Avsnitt
-
Podkāsta sezonas noslēgumā laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja Agate Bankava par sastrādāšanos ar jauniešiem, savām attiecībām ar ķermeni skolas laikā, ķermeņa dažādajām nozīmēm, kā arī tā vienotību ar it visu tev apkārt esošo
“Jā, mana pieredze ar ķermeni palīdz darbā ar jauniešiem saprast viņus labāk. Taču es arī saprotu, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgai, jo ir daudzi stereotipi par cilvēku ķermeņa valodu.
Savā dzīvē esmu pieredzējusi to, ka ķermeņa valoda liecina par vienu, bet cilvēkam iekšā ir pavisam kas cits
To var sarprast tikai caur sarunu – vai esi nolasījis pareizi. Tamdēļ, kad ieraugu asus punktus ķermeņa valodā, pirms secinājumu veikšanas cenšos tikt līdz sarunai. Ķermeņa valodas ir ļoti dažādas. Ir daži bāzes koncepti, kas varbūt var liecināt par vienu vai otru lietu, bet nevajag skatīt vīru pēc cepures.”
“Dejojot baletu skolā, mana pieredze ar ķermeni bija visai smaga. Taču specifiskais ir tas, ka profesijā, ko izvēlējos, ķermenis ir viens no instrumentiem. Tāpēc es visu laiku par to arī tā domāju – tāpat, kā domāt, vai tavai vijolei viss ir kārtībā.
Augstskolā, kad notika visādi prāta sprādzieni saistībā ar to, ka viss ir mazliet citādāk, nekā es biju domājusi, sāku griezties pie domām, bet ko mans ķermenis vēlas, kad tas nedejo?
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Pirms raidieraksta sezonas noslēguma klausītājus aicinām ielūkoties podkāsta tapšanas audio aizkulisēs...
"Būs t.s. blūperi jeb smieklīgas situācijas, kas palikušas aiz kadra. Būs arī pāris lieliskas domas no podkāsta viesiem, kā arī Diānas Zandes stāstījumi par mums jau diezgan labi pazīstamo trauksmi, veģetatīvo distoniju, bipolaritāti un tamlīdzīgi, kas iepriekš palicis aiz kadra.”
Ar šo epizodi es vēlos, lai mēs kļūstam vēl tuvāki
Gan vairāk izdzirdot tieši mūsu eksperta balsi, sajūtot viņas personību, gan pietuvinoties pašam podkāsta tapšanas procesam, kas nereti ir smieklu un relaksācijas pilns. Un arī es padalīšos ar pāris savām mentālās veselības grūtībām.”
Būs nopietni, būs smieklīgi, būs arī domīgi, bet tas viss – ar lielu, lielu mīlestību."
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Saknas det avsnitt?
-
Rakstošais kultūras cilvēks Žulijens Nuhums Kulibali par to, kā kultūra palīdz un nepalīdz mentālajai veselībai, par savu pieredzi ar depresiju, kā arī izdegšanu
"Man nepatīk doma par māksliniekiem kā mūžīgā afektā esošiem. Tas paver vārtus domai, ka tie cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, var būt nabadzīgi, neatalgoti tikai tāpēc, ka no šī trūkuma bieži ir nākusi vislabākā māksla. Šī domāšana padara to visu tik mistisku un beigu beigās ir motivāciju graujoša cilvēkiem, kuri tikai sāk nodarboties ar mākslu.
Viņiem ir sajūta, ka nepārtraukti ir jābūt neprātīgam ģēnijam, kas ar katru soli līdz mielēm izjūt katru pasaules netaisnību, arī cieš – bez ciešanām nekur, vai ne?
"Depresijas posms manā dzīvē iekrita pēc lieliem satricinājumiem. Es nesapratu savas pozīcijas dzīvē, un kopumā tas bija trauksmains laiks. Pamazām sāku just to, ka man ir arvien mazāk spēka un arvien mazāk entuziasma. Iestājās apātija. Sākumā es to pieņēmu kā pašsaprotamu un mēģināju loģiski apsmadzeņot: rau, ir notikuši daudzi smagi procesi, varbūt man nemaz nav jābūt priecīgam! Beigu beigās ir pilnīgi normāli kādu laiku arī pabēdāties.
Bet tad es sāku saprast, ka mans fiziskais ķermenis netur līdzi, un pašā smagākajā posmā es cēlos no rīta un zināju, ka no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem būšu spējīgs strādāt.
Tad ap divpadsmitiem es sākšu raudāt, bet uz vieniem man trūks spēka un es apgulšos, un tad tā raudāšana un gulēšana turpināsies ciklos līdz pat desmitiem vakarā, kad iemigšu. Un tad atkal no jauna."
"Ar izdegšanu bija tā, ka es arī jutos ļoti, ļoti, ļoti noguris un absolūti nespējīgs noturēt fokusu, taču fiziski biju funkcionējošs. Depresijas laikā es nespēju fiziski pārvietoties.
Ar izdegšanu sajūtas bija tādas, ka esmu iebāzis pirkstus rozetē, dabūjis pamatīgi ar strāvu un manī ir nemiers, absolūts nogurums un nespēja sakoncentrēties ne uz ko.
"Skaidrs, ka arī kultūras lauks nav nekāda Leiputrija un arī te eksistē visdažādākā veida termiņi, nosacījumi, garās nedēļas nogales. Bet pie kāda trešā cilvēka, kurš pārtrauc savu dalību projektos un nav spējīgs darīt to, ko viņš mīl, jo nav parūpējies par savu mentālo veselību, jāsāk domāt – nu, nē, kaut kas nav labi.
