Avsnitt
-
„Nu jā, dažreiz ir tāda sajūta, ka tu neesi Liepnā, jo tur ir viens liepnenietis un desmit svešzemnieki.”
„Pirmoreiz mūžā dzīvē redzēju, kā afrikāņi nesa uz galvas pilnu maksimas maisiņu. Mierīgi iet, uz galvas maisiņš.”
Šādas eksotiskas ainas var redzēt Alūksnes novada Liepnā, kur jau septiņus mēnešus darbojas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Šeit tiek nogādātas personas, kuras, šķērsojot Latvijas robežu vai jau atrodoties Latvijā, pieprasījušās patvērumu, un tagad gaida lēmuma pieņemšanu. Iepriekš visi patvēruma meklētāji uzturējās Muceniekos, taču, pieaugot migrantu skaitam, pagājušā gada augustā līdzīgs centrs atvērts arī Liepnā. Kā vietējie sadzīvo ar jaunajiem kaimiņiem, kāda ir patvēruma meklētāju ikdiena, gaidot bēgļa statusa piešķiršanu vai atteikumu, un kas ar viņiem notiek pēc tam, par to plašāk raidījumā. -
Vairākās Latgales pilsētās uzrunātie cilvēki ikdienā lielākoties informāciju saņem no radio, televīzijas un interneta ziņu portāliem. Vien tad, ja viņu pilsētā notiktu kāda krīzes situācija, skatītos arī pašvaldības mājaslapu un sociālos tīklos. Taču, vai iedzīvotāji tur atradīs meklēto? Dabas kataklizmas, robežas stiprināšana un hibrīdkarš - krīzes, ar ko saskaras pašvaldības, ir dažādas. Kā uz tām reaģē vietvaras, kurš krīzē ir galvenais runātājs un vai iedzīvotāji uz šo informāciju var paļauties?
Marta sākumā komunikācija par Latvijas ārējās robežas stiprināšanu parādīja – reizēm pat nevajag ārēju krīzi, lai būtu nepieciešams iedarbināt krīzes komunikāciju. 5.martā Ministru kabinets apstiprināja austrumu robežas militārās stiprināšanas un pretmobilitātes plānu. Tajā pašā dienā, vēstot par robežas stiprināšanu, aizsardzības ministrs Andris Sprūds no „Progresīvajiem” savā profilā sociālajā tīklā X ievietoja video. Tajā viens no tekstiem bija „Gatavība uzstādīt mīnu laukus”. Zīmīgie vārdi par mīnu laukiem, izrauti no konteksta, radīja auglīgu zemi spekulācijām.
Līdz ko nav pieejama pilnīga un skaidra informācija, tā rodas vieta interpretācijai un dezinformācijai, skaidro Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Strūberga. "Efektīva stratēģiskā komunikācija ir labākais ceļš.
Šobrīd mēs redzam, ka daudzas institūcijas joprojām mācās nodrošināt maksimālo caurskatāmību, tomēr tas, ko mēs redzam, ka joprojām tas atgādina tādas padomju tradīcijas, ka iedzīvotāji varētu arī iztikt bez informācijas."
Tikmēr Valsts kanceleja un Latvijas Transatlantiskā organizācija jeb LATO šajā pavasarī rīko darbnīcu ciklu #DrošaLatvija. Simulācijas spēle aprīlī un maijā notiks vairākās Latvijas pilsētās. Tas ļaus iepazīties un mācīties sastrādāties pašvaldību darbiniekiem, drošības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Eksperti uzsver – jau šobrīd esam uz informatīvā kara frontes līnijas, tāpēc atlikt krīzes komunikācijas apmācības vairs nav laika. -
Saknas det avsnitt?
-
Laikā, kad daudzas pašvaldības domā, kā samazināt izdevumus, Jelgavas novadā septiņiem esošajiem jauniešu centriem martā pievienojās vēl divi. Arī Jelgavas pilsētā no 1.marta sācis darboties jauns sabiedriskais centrs jauniešiem Pakāpiens. Kāds ir jauniešu centru izveidošanas mērķis - brīvā laika pavadīšana, neformālā izglītība, brīvprātīgais darbs vai sociālā riska grupu jauniešu iesaistīšana, un kādu auditoriju sasniedz, plašāk raidījumā.
