Avsnitt
-
Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki.
Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis.
Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu.
Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV.
Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē.
"Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā
procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo.
"Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders.
Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem.
"Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk."
'"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus."
Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo.
Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem?
Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam.
Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?
"Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas.
Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās.
Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete.
Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).
-
Gadalaiki arī mūsu platuma grādos vairs nav tādi kā agrāk. Vasara mēdz būt neizturami tveicīga vairākus mēnešus, ziema kavējas, un tad nemitīgi mainīgas temperatūras dēļ ledus upēs te sasalst, te izkūst, apdraudot tuvējo pilsētu ar ūdens līmeņa celšanos. Tas nozīmē, ka arī pilsētvidē pieaug nozīme tam, kā urbānie objekti spēj pastiprināt vai mazināt klimata pārmaiņu ietekmi.
Vai un kā pilsētās meklē risinājumus, kad vasarās ārkārtīgi uzkarst asfalts, ceļas putekļi transporta dēļ, bet citā brīdī - plūdi draud sagraut visu infrastruktūru? Vai pilsētvide spēj iespaidot laikapstākļus? Un vai pilsētā var būt tādas vietas, kur cilvēki uzlabo savu emocionālo pašsajūtu, piemēram, sēru brīdī?
Kādus risinājumus par labu klimatam, kā arī cilvēka fiziskajai un emocionālajai veselībai iesaka pilsētplānotāji un ko no tā var ņemt vērā pilsētu pašvaldību pārstāvji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības "VEFRESH" izpilddirektors Viesturs Celmiņš un Rīgas pašvaldības pārstāvis Jānis Ušča. -
Saknas det avsnitt?
-
Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums.
Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu.
Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem.
Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot.
Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu.
Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst.
Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.
Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu.
Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav.
Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos.
Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem. -
Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju?
Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere.
Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode.
"Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere.
"Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt."
"Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere.
"Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni."
Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.
"Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet
nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere.
Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.
Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā.
(..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."
Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji?
Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu.
Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti? -
Lielākā daļa pasaules dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki. Un daudziem no viņiem ļoti būtiska dzīves telpa ir tieši ūdens vide. Lai kā arī nezinātājam gribētos visus ūdens bezmugurkaulniekus saukt par līdzīgām vabolēm, tārpiem, garnelēm vai citiem “kukaiņiem” - tie ir ļoti atšķirīgi organismi un radniecība to starpā nebūt nav tuva. Cik dažāda ir ūdens bezmugurkaulnieku pasaule, kas dabai nozīmīgs attīstās un dzīvo dažādās ūdenstilpēs un kā šie organismi ietekmē cilvēku dzīvi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Uģis Piterāns, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs, un Dāvis Ozoliņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks.
Mēs pirms brīža ar Tomu Brici kavējamies atmiņās par 2005. gadu, kad esot bijis ļoti liels mitruma daudzums un nokrišņu daudzums, tad strauji iesākās vasara maija beigās un ļoti savairojās dažādi knišļi. Vai tajos brīžos, kad ir lielāks ūdens daudzums dabā visapkārt un ūdenstilpēs sāk vairoties dažādi organismi, vairāk ir to, kas pēc tam mums dzeļ un dažādi apgrūtina dzīvi, vai patiesībā tā ir vide, kurā attīstās arī ļoti daudz tādu organismu, kas palīdz regulēt to līdzsvaru?
"Droši vien kā savairojas gan vieni, gan otri, bet tos, kas mums ir nepatīkami, mēs vienkārši labāk pamanām, vieglāk ieraugam, ka viņu ir vairāk. Bet citi ūdens iemītnieki arī izmanto tādas iespējas, ja ūdens ir vairāk kā citus gadus, ūdens kukaiņu attīstība daudzos gadījumos ir pietiekami ātra. Viņi spēj diezgan ātri savairoties. Bet tos asinssūcējus mēs pamanām vairāk," vērtē Uģis Piterāns. "Par to ir daudz jāstāsta, ka arī odus mēs varam saukt par ūdens kukaiņiem. Starp ūdens kukaiņiem ir pietiekami daudz tādu sugu grupu, kuru kāpuri dzīvo ūdenī, bet pieaugušais kukainis ar ūdeni faktiski nav saistīts. Viņš lido apkārt un var būt jebkur sastopams. Odu faktiski varam dēvēt par ūdens kukaini." -
Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem".