Ir jāsaprot, ka cilvēks nav vienkārši cilvēka resurss, bet gan vērtība, kurai ir jāpalīdz dzīvot pēc iespējas labāk.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Interneta žurnāla “Satori.lv” redaktors Andrejs Vīksna sniedz ieskatu kultūras jomā strādājošo aizkulisēs – veiksmēs un izaicinājumos
Podkāsta sākumā nedaudz aprunājamies par esošo situāciju pasaulē: “Domājot par karu Ukrainā, man šķiet interesanti, ka pašu kara fizisko realitāti mēs šeit nepiedzīvojam. Ja piedzīvojam, tad ļoti minimāli – sastopam bēgļus, cenu pieaugumus, bet, kopumā skatoties, tas nav pilnīgi nekas. Beigu beigās šis karš mums eksistē tikai informācijas telpā. Mūsu fiziskajā ikdienā patiesībā nekas daudz nav mainījies.
Lielā spriedze nāk no tā, ka informatīvais lauks un psiholoģiskā telpa, kurā mēs dzīvojam, nesakrīt ar fizisko telpu. Tad notiek sadursme, un nav skaidrs, kā vienlaikus esksistēt šajās pilnīgi pretējās pasaulēs.
Pievēršoties tēmai par kultūras jomā strādājošajiem aizkulisēs:
“Man ir grūti nošķirt privāto no darba dzīves. Manas intereses un pazīstamie cilvēki gan privātajā, gan darba dzīvē lielākoties pārklājas. Es arī mēdzu pamosties nakts vidū, lai pierakstītu raksta tēmu, kas man tobrīd iešāvusies prātā. Ar saviem draugiem, kuri arī ir iesaistīti kādā kopīgā projektā, mēdzu darīt tā, ka ziņas par kavētiem rakstiem sūtu viņiem e–pastā, bet norunāju tikšanos ar viņiem Messenger, tādā veidā cenšoties nodalīt šīs divas pasaules. Bet skaidrs, ka tas tik vienkārši nestrādā.”
Kā māksla eksistē šajā projektu pasaulē?
Projektu ritms ir ļoti nevienmērīgs un tāds, uz ko nevar paļauties. Tev vienmēr ir nedrošības sajūta – vai tev būs iespēja šo darbu realizēt? Vai tev iedos naudu? Dažkārt daudzas lietas var sakrist vienlaikus, dažkārt nav nekā. Tāpat jocīgi ir brīži, kad tev ir ideja par to, ko vēlies darīt, seko projektu konkurss, bet tam ir savas prioritātes. Tādā gadījumā, lai tu gūtu iespēju darīt to, ko gribi, projektu konkursā ir jādabū pēc iespējas vairāk punktu. Šeit jāiemācās projektu žargons – veicināt, attīstīt, stimulēt, ieinteresēt, papildus pievilkt tam klāt pilsoniskā aktīvisma vai tamlīdzīgas tēmas.
Tajā brīdī tava lodes formas ideja tiek iestūķēta kuba veida kastē
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Režisore Alise Zariņa par ķermeni, dzimumu identitātēm, sievietes atspoguļojumu ekrānā, jautājumu uzdošanu un priekšstatu laušanu
“Sievietes ir pieradušas uz sevi skatīties caur vīrišķo prizmu. Atrast savu identitāti bez atspēriena punkta ir neiespējami. Atskatoties vēsturē, kāds cits allaž ir definējis, kādai ir jābūt sievietei. Pieņemsim, ka šodien, 2022. gadā, tev neviens nesaka, kādai tev vajadzētu būt. Tagad tev ir jāpaņem balta lapa un jāpasaka, kas tu vēlies būt.
Taču viss, uz ko mēs jebkad esmam skatījušās, ir tas, kādas sievietes šī patriarhālā sabiedrība vēlas.
[..]
"Man ir tāda sajūta, ka tā pārspīlētā sevis seksualizācija man bija protesta instruments. Kaut kas man patika sajūtā, ka cilvēki caur manu apģērbu var izstrādāt viedokli par mani un tas nekādā veidā nav saistīts ar manu personību. Pēc tam savukārt ir interesanti vērot, kā cilvēku iespaidi un sajūtas mainās: tev liekas, ka esmu “vieglas uzvedības” sieviete tikai tāpēc, ka esmu konkrēti saģērbusies? Tev liekas, ka esmu nepietiekami inteliģenta savam darbam, jo man ir zaļi mati?”
[..]
“Šeit var rasties jautājums, vai ģērbšanās stilam, manikīram un padušu spalvām ir tik liela nozīme? Mēs taču cīnāmies par diskrimināciju, vardarbību un algām, ko jūs te ākstaties ar nagu lakām un matiem?
Es uzskatu, ka ar kaut ko ir jāsāk. Tiklīdz tu meklē jaunus veidus, kas nav pārāk pāri daroši, tas ir viens solis uz priekšu iesakņojušos standartu izaicināšanai.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Diriģente Laura Štoma dalās domās un pieredzē par diriģēšanas jomu un sievietes spējām un iespējām tajā
“Es sev esmu noformulējusi tādu kā “uzticības kredītu”. Man šķiet, ka daudzi puiši skolas laikā nezina, ka viņiem tāds ir. Tas izpaužas aptuveni tā: tu iestājies vidusskolā, tu esi puisis un būtībā vēl neko neesi izdarījis, bet tev jau piedāvā darbu, aicina koros, sūta uz konkursiem, par tevi jau domā kā par jauno un daudzsološo. Tev jau sākumā iedod starta paciņu. Ja es atskatos uz savu pieredzi, man nebija šīs starta paciņas. Par katru iespēju kaut kur strādāt un uzstāties bija jācīnās ar zobiem un nagiem.
Šādas situācijas raisa tevī pašā pārdomas, vai vispār ir vērts nodarboties ar šo profesiju. Tas raisa šaubas par tevis paša varēšanu.
