Avsnitt
-
Raidījumā “(ne)Diplomātiskās pusdienas” stāsts par to, kā pasaules ūdeņi ir sadalīti, ko mēs varam tajos darīt un kas tajos atrodas. Kopumā starptautiskajās tiesībās un starptautiskajās attiecībās jūras ir sadalītas vairākās zonās, katru no kurām regulē atšķirīgi tiesiskie režīmi un galvenais tiesiskais regulējums, kas regulē šīs jūras zonas, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), kas pieņemta 1982. gadā.
Kā tad pasaules jūras tilpnes ir sadalītas? Visu pirms mums ir valstīm piekrītošie teritoriālie ūdeņi, kas stiepjas līdz 12 jūras jūdzēm jeb apmēram 22 kilometriem no krasta jūrā. Vai precīzāk runājot – no bāzes līnijas, ko parasti nosaka bēguma atzīme gar krastu. Šajā apgabalā piekrastes valsts, piemēram Latvija, īsteno pilnīgu suverenitāti pār gaisa telpu, ūdeni, jūras gultni un zemes dzīlēm. Principā līdzīgi kā tās suverenitāte uz sauszemes. Tomēr ārvalstu kuģi, tostarp militārie kuģi, saglabā tiesības uz miermīlīgu caurbraukšanu caur šiem ūdeņiem, ja vien to tranzīts neapdraud piekrastes valsts mieru, kārtību vai drošību.
Aiz teritoriālajiem ūdeņiem atrodas pieguļošā zona (Contiguous zone), kas stiepjas līdz 24 jūras jūdzēm no bāzes līnijas. Lai gan šajā teritorijā valstīm nav pilnas suverēnās tiesības, tās šajā zonā var piemērot īpašus likumus, kas saistīti ar muitu, nodokļiem, imigrāciju un piesārņojumu. Šī tiesiskā režīma mērķis ir ļaut valstīm novērst vai sodīt to iekšzemes likumu pārkāpumus, kas notiek to teritorijā vai teritoriālajos ūdeņos. Tālāk uz āru atrodas ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ), kas var stiepties līdz 200 jūras jūdzēm jeb apmēram 360 kilometriem no bāzes līnijas. EEZ ietvaros piekrastes valstij ir suverēnas tiesības izpētīt, izmantot, saglabāt un pārvaldīt dabas resursus gan ūdens slāņos, gan jūras gultnē.
Tomēr citas valstis saglabā kuģošanas un pārlidojumu brīvību šajā zonā, kā arī tiesības ierīkot zemūdens kabeļus un cauruļvadus, ja vien šīs darbības atbilst piekrastes valsts likumiem un starptautiskajām saistībām. Ja tagad lūkojamies uz Latviju starptautiski – mūsu robežas ir daudz lielākas, ja ņemam vērā mūsu tiesības uz jūru. Apkopojot mūsu teritoriālo ūdeņu, blakus zonas apjomu un piederību ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai, Latvijas jūras teritorija aptver aptuveni 55 000 kvadrātkilometru, kas ir teju tikpat liela kā mūsu sauszemes teritorija. Beigu beigās tomēr neesam tik maza valsts.
Tādēļ skaidrojam, kā ir ar Latvijas kuģošanas spējām un vai tiešām tik bēdīga ir situācija, ka nereti nācies dzirdēt medijos vai no atsevišķiem politiķiem. Šo jautājam pieredzējušam kapteinim, entuziastiskam kuģotājam un burāšanas skolas „Nautica.lv” dibinātājam Askoldam Hermanim. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas esam izlēmuši pievērsties kādam pavisam tuvu esošam, ne visai ērtam un potenciāli ļoti bīstamam kaimiņam. Proti, Kaļiņingradas apgabalam.
Valodnieki gan ir aicinājuši izmantot lietuviešu jau izmantoto vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai vācisko Kēnigsberga. Ir vēl arī versija izmantot senprūšu vārdu Kunigsgārbe vai Tvāngste. Kamēr valodnieku vidū pilnīgas vienprātības nav, mēs gribētu palikt pie Kaļiņingradas. Kaut vai tādējādi parādot to, ka šajā vēsturiskajā Eiropas reģionā joprojām atrodas padomju laika mantojuma daļa – tāda daļa, kur viss vēsturiskais mērķtiecīgi ir nīcināts un apspiests.
No vēsturiskajiem nosaukumiem, protams, izvairīties neizdosies. Kēnigsberga tika dibinātas kādus gadus 50 pēc Rīgas, kā teitoņu ordeņa atbalsta punkts pie Baltijas jūras. Pilsēta savulaik tika nosaukta par godu karalim Otokaram Otrajam, kurš vadīja karagājienu pret senprūšu ciltīm. Arī vēlāk, kļūstot par Prūsijas hercogistes, Prūsijas un austrumprūsijas pilsētu, tieši Kēnigsbergā tika kronētie vietējie karaļi.
Kēnigsberga vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs inteliģences centrs, kuram bijusi arī ievērojama ietekme uz Lietuvas un Polijas kultūru. Piemēram, tieši šeit savulaik pirmo reizi iztulkota Jaunā derība poļu valodā, šeit izdota arī pirmā grāmata lietuviešu valodā. Šeit mācījies arī tāds apgaismības domātājs kā Imanuels Kants un viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām politikas teorētiķēm Hanna Ārendta.
Kēnigsbergas liktenis vispamatīgāk mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas un ilgstoša ielenkuma pilsēta nonāca Padomju Savienības kontrolē. Vēlāk pilsēta tika nosaukta bijušā boļševiku komandiera Mihaila Kaļiņina vārdā. No pilsētas tika padzīti vai no tās aizbēga vietējie vācieši, bet vietā, protams, nāca padomju pilsoņi. Starp citu, lietuviešiem tika atļauts palikt. Sākotnēji esot bijis plānots šo teritoriju iekļaut Lietuvas PSR sastāvā, taču Josifs Staļins esot devis priekšroku tieši Kaļiņingradas reģionam, kā tādai simboliskai buferzonai, kas vēl vairāk norobežotu Baltijas valstis no Rietumiem.
Rezultātā Kaļiņingrada kļuva par Padomju Savienības tālāko rietumu reģionu un arī nozīmīgu transporta mezglu. Bija visai loģiski, ka tieši šeit tika izvietota Krievijas Baltijas jūras flote, tostarp, kara flote, jo galu galā vēl pirms kāda laika Kaļiņingrada bija vienīgā Krievijas neaizsalstošā osta Baltijas jūrā. Taču paši varat iedomāties, ko nozīmēja šāda ar Krievijas sauszemes teritoriju nesaistīta reģiona turpmāka pastāvēšana pēc Padomju Savienības sabrukuma, īpaši jau vēl pēc tam, kad kaimiņos esošās Polija un Lietuva izlēma pievienoties NATO.
Diskusijas par ieroču un radariekārtu izvietošanu Kaļiņingradā aizsākās jau aukstā kara laikā. Tāpēc nav brīnums, ka padomju laikā Kaļiņingrada bija slēgtā zona, kurā iekļūšanai pat padomju pilsoņiem bija nepieciešamas īpašas atļaujas. Taču vēl pirms gadiem 20 šo tēmu īpaši patika aktualizēt tā brīža Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Arī pašlaik Kaļiņingradas apgabals tiek uzskatīts par vienu no visvairāk militarizētākajiem reģioniem Krievijā. Tajā atrodas aptuveni 25 tūkstoši militārpersonu.
Pagājušajā gadā poļu un Baltijas valstu pētnieciskie žurnālisti noskaidroja, ka Kaļiņingradā ir izvietotas arī īpašo uzdevumu izlūkošanas vienības, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot sabotierus operāciju veikšanai NATO valstīs, galvenokārt jau kaimiņos esošajās Polijā un Lietuvā, kā arī Latvijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Tiek uzskatīts, ka pirms gada notikušais IKEA veikala dedzināšanas mēģinājums Viļņā, piemēram, ir bijis saistīts ar Kaļiņingradā bāzētajiem krievu specdienestiem.
Lietuvas specdienesti faktiski jau pirms 10 gadiem apgalvoja, ka īpašo uzdevumu vienības varētu būt izcēlušās Lietuvas piekrastē, lai pārbaudītu lietuviešu dienestu modrību. Pašlaik bīstamākais izlūkdienestu apmācību punkts atrodoties Parusnoje ciematā, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Baltijskas ostas. Pētnieki apgalvo, ka tieši šeit tiek gatavotas iespējamās sabotāžas operācijas, piemēram, pret stratēģiski svarīgo Klaipēdas ostu. Nevienam droši vien nav noslēpums, ka Klaipēda ir nozīmīga ne tikai Lietuvas ekonomikai, bet arī NATO operācijām. Turklāt blakus atrodas arī Palangas lidosta. -
Saknas det avsnitt?
-
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lielbritānijas karaļnamu. Tomēr, kā jau ierasts, tēmu aplūkojam no skatupunkta, kurš parasti tiek pieklusināts.
Jau gandrīz 1200 gadus Angliju un Lielbritāniju pārvalda monarhi. Kopš 827 gada karaļa vai karalienes amatu ieņēmusi 63 monarhi. Tieši monarhs ir senākā valsts pārvaldes sistēmas daļa, tomēr laika gaitā karaļa un karalienes vara ir mazinājusies. Mūsdienās monarham ir vairāk ceremoniāla loma. Neskatoties uz to, ka britu karaļnamam mūsdienās ir ierobežota vara, tas tomēr ir Lielbritānijas seja. Tādēļ notiekošais karaļnamā tiek plaši apspriests ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē.
