Avsnitt
-
Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar mākslinieku Krišu Salmani un mākslas zinātnieci, mākslas un fotogrāfijas pētnieci Katrīnu Teivāni runā par Kriša Salmaņa jauno izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Kas tie par ziloņiem un kāpēc bibliotēkā? Un kāpēc lasītājam no plaukta paņemtu grāmatu nevajag pašam likt atpakaļ plauktā?
Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki. -
Kaspars Zariņš aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un paradumi, kur abas rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa?
Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt….
Katrīna Biksone:
Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST
Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā
Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022)
Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021)
Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019)
Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)
Anna Pommere:
Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024)
Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018)
Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016)
Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007)
Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002)
Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000)
Izstādēs piedalās kopš 2012. gada
Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā
Jaunākās personālizstādes:
"Sudraba līkne" galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024)
"Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023)
„ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023) -
Saknas det avsnitt?
-
Mākslas centra “Zuzeum” Lielajā izstāžu zālē līdz 19. maijam skatāma izstāde “Kur lai paslēpjās!”. Izstādē, kuras nosaukums aizgūts no mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma, ietverti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi Zuzānu kolekcijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, privātajām kolekcijām, kā arī Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli.
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar izstādes kuratori, mākslinieci Sandru Krastiņu un dramaturgu Matīsu Gricmani spriež, kas varētu būt interesants padomju mākslā un kāpēc.
-
Šonedēļ Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar poētisku ievirzi – Madaru Gulbis, kuras rokrakstu veido abstrakta vizuālā valoda, spēcīgas krāsas, lieli formāti, un Ditu Lūsi, kura mīl gleznot reālas lietas un izvēlas pelēkos toņus plašā diapazonā. Bet viņām abām, kā uzzinām šajā sarunā, arī daudz kopīga. Abas nāk no mākslinieku vides, patīk strādāt dienas gaismā, abas ķeras pie darba tikai tad, ja ieguvušas pārliecību kā vīziju un ideju realizēs.
Raidījumā arī par sava pasaulsredzējuma noturēšanu, Rembrantu un rentgenattēliem, reālo un nosacīto, pirmsgleznošanas rituāliem, instinktu, koncentrēšanos, kopsakarībām un sievietes- mākslinieces pašapziņu.
Madaras Gulbis (1969) vizītkarte:
Latvijas Mākslas Akadēmija (1994- 1996), Mākslas maģistra grāds
Latvijas Mākslas Akadēmija (1988-1994), Mākslas bakalaura grāds
Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1980-1987)
Izstādēs piedalās kopš 1993. gada.
Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā.
Sarīkotas 26 personālizstādes, no kurām jaunākā „Debesu sajūta” bija skatāma Mākslas telpā Aminori, Rīgā (11.12.23. - 02.02.24.)
Ditas Lūses (1972) vizītkarte:
Latvijas Mākslas Akadēmija (1994-1996), Mākslas Maģistra grāds
Latvijas Mākslas Akadēmija (1990-1994), Mākslas bakalaura grāds
ASV Viskonsīnas štata universitāte La Crosse, mākslas koledža (1991-1992)
Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola (1982-1989)
Izstādēs piedalās kopš 1998. gada
Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Viļņā, Ņujorkā, Londonā, Venēcijā, Kremonā, Ļubļanā, Dubajā, Tokijā. Sarīkota 21 personālizstāde, no kurām jaunākā ir "Zūdošie laiki" Siguldas Devonā (27.01.24-02.03.24)
-
Šoreiz Kaspara Zariņa viešņas ir mākslinieces Mārīte Guščika (1980) un Jana Briķe (1980). Abas ir gleznotājas, Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolventes ar personālizstāžu pieredzi Latvijā un pasaulē, bet ar atšķirīgu mākslas valodu.
Ja Mārītei nav svarīgi tēli, bet gan telpisks fons un atmosfēra, kad idejas, kuras vispirms izkristalizējas prātā, pēc tam tiek uzgleznotas pēc atmiņas, tad Janai tuva figurālā glezniecība, ko pati mēdz raksturot kā poētisku vizuālo autobiogrāfiju. Viņai patīk iziet cauri emociju gūzmai un "durt" savā sirdī nepārtraukti... -
Kas skulptūru dara dzīvu? Šis ir viens no jautājumiem, ko gleznotājs Kaspars Zariņš uzdod raidījuma viesiem – diviem tēlniekiem figurālistiem Ginteram Krumholcam (1980) un Aigaram Bikšem (1969), kuriem aiz muguras daudzas personālizstādes, dalība starptautiskās kvadriennālēs, vides objekti, "Purvīša balvas" nominācijas.