“Man šķiet, ka mēs daudz iegūtu, ja ļautu katram cilvēkam, katram dzimumam būt tādam, kāds tas ir. Ja mēs salīdzinām dažādas interpretācijas, vai mums ir interesanti salīdzināt piecas vienādas? Drīzāk interesantāk ir salīdzināt piecas dažādas.
Mūsu mūzikas vide būtu daudz krāsaināka un interesantāka, ja mēs mestu nost dzimumu priekšstatus.
“Es uzskatu, ka neviens jau nevēlas kādam par spīti darīt pāri, mēs nevēlamies kādu speciāli diskriminēt, speciāli likt zemākas atzīmes, speciāli apbēdināt. Bet arī jāsaprot, ka mēs rīkojamies atkarībā no tā, kāda ir mūsu līdzšinējā pieredze, kāda ir sabiedrība un kāds ir piemērs, ko līdz šim esam redzējuši.
Mēs būtībā esam mazi datoriņi – to programmu, ko mēs zinām, tādā arī mēs rīkojamies.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Jaunākajā raidieraksta epizodē režisors Linards Āboltiņš par savu pieredzi ar UDHS un autiskā spektra traucējumiem, kurus komentē psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande.
Diāna Zande: "Kādreiz tika uzskatīts, ka UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms vai UDS jeb uzmanības deficīta sindroms ir tikai bērniem. Šodien ir skaidrs, ka šis sindroms turpinās arī daudziem pieaugušajiem, un tam ir ļoti stiprs bioloģiskais pamats. Tas iedzimst paaudzēs."
Kā saprast, vai cilvēkam ir UDHS:
grūtības iesākt vai pabeigt darbus un spēt sekot plānveida darbībām;
viegli darīt darbus, kas ir spontāni, bet grūti veikt pašorganizējošus uzdevumus;
izteiktāk kā citiem - aizmāršība, neuzmanības kļūdas.
"Katrs no šiem uzskaitītajiem parametriem konkrētā laika posmā vai dzīves situācijā ir normāls. Taču, ja cilvēks jūt, ka lielākā daļa no šīm lietām tomēr attiecas uz viņu un traucē ikdienu, tad ir vērts padomāt, vai tie nav UDHS/UDS simptomi.
Es nenosaucu visus simptomus, lai neļautu cilvēkiem pašdiagnosticēties."
Savukārt Linards Āboltiņš par savu pieredzi ar uzmanības deficītu saka, kā jau jebkura cita lieta, arī UDHS ir novērojama un par to var izdarīt secinājumus, un censties nekāpt atpakaļ pazīstamos grāvjos. Linards turpina: "Līdz ar to tas, ka tev ir uzmanības deficīts, nenozīmē, ka tas dod atlaides. Tā nav lieta, ko tu ierakstīsi savā CV, un visi ar to rēķināsies. Tev ir darbs, tev ir mērķi – centies to izdarīt!
Laikam ejot, esmu sapratis, ka UDHS ir aspekts, ar kuru sev nekad nebūšu garlaicīgs. Manas smadzenes vienmēr mani spēs pārsteigt nesagatavotu."
Otrā lielā tēma šajā epizodē ir autiskā spektra traucējumi. Psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande saka, ka mūsdienās notiek pāreja no autisma un aspergera jēdzienu lietojuma uz autiskā spektra traucējumiem:
"Arī autiskā spektra traucējumi ir saistīti ar mūsu attīstību un bioloģiju, ar mūsu galvas smadzenēm. Šis traucējums ilgst visa mūža garumā un ietekmē, kā cilvēks saprotas ar citiem cilvēkiem, kā viņš veido sociālo mijiedarbību, vai viņam ir iztēle un tamlīdzīgi.
Tās ir noteiktas iezīmes, kas izriet no specifiskas galvas smadzeņu darbības, kuras rezultātā cilvēks pieredz pasauli nedaudz atšķirīgā veidā kā vairums cilvēku mūsu kultūrā."
Linards Āboltiņš: "Liela daļa sabiedrības dzīvo kolektīvā burbulī. Kad kāds pasaka vārdu autisms vai autiskā spektra traucējumi, viņi uzreiz iedomājas sociālās aprūpes namu, cilvēku ar noteiktu sejas formu un tamlīdzīgi, kas nav attiecināms uz mani. Tādā ziņā tas var samulsināt cilvēku, kas ar to nav saskāries. Tāpēc autiskā spektra traucējumu vietā es izvēlos teikt aspergera sindroms.
Man liekas, ka visas diagnozes tā arī būtu jāuztver – nevis kā spriedums, bet mācību grāmata par sevi."
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Šoreiz raidierakstā divas lielas tēmas – psiholoģiskā higiēna un seksisms –, par kurām savās domās dalās aktrise Marija Linarte
“Stigma, ko manā laikā mācīja bija, ka teātrim ir jābūt visai tavai dzīvei. Bet, ja teātris ir visa tava dzīve, tu esi sūdīgs aktieris, tu esi sūdīgs režisors un scenogrāfs.
Var šķist, ka būsim labāki profesionāļi, ja nodarbosimies tikai ar savu profesiju. Taču rezultātā mēs paliksim tikai sliktāki, jo redzam tikai vienu.
Mēs neiegūstam dažādus skatījumus uz dzīvi, mums ir tikai viena pieredze, un tā pieredze nekad nemainīsies.”
***
“Cilvēki bieži nesaprot, kāpēc māksliniekiem ir jāmaksā konkrētas summas? Ja režisors gatavojas filmai, viņš nevienu brīdi nav ne-darbā. Es gatavojos lomai un nevienu brīdi neesmu ne-darbā. Tu esi konstantā procesā un daudzi nesaprot, ka tas ir iemesls, kāpēc daudziem māksliniekiem ir mentālās veselības izaicinājumi – pārslodzes, trauksmes, panikas lēkmes. Pasaules pieņēmums ir, mēs finansēsim fizmatus, ķīmiķus, biologus, jo mēs fiziski redzam, ko viņi izdara, tas ir fiziski izmērāms. Bet mākslinieka darbu pat gribēdams nevar nomērīt –
Domāju, ja tādas lietas varētu fiksēt, tad atklātos, ka mākslinieki strādā gandrīz visu savu nomoda laiku.