-
Valka ir neliela pilsēta Ziemeļvidzemē, tā ir arī Valkas novada centrs, un te dzīvo 4,5 tūkstoši cilvēku. Kopš 2014. gada Valkā vairs nav savas slimnīcas, te darbojas ģimenes ārsti, bet pēc plašākiem veselībai nepieciešamajiem pakalpojumiem, Valkas iedzīvotāji spiesti braukt uz 50 kilometrus attālo Vidzemes slimnīcu Valmierā. Tikmēr blakus esošajā tā sauktajā kaimiņvalsts dvīņu pilsētā Valgā slimnīca ir. Un tā atrodas pat ar kājām sasniedzamā attālumā. Valkas novada pašvaldība ar Nacionālo veselības dienestu ir izstrādājusi atvieglotu kārtību, kādā Valkas novada iedzīvotāji var saņemt atmaksu par Valgas slimnīcā saņemtajiem pakalpojumiem. Un arī informācijas novada mājaslapā internetā liecina - valcēnieši tiek aicināti izmantot veselības aprūpes pakalpojumus Valgā. Tomēr izrādās, iedzīvotāji šo iespēju nemaz nesteidz izmantot. Kādi ir šķēršļi un iespējamie risinājumi plašāk skaidro žurnāliste Solvita Stara.
-
Zaļais kurss pašvaldību pārvadājumu jomā ir nosprausts, tas nozīmē, ka nākotnē arī uz skolu novados bērnus aizvien vairāk vedīs elektroautobusi. Bažas par to izsaka pašvaldības ar plašām lauku teritorijām, tostarp Augšdaugavas novads Latgalē, kur kopumā ir 19 izglītības iestādes, uz kurām no tuvākas un tālākas apkārtnes kopumā skolēnus uz skolu šobrīd ved 47 ar dīzeli darbināmi skolēnu autobusi, dienā nobraucot ap 4 tūkstošiem kilometru. Pašvaldību autoparks noveco un tā atjaunošanā pašvaldības aizvien vairāk tiek aicinātas izvēlēties zaļos jeb bezemisju transporta līdzekļus, jo tieši tam atvēlēti Eiropas fondu līdzekļi.
Par to, kas šobrīd attur pašvaldības no aizvien plašākas elektroautobusu izmantošanas skolēnu pārvadāšanā un ar kādām problēmām pašvaldības saskaras, plašāk raidījumā. -
Otrdien pie Ministru Kabineta pulcējās mežu īpašnieki un kokrūpniecības uzņēmumu darbinieki, lai pievērstu uzmanību problēmai par kompensācijām mežu īpašniekiem, kuru meža zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai un tiek ierobežota vai aizliegta saimnieciskā darbība. Mežsaimniekiem vakar pievienojās arī lauksaimnieki, kuri jau februārī protesta akcijās runāja par birokrātijas pieaugumu lauksaimniecības nozarē.
Raidījumā plašāk, ko par birokrātiju un zaļā kursa prasībam domā Zemgales zemnieki. -
„Noteikti ronis izēdis. Paskaties, kas par caurumiem. Baigi nodīrājis, domā, ka zirgs būtu izbraucis cauri,"
piekrastes zvejnieks Artis Adamovičs no Bērzciema ir viens no biedrības „Mazjūras zvejnieku” saimes. Viņš tīra tīklus no ūdenszālēm un rāda, cik ļoti tīklus saplosījuši roņi. "Likvidēt nedrīkst, tikai audzināt drīkst. Tīkls maksā 30 līdz 50 eiro, nu tas ir norakstāms, jāstrādā, lai varētu nopirkt jaunu tīklu."