Ja Ginters Krumholcs ir pārliecināts, ka skulptūru dzīvu padara meistarība, tad Aigars Bikše uzskata, ka tas ir skatītājs. Tiek runāts par plastilīna pilīm un cietokšņiem bērnībā līdz divu tonnu smagām figūrām šodien, par tēlnieka darba lēno procesu, kas piemērots domāšanai, un cilvēka ķermeņa skaistumu, par ekosistēmu un ārējiem apstākļiem, kuri ir svarīgi, lai gūtu atklāsmes sev.
"Viss atkarīgs no tā, ko vēlies pateikt un kādas izjūtas atstāt cilvēkiem," saka Aigars, bet Ginters uzsver precizitātes svarīgumu idejas ietvarā. Kā sabalansēt savu domu ar pasūtītāja vēlmi, bet kas liek skatītājos iekveldināt provocējošu domu? Arī par to risinās domu apmaiņa raidījumā.
-
Līdz 30. martam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma latviešu modernisma aizsācējam Jāzepam Grosvaldam veltīta apjomīga retrospekcija "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai".
Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar izstādes kuratori Ievu Kalnaču un kinorežisori, romāna "Grosvaldi" autori Kristīni Želvi.
-
Šonedēļ gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas dāmas, kuru loma Latvijas mākslas un kultūras vidē ir milzīga: mākslas zinātnieci un kādreizējo kultūras ministri Helēnu Demakovu, un mākslinieci, dzejnieci, Ventspils muzeja Komunikāciju nodaļas vadītāju Ievu Rupenheiti. Ne visi zinās, ka viņas mīl arī gleznot, tāpēc līdzās jautājumam par abu aizraušanos un prieku, ko tas sagādā, tiek uzklausīti vērojumi par kultūrpolitikas vidi.
Pēc kādiem principiem abas novērtē mākslas darbu, un ko viņas dēvē par aktuālu mākslu? Vai mūsdienu mākslā vērojamas vairāk pozitīvas vai negatīvas tendences? Kā salauzt ledu, lai izkļūtu starptautiskā arēnā? Vai Latvijā un pasaulē kvalitātes kritēriju trūkums ir jaušams? Visbeidzot, kādu vizuālo attēlu vēlas iekārt Ziemassvētku eglītē? Uzinām arī to, kad un kāpēc Ieva Rupenheite raksta dzeju, bet Helēnas Demakovas hobijs ir ziedi. -
Kā ir strādāt vienā mākslas jomā, darba gaitā mazliet pamainot noteikumus? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar diviem māksliniekiem - Jāni Šneideru un Rolandu Pēterkopu.
Kamēr Jāņa Šneidera izstāde "Dzinējs" līdz 9. decembrim skatāma galerijā "Look!", laikmetīgās modes un mākslas dueta Mareunrol's (Rolands Pēterkops kopā ar Mārīti Mastiņu-Pēterkopu) izstāde Fieldwork: Invisible exercises līdz 29. decembrim aplūkojama izstāžu zālē "Rīgas Mākslas telpa". -
Šajā nedēļā gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus māksliniekus, kā viņam pašam labpatīk teikt, minimālistus Tatjanu Krivenkovu un Pauli Liepu, lai uzzinātu par darba procesu, kurš patiesībā prasa lielu pacietību un laika resursus.
Kas ir tas, kas saista minimālismā? Kāpēc tik svarīga ir darba tehniskā puse? Kādas ir metodes un paņēmieni, lai panāktu krāsas dziļumu, savienojumu ar sevi un skatītāju? Kā allaž, saruna sākas bērnībā un noslēdzas ar šī brīža izjūtām mākslas telpā.
Tatjana Krivenkova (1964) ir gleznotāja ar izkoptu un smalku kolorīta izjūtu, savu izstrādātu glezniecības valodu. Pēdējos gados tā visbiežāk ir bezpriekšmetiska glezniecība, kurā tiek risinātas krāsas un gaismas attiecības neskaitāmās variācijās, , kas slāņos pārklājas vai saplūst viena ar otru. Paralēli glezniecībai Tatjanu Krivenkovu vienmēr interesējis zīmējums un porcelāna apgleznošana, un jau vairākus gadus gleznotāja ir pievērsusies arī grafikas tehnikām –akvatintai un litogrāfijai.
Tatjana Krivenkova beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1988) un maģistra studijas Grafikas apakšnozarē (2010); studējusi porcelāna apgleznošanu Lomonosova Imperatora Pocelāna rūpnīcā Pēterburgā (1995-1996). Sarīkojusi 27 personālizstādes un piedalījusies vairāk nekā 30 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Par personālizstādi "Gaismas atdalīšana no tumsas" Māksla XO galerijā Tatjana Krivenkova tika izvirzīta "Purvīša balvai 2013".