***
“Pagājušajā vasarā ar draugiem bijām pasēdēt un gāja garām puisis ar meiteni, kurai acīm redzami bija slikti. Kad sākām jautāt, vai meitene ir ko lietojusi, viņa atbildēja noraidoši: dzīvē neko lietojusi nav, šobrīd vienkārši ir piedzērusies. Taču es redzēju, ka viņa trīc, ka acu zīlītes ir palielinājušās. Mēs visi sapratām, ka šīs meitenes dzērienā tika iemesti “rūfiji” (roofies). Bet tas viss ir “okay” – ko tu pati ej, kāpēc tu atļaujies iedzert?
Šeit es runāju par to nedrošību būt sievietei. Nedrošību būt sievietei, kas grib kaut ko pateikt.
Man ir jāizvēlas – būt trauslai vai stiprai. Es nevaru būt nekas kopā. Es nedrīkstu uzvilkt svārkus un pēc tam sūdzēties, ka kāds man pievērš uzmanību. Es nedrīkstu nenēsāt krūšturi un pēc tam aizrādīt – neskaties uz manām krūtīm. Taču tas viss ir par vīriešu audzināšanu kopš bērnības.”
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Šoreiz tiekamies ar Mārtiņu Stabinģi –, cilvēku, kuram patīk dažādas lietas un nepatīk sevi ielikt vienas profesijas rāmjos. Jaunākajā raidieraksta epizodē Mārtiņš dalās ar savu redzējumu par to, kas ir māksla, runā par sev tuvo anarhismu un arī citām mūsdienās pastāvošām sistēmām, tai skaitā patriarhātu.
“Kurā brīdī aizraušanās kļūst par māklsu? Ja tā ir mūzika, vai tur ir jābūt klausītājam? Ja tā ir rakstniecība, vai tur ir jābūt lasītājam? Kafka savas dzīves laikā izdeva pāris stāstus. Nevienu no saviem romāniem viņš līdz galam nepabeidza, tos izdeva pēc viņa nāves. Tā ir literatūra vai pašdarbība? Kur mēs velkam robežu?”
Man liekas, ka māksla ir kaut kas, ko cilvēks rada, un kas kaut kādas emocijas ir raisījis vēl vismaz vienam cilvēkam.
“Kad lasu pēdējā laika izdevumus, piemēram, dzeju, man ir sajūta, ka tas jau ir lasīts. Ir arī jaunumi, kas saistīti ar sociāli politiskām kustībām – feminisms, etniskās minoritātes un tamlīdzīgi. Viņiem tas lauks ir ļoti tukšs sakarā ar to, ka nav bijis iespēja izteikties. Manuprāt, tādi balti cisvīrieši, ko viņi interesantu vēl var uzrakstīt? Mākslas funkcijai šodien vajadzētu dot iespēju izteikties tiem, kuriem nav bijusi tāda iespēja. Ja tas netiek darīts, tad tādi džeki kā es vēl divdesmit trīsdesmit gadus rakstīs, kā viņiem sāp sirds, bet kam tas palīdzēs?”
Anarhisms. Iepazīstināsi?
Man šķiet, ka mēs dzīvē redzam daudzus piemērus, kuros esošās varas sistēmas nestrādā par labu vairumam cilvēku, un mēs ļoti labi spējam organizēties arī bez tām. Šādos brīžos rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas un vai tās spēj attaisnot savu pastāvēšanu? Nesens piemērs, Krievijas iebrukums Ukrainā. Lietuvā cilvēki pirmajā dienā saziedoja miljonu. Latvijā – nākamajā dienā. Visās Eiropas valstīs bija protesti, kuros tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, pieprasīja tūlītēju, izlēmīgu rīcību. Es domāju, ka lielā mērā šī sabiedrības spiediena dēļ sankcijas arī ir tik smagas, kādas tās ir. Vācija vairākas dienas kaulējās. Notiek karš, cilvēki mirst, bet viņi domā par savām ekonomikām. Viņiem tas ir svarīgāk, nekā tas, ka cilvēki mirst. Taču sabiedrībai tas nav svarīgāk. Cilvēki, ar kuriem esmu runājis – vecāki, jaunāki, liberāli noskaņoti, konservatīvi noskaņoti – visi kā viens saka, jā, mēs zinām, ka visas sankcijas nāks mums atpakaļ. Tas maksās dārgi, tas būs nepatīkami, bet tas ir tā vērts, jo uz spēles ir liktas cilvēku dzīvības.
Anarhisma pamatideja ir par to, ka jebkura hierarhija, autoritāte nav attaisnojama, un šis uzdevums autoritāti attaisnot gulstas uz pašas autoritātes pleciem. Ja autoritāte nespēj sevi attaisnot, tad tā ir “jālikvidē”
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Klavesīniste un meditācijas trenere Gertruda Jerjomenko par dzīvi pirms un pēc meditācijas, tās nozīmīgumu ikviena dzīvē, Heartfulness meditācijas praksi un emocionālo intelektu
Šis vārds – meditācija – pirms trīsdesmit gadiem varbūt asociējās ar kaut ko ļoti svešu. Taču šobrīd tas tiek pielietots bieži, sākot ar koncertiem, kuri tiek nosaukti par meditāciju, beidzot ar cilvēkiem, kuri darbojas biznesa pasaulē. Arī viņi saka, mēs meditējam, un tas mums palīdz. Pateicoties tam, ka informācija mums ir pieejama no visdažādākajiem zemes punktiem, no visdažādākajiem meistariem, šis instrumentu kopums šobrīd ir ārkartīgi liels.
