Avsnitt

  • 1914. gada 1. augustā Vācija, nesagaidījusi mobilizācijas pārtraukšanu Krievijā, pieteica tai karu. Ar šo brīdi kļuva nenovēršams globālais konflikts, kas pašos pamatos mainīja līdz tam pastāvējušo pasaules kārtību un ievadīja postošiem konfliktiem bagāto 20. gadsimtu.

    1914. gada vasarā Austroungārijas ķeizaram Francim Jozefam ritēja 85. mūža gads. Ķeizars bija gana dzīves noguris, nebūt nebija sajūsmā par savas valsts militāro savienību ar Vāciju un ne dzirdēt negribēja par iespējamu karu. Par nelaimi visai pasaulei, impērijas ārlietu resora vadītājs Leopolds Bertolds fon und cu Ungeršics bija gados krietni jaunāks un raksturā krietni nenosvērtāks vīrietis, un kad serbu teroristi Sarājevā noslepkavoja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, ministrs uzskatīja par labāku nemaz neapspriest situāciju ar sirmo monarhu, bet gan pats uz savu galvu nosūtīja serbiem ultimātu ar acīmredzami pazemojošām prasībām.

    Reakcija bija paredzama – 25. jūlijā Serbija izsludināja vispārēju mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk Austroungārija pieteica Serbijai karu, un 29. jūlijā Serbijas galvaspilsētā Belgradā, kas atradās pie pašas robežas, sāka krist austriešu artilērijas šāviņi. Tomēr arī šajā brīdī pasaules karš vēl nebija neizbēgams. Konflikts starp Hābsburgu „ielāpu monarhiju” un jauno, enerģisko Serbijas valsti varēja palikt lokālā līmenī un beigties, visdrīzāk, ar impērijas apkaunojošu piekāpšanos, ja vien... Ja vien arī citur Eiropā pie varas grožiem nebūtu ministram fon un cu Ungeršicam līdzīgi vīri spēka gados ar attiecīgām ambīcijām un vēlmi rīkoties.

    31. jūlijā Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju, jo ģenerālštābs bija informējis caru Nikolaju II, ka daļēja mobilizācija ir tehniski neīstenojama. Arī Krievijas sabiedrotā Francija jau pirms desmit dienām bija steidzami atsaukusi no atvaļinājuma virsniekus un nepārprotami gatavojās karam. Jau tajā pašā 31. jūlijā Krievijai ultimātu iesniedza Vācija – vai nu cara impērija atsauks mobilizāciju, vai arī Vācija to uzskatīs par kara pieteikumu. Atbildes termiņš bija noteikts 1. augustā pulksten 12 dienā, bet cars Nikolajs atbildi ķeizaram Vilhelmam tā arī nenosūtīja, un noteiktajā laikā Vācija pieteica Krievijai karu.

    No šī brīža globālais konflikts jau bija nenovēršams. Jeb varbūt tomēr? Ir zināms, ka naktī no 1. uz 2. augustu Carskoje Selo pienākusi vēl viena telegramma no Berlīnes. Ķeizars Vilhelms II – tas pats, kuru vēsturē tradicionāli pieņemts uzskatīt par galveno kara kurinātāju,– rakstīja savam otrās pakāpes brālēnam caram Nikolajam, aicinot vēlreiz pārdomāt un tomēr neuzsākt karadarbību. Nikolajs neko neatbildēja arī šoreiz.

     

  • 1703. gada 31. jūlijā tiesa piesprieda angļu rakstniekam Danielam Defo sodu par kaitīga pamfleta publicēšanu, tai skaitā – stāvēšanu pie kauna staba. Taču domātais apkaunojums izvērtās par literāta godināšanu.

    Tiesu darbi kā līdzeklis varai netīkamu publicistu, pamfletistu un citu pasugu rakstītāju apklusināšanai nebūt nav nesenu laiku izgudrojums. Drīzāk jau mūsdienu demokrātiskā pasaule, kur vairs nav īpaši jābīstas par rakstītu vai runātu vārdu izpelnīties rīkstes, kauna stabu vai, kazi, arī kāķi, ir izņēmums uz agrāko gadsimtu fona. To apliecina arī sods, kuru Anglijas tiesa 1703. gada 31. jūlijā piesprieda Danielam Defo, vienam no angļu prozas pamatlicējiem, nemirstīgā šedevra „Robinsons Krūzo” autoram. 

    1702. gadā Defo vēl nebija uzrakstījis savus romānus, tai skaitā „Robinsonu”, taču bija jau plaši pazīstams kā satīriķis un publicists. Pats cēlies no prezbiterāņu ģimenes, savos rakstos viņš daudzkārt aizstāvēja tolerantāku attieksmi pret šiem tālaika Anglijas reliģiskajiem disidentiem. Tāda bija arī eseja „Kā ātri tikt galā ar īstenās ticības atkritējiem”. Imitējot oficiālās anglikāņu baznīcas sprediķotāju stilu, Defo pauda, ka visus šādus nepareizi ticošos vislabāk būtu izmest no valsts, bet viņu priesterus – pakārt uzreiz. Viņus pieciest esot tas pats, kas neārstēt mēri. Tas viss, protams, bija domāts kā hiperbola, kā publicistisks pārspīlējums, tomēr arī daudzi vēlāko laiku kritiķi atzinuši, ka Defo ironija šajā gadījumā bīstami tuvojas robežai, kur to var uztvert drīzāk kā provokāciju. Tieši tā to uzlūkoja arī tā laika varas iestādes, un kaut arī pamflets bija nodrukāts anonīmi, autoru ātri atšifrēja, 1703. gada maijā arestēja un jūlijā tiesāja. Viņu atzina par vainīgu un piesprieda pamatīgu naudas sodu, cietumu un stāvēšanu pie kauna staba.
    Pieslēgšana pie kauna staba tolaik Anglijā tika piespriesta par tādiem likumpārkāpumiem kā krāpšana, maldināšana, piedalīšanās nekārtībās, homoseksuālisms. Notiesātā kakls un rokas tika ieslēgtas koka panelī, un šādā bezpalīdzīgā stāvoklī viņam bija jāpavada noteiktais laiks, kamēr pūlis varēja izklaidēties, metot viņam ar puvušām olām un dārzeņiem, sprāgušiem mājdzīvniekiem, dubļiem un citu draņķību. Taču, ja vainīgais, tā sacīt, bija aizdevis sabiedrībai dusmas, gadījās, ka viņa virzienā lidoja arī akmeņi, pannas un citi smagi priekšmeti, un gadījās, ka tas beidzas ar notiesātā smagu sakropļošanu vai pat nāvi.
    Danielam Defo bija jāstāv pie kauna staba trīs dienas pēc kārtas pa stundai visdzīvīgākajās Londonas vietās. Tomēr viņa sodīšana beidzās drīzāk ar triumfu nekā ar pazemojumu. Uz topošā literatūras spīdekļa pusi no pūļa lidoja tikai ziedi, kamēr Daniela draugi piedāvāja garāmgājējiem iedzert uz viņa veselību un izdalīja svaigi nodrukātas brošūras ar nosodāmo eseju un autora īpaši šim gadījumam sacerētu „Himnu kauna stabam”. Tajā, starp citu, teikts:
    „Laiks piešķir darbiem īsto nokrāsu un noziegumu vērš par tikumu.”

  • Saknas det avsnitt?

    Klicka här för att uppdatera flödet manuellt.

  • 1954. gada 30. jūlijs bija diena, kad Elviss Preslijs pirmo reizi kāpa uz skatuves, lai koncertētu skatītājiem. Un tieši pirmajā koncertā, kā vēsta leģenda, 19 gadus vecais mūziķis milzu stresa radīto defektu ar laiku pārvērtis efektā.

     

    Par Preslija vērtīgāko mantojumu uzskata viņa 700 dziesmu ierakstus. Viņa balss aptver vairāk nekā divas oktāvas, un to varētu apskaust jebkurš operas tenors vai baritons. Kritiķi atzīmēja, ka Preslija koncertā rodas iespaids, ka viens cilvēks dzied dažādās balsīs. Kaut arī Elviss neesot pazinis notis, pēc daudzu mūziķu atzinuma, viņam bijusi absolūta dzirde un lieliska atmiņa uz jebkuru reiz dzirdētu kompozīciju.

    Bobs Dilans teicis, ka pirmo reizi dzirdot dziedam Elvisu viņam tā bijusi kā izlaušanās brīvība no ieslodzījuma. Daudzi tā laika mūziķi norāda, ka Elviss neapšaubāmi bijis karalis, bet Džons Lenons teicis, ka nebūtu bijis Preslija, nebūtu arī bītlu.

    Elvisam bija vācu, skotu, franču, čeroki indiāņu un ebreju saknes. Viņa tēvs Vernons strādāja gadījuma darbus, māte Gledisa bija šuvēja. Pirmā saskarsme ar mūziku Elvisam bija vietējās baznīcas korī.

    Skolas laiks nākamajam pasaules spīdeklim nebija viegla, skolasbiedru ķircināšana bijusi ikdiena, iemesls – zēns bijis kluss, stostījās un tika uzskatīts par memmesdēliņu.

    Desmit gadu vecumā Elviss pirmo reizi uzstājās dziedātāju konkursā vietējā gadatirgū. Tērpies kā kovbojs, viņš stāvēja uz krēsla, lai aizsniegtu mikrofonu, un dziedāja kantri dziesmu, iegūstot otro vietu. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā Elviss saņēma dāvanā ģitāru, lai gan bija gribējis šauteni.

    Klavieru, tāpat kā ģitāras spēli viņš bija apguvis pašmācības ceļā. Kad ģimene pārcēlās uz Memfisu, Elviss nekur neesot gājis bez ģitāras, spēlēja piecu dalībnieku grupā un dziedāja skolas saietos, kafejnīcās un bāros.

    Taču īstā karjera sākās 1953. gada jūlijā, kad viņš iegājis “Sun Record” skaņu ierakstu studijā un, samaksājis 3,98 dolārus, ierakstījis vinila platē divas dziesmas Plati viņš uzdāvināja mammai dzimšanas dienā. Nākamā gada janvārī viņš ierakstīja vēl divas dziesmas. Studijas īpašnieks bija izvilcis laimīgo lozi, jo kad Elviss pēc gada ar grupu pa jokam ierakstīja pāris dziesmu, ierakstu studijas īpašnieks varēja gavilēt. Vien dažas dienas pēc dziesmu atskaņošanas radio firma saņēma vairāk nekā 6000 pasūtījumu.

    Un tad pienāca brīdis pirmajam Elvisa koncertam. Tas notika piektdienā, 1954. gada 30. jūlijā. Koncerta sākums bija astoņos vakarā, kad 19 gadus vecais Elviss Preslijs kopā ar vēl citiem izpildītājiem kāpa uz Overtonas orķestra skatuves. Lai saprastu, cik zināms tobrīd bija Elviss, vērts palūkot tā koncerta afišu, kur Elvisa vārds ir kļūdaini uzdrukāts. Koncerta reklāma vēsta, ka uz skatuves kāps Billijs Volkers un Ellis Preslijs nevis Elviss. Lai, nu kā skatuve ir un paliek skatuve un kā pirmo dziesmu bija paredzēts izpildīt “That’s allright mamma”, tā skaņu studijā bija ierakstīta 25 dienas pirms koncerta turpat Memfisā, pirmatskaņojumu radio tā bija piedzīvojusi vien vienpadsmit dienu pirms pirmā koncerta, proti, 19 jūlijā.