Šobrīd piekrastes zvejniekiem ne tikai jādomā, kā dažādot savu darbību, pievēršoties arī tūrismam, taču vienlaikus jādomā ko darīt ar roņiem jūrā, kas nodara kaitējumu kā lomiem, tā tīkliem. Tāpat šobrīd tiek spriests arī par zvejas limitiem un paredzēts liegums zušu zvejai.
Engurē izveidotā biedrība „Mazjūras zvejnieki” dibināta pirms četriem gadiem un šobrīd aktīvi pārstāv piekrastes zvejnieku intereses un maina spēles noteikumus zvejas likumdošanā. Viens no virzieniem, kurā līdz šim strādāts - ES finansējuma piesaiste.
Raidījumā plašāk par piekrastes zvejnieku izaicinājumiem un pieejamo atbalstu. -
Jau divus gadus esam liecinieki Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Pa šo laiku cilvēki sev uzdevuši jautājumu – ko es darītu šādā situācijā, kas notiktu ar manu ģimeni, vai par mani kāds parūpēsies?
"Daudzi cilvēki nezina, ko darīt krīzes situācijā, tas patiesībā mani ļoti uztrauc.
Es domāju, ka jāstrādā pašvaldībai, jāmeklē kaut kādi veidi, varbūt pat jāorganizē kaut kāda kustība, biedrība un jārunā ar cilvēkiem," spriež kāda cēsiniece.
Tuvojoties Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienai raidījumā žurnāliste Solvita Stara pētījusi, cik gatavi ir iedzīvotāji reģionos dažādām krīzes situācijām, vai zina, ko darīt apdraudējuma gadījumā. Tāpat skaidros, cik aktīvi pašas pašvaldības komunicē ar iedzīvotājiem par šiem jautājumiem un kurš tad ir atbildīgs par gatavību rīkoties X stundā. -
Janvāra sākumā Latviju pāršalca ziņa, ka Rēzeknē trīs nepilngadīgie aizturēti aizdomās par divu vīriešu slepkavību un vēl viena cilvēka smagu savainošanu. Divi no aizdomās turētajiem mācījās Rozentovas pamatskolā Rēzeknes novada Maltā.
„Mums visiem tā bija negaidīta ziņa.
Bija viņiem skolā problēmas ar uzvedību, bet tās vairāk bija tādas, ka varbūt ar vārdiem viņš varēja kaut ko pateikt nejauku, bet ne tik ļoti lai rezultāts būtu tāds,”
saka skolas sociālais pedagogs Svetlana Zepa.
Rozentovas pamatskola nav parasta skola. Te mācās bērni ar dažāda smaguma garīgās veselības un attīstības traucējumiem. Un vēl līdz janvārim tās nosaukumā bija vārds „speciālā”. Šādas skolas visā valstī pēc tiesībsarga ieteikuma tiek pārsauktas lai mazinātu diskrimināciju un absolventu dokumenti darba tirgū būtu līdzvērtīgi vispārējo skolu beidzējiem.
Šoreiz raidījumā iepazīsim speciālās skolas ikdienu un skaidrosim, kādas ir šādu skolu iespējas un cik lielā mērā mācību vide var ietekmēt riska jaunieša izvēles. -
Deviņdesmitajos gados darbu Latvijā uzsāka Nīderlandes fonds KNHM. Tā mērķis bija atbalstīt nelielus, vietējo iedzīvotāju izstrādātus projektus, kas uzlabotu viņu dzīves vidi. Viens projekts varēja piesaistīt finansējumu līdz 1000 eiro un tā rezultātam bija jābūt brīvi pieejamam plašai sabiedrībai. Nīderlandes fonds darbu Latvijā beidzis, bet viņu aizsākto iniciatīvu – ar nelielu finansējumu atbalstīt pašu iedzīvotāju izstrādātus projektus, daļa pašvaldību turpina arī šobrīd. Par projektiem, kas pērn īstenoti Dobeles un Jelgavas novadā un ko tas dod kā pašvaldībai, tā iedzīvotājiem un vietējai kopienai, plašāk raidījumā skaidro žurnāliste Daina Zalamane.