Tieši tādēļ pievēršamies britu karaļnama intrigām, kas saistītas ar princi Hariju un viņa sievu Meganu Mārklu. Jāsaka gan, ka ar šo pāri ir saistīti daudzi strīdi karaliskajā ģimenē. 2021. gadā Harijs un Megana piedalījās ASV televīzijas zvaigznes Opras Vinfrijas intervijā, kas, ja drīkst tā teikt, uzspridzināja internetu. Tajā Harijs un Megana pirmo reizi publiski izskaidroja to, kādēļ lēma aiziet no karaliskās ģimenes 2020. gadā. 2022. gadā „Netflix” izlaida dokumentālo filmu “Harijs un Megana”. Sešās epizodēs pāris apsprieda karaliskās ģimenes netīrākos noslēpumus. Gan intervijā, gan filmā karaliskā ģimene tika apsūdzēta mediju manipulācijā un rasismā.
Pāris atklāja, ka starp karaļnamu un presi ir noslēgts “neredzamais līgums”. Tas paredz, ka daži ģimenes pārstāvji tiks labvēlīgi atspoguļoti presē, apmaiņā pret citu ģimenes locekļu personīgās informācijas noplūdi. Harijs pastāstīja, ka starp medijiem un karaļnamu šī vienošanās jau noslēgta sen, tomēr, Meganai, ienākot ģimenē, preses un karaliskās ģimenes sadarbība tika satricināta, jo tajā iejaucās tieši Harijs. Prese arvien biežāk publicēja aizskarošus rakstus par Meganu, kuru Harijs sāka aizstāvēt.
Raidījumu palīdzēja izveidot arī Albīne Hlopņicka. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skaidrojam, kā valdība, vēlēdamās aizsargāt savus iedzīvotājus no terorisma, kļuva par cilvēktiesību pārkāpēju. Minot terorismu, varētu domāt, ka dosimies uz Tuvajiem Austrumiem, kas jau gadu desmitiem tiek asociēti ar vietu, kur rodas un darbojas lielākie teroristiskie grupējumi. Nē, mēs dosimies uz citu pasaules malu – mazāko valsti Centrālamerikā, proti, Salvadoru.
Salvadora starptautisko mediju redzeslokā arvien biežāk nonāk tās valdības nežēlīgās cīņas pret bandām dēļ. Bandas, kuras starp citu tika dibinātas Losandželosā, Mara Salvatrucha, ko dēvē par MS-13, un Barrio-18 tika ievestas Salvadorā masu deportāciju rezultātā tieši no ASV. Starp abām bandām izcēlās cīņa par ietekmi, ko mūsdienās mēdz dēvēt par vienu no asiņainākām bandu cīņām pasaulē.
2015. gadā Salvadora atzina MS-13 un Barrio-18 par teroristiskām organizācijām. Salvadoras, kuru pastāvīgi plosa bandas un cīņas starp tām, iedzīvotāji 2019. gadā par prezidentu izvēlējās Najibu Bukeli, kurš solīja “sagraut” bandas un atbrīvot Salvadoru no tām. Šeit gan gribu piebilst, ka ASV pētnieki no Kolumbijas Universitātes un Vilsona Centra apgalvo, ka kopš Bukeles nākšanas pie varas demokrātija Salvadorā piedzīvo krīzi.
Vēl pirms kļūšanas par prezidentu, Bukele ieņēma Salvadoras galvaspilsētas Sansalvadoras mēra amatu. Bukele, būdams mērs, mēģināja noslēgt vienošanos ar bandām, lai ne tikai mazinātu vardarbību pilsētā, bet arī modernizētu tās centru. Bukeles vienošanās ar MS-13 un Barrio-18 paredzēja, ka bandas gūs ekonomiskos un politiskos labumus, ja vardarbība starp tām samazināsies un tās palīdzēs mēram virzīties uz priekšu politiskajā karjerā. Taču vienošanās nenesa pozitīvus rezultātus. Bukele tika apsūdzēts sadarbībā ar bandām un valsts Konstitūcijā noteikto normu neievērošanā.
Raidījuma izveidē piedalījās arī Albīne Hlopņicka. -
Vēl pagājušajā nedēļā Krievijas, ASV un Ukrainas pārstāvji tikās Turcijā, lai spriestu par Ukrainas kara risinājumu. Šoreiz raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienu nerunāsim par kara izbeigšanu, bet gan par pašu Turciju. Valsti, kas galvas sāpes ir izraisījusi diezgan daudzām valstīm gan tās kaimiņos, gan citos reģionos.
Iespējams, esat pamanījuši, ka nereti Turciju Rietumvalstu medijos dēvē par “neērto” sabiedroto. Šī brīža ģeopolitiskajā situācijā, kad turpinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā, kad turpina uzplaiksnīt konflikti un kari Tuvajos Austrumos, nepārtraukti tiek pārbaudīta un testēta NATO kā starptautiskas organizācijas izturība un noturība. Un diemžēl nereti šī izturība tiek testēta ne tikai pret konkurentiem vai pretiniekiem, bet lielākoties organizācijas iekšienē.
Turcijas gadījums ir ļoti specifisks, taču ne pietiekami apspriests starptautiskajās attiecībās. Turcija kļuva par NATO dalībvalsti jau 1952. gadā un šobrīd starp kopumā 32 dalībvalstīm tai ir otra lielākā armija aiz ASV. Nereti tiek teikts, ka Turcijai ir kā vārti starp Eiropas un Āzijas kontinentiem un Turcijas kājas ir novietotas abos. Līdz ar ģeogrāfisko novietojumu tā ir spēlējusi nozīmīgu lomu Tuvo Austrumu karos un konfliktos, kā arī NATO misijās Afganistānā un Balkānu reģionā Kosovā.
Tomēr, lai arī Turcija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, tā vairākkārtēji ir izvēlējusies piekopt citu politiku starptautisko attiecību īstenošanā. Šobrīd visredzamākais piemērams ir Krievijas karš pret Ukrainu, kur Turcija, ja tā var teikt, spēlē abās frontēs. No vienas puses, tā neatbalsta Ukrainas pievienošanas NATO, taču kopš kara sākuma ir militāri palīdzējusi Ukrainai, piegādājot vidēja augstuma bezpilota kaujas lidaparātus “Bairaktar”. Tā arī bija viena no galvenajām valstīm, kas palīdzēja vienoties par Melnās jūras tā saukto “graudu līgumu”.
No otras puses, Turcija saglabā neitrālu pozīciju attiecībās ar Krieviju. Abas valstis var uzskatīt par stratēģiskajiem sāncenšiem reģionā, bet par spīti tam ekonomiskās attiecības tiek saglabātas. Turcija iepērk Krievijas gāzi, kā arī uzņem tūkstošiem krievu tūristu. Krievija šobrīd arī būvē Turcijas pirmo atomelektrostaciju valsts dienvidos. Un, protams Turcija arī atteicās sekot Rietumvalstu piemēram, piemērojot sankcijas Krievijai.
Raidījumu veido arī Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta. -
Lai arī pēdējā laikā mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām politiskām un ģeopolitiskām cīņām gan Eiropā, gan citur pasaulē, šoreiz vēlamies runāt par vēl kādu mazāk apspriesto lielvaru cīņas lauku – kosmosu.
Lai arī par kosmosu mēs tradicionāli runājam kā par kaut ko ļoti tālu, nezināmu, neizmērāmu un nebeidzami izpētāmu lietu, mūsdienu realitāte liek uz šīm astronomiskajām lietām paskatīties arī no politiski militārās un aizsardzības skatu punkta. Lai arī paši mēs varbūt esam tikai maza daļiņa no šiem milzīgajiem kosmosa izpētes procesiem, cīņas par šo sfēru ir ārkārtīgi vērienīgas.
Tie, kas ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā, noteikti atcerēsies, cik liela nozīme tā laika politiskajā un vēsturiskajā retorikā bija ASV un PSRS cīņai un sāncensībai par sasniegumiem kosmosa izpētē. Pirmais mākslīgais pavadonis un pirmais cilvēks izplatījumā, ja tā var teikt, tika Padomju Savienībai, pirmā izsēšanās uz Mēness un atspoļkuģu raķešu jeb šatlu sistēma – Savienotajām Valstīm. Tālais un nezināmais kosmoss daudziem maziem puikām likās nepiepildāms sapnis.
Abu lielvaru sāncensība patiesībā bija izvērsusies arī abpusēji izdevīgā sadarbībā, jo arī pēc „šatlu” programmas beigām 2011. gadā Krievijai līdz 2019. gadam faktiski piederēja monopols cilvēku nogādāšanai kosmosā. ASV Kosmosa izpētes aģentūra šajā laikā Krievijai samaksāja aptuveni 4 miljardus dolāru, lai nogādātu savus astronautus Starptautiskajā kosmosa stacijā, ko abas valstis izveidoja un apsaimnieko kopā.
Amerikas Savienotās Valstis arī turpināja pirkt 70. gados izstrādātos, Krievijā ražotos raķešu dzinējus, jo tie bija ļoti efektīvi un salīdzinoši daudz lētāki. Faktiski šādu dzinēju pirkšana apstājās tikai 2022. gadā pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā.
Lai arī jauno dzinēju pirkšana ir apstājusies, savulaik nopirktie krievu raķešu dzinēju krājumi gan vēl nav beigušies. Tie joprojām tiek izmantoti ASV visilgāk izmantojamajās raķetēs „Atlas V” un teorētiski ir paredzēti vēl vismaz 14 šādu raķešu starti. Taču ASV Kongress ir uzdevis šo palaidējraķešu ražotājam izstrādāt jaunu sistēmu „Vulcan Centaur”, kurā tiktu izmantotas galvenokārt ASV ražotas detaļas. Līdz šo sistēmu pabeigšanai gan vēl kāds laiks paies.
Starp citu, viens no mērķiem abu konkurējošo lielvaru sadarbībai pēc Aukstā kara beigām bijis tas, ka amerikāņi esot vēlējušies nodrošināt darbu krievu raķešu inženieriem, lai viņi turpinātu strādāt ASV labā, nevis, piemēram, izstrādātu raķešu dzinējus kādai citai nedraudzīgai valstij.
Tā vien izskatās, ka pati Krievija nav nemaz tā draudzīgākā valsts. 2024. gadā Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji arvien aktīvāk sāka apgalvot, ka Krievija jau gadiem strādā pie tāda kodolieroča, kurš kosmosā varētu iznīcināt veselas satelītu sistēmas. Piemēram, Īlona Maska kompānijas „SpaceX” izstrādātos „Starlink” satelītus, kas palīdz nodrošināt interneta pārklājumu arī Ukrainā karojošajiem.