Paulis Liepa (1978) ir viens no zināmākajiem Latvijas grafiķiem ar spilgtu un atpazīstamu rokrakstu, kurš strādā ar visvienkāršākajām grafikas tehnikām – kologrāfiju un kartona griezumu. Darbos detalizēti izmanto konkrētus, rūpīgi iešifrētus vizuālos kodus, zīmju valodu, iedvesmojoties no sev aktuālām tēmām.
Paulis Liepa beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1997–2003). Kopš 1996. gada sarīkojis 14 solo izstādes Latvijā, Igaunijā, Dānijā un Krievijā un piedalījies ap 60 grupu izstādēs un starptautiskos projektos Latvijā un ārpus tās. Par izstādi "Daiļo mākslu kabinets" Mūkusalas Mākslas salonā tika nominēts "Purvīša balvai 2019". -
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar mākslas producenti Elīnu Vikmani un mākslas kritiķi, arī tēlnieci Gundegu Eveloni runā par Hanzas ielā skatāmo dāņu mākslinieka Ufes Isoloto izstādi "Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums".
***
Mākslinieka Ufes Isoloto (Uffe Isolotto) un kuratora Jākoba Lilemozes (Jakob Lillemose) Venēcijas biennālei 2022 radītā iespaidīgā instalācija – kentauru ģimenes drāma idilliskā lauku sētā – Rīgas izstādē pārtapusi stāstā par cilvēces nākotni vizuāli krāšņā nezināmu augu un dabas elementu scenogrāfijā ar atsaucēm uz pilsētas jūgendstila arhitektūru.
Hiperreālistiskā fantāzija radīta ar jaunu pasauļu būvēšanas metodi un iemieso vizuālās mākslas, kino, scenogrāfijas, dizaina un literatūras jomu saplūsmi. Īpaši radītais pavadošais stāsts pārvaicā cilvēku priekšstatus par uzplaukuma nozīmēm, nākotnes dzīvi uz Zemes un cilvēka lomu tajā.
Izstāde skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda izstāžu zālē New Hanza biroju ēkā, M. Tāla ielā 1, Rīgā (pie Hanzas perona).
-
Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar atšķirīgām izpausmes manierēm – Agati Apkalni un Anitu Arbidāni.
Ja Agates rokrastu ietekmējušas grafikas studijās gūtās tehniskās iemaņas, tad Anitas iedvesmas avots ir Itālijas vecmeistaru māksla. Kā abas nonākušas līdz mākslas pasaulei, kā atradušas savu vizuālo formu un saturu? Kas traucē un kas sagādā prieku radošajā darbā? Kā uzgleznot dzīves laikā gūtās atziņas? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem saņemam izsmeļošas atbildes.
Vēl sarunas tēmu lokā – vienatne, darbaholisms, vide un iedvesma…
***
Agate Apkalne (1977) profesionālo izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1998-2006) un Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas un glezniecības nodaļās, 2008. gadā iegūstot mākslas maģistra grādu. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes. Mākslinieces hiperreālistiski virtuozais, psiholoģiski un semantiski ietilpīgais glezniecības stils ir novērtēts Latvijā un plašāku cienītāju loku guvis Rietumeiropā. Pēdējos gados viņas gleznojumi ir atvasināti no dabas faktūrām. Skrupulozi attēlotie kalni, zvaigžņoto debesu jums, sena ozola zaru raksts meditatīvi atslābina skatītāju, ļaujot iegrimt pašam savās Dvēseles dzīlēs vai ļauties vilinājumam doties dziļāk mākslinieces idejās par Dvēseles un cilvēka vietu pasaulē.
Anita Arbidāne (1983) profesionālo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1995-2022) un Latvijas Mākslas akadēmijā (2006. gadā ieguvusi bakalaura grādu, 2008. gadā – humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā). No 2004. gada regulāri piedalās izstādēs, sarīkojusi vairākas personālizstādes. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Indijā, ASV. Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils apvienojumā ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik meistarīgi, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera. "Vīzija, ideja, forma un krāsa – tās ir lietas, kas virza manu radošo procesu. Darbos cenšos būt pēc iespējas patiesāka pret to, ko gleznoju, tāpēc sirsnība ir tā īpašība, ko es visvairāk novērtēju labā gleznā," saka Anita Arbidāne. -
"Apņēmība man ir! Esmu enerģijas pilna un tiešām gatava strādāt. Nedomāju, ka vēlāk tas mainīsies, vienkārši politikai ir tendence tā kā drusku apstādināt kustību… Galvenais brīdis, kad vispār kaut ko var izdarīt, ir tad, kad tikko esi sācis strādāt. Jo tajā brīdī vēl neesi iejaukts visā priekšvēsturē un arī kaut kādās savstarpējās attiecību peripetijās, kas ir neizbēgamas, it sevišķi jau tādā valstī kā Latvija, kur ir mazs iedzīvotāju skaits," Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst jaunā Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"). Šajā intervijā – daudz par mākslu un politiku, un mazliet – arī par dzīvi un politiku...