    Dziesma, protams, izskanēja, bet Elviss uz skatuves kāpis ārprāta stresā un rezultātā viņa kājas platajās biksēs nodevīgi tirinājās un raustījās. Viņš jau iepriekš skaņu ierakstu studijā bija atklājis, ka kāju tirināšana viņam ļauj tikt gala ar stresu. Un pirmajā koncertā tieši tā dīvainā kustība lika skatītājiem, precīzāk gados jaunām koncerta apmeklētājām no sajūsmas spiegt.

    Kā stāsta vēlāk atcerējās Skotijs, kurš ar Elvisu kopā bija uz skatuves, viņš bijis neizpratnē par publikas kliegšanu un domājis, ka Preslijs tiek izsvilpts, jo skatītājiem priekšnesums pagalam nepatīk. Kad bija izpildīta koncerta otrā dziesma, Elviss nogājis no skatuves un aizkulisēs visiem prasījis, kāpēc publika kliedz. Un tikai tad, kāds pamanījies atklāt, ka spiegšanas iemesls ir kāju kratīšana, kas savienojumā ar dziesmu skatītājus noved ekstāzē.

    Bet rezultātā, tieši šis defekts pārvērsts efektā un, šķiet ar šo kustību asociējam Presliju, bet tālaika skatītājus un klausītājus tā noveda ekstāzē.

     

  • 1890. gada 29. jūlijā, divas dienas pēc iešaušanas sev krūtīs, mirst nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs.

    Izcilais holandiešu mākslinieks piedzima kārtīgā kristiešu ģimenē, un šķita, ka šī cilvēka nākotne ir stabila un nodrošināta. Taču van Gogs, kurš jau agrā jaunībā atšķīrās no apkārtējiem ar citādāku pasaules uztveri, izvēlējās iet savu ceļu un bieži bija sastopams starp padibenēm un ielasmeitām.

    Vinsents dzimis mācītāja ģimenē, kurā auga vēl pieci bērni. Ar glezniecību viņš sastapās sešpadsmit gadu vecumā, sākot strādāt pie tēvoča gleznu galerijas filiālē. Iespējams, ja van Gogs būtu palicis N iderlandē viņš visai drīz sāktu gleznot, bet dzīve lēma citādi un viņu pārcēla darbā uz galerijas filiāli Londonā, bet pēc tam Parīzē.

    Prombūtnē no mājām jauneklis mocījās vientulībā, turklāt atraidītas pirmās mīlas jūtas Van Gogam lika aizrauties reliģijai. Kad viņu atlaida no darba gleznu galerijā Van Gogs lēma pievērsties evaņģēlijam un kļūt par Dieva kalpu, studējot teoloģiju.

    Kļuvis par mācītāju, van Gogs nokļuva ogļraču pilsētiņā, kur, precīzi ievērojot Dieva vārdu, van Gogs pilnībā pārvērtās: drēbes izdāļāja, pats ģērbās kartupeļu maisā, dzīvoja nožēlojamā būdiņā, gulēja uz grīdas.

    Pārlieku centīgā sekošana Bībelei beidzās ar to, ka Vinsentu van Gogu atstādināja no mācītāja amata un tas kalpoja kā iemesls pievērsties mākslai. Viņš kā noplucis misionārs iestājās Briseles mākslas akadēmijā, bet drīz vien mācības pameta, un glezniecību apguva pašmācības ceļā.

    Pirmās divas gleznas tapa atgriežoties Holandē pie ģimenes. Divu gadu laikā viņš radīja simtiem gleznu un zīmējumu. Kad nomira van Goga tēvs, mākslinieks pameta Nīderlandi uz visiem laikiem un pārcēlās uz Parīzi, kur atkal gleznoja kā traks, bet pēc tam, kad neizdevās izveidot Parīzē mākslinieku brālību, kurā visi būtu vienādi un viss kopīgs, van Gogs devās uz Francijas dienvidiem, Provansu, kur dabas iedvesmota viņš turpināja gleznot, tiesa neviens viņa skarbās un neparastās gleznas nepirka.

    Desmit gados mākslinieks radīja 1700 mākslas darbu, vairāk nekā četrdesmit no tiem bija pašportreti. Taču Vinsenta van Goga dzīves laikā pārdeva tikai vienu gleznu. Visu šo laiku mākslinieku uzturēja viņa brālis Teo.

    Kad pie van Goga beidzot pēc daudzkārtējiem uzaicinājumiem atbrauca mākslinieks Pols Gogēns, kas bija van Goga elks, notika traģēdija. Divi mākslinieki ar tik dažādiem raksturiem kopā dzīvot nevarēja. Ziemassvētku priekšvakarā pēc kārtējā strīda Vinsents neprāta lēkmē paķēra bārdas nazi un metās virsū draugam. Gogēns brīnumainā kārtā izvairījās un, izmucis no mājas, patvērās viesnīcā. Savukārt van Gogs, atrazdamies vājprāta varā, nogrieza sev kreisās auss ļipiņu, ietina to papīrā un uzdāvināja kopējai paziņai — prostitūtai Rašelai.

    Mākslinieku atrada guļam bezsamaņā asins peļķē un nekavējoties nogādāja slimnīcā. Pēc pāris dienām van Gogs bija atlabis un viņu atlaida mājās, taču lēkmes turpinājās un viņam slimnīcā bija jāatgriežas vairākkārt. Šīs lēkmes un mākslinieka neparastā uzvedība tā bija nobiedējusi pilsētas iedzīvotājus, ka 1889. gada martā trīsdesmit Provansas pilsoņi parakstīja petīciju, kurā lūdza atbrīvot pilsētu no "rudā neprāša".

    Tas bija brīdis, kad van Gogs labprātīgi nolēma ārstēties psihiatriskajā dziednīcā, kur viņš varēja gleznot brīvā dabā medicīnas personāla uzraudzībā. 1889. gada beigās, mēģinot izdarīt pašnāvību, van Gogs saēdās krāsu, taču viņu brīnumainā kārtā izglāba. Nākamā gada jūlijā mākslinieka trauslajai nervu sistēmai nāca pārbaudījums — finansiālās grūtībās nonāca mākslinieka lielākais atbalstītājs brālis Teo.

    27 jūlija rītā van Gogs kā parasti devās laukā, lai gleznotu, taču pēc neilga laika atgriezās mājās bāls kā krīts un paziņoja, ka sašāvis sevi ar pistoli, ko paslepus bija paņēmis līdzi. Pēc divām dienām mākslinieks nomira, bet vēl pēc pusgada, nespēdams pārdzīvot vistuvākā cilvēka nāvi, nomira arī viņa brālis Teo.

  • T.s. „Huņņu runu” Vācijas ķeizars Vilhelms II teica 1900. gada 27. jūlijā, izvadot ceļā vācu ekspedīcijas spēkus, kuriem līdz ar septiņu citu valstu armijām bija jāapspiež pret ārzemju kolonizatoriem vērstā sacelšanās Ķīnā. Runas kareivīgā, pat asinskārā retorika nāca ļoti par sliktu vācu nācijas tēlam.

    1899. gadā Ķīnā uzliesmoja t.s. Bokseru sacelšanās. Tā bija vērsta pret koloniālajām lielvalstīm, kuras bija uzkundzējušās tolaik nevarīgajai Ķīnas impērijai, iegūstot tajā kara bāzes un ietekmes sfēras un nežēlīgi ekspluatējot tās resursus. Par sacelšanās dalībnieku uzbrukumu mērķi kļuva visi ārvalstnieki, tai skaitā kristiešu misionāri, un arī kristietībā pārgājušie ķīnieši. Viņi visi bēga uz galvaspilsētu Pekinu, kur patvērās ārvalstu misiju kvartālā. Tobrīd Ķīnā vara piederēja imperatorei atraitnei Cisji, kura pēc 1898. gada galma apvērsuma valdīja sava mājas arestā ieslodzītā dēla imperatora Gvansjuja vietā. Kad sacelšanās aptvēra galvaspilsētu, valdniece nostājās sacēlušos pusē un pieprasīja, lai visi ārzemnieki, t.sk. diplomāti, pamet Pekinu, valdības karaspēka pavadībā dodoties uz ostām.

    Šī prasība tika noraidīta, bet Vācijas sūtni Klemensu fon Ketleru, kurš veda attiecīgo paziņojumu uz imperatores galmu, pa ceļam nogalināja sacēlušies. Pēc tam diplomātisko misiju kvartāls uz pāris mēnešiem kļuva par aplenktu cietoksni, kuru ķīnieši, par spīti lielam pārspēkam, tā arī neieņēma. Tikām astoņas valstis – Lielbritānija, Francija, Krievija, Japāna, Itālija, Vācija, Austroungārija un Savienotās Valstis – izveidoja koalīciju, kuras spēki 1900. gada augustā, salauzuši Ķīnas armijas un sacelšanās dalībnieku pretošanos, sasniedza Pekinu un sagrāva sacelšanos. Pie tam interventi nežēlīgi izrēķinājās ne vien ar tiešajiem sacelšanās dalībniekiem, bet daudzviet arī ar citiem ķīniešu iedzīvotājiem, nogalinot, izvarojot, dedzinot un laupot. Sevišķi barbariski esot izrīkojušies japāņi, krievi un arī vācieši.

    Vācu ekspedīcijas korpuss devās ceļā no Brēmerhāfenes ostas Vācijas ziemeļos 1900. gada 27. jūlijā. Ceļā viņus pavadīja pats pats ķeizars Vilhelms II, un viņa atvadu uzrunā, cita starpā, ir šāds teksts: „Jūs labi zināt, ka jums būs jācīnās pret viltīgu, drosmīgu, labi bruņotu un nežēlīgu ienaidnieku. Sastopoties ar viņu, ziniet: padevušies netiks žēloti. Gūstekņus neņems. Laidiet darbā savus ieročus tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.” Taču šī ir runas oficiālā – rediģētā – versija. Faktiski ķeizars teicis šādi: „Kad sastopaties ar ienaidnieku, viņš ir jāsakauj! Padevušies nav žēlojami! Gūstekņus neņemt! Ikviens, kas krīt jūsu rokās, ir iznīcināms. Gluži kā pirms tūkstoš gadiem huņņi, sava karaļa Atillas vadīti, guva sev vārdu, kas tos līdz pat mūsdienām dara varenus vēsturē un leģendās, tāpat jūs lieciet vācu vārdam iespiesties ķīniešu atmiņā tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.”