Par Īlonu Masku un viņa darbībām mēs varam nereti pasmieties, bet par nesenajām politiskajām aktivitātēm pat pašausmināties, taču viņa kosmosa izpētes ambīcijas ir tiešām vērā ņemamas. Viņa kompānijas izstrādātās raķetes spēj gan nogādāt kravas un cilvēkus kosmosā, gan atgriezties uz Zemes, viņa plāni strādāt pie Marsa izpētes un potenciāli nākotnē nodibināt tur arī cilvēku apmetni ir vairāk nekā ambiciozi.
Arī kompānijas „Amazon” dibinātājam Džefam Bezosam ir ambīcijas piedalīties kosmosa izpētē. Un liekas, ka šo pasaules bagātāko cilvēku atklātā simpatizēšana Donaldam Trampam daļēji ir saistīta arī ar vēlmi iegūt valsts vadības labvēlību savām kosmosa programmām.
Kolēģi no dažādām amerikāņu domnīcām brīdina, ka, par spīti šiem redzamākajiem komerciālajiem sasniegumiem, ASV arvien vairāk riskē zaudēt savu neapšaubāmo pārākumu kosmosā.
„Council of Foreign Relations” domnīca nesen veica plašu kosmosa pētījumu projektu, kurā tika uzsvērta nepieciešamība pēc daudz jēgpilnākas kosmosa izpētes un aizsardzības industrijas sadarbības. Eksperti bija aicinājuši noteikt dažādas kosmosa sistēmas par kritisko infrastruktūru, lai nodrošinātu tai pietiekamu finansējumu.
Savukārt Mičela institūta pētnieki uzsver, ka ASV drīz var piedzīvot vēl vienu tā dēvēto “Sputņika momentu”, proti, nogulēt konkurentu izlēmīgās darbības. Eksperti uzsver, ka ir nepieciešamas ne tikai tehnoloģiskas pārmaiņas, bet arī domāšanas pārmaiņas, jo Krievija un Ķīna jau gadiem ir aktīvi strādājušas pie tā, lai savas kosmosa sistēmas militarizētu. -
Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas saruna par arvien pieaugošu problēmu pasaulē, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tā ir saistīta narkotisko vielu tirdzniecību un kontroli.
Jau kādu laiku starptautisko attiecību uzmanības centrā ir arī ASV prezidenta Donalda Trampa izpildītais solījums noteikt visaptverošus tarifus trim ASV galvenajām tirdzniecības partnervalstīm Kanādai, Ķīnai un Meksikai. Ieviešot šos tirdzniecības tarifus, Tramps minēja "ārkārtējos draudus", ko rada fentanils, nāvējošs un ļoti spēcīgs sintētiskais opioīds, un kas ir izraisījis tā saukto opioīdu epidēmiju ASV.
Tās sakarā prezidents Tramps šobrīd daļēji vaino Meksiku un Ķīnu nespējā novērst šo nelegālo narkotiku plūsmu uz ASV.
Statistika ir diezgan graujoša, jo saskaņā ar ASV slimību kontroles centra datiem kopš 2000. gada vairāk nekā viens miljons cilvēku ASV ir miruši no narkotiku pārdozēšanas, no kuriem lielākā daļa bija opioīdu dēļ. 2023. gadā pēc fentanilu saturošu zāļu maisījumu lietošanas nomira vairāk nekā 74 000 amerikāņu. Fentanils un sintētiskie opioīdi ir ātri kļuvuši par galveno nāves cēloni amerikāņiem vecumposmā no 18 līdz 45 gadiem.
Kas īsti fentanils ir un kāpēc tas prasa tik daudzas dzīvības?
Fentanils faktiski ir ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apstiprinātas zāles. Pirmo reizi tās tika ieviestas 1960. gados kā spēcīgs intravenozs pretsāpju līdzeklis. Šobrīd farmaceitisko fentanilu var lietot pirms operācijas, ko ārsti izrakstījuši, lai mazinātu stipras sāpes pēc operācijas vai iekšējo slimību progresējošās stadijās. Tomēr ar laiku fentanilam tika radīti analogi jeb citas sintētiskās kombinācijas un piejaukumi, ko galvenokārt var atrast tikai melnajā tirgū un to lietošana ir pat vairāk atkarību izraisoša.
To raksturo kā augsti bīstamu, jo ķīmiskā piejaukuma fentanils ir aptuveni 50 reizes spēcīgāks nekā heroīns un līdz pat 100 reizēm spēcīgāks par morfiju. Tik vien kā 2 mg fentanila dozas var būt letāla deva cilvēkam. Tas nozīmē, ka fentanila lietošanai nav nepieciešama liela deva, kas attiecīgi norāda, ka šī viela ir viegla svara ziņā un ir viegli pārvadājama. Pamatojoties uz ASV Narkotiku apkarošanas pārvaldes datiem, viens kilograms nelegāli iegādāta fentanila no Ķīnas, kas izmaksātu aptuveni 5000 ASV dolāru, var nelegālajā tirgū sniegt ieņēmumus vairāk nekā 1,5 miljonu ASV dolāru apmērā.
Diemžēl vēl viens svarīgs aspekts šī opioīda epidēmijas izraisīšanā ir tas, ka nelegālajā tirgū to var iegādāties par salīdzinoši zemu cenu, kas pietuvināta heroīna cenai. Tā kā šis opioīds ir daudzas reizes spēcīgāks, tas ne tikai ir vairāk atkarību izraisošs, bet arī vairāk apdraud veselību. Bieži vien cilvēki nevar saņemt legālo fentanilu, tāpēc izvēlas lietot heroīnu, jo faktiski ģimenes ārsti ir izraisījuši atkarību no pretsāpju līdzekļiem.
Kāds sakars šim ir ar Meksiku un Ķīnu, pamatojoties uz ASV prezidenta Donalda Trampa apgalvojumiem?
Diemžēl, lielākā daļa fentanila kontrabandas nonāk ASV caur tās robežu ar Meksiku. Kontrabandisti to lielākoties sūta transportlīdzekļos vai kopā ar gājējiem, kuri var ceļot ar nelielu, viegli noslēpjamu narkotiku daudzumu. Vidējais konfiscētais svars parasti nav lielāks par 1,2 kilogramiem, tomēr tas satur vairāk nekā 50 000 nāvējošu devu. Pēc ASV datiem, par to ir lielākoties atbildīgas divas Meksikas narkotiku karteļu organizācijas - “Sinaloa kartelis” un “Jalisco jaunās paaudzes kartelis”, pārvaldot lielāko daļu ražošanas un izplatīšanas tīklu. Tomēr laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam vairāk nekā 86% fentanila tirgotāju bija tieši ASV pilsoņi.
No otras puses, Ķīna ir bijis dominējošais fentanila ievešanas avots, jo Ķīna ir pazīstama kā liela dažādu ķīmisko vielu ražotāja. Lielākā daļa fentanila, kas kontrabandas ceļā ievests ASV no Meksikas, ir izgatavots no Ķīnā ražotām ķīmiskām vielām. Šeit gan jāpiebilst, ka 2019. gadā Ķīna klasificēja fentanilu kā kontrolētu narkotisko vielu un vēlāk sarakstam pievienoja dažas no ķīmiskajām vielām, kas tika izmantotas tā pagatavošanai, tomēr tas nav apturējis nelegālos tirgotājus apiet likumu.
Pēc tam, kad Donalds Tramps paziņoja par tarifu ieviešanu, Meksika uz kopīgās robežas ar ASV izvietoja papildus 10 000 karavīru, cenšoties apkarot narkotiku kontrabandu. Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma ir arī pastiprinājusi tiesībsargājošos centienus un uzlabojusi sadarbību ar ASV valdību, viņas administrācijai konfiscējot tūkstošiem kilogramu fentanila un arestējot vairāk nekā 6 000 ar narkotiku kontrabandu saistītu personu.
Starptautisko attiecību pētnieki arī ir norādījuši, ka ASV un Ķīnas pasliktināto ekonomisko attiecību sakarā sadarbība narkotisko vielu plūsmas ietekmēšanā var izrādīties pat mazāk sekmīga nekā pirms tam.
(..)
Diemžēl teju visi pasaules reģioni un valstis ir savstarpēji iesaistītas narkotiku ražošanā, tirdzniecībā un arīdzan lietošanā, radot šo ne tikai par katras valsts iekšpolitisko problēmu, bet par kopēju pasaules problēmu. ANO Narkotiku un noziedzības biroja Pasaules narkotiku 2024. gada ziņojumā parādās arī dati par Baltijas valstīm, norādot pieaugošo tendenci tieši jaunu psihoaktīvu vielu, kā izotonitazēna, protonitazēna un metonitazēna lietošanā, arvien biežāk tiek konstatēti narkotisko vielu pārdozēšanas un nāves gadījumi tieši Igaunijā un Latvijā.
Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra direktors Aleksis Gūsdīls (Alexis Goosdeel) uzsver, ka dati ir apstiprinājums tendencei, ka narkotikas ir visur. Centra ziņojumā arī uzsvērts, ka vardarbība un korupcija ir cieši saistīta ar narkotiku tirdzniecību un to lietošanu. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas kā vienmēr šķetināsim neērtu tēmu, šoreiz pievēršamies valstij ar otro vecāko konstitūciju pasaulē – Polijai.
Polija pirmo rakstisko konstitūciju pieņēma 1791. gadā, tomēr tajā nekas netika minēts par prezidentu, jo tad Polija bija monarhija. Polija veica izmaiņas konstitūcijā 1921. gadā, iekļaujot tajā arī prezidenta lomu un līdz ar to arī prezidenta vēlēšanas. Tad prezidentu ievēlēja Nacionālā Asambleja. 1990. gadā konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, nosakot, ka prezidentu ievēlēs tauta. 18. maijā notiks astotās tiešās prezidenta vēlēšanas Polijā.