Vilnis Vējš: Man prieks, ka tiekamies raidījumā, kas veltīts tieši vizuālās mākslas problēmām, jo nav nekāds noslēpums, ka vizuālā māksla dzīvo savu dzīvi diezgan neatkarīgi no tā, kas notiek institūcijās. Nav arī noslēpums, ka uzzinot par jūsu stāšanos amatā, mākslas aprindās bija pozitīva reakcija – varbūt cerības tiek liktas uz jaunu kursu, jaunām iniciatīvām, arī uz jūsu jaunajiem gadiem. Gribētu sākt ar jautājumu, kas izriet no jūsu iepriekšējās intervijas portālam "Delfi". Tai bija ļoti interesants noslēgums – jūs vēlējāties pastāstīt kādu pozitīvu piemēru no mākslas, muzeja vai institūciju dzīves, bet es to tā arī neuzzināju, jo tajā brīdī raidījuma vadītāji teica, ka laiks ir beidzies un paldies. Nu es labprāt gribētu uzzināt, kas bija šī pozitīvā ziņa.
Agnese Logina: Būs diezgan izaicinoši tagad restaurēt savu domu gaitu tieši šajā kontekstā, bet, ja pareizi atceros, gribēju pastāstīt par to, ka
kultūras nozarei, kurai esmu piederējusi jau ilgāku laiku un tagad man ir pienākums un gods būt šīs nozares ministrei, ir raksturīgi tas, ka tā ļoti kritiski spēj skatīties uz notiekošajiem procesiem kopumā, identificēt problēmas, saprast riskus, kas parādās, kā arī nākt klajā ar konstruktīviem, jēgpilniem risinājumiem.
Un to jau šobrīd redzu savā darbā, satiekoties ar dažādām padomēm, kuru Kultūras ministrijas paspārnē ir visnotaļ daudz, tiekoties ar nozares pārstāvjiem. Neatceros konkrēto piemēru, kuru gribēju minēt, runājot par to, ka nozare ir identificējusi riskus un problēmas un pati jau nākusi klajā ar risinājumu, bet šobrīd minēšu vienu ļoti iedvesmojošu piemēru: tā ir kino nozare, kurā notikusi intensīva sadarbība starp Kino producentu asociāciju, Kino centru un citiem nozares pārstāvjiem – tā nākusi klajā ar jaunu ieviešamu nodevu satura izplatītājiem, satura radītājiem. Tas vēl tiek vērtēts darba grupās un potenciāli tiks arī ieviests. Tautā to var vienkāršoti saukt par "Netflix" nodevu, lai gan tai būs garāks nosaukums, kad tā tiks ieviesta, bet tas ir piemērs no dzīves, kas jau norisinās no šī gada februāra, lai izpētītu, kā tas strādā. Šāda nodeva eksistē jau septiņpadsmit Eiropas valstīs, un īsumā tā doma ir tāda, ka lielie satura radītāji maksā nodevu valstī, kurā strādā, vai nu radot saturu, vai papildinot konkrētās valsts budžetu ar konkrētu nodevu. Šis ir mehānisms, kas strādā citur, un tas man liekas ļoti pozitīvi – ka nozare pati nāk ar piedāvājumu – paskatāmies, vai tas mums arī šeit strādātu.
Tas liek padomāt par to, vai arī vizuālās mākslas nozare nevarētu ieviest kādu mehānismu, kā savstarpēji sazināties, jo mans jautājums būs plašāks. Mākslinieki strādā pa vienam: parasti viņi strādā savās darbnīcās, ja nav darbnīcas, tad savās virtuvēs, vēl kaut kādās telpās, un faktiski ir lieli vieninieki. Kāds te būtu ieteikums nozarei uzvesties?