Es, piemēram, dzīvoju Latvijā, bet varu mācīties pie Indijas, Amerikas, Krievijas skolotājiem un ņemt šo vērtību no visdažādākajiem resursiem.
Ja agrāk galvenais aspekts bija mūsu IQ, tad tagad ļoti daudzi piemin mūsu EQ – emocionālo intelektu. Cilvēki saprot, ka, strādājot ar cilvēkiem, pavisam noteikti ir vajadzīga savstarpējā empātija, risinājumi, kā iziet uz vienu viedokli, vienu virzienu. Kā pateikt savu viedokli, bet tajā pašā laikā dot vietu savam kolēģim, kā to visu integrēt, sintezēt.
Tāpēc ir vajadzīga noteikta atvērtība, un es domāju, ka meditācija ir viens ļoti efektīvs instruments šajā jomā.
Par meditāciju sāku interesēties 15, 16 gadu vecumā. Tajā laikā man dzīve likās diezgan pelēkās krāsās. Trūka dzīvesprieks, optimisms. Protams, arī liela slodze skolā, pietiekami daudz stresa. Bet viszīmīgākā bija tā sajūta, ka tu peldi pa straumi un tevi kā bumbiņu nes kaut kur un ka tu savu dzīvi neietekmē pilnā mērā. Vienu dienu tu kā bumbiņa atsities pret malu, tad ir sāpīgi. Nākamajā dienā tu neatsities, tad ir labi. Bet tā kopējā sajūta tomēr nav dzīves apliecinoša. Es sapratu, ka man vajag izprast lietas, paplašināt savu bildi, dzīves redzējumu. Man ļoti gribējās izprast likumsakarības pasaules kārtībā un kā lietas strādā. Es arī sapratu, ka vēlos kaut ko veikt katru dienu. Pielietot kaut kādu praksi, kas man iekšēji palīdzētu, saprotot to, ka, ja es neieraugu izmaiņas uzreiz, tās nāks, jo es tajās ieguldos katru dienu.
Kamēr mēs sevi neesam dziedinājuši, kamēr mēs paši neesam iekšēji veselīgi, tikmēr realitāte spoguļos procesus, kas mums ir iekšā.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Dzejniece Marija Luīze Meļķe par pasaules norisēm, dzīves dzīvošanu šobrīd, garīgo veselību, jūtību un dzeju
Tāda nozīmīga attieksme, ko esmu attīstījusi nesenākā laikā, ir par to, ka bieži kaut kādi traucējumi ir pārprasti labi impulsi. Tas nav ļaunums, kas pārņem cilvēku. Arī es savu trauksmi esmu nosodījusi, domājusi, ak, ja man nebūtu trauksmes, es varētu labāk iekļauties, izdarīt visus darbus un tamlīdzīgi. Bet nedaudz pašķetinot, kas tad ir tā dzīve bez trauksmes, ko esmu it kā vēlējusies, saprotu, ka tā nozīmē “Ja man nebūtu trauksme, tad es varētu neko nejust un pakļauties visam, ko citi cilvēki vēlas, un izdarīt tā, kā citi no manis sagaida, un nemaz nedomāt par to, kā es jūtos." Bet vai tā ir dzīve?
Mentālās veselības problēmas nav skāde vai kroplība. Šīs lietas nerodas no zilas debess. Tām vienmēr ir iemesli, ko grūti laicīgi uztaustīt.
Āda ir aizsargslānis. Liekas savādi, ka tā ir tik jūtīga, jo tā ir virskārta, pret kuru viss var sisties. Tā sargā visu to, kas ir zem tās. Bet tieši tāpēc, ka āda ir jūtīga, tā sargā. Jūtīgums ir tas, kā šī sargāšana izpaužas. Tās spēks ir jūtībā. Cilvēkam nekad nevajadzētu vēlēties just mazāk, jo tādā veidā viņš pieļauj, ka ļaunas lietas ar viņu var notikt. Tas var aiziet uz dziļākiem audiem un iekšējiem orgāniem.
Ja tu nejūti, tu sevi nesargā.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande par bailēm palaist garām, trauksmi par notiekošo, rīcību krīzē, kā arī jauniešiem un jūtību mākslā
Jāsāk ar to, ka mēs piedzīvojam un esam liecinieki nopietnai krīzei ļoti tuvā valstī. Ir tāds fenomens, jo tuvāk kaut kas notiek, jo vairāk tas atsaucas uz mums, tādējādi mēs paši savā veidā iekļūstam krīzē.
Kad krīze mums notiek tuvumā, tad viena no reakcijām ir, mēs gribam būt lietas kursā, vēlamies kontrolēt notiekošo. Otra lieta – pat, ja es jūtos relatīvi stabili par šo notikumu, un uz brīdi esmu nolēmis atlikt domas par karu Ukrainā, tad darbā par to runā, transportā par to runā, TikTok, Instagram, Facebook kūp, un es trauksmainajās ziņās tieku ierauts tāpat. Šis var radīt ilūziju par to, ka es varu darīt kaut ko saistībā ar krīzi. Kontrolēt to, kontrolējot informāciju.
Bažas, ka es varētu kaut ko nenokontrolēt, palaist garām, liek man ziņas skatīties atkal un atkal.
Psihologi no dažādām valstīm iesaka: kad notiek kāda krīze, tad satraucošās ziņas jāskatās nevis no rīta līdz vakaram, jo tas mums liedz funkcionēt ikdienā, bet jāskatās tās divreiz dienā - no rīta un vakarā, pāris stundas pirms gulētiešanas. Ziņu patērēšanā ir jāmeklē līdzsvars.
Ja trauksme par notiekošo ir pārmērīga, ir jāmeklē palīdzība.