Kā jau demokrātijā, šajās vēlēšanās piedalās vairākas partijas, tomēr mēs lielāku uzmanību veltīsim diviem redzamākiem kandidātiem. Lielākā opozīcijas partija “Likums un taisnīgums” jeb saīsinājumā PiS, no kuras nāk šī brīža Polijas prezidents Andžejs Duda, prezidenta vēlēšanām izvirzīja vēsturnieku Karolu Navrocki, kurš ieņem konservatīvu nostāju un politikā uzsver nacionālās identitātes nozīmīgumu. Savukārt “Pilsoniskā koalīcija”, no kuras nāk Polijas premjerministrs Donalds Tusks, izraudzījās Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, liberālu politiķi, kurš iestājas par progresīvām reformām.
Raidījumu veido arī Beāte Livdanska un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta. -
Jau vairāk nekā trīs gadus mēs ik dienu lasām ziņas par notikumiem Ukrainā un pagājušajā nedēļā mūs atkal šokēja ziņas par nežēlīgu triecienu Sumu pilsētai. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc raidījuma epizodi nolēmām veltīt militārai tēmai, stāstot par to, kas ir bieži pieminētās ballistiskās raķetes.
Ballistiskās raķetes ir pašvadāma strateģisko ieroču sistēma, kas pārvietojas pa ballistisku trajektoriju. Šī trajektorija izskatās kā parabola. Tās var pārnēsāt parastās sprāgstvielas, kā arī bioloģisku, ķīmisku vai pat kodolieroču munīciju. Parastās raķetes tiek darbinātas ar reaktīvo dzinēju, bet ballistiskās – ar raķešu dzinēju. Tas ļauj ballistiskām raķetēm darboties ārpus Zemes atmosfēras, jo tām nav nepieciešams skābeklis degvielas dedzināšanai.
Ballistiskās raķetes tiek klasificētas kategorijās, pamatojoties uz to darbības rādiusu. Ir maza darbības rādiusa ballistiskās raķetes, kas pazīstamas arī kā “takstiskās” raķetes, saīsinājumā SRBM. Tās sasniedz mērķi, kas atrodas mazāk nekā 1000 kilometru rādiusā. Tad ir vidēja darbības rādiusa – MRBM - ballistiskās raķetes, kuras sasniedz mērķi rādiusā līdz 3000 kilometriem. Trešā kategorija ir tālā darbības rādiusa ballistiskās raķetes jeb IRBM, kuras iznīcina mērķi līdz 5500 kilometriem. Un tad ir starpkontinentālās ballistiskās raķetes – ICBM, kuru darbības rādiuss pārsniedz 5500 kilometrus.
Tad vēl pastāv arī hiperskaņas raķetes. Galvenā hiperskaņas raķešu priekšrocība ir to ātrums – tās pārvietojas piecas reizes ātrāk par skaņu. Tātad hiperskaņas raķetei būtu nepieciešama vien 1 stunda un 40 minūtes, lai veiktu attālumu no Pekinas līdz Ņujorkai caur Eiropu. To darbības rādiuss variē, piemēram, Krievijā slavenais „Kinzhal” darbojas līdz 480 kilometru rādiusam, bet ASV „Dark Eagle” – 2700 kilometru rādiusā.
Pastāv arī no zemūdenes palaižamās ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss ir no 4000 līdz 12 000 kilometru, piemēram, ASV „Trident” darbības rādiuss sasniedz tieši 12 000 kilometru. Tātad, ir daudz un dažādas ballistiskās raķetes.
Tomēr viens ir skaidrs, tās visas ir ļoti dārgas. Kā liecina internetā pieejamā informācija, ASV piederošā ICBM – „Minuteman” – maksā 7 miljonus ASV dolāru. Tikpat izmaksā arī Krievijā populārā „Voyevoda”. Ir arī daudz dārgākas ballistiskās raķetes, piemēram, tā pati ASV piederošā „Trident” izmaksā vairāk nekā 30 miljonus ASV dolāru.
Ballistiskās raķetes ir ļoti grūti identificēt un notriekt, tādēļ pretgaisa aizsardzības sistēmas ir vēl dārgākas nekā raķetes. Piemēram, ASV pretraķešu aizsardzības sistēma THAAD izmaksā no 1 miljarda līdz 1,8 miljardiem ASV dolāru, bet "Patriot" - 400 miljonus dolāru.
Pēc raķešu pārtveršanas, pretgaisa aizsardzības sistēmas ir jāpārlādē – tas nozīmē, ka ir jāpērk arī papildus pārtvērēja raķetes. Piemēram, viena THAAD pārtvērēja raķete maksā 12 miljonus, bet Patriot - 4 miljonus ASV dolāru.
(..)
Ballistisko raķešu izmantošana piesārņo arī vidi un tā ir svarīga tēma, par kuru runājam ļoti reti. Uzmanību vairāk piesaista ballistisko raķešu apdraudējums cilvēku dzīvībām, jo tie tomēr ir ieroči, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināt nosprausto mērķi.
Šobrīd Krievija izmanto savas ballistiskās raķetes asiņainā karā pret Ukrainu, kas savā veidā padarīja mūsu robežas drošākas. Līdz 2022. gada 24. februārim Krievija koncentrēja savu militāro spēku un veica apmācības pie Baltijas valstu robežām, bet tagad lielākā daļa Krievijas spēku ir pārvirzīti uz fronti Ukrainā. Tomēr mūs vēl joprojām apdraud Krievijas ballistiskās raķetes Kaļiņingradā.
Lai labāk izprastu šo apdraudējumu, komentāru lūdzām sniegt Tonijam Lorensam, Starptautiskā Aizsardzības un drošības centra Aizsardzības politikas un stratēģijas programmas vadītājam.
Raidījumu veidoja arī Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta.
-
Raidījumā (ne)Diplomātiskajās pusdienās saruna par sievietes lomu Tuvajos Austrumos. Daudziem prātā nāk negatīvas asociācijas – un tam, protams, ir savi iemesli. Taču šī tēma prasa daudz rūpīgāku iedziļināšanos sarežģītajā vēsturē, politiskajā un kultūras kontekstā, kā arī katras valsts unikālajā attīstības ceļā.
Tuvie Austrumi nav vienots veselums, ko varētu skatīt caur vienu formulu. Tas ir ārkārtīgi daudzveidīgs un plašs reģions, kurā ietilpst valstis ar ļoti atšķirīgām politiskajām iekārtām, tradīcijām, kultūras normām un sabiedrības struktūrām.
Tieši tāpat arī apzīmējums “musulmaņu sieviete” nav viennozīmīgs vai universāls. Sieviešu tiesību apjoms, ikdienas realitāte, iespējas un izaicinājumi var krasi atšķirties atkarībā no valsts likumiem, ģimenes struktūras, sabiedriskās domas un arī pašas sievietes izpratnes. Pastāv lielas atšķirības starp konservatīvām monarhijām, piemēram, Saūda Arābiju, un sekulārākām valstīm, piemēram, Tunisiju vai Libānu. Irāna, piemēram, ir teokrātija, bet Turcija – laicīga republika ar islāma partiju pie varas. Arī sieviešu loma šajās valstīs attīstījusies dažādos virzienos.
Lai arī reģiona valstis lielākoties ir islāmticīgas, tas nebūt nenozīmē, ka islāms visur tiek izprasts un praktizēts vienādi. Jau kopš islāma pirmsākumiem, kad pravietis Muhameds nodeva pirmos Korāna vēstījumus, reliģijas pamatprincipi ir tikuši plaši interpretēti, gan teoloģiski, gan juridiski un politiski. Gadsimtu gaitā šīs interpretācijas ir pielāgojušās konkrētās valsts vēsturei, politiskajām norisēm un sociālajām tradīcijām. Tas, ko mūsdienās uztveram kā “islāma normas”, bieži ir noteikta režīma versija par to, kas nereti vairāk balstīta patriarhālā kultūrā, nevis svēto rakstu būtībā.
Ttāpēc plaši izplatītais priekšstats par islāmu kā sievietes apspiedošu reliģiju bieži vien ir konkrētu interpretāciju rezultāts, nevis ticības kodols. Mēs bieži dzirdam stāstus par sieviešu apspiešanu – piemēram, piespiedu plīvura nēsāšanu, aizliegums strādāt vai pat iziet vienatnē no mājas. Bet šīs ir konkrētās sabiedrības normas un tradīcijas, nevis reliģijā iekodēta pārliecība.
Vislabāk reliģijas un tradīciju atšķirības, kā arī interpretāciju nianses, var izskaidrot sieviete no reģiona. Tāpēc sniegt komentāru aicinājām Faru Adamu, dzimuma un attīstības pētnieci, Rīgas Juridiskās augstskolas Intensīvās programmas un Kairas Universitātes absolventi. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tēmai, par kuru attīstītajām valstīm, lielākoties jau Eiropas Savienībai un ASV īsti nepatīk runāt. Skaidrojam, cik ļoti pasaules lielvalstis – ASV, Ķīna un Eiropas Savienība (šoreiz vērtēsim kā vienu vienību) – ir atbildīgas par klimata pārmaiņām un to seku izpausmi attīstības valstīs.
Izmantojam Pasaules Bankas mērījuma skalu, kas nosaka valstu dalījumu tā sauktajā attīstības skalā, starp augstu ienākumu valstīm, vidēji augstām (upper middle) jeb attīstītajām valstīm un vidēji zemākiem (lower-middle) un zemu ienākumu valstīm jeb attīstības valstīm, pamatojoties uz vairākiem faktoriem kā labklājība, ienākumi, ekonomiskā un industriālā attīstība.