    Pateicoties šai pasāžai ķeizara uzstāšanās ieguva nosaukumu „Huņņu runa”. Nepārprotamais aicinājums nest iznīcību svešai zemei izskanēja pārlieku odiozi pat Eiropas koloniālisma kontekstā, un ir uzskatāms par vienu no ķeizara Vilhelma II smagākajām politiskajām kļūdām. Sabiedriskā doma neaizmirsa šo pielīdzināšanos pagātnes barbariskajiem postītājiem, un atgādināja to Vācijai 14 gadus vēlāk, kad Eiropā uzliesmoja Pirmais pasaules karš. Lai arī Vācijas armija visumā ievēroja kara likumus, tās pretinieču propaganda tūdaļ nodēvēja vāciešus par huņņiem – asinskāriem, slepkavnieciskiem barbariem.

  • 1945. gada 26.jūlijā dzimusi britu aktrise Helēna Mirrena.

    Aktrise Helēna Mirrena piedzima kā Helēna Lidija Mironova, jo pasaulē nāca jauktā ģimenē. Aktrises mamma Ketlīna Rodžera dzimusi Lielbritānijā, bet Helēnas tēvs Vasīlijs Mironovs dzimis Krievijā, Smoļenskas apgabala Kurjanovā. Lielbritānijā Vasīlijs nonācis, pateicoties vectēvam no tēva puses, kurš, būdams Krievijas impērijas dienestā Londonā, nav atbalstījis Oktobra revolūciju un palicis emigrācijā Lielbritānijā.

    Helēna kopš bērnības un skolas gadiem mērķtiecīgi gājusi aktrises karjeras virzienā, jo jau skolas gados tika pie lomām, tiesa gan skolas ludziņās. Loģiski, ka turpmākā izglītošanās ritēja tieši saistībā ar domām par aktrises karjeru, gan apmeklējot Jauno runas un drāmas koledžu, gan iekļūstot Nacionālajā jaunatnes teātrī, kur divdesmit gadu vecumā tika pie pirmajām īstajām lomām.

    Uzskata, ka aktrises karjeru Helēna Mirrena sākusi 1965.gadā. Savas ilgās karjeras laikā Helēna Mirrena iekarojusi slavenāko režisoru atzinību, spēlējusi trīs filmās angļu karalieni, saņēmusi “Oskaru”, “Zelta globusu” un citus prestižus apbalvojumus.

    Helēna Mirrena filmējas divās vai trīs filmās gadā. Bet neviens nekad nav redzējis noguruma pēdas sejā.

    Aktrise pati savu izskatu komentē šādi:“Man nav absolūti nekāda skaistuma režīma, viss slēpjas mērenībā. Es bieži sauļojos – es zinu, ka tas nevajadzētu, bet man ļoti patīk sildīties saulē. Es dzeru vīnu un dažreiz pārāk daudz. Es mīlu frī kartupeļus un es nevaru piespiest sevi doties uz sporta zāli ilgāk par diviem mēnešiem pēc kārtas… Es neesmu īpašs cilvēks. Es tikai zinu, ka dzīve ir īsa un pārāk vērtīga.”

    Kad aktrisei ir ātri jāatgūst formu, viņa izmantojot vingrojumu sistēmu, ko izstrādājuši Karaliskie Kanādas gaisa spēki tālajos 50. gados.

    Kāda tā ir ? Tūdaļ varam izpildīt to kopā, jo kopā vingrinājumi aizņem tikai 12 minūtes: vispirms ir iesildīšanās - 30 sekunžu ilga ceļu pacelšana tikpat ilga roku griešana , tad 30 sekundes pilda presītes vingrinājumu. Tad pāriet uz vingrinājumu izpildi divu minūšu garumā, vispirms ķermeņa augšdaļas un taisnu kāju pacelšana no guļus stāvokļa, tad kāju pacelšana, guļot uz sāniem, un atspiešanās. Vingrojumu komplekss noslēdzas ar minūti ilgu kāju pacelšanu, guļot uz muguras, un trīs minūšu ilgu skriešanu un lekšanu uz vietas.

    Helēna Mirrena ne tikai izskatās jaunāka par saviem gadiem, bet arī vienmēr ir ļoti priecīga un optimistiska, kā arī nepievērš uzmanību esošajiem stereotipiem. 

    70 gadu vecumā viņa kļuvusi par kosmētikas zīmola “L’Oréal” seju. Kad aktrise parakstīja līgumu ar “L’Oréal”, viņa uzstāja, lai fotogrāfijās netiktu uzfrišināta, padarot viņas izskatu jaunāku. Aktrise uzskata, ka šis bijis ļoti svarīgs brīdis ne tikai viņas dzīvē, bet arī sieviešu dzīvē kopumā, jo tas ļauj lauzt stereotipus.

    Atšķirībā no daudzām viņas kolēģēm un arī parastajām sievietēm, Helēna Mirrena ne tikai nebaidās kļūt veca, bet viņai patiešām patīkot šis process.

    “Vislabākais astotajā desmitgadē ir tas, ka tā tev vispār ir pienākusi,” atzīst aktrise. “Kad man bija 45 gadi, no domām, ka kādreiz man būs 70 gadi, šermuļi skrēja pār kauliem. Bet izvēle ir vienkārša: vai nu nomirt jaunai, vai arī kļūt vecai, cita varianta nav. Ir svarīgi mīlēt sevi jebkurā vecumā un ļaut sev izbaudīt dzīvi, nevis veidot stereotipus un viedokļus.”

    Aktrisei nav bērnu, bet par to viņa runā ar vieglumu un zināmu humora devu, sakot, ka nav tā, ka viņa nemīlētu bērnus, jo viņi ir smieklīgi un viņi ir jāmīl, tiesa aktrise nekad nav sajutusi sevi kā māti. Viņa vienkārši neesot gribējusi bērnus. Aktrises prāt, ir labi nevēlēties bērnus.

    “Pasaulē ir daudz par daudz cilvēku. Tas ir mans ieguldījums ekoloģijā,” saka šodienas jubilāre Helēna Mirrena.

  • Ar 1788. gada 25. jūliju Volfgangs Amadejs Mocarts datējis savu 40. simfoniju – vienu no spilgtākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem ne vien viņa daiļradē, bet visā pasaules mūzikas vēsturē.

     

    Kā atzīst Volfganga Amadeja Mocarta biogrāfijas pētnieki, komponista dzīves pēdējie gadi nebija tie laimīgākie. Austrijas ne sevišķi sekmīgais karš ar Osmaņu impēriju bija izraisījis apsīkumu Vīnes kultūras dzīvē, turklāt galvaspilsētas publikas kaprīzā interese bija atsalusi pret Mocartu. Nācās kauties ar naudas trūkumu; tas dzina depresijā un neveicināja darbaspējas. Tomēr tas bija arī laiks, kad skaņraža talants bija sasniedzis savu briedumu un nesa spilgtus radošus uzliesmojumus. Viens no tādiem bija 1788. gada vasarā, kad pāris mēnešu laikā Mocarts pabeidza trīs spožas simfonijas – 39., 40. un 41.

    Pastāv uzskats, ka šie trīs skaņdarbi varētu būt iecerēti kā muzikāls triptihs vai pat instrumentālas oratorijas trīs daļas. Šādu teoriju izvirzījis izcilais austriešu diriģents Nikolauss Arnonkūrs, kurš vairākkārt iestudējis simfoniju triādi kā vienotu veselumu. Daudzi gan norāda, ka savā starpā šie skaņdarbi ir ļoti atšķirīgi, tomēr katrs no tiem arī nozīmīgi atklāj kādu vienu Mocarta talanta un personības šķautni. 39. simfonija Mi-bemol mažorā ir reveranss laikmeta muzikālajai gaumei – dzīvespriecīga, viegla un eleganta. 41. Do mažorā, vēlāk iedēvēta par „Jupitera simfoniju”, apliecina ģēnija iedvesmas spēku un pārlaicīgo varēšanu. Tomēr visvairāk ievērības no šīm trim izpelnījusies Mocarta 40. simfonija sol minorā, kuras manuskriptā minētais pabeigšanas datums ir 1788. gada 25. jūlijs.

    Mocarta 40. simfonijā dažādos laikos saklausīti dažādi motīvi. Roberts Šūmanis to dēvējis par „grieķiska viegluma un grācijas” paraugu, tomēr vairums ir to, kuri šai mūzikā dzird rezignāciju, skumjas un nepiepildītas alkas – komponista individuālā likteņa atbalsi. Emocionālais dziļums padarījis šo skaņdarbu tuvu nākamā gadsimta – romantisma laikmeta komponistiem, no Bēthovena līdz Brukneram, no Mendelsona līdz Māleram. Arī kompozīcijas paņēmienu ziņā Mocarta 40. ir novatorisks darbs, kurā iezīmējas nākamo laikmetu tendences.

    Amerikāņu mūzikas žurnālists Pīters Gutmans savā rubrikā izdevumā „Goldmine” 2006. gadā rakstīja: „Tas patiesi ir apbrīnojams šķietamu pretstatu savienojums un līdzsvars – izslīpēta precizitāte un spontāna pašizpausme, formas stingrība un dziļi izjusta emocionalitāte, individuāla atklāsme un universāls humānisms. Šis skaņdarbs var lepoties ar nepārspētu iekšēju vienotību, kur ik nots šķiet būtiska un iepriekšnolemta, kur ik mazākā kupīra, harmonijas nobīde vai modulācijas izmaiņa draud sagraut to izsmalcināto iekšējās perfekcijas pasauli, kuru radījis Mocarts.”

  • „Virtuves debates” – ar šādu nosaukumu vēsturē pazīstams publisks dialogs, kas 1959. gada 24. jūlijā risinājās Amerikas Nacionālās izstādes atklāšanā Maskavā starp toreizējo padomju līderi, PSKP ģenerālsekretāru Ņikitu Hruščovu un Savienoto Valstu viceprezidentu Ričardu Niksonu.

     

    Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās globālajā pretstāvē starp Padomju bloku un rietumvalstīm iezīmējās jaunas nianses. No vienas puses, aukstais karš turpinājās un kvantitatīvi pat uzņēma apgriezienus, abām pusēm kāpinot militāro potenciālu. No otras, Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs atkāpās no sava priekšgājēja Josifa Staļina doktrīnas par neizbēgamu militāru konfliktu ar kapitālistisko pasauli un izvērsa ideju par līdzāspastāvēšanu un sacensību, kurā padomju sistēma pakāpeniski pierādīšot savu pārākumu. Šādā pieejā iekļāvās arī zināma kulturāla un informatīva apmaiņa starp Padomju Savienību un Rietumiem, un viens no šādas apmaiņas piemēriem bija Amerikas Nacionālā izstāde, kura 1959. gada vasarā varēja apskatīt Sokoļņiku parkā Maskavā. Izstādes atklāšanā 1959. gada 24. jūlijā bija klāt padomju līderis Hruščovs un toreizējais Savienoto Valstu viceprezidents, vēlākais prezidents Ričards Niksons. Starp abiem izraisījās publisks dialogs, kas vēlāk ieguva „Virtuves debašu” nosaukumu.