-
„Mums ir Eiropā lielākā elektropulēšanas līnija nerūsējošam tēraudam, otra tāda ir tikai otrpus okeānam Amerikā. Tādus izmērus uztaisīt nekur citur Eiropā nevar. Mēs esam vienīgie un inovatīvi izdomājuši šo tehnoloģiju. Līdz šim to nebija iespējams izdarīt,”
par gadu mijā ekspluatācijā nodotās vienas no jaunākajām ražotnēm Liepājā - SIA „ICS Property” stāsta uzņēmuma ražošanas vadītājs Ingus Sudmalis. Jaunā ražotne atrodas salīdzinoši netālu no bijušā „Liepājas metalurga” un tās būvniecībā ieguldīti 2,5 milj. eiro. Septiņu gadu laikā Liepājā uzbūvētas 24 jaunas rūpnīcas, pilsēta piedzīvo metalurģijas ēras beigas, strauji attīstās industriālie parki. Liepājā Speciālās ekonomiskās zonas teritorijā ražotnes attīsta gan pašmāju, gan ārvalstu uzņēmēji.
Kā transformējusies biznesa vide Liepājā un ko šobrīd te ražo plašāk raidījumā „Reģioni krustpunktā”. -
Veselības aprūpe un kvalitāte dzīves smagajos brīžos nav mērāma tikai medikamentos vai medicīniskajos palīglīdzekļos. Būtiska loma ir arī cilvēka emocionālajai pašsajūtai. Smagi slimiem, nedziedināmiem vai vientuļiem pacientiem ne vienmēr pilnvērtīgu psihoemocionālo atbalstu spēj sniegt medicīnas personāls laika un cilvēkresursu trūkuma dēļ. Tad talkā nāk brīvprātīgie, kuri atslogo jau tā aizņemto mediķu ikdienu.
”Mūsu vecie cilvēki ir ļoti vientuļi. Kādam nav bērnu vai tie ir ārzemēs, vīrs vai sieva nomirusi. Viņi tiešām ir neiedomājami vientuļi. Un tad es devos pie Cēsu klīnikas vadības, kurai arī nebija tāda pieredzes, bet vadība bija ļoti atsaucīga. Un mēs mēģinājām,"
saka cēsiniece Gunita Bārda. Viņas ikdiena saistīta ar radošo sfēru, ne medicīnu, bet viņa ik nedēļu dodas uz Cēsu klīniku pie pacientiem, lai sarunātos, uzklausītu un lasītu priekšā.
Bet vai nesagatavotam cilvēkam šis darbs nebūs par smagu, un kā brīvprātīgajiem tikt pie apmācības, to plašāk pētījusi Solvita Stara. -
Dagda ir mazpilsēta Latgalē, aptuveni 20 km attālumā no Baltkrievijas robežas. 267 km ir līdz Rīgai, 36 – līdz novada centram Krāslavā. Latgales lielākās pilsētas Rēzekne un Daugavpils ir attiecīgi 60 un 77 km no Dagdas.
Ja vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Dagdā bija virs trim tūkstošiem iedzīvotāju, tad šobrīd te mīt 1800 cilvēku, pārsvarā – vidēja vecuma un seniori.
„Cilvēkiem strādāt praktiski nav kur. Gribas jaunatni, bet jaunatnei nav ko darīt.”
Žurnāliste Madara Bērtiņa skaidroja, kādus pakalpojumus iespējams saņemt uz vietas mazpilsētā Dagdā, kas pieejams attālināti, bet ko var izdarīt tikai mērojot ceļu uz novada centru Krāslavā, un ar ko jārēķinās ģimenei ar skolas un pirmsskolas vecuma bērniem, ja tā vēlētos pārcelties uz dzīvi Dagdā.
-
Pēc ekonomiskās krīzes 2010. gadā kā risinājums bezdarba mazināšanai un nodarbinātības veicināšanai, tika ieviests mikrouzņēmuma nodoklis. Sākotnēji tā likme bija 9%, tad tā palielināta līdz 12%, 15%, vēlāk jau 25%. Līdz ar likmes palielināšanu, mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju skaits pakāpeniski samazinājies.