Vispirms par to, cik daudz ASV, Ķīna un Eiropas Savienība šobrīd ir atbildīgas par klimata piesārņojumu. Starp pasaules 20 lielākajām piesārņotājvietām, Ķīna pēdējos gados ir bijusi lielākā klimata piesārņotāja, veidojot gandrīz 30% no globālajām emisijām. Un kopumā Ķīna, Indija, ASV un Eiropas Savienība 2022. gadā bija atbildīgas par 83% no visas pasaules saražotajām emisijām. Ķīnas gadījumā lielākais piesārņojuma avots ir izmešu gāzu, lielākoties C02 palaišana atmosfērā, kas ir radies ražošanas rezultātā. Interesanti, ka Ķīna, neraugoties uz augstajām emisijām, ir arī līderis investīciju ziņā atjaunojamo energoresursu jomā, taču turpina būvēt ogļu rūpnīcas gan iekšzemē, gan ārvalstīs.
Otrs vēsturiski lielākais piesārņotājs ASV 2022. gadā bija atbildīgas par aptuveni 15% kopējo pasaules emisiju. Šeit gan jāpiemin, ka ASV joprojām ir viena no lielākajām emisijām uz vienu iedzīvotāju, sasniedzot 14–16 tonnas uz vienu cilvēku gadā, savukārt Ķīnas emisijas ir aptuveni 7–8 tonnas, un Eiropas Savienības iedzīvotājiem atševišķi veidojot vidēji 6–7 tonnas gadā. Eiropas Savienība šobrīd ir uzrādījusi lielāko uzlabojumu emisiju samazināšanā, salīdzinot ar industrializācijas periodu, kurā, pēc zinātniskiem aprēķiniem, esam paspējuši piesārņot pasauli ārkārtīgi daudz.
Industrializācijas periodā un līdz pat šī gadsimta sākumam kopā ar Ziemeļameriku esam atbildīgi par 60% visu pasaules emisijām un kopumā 2022. gadā vien izlaidām 50 gigatonnas jeb 50 miljardus tonnu planētu apsildāmu gāzu.
Diemžēl klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas notiek arvien biežāk un spēcīgāk. Un diemžēl klimata pārmaiņu radītās sāpes netiek sadalītas taisnīgi. Āfrika un Dienvidamerika ir atbildīgas tikai par 3% no pasaules kopējām emisijām laika gaitā, kopumā attīstības valstis cieš vissmagāk, lai gan tās emitē daudz mazāk siltumnīcefekta gāzu. Šobrīd attīstības valstu reģioni ir pakļauti estremālākiem laikapstākļiem, okeāniem kļūstot vidēji siltākiem un pastiprinot tropisko vētru varbūtību un, ietekmējot tādus reģionus kā Karību jūras reģions, kā arī Filipīnas un Mozambiku.
Jāpiemin arī pieaugošais sausums un karstuma viļņi, kur temperatūras paaugstināšanās rezultātā tiek veicināti ilgstoši sausuma periodi tādos reģionos kā Subsahāras Āfrika, Indija un Centrālamerika, iznīcinot labību un ūdens avotus. Papildus ledāju kušana un tīra ūdens trūkums Himalajos ietekmē Indu, Gangu un Jandzi upi, kas apgādā ar ūdeni miljardiem cilvēku. Pretēji sausumam, tādas zemas valstis kā Bangladeša, Maldīvu salas un Klusā okeāna salu valstis saskaras ar eksistenciāliem draudiem, ko rada jūras līmeņa celšanās, savukārt pēkšņi plūdi ietekmē tādus reģionus kā Pakistāna un Indonēzija.
Raidījumu veidoja arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta. -
Ir cilvēki, kuri no sirds tic gan mūsu indēšanai no lidmašīnām, lielvaru vēlmei kontrolēt visus pasaules iedzīvotājus un citām sazvērestības teorijām. Tāpēc arī raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par sazvērestības teorijām.
Mūsu mērķis nav reklamēt kādu no šīm teorijām, taču arī akadēmiskajā vidē kādureiz nākas atzīt, ka dažai labai teorijai ir arī sava daļa pamatojuma. Turklāt pēdējā laikā, redzot to, cik veiksmīgi ar šādām teorijām, spekulācijām, nepatiesiem apgalvojumiem spēlējas dažu lielvalstu vadītāji, nākas atzīt, ka arī politologiem un starptautisko attiecību pētniekiem paveras milzīgs lauks turpmākai pētniecībai.
Par Rotšildu ģimenes varu pār pasauli, Džordža Sorosa neiedomājamām spējām kontrolēt visu pasauli (pēc dažu domām arī Latvijas Radio) un citiem līdzīgiem apgalvojumiem savulaik esam stāstījuši arī “ Diplomātisko pusdienu” raidījumos iepriekšējo piecu gadu laikā. Bet, tā kā pašlaik pasaulē notiek diezgan ievērojamas tektoniskas pārmaiņas, nolēmām, ka būtu interesanti paskatīties uz dažādām sazvērestības teorijām, kas saistītas ar mums pavisam tuvu reģionu – ar Eiropu un Eiropas Savienību.
Laikā, kad Eiropu kritizē gan Donalds Tramps, gan Vladimirs Putins, aplūkojam dažas no tām un, iespējams, mēģinām arī atspēkot. Piemēram, ir tā dēvētais Kodenhova-Kalergi plāns. Šī teorija tika izstrādāta 20. gadsimta sākumā un tās autors ir austriešu-japāņu politiķis un arī Čehoslovākijas un Francijas pilsonis Ričards fon Kodenhovs-Kalergi. Viņš prognozēja, ka pasaule pamazām virzīsies pretī kontinentu līmeņa federācijām, kur Eiropa būtu viens vienums, Amerika – otrs un tā tālāk. Dažādi aizspriedumi ar laiku pazustu, cilvēce kļūtu par vienu rasi – cilvēku rasi.
Šī ideja ir veiksmīgi izmantota, lai apgalvotu, ka Eiropas elites mērķis ir atbrīvoties no dažādām Eiropas kultūrām un tautībām. Vēlāk, modificējot Kalergi plānu, ir radusies Lielās aizvietošanas teorija. Proti, tas esot Eiropas Savienības līderu plāns izmantot dažādas migrācijas krīzes, lai radītu Arābu Eiropu jeb Eirābiju.
Zināma loģika šajos apgalvojumos ir, jo migrācija tiešām ir kļuvusi par ļoti aktuālu jautājumu daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā un citur, kur ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas skaitliski kļūst par arvien lielāku spēku, radot nopietnus izaicinājumus gan vietējiem iedzīvotājiem, gan politiķiem. Vai to varētu uzskatīt par apzinātu plānu iznīdēt Eiropas kultūras vai tautības – visticamāk, nē. Tas, ka šī daudzviet pret bēgļiem un ieceļotājiem labvēlīgā politika ir parādījusi kopējās sistēmas nepilnības, tas gan ir fakts. -
Dzīvojot Eiropas Savienībā, bieži dzirdam tādus vārdus, kā cilvēku līdztiesība, vienlīdzība un diskriminācijas izskaušana. Tomēr Indijā visas šis demokrātiskās vērtības tiek pārkāptas jau gadu simtiem pastāvošā dzīvesveida, precīzāk, varnu/ kastu sistēmas dēļ.
Indija ir lielākā demokrātija pasaulē, tomēr cilvēki tur dzīvo pēc noteikta dalījuma grupās, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, radās pirms 3000 gadiem. Varnu/ kastu sistēma ir tik sena, ka pāris vārdos izskaidrot to, kas tā ir un kāpēc tā vēl joprojām ietekmē Indijas sabiedrību, ir grūti.
Ir vairākas varnu/ kastu sistēmas rašanās teorijas. Piemēram, tradicionālā teorija nosaka, ka sistēmai ir dievišķā izcelsme – visi cilvēki radās no Bramhas, dievības ar četrām galvām, četrām rokām, ķermeņa un kājām. Piederību varnai un kastai noteica tas, no kuras ķermeņa daļas ir nākuši cilvēka senči.
Rasu teorija nosaka, ka sistēma radās pēc ariju, Centrālāzijas tautas, ierašanās Indijā. Ariji pakļāva Indijas iedzīvotājus, nosakot viņiem zemākas kastas. Jāpiebilst, ka nav viennozīmīgu pierādījumu, ka ariji kādreiz vispār ir bijuši Indijā. Pastāv arī reinkarnācijas teorija. Tā nosaka, ka cilvēks dzimst noteiktā kastā savu darbību iepriekšējā dzīvē dēļ. Politiskās teorijas piekritēji apgalvo, ka šo sistēmu radīja turīgākie cilvēki, lai pakļautu nabadzīgākos. Sistēma ir, ja drīkst tā teikt, instruments, lai ekspluatētu zemākas kastas piederīgos.
Šai teorijai atbilst arī tas, ka Lielbritānija okupācijas laikā izmantoja varnu/ kastu sistēmu, lai pakļautu Indijas iedzīvotājus un noturētu viņus stingros grožos.
Starp varnam un kastām pastāv noteiktas atšķirības. Varna nozīmē "krāsa", tāpēc varna ir saistīta ar cilvēka rasi un nodarbošanos. Taču kasta nozīmē “piedzimšana” un ir saistīta ar cilvēka dzimšanu noteiktā kastā. Tādēļ varnas atsevišķos gadījumos cilvēks var mainīt, bet kastu ne. Varnas ir tikai četras, taču ir zināms, ka pastāv 3000 kastu un 25 000 apakškastu.
Šī sistēma liek cilvēkiem dzīvot noteiktā hierarhijā, kas rada lielāko diskrimināciju arī mūsdienās. Pēc tradicionālās teorijas, kas arī ir populārākā Indijas sabiedrībā, hierarhijas augšgalā ir brahmaņi, kas nāca no Brahmas galvas. Viņi tradicionāli ir bijuši priesteri. Kšatriji jeb karavīri un valdnieki nāca no Brahmas rokām. Vaišjas jeb tirgotāji tika radīti no viņa augšstilbiem. Apakšā ir šudras, kas radās no dievības kājām. Šudras ir bijuši lētais darbaspēks. Pastāv arī nepieskaramo šķira jeb daliti, kas nav pieskaitāmi nevienai no varnām vai kastām – nabadzīgākie cilvēki, kuriem nav gandrīz nekādu tiesību. Viņi veica visu netīrāko un smagāko darbu.