2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas.
Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm.
Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas?
Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem.
Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi.
Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā.
Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti.
Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu?
Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas.
Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem.
Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu.
Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana. -
Šoreiz raidījumā Zināmais nezināmajā uzmanība pievērsta jūrām, tiem, kas tās apdzīvo, un tiem, kas tās pēta un aizsargā. kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki, un kāda tam ir ietekem uz visu, kas notiek ūdens vidē.
Vispirms interesējamies par smilšu "izskatu" jūras krastā
Lai arī laiks aiz loga neliek domāt, ka straujiem soļiem tuvojas vasara, tomēr raidījuma temats liek pievērst uzmanību tam, kas notiek jūras krastā. Nezinu, vai daudzi, dodotie pastaigās pie jūras vai atpūšoties pludmalē, aizdomājas par to, kāpēc smiltis kādā vietā ir tumšākas un raupjākas, bet citviet pavisam gaišas un irdenas. Par smilšu “izskatu” un to, kādus noslēpumus var lasīt vienā smilšu graudiņā, ir aizdomājusies Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Viņa skaidro, kas nosaka smilšu struktūru Baltijas jūras piekrastē.
Vēl stāsts par to, kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki un kā tas ietekmē visu, kas notiek ūdens vidē.
Vaļi kā lieli transporta kuģi pārnes savu urīnu, lai papildinātu okeāna ūdeņus ar barības vielām. Kas ir tik vērtīgs vaļa urīnā un kā okeānu ekosistēmu ietekmē citas tur mītošo dzīvnieku atliekvielas un kāpēc cilvēku izkārnījumi, atšķirībā no ūdens radību atstātajiem mēsliem, nenāk par labu jūras vai okeāna videi, par to stāsta zinātniskā institūta "BIOR" vadošais pētnieks Ivars Putnis.
Ja salīdzinām okeānu ar mazdārziņu, ko rūpīgs dārznieks mēslo ar organisko mēslojumu, lai tajā lekni augtu dilles, tomāti, kāposti un citi mums tīkami dārzāji vai ziedi, tad okeāna ūdeņos šādi lielgabarītu dārznieki ir vaļi. Kā var lasīt 2025.gada martā publicētajā rakstā žurnāla „National Geographic” interneta vietnē, tad, piemēram, finvalis, kura garums sasniedz 27 metrus, dienā var saražot teju 900 litrus urīna. Un urīnā esošais slāpeklis un fosfors ir vieni no svarīgākajiem elementiem barības tīkla pamatā, un vaļi migrācijas laikā, okeānu ūdeņos izplata teju 4000 tonnu slāpekļa. Sīkāk par vērtīgo vaļu urīnu un citām ūdens iemītnieku atliekvielām kā barojumu okeāniem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis.
Jaunākais jūras aizsargājamo teritoriju izpētē
Mēs ne reizi vien raidījumā esam tikušies ar dabas aizsardzības speciālistiem un jūras vides pārzinātājiem, lai stāstītu, kādas dabas vērtības ir īpaši sargājamas Baltijas jūrā un ko šajā ziņā palīdz saglabāt aizsargājamās jūras teritorijas. Pēdējos gados notiek aktīva izpēte, lai apzinātu jaunas teritorijas, kas Baltijas jūrā Latvijai būtu īpaši sargājamas. Šobrīd diskuisijas rit pilnā sparā ar dažādām iesaistītajām pusēm.
Raidījumā runājam par to, kādi ir jaunākie atklājumi par to, kas Baltijas jūras ūdeņos ir īpaši vērtīgs un sargājams, kā zinātnieki saprot, kuras tieši būs tās vietas jūrā, kas jāsargā, un kas tiek darīts, lai šīs vietas patiešām aizsargātu? Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, direktora vietniece Solvita Strāķe un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE Good Water" projekta vadītāja vietniece Linda Fībiga.