Pēc Valsts Ieņēmumu dienesta datiem, visvairāk mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji Latvijā bija 2016. gadā – vairāk nekā 56 000, bet pērn šo nodokļu režīmu izvēlējās vien 10 832 pašnodarbināto.
Pirms trīs gadiem Aizkraukles novada Vietalvas pagastā Ilze Ziediņa sāka audzēt lavandas. No lavandām viņa gatavo eļļu, tāpat tās pievieno dzērienam. "Ir doma, ka varētu taisīt spilvenus, bet nevar pārāk daudz tos lavandu ziedus likt, lai nesareibinātu, jo citiem var galva sāpēt," stāsta Ilze, kam lavandu audzēšana vismaz pagaidām nenes ienākumus visu gadu, tapēc ir arī cits pamatdarbs. Lavandu biznesam Ilze nodibinājusi uzņēmumu, bet sākusi kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, laikā, kad tā likme bija 15%. Tomēr kā būtisku mīnusi uzņēmēja atzīmē to, ka līdz šim maksājot mikrouzņēmuma nodokli vienlaikus nevarējusi būt darba ņēmējs nekur citur. "Ja fiziska persona saimnieciskās darbības veicēja ir ieguvusi tiesības maksāt mikro uzņēmuma nodokli, tad tu kļūsti par mikrouzņēmuma īpašnieku un līdz ar to tev ir darba grāmatiņa šeit,
bet tu nevari "grāmatiņu" ielikt citā uzņēmumā. Un šis bija viens no iemesliem, kāpēc mēs vēlējāmies no tā atteikties, jo es atradu ļoti labu darbu, lai es varu šo mazo uzņēmumu barot."
No šī gada gan šī norma gan ir labota un pašnodarbinātie, kas apvieno savu mazo biznesu ar algotu darbu, var iesniegt darba vietā algas nodokļa grāmatiņu, nezaudējot atvieglojumus par apgādībā esošām personām un neapliekamo minimumu. Ar 1.janvāri arī pati mikrouzņēmuma nodokļa likme ir noteikta vienota 25% apmērā visiem, neatkarīgi no uzņēmuma gada apgrozījuma.
Raidījumā plašāk par to, kādiem uzņēmējiem šobrīd ir izdevīgi izvēlēties mikrouzņēmuma nodokļa maksāšanas režīmu un kādus pozitīvos vai negatīvos aspektus šāda nodokļu režīma izvēlei min Zemgales uzņēmēji, kur vien 863 pašnodarbinātie šobrīd izvēlējušies maksāt mikrouzņēmuma nodokli. -
„Tagad parādās tendences, šogad vairāk nekā citus gadus, ka Rīgas lielie uzņēmumi rīko sapulces laukos, piemēram, Kuldīgā,"
atklāj viena no Kuldīgas restorāna saimniece Santa Cine, bet "būsim godīgi, mēs vasarā veidojam uzkrājumu, lai varētu izdzīvot ziemu."
Kā izdzīvot no septembra līdz maijam – par to jautājām tūrisma un ēdināšanas nozarē strādājošajiem Kuldīgas novadā. Tūrisma centrs meklē jaunus risinājumu, kā piesaistīt cilvēkus ziemas mēnešos. Parādās jaunas tendences – ziemā ārpus Rīgas dodas dažādi uzņēmumi, bet Ziemassvētku pasākumos parādās lietuviešu tūristu grupas, bet katrs lielāks notikums vai kino uzņemšana spēj piesaistīt klientus arī viesnīcām un restorāniem, sava artava ir arī restorānu nedēļai „Taste Kuldīga”. Kā viesmīlības nozarē strādājošie pārziemo un kādas izmaiņas likumdošanā sagaida, to pētījusi žurnāliste Inga Ozola. -
Runājot par kultūru Vidzemē, prātā nāk Sigulda, Cēsis, Valmiera, lielās pilsētas ar koncertzālēm, plašu kultūras piedāvājumu, teātri, tomēr nevienai no šīm pilsētām nav oficiāla statusa “kultūras pērle”. Turpretī mazajai Rūjienai, Vidzemes ziemeļos, Valmieras novadā gan - sacenšoties starp 12 Baltijas jūras reģiona pilsētām, Rūjiena 2024.gadā būs viena no četrām šī titula saņēmējām - Rūjiena Baltijas jūras reģiona pērle.