Tas ir sarežģīts jautājums, jo, protams, kultūrā ir nozares, kuras jau pēc būtības ir kolektīvas – kino, teātris, mūzika. Lai kultūras notikums taptu, ir jāsadarbojas, kas, protams, uzreiz nozīmē to, ka ir jādibina kontakti, jāstiprina iekšējā nozare un tamlīdzīgi. Bet literātiem un vizuālajiem māksliniekiem ar šo ir drusku sarežģītāk, jo te nav nepieciešams strādāt kolektīvā. Eksistējošais mehānisms, kas jau ir – tās ir nozaru padomes Kultūras ministrijā, tāpat ir arī radošās savienības, bet jautājums ir par to, kas ir jāpilnveido. Man šobrīd nav tādas ātras atbildes. Vizuālās mākslas nozarei priekpilna ziņa varētu būt tā, ka mana biroja vadītāja ir tieši no šīs nozares – tā ir Līna Birzaka-Priekule, un nozarei tās ir labas ziņas. Atradīsim jēgpilnus veidus, kā nodrošināt labāku vizuālās mākslas pārstāvniecību, jo Līnai šīs problēmas ir labi zināmas.
Izvēloties biroja vadītāju un vispār savu komandu, man bija ļoti būtiski, lai man blakus ir cilvēki, kuriem ir tādas zināšanas un kompetences un prasmes, kādu man nav. Lai mēs varam viens otru papildināt un es varētu pieņemt izsvērtus, saprātīgus lēmumus, ņemot vērā dažādas šķautnes.
Ar Līnu kopā strādājām Rīgas domē, kad viņa šovasar bija viena no Rīgas Drosmes un prieka vasaras kuratorēm, esam arī iepriekš daudz saskārušās. Kopumā esmu ļoti priecīga par savu komandu, kurā ir dažādu nozaru profesionāļi.
Es tieši iedomājos par Rīgas domi, kur jūs strādājāt Kultūras komitejā, un atmiņā nāk nesena diskusija, kas notika bijušajā Bioloģijas fakultātē – tajā tika apspriesti diezgan skandalozi gadījumi, kad par Rīgas pilsētas naudu organizēti kultūras pasākumi nevar notikt, jo citas struktūras kaut ko nesaprot un vienkāršas lietas kļūst nenormāli sarežģītas. Atceros burvīgos deviņdesmitos gadus, kad naudas droši vien mākslai bija vēl mazāk nekā tagad, bet visu varēja sarunāt – ar savu iniciatīvu varēja doties gandrīz jebkurās durvīs, stāstot, ko tu vēlies, un Oļegam Tillbergam, piemēram, izdevās no kaut kurienes izdabūt lidmašīnu, apgāzt to otrādāk un ierīkot tajā bišu spietu. Man liekas, ka šobrīd tas būtu gandrīz neiespējami tieši tādēļ, ka radošā procesa ceļā ir bezgalīga apgrūtinājumu rinda, kas nu nekādi nav saistīta ar mākslinieka tiešajiem pienākumiem. Vai jūsu atmiņā ir kāds gadījums, kad izdevies labi tikt galā ar tādām problēmām?
Piekritīšu, ka tas tiešām ir sarežģīti. Tagad, reflektējot par savu laiku Rīgas domē, teikšu, ka tas bija ārkārtīgi piepildīts, intensīvs laiks, jo ienācām Rīgas domē pēc desmit gadiem ar Nilu Ušakovu, kas, protams, atstāja ļoti pilnu mantojuma šķīvi – nezinu, kā to labāk aprakstīt. Rīgas domei darba netrūks vēl simt gadu vismaz, jo tur ir tik daudzas lietas, kas nav sakārtotas un kuras ir jāsakārto un jāatrisina. Protams, saprotu arī šo sajūtu par pagātni, jo
pirmais kultūras notikums, kurā es pati iesaistījos kā brīvprātīgā, bija kinofestivāls "Arsenāls": gāju tur kā brīvprātīgā, piedalījos, stundām ilgi skatījos filmas un "Arsenālam" bija ļoti raksturīga šī pieeja – ka sarunājam kaut kādas pilnīgi neprātīgas idejas, sākot ar festivāla vilcieniem, kas ir ballīšu vilcieni. Tās visas leģendārās ballītes! Tajās gan nepiedalījos, jo tajā laikā biju nepilngadīga. (smejas)
Sāku iesaistīties "Arsenālā" tad, kad Augusts Sukuts pagāja malā un "Arsenāls" mainījās. Bet no otras puses, man pašai gan kā cilvēkam, gan kā politiķei, struktūra un izprotams, loģisks, caurskatāms process liekas pareizākais variants saistībā ar finansējuma izmantošanas caurspīdīgumu, jo mums ir jābūt skaidrībai, kur aiziet publiskā nauda, kas ir tie notikumi, kuriem tā tiek tērēta. Atbildot uz jautājumu par to, vai ir pozitīvas ziņas.
Festivāla "Survival Kit" norise Vidzemes tirgū ir pozitīvas ziņas, jo tie birokrātiskie džungļi, kuriem festivāla rīkotāji izgāja cauri, lai šo vispār ieviestu – tas process bijis gadiem ilgs...