    Saruna patiešām vismaz daļēji notika virtuvē. Izstādē cita starpā bija uzbūvēta amerikāņu paraugmāja – tipisks vidusmēra amerikāņu miteklis ar sešām istabām, dāsni apgādāts ar sadzīves tehniku, kas pamatā, protams, koncentrējās virtuvē. Viceprezidents Niksons kā laipns namatēvs izrādīja māju padomju delegācijai un, nonākot virtuvē, vērsa uzmanību uz tur apskatāmo trauku mazgājamo mašīnu, bilzdams, ka amerikāņi cenšas atvieglot dzīvi savām sievietēm. Sarunas turpinājumā Niksons teica: „Šādu māju var nopirkt par 14 000 dolāru. Kā jūs zināt, mūsu tēraudrūpniecības strādnieki šobrīd streiko. Pašreiz viņi saņem trīs dolārus stundā, bet šī māja maksā apmēram 100 dolārus mēnesī, ja pērkat ar 25 līdz 30 gadu hipotēkas līgumu.”

    Ņikita Hruščovs nebija tas vīrs, kurš šādā situācijā ļautu konkurējošās sociālās formācijas līderim plātīties, tāpēc paziņoja, ka arī viņa valstī līdzīgi tehnikas ražojumi esot pieejami. Arī padomju strādnieks vai kolhoznieks varot atļauties māju par 14 000 dolāru. Amerikāņu mājas esot celtas tikai uz 20 gadiem, lai pēc tam celtnieki atkal varētu pārdot jaunas mājas. „Krievijā,” paziņoja Hruščovs, „lai tiktu pie mājas, pietiek ar to, ka esi dzimis Padomju Savienībā. Tev ir tiesības uz dzīvokli… Amerikā, ja tev nav dolāra, tev nav arī tiesību izvēlēties, vai gulēt mājās, vai uz ielas.” Padomju līdera runas maniere atklājās visā spilgtumā – viņš pārtrauca, izsacīja piezīmes un žestikulējot vicināja rokas Niksonam vai pie paša deguna. Vēsturei visu to saglabājis videoieraksts – amerikāņi bija atveduši uz Maskavu krāsu televīzijas studijas aprīkojumu, kāda toreiz Padomju Savienībā vēl nebija, un viss tika ierakstīts un vēlāk parādīts amerikāņu skatītājiem.

    Kurš īsti uzvarēja šais „virtuves debatēs”, par to domas dalās. It kā jau Niksons izskatījās pārliecinošāks, taču arī Hruščovs pēc vārda kabatā nemeklēja. Tiesa, par padomju cilvēku iespējām tikt pie savas savrupmājas ģenerālsekretārs gan varēja paklusēt. Lai vispār kaut kā risinātu totālo dzīvokļu krīzi Padomju Savienībā, kura bija saņemta mantojumā no Staļina režīma, Hruščova laikā sāka masveidā būvēt tā dēvētās „hruščovkas” – daudzdzīvokļu mājas ar griestiem 2,25 metru augstumā un nepilnus 6 kvadrātmetrus lielām virtuvēm, kurās, ievietojot gāzes plīti un ledusskapi, vietas vairs lāgā nebija pat veļas mašīnai, par trauku mazgājamo mašīnu pat nerunājot.

  • 1829. gadā amerikāņu izgudrotājs Viljams Ostins Bērts ASV patentē pirmo rakstāmmašīnu. Un zinātāji saka, ka šis notikums datēts tieši ar 23. jūliju.

    Rakstāmmašīna ir mehāniska vai elektromehāniska rakstīšanas ierīce, kur ar reljefas metāla zīmes krāsu lenti piespiež pie papīra, veidojot nepieciešamo burtu vai simbolu. Parasti teksts ar noteiktu burtveidolu uzreiz tiek drukāts uz papīra lapas. Rakstāmmašīnas plaši izmantoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā. Mūsdienās tās tikpat kā vairs netiek izmantotas – tās gluži vienkārši ir nomainījuši datori un printeri.

    Tipogrāfs bija agrīna rakstāmmašīna un to izgudrojis Viljams Ostins Bērts. Mehānismu darbināja ar roku, lai uz papīra izveidotu iespiestu tintes nospiedumu. Bērts bija valdības mērnieks un viņam vajadzēja ātri uzrakstīt tekstu.

    Viņš ilgstoši bija novērojis biroja darbiniekus, kuri lielāko daļu sava darba laika bija aizņemti ar uzdevumiem, kas paņēma daudz laika, proti, viņiem nācās rakstīt garum garus dokumentus un tas patiesi prasīja ilgu laiku. Uz to visu lūkojoties, Bērtam dzima ideja – viņš nolēma izgatavot mašīnu, kas paātrinātu sekretāra darbu.

    Bērtam esot bijušas divas mehāniskā aparāta versijas. Pirmo viņš izbūvēja koka kastē, un to varēja vadīt ar rokām. Otrā versija bija jau uzlabots modelis, kas tika uzstādīts uz četrām kājām.

    Pirmais šīs rakstāmmašīnas darba modelis, kuru Bērts patentam iesniedza 1829. gada 23. jūlijā bija lemts iznīcībai, tas gluži vienkārši 1836. gadā gāja bojā Patentu valdes ugunsgrēkā.

    Lai gan tipogrāfs bija kaut kas jauns cilvēcei, tomēr tā mehānisms bija lēns, jo katra dokumenta radīšanai aparāts bija jādarbina ar roku. Viljams Ostins Bērts izgudrojums galu galā nesasniedza mērķi paātrināt biroja darbu, kā viņš bija iecerējis. Šai mašīnai joprojām bija daudz trūkumu, un valda pat uzskats, ka rakstīšana ar Bērta izgudrojumu tomēr bija lēnāka nekā to darot ar roku.

    Bet pirmā rakstāmmašīnu, ko piedāvāja pārdošanai, mēdza saukt par rakstīšanas bumbu un to, savukārt izdomāja un patentēja priesteris Dānijā - Rasmuss Malligs-Hansens un tas bija vien dažus desmitus gadu pēc Bērta izgudrojuma patentēšanas, 1865. gadā. Priestera radītais modelis ne tikai ieguva vairākas balvas, bet tā bija pirmā mašīna, kas ļāva rakstīt ātrāk nekā ar roku.

    Pirmās komerciālās rakstāmmašīnas tika ieviestas 1874. gadā, taču arī tās ar sajūsmu nepieņēma – kantoros un birojos tās izplatījās tikai 19 gadsimta 80. gadu vidū. Un tad jau dzīve vairs nebija iedomājama bez rakstāmmašīnas. Tās ātri kļuva par neaizstājamu rīku praktiski visiem rakstu darbiem, izņemot personisku, ar roku rakstītu korespondenci. To plaši izmantoja profesionāli rakstnieki, birojos, korespondencē privātmājās, kā arī studenti, kuri gatavoja rakstiskus uzdevumus.

    Līdz pat pagājušā gadsimta 80.gadiem visā pasaulē lielākoties biroju rakstāmmašīnas bija standarta aprīkojums. Pēc tam rakstāmmašīnas pamazām sāka aizstāt datori. Tiesa, dažviet pasaulē rakstāmmašīnas joprojām ir izplatītas un tās lieto, veicot ikdienas rakstu darbus. Piemēram, daudzās Indijas pilsētās joprojām tiek izmantotas rakstāmmašīnas, it īpaši ceļmalās un juridiskajos birojos, jo tur trūkst nepārtrauktas, uzticamas elektroapgādes sistēmas, tāpēc paļauties uz datoru ir neprāts.

    Un vēl, tastatūras izkārtojums, kas 1870. gados izstrādāts rakstāmmašīnām, joprojām ir standarts datoru tastatūrām.

     

  • 1932. gada 22. jūlijā pasaulē nācis viens no pasaulē zināmākajiem modes māksliniekam Oskars de la Renta. Kā Dominikānas Republikā dzimušais zēns iekaroja modes pasaules virsotnes?

    Oskars de la Renta bija amerikāņu dizaineris, kuru mēdza saukt par pirmo lēdiju ģērbēju, jo tieši viņa veidotās vakarkleitas bija iecienījušas ASV pirmās lēdijas.

    De la Renta piedzima 1932.gada 22.jūlijā Dominikanā septiņu bērnu ģimenē, un bija vienīgais puika. Viņa ģimene piederēja augstākajai sabiedrībai un dzimtā bija ārsti, juristi, arhitekti, diplomāti. Zēns uzauga drošībā un aizvadīja saulainu bērnību. Tiesa lūzums bija 18 gadu vecumā, kad mira Oskara mamma un viņš atstāja dzimteni, lai dotos studēt glezniecību Spānijas galvaspilsētā Madridē. Tur students piepelnījies, zīmējot modeļus modes namiem, un itin drīz saprata, ka mode ir viņa kaislība. Bet leģendas vēsta, ka viss sācies ar vienu kleitu. ASV vēstnieka Spānijā sieva bija pamanījusi dažas viņa kleitu skices un uzrunāja veidot tērpu savai meitai.

    Kad Oskars saņēma piedāvājumu radīt izlaiduma kleitu Amerikas vēstnieka Spānijā meitai, modes mākslinieks esot pabrīnījies, bet piekritis un, viņa vārdiem runājot, radījis vienkārši skaistu kleitu meitenei, kura viņam patīk. Bet jau pēc īsa brīža šī kleita parādījās uz žurnāla “Life” vāka. Un tā bija zaļā gaisma Oskaram de la Rentam modes pasaulē.

    Vispirms viņš kļuva par spāņu dizainera Kristobala Balensiagas mācekli. No slavenā spāņu Balensiaga modes nama Oskars nokļuva Parīzē, kur kļuva par asistentu augstās modes uzņēmumā “Lanvin”. Gvis gana vērtīgu pieredzi tur, viņš saprata, ka ir laiks pārcelties uz Jauno pasauli, kur viņa izredzes kāpt pa karjeras kāpnēm un gūt panākumus varētu būt krietni lielākas nekā Eiropā. Par savu veiksmīgo nākotni uzņēmīgais latīņamerikānis nešaubījās un intuīcija modes mākslinieku nepievīla, jo divus gadus pēc modes nama atklāšanas pēc viņa radītajiem tērpiem veidojās rindas.  

    1965.gadā viņš radīja savu modes dizaina zīmolu, bet pats kļuva slavens jau dažus gadus pirms tam, kad viņa veidotos tērpus bieži valkāja toreizējā pirmā lēdija Žaklīna Kenedija. Viņš radīja kleitas Amerikas prezidentu kundzēm, sākot no Žaklīnas Kenedijas līdz Lora Bušai, bet viņa kontā ir arī kāzu kleita aktiera Džordža Klūnija sievai, cilvēktiesību juristei Amalai Alamudinai un starp viņa klientēm bija arī seriāla “Sekss un lielpilsēta” zvaigzne Sāra Džesika Pārkere, kā arī citas slavenības.

    Oskaru de la Rentu izvēlējās pasaules bagātākās un dižciltīgākās līgavas, arābu princeses, Amerikas kinoakadēmijas balvas Oskars nominantes un laureātes, tāpēc arī radās spārnotā frāze - “Oskaru ģērbsimies pie Oskara” un diez vai modes māksliniekam var būt vēl augstāka uzslava.

    De la Renta ir divreiz bijis Amerikas Modes dizaineru padomes prezidents. Viņš arī saņēmis vairākus šīs padomes piešķirtus apbalvojumus, tostarp balvu par mūža sasniegumiem 1999.gadā.

