Aleksandra Lielā radītās grieķu valsts. Šis viss notika vēl pirms mūsu ēras, kamēr 2. gadsimtā mūsu ērā Kuveitas teorija kļuva par Partiešu impērijas sastāvdaļu un vēlāk jau Sasanīdu jeb Otrās Persiešu impērijas sastāvdaļu līdz 7. gadsimtam. 16. gadsimtā portugāļi bija tie, kas kontrolēja Kuveitā esošās pilsētas.

    Un valsts klimata un ģeogrāfisko īpatnību dēļ, Kuveitas vēsture lielākoties ir cieši saistīta ar atsevišķu pilsētu, nevis visas teritorijas politisko un ekonomisko nozīmīgumu Persijas līča reģionā. Kopš 18. gadsimta Alsabaha dinastijas pārstāvji ir valdījuši mūsdienu Kuveitas teritorijā. 1899. gadā, baidoties no Osmaņu impērijas iebrukuma, Kuveitas valdnieki lūdza britu palīdzību. Tikai 1961. gadā Kuveita atguva savas suverēnas tiesības uz savu ārējo un drošības politiku un pieņēma oficiālo nosaukumu Kuveitas Valsts un par Kuveitas emīru kļuva šeihs Abdula Alsalims Alsabahs.

    Kuveitas, tā saucamais, “zelta laikmets” bija laika posmā no 1946. gada līdz 1982. gadam. Valsts ne tikai kļuva par pirmo Persijas līča valsti, kuras izveidoja parlamentu un pieņēma konstitūciju. Tā arī ilgu laiku bija viena no liberālākajām arābu valstīm pasaulē. Daudzi no arābu rakstniekiem un kultūras darbiniekiem pārcēlās uz dzīvi uz Kuveitu valsts politiskās un izteiksmes brīvības motivēti. Kuveita preses ziņā bija starp pasaulē brīvākajām valstīm. Rezultātā tieši Kuveita kļuva par centru Tuvo Austrumu literārajai renesansei. Arī Kuveitas sabiedrība aktīvi pieņēma liberālo gaisotni, sevišķi jau 1960. un 1970. gados, tostarp, sievietes nevalkāja hidžabus.

    Kuveita kļuva arī par reģiona rekordisti ekonomiskajā ziņā. Kuveita bija ekonomiski attīstītākā valsts, pirmā valsts, kura ienākumus no naftas eksporta sāka ieguldīt citās ekonomikas sfērā, respektīvi, diversificējot/dažādojot un modernizējot savu ekonomiku. Valsts arī bija pirmā pasaulē, kura nodibināja suverēnās labklājības fondu. Proti, Kuveitas Investīciju aģentūra bija pirmā. Pasaulē lielākais šāds fonds, kā jau iepriekš runājām raidījumā par Norvēģiju, ir tieši norvēģiem.

    Nedaudz gan patinot vēsturi atpakaļ – nafta Kuveitā tika atklāta 1938. gadā. Pirmais eksports – astoņus gadus vēlāk. Lielākais naftas eksportētājs reģionā – vēl sešus gadus vēlāk. Nafta ir bijusi Kuveitas izaugsmes iemesls, nenoliedzami. Vēl šodien Kuveitai ir sestās lielākās naftas rezerves pasaulē jeb apmēram 10 procenti no visiem atklātajiem pasaules naftas krājumiem.

    Tāpēc šoreiz stāsts par to, kā veidojas naftas cenas un kā pasaules naftas cenu svārstības ietekmē cenas Latvijā. Skaidro Artūrs Zeps, ekonomists un Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības un finanšu prorektors.

    Kuveita tiek regulāri ierindota bagātākajām valstīm pasaulē. IKP uz vienu iedzīvotāju – 55 tūkstoši eiro. Latvijas – 38 tūkstoši pēc Pasaules bankas datiem. Algu atšķirības – nepilns tūkstotis Latvijā un nepilni trīs tūkstoši mēnesī Kuveitā. Un vienlaicīgi – Latvijas ekonomika ir daudz diversificētāka nekā Kuveitas. Proti, Kuveitas ekonomika kopš 1980. gadiem ir gājusi pretējā virzienā – atgriežoties pie arvien lielākas atkarības no naftas, gāzes un naftas produktu eksporta. Ķīna, Dienvidkoreja, Indija, Japāna, Taivāna un Vjetnama ir Kuveitas lielākie eksporta partneri. Ķīna – kopš 2016. gada.

    Valsts mūsdienās ir kļuvusi par Persijas līča reģiona vismazāk diversificēto ekonomiku, visvairāk no naftas atkarīgo, ar vājāko infrastruktūras attīstības līmenī reģionā. Ekonomiskās Sarežģītības indeksā Kuveita ierindojas 55. vietā no pasaules valstīm. Latvija šajā pašā rādītājā ir 36. vietā. Kādēļ šis Ekonomiskās Sarežģītības indekss ir būtisks – jo pastāv uzskats, ka ir saikne starp to, cik daudzveidīga un sarežģīta valsts ekonomika ir un tās ilgtspējīgu virzību uz bagātību sasniegšanu un uzkrāšanu.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas analizējam Rietumāfrikā esošo valsti Togo. Togo Republikas nosaukums nāk no vietējās eve valodas un nozīmējot “upes otrā pusē” vai “māja pie jūras”. Portugāļi bija pirmie eiropieši, kuri ieradās Togo teritorijā vēl tālajā 15. gadsimtā, bet šeit viņi pastāvīgas apmetnes neizveidoja.

    Neatkarīgi no portugāļiem, Togo teritorija bija daļa no, tā saucamā, “Vergu krasta”, kuru no 16. līdz 18. gadsimtam kontrolēja dāņi. Jā, arī Dānija līdz 1803. gadam, kad faktiski stājās spēkā tās 11 gadus agrāk pieņemtais vergu tirdzniecības aizliegums, ir piedalījusies transatlantiskajā vergu tirdzniecības biznesā. Dāņu daļa gan visā vairāk nekā 12 miljonu cilvēku pārvietošanā no Āfrikas Rietumkrasta tiek rēķināta ap 1 procentu. Bet skaitliski tas tāpat ir vairāk nekā 100 000 cilvēku, kurus viņi pakļāva un uz kuru dzīvībām būvēja bagātību.

    Daudz labāks liktenis gan nepiemeklēja Togo iedzīvotājus arī pēc 1884. gada, kad tos pakļāva vācieši un izveidoja valsti ar nosaukumu Togolenda. Plaši iezīmējās vergu darbaspēka izmantošana vietējās kakao, kafijas un kokvilnas plantācijās. Vienlaicīgi gan jāsaka, ka vāciešu kolonisti padarīja Togo teritoriju par vienu no infrastruktūras ziņā attīstītākajām Āfrikas vietām, tostarp arī izbūvējot trīs dzelzceļa līnijas no galvaspilsētas Lomes.

    Pirmā Pasaules kara laikā visas vācu kolonijas tika atņemtas un konkrēti Togolenda 1922. gadā tika sadalīta starp britiem un francūžiem. 1956. gadā britu Togo teritorijas pēc referenduma iekļāvās Ganas teritorijā, bet Togo pēc neilgas būšanas Franču Savienība četrus gadus vēlāk Togo pasludināja neatkarību. Pirmais prezidents pēc neatkarības bija Olimpio, kuru 1967. gada apvērsumā personīgi esot nogalinājis nākamais diktators Gnasin-gbe Ejadema. Viņš arī valdīja līdz 2005. gadam, kad nomira un pie varas nāca viņa dēls. Tieši Faure Gnasin-gbe arī sāka ieviest demokrātiskas reformas un valsts kļuva par puslīdz funkcionējošu demokrātiju.

    Runājot par Togo sociālekonomisko situāciju, jāmin, ka valsts ir viena no tām, kurās iedzīvotāju vidējie ienākumi gada laikā nesasniedz pat 1000 eiro. Un Togo ir visbiežāk atrodama starp ANO Tautas attīstības indeksa zemāk novērtētajām valstīm pasaulē. Valsts sniegums virknē rādītāju ir pat katastrofāli zems. Un te gandrīz vai retorisks jautājums – ko gan var gribēt valstī, kurā gandrīz 40 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem.


    Milzīgais jaunu cilvēku skaits valstī rada nepieciešamību pēc sabiedrības un valsts rūpēm par mazajiem cilvēkiem. Un tas, protams, patērē laiku, enerģiju un naudu, kuras jau tāpat pārāk daudz nav. Rezultātā Togo iedzīvotāji aktīvi cenšas izdzīvot esošajā situācijā un daudzas no to ekonomiskajām praksēm ir neētiskas vai pat klaji noziedzīgas.