"Survival Kit" komanda vienkārši ir pirmā, kas plūc augļus, bet Vidzemes tirgus teritorijas atdošana pilsētniekiem un jaunas elpas iedvešana tur nu jau manu bijušo kolēģu uzmanības fokusā bijusi vismaz no 2019. gada. Mana kolēģe un draudzene Alija Turlaja kā pilsētas aktīviste pie jautājumiem par to, ko darīt ar Vidzemes tirgu, manuprāt, strādā vismaz no 2018. gada. Tagad arī Inese Andersone, Pilsētas attīstības komitejas vadītāja, ļoti aktīvi šim procesam pieslēdzās, un izdevās atrast veidu, kas nebija nesāpīgs. (..) Droši vien problēmas sakne ir 90. gadu avangardiskās idejas saistībā ar īpašumu pārvaldīšanu. Es tolaik vēl biju bērns, bet lēmumi, kas rezultātā radušies, tas, kā īpašumi ir saskaldīti – tas nav normāli, un tas tiešām rada ļoti daudz šķēršļu pasākumu organizēšanā. Dalītais īpašums sagādā ļoti daudz problēmu.
Saruna pilnā apjomā teksta formātā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. -
Uzsākot jauno sezonu, gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģus – prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru ANDRI VĪTOLIŅU un Glezniecības katedras vadītāju, asociēto profesoru KRISTIANU BREKTI.
Jaunā mācību gada ieskaņā derīgi zināt, kas nepieciešams Mākslas akadēmijas attīstībai, izaugsmei un stabilitātei. Abi atceras bērnību, pirmos skolas un studiju gadus, kad paticis zīmēt skolotājas, Brežņeva sasisto limuzīnu, šķirstīt biezas mākslas grāmatas un audzēt garus matus. Uzzinām, kur novirzīta enerģija pusaudžu gados, kur rastas idejas darbiem, vai apzināti tiek meklēta skandāla deva un arī to, kā tikt projām no šaubām…
Raidījumā arī par atšķirīgo skatījumu uz skaistumu, par pozitīvajiem un negatīvajiem tēliem, pareģa spējām, stulbumu, stūrakmeņiem un valstiskumu...
Vizītkartes
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru Andri Vītoliņu (1975) interesē cilvēce un cilvēks. Attēlojot materiālo pasauli, Andris Vītoliņš neglezno pašu cilvēku, bet gan viņa radītos objektus. Viņu aizrauj apkārtējās vides urbanizācijas process, kā rezultātā darbos dominē industralizācijas un tās produktu atspoguļojums – trolejbusi, tilti, pamestas ēkas un rūpnīcas. Sintētiskos toņos klātie laukumi pēdējos gados piedzīvojuši apzinātu pāreju no reālu arhitektonisko struktūru pārnesuma glezniecībā uz abstraktu ornamentālismu. Vītoliņa jaunākie lielformāta audekli parāda, ka arī uz dabas tēmu, piemēram, koku zaru paternu, var raudzīties kā uz nebeidzamu līniju ritmu interpretāciju.
Andris Vītoliņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas, Dizaina un Vizuālās komunikācijas nodaļās. Ieguvis maģistra grādu Glezniecības apakšnozarē. Izstādēs piedalās kopš 1996. gada. Sarīkojis personālizstādes un piedalījies grupas izstādēs Zalcburgā, Maiami, Baku, Abu Dabī, Pekinā un citur. Nodarbojas arī ar izstāžu kūrēšanu. Kopš 2017. gada – LMA prorektors, pirms tam – Glezniecības katedras vadītājs (2012–2017).
Glezniecības katedras vadītāja, asociētā profesora Kristiana Brektes (1981) vizuālajā valodā rodamas atsauces uz gotikas un blekmetāla subkultūrām, strītārtu, reliģiju, mākslas vēsturi un popkultūru. Brekti aizrauj sabiedrības tumšā puse un savos darbos viņš apspriež nāves, ciešanu, seksualitātes, ticības un amoralitātes jēdzienus. Sižetiskais vandālisms autora instalācijās mijas ar formas tīrību un tehnisku nostrādātību, asi kritiskās vai atkailinošās norādes un citātus vienojot jau atpazīstamību iemantojušā estētikā. To iezīmē arī krāsu, materiālu, gaismas un skaņas izmantojums, kas allaž no jauna norāda uz Brektes interesi dekonstruēt tādas tradicionālas mākslas formas kā glezniecība vai tēlniecība un veidot atkāpi no klasiskās izpratnes par tām.