    Bet kur slēpās dominikāņu dizainera noslēpums? Draugi apgalvo, ka viņam piemitis ārkārtīgi niansēts vērīgums un spēja pamanīt sīkumus. Pateicoties saviem sakariem un liekot lietā pazīšanos ar slavenībām, viņš spējis pamanīt katra sava klienta gaumi un kaislības. Starp citu pagājušā gada sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņu dēvēja par vienu no pievilcīgākajiem Ņujorkas vīriešiem.

    2004.gadā modes māksliniekam atklāja vēzi, desmit gadu vēlāk no vēža radītām komplikācijām 82 gadu vecumā Oskars de la Renta atstāja šo pasauli.

  • Attiecību skaidrošana ar revolveru palīdzību nereti mēdza notikt t.s. „Mežonīgajos rietumos” – 19. gs. otrās puses Savienoto Valstu vidienes štatos. Šīs revolverdivkaujas kļuvušas par neatņemamu „Mežonīgo rietumu” tēla sastāvdaļu. Pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivkauja notika 1865. gada 21. jūlijā.

    Platmale, ūsas un neiztrūkstošais kolts, kuru viņš ik brīdi gatavs izraut no maksts, un izlietot visu cilindra saturu mīlestības, likuma vai aizskartas patmīlas vārdā. Tāds mums tēlojas tipisks aizpagājušā gadsimta vidus Amerikas Mežonīgo rietumu varonis, un vairāku desmitu vēsturisku personu biogrāfijas apliecina, ka šim priekšstatam ir pamats. Viens no šiem brašajiem šāvējiem ir Džeimss Batlers Hikoks, plašāk pazīstams kā Mežonīgais Bils Hikoks. Epizode, kurā Hikoka raidītā lode laupīja dzīvību viņa labam paziņam Deivisam Tatam, ir pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivcīņa Mežonīgo rietumu vēsturē, un tā notika Springfīldā 1865. gada 21. jūlijā.

    Laba šāvēja un nikna kaušļa slavu Hikoks iemantoja jau dzimtajā Ilinoisā, no kurienes viņš 1855. gadā, astoņpadsmit gadu vecumā, nozuda pēc tam, kad kautiņā bija teju nositis savu pretinieku. 1861. gadā Nebraskā, strādādams par pasta furgona kučieri, viņš nošāva kādu Dēvidu Makkanlesu un vēl divus viņa radiniekus. Daži apgalvoja, ka Makkanless bijis laupītāju bandas vadonis, citi – ka vienkāršs fermeris, kurš centies piedzīt parādu no Hikoka darba devēja. Sekoja Amerikas pilsoņkarš, kura laikā, ja tic nostāstiem, Hikoks viens apšāvis desmitiem dienvidnieku. Pēc kara viņš kļuva par profesionālu kāršu spēlmani, un ķilda kāršu parāda dēļ arī bija iemesls liktenīgajai sadursmei. Deiviss Tats kā ķīlu par nesamaksātu kāršu parādu pievācis Hikoka pulksteni. Hikoks brīdinājis Tatu šo pulksteni nenēsāt, bet tas nav klausījis. Abi it kā vienojušies, ka Hikoks pulksteni izpirks, taču jau tās pašas dienas pievakarē, kad Tats atkal parādījies pilsētas tirgus laukumā, joprojām greznojies ar Hikoka pulksteni, pēdējais viņam uzsaucis, lai nenāk klāt, kamēr nav stundeni noņēmis. Jau pēc mirkļa abiem rokās bijuši revolveri un praktiski vienlaicīgi atskanējuši divi šāvieni. Tats aizšāvis garām, Hikoks trāpījis.

    Hikoku tiesāja pēc pāris nedēļām. Tiesnesis devis zvērinātajiem pretrunīgus norādījumus: pēc Amerikas likumiem viņiem esot jāatzīst Hikoks par vainīgu, taču pēc nerakstīta Mežonīgo Rietumu likuma par „godīgu cīņu” viņu varot attaisnot. Zvērinātie izvēlējušies otro iespēju. Tā nu Hikoks turpināja savas gaitas, gan pa laikam ieņemdams šerifa amatu, gan dienēdams pārgalvīgā pulkveža Kastera kavalērijas vienībā, gan izmēģinādams sevi aktiera ampluā, un pamanīdamies nosūtīt uz viņpasauli vēl vairākus līdzpilsoņus, no kuriem daži bija nepārprotami likumpārkāpēji, bet citiem, visticamāk, vienkārši nepaveicās patrāpīties Mežonīgā Bila stobra galā. Hikoka dzīves ceļš aprāvās 1876. gadā pie kāršu galda, kad kāds Džeks Makkols nenoskaidrotu iemeslu dēļ iešāva viņam pakausī, nogalinot uz vietas. Kāršu kombinācija, kas tobrīd bija Hikokam rokā – divi melni dūži plus divi melni astoņnieki – iesaukta par ‘dead man’s hand’, ko varētu latviskot kā „miroņstiķis”.

  • Turku sultāns Bajazets I, kurš 14. gs. nogalē turpināja būvēt vareno Osmaņu impēriju, bija izcils karavadonis. Tomēr reizi mūžā liktenis viņam sagādāja sakāvi – kaujā pret vēl lielāku iekarotāju, mongoļu un tjurku tautu vadoni Timuru. Izšķirošā sadursme, kuras rezultātā Bajazets krita gūstā, notika pie Ankaras 1402. gada 20. jūlijā.

    Turku Osmaņu sultāns Bajazets I, kurš valdīja 14. gs. nogalē, ieguva pavārdu Zibens jeb Zibenīgais, pateicoties ātrumam, kādā pārvietojās viņa armijas. Viņš turpināja Osmaņu valsts ekspansiju, kuru bija uzsācis viņa vectēvs Orhans un Murads. Šo iekarojumu rezultātā sīkā Osmaņu beja valstiņa jeb beiliks Mazāzijas ziemeļrietumos bija pamatīgi izpletusies uz visām debess pusēm: bija pakļauti vairāki kaimiņu beiliki Mazāzijā, turku virskundzību bija atzinusi Bulgārija un Serbija, Bizantijas impērija bija sarukusi līdz nenozīmīgai teritorijai ap Konstantinopoli. Bajazets apņēma par sievu serbu princesi Oliveru Despinu, un abu starpā, cik var spriest, valdījušas saskanīgas attiecības, lai gan Bajazetam, kā sultānam klājas, bija vēl trīs citas sievas un daudzas piegulētājas. Laikabiedru atmiņas vēsta, ka Bajazets nav īpaši sevi apgrūtinājis ar valsts pārvaldi – viņa stihija bijusi karošana, kuras starplaikos viņš pārpārēm baudījis dzīvi. Toties karotājs viņš bijis izcils un savā mūžā cietis tikai vienu nopietnu sakāvi. Tiesa, šī sakāve – kaujā pret leģendāro mongoļu karavadoni Timuru 1402. gada 20. jūlijā – bija sultānam liktenīga.

    Timurs, Vidusāzijā dzimis mongoļu vadoņa Čingizhana attāls pēcnācējs, pretendēja atjaunot sava varenā senča impēriju. Iekarojis Vidusāziju, Persiju, Indijas ziemeļdaļu, viņš pretendēja pakļaut savai varai arī Mazāzijas turkus, ciktāl savulaik turku Seldžuku valdnieki bija bijuši mongoļu impērijas vasaļi. Te nu viņa intereses sadurās ar Bajazeta plāniem. Vairākus gadus starp abiem iekarotājiem risinājās sarakste visai aizskarošos toņos, līdz 1402. gadā Timurs ar tiem laikiem milzīgu armiju iebruka Mazāzijā.

    Bajazeta spēki tobrīd bija koncentrēti kārtējam Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles aplenkumam. Visai negribīgi viņš tos vasaras tveicē veda uz austrumiem. Timuram izdevās ar viltīgiem manevriem vēl vairāk nogurdināt sultāna armiju, tā ka tad, kas abas armijas sastapās kaujas laukā netālu no tagadējās Turcijas galvaspilsētas Ankaras, Timura karotāji bija atpūtušies, savukārt Bajazeta – noguruši un izslāpuši. Kā lēš, Timuram bijis arī skaitlisks pārsvars – apm. 140 000, kamēr Bajazetam ne vairāk kā 120 000, lai gan, ticamāk, kādi 85 000 vīru. Nepaklausot savu komandieru ieteikumam atkāpties un nogurdināt pretinieku sīkās sadursmēs kalnos, Bajazets sūtīja savējos triecienuzbrukumā, pretim stepju jātnieku bultu krusai. Osmaņu pusē visefektīvāk cīnījās serbu bruņinieki, kuri trīs reizes izcirtās cauri Timura rindām. Ik reizi pēc šiem manevriem serbu vadonis Stafans Lazarevičs aicināja sultānu atkāpties, taču pēdējais spītīgi atteicās. Kad pretinieka pārspēks kļuva acīmredzams, serbi izlauzās uz rietumiem, paglābdami vienu no sultāna dēliem un arī viņa kasi. Pašu Bajazetu kādu laiku pēc kaujas sagūstīja Timura jātnieki, līdz ar viņu gūstā krita arī viņa sievu Olivera Despina.

    Eiropā nākamajos gadsimtos lielu popularitāti guva nostāsti par pazemojumiem, kādiem Bajazets un Olivera pakļauti Timura gūstā. Sultāns ticis turēts būrī, barots ar ēdiena atliekām, Timurs izmantojis viņa muguru kā kājsoliņu dzīru laikā un kāpdams zirgā. Oliverai Despinai likts trūcīgā apģērbā vai pat pilnīgi kailai apkalpot dzīru viesus. Tomēr vairāki eiropiešu diplomāti un ceļotāji, kas šai laikā apmeklējuši Timura galmu, arī galma hronisti neko nemin par šādu apiešanos. Lai kā arī nebūtu, pēc nepilna gada gūstā Bajazets I mira. Sākās cīņas par troni starp viņa dēliem, un Osmaņu varas sfēra uz laiku saruka teju vai līdz sākotnējā beilika robežām. Tomēr dažus gadus vēlāk savas šīs zemes gaitas beidza arī varenais iekarotājs Timurs, un arī viņa lielvalsts sadalījās sīkākās daļās. Osmaņu valsts atguvās un nākamajā gadsimtā kļuva par varenu lielvalsti, kas sagrāba Mazāziju, Balkānus un lielu daļu Tuvo Austrumu.

    Attēlā: Staņislava Klebovska glezna “Timurs sagūsta Bajazetu".

  • 19. gadsimta Ķīnas impēriju satricināja gan Eiropas lielvalstu agresija, gan iekšēji nemieri un sacelšanās. Plašākā no tām bija taipinu kustība, kuras varā vairāk nekā desmitgadi bija vairākas provinces valsts austrumdaļā. Sacelšanās sakāvi iezīmēja taipinu galvaspilsētas Nankinas krišana valdības spēku rokās 1864. gada 19. jūlijā.