    Tiek rēķināts, ka apmēram 30 procenti no bērniem valstī cieš no hroniska bada. Attiecīgi, ne vecāki, ne ciemati, ne valsts nav spējīgas par tiem pienācīgi parūpēties. Valsts piedzīvoja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu no 1960. līdz 2010. gadam, kas ir izraisījis to, ka trīs piektdaļas valsts iedzīvotāju tagad ir bērni vai jaunieši. Sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits Togo tikai turpinās pieaugt. Bezdarba līmenis, nabadzība un izglītības trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai.

    Valsts saskaras arī ar ārkārtīgi augstiem zīdaiņu mirstības rādītājiem. Gandrīz 40 no katriem 1000 dzimušajiem bērniņiem nomirst. Salīdzinājumam, statistikas rādītājs Latvijā ir nepilni 5 bērniņi no 1000 dzimušajiem, kamēr Afganistāna ir pasaulē līderpozīcijā ar 103 mirušiem bērniem no 1000 dzimušajiem.

    Šie visi faktori ietekmē arī paredzamo dzīves ilgumu. Togo tas ir 71,7 gadi, kamēr Latvijā dzimušajiem tiek paredzēts 76,2 gadus ilgs mūžs. Pasaulē pirmajā vietā ir Monako, kur šobrīd dzimušie varētu vidēji nodzīvot līdz pat 89,6 gadiem.

    Vēl jāmin, ka Togo vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 20,5 gadi. Tiek rēķināts, ka Togo valdība nodrošina apmēram tikai ceturto daļu no resursiem, kas būtu nepieciešami pilnvērtīgi funkcionējošai izglītības sistēmai. Un te runa beigās nav tikai par infrastruktūru, bet arī par kvalificētu skolotāju trūkumu uz tik lielu bērnu skaitu, sevišķi lauku reģionos. Rezultātā Togo ir arī skumjš rādītājs attiecībā uz lasītprasmi, sevišķi sieviešu vidū gandrīz puse no valsts iedzīvotājām neprot lasīt un rakstīt. Vēl vairāk - ceturtā daļu meiteņu izprecina pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

    Togo ekonomika primāri ir agrāra. Togo skaitās fosfātu ieguves un eksporta lielvalsts pasaules mērogā. Šo resursu plaši izmanto mēslojuma ražošanā. Bet arī tā cenu kāpumi un kritumi dramatiski ietekmē valsts ekonomiku, sevišķi kopš 1990.gadu sākuma. Naftas produkti un degviela tagad ir lielākais eksporta produkts.

    Lauksaimniecības sektorā Togo ir nodarbināti apmēram 60 procenti iedzīvotāju. Un tas ienes gan tikai apmēram 30 procentus no eksporta ienākumiem. Liela daļa lauksamniecībā strādājošo ražo vien paši savai iztikai.

    Valstī ir uzlabojies privatizācijas process, bet apmēram 1,2 miljardus eiro nelielā valsts budžeta caurspīdīguma problēmu dēļ, infrastruktūras trūkuma, politiskās nestabilitātes un vispārējā perspektīvas trūkuma ekonomikā dēļ, ārvalstu investori netiecas investēt Togo.

    Kādēļ ārvalstu investīcijas ir tik nozīmīgas daudzām pasaules valstīm, skaidro Minijuss Talindis, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes lektors.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas vienam no tā veidotājiem – Uģim – asociējas ar kafiju, kafiju un vēlreiz kafiju, bet par to vairāk deserta sadaļā. Dodamies uz Albāniju.

    Atliek tikai apstiprinoši pamāt ar galvu, piebilst Kārlis.Taču iespējams, ka šāds žests pašā Albānijā varētu tikt pārprasts. Tas tāpēc, ka Albānijā „nē” nozīmē „jā” un galvas pašūpošana uz sāniem nozīmē apstiprinājumu, bet galvas palocīšana – noliegumu.

    Albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pretimnākoši un tā ir daļa no viņu kultūras mantojuma. Daudzos Albānijas reģionos joprojām spēkā ir paaudžu paaudzēs nodotie sociālās uzvedības principi, kuri ietekmē faktiski visas dzīves jomas, sākot ar ģimeni, īpašumiem, sabiedrību kopumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam aptuveni 500 gadu garumā šis tā dēvētais kanuns, jeb kanons, tika mutiski nodots tālāk un, lai arī tas neskaitās juridiski saistošs, tā ietekme joprojām ir jūtama.

    Pieļauju, ka daudzi pirmajā brīdī pat neiztēlosies Albāniju kā potenciālo tūrisma galamērķi, taču, ziemas pārņemtajiem prātiem var atgādināt, ka Albānijā ir vidēji 300 saulainu dienu gadā. Albānija atrodas pavisam netālu no Itālijas – abas šīs valstis šķir Adrijas jūra. Tāpat Albānija dienvidos robežojas ar Grieķiju, bet līdz tūristu iecienītajai Korfu salai ir tikai kādi 35 kilometri. Starp citu Albānijā neesot atļautas ātrumlaivas, lai neveicināt nelegālo migrantu pārvadāšanu. 


    Tiem, kas mazāk sekojuši Eiropas kontinenta vēsturei, varētu likties, ka visas Balkānu valstis tādā vai citādā mērā varētu būt saistītas ar bijušo Dienvidslāviju. Taču Albānija ir izņēmums.


    Albānijas valstiskuma aizmetņi ir meklējami aptuveni 12. gadsimtā, kad tika izveidota pirmā, autonomā albāņu kopiena – Arbanona. Jau 15. gadsimtā Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1912. gadam. Tieši šajā gadā tika pieņemta Albānijas neatkarības deklarācija, tādējādi nosūtot arī citām reģiona valstīm signālu, ka Osmāņu impērija ir vāja. Šīs valsts dzīves ilgums gan nebija īpaši garš, jo jau 1928. gadā tika pasludināta monarhija. Un šī Albānija jau aktīvi sadarbojās ar fašistisko Itāliju.

    Un, lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši fašistiskā Itālija iebruka Albānijā 1939. gadā, un karalis Zogs Pirmais bija spiests doties trimdā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. Itāļu diktatora Benito Musolini īstenotā kampaņa bija ātra un tās mērķis bija vienkāršs – iegūt kontroli pār Albānijas ostām, tādējādi pārņemot kontroli pār iekļuvi Adrijas jūrā. Musolini gan veica arī īpašus „pētījumus”, lai pierādītu, ka albāņi vēsturiski ir saistīti nevis ar dienvidslāviem, bet gan ar itāļiem jau kopš Romas impērijas laikiem.

    Arī fašistiskās Itālijas valdīšanas laiks Albānijā nebija ilgs. Ar Dienvidslāvijas atbalstu veidotā Komunistiskā partija Albānijā nāca pie varas 1944. gadā un valdīja līdz pat 1991. gadam. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Albānijā valdīja viens no nežēlīgākajiem un izolētākajiem režīmiem pasaulē un tā priekšgalā bija premjerministrs un arī ārlietu ministrs Envers Hodža. Lai īstenotu dažādas radikālas reformas, Hodža piekopa pašu skarbāko staļinisma taktiku – viņa valdība ieslodzīja, sodīja ar nāvi vai izsūtīja tūkstošiem zemes īpašnieku, reģionālo kopienu līderus, musulmaņu un kristiešu garīdzniekus, un partijai nelojālos zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai.

    Tradicionāli komunistiskās partijas ir pazīstamas ar ciešām saitēm ar sev līdzīgiem režīmiem. Taču Envers Hodža rīkojās pretēji un faktiski centās likvidēt jebkādas attiecības ar citām komunistiskajām valstīm, kuras varētu apdraudēt Albānijas suverenitāti. 1948. gadā viņš sarāva attiecības ar Dienvidslāviju, nodibinot aliansi ar Padomju Savienību. Pēc Staļina nāves gan šīs attiecības pasliktinājās līdz 1961. gadā tika sarautas pilnībā. Līdzīgi tika veicināta sadarbība ar Ķīnu, bet attiecības tika sarautas pēc Mao Dzeduna nāves. 