Kristians Brekte beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas apakšnozari. Par darbu sēriju "Rīgas madonnas" (2010) nominēts Purvīša balvai un ieguvis titulu "Labākais ārzemju mākslinieks vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem" starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē Art Vilnius’ 12.
Autora darbi no izstādes "Gastronoms" (2007) iekļauti britu izdevniecības Phaidon katalogā Younger Than Jesus (2009), kurā apkopoti spilgtākie jaunie mākslinieki no visas pasaules vecumā līdz 33 gadiem. 2014. gadā izdevniecībā "Neputns" tika izdots mākslinieka radošajai darbībai veltīts katalogs "Brekte" un 2016. gadā LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" norisinājās Brektes līdz šim vērienīgākā izstāde ar nosaukumu "Arsenāls". Brekte ir arī praktizējošs scenogrāfs. Lekcijas LMA pasniedz kopš 2009. gada.
(Vizītkaršu tekstam izmanota informācija no Latvijas Mākslas akadēmijas mājaslapas) -
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš par Medicīnas vēstures muzejā skatāmo psihiskajai veselībai veltīto laikmetīgās mākslas izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā" sarunājas ar izstādes kuratori Lauru Brokāni un mākslinieci Sarmīti Māliņu.
***
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē "Kā es jūtos pēdējā laikā" par psihiskās veselības tēmu domā laikmetīgās mākslas autori – gan par savu vai tuvinieku slimības pieredzi un profilaksi, gan pētot sabiedrības aizspriedumus un tēmas stigmatizāciju.
Ģeopolitiskā spriedze, klimata trauksme, pandēmijas radītā nošķirtība un pastiprinātā tehnoloģiju lietošana atstājusi ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību. Kopš pandēmijas laika šī tēma publiskajā telpā kļuvusi arvien aktuālāka, taču joprojām valda arī daudz aizspriedumu, aizdomu un nosodījuma. Lai veicinātu sabiedrības izpratni un mazinātu aizspriedumus par šo tēmu, izstāde pievēršas dažādiem psihiskās veselības skatpunktiem – personīgai cīņai ar depresiju, pārdzīvojumam, pieredzot tuvinieka zaudējumu, pašpalīdzības tehnikām un profilaksei, kā arī stereotipu atsegšanai.
Izstādes kuratore Laura Brokāne uzskata: "Māksla var pavērt tēlainu valodu, kurā saņemt drosmi runāt par psiholoģiski grūtām pieredzēm, veicinot izpratni un empātiju arī plašākā sabiedrībā. Vienlaikus, runājot par psihiskās veselības jautājumiem, ir ļoti svarīgi veidot un uzturēt tiešu valodu. Tendence tos estetizēt nereti rodas tieši no bailēm un apspiestības, tādējādi mazinot tēmas nopietnību. Izstāde ir mēģinājums noturēt šo trauslo balansu, tāpat kā daudzi no mums šobrīd balansē starp ikdienas rutīnu un iekšējo nemieru."
Ņemot vērā trauslo un sazaroto tēmu, laikmetīgās mākslas izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā" un tās pavadošā programma piedāvā drošu satikšanās vietu muzejā, kur atpazīt un dalīties ar sarežģītām psiholoģiskām pieredzēm gan māksliniekiem, gan skatītājiem.
Izstādē pārstāvētie mākslinieki: Anda Lāce, Līga Spunde, Reinis Hofmanis, Anna Salmane, Andris Kaļiņins, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo, Rasa Jansone, Ieva Vīksne, Zane Tuča, Sanita Tauriņa un Ernests Vilsons -
Gleznotājs Kaspars Zariņš savā šīs sezonas noslēdzošajā raidījumā kā viesus uzaicinājis savus vienaudžus un kolēģus: grafiķi un Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas katedras vadītāju, profesoru Guntaru Sietiņu un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas zīmēšanas katedras vadītāju, profesoru Normundu Brasliņu.
Kopīgi tiek izstaigātas bērnības takas, kurās sastopamies ar Kentauru un melleņu pīrāgu, tiek runāts arī par dzīvesveidu un pašizteiksmi, par iekšējo nepieciešamību pēc formas un detaļām līdz precizitātei, par skrupulozu pieeju darbiem, skatītāja aspektu, balto un melno zvirbuli, slepeno istabu…
Normunds Brasliņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā(1973-1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā(1980-1986),. 1996.gadā iegūt smaģistra grāds. No 1998.-2004.asociēts profesors Latvijas Mākslas akadēmijā, no 2004.profesors, no 2012.Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītājs. No 1980.gada piedalās izstādēs. Darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Villa Haiss muzejā Vācijā. Privātās kolekcijās Latvijā un pasaulē. Normunda Brasliņa mākslā atspoguļojas mākslinieka vērtības – ideāls skaistums, perfekcija, harmonija un tīras formas meklējumi. Mākslinieks darbojas arī fotogrāfijas jomā, kas līdztekus patstāvīgām vecmeistaru studijām viņa individuālajam stilam piešķir raksturīgo kompozīcijas izsmalcinātību un izsmalcināto kolorītu. Sievietes tēls mākslinieka daiļradē parādās neskaitāmās variācijās, sasaucoties ar renesanses mākslai raksturīgo izpratni par cilvēka ķermeņa skaistumu.
