Avsnitt
-
Tieslietu ministrijas vadība 12. februārī attālināti tikās ar labdarības maratona "Dod pieci!" komandas pārstāvjiem, lai informētu par izstrādātajiem risinājumiem un turpmākajiem soļiem vardarbības mazināšanai valstī.
Raidījumā Pēcpusdiena Latvijas radio Ziņu dienesta producente Justīne Savitska atgādina, kādas problēmas iezīmējās aizvadītā gada labdarības maratonā "Dod pieci".
Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina iepazīstina ministrijas piedāvātajiem risinājumiem.
Viedokli izsaka centra “Marta” Liepājas filiāles vadītājs Juris Dilba. -
Labdarības maratons "Dod pieci!" plaši aktualizējis vardarbību ģimenē – ļaudis ar saviem pieredzes stāstiem dalījās ne tikai akcijas laikā pērnā gada nogalē, bet arī turpina to darīt šodien. Īpaši to izjūt nevalstiskās organizācijas, kurām darba akcijas laikā un pēc tās kļuvis daudz vairāk. Līdz šim palīdzība jau sniegta vai uzsākta 120 cilvēkiem. Taču par saziedotajiem 400 tūkstošiem to varēs saņemt vēl daudzi.
Pagājušā gada nogalē Labdarības maratonā "Dod pieci!" sabiedriskie mediji kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centru "Re:Baltica" aktualizēja vardarbību ģimenē – problēmu, kas visu laiku bijusi mums līdzās, taču par to maz runājām. Maratona laikā ļoti daudzi dalījās ar sāpīgiem pieredzes stāstiem – gan nesenām traumām, gan senākiem pagātnes notikumiem.
Viens no maratona mērķiem bija raisīt diskusijas un iedrošināt cilvēkus stāstīt par pieredzēto un meklēt palīdzību. Maratona laikā arī vāca ziedojumus "Ziedot.lv" ātrās reaģēšanas fondā, lai palīdzētu cietušajiem risināt akūtas un neatliekamas problēmas, piemēram, sniegtu īslaicīgu pajumti, medicīnisko palīdzību, ekspertīžu apmaksai un citām lietām, kas palīdzētu cilvēkam izrauties no vardarbības apburtā loka. Ziedot varēja līdz pat Zvaigznes dienai – un kopumā saņemti 407 020,20 eiro. Un pagaidām palīdzību lūguši 120 cilvēku, no kuriem 67 cilvēki to saņem vēl šobrīd, stāsta Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. -
Saknas det avsnitt?
-
No 11.janvāra katrs, kurš ir pieredzējis vardarbību, var dalīties ar savu pieredzes stāstu vietnē "vardarbibasarhivs.lv". Iesniegtie stāsti tiks saglabāti publiski nepieejamā kolekcijā, kas veidota ar mērķi dokumentēt vardarbības vēsturi Latvijā.
Ideja arhīva izveidei radās sabiedrisko mediju organizētā maratona "Dod pieci!" laikā. Maratona laikā cilvēki saziedoja ne tikai 402 065 eiro vardarbībā cietušo "ātrās palīdzības" fondam "ziedot.lv" paspārnē, bet pirmo reizi tik lielā skaitā rakstīja un zvanīja uz "Latvijas Radio 5" studiju, atklāti stāstot par notikušo un tā sekām.
Re:Baltica žurnāliste, viena no maratona vēstnesēm Ilze Vēbere vērtē, kāda ir sabiedrības reakcija par maratona tematu,
Kāpēc tapis jaunais arhīvs, skaidro Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone.
-
Mūsu sabiedrībā joprojām pastāv normas un dažādi vīrišķības stereotipi, kas pieļauj un veicina vardarbību. Par vīriešu lomu vardarbības mazināšanā un dzimumu līdztiesības veicināšanā, saruna ar foruma "Celies" aktīvistiem.
Forums “Celies!” ir 2016. gadā izveidota Centra “Marta” iniciatīva ar mērķi veicināt dzimumu līdztiesību. Forums “Celies” strādā, lai mazinātu uz dzimumu balstītu vardarbību un diskrimināciju, veicinātu veselīgas attiecības līdzcilvēku vidū un celtu izpratni, atbildību un līdzdalību vīriešu un zēnu iesaistei vardarbības mazināšanā pret sievietēm un bērniem.
Par forumu “Celies” un tā darbību raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk stāsta centra “Marta” foruma “Celies” koordinatore Madara Kanasta, biedrības "Tēvi" nodarbību organizators un vadītājs Lauris Bokišs, centra “Marta” Liepājas filiāles vadītājs Juris Dilba un matemātiķis, foruma “Celies” aktivitāšu sekotājs Jānis Lazovskis. -
Ir noslēdzies labdarības maratons "Dod pieci". Cilvēki ir bijuši ļoti atsaucīgi, saziedoti 402 065 eiro, arī vairāki cilvēki ir pieteikušies, kam nepieciešama palīdzība. Krustpunktā diskutējam par to, kā saziedotā nauda tiks izmantota, kā to kontrolēs un kam būtu jāmainās, lai sistemātiski risinātu vardarbības problēmu. Diskutē "Re:Baltica" redaktore Sanita Jemberga, Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta un centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce.