Rūjiena atrodas Vidzemes ziemeļu daļā un tā ir Latvijas mazpilsēta, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem. Attālums līdz Rīgai 150 kilometri. Šī Ziemeļvidzemes pilsētiņa ir vien 7.8 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo nepilni trīs tūkstoši iedzīvotāju. Taču no šīs vietas nāk izcilie basketbolisti brāļi Bertāni, slaveni mūziķi, aktieri. Rūjienas vārds visā pasaulē izskanējis arī ar turpat kādas mājas pagalmā uzbūvētu nelielu bobsleja trasi. Rūjienai ir arī sava pilsētas himna, īpaši šai vietai raksturīgs dialekts, vēsturiskas ēdienu receptes un Rūjienai raksturīgi cimdu, jostu, brunču raksti. Par šīs vietas cilvēkiem runājot - viņi esot lepni, ka ir rūjienieši. Tā mums sarunā atklāj “Baltijas jūras reģiona kultūras pērle” projekta virzītāji. Zinot, ka Valmieras novadam ir starptautiska pieredze kandidējot uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, šī projekta virzītājs Latvijā, Vidzemes plānošanas reģions, uzrunāja tieši Valmieru, izvirzīt kādu no novada mazpilsētām piedalīties šajā iniciatīvā.
„Kopā sadarboties ar mērķi, ka tad, ja mums dzīvē nāk kādi neparedzēti notikumi, piemēram dabas katastrofas, kataklizmas, kādas citas krīzes, mēs kā sabiedrībā, arī kā pilsētas iedzīvotāji jūtamies vienoti, zinām, ka viens uz otru varam paļauties un tas veido šo noturību,” stāsta projekta Baltijas reģiona jūras kultūras pērles pārstāve Egija Saļņikova.
Ko šis tituls īsti nozīmēs šai Vidzemes mazpilsētai Rūjienai, plašāk raidījumā stāsta Solvita Stara un Oskars Brasliņš, ReTV -
Krievu valoda ir Daugavpils zīmogs. Reti kurš zinās, ka Rainis Daugavpilī uzsāka skolas gaitas vai ka pēdējos dzīves gadus te pavadīja Andrejs Pumpurs, taču teju ikviens zina, ka Latvijas otra lielākā pilsēta ir krievu valodas bastions. Kā laika gaitā mainās pilsēta un vai tagad, 32 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas te var iztikt bez krievu valodas?
„Ja tas nav nāves un dzīvības jautājums, tad var, bet, ja, piemēram, es gribētu pie ārsta aiziet, tad labāk nevajag,”
neslēpj kāda latviski runājosa daugavpiliete. Žurnāliste Madara Bērtiņa, pavadīja dienu Daugavpilī, runājot tikai latviešu valodā un raidījumā atklāj savus secinājumus.
-
Ziemassvētki tuvojas ar vien straujākiem soļiem un ne viens vien jau sācis domāt par dāvanu pirkšanu un sava mājokļa sapošanu svētkiem. Arī pašvaldībās egles jau iedegtas un uzstādīti dažādi rotājumi - atkarībā no rocības, kādā vietā vairāk, kādā mazāk. Tā, piemēram, Ventspilī uzstādītas deviņas egles un vienu no tām - pilsētas galveno egli Lielajā laukumā pašvaldība pamanījās pat nedēļas laikā nomainīt, jo iedzīvotājiem nebija patikusi. Ziemassvētku laikam pilsēta sāka gatavoties jau pirms valsts svētkiem, uzstādot gaismu virtenes. No kopumā 3200 spuldzītēm, šogad virteņu kopgarums ir vairāk nekā 38 kilometri. Pašvaldība Ziemassvētku noformējumam paredzējusi 72 600 eiro. Un tāpat kā valsts svētkos, arī jaunajā gadā Ventspilī būs salūts, kas pēc Ventspils laika sāksies 33 minūtes pēc pusnakts. Uguņošana plānota arī dažās citās lielākajās pilsētās. Savukārt Bauskā Ziemassvētku rotas izmaksājušas 20 000 eiro, bet deputāti tiek aicināti braukt pieredzes apmaiņā uz citām pilsētām.