    Ar bijušo premjerministru Enveru Hodžu ir saistīts vēl kāds savdabīgs rekords. Paranoidāli baidoties no iespējamā iebrukuma valstī un iespējamā kara ar visiem, viņa valdīšanas laikā tika izveidoti aptuveni 750 tūkstoši bunkuru. Jeb, kā bija aprēķinājuši daži kolēģi, 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru. Rēķinot tālāk, tas būtu pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Daudzi gan nekad dzīvē tā arī netika izmantoti to primārajam mērķim, bet daudzi šobrīd kalpo kā nelieli muzeji.


    Pāreja no komunisma uz brīvo ekonomiku, protams, nebija viegla, un pagātnes radītās sekas ir jūtamas arī mūsdienās, kad Albānija izmisīgi cenšas tuvoties Eiropas Savienībai. Par spīti mēģinājumiem reformēt savu ekonomiku, eksperti norāda uz joprojām slikto un korumpēto valsts pārvaldi un nemākulīgo valsts uzņēmumu vadīšanu – bieži vien valsts uzņēmumi ir parādā viens otram milzīgas summas un veidojas tāds kā apburtais loks. Rezultātā Albānija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm.

    Vēl viena no lielajām motivācijām Albānijai sakārtot savu valsti, ir vēlme nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Šis process tika uzsākts jau 2009. gadā, bet kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Pirms aptuveni pusotra gada Eiropas Savienības un Rietumbalkānu reģiona samits pirmo reizi notika tieši Tirānā, tādējādi vēlreiz sūtot signālu, ka Albānija Eiropas Savienībā ir gaidīta. Šeit gan droši vien jāatgādina, ka Albānijai nebūt nav tās draudzīgākās attiecības, piemēram, ar Serbiju, tostarp etnisko albāņu apdzīvotās Kosovas atšķelšanās dēļ. Arī dažādu etnisko nesaskaņu risināšana ir viens no mājasdarbiem, kas jāpaveic ceļā uz Eiropas Savienību.

    Atšķirībā no sarežģītā ceļā uz Eiropas Savienību, Albānija jau kopš 2009. gada ir NATO dalībvalsts. Šajos 15 gados Albānija ir pievērsusi lielu uzmanību savu bruņoto spēku pārveidei par mazākiem un pilnībā profesionāliem spēkiem, kuri ir spējīgi pilnībā sadarboties ar citām alianses valstīm un piedalīties alianses misijās. Viens no albāņu solījumiem bija ievērojami samazināt valstī esošos munīcijas krājumus un samazināt munīcijas noliktavu skaitu.

    Ar munīciju, starp citu, saistāma arī albāņu vienības dalība paplašinātajā kaujas grupā Latvijā. Atgādināsim, ka pirms pieciem gadiem, 2019. gadā, incidentā Ādažos gāja bojā tieši albāņu atmīnēšanas vienības virsleitnante Zarife Hasanaja, bet vēl vairāki viņas dienesta biedri guva ievainojumus.

    Bet kamēr Albānija turpina rūpēties par savu sabiedroto drošību, pašmājās tai pēdējo gadu laikā ir nācies piedzīvot ļoti izaicinošus brīžus. Ja Austrumeiropā mēs esam pieraduši satraukties par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, vai Ķīnas radītajiem ekonomiskajiem izaicinājumiem pasaulē, Albānija saskārās ar uzbrukumu no valsts, par kuras aktivitātēm mēs vairāk esam pieraduši dzirdēt Tuvo Austrumu reģiona kontekstā.

    Runa ir par Irānu un tās 2022. gadā veiktajiem kiberuzbrukumiem Albānijas digitālajai infrastruktūrai, kas noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas starp abām valstīm. Iemesls tam bija ASV un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2016. gadā virzītais lēmums pārcelt uz Albāniju lielāko Irānas opozīcijas grupējumu „Mujahedin e_Khalq” jeb MEK. Šis grupējums, kas savulaik bija iekļauts teroristu organizāciju sarakstos, sevi pasniedz kā topošo Irānas trimdas valdību, kas paralēli dažādu politisko sanāksmju rīkošanai reizi pa reizei veic arī kiberuzbrukumus Irānas islāma republikai.

    Irāna parādā nepalika un īstenoja vērienīgu uzbrukumu Albānijai. Par to vairāk stāsta „Cert.lv” kiberdrošības eksperts Andris Medjānis.

  • Diplomātiskajās pusdienās šoreiz par “bagāto krastu” jeb Kostarikas Republiku. Kostarika ir viena no valstīm, kuru apskalo divi okeāni – Klusais un Atlantijas un tā atrodas tajā mazajā zemes strēlē, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku.

    Nedaudz vairāk nekā piecus miljonus iedzīvotāju nelielās valsts galvaspilsēta ir Sanhosē. Bet tā noteikti nav tā ASV pilsēta Sanhosē, kura atrodama Ziemeļkalifornijā un kurā izvietota, tā saucamā, Silīcija ieleja.

    Kostarika pati ir zināma uzreiz ar vismaz divām lietām. Pirmais – bioloģiskā daudzveidība un centieni saglabāt vidi. Kostarika iekļuva ziņu virsrakstos pirms desmit gadiem ar to, ka aizliedza turēt nebrīvē dzīvniekus. Ja vien tie netiek glābti. Rezultātā pat zooloģiskos dārzus nācās pārbūvēt, lai izpildītu Vides ministrijas jaunās uzliktās prasības.

    Kā blakusparādība uzradās jauns biznesa veids – dzīvnieku rehabilitācijas centri. Tajos dzīvnieki tiek apkopti pirms tie tiek palaisti brīvībā savvaļā. Starp citu, Kostarikas nacionālais dzīvnieks ir baltastes briedis. Automātiski liktos, ka valstī, kurā ir desmitiem dažādu pērtiķu sugu, kādam kapucīnam būtu jābūt šajā godā. Bet nē. Tas tiešām ir briedītis Bembijs.

    Visbeidzot, Kostariku noteikti kāds atpazīst pēc tās slavenās kafijas. Pēc tās zelta grauda, uz kuras valsts ekonomika ir pastāvējusi simtiem gadu. 19. gadsimtā fermeriem, kas pieteicās audzēt kafiju, tika pat piešķirta privātīpašumā zeme. Pateicoties lielrūpniekiem - kafijas baroniem valsts spēja uzkrāt kapitālu un modernizēt ekonomiku mūsdienās. Tādēļ arī šodien uz ielām kafiju tirgo ar cieņu pret to – ja dzirdat, ka kāds sauc „yodo” vai „yodito”, tie jums piedāvās Kostarikai raksturīgo, īpaši brūvēto kafiju.

    Spāņi centās kolonizēt Kostarikas teritoriju jau 16. gadsimta sākumā, bet tas nebija ne tuvu tik vienkārši, kā viņi bija iedomājušies. Proti, moskītu pilnie purvi, nežēlīgs karstums, pirātu aktivitātes, kā arī vietējo iedzīvotāju aktīva pretošanās konkistadoriem neļāva spāņiem nostiprināties. 1563. gadā viņiem tas beidzot izdevās līdz 1821. gadā Kostarika un vēl virkne blakus esošo teritoriju pasludināja neatkarību. Sākotnēji Kostarika ietilpa Centrālamerikas Apvienoto Provinču jeb Centrālamerikas Federatīvās Republikas sastāvā kopā ar Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu un Nikaragvu. Savienība gan nebija visai noturīga un saira jau 1838. gadā.

    Valsts demokrātiskā sistēma Kostarikā ir bijusi Latīņamerikai neparasti stabila. Jau 1869. gadā Kostarikā tika ieviesta demokrātiskā pārvalde. Tā gan visnotaļ regulāri cieta no militāristu apvērsumiem un huntām. 1948. gadā 44 dienu garumā Kostarika piedzīvoja Pilsoņu karu, kura rezultātā gāja bojā ap 2000 cilvēku un tas skaitās valsts asiņainākais konflikts 20. gadsimtā. Cik gan stabilai un miermīlīgai ir jābūt valstij, lai 20. gadsimtā, no visiem gadsimtiem, 2000 cilvēku zaudējums būtu viskatastrofālākais?! Kara otrs rezultāts bija demokrātiskas konstitūcijas pieņemšana 1949. gadā. Tā arī ir nodrošinājusi demokrātiskas daudzpartiju sistēmas nepārtrauktu pastāvēšanu vēl šodien.