-
Zviedrija ir viena no vadošajām valstīm pasaulē dzimumu līdztiesības un iespēju veicināšanā. Vienlaikus šajā Ziemeļvalstī ir vieni no augstākajiem vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē rādītājiem Eiropā. Zviedrijas Nacionālā noziedzības novēršanas padome 2015.gadā ziņoja, ka 64% vardarbīgos uzbrukumos cietušo sieviešu bija pazīstamas vai tuvās attiecībās ar pāridarītāju. Šo sieviešu vidū bija arī latviete Evija.
Evija (vārds mainīts) kopā ar meitu pirms deviņiem gadiem pārcēlās uz Zviedriju. Gadu vēlāk viņa sociālajos tīklos iepazinās ar latviešu puisi, kurš arī dzīvoja Zviedrijā. Drīz pēc iepazīšanās viņš ievācās Evijas mājoklī.
Kopš kopdzīves sākuma vīrietis kontrolēja to, ar ko Evija kontaktējas. Piemēram, viņš bez Evijas ziņas no viņas mobilā telefona izdzēsa to cilvēku tālruņa numurus, kurus viņai it kā nevajagot. Dzīvesbiedrs Eviju katru dienu veda uz un no darba.
Evija no dzīvesbiedra vardarbības cieta piecus gadus. Ir pagājuši gandrīz trīs gadi kopš Evija pameta varmāku. Šajā laikā viņa ar sevi ir daudz strādājusi, lai varētu pārvarēt piedzīvotos pāridarījumus. Bet darbs vēl nav galā.
Eiropas Padomes ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO) izceļ Zviedriju kā vienu no vadošajām valstīm cīņā pret intīmo partneru vardarbību. Tajā pašā laikā Zviedrijā ir vieni no augstākajiem vardarbībās ģimenē rādītājiem Eiropā.
Upsalas Universitātes paspārnē esošā Zviedrijas Nacionālā zināšanu par vīriešu vardarbību pret sievietēm centra pārstāve Ulla Alberta Latvijas Radio sacīja, ka tas ir saistīts ar Zviedrijas stingrajiem likumiem. Tāda uzvedība, ko Zviedrijā uzskata par noziedzīgu, var nebūt noziegums citās valstīs. Alberta arī uzsver, ka iedzīvotāji nebaidās ziņot, ja viņi vai kāds cits ir kļuvis par vardarbības upuri. -
Ir sācies 2020. gada labdarības maratons "Dod pieci!", kurā šogad uzmanību pievērš vardarbībai ģimenē. Ikviens var atbalstīt cilvēkus, kas vēlas pateikt nē vardarbīgām attiecībām, bet nespēj to izdarīt, jo nepietiek līdzekļu, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Tāpat ikviens var arī pieteikt palīdzību, ja ir zināms kāds cilvēks, kurš cieš no vardarbības un kuram nepieciešama palīdzība, aizpildot pieteikuma formu.
Ziedot.lv komanda ar jums sazināsies par palīdzības saņemšanu. Par iespēju pieteikties palīdzībai un vai kādi cilvēki to jau izmantojuši, plašāk stāsta ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.
-
Ir sācies 2020. gada labdarības maratons "Dod pieci!", kurā šogad uzmanību pievērš vardarbībai ģimenē. Ikviens var atbalstīt sievietes, kuras ir gatavas pateikt nē vardarbīgām attiecībām, bet nespēj to izdarīt, jo nepietiek līdzekļu, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi, kurā nesit, neapvaino un nepazemo. Ģimenes studijā uzklausām sievieti, kura cietusi no vardarbības un kurai izdevies sākt jaunu dzīvi. Skaidrojam, kā aiziet no vardarbīgām attiecībām un kas mainījies atbalsta pieejamībā pēdējos gados, lai spertu šo izšķirošo soli.
Lāsma Pēka dalās ar savu stāstu, cerot, ka starp rindām kaut ko var nolasīt sieviete, kas pati ir to pieredzējusi vai pieredz un nespēj izrauties.
Lāsma ir piedzīvojusi divas neveiksmīgas laulības, kurās bija gan fiziska, gan emocionāla vardarbība. Šobrīd sāpīgais laiks ir aiz muguras, Lāsma ir spējusi no šī zaņķa izkāpt, tagad, 46 gadu vecumā, ir studente, iegūst savu pirmo augstāko izglītību. Ar šo atklāto stāstu viņa vēlas dalīties pieredzē, "lai kāda lasītāja, iespējams, saskatītu sevi starp mana stāsta rindām un spētu rast spēku sevi nepakļaut ilgstošai vardarbībai attiecībās".