-
Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks.
Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju.
Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?
Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas.
Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.
Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs
redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam.
Arī no krievvalodīgo puses?
Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku. Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam.
Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem.
Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.
Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet
lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.
To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.
Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.
Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.
Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas
Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm.
Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem.
Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu. -
Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai.
Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus.
„Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs.
Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis.
„Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."
Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu.
Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus?
Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā.
Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju.
Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters.
Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly").
"Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.
-
Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja.
Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā.
Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties.
"Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers.
"Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis
Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.
-
Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi?
Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem.
Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa.
Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti.
Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.
Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus?
Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna.
Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam.
Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.
Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā.
Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.
Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus.
Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.
-
„VEF” un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”.
Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde, bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde.
VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.
Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā.
Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai.
Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem. Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība. -
Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.
Zinātnes ziņas
Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā
Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību.
“Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku.
Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to”
Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt.
Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni?
Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies.
Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem.
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam ([email protected], 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.
Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.
-
Aizvien biežāk dzirdam piesaucam dažādus medikamentus, ar kuru palīdzību ātri un bez īpašas piepūles var zaudēt lieko svaru. Pēdējos gados lielu populariāti guvuši diabēta pacientiem paredzēti medikamenti, kas ļaujot ātri atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Lai notievētu, tos lietojot pat slavenas aktrises; un tievētgribētāji tik aktīvi steiguši iegādāties šos medikamentus, ka bešā paliek tie, kuriem šīs zāles patiešām vajadzīgas. Holivudas slavenību iedvesmoti cilvēki visā pasaulē izmēģina šos līdzekļus, kas sākotnēji paredzēti pavisam citiem mērķiem - diabēta ārstēšanai. Kas īsti ir šie semaglutīdi un cik pamatota ir to lietošana? Ar kādu mērķi tie radīti un vai brīnuminjekcija vai tablete kādu dienu patiešām ļaus atbrīvoties no liekajiem kilogramiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dietoloģe, Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Laila Meija.
Patiesībā mēs esam ļoti priecīgi, ka ir arī mums palīdzīgs rīks tieši lai ārstētu aptaukošanos, jo aptaukošanās - tas ir atzīts, ka tas nav tikai izlaidīgs dzīvesveids, ka daudz ēd un maz kustās, tam tiešām ir ļoti daudz medicīnisku cēloņu, gan ģenētisku cēloņu. Cilvēkiem bieži ir izmainīta vielmaiņa, ir izmainīta sāta sajūta, apetītes regulēšana, arī ēšanas kāri lielā mērā nosaka ģenētika. Protams, tas darbojas kopā ar dzīvesveidu. No otras puses, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas ievērošot visas rekomendācijas, un tomēr visu dzīvi svaru kontrolēt ir ārkārtīgi grūti. Tā kā aptaukošanās problēma pieaug, protams, arī tiek meklēti risinājumi dažādi, arī medikamenti, kas palīdzētu aptaukošanos mazināt," norāda Laila Meija.
Medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds, sākotnēji tika radīti, lai ārstētu otrā tipa cukura diabētu, bet tad pamanīja, ka ir papildus ieguvums - svara zaudēšana. Tāpēc šī viela ir reģistrēta arī svara mazināšanai, tikai ir atšķirīgas devas un atšķirīgi soļi, kā šīs devas palielina.
"Šī aktīvā viela, ja tas tiešām ir medikaments, tā ir arī pierādīta kā efektīva svara mazināšanai," atzīst Laila Meija.
Kas notiek, ja cilvēkam liekas, ka viņam ir mazliet par daudz kilogramu, un vienkāršāk, kā vienmēr, ir iedzert tableti, nekā domāt par savu dzīvesveidu un visu pārējo? Ja veselam cilvēkam, kuram viss it kā strādā, vēl no malas ar kaut kādiem medikamentiem ir dota iespēja kaut ko savā organismā izmainīt, kāds ir efekts un kādas ir sekas?
