Avsnitt
-
1921. gadā dibinātais Herdera Institūts Rīgā bija vācbaltiešu augstākās izglītības iestāde, kuras pastāvēšanas laikā (līdz 1939. gadam) Rīgu institūta uzaicināti apmeklē virkne tā laika ievērojamāko zinātnieku un filozofu.
Lai kādas būtu institūta pastāvēšanas problēmas finansiālā, starpnacionāli kulturālā, zinātnes organizācijas vai politiskā aspektā, tas nodrošināja to, ka Rīgas akadēmiskā vide, studenti un interesenti saskarās ar izciliem un neordināriem filozofiskās domas un zinātniskās prakses paraugiem. Martins Heidegers, Osvalds Špenglers, Ludvigs Klāgess, Jozefs Nādlers, J. J. fon Ikskils, Alfreds L. Vēgeners, Makss Planks, Rūdolfs K. Oikens, Makss Šēlers un daudzi citi pabija Rīgā un viņu priekšlasījumu pēdas palika klausītāju prātos. Vai šodien ir svarīgi atcerēties par Herdera Institūtu Rīgā?
Par Herdera Institūta viesiem un viņu atstātajām pēdām sarunājas Raivis Bičevskis un Krišjānis Lācis. -
Vēstures disciplīnu pirms 2600 gadiem radīja viens cilvēks. Viņa radītajā tekstā mijas Sofokla cienīga traģēdija, homērisks vēriens, kā arī joprojām vēstures rakstniecībā nepārspēta māka organizēt informāciju, lai cik neticama, daudzpusīga vai pat nepatiesa tā būtu. Teksta vērtība slēpjas tā varā neapzināti joprojām diktēt ceļu tam, kā mēs izvēlamies domāt par savu pagātni, tagadni un mūsu pašu funkciju šī ceļa veikšanā. Gan kā vēstures stāstu patērētājiem, gan, iespējams, vēl vairāk kā vēstures stāstu radītājiem.
Ko nozīmē Hērodota darba virsraksts? Kā mītu vai eposu atšķirt no vēstures? Vai Herodota darbs vispār ir par Grieķu-persiešu kariem? Vai tiešām sievietes Ēģiptē urinē stāvus? Kā Hērodots ir ietekmējis mūsu uztveri par veidu kā organizēt stāstus par pagātni? Kā pusē īsti ir Hērodots? Vai Austrumu - Rietumu konflikts ir viena no galvenajām vēstures izpratnes asīm?
Raidījumā par Hērodota iespaidu uz vēsturisko domu sarunājas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes zinātniskie asistenti Krišjānis Lācis un Rūdolfs Reinis Vītoliņš. -
Saknas det avsnitt?
-
“Bet par elli, madam, jums gan trūkst ideju!”, rakstīja Heinrihs Heine savās “Idejās” (1927); romantiķu garā viņš ironizēja par pārāk banāliem priekšstatiem, kurus tobrīd sabiedrība bija radījusi par cilvēku, pasauli un realitāti. Bet – vai pēdējie divi gadsimti nav pierādījuši to, ka nav tādas elles, kuru nevarētu radīt idejas? Idejām ir spēks – šo tēzi neviens pat necentīsies apstrīdēt, taču diez vai izdosies bez pūlēm sniegt īsu un kodolīgu tās pamatojumu vienā teikumā.
Par ideju spēku rakstījuši daudzi jau kopš Franču revolūcijas; ideju spēku piesaukuši un nolādējuši, un sapratuši to, ka idejām ir ne tikai spēks, bet arī vēsture – liktenis, kurš reiz idejiski redzēto un uzrakstīto dzen pa neredzamām trajektorijām un ietekmē indivīdu, kopienu un veselu sabiedrību dzīvi.
Kā īsti ir ar ideju spēku un ideju vēsturi? Vai apzināties ideju vēsturi ir tikpat svarīgi kā apzināties ideju spēku? Kāda ir ideju vēstures aktualitāte šodien? Vai idejas ir tās, kas virza finanšu straumes, tanku kolonnas un plosa prātus tikpat lielā mērā kā miesu? Vai ir svarīgi zināt, kādas un kuras idejas šobrīd vada manu dzīvi, rīcību un skatienu?
Raidījumā par ideju vēstures aktualitāti sarunājas Latvijas Universitātes prof. Raivis Bičevskis un Latvijas Universitātes asoc. prof. Andris Levāns.