    1864. gada jūlija vidū Ķīnas imperatora armija sāka izšķirošo uzbrukumu Nankinas pilsētai valsts austrumos. Pilsētu sīksti aizstāvēja taipinu dumpinieki, kuri to bija ieņēmuši pirms vienpadsmit gadiem un padarījuši par savas „Debešķīgās Lielā Taisnīguma valsts” galvaspilsētu. Ķīniešu valodā minētais valsts nosaukums skan kā „Taipin tjaņgo”, kas arī deva vārdu visai sacelšanās kustībai – Taipinu sacelšanās. Iekaroto Nankinu nemiernieki bija pārdēvējuši par Tjancziņu – „Debesu galvaspilsētu”.

    Taipinu kustība aizsākās Ķīnas dienvidu provincē Guansī 19. gadsimta 40. gados. Lauku skolotājs Huns Sjucjuaņs, papildinot kristīgo ticību ar dažiem elementiem no konfuciānisma, daoisma un budisma, radīja jaunu mācību, kuras pamatā bija vispārējās vienlīdzības princips. Huns aicināja veidot sabiedrību, kurā būtu likvidētas mantiskās un tradicionālās kārtu atšķirības, un amati stingri hierarhiskā, militarizētā struktūrā tiktu ieņemti demokrātisku vēlēšanu ceļā. Vienkārši uztverama un daudzu vēlmēm atbilstoša, šī sistēma ātri guva atsaucību trūcīgo zemnieku un citu vienkāršo ļaužu vidū, un jau drīz Huna dibinātajai „Debesu valdnieka pielūgsmes biedrībai” bija tūkstošiem piekritēju. Liela nozīme bija arī tam, ka Cinu imperatori bija cēlušies no Mandžūrijas un Ķīnas dienvidu un centrālajos rajonos tika uzskatīti par svešzemju iekarotājiem.

    Saukt 19. gadsimta Cinu imperatoru varu par vāju laikam gan nav īsti pareizi. Ja šī vara tiešām būtu tik vāja, tā sabruktu jau 19. gadsimta vidū, kad tai vienlaicīgi nācās cīnīties ar vairākām sacelšanās kustībām valsts iekšienē un tai pat laikā pretoties Eiropas koloniālo impēriju spiedienam, kas 1856. gadā pārauga militārā konfliktā – Otrajā opija karā. Drīzāk Cinu vara vērtējama kā izteikti neelastīga un konservatīva, orientēta uz laikmeta realitātei neatbilstošiem valsts organizācijas principiem. Tomēr arī radikālām nemiernieku kustībām tolaik neizdevās gūt izšķirošo pārsvaru. Taipini bija plašākā un spēcīgākā no šīm kustībām, bet tai aktīvi pretojās mantīgo un priviliģēto šķiru pārstāvji, pat veidojot savas privātās armijas, kuras cīnījās efektīvāk par imperatora spēkiem. Daudziem ķīniešiem nebija pieņemama degsme, ar kādu taipini apkaroja tradicionālās reliģijas – daoismu un budismu; citiem – taipinu vēršanās pret tradicionāliem netikumiem: opiju un tabaku, alkoholu, azartspēlēm un prostitūciju. Pašu taipinu vadoņu vidū laiku pa laikam uzliesmoja nežēlīgas varas cīņas. Savukārt rietumvalstis, kad bija sakāvušas Ķīnu karā un ieguvušas no imperatora kārotās privilēģijas, drīzāk sliecās atbalstīt Pekinas centrālo varu tās cīņā pret dumpiniekiem.

    „Debešķīgais valdnieks” Huņs Sjucjuaņs, smagas depresijas un progresējošas plānprātības mocīts, izdarīja pašnāvību 1864. gada jūnija beigās, kad Nankina jau mēnesi atradās dzelžainā imperatora spēku ielenkumā. Pāris dienas vēlāk valdības spēki ieņēma Zeltpurpura kalnu – stratēģisku augstieni, kura tiem ļāva ar artilēriju apšaudīt visu pilsētu. Artilērijas uguns aizsegā izdevās izrakt tuneli pilsētas mūra tiešā tuvumā un piepildīt to ar sprāgstvielām. 1864. gada 19. jūlija pusdienlaikā šī superbumba eksplodēja, sagraujot daļu pilsētas mūra un paverot ceļu uzbrucējiem. Cīņas pilsētā bija sīvas un nežēlīgas. Taipinu armijā vēl nebija miris ticībā balstītais cīņas gars, tikmēr valdības kareivji mēdza aizmirst par kaujas uzdevumiem, nododamies mierīgo iedzīvotāju slaktēšanai un laupīšanai. Kaujas beigās sāka plosīties ugunsgrēks, kurā lielākā daļa Nankinas gāja bojā. Līdz ar Debesu pilsētas krišanu Taipinu sacelšanās liktenis bija izlemts.

  • Pāvesta nemaldīguma principu Romas katoļu baznīca oficiāli apstiprināja tikai 19. gadsimta otrajā pusē – laikā, kad tās autoritāte pasaulē, salīdzinot ar agrākajiem laikmetiem, manāmi bālēja. Tas notika Pirmajā Vatikāna kongresā 1870. gada 18. jūlijā. Pāvesta nemaldīguma principa nozīmē populārā uztverē gan bieži tiek pārprasta.

  • Spārnotie teicieni rodas dažādi, un nebūt nav noteikti jābūt Cēzaram vai Napoleonam, lai tavs izteikums iegūtu spārnus, kuri paceļ pāri laikmetiem. Kā, piemēram, kādas vienkāršas krievu sievietes izteikums, kas izskanēja 1986. gada 17. jūlijā, un vēsturē saglabājies burtiski šāds: „PSRS seksa nav.”

     

    Astoņdesmito gadu vidū zvaigžņu stunda pienāca līdz tam ne sevišķi ievērotajam angliski raidošās padomju stacijas „Golos Moskvi” – „Maskavas balss” žurnālistam Vladimiram Pozneram. Jaunās padomju atklātības politikas ietvaros Pozners, kopā ar savu amerikāņu kolēģi Filu Donahjū organizēja divus teletiltus – tiešraides konferences, kurās piedalījās visparastākie padomju un amerikāņu pilsoņi, tā sakot, „cilvēki no ielas”. Otrais no šiem teletiltiem savienoja toreizējo Ļeņingradu un Bostonu Savienotajās Valstīs, un tajā piedalījās padomju un amerikāņu sievietes. Uzreiz gan jāsaka – padomju pusē ne par kādu „nejaušo garāmgājēju” iesaistīšanu nebija runa: dalībnieces tikušas rūpīgi izvēlētas un pirms tam instruētas. Un arī minētās frāzes autore Ludmila Ivanova bijusi viesnīcu sistēmas "Inturist" darbiniece – šajā ārzemju tūristiem domātajā viesnīcu sistēmā strādāja tikai drošības iestāžu par drošiem atzīti ļaudis. Tāpat padomju televīziju kontrolējošās instances „piekāsa” amerikāņu prasību, lai teletilts tiktu rādīts tiešajā ēterā – padomju skatītājiem to rādīja tikai vēlāk, protams – rediģētu. Un tomēr kuriozā frāze izskanēja ēterā.

    Par to, kā tas īsti noticis, ir divas atšķirīgas versijas. Viena no tām apgalvo, ka teletilta laikā ticis apspriests padomju un amerikāņu televīzijas programmu saturs. Ludmila Ivanova esot teikusi: „PSRS seksa nav televīzijā.” Frāzes beigas – vārdus „na tjeļevidenji” – noslāpējuši publikas smiekli. Atšķirīgu versiju gan stāsta pati frāzes autore. Proti, diskusijas laikā uzpeldējis jautājums par padomju okupāciju Afganistānā. Kāda amerikāniete izteikusies, ka padomju sievietēm, lai pārtrauktu šo bezjēdzīgo asinsizliešanu, vajadzētu sekot antīkās komēdijas varones Līsistrātes piemēram un liegt saviem vīriem mīlas priekus līdz brīdim, kad viņi nāks pie prāta un beigs spēlēt stulbās kara spēlītes. Tulkotāja interpretācijā intīmā procesa apzīmējums droši vien izskanēja kā „zaņimatsja seksom” – „nodarboties ar seksu”, uz ko tad arī pilsone Ivanova spērusi pretī: „PSRS seksa nav, bet ir mīlestība. Un jūs Vjetnamas kara laikā gan arī nepārstājāt gulēt ar saviem vīriešiem.” Taču padomju cenzūra visas sarunas par karu izmontējusi ārā, palikusi tikai zināmā frāze.

    Padomju propaganda un izglītības sistēma bija diezgan cītīgi iesakņojušas padomju pilsoņos priekšstatu par idejisko pretišķību „sekss un mīlestība”. Bija cēlā, skaidrā, ētiskā mīlestība – padomju ģimenes pamats – un bija nedvēseliskais, miesiskais, amorālais „tīrais” sekss, kuru piekopa tikumiski izkurtējušās rietumu sabiedrības. Šī priekšstata spilgts izpaudums tad arī izskanēja no Ludmilas Ivanovas mutes. Pārējo paveikuši Centrālās Televīzijas montāžas režisori. Ievērojot, cik neērta padomju pusei tobrīd ir Afganistānas tēma, ir tikai loģiski, ka kuriozā frāze veikli izmantota, lai ar komisku kairinātāju piesegtu cenzūras „šķēres”.

  • Pastāv uzskats, ka 1193. gada 16. jūlijs ir dzimšanas diena Svētajai Klārai no Asīzes, kura pametusi turīgu ģimeni, lai nodibinātu klosteri, kas turpina pastāvēt vēl šobaltdien.

    Svētā Klāra no Asīzes neapšaubāmi ir viena no visvairāk cienītajiem svētajiem, kas dzīvoja 13. gadsimtā. Viņa bija svētā Franciska laikabiedrene. Kļuvusi par Sv. Franciska sekotāju Klāra nodibināja nabadzīgo māsu ordeni, kuram šobrīd dažādajos atzarojumos visā pasaulē ir ap 900 klosteru. 

    Viņa bijusi drosmīga un Baznīcai uzticīga sieviete, kura pasaulē nāca turīgā ģimenē. Svētā Klāra piedzima Asīzē, Itālijā, bagātā un ticīgā ģimenē, kur lielāko ticības devu meiiene saņēmusi tieši no mammas. Jau agrā jaunībā meitenē atklājās liela Dieva un cilvēku mīlestība. Uzzinājusi, ka svētais Francisks ir nodibinājis savu klosteri, arī Klāra nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Viņa nepiekrita vecāku nodomātajām laulībām un slepus devās pie Franciska.

    Bēgšana no mājām notika Lieldienu laikā, naktī starp Palmu jeb kā pie mums to sauc Pūpolsvētdienu un Klusās nedēļas pirmdienu. Svētais Francisks, it īpaši reliģiskās pieredzes sākumā, Klārai bija ne tikai skolotājs, kura mācībai viņa sekoja, bet arī tuvs draugs. Šī draudzība bijusi ļoti skaista un svarīga viņiem abiem. 