    Kostarikas demokrātija ir pieminēšanas vērta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, slavenais „Freedom House” Kostarikas sniegumu atzīst par ļoti demokrātisku. Pilsonisko un pilsonisko brīvību ziņā valsts saņem 91 punktu no 100. Igaunijai šis rādītājs ir nedaudz augstāks, bet Lietuvai un Latvijai ir nedaudz zemāks par Kostarikas rezultātu. Otrkārt, valsts Konstitūcija atrunā divus aspektus, kuri ir relatīvi netipiski: Kostarikas iedzīvotājiem ir konstitucionālas tiesības uz dzīvi tīrā un dabiskā vidē. Tas, acīmredzot, ir ietekmējis arī dzīvnieku brīvlaišanas aspektu, ko runājām raidījuma starterī. Otrs aspekts, kurš padara Kostariku visnotaļ unikāli, ir, ka tai nav armijas. Acīmredzot huntu pieredze noveda pie tā, ka militāristi kā profesija tika atcelta pilnībā.

    Kostarika ir dalībvalsts starptautiskā organizācijā ar nosaukumu Demokrātiju Kopiena. Tā tika izveidota 2000. gadā Varšavā un deklarāciju parakstīja savulaik 106 pasaules valstis. Šī jūnija Varšavas deklarācija paredz, ka valstis apņemas sekmēt demokrātiskumu pasaulē un starptautiskajās institūcijās. Procesa virzītāji bija tālaika poļu ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks un ASV valsts sekretāre (jeb ārlietu ministre) Madlēna Olbraita. Interesanti, ka Kostarika un Lietuva ir starp 31 uzraugošās padomes valstīm, bet ne Latvija, ne Lietuva nav. Iespējams, ka jāpadomā par šo aspektu arī Latvijai šobrīd kandidējot uz ANO drošības apdomi un paplašinot savu līdzdalību arī attālākos pasaules reģionos.

    Kostarika arī ir atzīta par 35. pasaulē demokrātiskāko valsti ar 8. labāko rādītāju preses brīvības ziņā. Jebkurā gadījumā ļoti respektējams rezultāts.

    Detalizētāk aplūkojam iepriekš minēto faktu, ka Kostarika ir viena no ļoti nedaudzām valstīm pasaulē, kurai nav pastāvīgu bruņoto spēku. To, ka Kostarikai nedrīkst būt regulārā armija, juridiski nostiprināja pēc Pilsoņu kara pieņemtās konstitūcijas 12. pants. Ko aspekts praktiski un politiski Kostarikai nozīmē, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docents un TV3 žurnālists Edijs Bošs.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu siltu un smilšainu vietu, proti, uz Saūda Arābijas Karalisti. Tā ir valsts, kas atrodas Arābijas pussalā un Arābijas tuksnesī. Un tieši tajā ir pasaulē lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis Rubelhālī jeb Tukšais kvadrāts.

    Var vaicāt, kādēļ valstij ir tik savāds nosaukums. Tad nu uzreiz par visām trim iezīmēm – tieši ēģiptieši esot teritorijai savulaik piešķīruši nosaukumu “Ar Rabi”, kas tā arī palikusi. Nosaukuma daļa Saūda ir saistīta ar emīru Ibn Saūdu un Saūdu dinastiju, kurš sākot no mūsdienu galvaspilsētas Rijādas iekaroja un apvienoja Arābijas pussalas teritorijas, 1932. gadā izveidojot karalisti. Karaliste, protams, ir trešais vārds nosaukumā, jo Saūda Arābija vēl jo projām ir viena no septiņām atlikušajām absolūtajām monarhijām pasaulē.

    Par siltumu un tuksnešiem vēl runājot – Saūda Arābija arī ir lielākā pasaules valsts, kurā nav upju. Taču, ja tā var teikt, ar ūdeni šķiesties šīs valsts pārstāvjiem patīk, jo Sarkanajā jūrā atrodama arī Karaļa Fada strūklaka. Tā ievērojama ar to, ka ir pasaulē visaugstākā strūklaka un tās augstums sasniedz 312 metrus. Ātrums, ar kuru ūdens tiek izšļākts, ir 350 kilometri stundā. Tā tika pabeigta 1985. gadā un izskatās visnotaļ iespaidīgi.

    Saūda Arābija ir slavena ar dažādiem neparastiem sasniegumiem, rekordiem, īpatnībām un pat galējībām. Divi piemēri: ar kaimiņvalsti Bahreinu Saūda Arābijas zemes robeža ir mākslīgi uzbērts ceļš. Otra lieta – tieši Džedas trase, ko izmanto Formula 1, skaitās otrā ātrākā no visām. Proti, vidējais ātrums, ar kuru brauc formulas ir 252,8 kilometri stundā. Itālijā atrodamā mākslīgi būvētā Monzas trase ir vienīgā, kura pārspēj Džedas trasi.

    Saūda Arābijas vēsture ir sena.. Arheoloģiskie atradumi apliecina, ka tieši Arābijas pussala ir vieta, kur pirmatnējie cilvēki sākotnēji ieceļoja no Āfrikas. Teritorija sava ekstrēmā klimata dēļ bija vienmēr populāra beduīnu vidū. Bet īpašu nozīmi tā ieguva pateicoties Mekas pilsētai, kurā 570. gadā piedzima islāma reliģijas dibinātājs un pravietis Muhameds. Mekas nozīme ir tik liela, ka 622. gadu, kad Muhameds bija spiests pamest savu dzimto pilsētu un doties uz Medinu, vēl mūsdienās skaita par Hidžras kalendāra pirmo gadu. Respektīvi, mēness ciklos balstītais Islāma kalendārs šobrīd rāda 1445. nevis 2024. gadu. Un jaunais gads iestāsies tikai 7. jūlijā.

    Muhameds atgriezās Mekā 630. Gadā, un šis arī bija viens no iemesliem, kādēļ notiek Hādža – jeb musulmaņu svētceļojums uz Meku. Muhameds nomira Medīnā 632. gadā, bet Meka skaitās musulmaņu pasaulē vissvētākā vieta. Mekā ir atrodama ne tikai Kaaba – svētnīca, kuras vienā no stūriem ir atrodams slavenais Melnais Akmens, bet to ieskauj Lielā Mošeja, kura mūsdienās var uzņemt 820 tūkstošus cilvēku.

    Pēc Muhameda nāves islāms izplatījās visnotaļ strauji.

    Saūda Arābija savu nosaukumu ieguvusi pēc Saūdu dinastijas pārstāvjiem. Bet viņu vēsturiskā loma nesākās 20. gadsimta sākumā, kā raidījuma ievadā aprakstījām. Tā sākās jau ar 1727. gadā, kad pie varas mūsdienu Rijādas teritorijā nāca Muhameds bin Saūds. Apmēram piecpadsmit gadus pēc savas nākšanas pie varas, viņš veiksmīgu politisko sadarbību izveidoja ar Muhamedu ibn Abd al-Vahabu. Tieši šis striktais sunnītu islāma pūrisma sludinātājs arī kļuva par būtisku daļu no Saūdu dinastijas varas arī mūsdienās.

    Un tieši šis striktais vahābisma novirziens kombinācijā ar islāma izcelšanās svētvietas sargātāju likteni arī ir radījis tik ļoti konservatīvo islāmistu valdību Saūda Arābijā. Teokrātiskā monarhija, kur valda viena ģimene, kur valstī nav politiskās partijas, masu mediji tiek cenzēti, kur valda stingrs Šariāts un atteikšanās no islāma tiek sodīta ar nāvi, ir galvenie raksturlielumi mūsdienu Saūda Arābijas politiskajai sistēmai.

    Pasaules spiediena rezultātā, gan valdītāju personīgo skatījumu, gan arī vispārējās pasaules ekonomiskās, tehnoloģiskās un politiskās modernizācijas rezultātā, kopš 2005. gada pakāpeniski ir mainījušies daudzi likumi un paražas. Primāri būtiskus uzlabojumus ir piedzīvojusi attieksme pret sieviešu tiesībām. Tagad sievietēm ir daudz lielākas ekonomiskās brīvības iespējas. Tostarp 2017. gada septembrī arī tika atcelts bēdīgi slavenais aizliegums sievietēm vadīt automašīnas. 

    Kopš 2019. gada decembra Saūda Arābijā precēties drīkst tikai 18 gadus sasniegušas personas, neatkarīgi no dzimuma. Kā esam aplūkojuši ļoti daudzos mūsu raidījumos – bērnu izprecināšana mūsdienās ir izplatīta prakse daudzās pasaules valstīs, ne tikai islāmticīgajās. Un tieši Saūda Arābija par pārsteigumu cenšas rādīt sava veida piemēru šajā jautājumā.