Lāsmas stāstu var izlasīt arī portālā lsm.lv.
Lāsmas stāstīto klausās centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce.
"Es apbrīnoju katru sievieti, kas izlemj iestāties par sevi, iestāties par saviem bērniem un pārtraukt vardarbīgās attiecības. Jo arī tas ceļš, kas jāveic pēc tam ir ļoti sarežģīts. Lai arī daudz kas ir panākts mūsu valstī, ir ļoti daudzas lietas, kas vēl ir jāmaina. Primāri ir jāmaina attieksme, attieksme arī no tiesībsargājošām institūcijām, kas joprojām nostājas vardarbības veicēja pusē," atzīst Iluta Lāce.
Lāsma vērtē, ka šobrīd informācijas, kā rīkoties situācijās, ja piedzīvo vardarbību ģimenē, ir pietiekama, tikai upurim ir jāsaprot, ka var aiziet un vajag aiziet.
Iluta Lāce arī stāsta, kāds atbalsts pieejams, viens ir pagaidu aizsardzība, kā arī jāziņo policijai, ja tomēr vardarbīgā persona atkal tuvojas. Iluta Lāce arī min, ka diemžēl krīzes centros nav pietiekami daudz vietu, lai uzreiz uzņemtu sievieti, kas cietusi no vardarbības.
"Ceļš uz cieņpilnām attiecībām nav viegls, bet ir iespējams," uzskata Iluta Lāce.
Allažu krīzes centra vadītāja Aelita Ziemele skaidro, kāda palīdzība ir pieejama un kādas ir iespējas sniegt palīdzību tieši šobrīd Covid-19 pandēmijas laikā.
-
Ir noslēgusies sabiedrisko mediju un pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" kopīgi veidotā ierakstu sērija “Apburtais loks. Vardarbība ģimenē”. 12 ierakstos atklājām dažādās vardarbības formas un izgaismojām problēmas.
Jau rīt, 17.decembrī, sāksies labdarības maratons "Dod pieci!", kurš būs veltīts tieši šai tēmai un kura laikā vāks līdzekļus atbalstam cilvēkiem, kas cieš no vardarbības. Sazināmies ar kolēģēm, kuras strādāja pie šiem ierakstiem un pētīja vardarbību ģimenē. Stāsta Latvijas Radio ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un Latvijas televīzijas ziņu dienesta žurnāliste Vita Anstrate. -
Dzīve vardarbībā atstāj nopietnu nospiedumu uz cilvēka pasaules uztveri, uz viņa attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tā sagrauj personību. Bērnam, kas audzis vardarbīgā ģimenē, ik uz soļa redzējis vardarbību, ir daudz lielāks risks iekļūt vardarbīgās attiecībās – pašam kļūt gan par varmāku, vai tieši otrādi – par upuri. Līdzīgi kā bumba ar laika degli, arī upuris kādā brīdī var kļūt par varmāku. Kā to pārtraukt?
Jau ceturtdien trīs pieci.lv dīdžeji dosies stikla studijā, lai rosinātu sabiedrību "Dod pieci!" labdarības maratonā ziedot vardarbības upuriem. Tuvojoties šim notikumam, sabiedriskie mediji kopā ar "Re:Baltica" pētīja, kādas ir problēmas un iespējamie risinājumi, lai vardarbību novērstu. Šodien sērijas noslēdzošajā ierakstā Zanda Ozola-Balode no Latvijas TV par to, kā pārraut vardarbības loku, kurā iekļūst bērni, kas pieredzējuši vardarbību. Upuri atkal cieš vai paši kļūst par varmākām un dara pāri citiem.
-
Gatavojoties labdarības maratonam, „Dod pieci!”, kurā šogad aktualizējam vardarbības ģimenē problēmu, pētām, kādas iespējas vardarbības upuriem ir lūgt palīdzību pašvaldībās. Iespējas pašvaldībās atšķiras, to atzīst arī Pašvaldību savienībā un norāda – trūkst darbinieku un arī finanšu resursu. Tikmēr cietušo stāsti liecina – ne vienmēr arī „uz papīra” rakstīto, pašvaldības nodrošina.
"Man bija jābēg no tām attiecībām. Man bija jāsaorganizē transports, cilvēki, kas man fiziski palīdz salikt lietas mašīnā. Tad man bija jāpagaida brīdis, kad mana vīra nav mājās un, ka viņš neatbrauks pēc pusstundas atpakaļ un, jā. Tad 2017. gada 7. jūlijā tā bija diena, kad man bija iespēja tikt no tā cietuma, kurā man bija jāpiedzīvo nemitīga vardarbība, projām. Un es atbraucu uz Alūksni," stāsta Linda.
Linda, sāka dzīvi teju no nulles vairāk nekā 200 kilometru attālumā, vietā, kur dzīvo viņas vecāki. Attiecībās ar bijušo vīru, Lindai, galvenokārt, pāri tika darīts emocionāli un seksuāli.