Dalitu nosaukums “nepieskaramie” radās, jo viņu klātbūtne tika uzskatīta par netīru un aptraipošu - augstāku kastu piederīgie steidzās nomazgāties, ja uz viņiem krita dalita ēna.
Kastu sistēmai ir negatīvās sekas arī mūsdienu Indijā, piemēram, ekonomiskās un intelektuālās attīstības kavēšana, liekot indivīdiem darboties tikai vienā, noteiktā profesijā. Otrkārt, daudzas politiskās partijas pārstāv noteiktu kastu intereses, bieži vien neievērojot citu kastu vēlmes. Tas noved pie sava veida politiskā monopola, kad uzvaru gūst kāda partija. Un, protams, starpkastu konflikti un naidīgums.
Spēcīga diskriminācija un cilvēku apspiešana Indijā valdīja līdz pat 1947. gadam, kad Indija ieguva neatkarību, un 1950. gadam, kad tika pieņemta jaunā konstitūcija, kas aizliedza diskrimināciju uz kastu pamata. Dalitu statuss tika aizliegts un uz papīra tas vairs nepastāv. Konstitūcijā uzsvērts, ka nevienu pilsoni nedrīkst pakļaut diskriminācijai reliģijas, rases, kastas, dzimuma vai dzimšanas vietas dēļ. Tomēr arī šobrīd varnu/ kastu sistēma pastāv un ietekmē cilvēku dzīvi. Piemēram, cilvēku piederību konkrētai kastai joprojām var noteikt pēc viņa uzvārda.
Jaunā konstitūcija ir pieņemta jau vairāk nekā pirms 70 gadiem, tomēr vai jaunāko paaudžu attieksme pret varnu/ kastu sistēmu atšķiras no vecāko paaudžu uzskatiem? Šo jautājumu uzdevām Latvijā dzīvojušam interneta satura veidotājam un studentam, indietim Gokulam.
Raidījumu veido arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka. -
Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas jau ir pierasts pieskarties neērtiem jautājumiem, tāpēc šoreiz vēlamies parunāt par vīriešiem un pret viņiem vērsto vardarbību konfliktos.
Runāsim par dziļām sāpēm, kaunu un stigmu, kas ir sastopama runājot par vardarbību pret vīriešiem bruņotajos konfliktos, it īpaši ja runa iet par seksuālo vardarbību. Visu pirms, gan vēlamies pateikt, ka ar cieņu apzināmies, cik liela problēma šī ir sievietēm, un ne tikai bruņoto konfliktu laikā, bet arī ikdienā un teju jebkurā sadzīviskā situācijā.
Seksuālā vardarbība pret sievietēm un meitenēm konflikta zonās bieži ir sistemātiska un stratēģiska, to izmanto, lai terorizētu iedzīvotājus, iznīcinātu kopienas un īstenotu etnisko tīrīšanu. ANO ģenerālsekretāra gada ziņojumos par konfliktu saistītu seksuālo vardarbību konsekventi izcelta izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība un citas seksuālas zvērības.
Starp citu, seksuālā vardarbība kara laikā tagad starptautiskajās tiesībās tiek uzskatīta par kara noziegumu, lai arī ilgu laiku tika saukta par tā dēvēto kara blakusproduktu.
Lai gan ANO un dažādās nevalstiskās organizācijas cenšas panākt situācijas uzlabošanos, mēs pat īsti nesaprotam, cik problēma ir liela. Viss, ko varam apzināties ir tas, ka vardarbība pastāv tikpat ilgi, cik jebkurš konflikts vai karš, un tā kā 20. gadsimtā vien vēsturē ir uzskaitīti apmēram 150 lielie konflikti un kari, zosādas metas iztēlojoties vardarbības pret abiem dzimumiem apmērus.
Jāpiebilst, ka vardarbība pret vīriešiem bruņotos konfliktos bieži vien tiek uzskatīta par pašsaprotamu, jo tieši vīrieši lielākoties tiek izvēlēti kaujai un ir nāvējošas vardarbības galvenie mērķi. Piemēram, kaujinieki bieži vēršas pret civilajiem vīriešiem, kas tiek uztverti kā potenciāli draudi vai kaujinieki, vīrieši tiek izvēlēti masu slepkavībām, nāvessodu izpildei un piespiedu vervēšanai.
Tas, kas nav pašsaprotams un par to netiek pietiekami runāts, ir ar konfliktiem saistīta seksuāla vardarbība pret vīriešiem. Lai gan seksuāla vardarbība parasti vairāk tiek saistīta ar sievietēm, arī vīrieši un zēni tiek pakļauti izvarošanai, seksuālai spīdzināšanai, dzimumorgānu kropļošanai, piespiedu kailumam un cita veida seksuālai vardarbībai kara zonās.
Piemēram, 2010. gada pētījumā Kongo Demokrātiskās Republikā 24% vīriešu ziņoja, ka ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību, kas ir katrs piektais vīrietis. Šie noziegumi bieži tiek izmantoti kā pazemošanas, kontroles vai spīdzināšanas paņēmiens, kā arī dažreiz, lai apliecinātu dominējošo stāvokli vai "sievišķotu" (feminizētu) ienaidnieku.
Bieži vien zēni un jauni vīrieši arī tiek nolaupīti, iesaukti karadienestā vai piespiesti kļūt par bērnu karavīriem. Saskaņā ar ANO ziņojumiem bruņotos konfliktos jebkurā brīdī ir iesaistīti līdz pat 300 000 bērnu un lielākajā daļā tie ir zēni vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Kopumā pēdējo 20 gadu laikā vairāk nekā 60 valstis ir izmantojušas bērnus karavīrus, pakļaujot tos piepiesdu militārajām mācībām, un piespiežot tos pastrādāt dažādas zvērības dažreiz pret savu ģimeni. -
Nu jau pāris nedēļas un mēnešus daudz un dažādos veidos izskan diskusijas par to, kā ASV prezidents Donalds Tramps izmanto dažādus tradicionāli neierastus paņēmienus, lai panāktu sev vēlamo iznākumu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Pārrunājam dažādas politiskās stratēģijas un paņēmienus, kurus valstis un to līderi izmanto, lai manipulētu ar citām valstīm.
Līdz šim varējām droši teikt, ka starptautiskajā vidē liela loma vienmēr bijusi diplomātijai, taču kārtējo reizi esam pārliecinājušies, ka diplomātijai seko dažādas nediplomātiskas stratēģijas. Dažādas valstis izmanto dažādas metodes, piemēram, arī politiskās šantāžas. Nevar nerunāt par politiskajām šantāžām, neminot Krievijas vadoņu Vladimira Putina retoriku, piemēram, par NATO.
Raidījumā piedalās Sintija Broka no Latvijas Ārpolitikas institūta, pie raidījuma izveides darbojusies arī Albīna Hlopņicka. Bet lai labāk izprastu, kādas stratēģijas izmanto mazākas valstis, lai iegūtu lielāku ietekmi Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), iztaujājam Londonas Karaliskās koledžas Nacionālās drošības studiju vecāko pasniedzēju doktori Hilariju Brifu. -
Lai arī ziema atkāpjas un paliek siltāks, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies reģionam, kur tradicionāli vajadzētu būt auksti, taču arī tur paliek siltāks – proti, runājam par Arktikas reģionu. Un pilnīgi droši var teikt, ka Arktika ir ārkārtīgi svarīga mūsu nākotnes klimatam, no tā izrietošajai labklājībai un savā ziņā arī kopējai mūsu pastāvēšanai.
Diemžēl Arktikas reģiona ekosistēmas kļūst arvien trauslākas. Lai gan kopēji pasaulē it kā cenšamies samazināt klimata pārmaiņas, šobrīd arvien vairāk redzam, kā lielvaras kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Tiek aktīvi kalti plāni reģionā pieejamo resursu ekspluatēšanā un ekonomiskās sadarbības veicināšanā, aizmirstot par klimatu un ekosistēmu saglabāšanu.
Arktikas reģions ir Zemes ziemeļu polārais reģions, kuru veido Ziemeļu Ledus okeāns un tam piederošās jūras. Sauszemes teritorijas ietver ASV, šeit atsauce uz Aļasku, Dānijai piederošās, taču autonomās Grenlandes, Islandes, Kanādas, Krievijas, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas zemes teritorijas. Tā kā šis reģions atrodas pasaules pašos ziemeļus, līdz ar cilvēces radīto piesārņojumu un globālo sasilšanu, ledus kūst, samazinot gan ledāju teritorijas, palielinot jūras līmeni, gan izjaucot ekosistēmas, ekoloģisko daudzveidību un mājas reģiona pamatiedzīvotājiem.
Ledus kūst ātri. Pasaules jūras līmeņa celšanās temps ir pieaudzis par vairāk nekā 50%, ja salīdzina 1990. gadu rādītājus ar pēdējiem 10 gadiem. Saskaņā ar Eiropas klimata centra „Copernicus” datiem 2024. gads bija karstākais gads 175 novērojumu gadu laikā. Tādējādi pērnā gada sasilšana pirmo reizi pārsniedza 1,5°C vērtību, ko zinātnieki uzskata par kritisku. Globālā sasilšana Arktikā norisinās četras reizes ātrāk nekā pārējā pasaulē.
Jāpiebilst, ka ne visi to uzskata par kritisku, jo, ledum kūstot, parādās sauszemes teritorijas un jūras gultnes, kurās atrodas resursi, ko politikas pasaulē var pārtulkot kā naudas un ekonomikas sadarbību. Šobrīd tiek aprēķināts, ka Arktikā atrodas aptuveni 30% no pasaulē neatklātās dabasgāzes un 13% neatklātās naftas, kā arī daudz kritisko minerālu, kas Rietumu valstīm ir ļoti vajadzīgi, lai mazinātu savu atkarību no Ķīnas.