Laila Meija: Īslaicīgais efekts, protams, būs, svars mazināsies, jo cilvēks vienkārši ēd mazāk. Un ēšana mazāk un retāk var būt ieguvums, bet tas varbūt arī gluži otrādi, process, kas pēc tam, ja šo medikamentu nelieto visu mūžu, arī būtībā šīs maltītes regulācijas izjauc. Cilvēki ir priecīgi - negribas ēst, es visu dienu neēdu, pēc tam es paēdu jebko, bet vienkārši ļoti maz. Un, apēdot kaut ko ļoti maz, arī nevēlamus produktus, tik un tā tas svars zudīs. Un līdz ar to daudziem ir eiforiska sajūta, cik labi un es varu dzīvot.
Jautājums, kas notiek tālāk? Protams, šiem cilvēkiem nav šis medikaments jālieto visu mūžu, viņi arī paši to negribēs, jo tās ir arī izmaksas. Būs daļa cilvēku, kam tiešām šis medikaments jālieto visu mūžu, tāpat kā, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, bet tā būs neliela daļa, kas ir nopietni slimi ar aptaukošanos.
Par ēšanas traucējumiem, no vienas puses, tas varētu palīdzēt nepārēsties, kam ir bulīmija, no otras puses, tiem, kam iepriekš jau bijuši ēšanas traucējumi, viņiem jau tāpat ir problēmas, kā saka, sliktas attiecības ar ēdienu, ar maltītēm, šie medikamenti varētu būt patiesībā nelabvēlīgi. Galvenais - ja cilvēks tikai lieto medikamentu, bet nemaina dzīvesstilu, kas jau kā lozungs skan, tātad gan uzturu, gan fiziskās aktivitātes, tad tas ilgtermiņa efekts nebūs vai būs gluži pretēji - negatīvs.
Es, nozīmējot medikamentus, vienmēr saku, tagad jums ir kolosāla iespēja, jūs neesat tik ļoti atkarīgs no savām vēlmēm, kārēm, jūs varat pārdomāti, bez tādas pārēšanās izvēlēties tos produktus, kas ir veselīgi, mierīgi iemācīties gatavot veselīgi, jo nav tā drebuļa. Tāpat arī kustības.
(..) Ja mēs runājam par cilvēkiem, kam nepatīk daži lieki kilogrami, protams, tās nav indikācijas un nevajadzētu izrakstīt. Nu, bet mēs līdzās redzam, kas saņem šo medikamentu.
Veselības inspekcijā raidījuma veidotāji noskaidroja, ka Latvijā nav novērots, ka šādus medikamentus izrakstītu nepamatoti, bet informācija liecina, ka citviet pasaulē pietrūkst jau daudzviet šo medikamentu, kas ir vajadzīgi diabēta pacientiem. Tas liecina, ka iespējams, citur ir viegli tikt pie šiem medikamentiem arī tie, kas varbūt pat nelegālā veidā tos iegādājas internetā.
Laila Meija atgādina, ka nelegāli iegādāti medikamenti var būt arī bīstami.
Skaistumkopšanas injekciju plusi un mīnusi
Kamēr mediķi vēl nav izdomājuši, kā cilvēkiem novecojot var atjaunot smadzeņu, sirds, kaulu vai citu iekšējo orgānu darbību, tikām vismaz sejas ādu var saglabāt svaigāku krietni ilgāku laiku, pateicoties botulīna toksīna, hilauroskābes, kolagēna, hidroksilapatīta un vēl citu ādas pildvielu injekcijām. Senākā no šīm vielām – botulīna toksīns – pazīstama jau no 70. gadiem. Kas ir šo injekciju sastāvā? Cik tās drošas un veselīgas? Kas ir kolagēns, koenzīms, botokss un kā šīs vielas darbojas mūsu organismā, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes asistenta pienākumu izpildītāja un Latvijas Universitātes medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova.
Aina Semjonova arī skaidro par riskiem, ko var izraisīt minētās injekcijas, vispirms viņa kā ķīmiķe un farmaceite stāsta, kā iedalās jau minētie filleri, jeb ādas pildvielas, ko izmanto skaistumkopšanā.