    Klāra kļuva par priekšnieci jaunam sieviešu klosterim, kura iemītnieces dzīvoja tam laikam nepieredzēti stingrā nabadzībā un paklausībā. Pretojoties radinieku spiedienam, kuri sākumā bija pret Klāras izvēli, viņa kopā ar savām pirmajām māsām apmetās Sv. Damiana baznīcā, kur pēcāk izveidoja klosteri. Šajā klosterī viņa nodzīvoja līdz 1253. gadam, vairāk nekā četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei.

    Klāra bija pirmā sieviete Baznīcas vēsturē, kura izstrādāja rakstiskus noteikumus. Viņa arī iesniedza tos apstiprināšanai Pāvestam, lai turpmāk visās sieviešu kopienās, kuru skaits jau viņas laikā pieauga un kuras gribēja iedvesmoties no Franciska un Klāras piemēra, saglabātos Asīzes Franciska harizma.

    Svētā Damiana klosterī Klāra varonīgi praktizēja tikumus, pēc kuriem vajadzētu atšķirt katru kristieti: pazemību, dievbijības un grēku nožēlas garu, mīlestību pret savu tuvāko. Viņa personīgi kalpojusi slimajām māsām, uzņemoties pat vispieticīgākos darbus.

    Bet runājot par brīnumiem, tie saistībā ar Klāru minēti divkārt. Abos gadījumos Klāra ar savu stipro ticību un lūgšanas pazemību spējusi atbrīvot Asīzes pilsētu un klosteri no tuvas iznīcības briesmām. Ar svēto dāvanu palīdzību viņa uzveica saracēņu kareivjus, kuri bija gatavi uzbrukt Damiana klosterim un arī izlaupīt Asīzes pilsētu. Šis un arī vēl citi brīnumi mudināja pāvestu Aleksandru IV kanonizēt Klāru tikai divus gadus pēc viņas nāves.

    Bet pāvests Benedikts XVI norādījis, ka svētie maina pasauli uz labo pusi, pārveido to uz ilgu laiku, ievadot tajā enerģijas, kuras var izraisīt tikai mīlestība, ko iedvesmojis evaņģēlijs.

  • 15. jūlijs saistās ar lielu jezgu bija pašmāju politiskajās aprindās – Rīgā, Kronvalda parkā, notika atjaunojamās Muļķu partijas jeb partijas "Tie paši vēži citā kulītē" dibināšanas sapulce. Kvoruma trūkuma dēļ gan partiju nodibināt neizdevās.

    Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās “partijas”, kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds partija šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju.

    Tā pirms 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā Latvijā sevi pieteica Muļķu partija. Kad tai atteica reģistrāciju, tā izveidoja vēlēšanu apvienību “Latvijas laime”. Viņu saukļi bija “Mēs zagsim mazāk nekā citi!” un “Katram muļķim vietu Saeimā!”. Par “muļķiem” nobalsoja 9814 cilvēku jeb 0,88% vēlētāju.

    Piecus gadus vēlāk partiju mēģināja atjaunot, to saucot par TPVCK, tas ir, Tie paši vēži citā kulītē. Reanimācija bija neveiksmīga. Un tad pienāca 2002. gads, kad atjaunotā Muļķu partija jeb “Tie paši vēži citā kulītē” nolēma izziņot dibināšanas kongresu. 15. jūlijs bija tā diena, kad Kronvalda parka bija paredzēts dibināt Muļķu partiju, kas piedāvātu jebkuram Latvijas pilsonim kļūt par Saeimas deputātu. Plāns bija šāds – pēc partijas reģistrēšanas veidot deputātu kandidātu sarakstu, kurā iekļautu 100 personas, bet par kandidātu varēs kļūt tie pirmie simt cilvēki, kuri šādu vēlmi izteiks. Stratēģija bija gaužām vienkārša, tādējādi šāda deputātu kandidātu saraksta veidošana ļautu cilvēkiem balsot pašiem par sevi, nevis kaut kādiem nezināmiem politiķiem.

    Par partijas līderi bija plānots izvirzīt dīdžeju un mūziķi Horenu Stalbi. Viņš uzsvēra, ka Muļķu partija principā būtu pret visu līdzšinējo politisko spēku darbību un Muļķu partijas dibināšanas galvenais mērķis būtu bijis piespiest sabiedrību domāt par to, ko ciņi ievēl Saeimā, sakot, ka ir muļķīgi balsot septiņas reizes par tiem pašiem politiķiem un vēlāk gānīties, ka atkal ievēlēti slikti cilvēki, kuri apzog valsti un dara citādus sliktu darbus.

    Domājot par par potenciālajiem partijas atbalstītājiem, Muļķu partija uzsvēra, ka topošā partija vēlēšanās plāno saņemt balsis no tiem, kas nav piedalījušies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, jo viņiem gluži vienkārši viss jau ir "piegriezies", vienlaikus aktīvi tika meklēti turīgi cilvēki, kuri būtu gatavi ziedos muļķu partijai.

    Partijas dibināšanas kongress bija izziņots 15.jūlijā Kronvalda parkā. Reģistrācija dalībai kongresā paredzēta no plkst.12 līdz 18, pats Kongresa sākums bija plānots sešos pievakarē un partijā varētu iestāties jebkurš interesents, kam līdzi bija pase. Dalības nauda partijas biedriem nebija paredzēta. Viss gan beidzās ar neko, jo kvoruma trūkuma dēļ partija tomēr tā arī netika nodibināta.

    Tikmēr pasaulē ne reizi vien bijuši centieni dibināt un darboties savdabīgām partijām, piemēram, Alus mīlētāju partija Krievijā, Marihuānas un ieroču partija Amerikā vai Mīlas partija Itālijā, kuru dibinājušas divas porno zvaigznes, bet tepat kaimiņos – Neatkarīgo rojālistu partija bija pirmo postpadomju vēlēšanu pārsteigums Igaunijā – turklāt rojālistiem parlamentā izdevās iegūt astoņas vietas. Partijas trīs redzamākie dibinātāji bija trīs komiķi, kuri jokojot uzstāja, ka Igaunija jāpārvērš par monarhiju. Viņi uzrakstīja vēstuli Britu karaliskās ģimenes loceklim princim Edvardam ar lūgumu kļūt par Igaunijas karali. Atbilde neesot saņemta.

  • 1969. gada 14. jūlijā sākās t.s. Futbola karš – īslaicīgs militārs konflikts starp Centrālamerikas kaimiņvalstīm Salvadoru un Hondurasu. Neilgi pirms karadarbības sākuma abu valstu futbola komandas sacentās pasaules kausa atlases spēlēs, un sporta kaislības zināmā mērā kalpoja par katalizatoru, lai saspringtās attiecības starp kaimiņvalstīm pāraugtu militārā konfliktā.

     

    Tā dēvētais Futbola karš sākās ar Centrālamerikas valsts Salvadoras uzbrukumu tās kaimiņvalstij Hondurasai 1969. gada 14. jūlijā. Patiešām, Pasaules kausa atlases spēles starp valstu izlasēm ir konflikta katalizators, tomēr saspīlējums kaimiņattiecībās brieda jau krietni iepriekš, un tam ir daudz nopietnāki iemesli. Salvadora ir viena no blīvāk apdzīvotajām valstīm Rietumu puslodē, Hondurasā, savukārt, iedzīvotāju skaits pagājušajā gadsimtā bija mazāks, toties teritorija – gandrīz piecas reizes lielāka.

    Jau pagājušā gadsimta sākumā zemnieki no Salvadoras sāka pārcelties otrpus robežai un iekopt līdz tam neizmatotas platības; daudzi ar laiku ieguva Hondurasā zemes pastāvīgas lietošanas vai pat īpašuma tiesības. Bet pagājušā gadsimta otrajā pusē zemes sāka pietrūkt arī Hondurasā. Liela daļa lauksaimniecības zemju piederēja lielīpašniekiem; tai skaitā bēdīgi slavenajam amerikāņu koncernam „United Fruit Company” – apmēram 10% no valsts teritorijas. Bija nobriedusi nepieciešamība pēc agrārās reformas, bet lielīpašnieki nolēma izlādēt sociālo spriedzi citā virzienā – viņi izvērsa spiedienu uz ģenerāļa Lopesa Areljano režīmu un arī paši uzsāka kūdīšanas kampaņu, mudinot padzīt no Hondurasas salvadoriešu ieceļotājus. Rezultātā jaunais agrārreformas likums brutāli atņēma zemi visiem salvadoriešiem, neatkarīgi no viņu statusa vai īpašuma tiesībām. Valdības spēkiem ātri atradās brīvprātīgi izpalīgi – bandītiskas grupas, kuras terorizēja salvadoriešus, spiežot pamest bieži gadu desmitiem iekoptās saimniecības. Fermeri devās uz tēvzemi, stāstot šausmu stāstus par māju dedzināšanām, arī par izvarošanām un pat slepkavībām. Arī Salvadoras huntai un tās līderim Fidelam Sančesam Ernadesam nebija vēlēšanās meklēt diplomātisku risinājumu, un Salvadorā savukārt sākās nikna pret Hondurasu vērsta kampaņa. Šādā atmosfērā notika futbola spēlēs 1969. jūnijā.

    Vispirms savā laukumā uzvarēja Hondurasa, tad savā – Salvadora, un visbeidzot izšķirošajā spēlē Meksikā papildlaikā pārāka bija Salvadora. Katru spēli pavadīja uzbrukumi ne tikai no kaimiņvalsts iebraukušajiem līdzjutējiem, bet arī pretējās puses esošajiem vai bijušajiem pilsoņiem, kam bija nepaveicies apmesties otrpus robežai. Galu galā Salvadora pirmā uzsāka reālu karadarbību.

    Abas valstis bija militāri vājas. Salvadorai bija nedaudz lielāka un labāk bruņota armija – tai bija pat veseli divi tanki. Hondurasas armijā daži bataljoni izrādījās vārda tiešā nozīmē pastāvam tikai uz papīra – pulkveži bija bāzuši šo vienību budžetu pa taisno savā kabatā. Tāpēc pirmajā kara dienā salvadorieši iespiedās līdz pat astoņiem kilometriem Hondurasas teritorijā un ieņēma vairākas mazpilsētas. Bet arī Hondurasai bija savs trumpis – salīdzinoši lielāki gaisa spēki. Futbola karš ir intreresants kara vēsturniekiem, jo laikā, kad gaisa kaujās jau pārdesmit gadus dominēja reaktīvās lidmašīnas, salvadoriešu un hondurasiešu piloti lidoja ar Otrā pasaules kara laiku virzuļdzinēju iznīcinātājiem un meta bumbas no steigā pielāgotām pasažieru lidmašīnām.