Ja nav pieejama profesionāla palīdzība, tad pajautājiet sev, kas ir tie cilvēki, kuri samazina manu trauksmi ikdienā? Un nevis mierinot vai iestāstot man, ka nav pamata uztraukties, bet ar kuriem kopā esot es jūtos stabilāks un spēju pievērsties ikdienas dzīvei. Otrs ir samazināt veidus, kā paši sev radām trauksmi. Nemeklēt trigerus - nemitīgi neskatīties ziņas, piemēram.
Ļoti svarīgs jautājums: vai tas, par ko es uztraucos šobrīd, notiek tagad?
Šo kognitīvi biheiviorālajā terapijā mēs diezgan bieži uzdodam klientiem un mācām atšķirt. Mēs uztraucamies par to, ka iebruks pie mums, būs atomkarš, būs jābēg, būsim beigti un tamlīdzīgi. Fantāzijas kamols ir uztinies, tāpēc ir svarīgs šis STOP moments: vai tas, par ko es raizējos notiek šobrīd?
Vairāk klausieties ierakstā.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Raidieraksta "Mākslinieks pie mikrofona" pirmajā diskusijā viesojas režisors Mārtiņš GŪTMANIS, dziedātāja Brigita ČIRKŠE, kā arī kultūras pētniece un stāstniece Elvīra AVOTA
Jaunā paaudze par jauno karu, Ukrainas karu. Par psiholoģiski emocionālo reakciju uz notiekošo, par bailēm un jauniešu jūtību uz apkārt notiekošo. Par politisko atbildību, balsošanu, Uzvaras pieminekli un krieviski runājošajiem Latvijā.
To visu klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Rakstniece Evelīna Andžāne par mākslas un epilepsijas līniju saplūšanu.
“Man ir svarīgi ar savu pozīciju palīdzēt citiem. Saprotu, ka, ja pilnvērtīgi iepazīšu sevi, zināšu, kā palīdzēt arī citiem. Esmu sapratusi, cik svarīgi man tas ir un cik ļoti savu dzīvi vēlētos saistīt ar to. Un varbūt palīdzēt arī tiem, kas ir nonākuši līdzīgā veselības pozīcijā kā es.”
“Es nezinu, kā ir pieredzēt lielu lēkmi apzināti.
Man liekas, ka tas ir tāds performatīvs, no manis atsvešināts akts, ko redz citi un redz, cik tas ir baisi, bet es tam nekad neesmu klātesoša.
“Es diezgan bieži neatceros, ko vēlējos teikt. Vai ilgi pārdomāju, kādā veidā cilvēkam strukturēti pasniegt savu domu. [..] Esmu arī jutusies vainīga par to, ka nespēju cilvēkiem konkrēti izskaidrot, kas notiek manā galvā.
Ir bijuši komentāri, kļūsti vienkāršāka un tad dzīve būs vienkāršāka, nevajag poetizēt par daudz. Būtībā cilvēki man ir teikuši lietas, kas man piemīt dabiski, bet es to nedaru izskaistināšanas pēc. Es bieži to daru ar salīdzinājumu līdzdalību, metaforām, jo man tās palīdz uzburt otram bildi, ko vēlos pavēstīt.”
Iedomājies, ka manā galvā stāv, piemēram, septiņas formulas mašīnītes. Šīs septiņas mašīnītes ir viena mana doma, kas ir izplūdusi, kurai ir vairāki pavedieni.
“Varbūt dzeja un epilepsija ir viens vesels. Es nevēlos par to domāt kā par diagnozi, bet gan kā par kaut ko ļoti skaistu, kas piemīt manai domāšanai un kas ir kas tāds, ar ko var strādāt gan rakstīšanā, gan zīmējumu veidošanā."
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Rakstniece Inga Gaile par bailēm, literatūras, mākslas ietekmi globālos procesos, sievietēm toreiz un tagad, kā arī par to “f” vārdu - feminisms
"Bella Huksa (Bell Hooks) saka, ka mēs neesam vainīgi pie tās sabiedrības, kas ir izveidojusies, un pie tām kļūdām, kas ir pieļautas tūkstošiem gadu vai simt gadu atpakaļ. Taču mēs esam atbildīgi par to, ko mēs darām tagad.
Paldies tiem, kuri ir atklāti un runā par savām bailēm, arī par tām it kā muļķajām, par kurām šķietami smejamies. Ikviens, kas par to runā, paplašina iespēju sadzīt gan sev, gan arī citiem.
Mēs ļoti varam vēlēties teikt, nu, tagad atvērsim baltu lapu. Taču man liekas, ja ir baigā brūce, kas pūžņo, tad nav iespējams uz tās uzlikt baltu lapu. Bet var uz to brūci paskatīties, var iztīrīt, par to var pastāstīt un tad tā sāks dzīt. Protams, brīdis, kad skaties uz šo brūci, ir ļoti nepatīkams, it sevišķi, ja tu ilgstoši uz to neesi skatījies –, tur ir drausmīgas krāsas, strutas un tamlīdzīgi. Bet tomēr es tai dzīšanai pēc brūces iztīrīšanas ļoti ticu. Un esmu piedzīvojusi, kā tas notiek."
"[..] Ko mēs kā sabiedrība domājam par seksa strādniecēm? Es mulstu no šī nosaukuma, bet patiešām vēlos būt politkorekta un iejūtīga, un nelietot vārdu “prostitūtas”, ja tas ir aizvainojoši. Viņas ir ne tikai arī cilvēki, bet viņas ir cilvēki. Tāpat kā bezpajumtnieki ir cilvēki. Tāpat arī alkoholiķi ir cilvēki. Mēs visi esam cilvēki un mums nav tiesību vienus iedalīt zemākā klasē, citus – augstākā. Bet tā vai citādi mēs to darām.