    Šis piemērs ir tikai viens no daudz lielākām izmaiņām – pakāpenisku atteikšanos no Vali principa – no vīriešu aizbildniecības pār sievietēm. Vali daudzas sieviešu tiesību aizstāves uzskatīja par faktisku verdzību un vīriešu īpašumtiesībām uz sievieti, jo jebkurš ģimenes vīrietis, vai tēvs, vai brālis, vai vīrs, vai tēvocis bija tiesīgi izlemt par sievietes dzīvi. Vēl papildus šim – 2005. gadā arī notika pirmās vēlēšanas, kur pilsoņi izvēlējās pašvaldību padomniekus. Desmit gadus vēlāk vēlēšanās varēja gan balsot, gan kandidēt arī sievietes. Un 19 no tām arī ieguva pārstāvību.

    Saūda Arābijas ekonomikā principā valda nafta un gāze. Bet primāri nafta. Daudz naftas. Tiek rēķināts, ka Saūda Arābijai pieder 17 procenti no visas pasaules atklātajām naftas rezervēm, kas ir otras lielākās pasaulē pēc Venecuēlas. Un tā arī ir ne tikai viena no naftas karteļa OPEC dibinātājvalstīm, bet arī ir lielākais naftas eksportētājs pasaulē.

    Nafta Saūda Arābijas Al-Ašas reģionā un citos tika atklāta 1938. gadā, bet ieguves attīstība sākās 1941. gadā sadarbībā ar ASV. Aramco – Arābu-Amerikāņu Naftas Kompānija, kā šis nosaukums atšifrējas, mūsdienās ir otra lielākā kompānija pasaulē pēc ieņēmumu rādītājiem. Četrus gadus pēc tam, kad 1976. gadā Saūda Arābija kļuva par lielāko naftas eksportētāju pasaulē, Aramco amerikāņu daļas atpirka Saūda Arābija valdība. Pasaulē lielākā kompānija pēc ieņēmumiem? Amerikāņu tirdzniecības veikalu tīkls Walmart.

    Bet, kā daudzi jau zina, amerikāņu intereses un politiskā un ekonomiskā draudzība ar Saūda Arābiju nav mazinājusies. Gluži pretēji – tās tradicionāli ir bijušas visnotaļ ciešas. ASV ir Saūda Arābijas stratēģiskais partneris un valsts tradicionāli tiek uzskatīta par prorietumniecisku. Lai labāk izprastu šīs attiecības no drošības puses, lūdzām skaidrot Tartu Universitātes doktorantam un Baltijas Aizsardzības koledžas lektoram Luisam Vierengam.

     

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies tur, kur silts. Uz Indonēzijas Republiku, kura atrodama starp Indijas Okeānu un Kluso Okeānu. Tādēļ tā skaitās vienlaicīgi gan Dienvidaustrumāzijas, gan Okeānijas valsts.

    Indonēzija var lepoties ir ļoti daudziem rekordiem. Mēģināsim vismaz daļu no šiem pārsteidzošākajiem faktiem arī izstāstīt raidījumā. Laikam, jau jāsāk ar pamata faktiem, kuri ir iespaidīgi paši par sevi. Proti – Indonēzija ir valsts ar pasaulē lielāko arhipelāgu, kas iekļauj vairāk nekā 13 tūkstošus salu un saliņu, no kurām 922 ir pastāvīgi apdzīvotas. Zināmākās, protams, ir Sumatras sala, Javas sala, Borneo, Jaungvineja un Sulavesi.

    Te uzreiz jāpiezīmē, ka Indonēzija ir viena no valstīm, kuras atrodas tā saucamajā “Uguns aplī”. “Uguns aplis” ir josla uz zemeslodes, kurā atrodas visvairāk aktīvo vulkānu un zemestrīču epicentru. Proti, 90 procenti no zemestrīcēm un apmēram 75 procenti no vulkānu izvirdumiem notiek tieši šeit. Un arī apmēram 80 procenti no visiem pasaules cunami, ko izraisa šie seismiskie procesi, notiek tieši šeit.

    Šajā saistībā arī vēl viens Indonēzijas rekords – valstī atrodas visvairāk pasaulē aktīvo vulkānu – veseli 76. Vēl vairāk – Indonēzijā Sumatras salā ir atrodams Toba ezers, kas ir lielākais vulkāniskais ezers pasaulē. Toba ezers ir ne tikai viena no skaistākajām vietām uz zemeslodes, bet arī atgādinājums par dabas varenību. Krāteris izveidojās apmēram 75 tūkstošus gadus atpakaļ. Tas ir vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometrus plats un vietām sasniedz gandrīz 500 metru dziļumu.

    Ar vulkānu izvirdumiem daži traģiski rekordi arī saistīti Indonēzijas vēsturē. Viens no tiem ir apzinīgās cilvēces vēsturē (pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā) fiksētais lielākais vulkāna izvirdums, kurš notika 1815. gadā. Sumbavas salā izvirda vulkāns Tambora. Sprādziena troksni esot varējuši dzirdēt pat divus tūkstošus kilometru attālumā. Indonēzijā bojā gājuši esot vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Baisākais, ka šis izvirdums bija tik masīvs, ka vulkāniskie pelni, kas pārklāja zemeslodes ziemeļu daļu, rezultējās tajā, ka 1816. gads ir iesaukts par “gadu bez vasaras”.  Saules trūkums, kā arī vulkānisko pelnu lietus ūdeņi sabojāja labību Eiropā un Ziemeļamerikā. Tas, savukārt, izraisīja 19. gadsimtā šaušalīgāko bada epidēmiju.

    Par rekordiem un briesmīgām lietām vēl pavisam īsi paturpinot – Indonēzijā ir atrodama „Rafflesia arnoldii” – puķe ar pasaulē lielāko ziedu, kas diametrā var sasniegt pat vienu metru un svērt pat 10 kilogramus. Ar ko tā vēl slavena – ar nosaukumu “līķupuķe”, jo tā nesmaržo, bet smird pēc pūstošas gaļas. Atrodama tā Sumatras salā un pasaules botāniskajos dārzos.

    Indonēzija ir arī vienīgā vieta pasaulē, kur var sastapt pasaulē lielākās ķirzakas – komodo pūķus. Tie ir slaveni ne tikai ar to, ka var sasniegt pat trīs metru garumu un normālā situācijā sver ap 70 kilogramiem. Tās ir arī vienīgās gaļēdājķirzakas, kam ir indīgs kodiens.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju.

    Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums.

    Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums.

    19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā.

    Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru.

    Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru!

    Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.  

    Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni.

    Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu.

    Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Gabonas Republiku. Atrodas šī 2,4 miljonus iedzīvotāju nelielā valsts Āfrikas kontinenta Rietumos un tā ir viena no bagātākajām Subsahāras Āfrikas valstīm. Tā ir arī  bijusī franču kolonija, kas neatkarību ieguva 1960. gadā.

    Pirms francūžiem pirmie zināmie eiropieši, kas spēra kāju šajā valstī, bija portugāļi. 1472. gadā portugāļu pētnieki un tirgotāji nodibināja pastāvīgus priekšposteņus, viņi ierīkoja cukura plantācijas un iegādājās vergus no vietējiem iedzīvotājiem, ievedot Gabonu Atlantijas vergu tirdzniecībā.

    Starp citu, tieši portugāļi piešķīra Gabonai nosaukumu “ Gabona” , jo Rio de Komo estuāra forma viņiem atgādināja “gabao”, portugāļu apmetni ar kapuci. Tālākie gan Gabonas kontakti ar eiropiešiem turpinājās ar britiem, holandiešiem, un frančiem, kas valsti iekaroja tas ziloņkaula un tropu koksnes dēļ.


    Gabona neatkarību no Francijas ieguva 1960. gadā, un kopš tā laika tās politiskajā vidē dominēja tikai viena partija – Gabonas Demokrātiskā partija. To dibināja valsts pirmais prezidents Leons M'ba, tomēr svarīgāk par to ir Leona M’ba pēctecis. Viņa dēls Omārs Bongo valsti vadīja vairāk nekā četras desmitgades līdz pat savai nāvei 2009. gadā.


    Bongo valdīšanas laikā Gabona piedzīvoja relatīvu politisko stabilitāti un ekonomisko izaugsmi, ko lielā mērā veicināja valsts lielās naftas rezerves. Tomēr viņa vadība nenoritēja bez kritikas, jo parādījās apsūdzības par korupciju un politiskā plurālisma trūkumu. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, Bongo spēja saglabāt stabilitātes šķietamību reģionā, kuru bieži raksturo politiskās satricinājumi, veicināja viņa ilgstošo pilnvaru laiku.