"Sākas ar apsaukāšanu, apzīmējot, ka es esmu pilnīgi nederīga kā sieviete. No vienas puses priekš viņa būt absolūti kā mūķenei, dzīvot ieslēgtā mūsu kopējā dzīvesvietā. Nedrīkstēt satikties ar cilvēkiem. Nedrīkstēt darīt kaut kādas savas lietas, kas man bija pie sirds," turpina Linda.
Uz āru vīrs rādīja pilnīgi citu seju – ģimenisku un ļoti gādīgu. Lai arī tagad pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, pilnībā aizmirst vardarbību nav iespējams, jo Alūksnes novada bāriņtiesa, kā arī sociālo lietu pārvalde un virkne citu iestāžu, pēc Lindas domām, ne tikai nesniedzot atbalstu, bet pat kaitējot. Piemēram, bāriņtiesa pēc vairākkārtējiem mutiskiem ziņojumiem no Lindas, nav nekā rīkojusies, lai pasargātu bērnus un ģimeni. Vien pēc rakstiska iesnieguma bāriņtiesa norīkojusi psihologu, kurš, konstatējis, ka pret sievieti un ģimeni vērsta vardarbība. Un vairāk nekā. -
Itūreiz pi myusu gastej dzejneica, kura ilgus godus struoduojuse ari medicinys jūmā, – Leontīne Apšeniece-Akula. Jei ir daudzu bārnu dzejūļu autore i popularu dzīšmu vuordu autore. Sovā cīnejamā vacumā dzejneica arviņ šeptej literaturys lauceņā i niu, sabīdreibā aktualizejūtīs vardarbeibys tematam, jei ir puorlykuse vairuokus sovus latvīšu literarajā volūdā raksteitūs dzejūļus par itū tematu latgaliski. Sarunā – par dzeju, lobū i nalobū dzeivē i dorbūs.
***
Vuordineicā literate Ilze Sperga mums pastuosteis par kaidu vacvuordu - budavuot. Budaveiba, budavuotuojs, budavīņs, budavnīks, budonka.
"Myusu dīnuos vuords budonka ir dzeivs, bet jis jau ir aizguojs pavysam šaurā nūzeimē, ka budonka, tei ir jau pavysam švaka ceļtne. Taida sakrytuse, jau iz budkys pusi."
Itam vuordam var atrast divejis nūzeimis, tīšū - ceļt, taiseit, stateit sātu i puornastū - ceļt, dybynuot sakarus. Ilze ir nūvāruojuse, ka itū vuordu pamatā niu lītoj tī latgalīši, kuri volūdu nav montuojuši, bet gon īsavuicejuši nu gruomotu.
"Īguojs sovā saimisteibā dzeds pastateja trejus kuormus - ustobu, klāvu i pyuni. Pyrmū izcierta ustobu iz diveju golu. Ar laiku apleik klāvam pībudavuoja vysaidu pašeļu i škiuneišu. Itai itys vuords skanātu munā volūdā."
***
Taišni šudiņ, 12. decembrī, ir dzīsminīka i ceineituoja par zemnīku tīseibom Pītera Miglinīka 170. dzimšonys dīna. Atseviškūs olūtūs var skaiteit, ka Miglinīks dzims 25. decembrī, tok tei ir klaida. Bazneicu metriku gruomotuos atrūnams īroksts, ka Pīters Miglinīks dzims Zaļmuižys pogosta Miglinīkūs 1850. goda 30. novembrī, piec vacuo stila. Piec jaunuo stila ir juodaskaita 12 dīnu, kas saīt 12. decembris. Vaira par Pītera Miglinīka dzeivis guojumu, davumu Latgolys kulturtelpai i vītejim zemnīkim, kai ari jam velteitīm literarīm dorbim i na tkai klausīs Lauras Melnes sagataveitejā vieturis rubrikā.
-
Itūgod viņ diveji nu “skaļuokūs” medeju pacaltūs stuostu ar letalu rezultatu piec vardarbeibys saimē guoja nu Latgolys. Kruoslovā tāvs nūgalynuoja meitu, kab atsarībtu muotei. Dagdā muote aizturāta pamatojūtīs iz aizdūmom par dāla-zeidaiņa nūslepkovuošonu. Tikai sakriteiba voi pamats Latgolai pīvērst pastyprynuotu uzmaneibu?
Iz sarunu par itū asam aicynuojuši Vaļsts Policejis Latgolys regiona puorvaļdis Daugovpiļs īcirkņa prīšknīku Jāni Anspoku, Latgolys regionaluo atbolsta centra “Rasas pērles” direktori Ilzi Andžu i Daugovpiļs nūvoda Socialuo dīnasta vadeituoju Annu Jegorovu.
Latgolys stuņdē kai īrosts ari aizvadeituos nedelis aktualitatis i gaidomī kulturys dzeivis nūtykumi.
Īsaklausi! Raidam latgaliski!