Bet par kādu sev īpašu grāmatu stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta, Jūras Monitoringa nodaļas vadošā pētniece Solvita Strāķe.
Viņa izraudzījusies Robina S. Šārma grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Pētniece atzīst, ka grāmata ilgi laiku gulējusi plauktā un šobrīd pienācis laiks to ievērot. Tā ir par cilvēku pašpilnveidošanos, par pašdisciplīnu, par domu pārvaldīšanu. kas ir aktuāli mūsdienu pasaulē.
"Šobrīd, kad ir ļoti saskaldīta un trauksmaina ikdiena, lai arī katrs cenšas, arī es, sevi disciplinēt, es teiktu, ka domu pārvaldīšana ir samērā grūta. Lasot šo grāmatu, es labāk izpratu teikumu par to, ka prāts ir gan mūsu sabiedrotais, gan ienaidnieks," atklāj Solvita Strāķe.
-
Savvaļas ugunsgrēki mežos nu jau kļuvuši par biežu parādību visos pasaules reģionos. Kā dabas vide atjaunojas pēc uguns nelaimes? Vai koki iet bojā vai tomēr ataug? Vai sadeg visa dzīvā radība, vai tomēr ir kādi dzīvnieki, kas labprāt apdzīvo šādu vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Latvijas Universitātes profesors Guntis Brumelis un entomologs, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pasniedzējs Kristaps Vilks.
"Ugunsgrēki dabai nedara neko sliktu. Ugunsgrēki rada ekonomisko zudumu cilvēkam. Tas posts ir cilvēkam, nevis dabā," norāda Guntis Brumelis. "Ugunsgrēki vienmēr ir bijuši, vienmēr būs. Daļa dabiski izceļās ar zibeni. Bet vēsturiski lielākā daļa ugunsgrēku ir cilvēka radīti, it sevišķi kad cilvēki ierīkoja līdumus, dedzināja mežus, ierīkoja lauksaimniecības zemes, tālāk attīrīja krūmus ar ugunsgrēka palīdzību. Tātad cilvēks izraisīja lielāko daļu ugunsgrēku. Bet
daba ir pielāgojusies ugunsgrēkiem un ugunsgrēki nekad neizposta visu mežu. Reti būs tāda teritorija, kur visi koki ir sadeguši, parasti daļa koku paliek dzīvi un un degumi ir ļoti heterogēni, nav vienādi. Būs vieta, kur neviens koks nav miris, ir vietas, kur visi koki ir miruši un pa vidu."
Arī Kristaps Vilks piekrīt, ka ugunsgrēks dabā īsti nav nelaime.
"Es arī piekrītu apgalvojumam, ka meždegās, man patīk šis vārds attiecībā uz degumiem mežā, tā nav dabas katastrofa. Tur patiesībā koncentrējas daudz dzīvības pēc tam, tieši pēc degšanas, jo degšana rada struktūras, kas nav parastā mežā, nedegušā mežā. Šajās vietās uz apdegušām kritalām var dzīvot sugas, kas citur nav," skaidro Kristaps Vilks. "Protams, daļa augsnes dzīvnieku, kas nelido, aiziet bojā. Bet es vienmēr saku: jāpatur prātā tādi kā svaru kausi - vienā svaru pusē ir parastās sugas, kas ir visur, to skaitā būs arī kādi lēnīgi kukaiņi vai gliemezīši, vai daudzkāji, kas nevar aizbēgt. Un viņi aizies bojā. Daļa no viņiem izdzīvos. Kā Guntis jau minēja, mežs neizdeg visur vienādi, būs ieplaciņas ar mitrākiem apstākļiem, tur viņi saglabāsies un varēs kolonizēt atpakaļ deguma teritoriju. Un tad ar sugas otrā svaru kausā, kas ir dabas retumi, kuriem citur vienkārši nav māju. Viņi dzīvo tieši meždegās." -
Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku.
No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs.
Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums.
Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus.
Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas.
Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā. -
Cilvēks un nauda ir vienas no sarežģītākajām attiecībām. Vienam nauda ir mērķis, citam - līdzeklis mērķa sasniegšanai, taču pilnīgi visiem attiecības ar naudu veidojušās no bērnības pieredzes, laikmeta, kurā dzīvojam, un izpratnes par to, kurš kontrolē kuru - nauda tevi vai tu naudu.
Šoreiz lielajā sarunā skaidrosim, kā mūsdienu latvieša attiecības ar naudu, parādu, trūkumu un bagātību ietekmējusi padomju pieredze un 20. gadsimta banku krīzes. Kāpēc viduslaikos būt nabagam nebija netikums, bet mūsdienās skrējiens pēc naudas "iedzen kapā"? Palūkosimies uz cilvēka attiecībām ar naudu caur vēstures, psiholoģijas un sociālantropoloģijas acīm.
Par naudu un tās nozīmi sarunājas vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, sociālantropologs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. -
Liela daļa mūsu ikdienas darbību ir automātiskas - mūsu ķermenis un prāts tās ir iegaumējis, ļaujot mums atcerēties jaunas lietas. Taču, kā īslaicīgā un automātiskā atmiņa darbojas cilvēkiem, kuri pārcietuši dažādas slimības? Kas notiek mūsu galvās, kad mācāmies automatiskas darbības un kāpēc dažkārt atceramies vecus faktus, bet aizmirstam, kāpēc atnācām uz veikalu? Kas notiek ar mūsu ierastajām darbībām un neseno notikumu atminēšanos, kad kļūstam vecāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras pasniedzējs, VCA Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.
Vai dabas līdzekļi var palīdzēt asināt prāta modrību?
Neviens vien līdzeklis aptieku plauktos sola uzlabot prāta darbību un atmiņu. Ginko, žeņšeņs, rozmarīns… Vai tiešām mēs savu atmiņu varam uzlabot, lietojot preparātus ar minētajiem augiem? Ko tie sevi slēpj un vai arī Latvijas dabā ir rodami augi, kas uzlabo atmiņu un cilvēka kognitīvās spējas, stāsts Rīgas Stradiņa universitātes Lietišķās farmācijas docētāja Inga Sīle.
Āzijas floras pārstāvji žeņšeņs, divdaivu ginks, eleitorokoks, rožainā rodiola jeb zeltsakne jau izsenis ir atzīti kā atmiņu uzlabojoši ārstniecības augi, un izrādās, šīs senču zināšanas nav tikai mārketinga triks, bet tiešām šie augi ir labi izpētīti un to ķīmiskajā sastāvā atklātas vielas, kas palīdz labāk darboties mūsu atmiņai.
Inga Sīle norāda, ka lignānu savienojumi šajos augos ir tie, kas veicina atmiņas uzlabošanos, bet šie savienojumi ir arī sastopami citos augos un ir arī atbildīgi arī par imūnsistēmu un palīdz hormonālās sistēmas darbībai. Nav vienas konkrētas vielas, kas vieno pieminētos augus. Katram augam būs savas aktīvās vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz mūsu atmiņu.
Inga Sīle vairākus gadus arī ir pētījusi Latvijas dabā augošos ārstniecības augus un šie pētījumi rezultējušies grāmatā „"Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Vai arī mūsu platuma grādos ir atrasti augi, kas uzlabi atmiņu? Latvijas florā nav daudz tādu, kas tiešā veidā uzlabo atmiņu, tie būs vairāk svešzemju augi, bet tos var kultivēt dārzos.
Par izvēlēto grāmatu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Šnē.
Viņš izraudzījies detektīvstāstus un konkrēti par Šerloku Holmsu.
Aicinājums izvēlēties kādu dārgumu grāmatu plauktā bijis grūts un izaicinošs uzdevums, jo ikdienā ir daudz jāstrādā ar literatūru un dažādiem pētījumiem par vēsturi un arheoloģiju.