    Hondurasas gaisa uzbrukumi bija diezgan neefektīvi, tomēr vēl neefektīvākajām salvadoriešu komunikācijām diezgan sāpīgi: jau trešajā dienā uzbrukums apsīka degvielas un munīcijas piegādes problēmu dēļ. Savienotās Valstis un Amerikas valstu organizācija izvērsa diplomātisko spiedienu, un tas diezgan ātri atvēsināja karotāju prātus. 18. jūlijā tika panākta vienošanās pārtraukt uguni, augusta sākumā Salvadora atvilka spēkus pāri robežai, miera līgums gan tika noslēgts tikai 1980. gadā. Precīzs Futbola kara upuru skaits nav zināms, dati svārstās no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem kritušo katrā pusē; pie tam armijnieku ir ne vairāk kā piektā daļa. Galvenais kara iemesls – salvadoriešu ieceļotāju problēma – tā arī neguva risinājumu, un tuvākajos gados apmēram 130 000 bēgļu ieradās tēvzemē, kur tos sagaidīja dzīve nožēlojamos apstākļos un varas iestāžu pilnīga vienaldzība.

     

     

  • Žans Pols Marats bija viens no Lielās Franču revolūcijas līderiem, radikālā politiskā virziena ideologs un publicists. 1793. gada 13. jūlijā viņu atentātā nogalināja jauna provinces muižniece un mērenāku revolucionāro uzskatu piekritēja Šarlote Kordē.

    1793. gada vasarā Francija turpināja dzīvot Lielās revolūcijas vētraino pārmaiņu atmosfērā. Četri gadi bija pagājuši, kopš bija kritis t.s. Vecais režīms – absolūtā monarhija. 1792. gada septembrī jaunievēlētais Nacionālais Konvents pasludināja Franciju par republiku, karalis Luijs XVI tika tiesāts, atzīts par vainīgu sazvērestībā un 1793. gada janvārī giljotinēts. Tikām valsts piedzīvoju strauju ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, varas vakuumu un haosu provincēs, Austrijas un Prūsijas spēku intervenci. Nacionālais konvents izjuta arvien atklātāku Parīzes masu spiedienu, pašā parlamentā pieauga spriedze starp mēreno jeb žirondistu frakciju un radikāļiem, kuri sevi dēvēja par montanjeriem jeb kalniešiem. 1793. gada maija un jūnija mijā montanjēri ar desmitiem tūkstošu bruņotu parīziešu atbalstu padzina no varas žirondistus un sāka rakstīt jaunu Konstitūciju. Šajā situācijā 1793. gada 13. jūlijā izpaudās ziņa, ka savā mājā noslepkavots viens no montanjēru kustības līderiem, publicists Žans Pols Marats.

    Žans Pols Marats piedzima 1743. gadā netālu no Neišateles, kas mūsdienās atrodas Šveicē. Viņa tēvs, spāņu izcelsmes sardīnietis, mājskolotājs Žans Mara bija labi izglītots, un tēva mājās apgūtais bija pietiekams pamats, lai Žans Pols vēlāk sekmīgi darbotos kā ārsts un dabaszinātnieks, filozofisku un juridisku traktātu autors un pat kvalificētos Edinburgas universitātes medicīnas doktora grādam. Vairāk nekā 10 gadus pavadījis Anglijā, jaunais Mara 1776. gadā apmetās Parīzē, turpmāk sāka dēvēties par Maratu un kļuva par augstākajās aprindās visai iecienītu ārstu.

    Drīz pēc tam, kad uzliesmoja revolūcija, Marats radīja savu konstitūcijas projektu, kurā iezīmējās tam laikam visai radikālais viedoklis, ka sabiedrībai ir pienākums rūpēties par tās trūcīgajiem locekļiem. Savus uzskatus Marats sludināja avīzē „Ami du peuple” – „Tautas draugs”, kuru izdeva kopš 1789. gada, un kas guva milzu popularitāti`. Ievēlēts Nacionālajā konventā, Marats kļuva par montanjēru līderi, tiesa, brīdī, kad šie radikāļi nāca pie varas, viņš, ciezdams no smaga ādas iekaisuma, praktiski nepameta mājas un augas dienas pavadīja vannā, šādi pieņemdams arī apmeklētājus, un vannā viņš arī sagaidīja savu pēdējo stundu.

    Maratu noslepkavoja Šarlote Kordē – tobrīd 24 gadus veca Normandijas sīkmuižnieku atvase. Jaunā dāma bija izglītota un simpatizēja revolūcijai, taču nevarēja pieņemt tās asiņainos ekscesus. Marats, kura avīzes un konventa runu nesamierināmais tonis uzkurināja masu radikālismu, Šarlotei visai pamatoti šķita šīs asinskāres iemiesojums. Lēmumu rīkoties jaunā dāma pieņēma t.s. Septembra slaktiņu iespaidā, kad 1792. gada septembrī Parīzes cietumos tika bez tiesas nogalināti vairāk nekā tūkstotis ieslodzīto.

    Marata mājās Šarlote Kordē iekļuva, apgalvojot, ka viņai ir ziņas par kontrrevolucionāru sazvērestību provincē. Kad mājastēva uzmanība bija pilnībā koncentrēta domājamo sazvērnieku vārdu pierakstīšanai, viešņa izvilka pirms pāris dienām nopirktu virtuves nazi un ietrieca viņam krūtīs. Marats nomira teju uzreiz, paspējis tikai izkliegt palīgā saucienu. Atsteigušies mājinieki sagūstīja Šarloti, un jau 17. jūnijā viņa kāpa uz ešafota. Revolūcijas asinskāre, kuru jaunā dāma Marata personā bija gribējusi sodīt, līdz ar viņa nogalināšanu tikai pieauga, un Francijā sāka plosīties revolucionārais terors, kura laikā vairāk nekā 16 000 tika sodīti ar nāvi un vēl apmēram 10 000 mira cietumos necilvēcīgo apstākļu dēļ. Savukārt Žans Pols Marats kļuva par īstu revolucionārā mocekļa etalontēlu un personāžu daudzos mākslas darbos, pazīstamākais no kuriem ir Žaka Luija Davida glezna „Marata nāve”.

  • 12. jūlijā dzimšanas dienu svin Nobela Miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Malala Jusafzaja. Pakistānietei Malalai Jusafzajai ir piešķirtas daudzas balvas un atzinības, tostarp Nobela miera prēmija, ko viņai pasniedza 2014. gadā, un tolaik tikai 17 gadu vecā Malala Jusafzaja kļuva par jaunāko laureāti, kurai šis apbalvojums ir piešķirts, kā arī viņai pasniedza Eiropas Parlamenta Saharova balvu, ko ik gadu pasniedz cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām.

    Malala Jusafzaja piedzima Pakistānā, Mingorā, kas ir lielākā pilsēta Svata ielejā Haiberas – Pahtunhvas province.Tas notika 1997. gada 12. jūlijā. Viņa bija pirmais bērns trīs bērnu ģimenē. Lai arī Pakistānā piedzimt un augt meitenei augt nav tas vienkāršākais, Malalas tēvs uzstāja, ka meitai jāsaņem tieši tās pašas izglītības iespējas, kā pakistāniešu zēniem. Tā kā Malalas tēvs bija skolotājs un pārliecināts izglītības aizstāvis, turklāt vadīja meiteņu skolu, tad pateicoties tēvam Malalas kaislība jau kopš agras bērnības bija zināšanas. Viņa bijusi tēvam līdzās un mācīšanās prieku baudījusi jau tad, kad vēl neprata runāt. Tomēr laikā, kad Malala bija sasniegusi desmit gadu vecumu, Svatas ieleju savā kontrolē pārņēma talibi un rezultātā, vissvarīgākais, mācības Malalai tika atņemtas. Meitenēm noliedza apmeklēt skolu, viņas nedrīkstēja muzicēt, tāpat arī dejot nevarēja, pat televizora skatīšanās talibu prāt nebija meitenēm piemērota nodarbe. Talibi īpašu uzmanību pievērsa tam, lai meitenes nespētu iegūt izglītību, turklāt līdz 2008. gadam bija iznīcinātās vairāk nekā četrsimt skolu.

    Šādu pavērsienu piedzīvojusi, Malala Jusafzaja nolēma stāties pretī talibu rīcībai. 2009. gadā viņa ar pseidonīmu izveidoja blogu  raidorganizācijas BBC interneta vietnē, kur sīki un smalki aprakstīja dzīvi talibu režīmā. Viņas pirmais ieraksts bija ar nosaukumu "Es baidos". Sabiedrību visa pasaulē sasniedza murgs, ko Malala un citi piedzīvoja viņas dzimtajā pilsētā.

    Viņa rakstīja par to, kā talibi pārņem viņas ciemu, aizliedz meitenēm apmeklēt skolu, kā vardarbīgi vēršas pret ikvienu, kurš nepakļaujas, kā dienu no dienas ierastā dzīve pārvēršas apspiestībā un postā. Blogs ieguva plašu popularitāti un gva rezonansi visa pasaulē. Brīdī, kad atklājās, kurš ir patiesības autors, kļuva zināms Malalas vārds, un viņas dzīvība nokļuva briesmās.

    2012. gada 9. oktobrī, kad Malala kopā ar draugiem autobusā atgriezās no skolas, sākās talibu plānots uzbrukums, kura laikā kaujinieki sagaidīja transporta līdzekli, ielenca, atrada starp braucējiem Malalu un sašāva galvā. Tā kā notikušais izraisīja starptautisku uzmanību, ievainoto Malalu nogādāja Lielbritānijā, tur desmit dienas pavadījusi komā intensīvās terapijas nodaļā Birmingemā, Malala nāca pie samaņas. Lai arī nebija nodarīti lieli smadzeņu bojājumi, sejas kreisā puse bija paralizēta un viņa pārcieta daudz operāciju un izgāja pamatīgu rehabilitācijas kursu.

    Pēc mēnešiem ilgas ārstēšanās Malala varēja atgriezties pie ģimenes, kas nu dzīvoja Lielbritānijā. 2013. gada martā Jusafzaja sāka mācīties skolā Birmingemā un, lai arī nosacīti viņas dzīve bija sakārtota, Malala nolēma turpināt cīņu par to, lai katra meitene varētu iet uz skolu, un viņa kopā ar ģimeni turpināja kampaņas par meiteņu izglītību. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā Malala uzstājās Apvienoto Nāciju organizācijā Ņujorkā, tajā pašā gadā viņa publicēja savu autobiogrāfiju ar nosaukumu “Es esmu Malala: meitene, kura ir ieguvusi izglītību un kuru nošāva talibi.”

    Tieši viņai pieder pasaulē daudzviet apbrīnotā doma, ka pildspalvas un grāmatas ir visstiprākie ieroči, kā arī viņa ir aicinājusi sākt miera sarunas ar talibiem. Malai Jusafzajai ir piešķirtas daudzas balvas un atzinības, tostarp Nobela Miera prēmija, ko viņai pasniedza 2014. gadā. Tolaik tikai 17 gadu vecā Malala Jusafzaja kļuva par jaunāko laureāti, kurai šis apbalvojums ir piešķirts, kā arī viņai pasniedza Eiropas Parlamenta Saharova balvu, ko ik gadu pasniedz cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām. Pakistānas tiesa ir piespriedusi mūža ieslodzījumu 10 cilvēkiem, kurus vaino uzbrukuma organizēšanā pret Malalu Jusafzaju, taču galvenais vaininieks joprojām neesot notverts.

    Tikmēr Malala absolvējusi Oksfordas universitāti un turpina cīnīties par meiteņu un sieviešu tiesībām iegūt izglītību.