-
Reizēm izmeklēšanas procesā cietušajam par pieredzēto nākas stāstīt divas, trīs un pat četras reizes. Īpaši traumējoši tas ir no smagas vardarbības cietušiem bērniem, kam traģiskajām atmiņām jāiet cauri atkal un atkal. Islandē izstrādāts nopratināšanas modelis Bērna māja paredzēts, lai tā nenotiktu. Šādu modeli plāno ieviest arī Latvijā. Tomēr ar to nesokas tik raiti.
Anda, vārds mainīts, ir trīs bērnu mamma. Jau vairākus gadus viņas un vīra ģimenē aug arī audžubērni. Pirms diviem gadiem viens no audžubērniem sāka uzvesties bērnam neierasti. Un ģimenē radās aizdomas, ka puika iepriekš ir seksuāli izmantots.
Tika ierosināta krimināllieta un sākās nopratināšanas. Policijā bērnu pratināja divreiz, jo pirmajā reizē tehnisku iemeslu dēļ to pilnvērtīgi nebija iespējams izdarīt. Tad sekoja medicīniskā ekspertīze, kura notika morga telpās. Taču izmeklēšanai ar savākto materiālu nepietika – puiku pratināja vēl vienu reizi, neskatoties uz to, ka jau bija uzsākta bērna rehabilitācija.
Izmeklēšana lietā joprojām turpinās, tāpēc nav izslēgts, ka bērns būs jāpratina vēl kādu reizi, piemēram, tiesā. Retos gadījumos tas notiek, skaidro Rīgas Bērnu un Jauniešu centra krīzes centra vadītāja Gundega Zvaigzne.
Lai retraumatizācija nenotiktu, Latvijā plāno ieviest nopratināšanas modeli “Bērna māja” – “visi speciālisti zem viena jumta”. Respektīvi, bērnu nopratina vienu reizi, tam speciāli sagatavotā neitrālā telpā. Ar cietušo runā apmācīts speciālists, bet sarunu citā telpā vēro citi, piemēram, izmeklētājs un tiesu medicīnas eksperts. Viņiem ļauts sarunu koriģēt. Modelis izstrādāts Islandē un darbojas Zviedrijā, Norvēģijā un citās Eiropas valstīs. 2017.gadā Bērna mājas pilotprojektu īstenoja centrā "Dardedze".
"Dardedzē" pilotprojekta laikā nopratināja 22 bērnus. Secinājumus apkopoja ziņojumā, kurš nonāca projekta virzītāju Labklājības ministrijas un Iekšlietu ministrijas rokās. Pēc tam aptuveni divus gadus projekts bija dīkstāvē. Tagad tam atrasts Eiropas fondu finansējums. Nolemts, ka Bērna māja atradīsies Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un par tās personālu atbildēs Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Projekta sākums bija plānots jau pirmajā decembrī. Tomēr tagad datums atlikts uz nākamā gada sākumu, stāsta Labklājības ministrijas Labklājības ministrijas Ģimenes un bērnu departamenta vecākais eksperts Lauris Neikens. -
Gatavojoties labdarības maratonam “Dod Pieci!”, turpinām runāt par vardarbības dažādām sejām. Šodien stāsts par vardarbību pret senioriem. Kopš augusta, kad policijai, izsaukumā konstatējot vardarbību ģimenē, jāaizpilda speciāls ziņojums un tas jānodod citiem dienestiem, ir kļuvis skaidrs, ka seniori ir visnotaļ liela cietušo grupa. Piemēram, Rīgā pirmajos trīs mēnešos*, kopš anketa ir ieviesta, 86 no 233 ziņojumiem bijuši saistīti ar vardarbību pret senioriem. Šiem cilvēkiem ģimenē ciešot ir jāizvēlas – palikt agresīvajā vidē vai doties uz sociālās aprūpes centru.
78 gadus veco kundzi sauksim par Viju. Viņa vēlējās palikt anonīma, tādēļ ir mainīta viņas balss un arī vārds. Vija jau divus gadus dzīvo kādā pansionātā. Pirms tam viņa četrus mēnešus pavadīja patversmē, bet tur nonāca, kad pēc 10 gadus ilgušas vardarbības pret sirmo kundzi, kādā vakarā pie viņas kārtējo reizi ieradās mazdēls. Pa mazdēlam piederošā dzīvokļa durvīm sākumā izmeta Vijas somu ar dažiem dokumentiem un tad kāpņu telpā izlika pašu Viju.
Agresija bijusi ilgstoša, bet īpaši izteikti sākusies, kad kundze pirms vairākiem gadiem sev piederošo dzīvokli pārrakstīja meitai. Viņa bijusi dažādas agresijas veicēja un mazdēls sākotnēji omi pat it kā aizstāvējis. Tad kļuvis neitrālāks un beigās jau pats sācis uzbrukt. Meita aizbraukusi uz ārzemēm un par saimnieku dzīvoklī palicis tieši mazdēls. Par to, ka ome var dzīvot sev reiz piederējušajā īpašumā, prasījis 150 eiro īres maksu. Par to pienākusies viena istaba, bet otra aizslēgta. Vijas istabā ievietota kamera. Tas esot darīts, lai redzētu ar ko Vija nodarbojas. Bet no dzīvokļa Viju izmeta reizē, kad prasītajā laikā viņa nav varējusi samaksāt īres maksu, solot to izdarīt pēc dažām dienām.