"Pēc pārdomām paliku nevis pie zinātniskas literatūras, bet pie daiļlitratūras. Nav nekāds noslēpums, ka ne viens vien arheologs un vēsturnieks ir arī detektīvromānu cienāts, tāpēc grībētu pievērst uzmanību vienam no saviem iecienītākajiem literārajiem tēliem - Šerlokam Holmsam," stāsta Andris Šnē. -
Klimata pārmaiņas draud ar lielākiem plūdiem, ilgstošākiem sausuma periodiem, negaidītām salnām un bez sniega ziemām. Šādiem apstākļiem tiek pielāgotas arī dažādu pārtikas augu kultūras. Ko var ģenētiski modificēt tā, lai tas būtu droši augam, videi un patērētajam, un kādu stihiju priekšā pat visizturīgākā šķirne ir bezspēcīga? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors, Latvijas Universitātes profesors Nils Rostoks un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes profesore Dina Popluga.
-
Aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijā piedzīvojām itin bargas salnas. Nekas neparasts Latvijas pavasarim, bet ik gadu sāpīgi tiem, kas kaut ko audzē - vai tie būtu piemājas dārziņi vai plaši lauki, bet ir kultūras, kas cieš.
Klimata pārmaiņas situāciju diemžēl ir padarījušas riskantāku. No vienas puses tas varētu šķist pretrunīgi - ja kopumā kļūst siltāks, kāpēc salnas varētu kļūt bīstamākas? Un nav pat runa par klimata pārmaiņu radītām straujākām laika svārstībām. Tādas pavasaros mums bijušas vienmēr. Taču tagad, ja uznāk siltums martā un aprīļa pirmajā pusē, tas ir krietni siltāks, nekā agrāk. Un pēdējos gados ir jau vairākkārt sasniegti iepriekš nepiedzīvoti siltuma viļņi tik agri pavasarī. Tas liek augiem pāragri attīstīties. Un ja viengadīgos augus mēs vēl varam paši kontrolēt - kad sēt, kad stādīt, tad ogulājus un augļukokus mēs nepierunāsim mazliet pagaidīt. Ja ir silts, tie sāk ziedēt, bet salnas, pat sasilstošā klimatā, tik drīz nepazudīs.
Jau vēsturiski aukstuma viļņi aprīļa beigās un maijā ir bijuši ar temperatūru krietni zem nulles, bet tad bija mazāk kam nosalt. Tagad salnas un aukstuma viļņi lielākoties pat ir vājāki, bet zem nulles temperatūra noslīd, taču sazaļojis un saziedējis ir daudz vairāk.
Aukstums mūs sasniedz no Skandināvijas un Arktikas. Kamēr Skandināvijā ir plaši sniega lauki un Arktikā gaiss vēl nav sasilis, tikmēr jekurš divu trīs dienu ziemeļu vēja plūsmas periods vēso gaisu atnes līdz mums. Un ir ārkātīgi reti tādi pavasari, kad atmosfēras cirkulācija sakritību un nejaušību dēļ mūsu reģionā neieslēdz šo ziemeļu vēju režīmu. Pēdējā izteiktā reize bija 2018. gadā, kad maija sākumā kā sāka valdīt dienvidu gaisa masas, tā visu mēnesi turpināja, un kad pēc tam sāka ieplūst gaisa masas no Skandināvijas, tās vairs nebija tik aukstas, lai radītu salnas. Tiesa, ziemeļos tagad gaiss kopumā sasilst gana ātri, jo dienas Arktikā jau ir daudz garākas, nekā pie mums, un daļā Arktikas jau ir sākusies polārā diena, kad saule nenoriet nemaz un lai arī vājāk, nekā pie mums, bet silda visu diennakti.
--
Atskatoties uz aprīli kopumā, var teikt, ka tas nav palicis kaunā uz citu gadu aprīļu fona, jo šomēnes bija gan sniegs, gan vasarīgs siltums un spēcīgi pērkona negaisi, kam atkal sekoja aukstums, salnas un aizvadītajās brīvdienās arī dažviet snidzis. - Visa fler