    Pēc Omara Bongo nāves 2009. gadā viņa dēls Ali Bongo Ondimba stājās prezidenta amatā, turpinot Bongo ģimenes politisko dinastiju. Tomēr pāreja nenotika bez pretrunām, un apsūdzības par vēlēšanu krāpšanu radās laikā, kad Ali Bongo nāca pie varas. Arī pašreizējā politiskā situācija Gabonā ir diezgan nemierīga. Militārais apvērsums notika neilgi pēc tam, kad Gabonas vēlēšanu iestāde paziņoja, ka Bongo ir atkārtoti ievēlēts par prezidentu šī gada augusta.

    Apvērsuma līderi nacionālajā televīzijā paziņoja, ka ir sagrābuši varu, anulējuši vēlēšanu rezultātus, slēguši visas robežas un atlaiduši daudzas valdības struktūras, tostarp abas parlamenta palātas. Gāztā prezidenta dēls Nureddins Bongo Valentīns kopā ar sešiem citiem tika arestēts par "lielo nodevību". Par pagaidu vadītāju nosauca ģenerāli Brisu Oligui Nguemu, kurš savulaik bija Bongo mirušā tēva, iepriekšējā Gabonas valdnieka miesassargs.

    Divus mēnešus pēc apvērsuma ir bijis oficiāls paziņojums par provizorisku divu gadu valsts valdības pārejas periodu, kura rezultātā 2025. gadā būtu jānotiek vēlēšanām. Lai gan pagaidu valdības locekļi nevar kandidēt gaidāmajās vēlēšanās, varas parejas likums neliedz ģenerālim Oligui Nguema kandidēt, kas rada bažas par valsts turpmāko nākotni.


    Gabona ir viena no pasaulē visvairāk atkarīgajām ekonomikām no precēm, un nafta, mangāns un citi ieguves produkti veido 98% no preču eksporta. Valsts ir piektā lielākā naftas ieguves valsts Āfrikā, kas ir palīdzējusi veicināt tās spēcīgo izaugsmi 20. gadsimta beigās. Procentuāli, naftas nozare šobrīd veido 50% no IKP un 80% no eksporta. Tomēr lielā atkarība no naftas rūpniecības ir novedusi pie mazāk diversificētas ekonomikas.


    Neskatoties uz dabas bagātībām, izaugsme ir bijusi lēna, lai samazinātu nabadzību. Trešdaļa valsts pilsoņu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 16 tūkstoši eiro, kas nozīmē, tas ir aptuveni 2,4 reizes mazāks kā Latvijas. Paralēli, publiskais sektors nodarbina vairāk nekā 50% no formālā darbaspēka, savukārt privātā sektora izaugsmi, tirdzniecību un investīcijas ierobežo grūtības piekļūt finansējumam, nepietiekami apmācīts darbaspēks, birokrātiskā neefektivitāte, apgrūtinoši noteikumi, augsti tarifi un neatbilstoša infrastruktūra.

    Šķistu, ka situācijā, kad naudu pumpē ārā no zemes, valsts varētu būt ekonomiski daudz spēcīgāka un taisnīgāka. Bet kā tas bieži novērots, tā nav taisnība un tādas valstis kā Norvēģija drīzāk ir izņēmums. Skaidrot fenomenu, kāpēc naftas valstīs bieži ir nevienlīdzīga sabiedrība, aicinājām Henriju Kaļķi, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesoru, un Māru Baumani, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajai pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes doktoranti.

    Noslēdzot varbūt ekonomikas daļu, var minēt, ka pēdējos gados Gabona ir veikusi virkni pasākumu, lai virzītos arī zaļas ekonomikas virziena — ar stratēģiju, kas vērsta uz lauksaimniecību, kalnrūpniecību, ilgtspējīgu zivsaimniecību un koksnes resursiem, tīru enerģiju un ekotūrismu.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vietu, kuru mēdz dēvēt par Antiļu salu grupas pērli jeb dārgakmeni, jeb Sentvinsentu un Grenadīnām. Ja runājam par dārgakmeņiem, tiek uzskatīts, ka pat trīs tādi ir attēloti Sentvinsentas karogā.

    Sākotnēji uzskatīja, ka sala savu nosaukumu ieguvusi par godu spāņu Svētajam Vinsentam, jo Kristofors Kolumbs esot apmeklējis šo salu 1498. gadā tieši Svēta Vinsenta dienā. Jaunākie pētījumi gan liecina, ka Kolumbs tajā dienā bija Spānijā un Sentvinsentu patiesībā nekad neesot apmeklējis.

    Sentvinsenta un Grenadīnas atrodas netālu no Dienvidamerikas ziemeļu krasta un ir viena no Nāciju Sadraudzības valstīm un arī viena no tām, kur Apvienotās Karalistes karalis ir valsts galva. Valsts ir ļoti maza, tajā ir tikai 100 tūkstoši iedzīvotāju, bet fiziski tā atrodas uz vienas lielākas salas ar nosaukumu Sentvinsenta un vēl 32 mazākām saliņām, ko sauc par Grenadīnām. Pastāvīgi apdzīvotas esot deviņas no tām. 

    Vēl kas interesanti, šī valsts pat ļoti iejaucas cilvēku privātajā dzīvē, proti, cietumsods līdz 10 gadiem draud ne tikai par homoseksuālām attiecībām, bet sodīt cilvēku var arī par valsts likumos nepieņemamām seksuālām darbībām arī starp heteroseksuāliem pāriem. Varbūt nediskutēsim dziļāk par detaļām, bet runa ir par tādām praksēm, ko daudzi piekopj un pat arī rekomendē. 

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas atkal dodamies uz Āfriku, uz Malāvijas Republiku, kurai tiek piedāvāta vairāk nekā 1000 gadu sena vēsture. Protams, ne mūsdienu valstiskuma forma. Mūsdienās Malāvijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 21 miljons cilvēku, un valsts atrodas Dienvidrietumu Āfrikā. 

    Starp citu, Malāvijai ir tā pati laika joslu, kas mums. 

    Malāvija atrodas gar Lielo Rifta ieleju, tai raksturīgas daudzveidīgas ainavas, tostarp arī kalni. Malāvijā atrodas slavenais Malāvijas ezers. Tas ir trešais lielākais un otrais  dziļākais ezers Āfrikā. Tas aizņem aptuveni piekto daļu no valsts teritorijas, un tajā ir vairāk nekā 1000 sugu zivju, no kurām daudzas ir endēmiskas un, kas vēl būtiskāk, tās ir gaužām krāsainas. Ezers tāpēc arī ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts un attiecīgi būtisks tūristu magnēts.

    Tūristi Malāviju tās draudzīgo un viesmīlīgo cilvēku dēļ esot iesaukuši par "Āfrikas silto sirdi". Bet pats nosaukums Malāvija ir aizguvis no vārda "maravi", kas nozīmē liesmas, kuras it kā varot gaismas apļa formā redzēt naksnīgajās debesīs. Pieļauju, ka domātas ir zvaigznes un zvaigznāji. 

    Valsts uzreiz pēc izveides saucās Njesalande (Nyasaland), par Malāviju to pārsauca divus gadus pēc neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas, un neatkarību valsts ieguva 1964. gadā.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules jaunākajām valstīm, kas pilnīgu neatkarību ieguva vien 2006.gadā. Uz valsti, kurā dzīvo vieni no garākajiem vīriešiem pasaulē un kas daudzus pārsteidza ar savu vēsturisko un dabas dažādu. Iespējams, ka jau nopratāt, ka tā ir Melnkalne.

    Melnkalne ir pierādījums tam, ka bērnības draudi, ja pīpēsi, tad garš neaugsi, nepiepildās. Proti, Melnkalnes vīrieši ir otri garākie aiz nīderlandiešiem, latvieši, starp citu, ir ceturtajā vietā. Taču valstij ir arī viens no augstākajiem smēķētāju rādītājiem Eiropā, un tiek lēsts, ka Melnkalnē smēķē vairāk nekā 30% iedzīvotāju. Šajā rādītājā gan arī latvieši īpaši neatpaliek.

    Melnkalne mūsdienās ir ļoti pieprasīta gan tūristu vidū, gan arī filmu industrijā. Skaistu dabas skatu tur netrūkst, tostarp Melnkalnē atrodams arī Eiropā lielākais kanjons. Taras upes kanjons ir tik stāvs, ka caur to faktiski var izbraukt tikai ar kanoe laiviņu, ar kājām tam cauri iziet var tikai ar milzu grūtībām.