Šobrīd Vija pansionātā jūtas salīdzinoši labāk, tomēr aizmirsusi vardarbību viņa nav.
Vardarbība pret senioriem ir problēma par kuru ļoti maz runā. Tāda pieredze ir sociālās aprūpes centra „Mežciems” direktorei Solvitai Rudovičai. Ģimenes vardarbība mēdz turpināties arī aprūpes iestādē. Un to ir grūti apturēt, jo palīdzēt var tikai, ja cilvēks to lūdz vai ļauj.
Valsts policijas dienesta koordinācijas biroja priekšnieka vietniece Iveta Valaine skaidro – deviņu mēnešu laikā no 360 pieņemtajiem lēmumiem par nošķiršanu, 16 gadījumos no pilngadīgiem bērniem ir cietuši vecāki, savukārt 2 procentos gadījumu no pilngadīgiem mazbērniem ir cietuši vecvecāki.
Visbiežāk cieš sieviete gados no dēla vai mazdēla, tomēr mēdzot būt arī citādi gadījumi, kad, piemēram, varmāka ir mazmeita, bet cietušais ir vectēvs. Bieži vardarbība notiek tieši pensijas dienās – tā var būt iebiedēšana vai, piemēram, fiziska vardarbība. Tikmēr Rīgas domes labklājības departamentā teju visās vardarbības situācijās pret senioriem un ne tikai novērojuši kopsakarību – alkohols, stāta Rīgas sociālā dienesta vadītāja vietniece Marina Fiļipova.
*no 8. augusta līdz 13. novembrim -
Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad runājam par vardarbību ģimenē, taču par ļaunu pāridarītāju neviens nepiedzimst. Kas veido un padara cilvēku par varmāku pret saviem tuvākajiem un kas vecākiem jāzina, lai neaudzinātu savus bērnus par personībām ar noslieci uz vardarbību?
Tiesībzinātņu doktore, tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga raidījumā Ģimenes studija norāda, ka pieredzei, ko cilvēks gūst no apkārtējās sabiedrības ir liela nozīme tajā, kā cilvēks veidojas kā personība. Sabiedrībai ir svarīgi
"pietiekami labi bruņoties ar zināšanām, lai šādu fenomenu izprastu, prastu pareizi reaģēt un adekvāti rīkoties, lai paši nekļūtu par vardarbības veicējiem un arī par upuriem".
Kronberga ir gandarīta, ka ir aktualizēta tēma vardarbība ģimenē, bet arī atzīst, ja varmācība pastāv cilvēkā, tā izpaužas caur dažādām sociālās dzīves jomām. Viņa norāda, ka daudz jāstrādā ar emocionālo vardarbību, jo tā ir tikpat kaitīga fiziskā.
"Ir atzīts, ka ilgstoša emocionāla vardarbība noved pie fiziskās vardarbības, arī tādas, kas vērsta uz pašu personu. Tas nozīmē pašnāvības risku," skaidro Kronberga.
Tāpat Kronberga atzīst, ka ģimenē ir jādomā, lai vārdi sakristu ar darbiem.
"Mēs varam audzināt bērnus, kā mēs gribam, vienalga viņi izaugs tādi paši kā mēs. Vārdi nestrādā, strādā tikai tas, kā mēs ikdienā paši uzvedamies un kā organizējam savu dzīvi. Strādā tas, kā mēs realizējam praksē savas vērtības.
Ja mēs sakām, ka mūsu vērtības ir vienas, bet rīkojamies pretēji, bērni iemācās melot, iemācās divkosību, pielīšanu, iemācās manipulāciju. Ja ir savstarpēja sapratne un mīlestība, tad ir arī labklājība. Tas ir galvenais, pie kā ir jāpiedomā," uzskata Kronberga.
Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga norāda, lai cilvēks būtu vardarbīgs vai izaugtu ar tendenci būt vardarbīgs, ir jārunā par vairākiem aspektiem.
"Sava loma ir temperamentam, bet ļoti būtiska nozīme ir videi un audzināšanai, tam kādas ir savstarpējās attiecības ar vecākiem un varbūt arī skolā, ko jaunietis vai bērns redz dzīvē," bilst Gunita Kleinberga.
"Sociālam faktoram, videi, attiecībām ģimenē ir ļoti būtiska loma tam, kā attīstās vardarbība," pārliecināta Kleinberga.
Arī Kleinberga uzskata, ka svarīgi ir, kādas attiecības bērns starp vecākiem redz ģimenē. Tāpat svarīgas ir vecāku attiecības pret bērnu, vai ieklausāmies, palīdzam tikt galā ar dusmām un emocijām, vai esam pieņemoši, vai pielietojam fizisku spēku bērna audzināšanā.