Vienā podkāstā uzzināju par tādu apzīmējumu kā less dead (tulk. “mazāk miris”). Amerikā bija viens slepkava, kurš nogalināja ap 90 sieviešu, un viņa upuri bija tā kā less dead. Viņām nebija tuvinieku, viņas varbūt bija imigrantes un, paldies Dievam, likumdošanā šāda apzīmējuma kā less dead nav, bet tas par kaut ko liecina.
Mēs joprojām par dažādām cilvēku grupām domājam kā “less dead”. Un lai tas nenotiktu mums ir jāsāk domāt citādāk. Ir jāsāk domāt, ka visi ir vienlīdzīgi “dead”. Mēs visi esam vienlīdzīgi sērojami."
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Māksliniece Ance Vilnīte par sērām, mākslas pozitīvo un destruktīvo pusi, trauksmi, mākslas terapiju, kā arī tumšiem un gaišiem brīžiem dzīvē.
Man šķiet ļoti svarīgi saprast un piefiksēt, ka sēras ir ne tikai par kāda cilvēka aiziešanu, bet arī sēras par aizgājušo sevi.
Dzīve viscaur ir mainīga. Arī es jutos visai pazaudējusies un tā, ka it kā jau ir labi, bet tu īsti nejūties, kā tu pats tajā brīdī.
Arī, piemēram, pabeidzot kādu mācību iestādi – tu pēkšņi sajūti neizskaidrojamas bēdas. Tas ir process, kam jāļaujas un jāiet cauri. Protams, tas ir ļoti ilgs process, kas ne vienmēr notiek tad, kad tu to gaidi. Piemēram, kad nomirst tuvs cilvēks. Citi sniedz tev atbalstu, darbā iedod brīvdienas.
Taču bieži vien sēru process tajā brīdī nemaz nav sācies.
Dzīves laikā ļoti daudziem notikumiem esmu gājusi tieši caur radošo procesu. Tas ir bijis ļoti svētīgi un palīdzoši. Kā pašterapija. Būdams mākslinieks tu vari piekļūt, izdzīvot, iziet cauri konkrētajai sajūtai.
Tas arī ir tas dziedinošais process – atvērt vaļā, jo citādāk palaist neizdosies.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Raidieraksta jaunās sezonas pirmais viesis, komponists Jānis Petraškevičs dalās savā pieredzē ar logoneirozi jeb stostīšanos
Cik esmu lasījis, logoneiroze skar ap 1% pasaules iedzīvotāju un tai nav izpētīti cēloņi.
Līdz desmit gadu vecumam biju absolūti laimīgs, kā dzīve rit uz priekšu, un tad tas sāka mainīties.
Atceros, ka vēlējos kaut ko pateikt, bet jutu fizioloģisku bloka sajūtu, vienkārši nespēju to izdarīt.
"Šķiet, ka man palīdz analītiskā domāšana, kas ļauj analizēt situācijas un mēģināt saprast, ko, kāpēc es daru tieši tādā veidā. Būtībā ir tā, ka es nepārtraukti kontrolēju savu runas veidu. Tā ir nepārtraukta analīze –, kā es teikšu to, kādā veidā tam blokam pāriet pāri, kā kaut ko pateikt citādākā veidā."
Tas ir nepārtraukts darbs, bet, ņemot vērā to, ka tas ir tik ilgi un nepārtraukti, tad esmu to attīstījis jau stipri vien ātrā tempā, tas notiek automātiski.
"Runas pieeja, kādu vispatīkamāk realizēt man pašam, ir iedvesmota improvizācija. Tu pārzini tematu, par ko stāstīsi, bet tai pašā laikā spēj pilnīgi brīvi izmeklēt ceļu, kā stāstam iziet cauri."
Stostīšanās ir runas veids, kas cilvēkos izraisa neērtības sajūtu, jo mēs ar to saskaramies reti un nav īsti skaidrs, kā uz to reaģēt. Taču es neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts. Tas ir tāpat kā citas lietas, ko cilvēki dara dažādos veidos
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Šī gada pēdējā raidieraksta epizodē, sarunā ar komponisti Rutu Paideri apceram radošo vientulību, tās nozīmi gan Rutas, gan citu komponistu pieredzē un cenšamies saprast, kā to definēt un kādi iemesli tai meklējami.
Ir atšķirība, vai tā ir privāta cilvēka vientulība, kuram tiešām nav draugu un šis cilvēks nejūtas saprasts, vai radošā cilvēka vientulība, kura ir bez žēlošanās. Tas ir pastāvošs fakts.
Tā ir ļoti specifiska komponista vientulība. Mūsu darbs visos līmeņos norit vienatnē. Viss sākas ar ideju. Pēc tam ilgu laiku sēžam vienatnē un tajā pašā vienatnē mums arī ir jāizvērtē, vai ideja maz ir cienīga realizēšanai.
Ja kādā firmā vai uzņēmumā rodas jauna ideja, pastāv veselas nodaļas, kuras par šo ideju diskutē. Bet es esmu viena pati un man ir jāsaprot, vai ir jēga paļauties uz šo ideju, vai tomēr tā ir nejēdzīga?
Ja mēs neesam pastāvīgā apmaiņā ar apkārtējiem, mēs neapjaušam, kādu iespaidu uz viņiem atstājam.
Kas ir lielākais mīnuss kompozicionālajā darbībā?
Sajūta ir tāda, ka man visu mūžu morāli ir jācīnās pret ļoti lielu skepsi, kas pastāvīgi pavada manu darbu. Šī skepse nāk no visām pusēm.
Manuprāt, mūsdienās māksliniekam vairs nav sevišķa statusa. Viņš vienkārši tiek redzēts kā viens no tiem, kas kaut ko dara un nereti, diemžēl, uz sabiedrības rēķina.
Tai pat laikā nedrīkst iekrist galējībās. Kad mākslinieks, komponists tiek pacelts kulta statusā, sākas nekritiska viņa apbrīnošana un tā nav pozitīva nevienai pusei.