“Es domāju, ka vajag mūsu Dārza ielu, Rīgas ielu. Vajadzētu vairāk. Galīgi švaki. Es nezinu vai mūsu vadītājs ir pie vainas…
es tagad nesaprotu,” savās pārdomās dalās kāds Bauskas iedzīvotājs.
Kā pašvaldības gadatavojas svētkiem un cik naudas tam atvēl, plašāk pētīja Elīna Lapiņa un Sandra Leitāne, ReTV -
Atkarību izraisošās vielas kļūst arvien pieejamākas, vecāki aizņemtāki, skolu sistēma aizvien grūtāka – šī ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc problēmjauniešu kļūst arvien vairāk. Arī reģionos.
"Es uzaugu ar vardarbību ģimenē – gadījuma darbi, alkohols, izklaides… Mani izņēma no ģimenes tad, kad man bija desmit gadu," raidījumā ar savu dzīvesstāstu dalās Kristiāna Vītola Talsu novada vakara vidusskolas absolvente, kas šajā skolā nonāca tostarp tāpēc, ka iepriekšējā skolā viņai bija uzlikts “mammas-alkoholiķes” un “kāda mamma, tāda meita” zīmogs – turklāt publiski klases priekšā –, kas viņu sagrāva. Ar šodienas prātu Kristiāna saprot, ka nokļūšana vakarskolā, kas tobrīd šķita kā liels kauns un pazemojums, patiesībā viņu izglāba.
Speciālisti Talsos gan atzīst, ka tie gadījumi, kas nonāk viņu redzeslokā, ir “pumpuriņi”, salīdzinot ar lielajām pilsētām. Turklāt mazpilsēta ir priekšrocība, kas jauniešus ļauj ātrāk saredzēt, sadzirdēt un palīdzēt salīdzinoši agri. Taču reizē ir iespējas, par kurām gan reģionu speciālisti, gan paši jaunieši var tikai sapņot, un nākotnes izmaiņas izglītības sistēmā iezīmē jaunu problēmu vilni. Plašāk tēmu pētījusi Sanita Liepiņa no ReTV. -
Zviedrijas un Latvijas Olimpiskās komitejas pieteikušas kopīgu kandidatūru 2030. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanai. Latvijai tas nozīmētu pie sevis uzņemt bobsleja, skeletona un kamaniņu sacensības Siguldā.
"Tiktu renovēta bobsleja, skeletona, kamaniņu trase. Tas nozīmē, ka mums ilgtermiņā paliktu viens objekts, ko var lietot starptautiskiem mačiem, kas Latvijā notiek ļoti reti, bet uz kuru ierodas komandas no puspasaules,"
dalība Olimpiskajās spēlēs Siguldai un Latvijai būtu ieguldījumus ne tikai konkrētā notikuma norises brīdī, bet arī nākotnes perspektīvā, uzskata Siguldas novada attīstības aģentūras direktors Uldis Dvinskis. “Valstij būtu stratēģiski jāskatās, ne tikai uz izmaksu posteni, bet kā viņi sevi pozicionē pasaules acīs, un kā viņi sevi pozicionē pašiem latviešiem."
Vai Latvija un Sigulda tam ir gatava, kāds no olimpiādes būtu ekonomiskais pienesums Latvijai, vai olimpiāde mums nav par dārgu, un kas notiktu ar infrastruktūru Siguldā pēc olimpiskajām spēlēm, skaidro Oskars Brasliņš un Solvita Stara, ReTV. - Visa fler