    Vēl, protams, ir Durmitora nacionālais parks, 117 pludmales, virknē UNESCO mantojuma sarakstā iekļauto objektu, viena no saulainākajām un galvaspilsētām pasaulē - Podgorica, kā arī virkne citu lietu, kas piesaista un var piesaistīt interesentus un skaistuma mīļotājs.

    Vēl viena lieta, kas radīs papildus interesi par Melnkalni, tad šī valsts tagad ir mūsu konkurents ne tikai sportā dažādos sporta veidos, bet arī diplomātijā. Proti, lielākā daļa noteikti ir dzirdējuši, ka Latviju oficiāli tik tikko ir pieteikusi savu kandidatūru vēlēšanās uz nepastāvīgā locekļa vietu ANO Drošības padomē. Vēlēšanas notiks 2025. gadā, un mēs cīnīsimies par vietu un uz diviem gadiem 2026. un 2027. gadā. Šobrīd mūsu vienīgais zināmais konkurents ir Melnkalne.

  • Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Tanzānijas Savienoto Republiku. Trešo daļu valsts veido nacionālie parki, ieskaitot pasaulē slaveno Serengeti nacionālo parku. Tieši Tanzānijā ir atrodams arī slavenais Kilimandžaro vulkāns. Tas ir pasaulē ceturtais augstākais kalns un tas slejas 5895 metrus virs jūras līmeņa.

    Tanzānija 19. gadsimtā un līdz Pirmā pasaules kara beigām bija Vācijas kolonija. Un tieši vācietis pirmais sasniedza Kilimandžaro augstāko virsotni un nosauca to par Ķeizara Vilhelma virsotni. Jāsaka, ka pēc tam, kad Tanzānija jau bija ieguvusi neatkarību, virsotni pārsauca par Uhuru virsotni jeb brīvības virsotni.

    Tanzānijā var atrast arī Tanganjikas ezeru. Tas ir otrs lielākais pasaulē pēc Baikāla un faktiski viens pats šis ezers veido astoņus procentus no pasaules saldūdens krājumiem. Un ezera dibens arī skaitās zemākā vieta Āfrikas kontinentā.

    Visbeidzot jāmin, ka Olduvai ielejā ir atrastas pasaulē senākās cilvēkveidīgo atliekas. Vecākais atrastais cilvēciskas būtnes galvaskauss, kas tiek lēsts apmēram 1,9 miljonus gadus sens, piederēja Homo Habilis, Homo Erectus priekštecim. Un ir atrasti arī pat vairāk nekā piecus miljonus gadus seni humanoīdu kauli.

    Par senām lietām runājot – Tanzānijā var atrast baobabus. Kokus, kas ir patiesi ilgdzīvotāji, jo mēdz nodzīvot apmēram 1000 gadus. Senākais atrastais esot apmēram 6000 gadus sens koks. Interesantākais, ka baobabus var atrast Tarandžīras Nacionālajā parkā, kur mīt arī pasaulē vienīgā lauvu suga, kura rāpjas kokos.

    Iesākumā gribētu ieskicēt īpatnējo Tanzānijas izveidošanās vēsturi. Ne tikai senatnē, bet arī mūsdienu Tanzānijas teritorija ir bijusi aktīva daļa no pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Runa primāri ir par Indijas okeānu un attiecībām ar arābu pasauli, kas šo Austrumāfrikas teritoriju padarīja par nozīmīgu daļu no tirdzniecības ceļiem, tostarp verdzības. Iepriekš esam daudz runājuši par transatlantisko vergu tirdzniecību no Āfrikas, bet nedrīkst aizmirst arī tirdzniecības ceļus pa Indijas okeānu, kad Āfrikas pamatiedzīvotāji tika izvesti uz musulmaņu valstīm verdzībā.

    Vēsturiski Tanzānija ārvalstu, konkrēti portugāļu kontrolē nonāca 1498. gadā, kad portugāļi sāka arvien vairāk kontrolēt tirdzniecību Indijas okeānā. Kopš 1700. gadiem Omānas sultanāts sāka iegūt plašāku ietekmi reģionā un  izspieda Portugāļus. Un vienlaicīgi padarīja Zanzibāru – arhipelāgu pie Tanzānijas krastiem – par Indijas okeāna tirdzniecības centru. Arābu un Indijas tirgotāji izveidoja un konsolidējot tirdzniecības ceļus ar kopienām kontinentālajā Tanzānijā. Tas arī ir brīdis, kad vergu tirdzniecības prakse kļuva īpaši izteikta.

    19. gadsimtā Tanganjikā lielāku ietekmi guva vācieši. Pēc Pirmā Pasaules kara Tanzāniju kopā ar daudzām citām Vācu koloniālās impērijas daļām atdeva citiem uzvarētajiem, tostarp britiem kā kara reparācijas. Tas bija brīdis, kad Britu impērija kļuva par lielāko impēriju pasaules vēsturē. Tas arī brīdis, kad vāciešu Tanganjika un britu Zanzibāra sāka kļūt par pilnvērtīgu politisko veselumu, kāds tas ir mūsdienās. Proti, Tanganjika neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1961. gadā, bet Zanzibāra sekoja 1963. gadā kā konstitucionāla monarhija.

    Iedzīvotāju skaits Tanzānijā gan ir krietni lielāks nekā Latvijā – nepilni 66 miljoni cilvēku, kas to padara par vienu no apdzīvotākajām Āfrikas un arī pasaules valstīm. Attiecīgi, pilnīgi cita ekonomikas plānošana nepieciešama nekā mazajās valstīs. Un Tanzānijas gadījumā 70 procenti iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā. Tiem jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo konstantā badā. Un, kā varat iedomāties – lielais vairums no tiem ir bērni.

    Tanzānijā vecumā līdz 14 gadiem ir vairāk nekā 41 procents iedzīvotāju. Un 60 procenti no visiem iedzīvotājiem ir vecumā līdz 25 gadiem. Iedzīvotāju skaita pieaugums gan mūsdienās ap trīs procentiem. Tanzānija ir spērusi soļus, lai samazinātu bērnu mirstību vecumā līdz pieciem gadiem un zīdaiņu mirstību. Malārija nogalina mazos bērnus līdz piecu gadu vecumam, bet HIV nogalina pusaudžus un pieaugušos.

    Tanzānijā pieaug tūrisms. Proti, daudzi grib šo dabas krāšņumu un unikalitāti apskatīt. Bet valsts ekonomikas pamatā ir lauksaimnieciskais sektors. Cassava, kukurūzas, cukurniedru, banānu un citu produktu audzēšana ir plaši izplatīta. Tāpat kā tabakas un alus ražošana. Papildus ir izveidotas arī dārgakmeņu un zelta atradnes, kā arī mēslojuma rūpniecība, cementa ražošana un virkne citu industriju, kuras nodrošina bagātīgās atradnes. Tuvākie tirdzniecības partneri – Indija, Apvienotie Arābu Emirāti un Ķīna.

    To, cik šādos apstākļos konkurētspējīga var būt ekonomika, tostarp Tanzānijas, vaicājām Konrāda Adenauera fonda vadītājam Baltijas valstīs Oliveram Morvinskim.

  • Šoreiz Diplomātiskajās pusdienās aplūkojam Rietumāfrikā esošo Beninas Republiku. Šo valsti apdzīvo 14,2 miljoni cilvēku un neatkarību no Francijas tā ieguva 1960. gadā.  Francūži iepriekš šo teritoriju kolonizēja 1894. gadā. Vēl līdz tam, kopš 17. gadsimta, tā bija pazīstama kā Dahomejas karaliste.


    Benina ir pazīstama ar daudzām lietām, gan vēsturē, gan mūsdienās. Viena no tām - Benina 1990. gadā kļuva par pirmo Āfrikas valsti, kura no autoritārisma pārgāja uz demokrātiju. Mūsdienās valstij gan ir savi izaicinājumi.


    Benina ir arī slavena ar kādu relatīvi īpatnēju lietu, uz kuru arī daudzas valstis tiecas. Beninas pilsētā Kotonū ir noslēgts nozīmīgais Kotonū nolīgums, kas ir vienošanās starp Eiropas Savienību, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona valstīm. Nolīguma mērķis ir nabadzības mazināšana un starptautiskā tiesiskuma sekmēšana. Tas parakstīts 2000. gadā un apvieno 78 pasaules valstis.