Es neesmu dievināšanas piekritēja, man tas arī nav vajadzīgs. Tas, ko es ļoti vēlētos un kas man sagādā lielu prieku, ir patiesa interese. Kāds atnāk uz koncertu, noklausās, pienāk klāt un, ja arī ko kritisku pasaka, tad dara to ar pietāti un cieņu.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Flautiste Maija Eva Fogele par savu mūzikas un garīgās veselības pieredzi, kā arī par cilvēkiem ar redzes traucējumiem
"Man vēl visa dzīve ir priekšā, viss ir tikai pašā plaukumā. Esmu pabeigusi augstskolu. [Redzes traucējumi] man nav lieguši braukt arī uz ārzemēm un piedalīties starptautiskos konkursos, nav lieguši dzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi. Arī šādi cilvēki ārpus mūzikas var realizēt citus sapņus, piemēram, ģimenes nodibināšanu. Arī viņi iekļaujas sabiedrībā. Varbūt vajag kaut ko vairāk paskaidrot un parādīt, varbūt lēnāk tie darbi iet. Bet iet!"
Mūziķi mūziku mācās pēc notīm. Ko dara tie cilvēki, kas notis nespēj saskatīt, vai neredz vispār?
Ar šo vēl ir ļoti jācīnās. It sevišķi Latvijā, jo šeit braila nošu sistēma nav attīstīta vispār.
2017. gadā satiku vienu Anglijā dzīvojošu latvieti, un viņš man jautāja, kā tu mācies mūziku? Es saku, ka pēc dzirdes, bet ļoti, ļoti vēlētos mācīties pēc notīm. Viņš piedāvāja palīdzēt, iedevu viņam savu e-pastu, un mēs neatlaidīgi sarakstījāmies. Es izteicu arī vēlmi ieraudzīt skaņdarbu braila nošu rakstā. Man tika atsūtīts viens krājums. Braila notis mazliet biju apguvusi skolā, bet ar to nepietika. Kad atvēru viņa sūtīto grāmatu, sapratu, ka nesaprotu neko. Rakstīju viņam, ka vajag mācīties papildus. Pēcāk man pienāca ziņa, ka ir atrasta skolotāja, kura ir gatava mani izmācīt. Kad braila nošu lasīšanu biju apguvusi, es pirmo reizi sajutu atšķirību starp mācīšanos pēc dzirdes un notīm. Daudz labāk man patīk pēc notīm, jo man veidojas pašai sava interpretācija. Tā nav normāla mūziķa dzīve, ka skolotājam visu laiku jābaksta tevi un jāieraksta mūzikas teksts.
Ja tev būtu jāsalīdzina braila nošu raksts un mācīšanos pēc dzirdes ar kādu metaforu. Kas tā būtu?
Pēc dzirdes mācoties sajūta ir tāda, ka mani iespundē krātiņā kā zvēru dārzā, lai es nekur neaizbēgtu. Pēc notīm mācoties es jūtos kā putns un lidoju brīvi, brīvi.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. -
Komponiste Gundega Šmite par Covid-19 pandēmijas izraisīto klusumu un līdzatkarību.
“[..] Nostājas blakus ģimenes cilvēks vai tuvais draugs, kas to vēro un kuram ļoti sāp, ka cilvēks, kuru viņš mīl kā draugu vai ģimenes locekli, būtībā taisa lēnu pašnāvību. Ja tu, piemēram, redzi, ka cilvēkam rokā ir striķis un viņš tūlīt kārsies, protams, tu iesi, runāsi un mēģināsi to striķi kaut vai fiziski atņemt, bet ar alkoholu tā nesanāk. Tas ir milzīgs slow motion, milzīga palēninātā darbība – tā var ilgt desmitgadēm –, kad cilvēks neatgriezeniskā, lejupejošā spirālē būtībā izposta savu garīgo un fizisko veselību. Un tu nevari palīdzēt. Protams, ka, mīlot šo cilvēku, tu mēģini viņam to pudeli atņemt un teikt, ka ir nepieciešams ārstēties un piedāvā dažādas metodes – vai tā ir Minesotas vai anonīmo alkoholiķu programma, vai psihoterapija. Cilvēks varbūt pat pieklājības pēc aizies uz kādu no šīm programmām, bet jau nākamajā stundā dosies pēc dzēriena, jo savā sirdī nav sapratis, cik alkohols ir postošs."
Pirms vairākiem gadiem es runāju ar vienu psihoterapeitu/narkologu, kurš teica, ka faktiski alkohols alkoholiķim ir kā slepena mīļākā vai mīļākais, pret kuru cilvēkam ir liesmojoša kaislība un kuru viņš nekad nenodos. Tāpēc cilvēks, kuram ir atkarība, būtībā ir arī viltīgs. Viņš neatzīs, nenodos savu kompanjonu.
Gundegas domas papildina psiholoģes un kognitīvi biheiviorālās terapeites Diānas Zandes stāstījums:
Alkoholisms nav kaut kas, kas attīstās bez vielas lietošanas.
“Bieži vien cilvēkiem, kam ir atkarība, ir arī blakus problēmas. Ļoti bieži tā ir depresija. Reizēm atkarība ir veids, kā cilvēks cenšas šo depresiju pārvarēt. Dažreiz atkarība ir problēma, kas izraisa depresiju. Dažkārt tās var būt citas veselības problēmas, kas izraisījušas depresiju, un tad depresiju savukārt remdina alkoholā – atkarība ir daudz kompleksāka problēma nekā lauzta kāja.”
Ir ārkārtīgi sāpīgi redzēt, kā talantīgi cilvēki pēc būtības piebeidz sevi. Un nav iespējams palīdzēt. “Saņemies un nedzer” – tas nav palīgs.
Vairāk klausieties epizodē.
Podkāstu var klausīties arī populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts u.c. - Visa fler