Pār to arī saruna raidījumā. Pasaules lielvaru dzīšanās pēc resursiem Arktikas reģionā, šo valstu ģeopolitiskās attiecības un cik tomēr viss šis process ir savstarpēji politiski pretrunīgs. Šeit gan jāpiezīmē, ka ilgu laiku Arktikas reģiona politika tika dēvēta par saucamo “izņēmuma politiku”, jo Arktikas reģiona valstu savstarpēja sadarbība tika veidota uz mieru, sadarbību un ekosistēmas saglabāšanu. Taču jau kopš 2007. gada Krievijas karoga novietošana Arktikas jūras gultnē Ziemeļpolā, kam sekoja Krimas aneksijas 2014. un 2022. gada karš, sadalīja arī Arktikas reģionu divās puslodēs.
Raidījumu veidoja arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta. -
24. februārī plaši gan Latvijā, gan citur pasaulē pieminējām jau trešo gadskārtu kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā. Ņemot vērā spraigas diskusijas medijos gan par pašu karu, gan par ASV prezidenta Donalda Trampa sarunām ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, arī raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas paskatīsimies uz karu Ukrainā. Bet nedaudz no citas perspektīvas.
Viens no mūsu uzdevumiem ir runāt arī par neērtiem jautājumiem. Pirms sākam skatīties uz jautājumiem, kurus parasti visi cenšas noklusēt, gribam kliedēt stereotipu, ka Latvijas sabiedrība jau ir pārāk nogurusi no kara. Protams, trīs gadu laikā gan ukraiņi, gan mēs paši, gan arī citi jūt sava veida nogurumu, bet Latvijas iedzīvotāju atbalsts Ukrainai nesarūk un pat pieaug.
Vismaz to liecina Valsts kancelejas pasūtītā aptauja, kas veikta 2024. gada novembrī. Tās dati rāda, ka 61,7% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi atbalstīt Ukrainu līdz tās uzvarai. Un tas ir 8% pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo aptauju. Un par 9% ir sarucis to cilvēku skaits, kas ir noguruši no ziņām par Ukrainu. Tātad mēs redzam, ka latviešu atbalsts ir spēcīgāks par dažviet izskanējušo nogurumu.
Iespējams, vairāki notikumi tieši Baltijas reģionā ietekmē Latvijas iedzīvotāju pieaugošo atbalstu Ukrainai, jo īpaši Maskavas pieaugošās agresīvās aktivitātes. Piemēram, kabeļu bojājumi Baltijas jūrā un dezinformācijas kampaņu palielināšanās. Mēs visi vēlamies dzīvot drošā vidē, tādēļ gaidām Ukrainas uzvaru un kara beigas. Tomēr jāatzīst, ka Ukraina viena pati nevar un arī nevarēs uzvarēt Krieviju. Pagājušais gads to ir pierādījis. Un arī dažādi hibrīduzbrukumi mūsu reģionā, visticamāk, tikai pastiprināsies.
Viens no iemesliem, kāpēc varbūt esam tik skeptiski vai piesardzīgi ir fakts, ka Ukrainā strauji sarūk karot spējīgu cilvēku skaits. Pērn aprīlī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izdeva dekrētu, ar kuru samazināja iesaukšanas armijā vecumu no 27 līdz 25 gadiem. Tomēr karavīru joprojām trūkst. Aprēķini liecina, ka Ukrainai nepieciešami 500 000 jaunu karavīru tā brīža frontes līnijas apstākļos. Domājams, ka tagad šis skaitlis varētu būt vēl lielāks, jo situācija frontē ir ļoti smaga. Trūkstot cilvēkresursiem, artilērijai un tehnikai, Ukraina piekāpjas. Pie tam redzam, ka Krieviju atbalsta Ziemeļkoreja, sūtot arī savus karavīrus uz fronti Ukrainā.
Ziemeļkoreja it kā esot atsaukusi savus karavīrus, jo cieta lielus zaudējumus, tomēr pastāv viedoklis, ka tā atvilka savus spēkus, lai labāk sagatavotos un nosūtītu otru “palīdzības” vilni.
Toties arvien biežāk dzirdam stāstus, ka Ukrainas vīrieši cenšas izvairīties no dienesta. Vairāki tūkstoši ukraiņu, nevēlēdamies doties frontē, ir nelegāli pametuši dzimteni. Viņi apgalvo, ka nav piemēroti karošanai, nevēlas nogalināt citus un negrib mirt. Tas, protams, neuzmundrina šobrīd frontē karojošos ukraiņus.
Diemžēl jāatzīst, ka Krievijai pašlaik ar dažādām metodēm tomēr izdodas piesaistīt daudz lielāku skaitu cilvēku, kuri vēlas iznīcināt Ukrainu.
Un tas Ukrainai nav visai glaimojoši. Bet no otras puses – cilvēku vēlmi izdzīvot arī ļoti labi var saprast.
Arī nesenās ASV prezidenta Donalda Trampa sarunas ar Putinu kļuva par sava veida triecienu gan Ukrainai, gan Eiropai. Skaļākie kritiķi to ir nosaukuši par nodevību un kapitulāciju. Starp Ukrainu un Krieviju ar dažādiem starpniekiem ir notikušas jau vairākas sarunas, kas rezultējās tikai ar gūstekņu apmaiņu. Tramps ar Putinu ir uzsācis sarunas par iespējamo miera sarunu kara izbeigšanai organizēšanu, apgalvojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt visas pašlaik Krievijas okupētās teritorijas. Iespējams, Ukraina zaudētu arī tiesības iestāties NATO.
No vienas puses, nesolīt Ukrainai NATO dalību nebūtu korekti, taču no otras puses, vairums politiķu tomēr gana skaidri apzinās, ka ne tuvākā ne pārskatāmā nākotnē Ukraina par NATO dalībvalsti nekļūs. Vismaz process nebūs vienkāršs.
Pēdējo nedēļu laikā ASV un Krievijas aizsāktos procesus ir ļoti aktīvi kritizējušas Eiropas Savienības valstis, apgalvojot, ka Ukrainai obligāti ir jāpiedalās miera sarunās par pašas likteni. Un arī Eiropas Savienība, kā tiešā Ukrainas kaimiņiene, ir pieprasījusi arī savu dalību jebkurās tā saucamajās miera sarunās.
Šobrīd neviena no lielajām Eiropas valstīm īsti līdz galam nav gatava uzņemties līderību – un neviena arī nav gatava skaidri pateikt, ka atbalstīs Ukrainu līdz tās uzvarai. Jā, to dara Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, taču to finansiālā un militārā ietekme ir salīdzinoši neliela.
2024. gada oktobrī ASV analīzes un konsultāciju uzņēmuma „Gallup” veiktā aptauja liecina, ka 52% ukraiņu vēlas ātru kara izbeigšanu. Un viņi piekrīt, ka izbeigt karu var tikai miera sarunās. 70% ukraiņu vēlas, lai galvenie miera sarunu vedēji ir Eiropas Savienības valstis, kā arī 63% piekrīt, ka vadošo lomu varētu ieņemt Apvienotā Karaliste. Tikai tad seko ASV.
Tomēr redzam, ka tieši Tramps tagad ir pavēris Putinam durvis, izjaucot trīs gadus ilgušo starptautiskās sabiedrības izolāciju. Kāds būs miera sarunu vedēju sastāvs šobrīd ir grūti teikt, tomēr var redzēt, ka ASV un Krievijas lomas pieaug. Starp citu, savus starpnieka pakalpojumus šajā situācijā ir piedāvājusi arī Ķīna, kas patiesībā būtu ļoti interesants pavērsiens.
Tomēr neaizmirsīsim, ka Ukrainai ir arī sava balss. Un gandrīz droši var teikt, ka Ukraina nepieņems vienošanos, kuru savā starpā ir sarunājuši Tramps un Putins. Šeit gan jāņem vērā, ka ASV varētu veikt spiedienu uz Ukrainu, pārtraucot jebkāda veida atbalstu. Politiskie procesi attīstās jau tik neprognozējami, ka nevar īsti paredzēt, kas būs tālāk.
Jautājums, kas noteikti interesē visus mūs – vai Baltijas valstīm būs kāda ietekme potenciālajās miera sarunās? Baltijas valstis, ja tā drīkst teikt, ir skaļākās Ukrainas atbalstītājas. Jācer, ka Eiropas Savienība un NATO piedalīsies potenciālajās miera sarunās, pārstāvot arī mūsu pozīcijas.
Tomēr ir pavisam skaidrs, ka Ukrainai nāksies kaut ko atdot, lai panāktu vismaz aktīvā kara izbeigšanu. Zelenskis teica, ka Ukraina būtu gatava atkāpties no Kurskas apgabala, tomēr mēs saprotam, ka Putins ar šo piedāvājumu nebūs apmierināts un pieprasīs daudz lielāku teritoriju.
Raidījumu sagatavot palīdzēja Albīne Hlopņicka. -
Vien dažas dienas ir atlikušas līdz vienam no šī gada nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem Eiropā – pirmstermiņa parlamenta vēlēšanām Vācijā. Tās notiks 23. februārī un tieši tās ir arī raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas uzmanības centrā.
Par vairākumu Vācijas parlamentā jeb Bundestāgā un kanclera vietu cīnās septiņas lielās partijas. Par tām varētu runāt stundām ilgi, tomēr raidījuma ietvaros parunāsim par divām partijām, kuras ir satricinājušas ne tikai visu Vācijas politisko arēnu, bet tur spriedzē arī visu Eiropas Savienību, jo ne velti Vāciju ir pieņemts dēvēt par vienu no Eiropas lokomotīvēm.
Sākam ar politiskajiem smagsvariem, konkrēti šī brīža Vācijas kanclera Olafa Šolca pārstāvēto centriski kreiso Sociāldemokrātisko partiju jeb SPD. Jau kādu laiku šī partija piedzīvo popularitātes kritumu, tādēļ maz ticams, ka tā varētu gūt uzvaru. Turpretī Frīdriha Merca centriski labējā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība jeb CDU un tās Bavārijas māsa CSU (Kristīgi sociālā savienība) tieši pretēji gūst popularitāti.