    Kāpēc īpatnēju? Jo valstis sava publiskā tēla veidošanai pasaulē ļoti bieži tiecas, lai starptautiskas nozīmes dokumenti, procesi, politikas līgumi tiktu pieņemti un parakstīti tieši pie viņiem, viņu pilsētās un reģionos. Tas attiecīgi būtiski uzlabo valsts zīmolvedību. Iedomājieties, ka kādu dienu būs, Rīgas līgums, kurš līdzīgi kā Romas, Māstrihtas vai Lisabonas līgums apzīmēs vietu, kur pieņemti lēmumu par un ar vēsturiskiem procesiem.

    Beninas konstitucionālā galvaspilsēta ir Portonovo, tomēr valdības institūcijas atrodas iedzīvotāju skaita ziņā apmēram trīs reizes lielākajā Kotonū pilsētām, kura vietējā valodā nozīmē "tā, kas atrodas pie Nāves upes". 

  • Šoreiz raidījumā par Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalsti Luksemburgu. Valsts oficiālais nosaukums ir Luksemburgas Lielhercogiste un tā ir parlamentāra, konstitucionāla monarhija. Un jāņem vērā, ka tā ir vienīgā lielhercogiste pasaulē. To 1815. gadā izveidoja slavenā Vīnes kongresa laikā, kura rezultāti faktiski ir noteikuši pasaules kārtību pēdējos divsimt gadus.

    Kopš 2000. gada Luksemburgas valsts galva ir Lielhercogs Henrijs no Luksemburgas-Nasau nama. Iedzīvotāju skaits gan valstī ir vien tāds pats kā Rīgā – 660 tūkstoši cilvēku. Un – arī līdzīgi kā Rīgā – vairāki simti tūkstošu arī katru dienu brauc uz Luksemburgu strādāt, jo paši dzīvo ārpus nelielā valstiņas teritorijas. Luksemburgas dzīves un īpašumu dārdzība ir bēdīgi slavena. Viens kvadrātmetrs dzīvojamās platības maksā 8500 eiro.

    Arī valsts galvaspilsēta – Luksemburgas pilsēta ir burvīga – kalni un tilti, kalni un tilti viscaur. Un vēl arī daudzi jo daudzi gadsimtiem seni cietokšņi. Viens no šiem cietokšņiem Luksemburgai arī 10. gadsimta beigās deva nosaukumu. Un vispār zem pilsētas ir atrodami 17 kilometrus gari tuneļi, kas veido „Bock” un „Pétrusse” kazemātus. Sāka šo UNESCO mantojumu būvēt vēl tālajā 1644. gadā.

    Luksemburgas politiskie un ekonomiskie stāsti ir pagalam savdabīgi. Luksemburgas kā valsts rašanās un eksistence ir bijusi atkarīga no politiskās veiklības un izveicības. Kopš 19. gadsimta sākuma teritoriju ir mēģinājuši uz visiem laikiem inkorporēt gan Beļģijā, gan Nīderlandē. Skumjākā pieredze, protams, luksemburgiešiem bija Pirmais un Otrais pasaules karš, kad valsts deklarētā neitralitāte netika respektēta un abos gadījumos Vācija, lai uzbruktu Francijai, gāja caur Beniluksa valstu teritorijām, tās pakļaujot.

    Šī neveiksmīgā pieredze arī noveda pie tā, ka uzreiz pēc Otrā Pasaules kara beigām Luksemburga izvēlējās meklēt citu valstu atbalstu, izveidot Beniluksa Muitas savienību, vēlāk Eiropas Savienību un piedalīties NATO alianses radīšanā. Mazām valstīm neitralitātes politikas īstenošanai ir nepieciešami resursi – finanšu, militārie, ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Luksemburga  arī pieder tā saucamajām Beniluksa valstīm, ko veido Beļģija, Nīderlande un Luksemburga un kas reizēm ir apspriestas arī kā piemērs Baltijas valstu sadarbībai. Luksemburga savu nelielo resursu dēļ bieži ir uzticējusi lielākajām valstīm – Nīderlandei vai Beļģijai, savu interešu aizstāvēšanu starptautiskajās attiecībās. Piemēram, kad Luksemburga ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, tā nevada visas darba grupas, kā tai pienāktos. Luksemburga uztic Nīderlandei daudzu vadīšanu savā vietā.

    Prakse, ko Baltijai arī resursu efektīvākais lietošanas dēļ būtu jāapspriež ne tikai Eiropas Savienības ietvaros. Kopējās vēstniecības pasaules valstīs un reģionos ir pēc Vīnes konvencijām pieļaujama un absolūti normāla prakse. Tas ļautu nedublēt vēstniecības vai pat vēstniekus. Netērēt naudu, ko var ietaupīt.


    Luksemburga ir visnotaļ īpaša ar to, ka valsts iedzīvotāji ir trilingvāli. Valsts oficiālā valoda ir luksemburgiešu. Tās izcelsme ir augšvācu valodas sajaukums ar franču dialektu. Vienlaicīgi Luksemburgas iedzīvotāji jau skolā mācās gan vācu, gan franču valodu, kas arī tiek lietota valsts administrācijā. Papildus vēl vidusskolā apgūst arī angļu valodu, kas tos faktiski padara kvadrilingvālus.

    Luksemburgā parlamenta darba valoda ir luksemburgiešu, bet likumi tiek rakstīti franču valodā.


    Un vēl interesantāk ir tas, ka valsts etniskajā sastāvā 53 procenti ir luksemburgiešu, nepilni 15 % ir portugāļi, nepilni 8 % - francūži, kam seko itāļi, beļģi un tikai divi procenti ir vācieši. Savdabīgs fakts, ņemot vērā ka vācu valoda ir viena no lielajām valstī lietotajām valodām.

    Un šeit, protams, dabisks ir jautājums, kā luksemburgiešiem izdodas saglabāt savu unikālo valodu un kultūru apstākļos, ka divas lielas un populāras valodas eksistē ne tikai blakus valstīs, bet arī pašu mājās un arī Eiropas Savienības institūcijās? Valdības plāns ir sekojošs: pirmkārt, luksemburgiešu valodas nozīmīguma izpratnes palielināšana sabiedrībā, luksemburgiešu valodas standartizēšana un aktīvāka lietošana; luksemburgiešu valodas apmācības un Luksemburgas kultūras veicināšana citu etnisko grupu vidū, kā arī Luksemburgas kultūras izplatīšana tieši luksemburgiešu valodā.

    Jau atkal ir acīmredzamas līdzības ar latviešiem un visām trim Baltijas valstu pamatnācijām, kas cenšas saglabāt savu kultūru un valodu sarežģītos starptautiskajos un pašmāju apstākļos.

    Eiropas Savienība ir bijusi viens no kodoliem Luksemburgas pēckara attīstībai, ārpolitikai un politiskajām izvēlēm. Luksemburgas pilsēta ir viena no pilsētām, kurā atrodas Eiropas Savienības institūcijas. Tur ir arī trešā Eiropas Parlamenta sēdvieta (pamatā gan tur  un strādā tulki un plenārsēdes nenotiek). Tur atrodama Eiropas Investīciju Banka, kas gan nav Eiropas Savienības institūcija pati par sevi, bet ļoti nozīmīga ES funkcionēšanai.Luksemburgā var atrast arī Eiropas Stabilitātes mehānismu, kuru tieši Luksemburgā izvietoja tādēļ, ka juridiski varēja vienas dienas laikā piereģistrēt. Un tur arī atrodama arī Eiropas Savienības Tiesa. Un visas institūcijas ir blakus viena otrai un atrodas uz Džona Kenedija avēnijas.

    Luksemburgieši kopumā ir bijuši ļoti Eiropas integrāciju atbalstoši. Viņi ne tikai saprot, ka labākais veids, kā mazām valstīm miermīlīgi nodrošināt savu aizsardzību, ir sasiet lielās valstis ar starptautiskajām tiesībām un institūcijām, bet arī prot izmantot Eiropas Savienības funkcionēšanu savā labā.

    Divi redzami piemēri – Luksemburga, būdama Eiropas Savienības bagātākā valsts, ir neto saņēmējvalsts no Eiropas Savienības budžeta. Pārsteidzoši, bet tieši ES institūciju uzturēšana ļauj Luksemburgai saņemt no ES budžeta vairāk nekā iemaksāt. Un otra lieta ir lielais skaits luksemburgiešu, kuri bijuši augstos Eiropas Savienības amatos. Un tas, kā varat iedomāties, arī var atstāt iespaidu uz mazas valsts kā nācijas pašlepnumu. Par to stāsta Roberts Šūmaņa Eiropas pētījumu centra direktors Žans Marija Maheruss.