Ja ģimenē ir bijušas vairākās paaudzēs vardarbīgas attiecības, var teikt, ka tas ir pārmantots uzvedības, attiecību veids. Tas atklājas stereotipos par sieviešu un vīriešu lomu ģimenē.
"Nevar par cilvēku pateikt, ka šis cilvēks būs vardarbīgs, uzmanies!. Vardarbīgas attiecības veidojas pakāpeniski. Tas ir par iemācītu uzvedību vai apgūtiem uzvedības veidiem.
Ja cilvēks ir cietis bērnībā no vardarbības vai ticis pazemots un tas ir bijis mamma vai tētis, diemžēl ļoti bieži iekāpjam atkal vardarbības aplī iekšā. Īpaši, ja nestrādājam ar attiecībām ja nestrādājam ar sekām. Tā var būt cita vardarbīgo attiecību forma, bet tā būs," vērtē Kleinberga.
Pastāv risks, ka tie, kas piedzīvojuši vardarbību, paši kļūst vardarbīgi.
"Risks ir reāls, ja pēc piedzīvotās vardarbības nestrādā ar sekām," norāda Kronberga. "Tā ir trauma un nevar domāt, ka tā pazudīs pati no sevis.
Ja mēs satraumējam kāju vai roku sportojot un domājam, ka pāries, bieži ir tā, ka nelaime velkas līdzi visu dzīvi un sāp. Ar šo ir tieši tāpat. Tāpēc liela nozīme darbam ar traumu.
Tāpēc šobrīd aktīvi runājam arī par to, ka arī ar varmāku ir jāstrādā." -
Pēc cīņas un pārliecināšanas divu gadu garumā šovasar beidzot visā valstī ieviesa vienoto vardarbības atpazīšanas anketu. Tā ir īpaša veidlapa, ko, dodoties izsaukumos uz ģimenes konfliktiem, aizpilda policists. Tālāk informācija nonāk sociālo darbinieku rokās, kas momentā sāk strādāt ar ģimenes problēmām. Tomēr šis ļoti noderīgais rīks līdz šim pielietots maz. Par to plašāk klausieties LTV korespondentes Vitas Anstrates ierakstā.
Vardarbības atpazīšanas un risku izvērtēšanas anketu pirmo reizi izmēģināja Tukumā, kur pirms vairākiem gadiem kādu sievieti nosita dzīvesbiedrs. Sieviete cieta ilgstoši, policijas ekipāžas uz greizsirdības scēnām brauca piecas reizes. Sestā reize bija pēdējā – sieviete bija mirusi. 2018. gadā ģimenes konfliktā nogalinātas divas sievietes, bet 2019. gadā – viens vīrietis. Šogad ir viena mirusī – sieviete. Speciālisti ir pārliecināti – problēmas pamanot laikus, no nāves var izglābt. -
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) aicina koalīcijas partnerus rast finansējumu obligātiem labošanas kursiem varmākām.
8.decembrī Saeimas Juridiskā komisija skatīja Tieslietu ministrijas izstrādātos grozījumus Civilprocesa likumā, kas paredz noteikt, ka varmākām ir jāaiziet obligāti kursi gadījumos, kad tiesā tiek prasīta pagaidu aizsardzība no vardarbības. Līdz šim projekta virzība tika apturēta, jo netika piešķirti finanšu līdzekļi to īstenošanai.
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska skaidro, kādas izmaiņas ministrija vēlas veikt likumā un kāpēc tās nepieciešamas.
Vai iespējams, ka grozījumi stāsies spēkā jau no nākamā gada, vērtē Saeimas deputāte Juridiskās komisijas locekle Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība). -
Gandrīz vienmēr vardarbības upuri, vēršoties policijā pēc palīdzības, jau vairākkārt ir cietuši no varmākas. Savukārt, kad vainīgais tiek sodīts, nereti sods pāridarītāju neapstādina. Piemēram, aptuveni 40 procentos gadījumu tiek pārkāpts tiesas lēmums par netuvošanos. Policija stāsta, ka vardarbībai ir augsta atkārtotība. Kāds būtu visefektīvākais sods, lai vardarbība tiktu pārtraukta?
Zanes vārds un balss ir mainīta. Vardarbības stāsts sākās tad, kad vīram radās sarežģījumi darbā. Pie vīrieša problēmām vainīgi bija visi citi. Zane stāsta, ka viņš kliedza uz saviem vecākiem, brāli un arī uz viņu. Sieviete vairs nespēja klausīties pārmetumos, tāpēc pameta vīra mājas. Tomēr vīrietis šķiršanos pieņemt nespēja.