Atgādinām, ka bijusī Vācijas kanclere Angele Merkele ir bijusi šīs partijas līdere. Taču ja Angela Merkele savulaik ļoti ilgu laiku spīdēja pie Vācijas politiskajām debesīm, iespējams, spožākā gaidāmo vēlēšanu zvaigzne ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai” jeb AfD. Tā ir eiroskeptiska partija, kas jau kādu laiku ir kāpinājusi savu popularitāti. Un tas par spīti partijas līderes Alises Veideles vairakkārt publiski paustajiem priekšlikumiem sarīkot referendumu par Vācijas izstāšanos no Eiropas Savienības. To Veidele jau paspēja nodēvēt par “Dexit”. Viņa arī runā par Vācijas markas atgriešanu, atsakoties no eiro, un robežkontroles punktu atjaunošanu, lai kontrolētu imigrantu plūsmu.
Šobrīd, šķiet, galvenais jautājums ir, vai Mercs spēs apturēt Veideles uzvaras gājienu. Pirmsvēlēšanu aptaujas liecina, ka jau vairākus mēnešus CDU gūst virsroku ar aptuveni 30% balsu. Savukārt par Afd ir gatavi balsot aptuveni 21% aptaujāto vēlētāju. Lielāko popularitāti AfD gūst Austrumvācijas, bet CDU – Rietumvācijas vēlētāju vidū.
Runājot par CDU un AfD, gribētos ieskicēt galvenās atšķirības starp abām partijām. Tātad, pirmkārt, šo pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu kampaņā liela uzmanība pievērsta imigrācijai. Kristīgie demokrāti uzsver, ka ievēros cilvēku tiesības uz patvērumu, tomēr ieviesīs stingrākus nosacījumus patvēruma pieteikuma iesniegšanai, izskatīšanai un apstiprināšanai. Mercs apgalvo, ka no Vācijas nepieciešams deportēt tos imigrantus, kas veikuši noziedzīgus nodarījumus.
Turpretī „Alternatīva Vācijai” ieņem daudz radikālāku nostāju, proti, vēlas un sola maksimāli ierobežot imigrāciju. Veidele vēlas nekavējoties deportēt visus migrantus, kam atteikts patvērums. AfD īpaši asi noskaņota pret islāmu. Šādas radikālas nostājas dēļ AfD tiek uzskatīta par ksenofobisku partiju.
Raidījuma veidošanā piedalījas arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka. -
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz pievēršamies tēmai, kas bieži paliek ārpus ziņu virsrakstiem, – "Kari, par kuriem mums nestāsta. Kāpēc?". Kādi konflikti pasaulē notiek tieši šobrīd, bet par tiem mēs dzirdam maz vai nemaz?
Parasti ziņu virsrakstos dominē tikai daži kari, bet vai tas nozīmē, ka citviet pasaulē valda miers? Nebūt nē. Patiesībā pasaulē šobrīd norisinās aptuveni 30 aktīvi bruņoti konflikti, taču mūsu uzmanība tiek vērsta tikai uz tiem, kas politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ ir mums nozīmīgi.
Daudzi no aizmirstajiem konfliktiem ilgst jau gadu desmitiem, tomēr tie pakāpeniski izzūd no plašsaziņas līdzekļu redzesloka. Vai tas notiek tāpēc, ka mūsu uzmanību aizņem vietējie un globāli populārāki notikumi? Vai varbūt iemesls ir selektīva mediju pieeja, kurā daži konflikti vienkārši neiekļaujas politiski un ekonomiski izdevīgos naratīvos? Kāpēc dažas traģēdijas kļūst par galveno ziņu virsrakstiem, bet citas pazūd mediju telpā, paliekot gandrīz nepamanītas?
Janvāra nogalē Davosā norisinājās Pasaules Ekonomikas forums, kurā daudzi ietekmīgi lēmumu pieņēmēji uzdeva tieši šādus jautājumus. Tika pievērsta uzmanība konfliktiem, kas bieži Rietumu medijos paliek nepamanīti, kas savukārt veicina ģeopolitisko sadrumstalotību un paaugstina jaunu konfliktu risku.
Viens no Davosas foruma dalībniekiem, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, pauda domu, ka mēs atrodamies "nozīmīgā pārmaiņu laikā", salīdzinot šo periodu ar 1918., 1944. un 1989. gada notikumiem. Vēl viena diskusijā izceltā tēma bija starptautiskā dialoga veidošana starp globālajiem Dienvidiem un globālajiem Ziemeļiem.
Saspīlējums starp šiem reģioniem ir augsts, un tam ir dažādi iemesli. Viens no tiem ir Rietumu koloniālās politikas atstātās pēdas, kas daudzu valstu attīstībā joprojām rada izaicinājumus. Otrs faktors ir neveiksmīgie demokrātijas eksporta centieni, kas daudzviet pasaulē ir nesuši nevis stabilitāti, bet gan badu, nestabilitāti un iznīcību.
Tomēr kādi ir galvenie iemesli, kādēļ daži kari piesaista lielāku uzmanību nekā citi? Saprotamu iemeslu dēļ mēs aktīvi sekojam līdzi karadarbībai Ukrainā un pat situācijas attīstībai Tuvajos Austrumos, kam, starp citu, vēl pirms dažiem gadiem nebūt netika pievērsta tika liela nozīme kā šodien. Bet cik bieži mēs dzirdam par notiekošo, piemēram, Sudānā?
Konflikti nebeidzas tikai tāpēc, ka par tiem nerunā, vai ka mēs tajos vairs nepiedalāmies. Cilvēki joprojām mirst, cieš, ir spiesti pamest savas mājas. Vai mēs par tiem dziram tikai tāpēc, ka mediji bieži vien koncentrējas uz reģioniem, kas ir politiski vai ekonomiski nozīmīgi lielvalstīm? Vai arī mēs kā sabiedrība esam kļuvuši nejūtīgi pret ciešanām, kas neietekmē mūsu ikdienu?
2025. gada globālo ārkārtas situāciju saraksts izceļ pasaules nopietnākās humānās krīzes, uzsverot bruņotu konfliktu, klimata pārmaiņu un ekonomiskās nestabilitātes smago ietekmi uz dažādiem reģioniem. Visakūtākā situācija šobrīd ir Sudānā, kur pilsoņu karš izraisa masveida iedzīvotāju pārvietošanos un badu. Arī okupētās Palestīnas teritorijas ir ārkārtas situāciju augšgalā – Gaza ir pilnībā izpostīta, kamēr Rietumkrastā vardarbība pieaug līdz rekordlīmenim.
(..)
Pēc ASV aiziešanas no Afganistānas un sākotnējās mediju uzmanības šim notikumam, interese par Afganistānas situāciju ir strauji samazinājusies. Lai gan Afganistānā humanitārā situācija tikai pasliktinās, rietumu elites un mediji būtisku uzmanību tam vairs nepievērš, kas liecina, ka sākotnējā sašutuma pamatā vairāk bija rūpes par ASV reputāciju, nevis afgāņu tautas labklājību.
Plašāku komentāru aicinājām sniegt Dr. Naziram Ahmadam Josufi – Afganistānas jauniešu pārstāvim Āzijas Jauniešu Augstākajā padomē, Afganistānas nodaļas koordinatoram organizācijā "World Beyond War" un Vācu Globālo un rģionālo pētījumu institūta (GIGA) viespētniekam. -
Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas stāsts par jautājumu, par kuru katram noteikti ir savs viedoklis. Un runa ir par tā saucamo liberālisma pasaules norietu. Koncentrēsimies vairāk uz Eiropas valstīm un sākotnēji dosim nelielu ieskatu par to, kas liberālisms un tā pretpols konservatīvisms īsti ir.
Lai kāds ir mūsu personīgais skatījums, mēģināsim maksimāli saglabāt neitrālu skatupunktu uz abām šīm filozofijām vai ideoloģijām. Proti, liberālisms un konservatīvisms nav ne labi vai slikti, ne pareizi vai nepareizi, bet vienkārši atšķirīgi viens no otra.
Liberālisms vienlaicīgi ir gan politiska ideoloģija, gan ekonomiska ideoloģija. Liberālisms tradicionāli uzsver indivīda brīvību, cilvēktiesības, demokrātiju un valdības iejaukšanās privātajā dzīvē un rīcībā ierobežošanu. Liberālisma pamatā ir pārliecība, ka indivīdiem ir jābūt brīvībai sasniegt savus mērķus, paust savu viedokli un piedalīties pārvaldībā, izmantojot demokrātiskas institūcijas. Papildus tas sliecas par labu globālai sadarbībai, saskatot starptautiskās institūcijas un nolīgumus kā līdzekli miera, tirdzniecības un cilvēktiesību veicināšanai.
Konservatīvisms tikmēr ir politiska un sociāla filozofija, kas uzsver tradīcijas, stabilitāti un pakāpeniskas pārmaiņas, nevis radikālas reformas. Tas sakņojas pārliecībā, ka sabiedrībām jāsaglabā savi kultūras, reliģiskie un vēsturiskie pamati, jo šīs institūcijas nodrošina kārtību, nozīmi un nepārtrauktību. Filozofiski konservatīvisms ir skeptisks par cilvēka rīcības perfektumu un uzsver, ka tradicionālās kopienu struktūras – valsts, ģimene, reliģiskā kopiena, etniskā grupa ir unikālas, aizsargājamas un primāri atbalstāmas. Morālās un reliģiskās vērtības konservatīvo skatījumā dominē pār indivīda personīgajām izvēlēm.
Tagad laiks saprast, kas tad ir novedis pie tā sauktā liberālisma pasaules norieta? Daži saka, ka tas mirst, citi saka, ka liberālismam ir pienākusi pusmūža krīze, un daži optimisti uzskata, ka tas vienkārši attīstās. Kā īsti ir, nezināsim teikt, taču zinām teikt, kas to ir iespaidojis. Liberālisma pagrimumu Eiropā ir noteikusi ekonomiskā stagnācija, sociālā polarizācija un politiskie satricinājumi.
Raidījuma veidošanā piedalās arī Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sāra Elizabete Vīnberga. - Visa fler