Guntars Sietiņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā Dekoratīvās noformēšanas nodaļā (1978-1982) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (1982-1988). Strādājis grāmatu grafikā. Lektors Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā kopš 1997, docents (1999-2001), Grafikas nodaļas (kopš 2006 - Grafikas katedra) vadītājs kopš 1999, asociētais profesors (2001-2004), profesors kopš 2004. Izstādēs piedalās kopš 1986.gada. Ieguvis 10 godalgas starptautiskajās grafikas izstādēs un konkursos. Guntars Sietiņš strādā galvenokārt mecotintas tehnikā. Veido metafiziska rakstura, askētiskus, kompozicionāli līdzsvarotus darbus, akcentējot matērijas vieliskumu, faktūru, telpiskumu. Darbojies arī grāmatu un periodisko izdevumu grafikā kā arī lietišķajā grafikā. -
Galerijā "Istaba" šobrīd skatāma Leona Paemas (1940–2016) personālizstāde "Veldze". Mākslinieks dzimis 1940. gadā, nu jau aizgājis mūžībā. Būdams invalīds un dzīvodams Alojā, Paema zīmējis sižetus, kas pašu aizrāva un interesēja, bet par savu nodarbi citiem nav stāstījis.
Izstādes iedvesmots, mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu par naivismu aicinājis galerijas "Istaba" vadītāju Lindu Lūsi un mākslas vēsturnieku Aivaru Leiti, naivismam veltītās grāmatas "Tīrradņi" autoru. Šī ir Leona Paemas darbu pirmā izstāde, un Vilnis Vējš uzskata, ka Paema turpmāk būs plaši pazīstams.
-
Šonedēļ gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis trīs jaunās mākslinieces, vēl Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras 1. kursa studentes Alisi Builevicu un Ievu Zineri, kā arī bakalaura programmas 4. kursa studenti Guntu Lanti. Citējot raidījuma vadītāju, "viņas zina, ko vēlas, un zina, ko dara"...
Tikšanās laikā uzzinām gan par mākslinieču bērnības pieredzi un ticību sev, par motivāciju, kas dzen uz priekšu, arī par dzīves grūtībām, kuras iedvesmo, un par sevis pārvarēšanu tiek runāts, par laika izjūtu, blakus priekiem, sapņiem un starptautisko pieredzi.
-
No 1. aprīļa līdz 11. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma "Purvīša balvas 2023" kandidātu darbu izstāde.
Par to raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar ekspozīcijas iekārtotāju, mākslinieku Martinu Vizbuli un "Purvīša balvas 2015" ieguvēju, šoreiz skatītāju Miķeli Fišeru.
-
Veicas pilsētas galerijā Kunsthaus Weiz Austrijā līdz 6. maijam skatāma izstāde "Vīzijas un sliekšņi 2", kurā izstādīti trīs latviešu mākslinieku Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas un Māra Čačkas darbi.
Lielformāta darbu sērija uzlūko telpu, telpiskās attiecības un laiku kā dimensijas, kuras ieraugāmas, pasteicoties izmaiņām un distancei. Mākslinieki tiecas stāstīt vienotu stāstu, izmantojot darbus, kuros vienlaikus kopīgajam atklājas katra atšķirīgais rokraksts.
Bet no 22. līdz 28. aprīlim ar koncertiem, izstādēm un pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbu jaunās ekspozīcijas atklāšanu tiks svinēta Daugavpils Marka Rotko mākslas centra 10 gadu jubileja.
Šo divu mākslas notikumu mudināts, Kaspars Zariņš šajā reizē ticies ar gleznotāju, mākslas zinātnieci Sigitu Dauguli un mākslinieku, Marka Rotko centra vadītāju Māri Čačku. Sarunas laikā uzzinām par iemesliem, kuri liek abiem virzīties uz priekšu un neapstājoties radīt, kā nedzīvot maldos un neizskatīties provinciālam, kā kustināt kontaktus un nenodarīt pāri mākslai. Tiek runāts arī par bērnību un dārzniecību, par abstrakciju un hiperreālismu, kvadrātlaukumiem, slāņiem, akrilu un eļļu. - Visa fler