Zane stāsta, ka vīrietis viņu vajāja un rakstīja arī draudu vēstules. Reiz, kad viņš nemitīgi klauvējās pie durvīm, Zane viņu ielaida iekšā, un vārdu apmaiņa pārauga fiziskā vardarbībā. Sieviete izsauca policiju, un tā varmāku aizveda. Viņam liedza tuvoties Zanei tuvāk par 50 metriem. Tomēr tas neatturēja, un pāridarījumi turpinājās.
Vīrietis aizliegumu netuvoties nepildīja, bet Zane policijai neziņoja, jo viņai bija kauns. Tajā pašā laikā juta apdraudējumu dzīvībai, jo bijušais vīrs viņu žņaudza. Par to uzzināja sievietes draudzene, kura pierunāja Zani ziņot policijai. Likumsargi ierosināja krimināllietu. Tad gan viss pierima. Arī sievietes draugiem pārstāja sūtīt draudu vēstules, ko līdz tam regulāri darīja.
"Tika uzdots jautājums: „Vai es vēlos pārtraukt krimināllietu?” Es saku: „Jā, diemžēl. Lai viņš dzīvo mierīgi.” Viss tas ir pagājis. Vairs neatkārtosies tas, un es atcēlu krimināllietu. Un diemžēl pēc pusotra mēneša atsākās viss no jauna," stāsta Zane.
Garāmgājēji ziņoja policijai, jo vīrietis atkal bija vardarbīgs pret Zani. Tika ierosināta jau kārtējā krimināllieta, un pāridarījumi beidzās.
Valsts Probācijas dienesta speciālistam Jānim Zārdiņam ir septiņpadsmit gadu pieredze darbā ar probācijas klientiem, kas ir gan varmākas, gan upuri. Speciālists pusgadu strādāja ar Zanes bijušo vīru,kas kā viņš stāsta, bija nepietiekami.
Vīrietim bija arī garīga saslimšana. Jānis Zārdiņš stāsta, ka visefektīvākais darbs šādās situācijās ir starpinstitūciju sadarbībai. -
Vardarbībai patīk klusums. Par to, kas noticis mājās, parasti klusē gan varmāka, gan cietušais. Cilvēkiem ir kauns atzīties, ka perfektā ģimene nemaz nav perfekta, ka kāds šajā ģimenē cieš. Par uzticības personām dažkārt kļūst reliģisko draudžu locekļi. Taču ne vienmēr vardarbības upuri saņem cerēto atbalstu. Plašāk sērijā "Apburtais loks. Vardarbība ģimenē" stāsta kolēģe Zanda Ozola - Balode no LTV.
Guna Samsonova no vardarbības cietusi mūža lielāko daļu, jau kopš agras bērnības.
"Man vairākas tādas epizodes ir prātā. Viena no tām, kā mēs ar mammu un brāli, katrs pie rokas. Mums apmēram bija seši gadiņi abiem. Mēs bēgam pa ielu. Un tēvs, sadzēries satrakojies, skrien pakaļ," stāsta Guna Samsonova. "Es atceros vienu brīdi, mamma bēga no tēva uz laukiem dzīvojāmies, bija suns tāds liels. Es sēdēju suņu būdā. Jā, es cerēju, ka būs bez emocijām [raud]. Sēdēju suņu būdā, apķēru suni un stāstīju, cik man ir grūti."
Guna stāsta – kad mamma pameta tēvu, dzīve nekļuva labāka. Viņas patēvs slikti izturējies pret Gunu un viņas brāli. Jau 11 gadu vecumā viņa sākusi strādāt, lai nopelnītu iztiku – slaucījusi ielas, bet 14 gadu vecumā aizbēgusi no mājām.
"Kad es sāku bēgt no mājām, sāku satikties ar 8 gadus vecāku vīrieti, man bija 14 gadi. Jā, es vienkārši gribēju, lai kāds mani uzklausa, patiesībā meklēju tēvu. Lai kāds samīļo, vismaz patur roku, bet šim cilvēkam jau nebija vajadzīga meitiņa, viņam bija vajadzīga sieviete," turpina Guna Samsonova.
Šis vecākais vīrietis kļuvis par Gunas dzīvesbiedru nākamajiem 20 gadiem. Laulībā dzimuši divi bērni. Taču lielu daļu no kopdzīves laika, viņa jutusies slikti.
"Tā bija gan emocionāli, gan, teiksim tā, seksuāla vardarbība arī."
Kā vienu no mokošiem emocionālas vardarbības veidiem Guna raksturo vīra klusēšanu, viņas ignorēšanu.
"Tu sities, visu laiku saproti tu ciet, ja un tu ceri, ka tas cilvēks nu kaut kā mainīsies, kaut kas mainīsies, es nezinu. Es pat nemācēju to noformulēt, ka tā ir emocionāla vardarbība. Jo saprotiet, tu visu laiku jūties vainīgs arī par to," atzīst Guna Samsonova.
Guna norāda – viņa meklējusi atbalstu kristīgajā draudzē, ar ko saistījusies viņas ikdiena, taču pretī saņēmusi pārmetumus. - Visa fler
